Lieta T-299/05

Shanghai Excell M&E Enterprise Co. Ltd un

Shanghai Adeptech Precision Co. Ltd

pret

Eiropas Savienības Padomi

“Dempings — Dažu veidu Ķīnas izcelsmes elektronisko svaru imports — Uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statuss — Regulas (EK) Nr. 384/96 2. panta 7. punkta a) un c) apakšpunkts un 10. punkts un 11. panta 9. punkts”

Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2009. gada 18. marta spriedums   II ‐ 572

Sprieduma kopsavilkums

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Interese, kas nosakāma prasības celšanas laikā – Importētāja prasība, ar kuru tiek apstrīdēta procedūra, kuras rezultātā piemērots antidempinga maksājums – Antidempinga maksājums, kam beidzies termiņš

   (EKL 230. pants un 233. panta pirmā daļa)

2. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Individuāla pieeja uzņēmumiem eksportētājiem no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas – Nosacījumi – Iestāžu rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

   (Padomes Regula Nr. 384/96)

3. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Parastās vērtības noteikšana – Imports no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta nozīmē – Valstīm ar tirgus ekonomiku paredzēto noteikumu piemērošana – Šaura interpretācija – Piemērošana vienīgi ražotājiem, kas atbilst minētās regulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktajiem kumulatīvajiem nosacījumiem

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkts)

4. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Parastās vērtības noteikšana – Imports no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta nozīmē – Nosacījumu izvērtēšanas procedūra, kas dod ražotājam tiesības izmantot uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusu

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 2. panta 7. punkta c) apakšpunkts)

5. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Pārskatīšanas procedūra – Parastās vērtības noteikšana – Metode, kura izmantota sākotnējās izmeklēšanas laikā un kura neatbilst Regulas Nr. 384/96 2. panta prasībām

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 2. un 17. pants un 11. panta 9. punkts)

6. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Parastās vērtības noteikšana – Saliktās vērtības izmantošana

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 2. panta 10. punkts)

7. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Dempinga starpība – Parastās vērtības un eksporta cenas salīdzināšana – Korekcijas

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 2. panta 10. punkts)

1.  Prasītāja interesēm celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam — tāpat kā interesēm celt prasību — ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, līdz ar ko prasības rezultātam ir jāsniedz labums lietas dalībniekam, kas to ir cēlis.

   Tomēr tas, ka apstrīdētais tiesību akts zaudējis spēku tiesvedības laikā, pats par sevi neuzliek pienākumu Pirmās instances tiesai pieņemt lēmumu par tiesvedības izbeigšanu sakarā ar to, ka sprieduma pasludināšanas brīdī nav strīda priekšmeta vai nav intereses celt prasību. Turklāt prasītājs arī varēja saglabāt interesi lūgt atcelt Kopienu iestādes aktu, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas prasītāja apgalvotais prettiesiskums. Šāda interese celt prasību izriet no EKL 233. panta pirmās daļas, saskaņā ar kuru iestādēm, kuru pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumu. Tomēr šī interese celt prasību var pastāvēt tikai tad, ja apgalvotais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā prasītājs cēlis prasību.

   Tā tas ir gadījumā, kad prasību atcelt tiesību aktu ir cēluši uzņēmumi, kam piemērots antidempinga maksājums sakarā ar pārskatīšanas procesu, kaut gan minētais maksājums vairs netiek piemērots, jo tie apstrīd procesu, kura rezultātā šis maksājums tika piemērots. Atšķirībā no vērtējuma pēc būtības par to, vai pastāv dempings, pārskatīšanas procesa noteikumus var atkārtoti izmantot analogos procesos nākotnē, līdz ar ko prasītāji saglabā interesi celt prasību par apstrīdēto regulu — pat ja šai regulai nav vairs iedarbības attiecībā uz tiem — sakarā ar pret tiem vērstajiem antidempinga procesiem nākotnē.

   Turklāt prasītājs var saglabāt interesi lūgt atcelt tiesību aktu, kas to skar tieši, lai panāktu, ka Kopienu tiesa konstatē, ka attiecībā pret to ir pieļauta prettiesiska rīcība, līdz ar ko šāda konstatācija var būt pamats eventuālajai prasībai par zaudējumu atlīdzināšanu ar mērķi panākt adekvātu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko radījis apstrīdētais tiesību akts. Turklāt, ja tiek konstatēts [apstrīdētās regulas] prettiesiskums, tas varētu būt pamats eventuālām ārpustiesas pārrunām starp Padomi un prasītājiem, lai atlīdzinātu to ciestos zaudējumus.

