Keywords
Summary

Keywords

1. Konkurence – Savienības tiesību normas – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiska vienība

(EKL 81. pants)

2. Konkurence – Savienības tiesību normas – Uzņēmums – Jēdziens – Saimnieciskās darbības veikšana

(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants)

3. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Tirgus noteikšana – Mērķis – Ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm noteikšana – Jūtamas sekas

(EKL 81. pants; Komisijas Paziņojuma 2004/C 101/07 53. punkts)

4. Iestāžu akti – Pamatnostādnes par ietekmes uz tirdzniecību jēdzienu – Akts ar saistošu raksturu

(Komisijas Paziņojums 2004/C 101/07)

5. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Novērtēšana atbilstoši pārkāpuma raksturam

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 19. punkts un 21.–23. punkts)

6. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Sankciju individuālas piemērošanas princips

(Padomes Regula Nr. 1/2003; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

7. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpuma ilgumu

(EKL 81. panta 1. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

8. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Novērtēšana

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)

9. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pret konkurenci vērsta rīcība, kuru ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkta pēdējais ievilkums)

Summary

1. Ekonomiskas vienības jēdziens, kas var ietvert vairākas atsevišķas juridiskas personas, tika ieviests, lai ļautu vienas juridiskas vienības (meitassabiedrības) rīcībā vainot citu (mātessabiedrību), un nevis tāpēc, lai pamatotu mātessabiedrības atzīšanu par uzņēmumu. Tādējādi ekonomiskas vienības jēdziens nevar labot to, ka mātessabiedrībai nav uzņēmuma statusa.

(sal. ar 41. punktu)

2. Konkurences tiesību kontekstā uzņēmuma jēdziens ietver visas struktūras, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida.

Ja vienība, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, šo kontroli īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības pārvaldību, tad ir uzskatāms, ka šī vienība piedalās kontrolētā uzņēmuma veiktajā saimnieciskajā darbībā, un līdz ar to tā ir pati jāatzīst par uzņēmumu konkurences tiesību izpratnē.

Tomēr vienkārša kapitāldaļu turēšana, pat ja tā ir kontrolpakete, nav pietiekama, lai atzītu par saimniecisku tādu darbību, ko veic vienība, kas ir šo daļu turētāja, ja tā dod tikai iespējas izmantot ar akcionāra vai kopīpašnieka statusu saistītās tiesības, kā arī, attiecīgā gadījumā, saņemt dividendes – ierastos labumus no īpašuma.

Pienākums pierādīt “ietekmi” ir Komisijai.

(sal. ar 44., 47. un 48. punktu)

3. Lai piemērotu EKL 81. panta 1. punktu, Komisijai nav jāpierāda nolīgumu vai prakses, kuru mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, reālās pret konkurenci vērstās sekas. Tomēr EKL 81. panta 1. punkts nav piemērojams tad, ja aizliegtās vienošanās ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm vai konkurenci nav “ievērojama”. Uz nolīgumu neattiecas EKL 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, ja tas ierobežo konkurenci vai ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm tikai neievērojami.

Pienākums saskaņā ar EKL 81. pantu pieņemtā lēmumā noteikt konkrēto tirgu Komisijai ir tikai tad, ja bez tā nav iespējams noteikt, vai attiecīgais nolīgums, uzņēmumu apvienību lēmums un saskaņotas darbības var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai to mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci.

Ja jebkurš pārrobežu darījums automātiski varētu ievērojami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tad [ietekmes] ievērojamā rakstura jēdziens, kas ir EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījums, zaudētu jebkādu nozīmi. Pat gadījumā, kad pārkāpuma izdarīšanas fakts izriet no tā mērķa, ir nepieciešams, lai pārkāpums varētu ievērojami ietekmēt tirdzniecību Kopienā. Tas izriet no Pamatnostādnēm par Līguma 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību”, jo to 53. punktā paredzētā pozitīvā prezumpcija ir piemērojama vienīgi nolīgumiem un darbībām, kuras pēc savas dabas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Tā kā Komisija sniedz pietiekami detalizētu attiecīgās nozares aprakstu, tostarp piedāvājuma, pieprasījuma un ģeogrāfisko robežu aprakstu, tā precīzi formulē konkrētos pakalpojumus un tirgu, un šāds nozares apraksts var būt pietiekams, ja tas ir pietiekami detalizēts, lai Vispārējai tiesai ļautu pārbaudīt Komisijas pamata apgalvojumus, un ja, pamatojoties uz to, kopējā tirgus daļa nepārprotami ievērojami pārsniedz 5 % robežvērtību. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, Komisija var balstīties uz minēto pamatnostādņu 53. punkta otro, alternatīvo nosacījumu, expressis verbis neveicot tirgus noteikšanu šo pamatnostādņu 55. punkta izpratnē. Faktiski, lai pierādītu, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm ir ietekmēta ievērojami, minēto pamatnostādņu 53. punktā paredzētās pozitīvās prezumpcijas ietvaros ir pietiekami, ja ir izpildīts viens no diviem alternatīviem nosacījumiem.

