Apvienotās lietas C-512/07 P(R) un C-15/08 P(R)

Achille Occhetto

un

Eiropas Parlaments

pret

Beniamino Donnici

“Apelācija — Pagaidu noregulējums — Izpildes apturēšana — Eiropas Parlamenta deputāti — Pilnvaru pārbaude — Deputāta statusa paziņošana tā paša vēlēšanu saraksta esošo kandidātu atteikšanās rezultātā — Atteikšanās spēkā esamības pārbaude — Eiropas Parlamenta lēmums, ar kuru par deputātu pasludināta kandidāta mandātu atzīst par spēkā neesošu”

Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 13. janvāra rīkojums   I ‐ 6

Rīkojuma kopsavilkums

1. Apelācija – Pamati – Pagaidu noregulējuma tiesneša pieļauta kļūda tiesību piemērošanā – Akts par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu

   (EKL 225. pants; Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 12. pants; Tiesas Statūtu 57. panta 2. daļa; Eiropas Parlamenta iekšējā reglamenta 3. panta 3. punkts)

2. Apelācija – Pamati – Pagaidu noregulējuma tiesneša pieļauta kļūda tiesību piemērošanā – Akts par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu

   (EKL 225. pants; Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 6. pants; Tiesas Statūtu 57. panta 2. daļa; Eiropas Parlamenta iekšējā reglamenta 3. panta 5. punkts, 4. panta 3. un 9. punkts)

3. Apelācija – Pamati – Pagaidu noregulējuma tiesneša pieļauta kļūda tiesību piemērošanā – Akts par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu

   (EKL 225. pants; Akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās 12. pants; Tiesas Statūtu 57. panta 2. daļa)

4. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Eiropas Parlamenta tiesību akta, ar kuru pilnvaru neesamības dēļ par spēkā neesošu atzīts viena tā deputāta mandāts, izpildes apturēšana

   (EKL 242. pants; Pirmās instances tiesas reglamenta 104. panta 2. punkts)

5. Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Eiropas Parlamenta tiesību akta, ar kuru pilnvaru neesamības dēļ par spēkā neesošu atzīts viena tā deputāta mandāts, izpildes apturēšana

   (EKL 242. pants; Pirmās instances tiesas reglamenta 104. panta 2. punkts)

1.  Pagaidu noregulējuma tiesnesis nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz pilnvaru apjomu, kas Eiropas Parlamentam piešķirtas saskaņā ar 1976. gada akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kas grozīts un pārnumurēts ar Lēmumu 2002/772, 12. pantu, šajā pantā atrodamo frāzi “pieņemt zināšanai” interpretēdams kā norādi par to, ka Parlamentam dalībvalstu oficiāli pasludinātu rezultātu jomā nav nekādas rīcības brīvības.

   Faktiski minētajā pantā nepārprotami paredzēts, ka Parlamentam, no vienas puses, ir “jāpieņem zināšanai” dalībvalstu oficiāli pasludinātie rezultāti un, no otras puses, iespējamās domstarpības tam jāizšķir, “pamatojoties tikai uz [šī] akta noteikumiem”, turklāt “izņemot tādas domstarpības, kas rodas to dalībvalstu tiesību normu dēļ, uz kurām norādīts šajā aktā”. No tā izriet, ka minētā 12. panta teksts pirmajā brīdī liek domāt par tā sašaurinātu interpretāciju. Tāpat attiecībā uz Parlamenta locekļu pilnvaru pārbaudi 1976. gada akta 12. pants un Eiropas Parlamenta iekšējā reglamenta 3. panta 3. punkts tam piešķir pilnvaras lemt par katra sava jaunievēlētā deputāta mandāta spēkā esamību, kā arī par pilnvaru apstrīdēšanu, kas varētu notikt, pamatojoties uz 1976. gada akta noteikumiem, taču attiecīgi “izņemot [tādas domstarpības], kas rodas to dalībvalstu tiesību normu dēļ, uz kurām norādīts šajā aktā”, un “izņemot tās domstarpības, kuras rodas saistībā ar dalībvalstu vēlēšanu likumiem”. Šie izņēmumi ir uzskatāmi arī par skaidrām norādēm par to, ka Parlamentam nav vispārējas kompetences lemt par dalībvalstu vēlēšanu procedūru tiesiskumu, ievērojot Kopienu tiesības.

   (sal. ar 30.–32. un 35. punktu)

2.  Rīkojumā par pagaidu noregulējumu nav pieļauta acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz 1976. gada akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kas grozīts un pārnumurēts ar Lēmumu 2002/772, 6. panta interpretāciju, ja tajā secināts, ka šis pants attiecas tikai uz Eiropas Parlamenta deputātiem.

   Šajā sakarā minētā akta 6. pants, pirmkārt, ir formulēts tā, ka tajā ir nepārprotami minēti “Eiropas Parlamenta deputāti” un, otrkārt, šajā pantā ir minēta šo deputātu balsošanas prerogatīva, kuru tās būtības dēļ nevar saistīt ar pēcvēlēšanu sarakstā iekļauta oficiāli pasludināta kandidāta statusu. Kaut arī kopumā Kopienu tiesību noteikumu nevar interpretēt, strikti ievērojot to formulējumu un nekādā veidā neņemot vērā tā kontekstu un mērķi, tomēr minētais 6. pants nevar pats par sevi būt par pamatu Parlamenta vispārējai kompetencei vērtēt dalībvalstu vēlēšanu procedūru tiesiskumu, ievērojot visus šos principus, uz kuriem šis pants it kā ir balstīts, proti, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. papildprotokola 3. pantā minētos principus.

