Lieta C-308/06

The Queen pēc

International Association of Independent Tanker Owners (Intertanko) u.c. lūguma

pret

Secretary of State for Transport

(High Court of Justice (England & Wales), Queen's Bench Division (Administrative Court) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Jūras transports — Kuģu radītais piesārņojums — Direktīva 2005/35/EK — Spēkā esamība — Montegobejas konvencija — Marpol 73/78 konvencija — Tiesiskās sekas — Atsaukšanās — Rupja neuzmanība — Tiesiskās drošības princips”

Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2007. gada 20. novembrī   I - 4060

Tiesas (virspalāta) 2008. gada 3. jūnija spriedums   I - 4100

Sprieduma kopsavilkums

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/35)

2. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas

3. Transports – Jūras transports – Kuģu radītais piesārņojums un sankciju ieviešana par pārkāpumiem – Direktīva 2005/35

   (EKL 249. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/35 4. un 8. pants)

1.  Tā kā Kopienu noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem ir augtāks spēks par atvasinātajiem Kopienu tiesību aktiem, atvasinātā Kopienu tiesību akta spēkā esamību var ietekmēt tā nesaderība ar šādām starptautisko tiesību normām. Ja šī spēkā esamība tiek apstrīdēta valsts tiesā, tad Tiesa, piemērojot EKL 234. pantu, pārbauda attiecīgā Kopienu tiesību akta spēkā esamību, ņemot vērā visus starptautisko tiesību noteikumus, ievērojot divus nosacījumus. Pirmkārt, šiem noteikumiem ir jābūt saistošiem Kopienai. Otrkārt, Tiesa var pārbaudīt Kopienu tiesiskā regulējuma spēkā esamību, vadoties no starptautiska nolīguma, tikai tad, ja tā raksturs un sistēma nav pretrunā šim Kopienu tiesiskajam regulējumam un ja turklāt šīs tiesību normas no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzas.

   Tā kā starptautiskā konvencija par kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu (Marpol 73/78 konvencija) nav saistoša Kopienai, tikai tas, ka Direktīvas 2005/35 par kuģu radīto piesārņojumu un par sankciju ieviešanu par pārkāpumiem mērķis ir iekļaut Kopienu tiesībās zināmus noteikumus, kas minēti šajā konvencijā, nekādā ziņā nav pietiekami, lai uzskatītu, ka Tiesai ir tiesības pārbaudīt šīs direktīvas likumību, vadoties no minētās konvencijas. Protams, Kopienu kompetence ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības, tostarp starptautisko konvenciju normas tiktāl, ciktāl tajās ir kodificētas vispārējo starptautisko tiesību paražu tiesību normas. Tomēr minētās Marpol konvencijas I pielikuma 9. noteikuma un 11. noteikuma b) punkta un II pielikuma 5. noteikuma un 6. noteikuma b) punkta normas nav vispārējo starptautisko tiesību paražu tiesību normu izpausme. Tāpēc Direktīvas 2005/35 spēkā esamību nevar izvērtēt, vadoties no šīs konvencijas, lai gan tā ir saistoša dalībvalstīm.

   (sal. ar 42.–45. un 50.–52. pantu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, kas parakstīta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī (Jūras tiesību konvencija), Kopiena to parakstīja un pēc tam apstiprināja ar Lēmumu 98/392, kā rezultātā tā saista Kopienu, un šīs konvencijas noteikumi no tā brīža ir Kopienu tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr Jūras tiesību konvencija neievieš noteikumus, kas būtu paredzēti, lai tos tieši un nekavējoties piemērotu konkrētām personām un piešķirtu tām tiesības vai brīvības, uz kurām tās varētu atsaukties pret valstīm, neatkarīgi no kuģa karoga valsts nostājas. No tā izriet, ka Jūras tiesību konvencijas raksturs un sistēma nepieļauj, ka Tiesa varētu izvērtēt Kopienu tiesību akta spēkā esamību, vadoties no šīs konvencijas.

   (sal. ar 53., 64. un 65. pantu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.  Direktīvas 2005/35 par kuģu radīto piesārņojumu un par sankciju ieviešanu par pārkāpumiem 4. pantā, skatot to kopā ar tās 8. pantu, dalībvalstīm ir likts sodīt par piesārņojošu vielu noplūdi no kuģiem, ja tas izdarīts “ar nodomu, aiz neuzmanības vai rupjas nolaidības [nolaidības vai rupjas neuzmanības]”, bet nedefinējot šos jēdzienus. Tomēr šie atšķirīgie jēdzieni, it īpaši “rupjas neuzmanības” jēdziens atbilst atbildības uzņemšanās kritērijiem, kurus ir paredzēts piemērot nenoteiktā skaitā situāciju, kuras nav iespējams iepriekš paredzēt, un nevis konkrētai uzvedībai, kuru var precīzi aprakstīt Kopienu vai valsts tiesību normatīvā aktā. Turklāt šie jēdzieni ir pilnībā iekļauti un lietoti attiecīgajās dalībvalstu tiesību sistēmās. Šādos apstākļos “rupjas neuzmanības” jēdziens minētā 4. panta nozīmē ir jāsaprot kā darbība vai bezdarbība, kas izdarīta bez nodoma un ar kuru atbildīgā persona nozīmīgā veidā pārkāpj savu rūpības pienākumu, kurš tai bija jāievēro un kuru tā varēja ievērot, ņemot vērā tās īpašības, zināšanas, spējas un tās konkrēto situāciju. Visbeidzot, saskaņā ar EKL 249. pantu dalībvalstīm Direktīva 2005/35 ir jātransponē to attiecīgajā tiesību sistēmā. Līdz ar to pati šīs direktīvas 4. pantā minēto pārkāpumu un piemērojamo sodu definīcija izriet no dalībvalsts pieņemtajām tiesību normām.

   No minētā izriet, ka Direktīvas 2005/35 4. pants, skatīts kopā ar tās 8. pantu, liekot dalībvalstīm sodīt par piesārņojošu vielu noplūdi no kuģiem, ja tas izdarīts aiz “rupjas neuzmanības”, bet nedefinējot šos jēdzienus, nepārkāpj vispārīgo tiesiskās drošības principu.

   (sal. ar 72.–74. un 77.–79. pantu un rezolutīvās daļas 2) punktu)