Keywords
Summary

Keywords

1. Vide – Atkritumi – Direktīva 2006/12 – Dalībvalstu pienākums izveidot integrētu un pietiekamu apglabāšanas iekārtu tīklu

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/12 5. panta 1. punkts un 7. panta 3. punkts)

2. Vide – Atkritumi – Direktīva 2006/12 – Kompetento iestāžu pienākums sagatavot vienu vai vairākus atkritumu apsaimniekošanas plānus – Apglabāšanas iekārtu lokalizācijas kritēriji

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/12 5. panta 2. punkts)

3. Vide – Atkritumi – Direktīva 2006/12 – Dalībvalstu pienākums izveidot integrētu un pietiekamu apglabāšanas iekārtu tīklu – Atkritumu apsaimniekošanas plānu izvēle uz reģionāla pamata

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/12 7. panta 1. punkts)

4. Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākumu neizpilde – Pamatojums – Nepārvarama vara – Nosacījumi

(LESD 258. pants)

5. Vide – Atkritumi – Direktīva 2006/12 – Dalībvalstu pienākums nodrošināt atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/12 4. panta 1. punkts)

Summary

1. Saskaņā ar Direktīvas 2006/12 par atkritumiem 5. panta 1. punktu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu integrētu un pietiekamu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, nodrošinot, pirmkārt, Kopienai kopumā kļūt saimnieciski pastāvīgai atkritumu apglabāšanas ziņā un, otrkārt, dalībvalstīm – individuālu virzību uz minēto mērķi. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm jāņem vērā ģeogrāfiskie apstākļi vai speciālu iekārtu vajadzība atsevišķiem atkritumu veidiem.

Lai nodrošinātu šādu integrētu tīklu, dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz teritoriālu pamatu, kuru tās uzskata par piemērotu, lai sasniegtu valsts pašpietiekamību atkritumu apglabāšanas jaudas jomā, tādējādi ļaujot Kopienai kļūt saimnieciski patstāvīgai atkritumu apglabāšanas ziņā.

Atsevišķiem atkritumu veidiem, piemēram, bīstamajiem atkritumiem, var būt tādas specifiskas īpatnības, ka var būt lietderīgi sagrupēt to apstrādi, nodrošinot apglabāšanu vienā vai vairākās struktūrās valsts līmenī, proti, kā tas ir skaidri paredzēts Direktīvas 2006/12 5. panta 1. punktā un 7. panta 3. punktā, saistībā ar sadarbību ar citām dalībvalstīm.

(sal. ar 61.–63. punktu)

2. Viens no vissvarīgākajiem pasākumiem, kas ir jāveic dalībvalstīm, izpildot Direktīvā 2006/12 par atkritumiem tām paredzēto pienākumu izstrādāt apsaimniekošanas plānus, kas var ietvert it īpaši atbilstošus pasākumus, lai veicinātu atkritumu savākšanas, šķirošanas un apstrādes racionalizāciju, ir tas, kas paredzēts šīs direktīvas 5. panta 2. punktā, – censties apstrādāt atkritumus vistuvākajā iespējamajā iekārtā.

Atkritumu apglabāšanas vietu lokalizācijas kritēriji ir jāizvēlas atbilstoši Direktīvā 2006/12 noteiktajiem mērķiem, kuru starpā ir vides un veselības aizsardzība, kā arī integrēta un pietiekama apglabāšanas iekārtu tīkla izveidošana, jo minētajam tīklam it īpaši ir jānodrošina atkritumu apglabāšana tuvākajās piemērotajās atkritumu apglabāšanas iekārtās. Tādējādi šādiem lokalizācijas kritērijiem būtu it īpaši jāattiecas uz attālumu starp vietām salīdzinājumā ar vietām, kurās atkritumi tiek radīti, aizliegumu ierīkot iekārtas aizsargājamo zonu tuvumā un pietiekamu infrastruktūru atkritumu pārvadāšanai, tādu kā savienojumu ar transporta tīkliem, esamību.

Attiecībā uz pilsētas atkritumiem, kuri nav bīstami, kuriem būtībā nav jānodrošina īpašas iekārtas, kādas ir jānodrošina bīstamo atkritumu apstrādei, dalībvalstīm tomēr jācenšas, lai to rīcībā būtu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīkls, apmierinot vajadzības pēc atkritumu apglabāšanas iekārtām vistuvāk radīšanas vietai, neapdraudot iespēju organizēt šādu tīklu starpreģionalās sadarbības ietvaros, pat pārrobežu, kas atbilst tuvuma principam.