(sal. ar 89.–91., 98., 112., 116. un 117. punktu)

4. Pieņemot uzvedības normas, kas ir Pamatnostādnes par Līguma 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību”, un to pasludināšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās saistītas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atteikties no šīm normām, pretējā gadījumā tā attiecīgā gadījumā tiktu sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu.

(sal. ar 109. punktu)

5. Pārkāpuma smagums ir jānovērtē, ņemot vērā tostarp konkurencei radīto ierobežojumu raksturu. Pārkāpuma smagumu var noteikt, atsaucoties uz pārkāpjošās rīcības raksturu un mērķi. Tādējādi apstākļiem, kas attiecas uz rīcības mērķi, var būt lielāka nozīme, nosakot naudas sodu, nekā apstākļiem, kas attiecas uz šīs rīcības sekām.

Pārkāpums, kura mērķis ir cenu noteikšana un tirgus sadale, pēc sava rakstura ir īpaši smags.

Turklāt Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 20. punktā ir noteikts, ka “smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus”. Minētās pamatnostādnes būtiski mainīja naudas soda aprēķināšanas metodoloģiju. Konkrētāk, tika atcelta pārkāpumu klasificēšana trīs kategorijās (“sīkāks pārkāpums”, “smags pārkāpums” un “sevišķi smags pārkāpums”) un ieviests diapazons no 0 % līdz 30 %, lai panāktu sīkāku diferenciāciju. Tā, atbilstoši minēto pamatnostādņu 19. punktam naudas soda pamatsumma “atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes”. Vispārējais princips ir, ka “pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma”.

Tādējādi Komisija nevar izmantot rīcības brīvību, kas tai ir attiecībā uz naudas sodu noteikšanu, un tādējādi noteikt precīzu likmi no 0 līdz 30 %, neņemot vērā īpašos lietas apstākļus. Minēto pamatnostādņu 22. punktā paredzēts, ka, “lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne”.

Šīs grūtības precīzas procentuālās izteiksmes noteikšanā zināmā mērā tiek mazinātas slepenu horizontālu vienošanos par cenu noteikšanu un tirgus sadali gadījumos, kad atbilstoši minēto pamatnostādņu 23. punktam noteiktā pārdošanas apjoma daļa parasti atradīsies “diapazona augšdaļā”. No šī punkta izriet, ka attiecībā uz vissmagākajiem ierobežojumiem līmenim būtu vismaz jābūt augstākam par 15 %.

Tādejādi nav jāatceļ Komisijas lēmums, ar kuru tika noteikta 17 % likme, pamatojoties vienīgi uz pārkāpuma smago raksturu pēc būtības. Faktiski tad, kad Komisija aprobežojas vien ar tādas likmes piemērošanu, kas ir vienāda vai gandrīz vienāda ar vissmagākajiem pārkāpumiem paredzēto minimālo likmi, nav jāņem vērā papildu faktori vai apstākļi. Tas būtu jādara vienīgi tad, ja būtu izmantota augstāka likme.

(sal. ar 126., 127. un 129.–132. punktu)

6. Gadījumos, kad pārkāpumu izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums. Šāds secinājums izriet no soda un sankciju individualizācijas principa loģikas, atbilstoši kurai uzņēmumiem var piemērot sankcijas tikai par faktiem, par kuriem tiem individuāli ir izteikti pārmetumi, un šis princips ir piemērojams jebkurā administratīvajā procesā, kura iznākumā varētu tikt noteiktas sankcijas atbilstoši Kopienu konkurences tiesību normām. Pārkāpuma smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvais raksturs. Tas, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos pamatelementos vai ka tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, tam ir bijusi nenozīmīga loma, ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu un vajadzības gadījumā – nosakot naudas sodu.

