Keywords
Summary

Keywords

Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme

(Padomes Direktīvas 76/207 2. panta 1., 3. un 4. punkts un 5. pants)

Summary

Direktīvas 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, 2. panta 1., 3. un 4. punkts, kā arī 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts pasākumu, saskaņā ar kuru sieviešu dzimuma darba ņēmējām, kurām ir bērns un algotas darbinieces statuss, līdz laikam, kad bērns sasniedz deviņu mēnešu vecumu, ir tiesības saņemt dažādos veidos izmantojamu atbrīvojumu no darba, bet vīriešu dzimuma darba ņēmējiem, kuriem ir bērns un tāds pats algota darbinieka statuss, tiesības saņemt šo atbrīvojumu no darba ir tikai tad, ja arī šī bērna mātei ir algotas darbinieces statuss.

Tā kā šo atbrīvojumu no darba var izmantot gan algotu darbu strādājošais tēvs, gan māte, kas nozīmē, ka bērna barošanu un aprūpi var nodrošināt gan bērna tēvs, gan māte, šķiet, ka šis atbrīvojums no darba ņēmējiem tiek piešķirts, ņemot vērā to bērna vecāku statusu. Tādēļ nevar uzskatīt, ka tas ļauj nodrošināt sievietes bioloģiskā stāvokļa pēcdzemdību periodā vai īpašās saiknes starp māti un viņas bērnu aizsardzību. Turklāt tam, ka algotu darbu strādājošajiem tēviem tiesības uz šo atbrīvojumu no darba tiek liegtas, pamatojoties tikai uz to, ka bērna mātei šāda algota darbinieka statusa nav, var būt tādas sekas, ka sieviete, kas ir pašnodarbināta persona, ir spiesta ierobežot savu profesionālo darbību un viņai vienai pašai ir jāuzņemas ar bērna piedzimšanu saistītie pienākumi, nesaņemot nekādu atbalstu no bērna tēva. Līdz ar to tāds pasākums nav uzskatāms nedz par pasākumu, ar kuru iespējams novērst vai mazināt faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt attiecībā uz sievietēm Direktīvas 76/207 2. panta 4. punkta izpratnē, nedz arī par pasākumu reālas, nevis formālas vienlīdzības sasniegšanai, mazinot faktisko nevienlīdzību, kāda sabiedrības dzīvē var pastāvēt, un tādējādi saskaņā ar LESD 157. panta 4. punktu novēršot vai kompensējot attiecīgo personu profesionālās izaugsmes trūkumus.

(sal. ar 31., 37.–39. punktu un rezolutīvo daļu)