Lieta T-376/07

Vācijas Federatīvā Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

“Valsts atbalsts — Valsts atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem — Lēmums, ar ko uzdots sniegt informāciju attiecībā uz divām valsts atbalsta shēmām — Komisijas kontroles pilnvaras saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 70/2001 9. panta 2. punkta ceturto teikumu”

Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2009. gada 25. novembra spriedums   II ‐ 4295

Sprieduma kopsavilkums

Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Normatīvā aktā noteiktas tāda atbalsta kategorijas, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Regula Nr. 70/2001 par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem

(Komisijas Regulas Nr. 70/2001 9. panta 2. punkta ceturtais teikums)

Judikatūra, saskaņā ar kuru īstenošanas regula, ja iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tā būtu saderīga ar pamatregulas noteikumiem, neattiecas uz īstenošanas regulas noteikumu, kura jēga ir skaidra un nepārprotama, un tādēļ nekāda interpretācija nav nepieciešama.

No Regulas Nr. 70/2001 par [EKL 87.] un [EKL 88.] panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, 9. panta 2. punkta ceturtā teikuma redakcijas izriet, ka Komisijai ir tiesības pieprasīt dalībvalstīm iesniegt visu informāciju, ko tā uzskata par nepieciešamu, lai tā varētu noteikt, vai Regulas par MVU atbrīvojumu nosacījumi ir izpildīti. Līdz ar to no minētās tiesību normas skaidrās un viennozīmīgās redakcijas nepārprotami izriet, ka Komisijai ir tiesības pieprasīt dalībvalstīm iesniegt informāciju jebkādos apstākļos.

Turklāt, ņemot vērā šīs tiesību normas skaidro tekstu, nevar rasties nekādas šaubas par Komisijas pilnvaru precīzo apjomu šīs tiesību normas ietvaros. Līdz ar to attiecīgā dalībvalsts nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, lai ierobežotu šajā tiesību normā paredzēto Komisijas pilnvaru apjomu.

Šajā ziņā, pieņemot, ka periodā starp minētās regulas spēkā stāšanos un informācijas pieprasījumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā, Komisija veic kontroles tikai gadījumos, kad pastāv šaubas par atbilstību minētajai regulai, [attiecīgajām personām] nav tiesiska pamata paļauties uz to, ka pastāvošā situācija saglabāsies, jo Komisija to var mainīt atbilstoši tai piešķirtajai rīcības brīvībai.

(sal. ar 22.–24., 40. un 42. punktu)