Tomēr individuālo apstākļu novērtēšana tiek parasti veikta, nevis novērtējot pārkāpuma smagumu, t.i., nosakot naudas soda pamatsummu, bet gan pielāgojot pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem.

(sal. ar 137.–139. punktu)

7. Pierādīšanas pienākums par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem ir Komisijai, un tai ir jāsniedz pietiekami precīzi un savstarpēji atbilstoši pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka izdarīts apgalvotais pārkāpums. Tas tā ir it īpaši attiecībā uz pierādījumiem par pārkāpuma ilgumu, kas ir kritērijs, kura nozīmīgums Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir būtiski pastiprināts. Līdz ar to, ja nav pierādījumu, kas var tieši apstiprināt pārkāpuma ilgumu, Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi, kas attiecas uz faktiem, kuri ir pietiekami saistīti laikā, tā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti laikā starp diviem konkrētiem datumiem.

Tomēr, ja ir konstatēta dalība daudzpusējās sanāksmēs, tad attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka tā dalība šajās sanāksmēs bija bez nolūka, kas vērsts pret konkurenci, pierādot, ka tas bija norādījis saviem konkurentiem, ka tas šajās sanāksmēs piedalās ar citu nostāju.

Tas attiecas uz tādu aizliegtu vienošanos gadījumiem, kuru ietvaros ir notikušas daudzpusējas sanāksmes, kuru laikā ir minēti pret konkurenci vērsti mērķi. Šī tiesību principa pamatā ir apsvērums, ka uzņēmums, piedaloties attiecīgajā sapulcē un publiski nenorobežojoties no šīs sapulces satura, pārējiem tikšanās dalībniekiem ir devis iemeslu pieņēmumam, ka uzņēmums piekrīt tikšanās rezultātiem un rīkosies atbilstoši tiem. Tā kā uzņēmums nav piedalījies šādās sanāksmēs, Komisijai ir pienākums sniegt pierādījumus par tā dalības ilgumu un tā nevar izmantot no judikatūras izrietošo pierādīšanas pienākuma atvieglošanu, saskaņā ar kuru, lai izbeigtu savu atbildību, uzņēmumam atklāti un nepārprotami jānorobežojas no aizliegtās vienošanās, tā, lai citiem dalībniekiem būtu skaidrs, ka tas vairs neatbalsta kopējos aizliegtās vienošanās mērķus.

(sal. ar 153., 154. un 157.–159. punktu)

8. Atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta trešajam ievilkumam, lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu saistībā ar atbilstību mīkstinošiem apstākļiem, attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz “pierādījum[i], ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela”, un “tādējādi [jā]pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū”.

Tomēr frāzes “telles que” [latviešu valodas versijā – “proti”] izmantošana norāda, ka minēto pamatnostādņu 29. punktā norādītais apstākļu saraksts nav izsmeļošs. Īpašie lietas apstākļi, tostarp uzņēmuma dalība vai nepiedalīšanās visos pārkāpumu veidojošajos pamatelementos, ir jāņem vērā ja ne attiecībā uz pārkāpuma smaguma vērtējumu, tad vismaz saistībā ar pamatsummas pielāgošanu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem. Faktiski šis pienākums ir viens no iemesliem, kas Tiesai ļāva apstiprināt, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens nav pretrunā principam, ka atbildībai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir personisks raksturs. 29. punkta trešajā ievilkumā minētie kritēriji paši par sevi nav pietiekami, lai nodrošinātu šo iespēju.

(sal. ar 182. un 183. punktu)

9. Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 29. punkta pēdējā ievilkumā ir noteikts, ka “naudas soda pamatsummu var samazināt [..], ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums”. Šajā ziņā tas vien, ka ir zināms par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, nenozīmē, ka iestāde ir netieši “atļāvusi vai veicinājusi” šo rīcību minēto pamatnostādņu 29. punkta pēdējā ievilkuma izpratnē. Apgalvotā bezdarbība nevar tikt pielīdzināta pozitīvai rīcībai, tādai kā atļauja vai pamudināšana.

(sal. ar 189. un 192. punktu)