   Tāpat atbilstoši tiesību normu hierarhijas principam Eiropas Parlamenta iekšējā reglamenta noteikumi, proti, 3. panta 5. punkts un 4. panta 3. un 9. punkts, nevar atļaut atkāpties no 1976. gada akta noteikumiem. Minētais reglaments faktiski ir iekšējās kārtības dokuments, ar ko Parlamentam nevar piešķirt tādu kompetenci, kas nav tieši noteikta kādā normatīvajā aktā, šajā gadījumā — 1976. gada aktā. No tā izriet, ka vismaz saistībā ar pārbaudi attiecībā uz fumus boni juris tieši minētā iekšējā reglamenta noteikumi būtu jāinterpretē, ievērojot 1976. gada akta noteikumu burtu un garu, nevis otrādi.

   (sal. ar 40.–43., 45. un 46. punktu)

3.  Interpretācija, saskaņā ar kuru 1976. gada akta par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kas grozīts un pārnumurēts ar Lēmumu 2002/772, 12. pantā ir paredzēts nevis kompetences sadalījums starp dalībvalsts iestādēm un Parlamentu, kā arī šo kompetenču īstenošana dažādās procedūrās, bet gan vienota lēmumu pieņemšanas procedūra, kurā piedalās gan Parlaments, gan dalībvalsts iestādes, prima facie nešķiet saderīga ar minēto tiesību normu. Faktiski, ja kāds valsts tiesību akts ietilpst Kopienu lēmumu pieņemšanas procesā un, ievērojot konkrētajā jomā pastāvošo kompetenču sadalījumu, ir saistošs Kopienu lēmējiestādēm un tādēļ nosaka pieņemamo Kopienu lēmumu, šī valsts tiesību akta iespējamais prettiesiskums nekādā ziņā nevar ietekmēt Kopienu iestādes lēmuma spēkā esamību. Šāds atzinums ir atbilstošs, lai interpretētu no 1976. gada akta 12. panta izrietošo kompetenču sadali.

   Tādējādi rīkojumā par pagaidu noregulējumu nav pieļauta kļūda pamatojumā attiecībā uz to, kādas sekas attiecībā uz Parlamenta lēmumu par Parlamenta deputāta kandidātu pilnvaru pārbaudi rada valsts vēlēšanu biroja it kā prettiesiskais lēmums, ar kuru minēto deputāta kandidātu pasludināja par Parlamenta deputātu.

   (sal. ar 50., 51., 53. un 54. punktu)

4.  Pagaidu noregulējuma procesa mērķis ir nodrošināt pilnīgu sprieduma pēc būtības efektivitāti. Lai šo mērķi sasniegtu, pieteiktajiem pasākumiem jābūt steidzamiem tādā nozīmē, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītāja interesēm, tie ir jānosaka un jāīsteno pat pirms lēmuma pamata tiesvedībā. No tā izriet, ka, lai novērtētu Eiropas Parlamenta tiesību akta, ar kuru pilnvaru neesamības dēļ par spēkā neesošu atzīts viena tā deputāta mandāts, izpildes apturēšanu, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir jāņem vērā tikai prasītāja intereses un it īpaši tas, ka pastāv risks, ka šīm interesēm var tikt nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums, neņemot vērā citus vispārējus apstākļus, piemēram, politiskās pārstāvības nepārtrauktību kā šajā konkrētajā lietā, — apstākļus, kurus attiecīgā gadījumā varētu ņemt vērā, tikai izvērtējot konkrētās intereses.

   (sal. ar 57. un 58. punktu)

5.  Pagaidu noregulējuma tiesvedības ar mērķi apturēt Eiropas Parlamenta tiesību akta, ar kuru pilnvaru neesamības dēļ par spēkā neesošu atzīts viena tā deputāta mandāts, izpildi ietvaros, ja pagaidu noregulējuma tiesnesis izdarījis secinājumu, ka šī pārstāvja un tā aizvietotāja īpašās un tūlītējās attiecīgās intereses ir vienlīdzīgas, viņš ņem vērā vispārējās intereses, kuras šādos apstākļos ir īpaši svarīgas, proti, attiecīgās dalībvalsts intereses attiecībā uz to, lai Parlaments ievērotu tās tiesību aktus vēlēšanu jomā un lai Parlamenta sastāvā būtu deputāti, kas ievēlēti saskaņā ar vēlēšanu procedūru un ko pasludinājusi viena no augstākajām tiesām, un arī Parlamenta intereses par to, lai tā lēmumi saglabātu savu spēku, par Parlamenta politisko leģitimitāti un par to, lai par tā locekli kļūtu kandidāts, kurš saņēmis vairāk balsu. Tikai pēc tam, kad pagaidu noregulējuma tiesnesis ir konstatējis vienlīdzību gan starp īpašajām, gan vispārējām konkrētajām interesēm, viņš izvērtē norādīto pamatu nozīmību, lai atzītu fumus boni juris.

   (sal. ar 66., 67. un 70. punktu)