Lieta C-240/07

Sony Music Entertainment (Germany) GmbH

pret

Falcon Neue Medien Vertrieb GmbH

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Autortiesību blakustiesības — Fonogrammu producentu tiesības — Reproducēšanas tiesības — Izplatīšanas tiesības — Aizsardzības termiņš — Direktīva 2006/116/EK — Trešo valstu pilsoņu tiesības”

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2008. gada 22. maijā   I ‐ 266

Tiesas (virspalāta) 2009. gada 20. janvāra spriedums   I ‐ 283

Sprieduma kopsavilkums

1. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Aizsardzības termiņš – Direktīva 2006/116 – Piemērošanas joma

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/116 preambulas trešais apsvērums un 10. panta 2. punkts)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Aizsardzības termiņš – Direktīva 2006/116 – Piemērošanas joma

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/116 preambulas trešais un septiņpadsmitais apsvērums un 10. panta 2. punkts)

1.  Direktīvā 2006/116 par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem paredzētais aizsardzības termiņš saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 2. punktu ir piemērojams arī tad, ja attiecīgais objekts nekad nav bijis aizsargāts dalībvalstī, kurā tiek prasīta aizsardzība.

   No šīs normas formulējuma izriet, ka pirmais tajā paredzētais alternatīvais nosacījums ir saistīts ar attiecīgā objekta iepriekšējas aizsardzības esamību vismaz vienā dalībvalstī. Minētajā tiesību normā nav prasīts, lai šī dalībvalsts būtu tā, kurā tiek prasīta Direktīvā 2006/116 paredzētā aizsardzība.

   Turklāt Direktīvas 2006/116 preambulas trešajā apsvērumā norādīts: lai nodrošinātu līdzsvarotu iekšējā tirgus darbību, ar šo direktīvu ir paredzēts saskaņot dalībvalstu tiesību aktus tā, lai aizsardzības termiņi visā Kopienā būtu vienādi.

   Šādos apstākļos Direktīvas 2006/116 10. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru pirmais šajā tiesību normā paredzētais alternatīvais nosacījums būtu atkarīgs no iepriekšējas aizsardzības esamības tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā tiek prasīta minētajā direktīvā paredzētā aizsardzība, lai gan šāda iepriekšēja aizsardzība ir bijusi piešķirta citā dalībvalstī, neatbilst ne pašam attiecīgās tiesību normas tekstam, ne šīs direktīvas mērķim.

   (sal. ar 22.–25. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 2006/116 par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā direktīvā paredzētie aizsardzības termiņi ir piemērojami situācijā, kurā attiecīgais darbs vai objekts 1995. gada 1. jūlijā ir bijis aizsargāts vismaz vienā dalībvalstī, piemērojot šīs dalībvalsts tiesību normas par autortiesībām vai blakustiesībām, un kurā šī darba vai objekta šādu tiesību subjektam trešās valsts pilsonim šajā datumā bija tiesības uz šajās valsts tiesību normās paredzēto aizsardzību.

   Tas, vai šīs normas aspektā darba vai objekta autortiesību blakustiesību subjekts trešās valsts pilsonis 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāts vismaz vienā dalībvalstī, ir jānovērtē šīs dalībvalsts, nevis tās dalībvalsts, kurā tiek prasīta šajā direktīvā paredzētā aizsardzība, valsts tiesību normu aspektā. Šādu secinājumu turklāt atbalsta minētās direktīvas preambulas trešais un septiņpadsmitais apsvērums, kuros izteikts paredzētais saskaņošanas mērķis un it īpaši mērķis paredzēt vienotu sākuma punktu autortiesību blakustiesību aizsardzības termiņa aprēķinam, kā arī vienādus šo tiesību aizsardzības termiņus visā Kopienā, lai nodrošinātu veiksmīgu iekšējā tirgus darbību.

   No tā izriet, ka tāda darba vai objekta gadījumā, kas 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāts vismaz vienā dalībvalstī saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām, tam, ka šīs aizsardzības subjekts ir trešās valsts pilsonis un tam dalībvalstī, kurā tiek prasīts Direktīvā 2006/116 paredzētās aizsardzības termiņš, nav aizsardzības saskaņā ar šīs pēdējās dalībvalsts tiesībām, nav nozīmes minētās direktīvas 10. panta 2. punkta piemērošanai. Nozīme faktiski ir tam, vai attiecīgais darbs vai objekts 1995. gada 1. jūlijā bija aizsargāts saskaņā ar vismaz vienas dalībvalsts tiesību normām.

   (sal. ar 34., 35. un 37. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)