Keywords
Summary

Keywords

1. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Normālās vērtības noteikšana – Saliktās vērtības izmantošana – Iestāžu rīcības brīvība attiecībā uz aprēķina metodi

(Padomes Regulas Nr. 384/96 2. panta 6. punkta c) apakšpunkts)

2. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Antidempinga maksājuma noteikšana – Aprēķina metode

(Padomes Regulas Nr. 384/96 9. panta 4. punkts)

3. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Antidempinga procedūra – Tiesības uz aizstāvību – Komisijas veiktā galīgās informācijas paziņošana uzņēmumiem

(Padomes Regulas Nr. 384/96 20. panta 2. un 4. punkts)

4. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Ievērošana administratīvajos procesos – Antidempings – Iestāžu pienākums sniegt attiecīgajiem uzņēmumiem informāciju – Papildu galīgais informācijas dokuments

(Padomes Regulas Nr. 384/96 20. panta 5. punkts)

5. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Kaitējums – Vērā ņemamais periods

(Padomes Regulas Nr. 384/96 3. panta 2. punkts)

Summary

1. Ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 2. panta 6. punkta c) apakšpunktu Kopienu iestādēm ir piešķirta plaša rīcības brīvība izvēlēties metodi, saskaņā ar kuru tās aprēķina pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņas likmi saliktās normālās vērtības aprēķina ietvaros.

Šajos apstākļos Kopienu tiesa pārbauda, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras.

Turklāt tā pašā 2. panta 6. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka šai metodei ir jābūt saprātīgai. Tātad Kopienu tiesa acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar izvēlēto metodi var konstatēt tikai tad, ja šī metode ir nesaprātīga. Līdz ar to apstāklis, ka pastāv citas saprātīgas metodes, ko varētu izmantot šim nolūkam, neietekmē faktiski izvēlētās metodes tiesiskumu, jo Kopienu tiesa nevar aizstāt šajā sakarā iestāžu izdarīto vērtējumu ar savu vērtējumu.

Piemēram, šajā sakarā iestādes var uzskatīt, ka saprātīgāk ir izmantot informāciju par peļņu, ko ražošanas valsts iekšējā tirgū ir guvuši uzņēmumi, kuru lielums ir salīdzināms ar ražotāja, attiecībā uz ko uzsākta izmeklēšana, lielumu, kuriem nav radušās īpaši augstas pārdošanas vai vispārējās izmaksas, kuriem arī nesen veiktās izmeklēšanas laikā attiecībā uz citām precēm, nevis attiecīgajām precēm ticis piešķirts uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statuss un attiecībā uz kuriem iestāžu rīcībā ir ticami dati, nekā izmantot informāciju par peļņu, kas gūta par attiecīgo preču pārdevumiem pilnīgi citos tirgos.

No antidempinga pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunkta izriet, ka tad, kad iestādes minēto normu piemēro saprātīgas peļņas likmes aprēķinam, tām nav pienākuma izmantot datus, kas attiecas uz tās pašas vispārīgās kategorijas precēm, bet tām ir jānodrošina, lai saskaņā ar saprātīgu metodi noteiktā peļņas likme nepārsniegtu peļņas likmi, kas tiek iegūta no tās pašas vispārīgās kategorijas preču pārdošanas. Turklāt šo normu nevar interpretēt tādējādi, ka iestādēm ir liegts noteikt peļņas likmi, ja to rīcībā nav ticama pamata aprēķinam saistībā ar peļņas likmi, ko gūst par tās pašas vispārīgās kategorijas preču pārdevumiem.

(sal. ar 64.–67., 71. un 74. punktu)

2. Saskaņā ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 9. panta 4. punkta pēdējo teikumu “antidempinga nodevu [maksājumu] apmērs nepārsniedz konstatēto dempinga starpību, bet tam jābūt mazākam par dempinga starpību, ja ar to pietiek, lai novērstu zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei”. Šā principa piemērošanas sekas ir tādas, ka ražotājs, kuram tikuši piemēroti antidempinga maksājumi, nevar tos apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka izmeklēšanas gaitā konstatētā kaitējuma starpība esot pārvērtēta, gadījumā, kad maksājumu likme ir noteikta dempinga starpības līmenī, ja dempinga starpība ir mazāka gan par nepareizi noteikto kaitējuma starpību, gan par faktisko kaitējuma starpību.

