Apvienotās lietas C-261/07 un C-299/07

VTB-VAB NV

pret

Total Belgium NV

un

Galatea BVBA

pret

Sanoma Magazines Belgium NV

(Rechtbank van koophandel te Antwerpen lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Direktīva 2005/29/EK — Negodīga komercprakse — Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru aizliedz sniegt patērētājiem saistītus piedāvājumus”

Ģenerāladvokātes Vericas Trstenjakas [Verica Trstenjak] secinājumi, sniegti 2008. gada 21. oktobrī   I ‐ 2952

Tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 23. aprīļa spriedums   I ‐ 2993

Sprieduma kopsavilkums

1. Iestāžu akti – Direktīvas – Dalībvalstu īstenota izpilde

2. Iestāžu akti – Direktīvas – Dalībvalstu īstenota izpilde – Dalībvalstu pienākumi transponēšanas termiņā

   (EKL 10. panta 2. daļa un 249. panta 3. daļa)

3. Tiesību aktu tuvināšana – Uzņēmumu negodīga komercprakse pret patērētājiem – Direktīva 2005/29

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29)

1.  Direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis speciāli ir minētās direktīvas transponēšana, bet — sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas — arī iepriekš pieņemti valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai.

   (sal. ar 35. punktu)

2.  Direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu.

   Šāds pienākums atturēties ir noteikts visām attiecīgās dalībvalsts iestādēm, ieskaitot valsts tiesas. Līdz ar to, sākot ar direktīvas spēkā stāšanās dienu, dalībvalsts tiesām cik vien iespējams ir jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transpozīcijas termiņa beigām var nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu.

   (sal. ar 38. un 39. punktu)

3.  Direktīva 2005/29, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Direktīvas 84/450, 97/7, 98/27 un 2002/65 un Regulu Nr. 2006/2004, jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, izņemot konkrētus gadījumus un neņemot vērā lietas īpašos apstākļus — tātad vispārīgi un preventīvi —, pārdevējam tiek aizliegts sniegt patērētajam jebkādu saistīto piedāvājumu.

   Ar šādu tiesisko regulējumu tiek ieviests princips par saistīto piedāvājumu aizliegumu, lai gan šāda prakse nav minēta Direktīvas I pielikumā — pielikumā, kurā izsmeļoši ir uzskaitīti tikai tie komercprakses veidi, kas ir aizliegti visos apstākļos un kurus līdz ar to nav jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā. Šādi darot, minētais tiesiskais regulējums ir pretrunā Direktīvas 4. pantam, kurš dalībvalstīm skaidri aizliedz paturēt spēkā vai pieņemt ierobežojošākas valsts tiesību normas, pat ja to mērķis ir nodrošināt lielāku patērētāju aizsardzību.

   (sal. ar 60., 61., 63., 68. punktu un rezolutīvo daļu)