Keywords
Summary

Keywords

Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Nekustamā īpašuma pirkuma nodoklis

(EKL 18., 39. un 43. pants; EEZ līguma 28. un 31. pants)

Summary

Dalībvalsts, kuras tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka, aprēķinot nodokli, kas piemērojams, iegādājoties nekustamo īpašumu pamata dzīvesvietas vajadzībām – ja privāts pircējs pārdod citu savu mājokli viena gada laikā pirms vai pēc pirkuma –, nodokļa aprēķina bāze ir atšķirība starp iegādātā īpašuma un pārdotā īpašuma tirgus vērtību – bruto vērtību, ar nosacījumu, ka pārdotais īpašums arī atrodas valsts teritorijā, nepārkāpj pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39. un 43. pants, kā arī Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 28. un 31. pants.

Šis tiesiskais regulējums ierobežo EKL 39. un 43. pantā paredzēto personu brīvu pārvietošanos, jo tajā – nodokļa par nekustamā īpašuma iegādi jomā – personas, kuras vēlas iekārtoties uz dzīvi šajā dalībvalstī, nopērkot tajā nekustamo īpašumu, tiek nostādītas nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar personām, kuras dzīvesvietu maina šīs dalībvalsts ietvaros, jo pirmajām personām, iegādājoties nekustamo īpašumu, nav tiesību izmantot attiecīgo nodokļa priekšrocību. Attiecībā uz EKL 18. pantu, nepiemērojot nodokļa bāzes samazinājumu personām, kas pārvietojas Savienības iekšienē ar saimniecisko darbību nesaistītu iemeslu dēļ, šīs personas dažos gadījumos arī var atturēt īstenot minētajā pantā paredzētās pamatbrīvības.

Šī atšķirīgā attieksme turklāt attiecas uz objektīvi līdzīgām situācijām, jo vienīgā atšķirība starp nerezidentu, tostarp valsts pilsoņu, kas ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienībā, un rezidentu – valsts vai citas dalībvalsts pilsoņu, kuri šajā dalībvalstī iegādājas jaunu pamata dzīvesvietu, – situācijām ir to iepriekšējās pamata dzīvesvietas atrašanās vieta. Abās šajās situācijās minētās personas ir iegādājušās nekustamo īpašumu šajā dalībvalstī, lai tur iekārtotos uz dzīvi, un, iegādājoties iepriekšējo pamata mājokli, pirmās minētās personas būs samaksājušas tāda paša veida nodokli kā šajā lietā aplūkotais tajā valstī, kurā šis īpašums atradās, bet pārējās minēto nodokli būs samaksājušas šajā dalībvalstī.

Tomēr šo ierobežojumu var pamatot ar apsvērumiem, kas attiecas uz vajadzību saglabāt nodokļu režīma saskaņotību. Faktiski, ja pārdotais īpašums atrodas citā dalībvalstī, attiecīgajai valstij nav nekādu tiesību uzlikt nodokli darījumam, kuru pirmajā dalībvalstī veikusi persona, kas nolēmusi iegādāties attiecīgajā valstī nekustamo īpašumu pamata dzīvesvietas vajadzībām. Šādos apstākļos, paredzot, ka šo nodokļa priekšrocību, iegādājoties šādu īpašumu, var izmantot tikai personas, kas strīdīgo nodokli jau ir samaksājušas, iegādājoties līdzīgu īpašumu, minētās nodokļa priekšrocības shēma atspoguļo simetrisku loģiku. Ja nodokļa maksātāji, kas iepriekš nav samaksājuši minēto nodokli, saskaņā ar strīdīgo nodokļu režīmu varētu izmantot aplūkoto nodokļa priekšrocību, tie nepamatoti iegūtu priekšrocību saistībā ar nodokļa uzlikšanu, kura nav bijusi piemērota to iepriekšējā īpašuma iegādei ārpus attiecīgās teritorijas. Tātad starp piešķirto nodokļa priekšrocību un sākotnējo nodokļa iekasēšanu pastāv tieša saikne. Pirmkārt, minētā priekšrocība un nodokļa nasta attiecas uz to pašu personu un, otrkārt, tās ietilpst viena un tā paša nodokļa uzlikšanas ietvaros.

Turklāt šis ierobežojums ir atbilstīgs, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, jo tas darbojas simetriski, tādēļ, ka vienīgi starpība starp attiecīgajā dalībvalstī esošā pārdotā nekustamā īpašuma un iegādātā nekustamā īpašuma vērtību var tikt ņemta vērā attiecīgā nodokļu režīma ietvaros. Turklāt minētais ierobežojums ir samērīgs, ņemot vērā izvirzīto mērķi, jo, pirmkārt, attiecīga tiesiskā regulējuma mērķis ir it īpaši novērst, lai, iegādājoties otro pamata mājokli šajā valstī, ar nodokli dubulti netiktu aplikti līdzekļi, kas tikuši ieguldīti, iegādājoties iepriekšējo mājokli, kurš ticis pārdots jaunā mājokļa iegādes laikā, un, otrkārt, dalībvalstij nav nekādu tiesību aplikt ar nodokli citā dalībvalstī noslēgtus nekustamā īpašuma darījumus. Šādos apstākļos minēto darījumu ņemšana vērā, lai samazinātu attiecīgā nodokļa bāzi, radītu situāciju, ka šie darījumi tiktu uzskatīti par tādiem, kuri jau tikuši aplikti ar strīdīgo nodokli, lai gan tā tas nebija. Šāda situācija pilnīgi noteikti būtu pretrunā minētajam mērķim novērst nodokļa dubultu uzlikšanu saskaņā ar valsts nodokļu režīmu.

Tā kā noteikumiem, kas aizliedz pārvietošanās brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus un kas noteikti EEZ līguma 28. un 31. pantā, ir tāda pati piemērojamība kā pēc būtības identiskajiem EKL 39. un 43. pantā paredzētajiem noteikumiem, arī minētajiem pantiem pretrunā nav attiecīgais tiesiskais regulējums.

(sal. ar 58., 64., 68., 74.–76., 80.–82., 85., 87. un 91. punktu)