(sal. ar 94. punktu)

3. Uzņēmumiem, ko skar izmeklēšana, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu vērtējumu attiecībā uz dempinga un no tā radušos kaitējuma pastāvēšanu.

Šajā kontekstā galīgās informācijas, ko pieprasījušas puses saskaņā ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 20. panta 2. punktu, nepilnīgums regulu, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus, padara prettiesisku tikai tad, ja šīs nepilnības dēļ ieinteresētajām pusēm nav bijis iespējas efektīvi aizstāvēt savas intereses. Tas tā ir tostarp gadījumā, kad nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kuri tikuši izmantoti pagaidu pasākumiem, un kam saskaņā ar minēto tiesību normu galīgajā informācijā ir jāvelta īpaša uzmanība. Kā tas izriet no minētās pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma – tas tā ir arī tad, ja nepilnība attiecas uz faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, uz kuriem balstīts lēmums, ko Komisija vai Padome ir pieņēmusi pēc galīgā informācijas dokumenta paziņošanas.

Tas, ka Komisija ir grozījusi savu vērtējumu pēc tādu apsvērumu saņemšanas, ko iesniegušas ieinteresētās puses attiecībā uz galīgo informācijas dokumentu, pats par sevi nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums. No pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma izriet, ka galīgais informācijas dokuments neliedz Komisijai vai Padomei pieņemt jebkādu turpmāku lēmumu. Ar šo normu Komisijai ir tikai noteikts pienākums pēc iespējas ātrāk darīt zināmus faktus un apsvērumus, kas atšķiras no tiem, ar kuriem pamatota tās sākotnējā pieeja, kas izklāstīta galīgajā informācijas dokumentā. Līdz ar to, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi attiecīgo pušu tiesības, kas izriet no pamatregulas 20. panta 4. punkta pēdējā teikuma, vēl ir jāpārbauda, vai Komisija tām ir darījusi zināmus faktus un apsvērumus, kas izmantoti jaunajam vērtējumam attiecībā uz kaitējumu un kaitējuma novēršanai vajadzīgo pasākumu formu tiktāl, ciktāl tie atšķiras no galīgajā informācijas dokumentā izmantotajiem.

(sal. ar 111., 112., 117. un 118. punktu)

4. Nosakot ražotājam, attiecībā uz kuru uzsākta antidempinga izmeklēšana, termiņu, kas ir īsāks nekā 10 dienas, lai tas varētu iesniegt apsvērumus par papildu galīgo informācijas dokumentu, Komisija pārkāpj Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 20. panta 5. punktu. Tomēr tikai šā apstākļa dēļ nevar atcelt apstrīdēto regulu. Vēl ir jāpierāda, ka apstāklis, ka tam bija mazāk laika, nekā paredzēts tiesību aktos, varēja faktiski ietekmēt tā tiesības uz aizstāvību attiecīgajā procedūrā.

(sal. ar 124. punktu)

5. Antidempinga maksājumu piemērošana ir nevis sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, ko rada dempinga prakse. Tādējādi, lai varētu noteikt piemērotus antidempinga maksājumus, kas aizsargātu Kopienas nozari pret dempinga praksi, izmeklēšana ir jāveic, pamatojoties uz, cik vien iespējams, jaunu informāciju.

Tātad, ja Kopienu iestādes konstatē, ka preces, kas līdz šim bija pakļauta kvantitātes ierobežojumiem, imports pēc minēto ierobežojumu darbības termiņa beigām ir pieaudzis, tās var ņemt vērā šo pieaugumu, novērtējot Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu.

(sal. ar 133. un 134. punktu)