Keywords
Summary

Keywords

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Valsts tiesas kompetence

(LESD 267. pants)

2. Vide – Piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole – Direktīva 2008/1 – Rūpnieciskas iekārtas būvniecības un ekspluatācijas atļaujas nosacījumi – Dalībvalstu pienākums šīs atļaujas saņemšanas nosacījumos ietvert valstīm noteiktās maksimāli pieļaujamās SO2 un NOx emisijas, kas noteiktas Direktīvā 2001/81 – Neesamība

(Padomes Direktīvas 96/61, kas kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/1, 9. panta 1., 3. un 4. punkts)

3. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2001/81 – Valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā emisija dažām atmosfēru piesārņojošām vielām – Dalībvalstu pienākums atturēties no darbībām pārejas periodā

(LES 4. panta 3. punkts; LESD 288. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/81 4. pants)

4. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2001/81 – Valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā emisija dažām atmosfēru piesārņojošām vielām – Dalībvalstu pienākums atturēties no darbībām pārejas periodā

(LES 4. panta 3. punkts; LESD 288. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/81 4. pants)

5. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2001/81 – Valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā emisija dažām atmosfēru piesārņojošām vielām – Dalībvalstu pienākums rīkoties pārejas periodā

(LESD 288. panta 3. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/81 4. un 6. pants, 7. panta 1. un 2. punkts un 8. panta 1. un 2. punkts)

6. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2001/81 – Valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā emisija dažām atmosfēru piesārņojošām vielām – Dalībvalstu pienākumi pārejas periodā

(LESD 288. panta 3. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/81 4. pants)

7. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2001/81 – Tieša iedarbība pārejas periodā

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/81 4. un 6. pants)

Summary

1. LESD 267. pantā paredzētās procedūras, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamata prāvas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tāpēc gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu.

(sal. ar 47. punktu)

2. Direktīvas 96/61 par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli 9. panta 1., 3. un 4. punkts sākotnējā redakcijā, kā arī redakcijā, kas kodificēta ar Direktīvu 2008/1, ir interpretējami tādējādi, ka, izsniedzot vides atļauju tādu rūpniecības iekārtu būvniecībai un ekspluatācijai, par kādām ir pamata lietas, dalībvalstīm nav pienākuma šīs atļaujas izsniegšanas nosacījumos ietvert Direktīvā 2001/81 par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo SO 2 un NO x emisiju, bet tām jāizpilda no minētās direktīvas izrietošais pienākums saistībā ar valsts programmām īstenot vai plānot atbilstošu un viendabīgu politiku un pasākumus, kas kopumā var konkrēti samazināt šo piesārņojošo vielu emisiju līdz daudzumiem, kuri vēlākais 2010. gada beigās nepārsniedz šīs direktīvas I pielikumā norādīto maksimāli pieļaujamo emisiju.

(sal. ar 76. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3. Pārejas periodā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim, kas paredzēts Direktīvas 2001/81 par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām 4. pantā, ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 288. panta 3. punktu, kā arī Direktīvu 2001/81 dalībvalstīm ir noteikts pienākums atturēties īstenot pasākumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu.

(sal. ar 78., 79. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4. Pārejas periodā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim, kas paredzēts Direktīvas 2001/81 par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām 4. pantā, pats fakts, ka dalībvalstis īsteno īpašu pasākumu attiecībā uz vienu SO 2 un NO x avotu, šķiet, nevar būtiski apdraudēt Direktīvā 2001/81 paredzētā rezultāta sasniegšanu. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir attiecībā uz katru lēmumu izsniegt vides atļauju rūpniecības iekārtas būvniecībai un ekspluatācijai, par kādiem ir pamata lietas.

(sal. ar 80.–83. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

5. Pārejas periodā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim, kas paredzēts Direktīvas 2001/81 par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām 4. pantā, ar LESD 288. panta 3. punktu un Direktīvas 2001/81 6. pantu, 7. panta 1. un 2. punktu, kā arī 8. panta 1. un 2. punktu dalībvalstīm ir noteikts pienākums, pirmkārt, izstrādāt, atjaunināt un pēc vajadzības pārstrādāt valsts SO 2 un NO x emisijas pakāpeniskas samazināšanas programmas, kuras tām ir pienākums darīt pieejamas sabiedrībai un attiecīgajām organizācijām, sniedzot skaidru, saprotamu un viegli pieejamu informāciju, kā arī noteiktajā termiņā paziņot Eiropas Komisijai, un, otrkārt, sagatavot un katru gadu atjaunināt valsts mēroga pārskatus par minēto emisiju un emisijas prognozes 2010. gadam, kuri tām noteiktajā termiņā ir jāpaziņo Eiropas Komisijai un Eiropas Vides aģentūrai.

(sal. ar 87. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

6. Pārejas periodā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim, kas paredzēts Direktīvas 2001/81 par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām 4. pantā, ar LESD 288. panta 3. punktu un pašu Direktīvu 2001/81 dalībvalstīm nav noteikts pienākums nedz atteikt vai ierobežot vides atļaujas izsniegšanu rūpniecības iekārtu būvniecībai un ekspluatācijai, nedz arī īstenot īpašus kompensācijas pasākumus attiecībā uz katru izsniegto šāda veida atļauju, un tā tas ir pat gadījumā, ja tiek pārsniegta valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā SO 2 un NO x emisija vai ja ir šādas pārsniegšanas risks.

(sal. ar 90. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

7. Direktīvas 2001/81 par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām 4. pants nav bez nosacījumiem un pietiekami precīzs, lai indivīdi varētu valsts tiesās uz to atsaukties līdz 2010. gada 31. decembrim.

Turpretim ar Direktīvas 2001/81 6. pantu tieši skartajiem indivīdiem ir piešķirtas tiesības, uz kurām var atsaukties valsts tiesās, lai varētu panākt, ka pārejas periodā no 2002. gada 27. novembra līdz 2010. gada 31. decembrim dalībvalstis saistībā ar valsts programmām īsteno vai plāno atbilstošu un viendabīgu politiku un pasākumus, kas kopumā var samazināt minēto piesārņojošo vielu emisiju tādējādi, lai tiktu ievērota minētās direktīvas I pielikumā paredzētā valstīm noteiktā maksimāli pieļaujamā emisija vēlākais 2010. gada beigās, un dara ar šo mērķi izstrādātās programmas pieejamas sabiedrībai un attiecīgajām organizācijām, sniedzot skaidru, saprotamu un viegli pieejamu informāciju.

(sal. ar 98.–104. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)