   Tāpat uzskatīt, ka iestāžu pieņemtie akti, kuriem ir ierobežota iedarbība laikā un kuru darbības laiks beidzies pēc prasības par tiesību akta atcelšanu celšanas, bet pirms Pirmās instances tiesa ir varējusi pasludināt attiecīgo spriedumu, nav pakļauti nekādai tiesas pārbaudei, ja saistībā ar šiem aktiem nav saņemti nekādi maksājumi, būtu pretrunā ar 230. panta būtību, kas paredz, ka tiesiskā kopienā, kāda ir Eiropas Kopiena, ne dalībvalstis, ne arī tās iestādes nevar izvairīties no kontroles pār to tiesību aktu atbilstību konstitucionālajai hartai, t.i., Līgumam un tiesībām, kas izriet no šī līguma.

   (sal. ar 43., 46., 48.–51., 53. un 55.–57. punktu)

2.  Komercdarbības aizsardzības jomā Kopienu iestādēm, ņemot vērā pārbaudāmo ekonomisko, politisko un juridisko situāciju sarežģītību, ir plaša rīcības brīvība. No tā izriet, ka, kontrolējot iestāžu veikto vērtējumu, Kopienu tiesai ir vienīgi jāveic procesuālo normu ievērošanas pārbaude, faktu, uz kuriem balstīta apstrīdētā izvēle, precizitātes pārbaude, pārbaude par to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana. Tas pats attiecas uz attiecīgās valsts faktisko situāciju, tiesību un politisko sistēmu, kas Kopienu iestādēm ir jānovērtē, lai noteiktu, vai eksportētājs darbojas tirgus apstākļos bez valsts būtiskas iejaukšanās un vai tādējādi tas var iegūt statusu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā.

   No Kopienu iestāžu plašās rīcības brīvības izriet, ka tās var izvērtēt uzņēmumu, kas vēlas saņemt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusu, grāmatvedību saskaņā ar šo iestāžu izvēlētiem starptautiski atzītiem grāmatvedības standartiem. Ja attiecīgie uzņēmumi nepiekrīt šai izvēlei, tiem ir jāpierāda, ka iestāžu izvēlētie standarti nav starptautiski atzīti vai ka šo uzņēmumu grāmatvedībā iespējami pieļautie šo standartu pārkāpumi nav pārkāpumi saskaņā ar citiem starptautiski atzītiem grāmatvedības standartiem.

   (sal. ar 79.–81., 90. un 255. punktu)

3.  Pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā norādītā preces normālās vērtības noteikšanas metode ir izņēmums no šim nolūkam 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā noteiktās speciālās metodes, kas principā ir piemērojama importam no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, un šī metode ir jāinterpretē šauri.

   Turklāt pierādīšanas pienākums ir ražotājam eksportētājam, kas vēlas iegūt statusu, ko piešķir uzņēmumiem, kuri darbojas tirgus ekonomikā. Pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka lūgumā “[..] jābūt pietiekamiem pierādījumiem”. Attiecīgi Kopienas iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs eksportētājs neatbilst nosacījumiem, lai gūtu labumu no šī statusa. Kopienu iestādēm turpretim ir jāizvērtē, vai ražotāja eksportētāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktie nosacījumi ir izpildīti, un Kopienu tiesām ir jāpārbauda, vai šajā vērtējumā ir pieļauta acīmredzama kļūda.

   (sal. ar 76., 82. un 83. punktu)

4.  Saistībā ar apstākļu, kas ražotājam dod tiesības izmantot uzņēmuma, kurš darbojas tirgus ekonomikā, statusu, izvērtēšanas procedūru antidempinga pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā, kurā paredzēts trīs mēnešu termiņš no Komisijas izmeklēšanas uzsākšanas brīža, nav nevienas norādes par sekām tam, ja Komisija nokavē šo termiņu. Konkrētāk, šajā pantā nav precizēts, vai šāda nokavēšana izraisa obligātu uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusa piešķiršanu vai neiespējamību turpināt attiecīgo izmeklēšanu, kas ir vienīgie iemesli, kādēļ regula, ar ko piemērots galīgais antidempinga maksājums un kura pieņemta, pamatojoties uz lēmumu par minētā statusa piešķiršanu, varētu tikt automātiski atcelta sakarā ar minēto nokavēšanu. Līdz ar to tiktāl, ciktāl šāds precizējums neizriet no pamatregulas citas tiesību normas, jāizvērtē minētās regulas mērķis un struktūra, lai noskaidrotu, vai tā ir interpretējama tādējādi, ka Komisijas pieļautās trīs mēnešu termiņa nokavēšanas gadījumā tā nosaka automātisku minētā statusa piešķiršanu vai neiespējamību turpināt pārskatīšanas izmeklēšanu.

