Keywords
Summary

Keywords

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi

(EKL 234. pants)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – Direktīva 1999/44

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/44 3. pants)

Summary

1. EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu.

Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

Šajā sakarā šaubas par valsts tiesas iespēju pēc tam, kad Tiesa ir sniegusi atbildi par direktīvas interpretāciju, ievērojot Tiesas atbildē ietvertos principus, interpretēt valsts tiesības, ņemot vērā šo atbildi, neietekmē Tiesas pienākumu sniegt atbildi uz šo jautājumu. Jebkurš cits risinājums faktiski būtu pretrunā ar Tiesai EKL 234. pantā paredzētās kompetences mērķi, kas ir nodrošināt vienveidīgu Kopienu tiesību interpretāciju valsts tiesās.

(sal. ar 19.–22. punktu)

2. Direktīvas 1999/44 par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pārdevējam gadījumā, ja tas pārdevis neatbilstīgu patēriņa preci, ir tiesības no patērētāja pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgās preces lietošanu līdz tās nomaiņai pret jaunu preci.

Faktiski kā no teksta, tā arī no attiecīgajiem direktīvas sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Kopienu likumdevējs faktu, ka prece pārdevējam ir jāpadara atbilstīga bez atlīdzības, ir vēlējies padarīt par būtisku elementu aizsardzībā, kas tiek nodrošināta ar šo direktīvu. Šī pārdevēja pienākuma bez atlīdzības atjaunot preces atbilstīgumu – vai nu to salabojot, vai arī neatbilstīgo preci nomainot – mērķis ir aizsargāt patērētāju no finansiālu apgrūtinājumu riska, kurš šīs aizsardzības neesamības gadījumā varētu atturēt patērētāju izmantot savas tiesības. Šīs Kopienu likumdevēja iecerētās bezatlīdzības darbības rezultātā būtu jāizslēdz visas pārdevēja finansiāla rakstura pretenzijas, izpildot savu pienākumu atjaunot līgumā paredzētās preces atbilstīgumu. Turklāt atbilstīguma atjaunošana bez maksas atbilst direktīvas mērķim panākt augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

(sal. ar 33., 34., 36. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)