Lieta C-518/06

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

“Valsts pienākumu neizpilde — Transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana — EKL 43. un 49. pants — Direktīva 92/49/EEK — Valsts tiesību akti, kuros apdrošināšanas uzņēmumiem ir noteikts pienākums slēgt līgumu — Brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums — Ceļu satiksmes negadījumos cietušo sociālā aizsardzība — Samērīgums — Apdrošināšanas uzņēmumu brīvība noteikt prēmiju likmes — Piederības dalībvalsts īstenotas uzraudzības princips”

Ģenerāladvokāta Jana Mazaka [Ján Mazák] secinājumi, sniegti 2008. gada 9. septembrī   I ‐ 3495

Tiesas (virspalāta) 2009. gada 28. aprīļa spriedums   I ‐ 3531

Sprieduma kopsavilkums

1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi

   (EKL 43. un 49. pants)

2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana – Direktīva 92/49

   (Padomes Direktīvas 92/49 6., 29. un 39. pants)

3. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana – Direktīva 92/49

   (Padomes Direktīvas 92/49 9. pants)

1.  Dalībvalsts tiesību aktos noteiktais pienākums, lai visi apdrošināšanas uzņēmumi, ieskaitot tos, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, bet kas veic uzņēmējdarbību pirmajā dalībvalstī, apdrošinātu transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību, ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas noteikta EKL 43. un 49. pantā. Šāds pasākums ietekmē attiecīgo tirgus dalībnieku piekļuvi tirgum, it īpaši, ja ar šiem pasākumiem apdrošināšanas uzņēmumiem tiek noteikts ne tikai pienākums apdrošināt visus riskus, kas tiem tiek piedāvāti, bet arī prasības par apdrošināšanas likmju mērenību. Tā kā šis pienākums ietver ievērojamu adaptēšanos un izmaksas šiem uzņēmumiem, pienākums slēgt līgumu padara mazāk pievilcīgu piekļuvi šīs dalībvalsts tirgum un piekļūšanas gadījumā samazina attiecīgo uzņēmumu kapacitāti, nekavējoties izrādīt efektīvu konkurenci uzņēmumiem, kas tradicionāli darbojas Itālijā.

   Tomēr šis pienākums ir piemērots tā izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Tādējādi transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās apdrošināšanas mērķis ir garantēt kompensāciju ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem. Šis sociālās aizsardzības mērķis, kas būtībā ir uzskatāms par garantiju, ka minētie cietušie saņems adekvātu kompensāciju, var tikt ņemts vērā kā imperatīvs vispārējo interešu apsvērums. Turklāt saistībā ar samērīguma kritēriju vienas dalībvalsts noteiktajam ierobežojošajam pasākumam nav jāatbilst koncepcijai, kurai piekrīt visas dalībvalstis un kura attiecas uz attiecīgās leģitīmās intereses aizsardzības kārtību. Tādēļ fakts, ka noteiktas dalībvalstis ir izvēlējušās izveidot sistēmu, kas atšķiras no Itālijas sistēmas, kura paredzēta, lai garantētu, ka visi transportlīdzekļu īpašnieki var noslēgt transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu saskaņā ar samērīgu apdrošināšanas likmi, nepierāda, ka pienākums slēgt līgumu pārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai. Visbeidzot saistībā ar samērīguma kritēriju ir jānorāda, ka pienākums slēgt līgumu neliedz apdrošināšanas uzņēmumiem aprēķināt augstāku apdrošināšanas likmi apdrošinājuma ņēmējam, kas dzīvo zonā, kurā notiek ievērojams skaits negadījumu, nekā apdrošinājuma ņēmējam, kas dzīvo zonā ar mazāku risku.

   (sal. ar 67., 70., 71., 74., 75., 83., 85., 91. un 93. punktu)

2.  Direktīvas 92/49 par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239 un Direktīvu 88/357 (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva), 6., 29. un 39. pantā dalībvalstīm ir liegts noteikt, ka iepriekš ir jāapstiprina vai sistemātiski jāpaziņo likmes, kuras apdrošināšanas uzņēmums izmanto tā teritorijā savās attiecībās ar apdrošinājuma ņēmējiem. Tā tas nav gadījumā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem

   —	pirmkārt, netiek ieviesta apdrošināšanas likmju iepriekšējas apstiprināšanas vai sistemātiskas paziņošanas sistēma,

   —

   otrkārt, netiek uzņēmumiem likts pieskaņot savas apdrošināšanas likmes vidējam tirgus rādītājam, bet, tieši pretēji, tiek paredzēts, ka apdrošināšanas uzņēmumi savas apdrošināšanas likmes aprēķina saskaņā ar savām tehniskajām bāzēm, un ir precizēts, ka, ja šīs bāzes nav pieejamas, apdrošināšanas uzņēmumi var izmantot tirgus statistiku, un

   —

   treškārt, tiktāl, ciktāl tiem var būt sekas attiecībā uz apdrošināšanas likmēm, jo tajos ir noteiktas tehniskās prasības, saskaņā ar kurām apdrošināšanas uzņēmumiem ir jāaprēķina savas prēmijas, ir jākonstatē, ka šāds apdrošināšanas likmju noteikšanas brīvības ierobežojums Direktīvā 92/49 nav aizliegts. Ir jānorāda, ka nevar prezumēt, ka ir veikta pilnīga nedzīvības apdrošināšanas likmju saskaņošana, kas izslēdz jebkādus valsts pasākumus, kuri varētu ietekmēt likmes, ja šajā sakarā nav skaidri izteiktas Kopienu likumdevēja gribas.

   (sal. ar 100., 103.–106. punktu)

3.  Direktīvas 92/49 par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239 un Direktīvu 88/357 (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva), 9. pantā noteiktā principa par piederības dalībvalsts īstenoto uzraudzību piemērošanas joma netiek definēta izsmeļoši, nosakot, ka finanšu uzraudzībā “it īpaši” ietilpst maksātspējas stāvokļa un tehnisko resursu sastāva pārbaude. Tomēr šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka pēc Kopienu likumdevēja uzskata izcelsmes dalībvalstij ir ekskluzīva kontroles kompetence attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu komercdarbību. No tā izriet, ka šī tiesību norma neizslēdz iespēju, ka uzņemošā dalībvalsts veic kontroli saistībā ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem apdrošināšanas uzņēmumi, kas veic komercdarbību šajā dalībvalstī atbilstoši brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, aprēķina savas apdrošināšanas prēmijas, un to, ka šī dalībvalsts piemēro sankcijas.

   (sal. ar 109., 116.–117. punktu)