   Šajā sakarā no pamatregulas tiesību normām attiecībā uz citiem termiņiem, it īpaši tiem, kas paredzēti 8. panta 5. punktā un 9. panta 2. un 4. punktā, izriet, ka, ja pamatregulā paredzētais sods par to, ka iestādes neievēro procesuālo termiņu, ir lūguma apmierināšana pilnībā vai citas konkrētas sekas, tad tas ir tieši norādīts. Turklāt no pamatregulas mērķa un struktūras izriet, ka vismaz saistībā ar atsevišķām pārskatīšanas izmeklēšanām tā ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijas pieļautā trīs mēnešu termiņa nokavēšana liedz Kopienu iestādēm pieņemt regulu, ar kuru attiecīgajiem uzņēmumiem piemēro antidempinga maksājumus. Nebūtu pamatoti secināt, ka, ja uzņēmumi, attiecībā uz kuriem veic pārskatīšanas izmeklēšanu, būtu reģistrēti valstī, kurā nav tirgus ekonomikas, un lūgtu piešķirt uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusu, Komisijai būtu jāatturas veikt ar tiem saistīto izmeklēšanu, ja tā nokavējusi trīs mēnešu termiņu, jo tas iznīcinātu šo uzņēmumu sākotnējā lūguma mērķi, proti, panākt to individuālās situācijas pārskatīšanu. Būtu arī nepamatoti secināt, ka Komisijai būtu jāuzsāk jauna izmeklēšana, jo tas praksē tikai pasliktinātu minētā termiņa neievērošanu.

   Turklāt trīs mēnešu termiņa, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otrajā daļā, mērķis ir nodrošināt, ka jautājums, vai ražotājs atbilst minētajā pantā izklāstītajiem kritērijiem, netiek risināts atkarībā no tā ietekmes uz dempinga starpības aprēķināšanu. Tādējādi ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pēdējo teikumu iestādēm pēc lēmuma pieņemšanas par uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statusu tiek aizliegts to pārskatīt, pamatojoties uz informāciju, kas šajā sakarā bija to rīcībā. Līdz ar to termiņa lietderīgā iedarbība netiktu apdraudēta, ja periodā no trīs mēnešu termiņa beigām līdz lēmuma par šo statusu pieņemšanai un, ņemot vērā lietas apstākļus, bija jākonstatē, ka uzņēmumi, kas lūdz tiem piešķirt minēto statusu, bija radījuši Komisijai tādu situāciju, ka tai nebija iespējams zināt, kā tās lēmums par šo statusu varētu ietekmēt dempinga starpības aprēķināšanu.

   Visbeidzot, nepastāvot tiesību normai, kurā tieši vai netieši paredzētas procesuālā termiņa nokavēšanas sekas, attiecīgā nokavēšana ir pamats tiesību akta atcelšanai pilnībā vai daļēji tikai tad, ja ir pierādīts, ka, ja nebūtu šī iespējamā pārkāpuma, minētajam aktam varētu būt cits saturs.

   (sal. ar 116., 117., 119., 120., 122., 124., 125., 127., 128. un 138. punktu)

5.  Lai gan antidempinga pamatregulas 11. panta 9. punktā ir paredzēts, ka visās pārskatīšanas izmeklēšanās, kuras tiek veiktas saskaņā ar šo pantu, Komisija piemēro, ja nav mainījušies apstākļi, to pašu metodi, kuru tā bija izmantojusi izmeklēšanā, kuras rezultātā tika piemērots maksājums, no šī panta arī izriet, ka izmantotajai metodei ir jāatbilst pamatregulas 2. un 17. panta tiesību normām.

   No tā izriet, ka iestādēm pārskatīšanas izmeklēšanā nav jāpiemēro metode, kas tika izmantota sākotnējās izmeklēšanas laikā, ja tā neatbilst pamatregulas 2. panta tiesību normām. Eksporta cenu salīdzināšanas ar parasto vērtību ietvaros attiecībā uz uzņēmumiem, kuri atrodas valstīs, kurās nav tirgus ekonomikas, un kuriem nav atzīts uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikā, statuss, un attiecībā uz tiem, kuriem ir izvēlēta parastā vērtība no analogas valsts, jebkura pretēja interpretācija radītu absurdu situāciju, kurā, ja Padome būtu aprēķinājusi normālo vērtību, pamatojoties uz faktisko eksporta cenu, kā arī eksportētāja faktisko pārdošanas cenu analogajā valstī pieskaitīšanu, šie uzņēmumi pamatoti varētu lūgt atcelt regulu, ar ko tiem piemēroti antidempinga maksājumi, sakarā ar pamatregulas 2. panta 3. punkta pārkāpumu, bet, ja Padome būtu aprēķinājusi salikto normālo vērtību, šie uzņēmumi būtu varējuši lūgt minētās regulas atcelšanu pamatregulas 11. panta 9. punkta pārkāpuma dēļ.

