Lieta C-561/07

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

“Valsts pienākumu neizpilde — Direktīva 2001/23/EK — Uzņēmuma īpašnieka maiņa — Darba ņēmēju tiesību aizsardzība — Valsts tiesību akti, kas paredz nepiemērošanu uzņēmumu īpašnieku maiņai “krīzes situācijā””

Tiesas (otrā palāta) 2009. gada 11. jūnija spriedums   I ‐ 4963

Sprieduma kopsavilkums

1. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmuma īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Direktīva 2001/23

   (Padomes Direktīvas 2001/23 3. panta 1., 3. un 4. punkts)

2. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmuma īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Direktīva 2001/23

   (Padomes Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkts)

3. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmuma īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Direktīva 2001/23

   (Padomes Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

4. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmuma īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Direktīva 2001/23

   (Padomes Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punkts, 4. pants un 5. panta 3. punkts)

1.  Direktīvas 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 4. punktā ir paredzēts izņēmums šī paša 3. panta 1. un 3. punkta piemērošanai, kas nosaka, ka īpašumtiesību saņēmējam ne mazāk kā gadu ir jāsaglabā personas, kas nodod īpašumtiesības, tiesības un pienākumi, kuri izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kā arī koplīguma nosacījumi līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums.

   Šis izņēmums attiecas uz darbinieku tiesībām uz vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstu saskaņā ar uzņēmuma vai starpuzņēmumu papildu pensiju sistēmām ārpus dalībvalstu normatīvajos aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas. Tādējādi, ņemot vērā minētajā direktīvā noteikto vispārējo mērķi aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā, šis izņēmums ir jāinterpretē šauri. No tā izriet, ka vienīgi tie pabalsti, kas tiek piešķirti ārpus dalībvalstu normatīvajos aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas un kas ir izsmeļoši uzskaitīti Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā, var tikt izslēgti no darbinieku tiesību pārejas pienākuma.

   Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu, pat ja dalībvalstis piemēro šo izņēmumu, tām ir jāparedz vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītējiem vai perspektīviem vecuma pabalstiem, tostarp apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar šīs pašas tiesību normas a) apakšpunktā minētajām papildu sistēmām.

   (sal. ar 29.–32. punktu)

2.  Faktam, ka uzņēmums tiek atzīts par tādu, kas atrodas krīzes situācijā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, ne vienmēr ir jāizraisa sistemātiskas darbaspēka izmaiņas Direktīvas 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 4. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt iemesli, kas pamato atlaišanu, saskaņā ar attiecīgajām Itālijas tiesību normām var tikt piemēroti vienīgi īpašos uzņēmuma krīzes gadījumos. Līdz ar to procedūras, konstatējot uzņēmuma krīzes stāvokli, rezultātā ne vienmēr radīsies sistemātiskas darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ minētās direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē.

   (sal. ar 36. punktu)

3.  Direktīvas 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts dalībvalstīm noteiktos apstākļos ļauj nepiemērot vairākas minētās direktīvas 3. un 4. pantā paredzētās garantijas uzņēmuma īpašnieka maiņai, ja notiek maksātnespējas process, ko uzrauga kompetenta valsts iestāde.

   Tiesa, izskatot lietu prejudiciālā nolēmuma procesa ietvaros par jautājumu, vai Direktīva 77/187 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā, kas bija spēkā pirms Direktīvas 2001/23, ir piemērojama īpašnieka maiņai uzņēmumā, kas ir valsts tiesiskajā regulējumā paredzētās procedūras, konstatējot krīzes stāvokli, priekšmets, nolēma, ka minētās procedūras mērķis ir veicināt uzņēmuma darbības saglabāšanu ar mērķi panākt tā vēlāku atlabšanu un tajā neietilpst nedz tiesas uzraudzība, nedz uzņēmuma īpašuma pārvaldīšanas pasākumi, kā arī nekāda veida maksājumu atlikšana. Turklāt kompetentā valsts iestāde vienīgi paziņo par uzņēmuma krīzes stāvokli, un šāds konstatējums attiecīgajam uzņēmumam ļauj uz laiku izmantot to, ka visu vai daļas to darbinieku atalgojuma izmaksu uzņemas Kase bezdarbnieku pabalsta izmaksai ārkārtas gadījumos.

   Ņemot vērā šos apstākļus, no tā izriet, ka nevar tikt uzskatīts, ka procedūras, konstatējot uzņēmuma krīzes stāvokli, mērķim būtu analoģisks mērķis tam, kāds ir panākts Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā maksātnespējas procesa ietvaros, nedz arī ka to kontrolētu kompetenta valsts iestāde, kā tas ir paredzēts šajā pašā pantā. Līdz ar to procedūrā, konstatējot uzņēmuma krīzes stāvokli, nav izpildīti minētās tiesību normas piemērošanas nosacījumi.

   (sal. ar 38.–40. punktu)

4.  Direktīvas 2001/23 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 5. panta 3. punkts piešķir tiesības dalībvalstīm paredzēt, ka darba apstākļi var tikt grozīti, lai saglabātu darbaspēku, nodrošinot uzņēmuma izdzīvošanu, tomēr neliedzot darbiniekiem tiesības, kuru izmantošana tiek garantēta ar Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantu. Darba apstākļu grozīšana saskaņā ar Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktu nevar tikt uzskatīta par īpašu atkāpi no minētas direktīvas 3. panta 3. punktā paredzētās garantijas, saskaņā ar kuru tiek nodrošināta koplīgumā noteiktu darba apstākļu saglabāšana vismaz gada laikā pēc uzņēmuma īpašnieka maiņas. Tā kā Direktīvas 2001/23 noteikumi ir jāuzskata par imperatīviem un no tiem nav iespējams atkāpties darba ņēmējiem par sliktu, personas, kas nodod īpašumtiesības, tiesības un pienākumi, kas izriet no koplīguma, kurš pastāv īpašumtiesību nodošanas dienā, pilnībā pāriet īpašumtiesību saņēmējam ar pašu nodošanas faktu. No tā izriet, ka darba apstākļu grozīšana, kas tiek atļauta ar Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktu, ir pakļauta nosacījumam, ka jau ir notikusi darbinieku tiesību pāreja īpašumtiesību saņēmējam.

   (sal. ar 44. un 46. punktu)