(sal. ar 64.–66. punktu)

3. Ja dalībvalsts vienpersoniski saistībā ar vienu vai vairākiem tās atkritumu apsaimniekošanas plāniem atbilstoši Direktīvas 2006/12 par atkritumiem 7. panta 1. punktam tās teritorijas pārklājumu izvēlas organizēt uz reģionāla pamata, no tā ir jāsecina, ka katram reģionam, kuram ir reģionālais plāns, principā būtu jānodrošina atkritumu apstrāde un apglabāšana vistuvāk to radīšanas vietai. Princips, ka kaitējums videi kā prioritārs jautājums ir jānovērš tā rašanās vietā, kas LESD 191. pantā noteikts kā princips saistībā ar Kopienas politiku attiecībā uz vidi, nozīmē, ka katram reģionam, pašvaldībai vai citai vietējai pašvaldības vienībai ir jāveic piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu pašu atkritumu pieņemšanu, apstrādi un apglabāšanu, un ka atkritumi ir jāapglabā pēc iespējas tuvāk to radīšanas vietai, lai cik vien iespējams ierobežotu to transportēšanu.

Līdz ar to šādā dalībvalsts definētā valsts tīklā, ja reģiona rīcībā nav pietiekamā daudzumā un nozīmīgā laika periodā pietiekamas infrastruktūras, lai apmierinātu savas atkritumu apglabāšanas vajadzības, no tā var secināt, ka šādi smagi trūkumi reģionālā līmenī var apdraudēt minēto valsts atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, kuram vairs nebūtu Direktīvā 2006/12 paredzētais integrētais un pietiekamais raksturs un nenodrošinātu attiecīgai dalībvalstij individuālu virzību uz pašpietiekamības mērķi, kāds tas ir definēts šīs direktīvas 5. panta 1. punktā.

(sal. ar 67. un 68. punktu)

4. LESD 258. pantā minētā procedūra balstās uz objektīvu atzinumu par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Līgums vai atvasināto tiesību akts.

Tiklīdz šāds konstatējums ir izdarīts, nav nozīmes tam, vai pienākumu neizpilde izriet no dalībvalsts gribas, par kuru tā ir vainojama, no tās nevērības vai arī no tehniskām grūtībām, ar kurām tā bija saskārusies.

Attiecībā uz vietējo iedzīvotāju izteiktajiem iebildumiem saistībā ar atsevišķu atkritumu apglabāšanas iekārtu ierīkošanu dalībvalsts, lai pamatotu Kopienu tiesībās paredzētu saistību un termiņu neievērošanu, nevar pamatoties uz iekšējām situācijām, tādām kā piemērošanas grūtības, kuras radušās Kopienu akta izpildes laikā, tostarp, ja šīs grūtības ir saistītas ar privātpersonu pretošanos. Tas tāpat ir attiecībā uz krimināla rakstura darbību esamību vai personām, kas – kā teikts – rīkojas uz nelikumības robežas, darbojoties atkritumu apsaimniekošanas nozarē.

Attiecībā uz līgumu neizpildi no to uzņēmumu puses, kuri ir atbildīgi par atsevišķu atkritumu apglabāšanas iekārtu izveidošanu, kaut arī nepārvaramas varas jēdziens neprasa pilnīgu neiespējamību, tas tomēr prasa, lai attiecīgā apstākļa neīstenošanās būtu saistīta ar tādiem neparastiem apstākļiem, kas personai, kura uz to atsaucas, ir ārkārtēji un neparedzami, un kuru sekas, lai gan ir bijusi pienācīga rūpība, nav bijis iespējams novērst.

(sal. ar 81.–85. punktu)

5. Lai arī Direktīvas 2006/12 par atkritumiem 4. panta 1. punkts neprecizē konkrētus pasākumus, kas ir jāveic, lai nodrošinātu atkritumu apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neradot kaitējumu videi, tomēr šī norma ir dalībvalstīm saistoša attiecībā uz sasniedzamo mērķi, piešķirot dalībvalstīm rīcības brīvību novērtēt šādu pasākumu nepieciešamību.

Līdz ar to principā no faktiskās situācijas neatbilstības minētajā 4. panta 1. punktā noteiktajiem mērķiem nevar tieši secināt, ka attiecīgā dalībvalsts obligāti nav izpildījusi šajā normā paredzētos pienākumus, proti, veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atkritumu apglabāšanu, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi. Tomēr šādas faktiskās situācijas turpināšanās, it īpaši tad, ja tā rada nozīmīgu vides pasliktināšanos ilgstošā laika posmā, neiejaucoties kompetentajām iestādēm, var norādīt uz to, ka dalībvalstis ir pārkāpušas rīcības brīvības, kuru tai piešķir šī norma, robežas.

(sal. ar 96. un 97. punktu)