   Turklāt pamatregulas 11. panta 9. punktā paredzētais pienākums neietver prasību vai aizliegumu veikt pārbaudes vizītes pārskatīšanas izmeklēšanā atkarībā no tā, vai šīs vizītes tika vai netika veiktas sākotnējā izmeklēšanā. Informācijas pārbaudi nevar uzskatīt par daļu no metodes, kas izvēlēta, lai noteiktu dempinga esamību, bet vienīgi par veidu, kā iegūt informāciju, kas ļautu piemērot attiecīgo metodi.

   (sal. ar 176.–178. un 187. punktu)

6.  Saskaņā ar antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 struktūru normālās vērtības aprēķināšanas mērķis ir noteikt preces pārdošanas cenu, kāda tā būtu, ja šo preci pārdotu izcelsmes valstī vai eksportētājvalstī, un līdz ar to, lai aprēķinātu salikto vērtību, ir jāņem vērā izmaksas, kas saistītas ar pārdošanu vietējā tirgū. Tomēr, nosakot normālo vērtību, iestādēm nav jāņem vērā pārbaudāmās sabiedrības faktiskie izdevumi, bet gan samērīga to pārdošanas, administratīvo un vispārējo izdevumu aplēse, kuri šai sabiedrībai būtu jāsedz, ja tā attiecīgo preci pārdotu pietiekamos daudzumos savā izcelsmes valstī.

   To atskaitījumu veikšana, kuri atbilst pārstāvja komisijas maksām, var izrādīties nepieciešama saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu, lai ņemtu vērā atšķirības starp eksporta cenu un normālo vērtību, kuras ietekmē to salīdzināmību. Šādus atskaitījumus nevar veikt no vērtības, kas tikusi “salikta” un līdz ar to nav reāla. Šādu vērtību principā neietekmē tādi elementi, kas var samazināt tās salīdzināmību, kā pārstāvja komisijas maksas esamība, jo tā tikusi mākslīgi noteikta, pievienojot dažādus elementus, starp kuriem nav iekļauti maksājumi vai peļņas procenti par labu izplatītājiem, kuri būtu pielīdzināmi šādai komisijas maksai un kas būtu jāatskaita.

   (sal. ar 258. un 266. punktu)

7.  Gan no antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 2. panta 10. punkta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka eksporta cenas vai normālās vērtības korekcija var tikt veikta, vienīgi lai ņemtu vērā atšķirības saistībā ar faktoriem, kas ietekmēja cenas un tādēļ to salīdzināmību. Tas tā nav gadījumā, kad komisijas maksa netika faktiski samaksāta.

   Lai varētu veikt šādu korekciju, iestādēm ir jāpamatojas uz elementiem, ar kuriem var pierādīt vai kuri ļauj secināt, ka komisijas maksa patiešām bija samaksāta un ka tā noteiktā veidā varēja ietekmēt eksporta cenas un normālās vērtības salīdzināmību.

   Tomēr, iekļaujot pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunktā pēdējo teikumu, var veikt korekciju ne tikai sakarā ar atšķirībām komisijas maksās, kas samaksātas par izvērtējamo noietu, bet arī saistībā ar uzcenojumu, ko saņem izstrādājuma tirgotājs, ja šāda tirgotāja funkcijas ir līdzīgas tā pārstāvja funkcijām, kurš strādā, pamatojoties uz komisijas naudu. Līdz ar to pat tad, ja tirdzniecības sabiedrībām, kas ir saistītas ar ražotājiem eksportētājiem, netika pārskaitīta nekāda komisijas maksa, starpniecības komisijas atskaitīšana no eksporta cenas ir tiesiska tiktāl, ciktāl šī atskaitīšana var tikt veikta arī tad, ja nekāda komisijas maksa faktiski nav tikusi samaksāta, jo attiecīgo tirgotāju funkcijas ir līdzīgas pārstāvja funkcijām un tie saņem tirdzniecības uzcenojumu.

   (sal. ar 272., 274., 279., 281. un 282. punktu)