Keywords
Summary

Keywords

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās

(LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 35. panta 1. punkts)

2. Eiropas Savienība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Normatīvo aktu par tiesu iestāžu sadarbību tuvināšana

(LES 34. panta 2. punkts; Padomes Pamatlēmuma 2002/584 31. panta 1. punkts)

3. Eiropas Savienība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm

(Padomes Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts un 2. panta 2. punkts)

4. Eiropas Savienība – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm

(Padomes Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkts)

Summary

1. Saskaņā ar LES 35. panta 1. punktu Tiesas kompetencē, ievērojot šā panta nosacījumus, ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par tostarp pamatlēmumu interpretāciju un spēkā esamību, kas uzreiz nozīmē, ka tai var, pat ja nav tieši izteiktas kompetences, lūgt interpretēt primāro tiesību noteikumus, tādus kā LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ja Tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai pamatlēmums ir pieņemts tiesiski pareizi, pamatojoties uz šo pēdējo minēto noteikumu.

(sal. ar 18. punktu)

2. Pamatlēmums 2002/584 par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas paredz tuvināt dalībvalstu normatīvos aktus tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā un precīzāk – tuvināt normas par notiesāto vai aizdomās turēto personu nodošanas starp valstu iestādēm nosacījumiem, procedūrām un sekām sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, nav pieņemts, neievērojot LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

LES 34. panta 2. punkts, tā kā tas vispārīgi uzskaita un definē dažādo juridisko līdzekļu veidus, kas var tikt izmantoti, lai sasniegtu Savienības mērķus, kas noteikti Līguma par ES VI sadaļā, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas izslēdz to, ka dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšana, pieņemot pamatlēmumu saskaņā ar šī paša 2. punkta b) apakšpunktu, var attiekties uz jomām, kas nav uzskaitītas LES 31. panta e) punktā, un it īpaši uz Eiropas apcietināšanas ordera jautājumu.

LES 34. panta 2. punkts nenosaka arī prioritāro kārtību dažādajiem līdzekļiem, kas ir uzskaitīti šajā noteikumā. Lai arī nav šaubu, ka par Eiropas apcietināšanas orderi var pieņemt arī konvenciju, no Padomes rīcības brīvības izriet [tiesības] dot priekšroku pamatlēmumam kā juridiskam līdzeklim, ja ir ievēroti šāda akta pieņemšanas nosacījumi.

Šim minētajam secinājumam nav pretrunā fakts, ka saskaņā ar pamatlēmuma 31. panta 1. punktu tas no 2004. gada 1. janvāra aizstāj tikai attiecībās starp dalībvalstīm to iepriekšējo izdošanas konvenciju attiecīgos noteikumus, kas ir uzskaitītas šajā noteikumā. Citāda interpretācija, kurai nav pamatojuma nedz LES 34. panta 2. punktā, nedz kādā citā Līguma par ES noteikumā, var radīt risku, ka zūd Padomei noteikto pilnvaru pieņemt pamatlēmumus jomās, kas pirms tam ir regulētas ar starptautiskām konvencijām, lietderīgā iedarbība.

(sal. ar 28., 29., 37., 38. un 41.–43. punktu)

3. Noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips ( nullum crimen , nulla poena sine lege ), kas ir viens no tiesību vispārējiem principiem, kuri izriet no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir nostiprināts arī dažādos starptautiskos līgumos, it īpaši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. panta 1. punktā. Šis princips nozīmē, ka likumam ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma, un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība.

Šajā sakarā Pamatlēmuma 2002/584 par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 2. panta 2. punkts, tā kā tas atceļ abpusējās sodāmības pārbaudi attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas minēti šajā noteikumā, nav spēkā neesošs sakarā ar noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principa pārkāpumu. Pamatlēmums neparedz saskaņot attiecīgos noziedzīgos nodarījumus attiecībā uz to pamatelementiem vai ar tiem saistītajiem sodiem. Lai arī šis pamatlēmuma 2. panta 2. punkts atceļ abpusējas sodāmības pārbaudi šajā noteikumā minēto noziedzīgo nodarījumu kategorijām, noziedzīgo nodarījumu definīcija un piemērojamie sodi tik un tā izriet no izsniegšanas dalībvalsts tiesībām, kurai, kā turklāt noteikts šī paša pamatlēmuma 1. panta 3. punktā, ir jāievēro pamattiesības un tiesību pamatprincipi, kas noteikti LES 6. pantā, un līdz ar to noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma princips.

(sal. ar 49., 50. un 52.–54. punktu)

4. Pamatlēmuma 2002/584 par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 2. panta 2. punkts, tā kā tas atceļ abpusējās sodāmības pārbaudi attiecībā uz šajā noteikumā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, nav spēkā neesošs sakarā ar vienlīdzības un nediskriminācijas principa pārkāpumu.

Pirmkārt, attiecībā uz izvēli no 32 noziedzīgo nodarījumu kategorijām, kas uzskaitītas šajā noteikumā, Padome, pamatojoties uz savstarpējās atzīšanas principu un ņemot vērā uzticēšanās un solidaritātes paaugstināto līmeni dalībvalstu starpā, varēja uzskatīt, ka, vai nu to rakstura dēļ, vai sakarā ar radušos maksimālo trīs gadu sodu, attiecīgo noziedzīgo nodarījumu kategorijas ir tādi nodarījumi, kuru apdraudējuma smagums sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai attaisno to, ka netiek prasīta abpusējās sodāmības pārbaude. Līdz ar to, pat ja pieņem, ka personu, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu, uz kuriem attiecas pamatlēmuma 2. panta 2. punkts, izdarīšanu vai kuras ir notiesātas par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem, situācija ir līdzīga to personu situācijai, kuras tiek turētas aizdomās vai ir notiesātas par tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kas nav uzskaitīti šajā noteikumā, nošķiršana katrā ziņā ir objektīvi pamatota.

Otrkārt, attiecībā uz faktu, ka attiecīgajās noziedzīgo nodarījumu kategorijās iztrūkstošā precīzā definīcija var radīt atšķirīgu pamatlēmuma īstenošanu dažādās valstu tiesību sistēmās, pietiek tikai norādīt, ka pamatlēmuma mērķis nav saskaņot dalībvalstu materiālās krimināltiesību normas un ka neviens noteikums Līguma par ES VI sadaļā nepakļauj Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanu dalībvalstu krimināltiesiskā regulējuma saskaņošanai attiecīgo noziedzīgo nodarījumu jomā.

(sal. ar 57.–60. punktu)