Keywords
Summary

Keywords

1. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/74; Padomes Direktīva 80/987)

2. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/74; Padomes Direktīva 80/987)

3. Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987 un Direktīva 2002/74

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/74; Padomes Direktīva 80/987)

Summary

1. Ja dalībvalsts pirms Direktīvas 2002/74, ar ko groza Direktīvu 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, stāšanās spēkā tās iekšējos tiesību aktos atzinusi darba ņēmēja tiesības uz garantiju iestādes aizsardzību, darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemot pabalstu par līguma izbeigšanu, šo tiesību aktu piemērošana gadījumos, kad darba devēja maksātnespēja ir iestājusies pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, ietilpst Direktīvas 80/987, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74, piemērošanas jomā.

Tā kā Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta otrā daļa paredz, ka dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu, jebkurai darba devēja maksātnespējai, kas iestājusies pēc šādu noteikumu spēkā stāšanās dienas, darba devēja maksātnespējas stāvoklis un tā sekas ietilpst grozītās Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā ratio temporis , sākot no tās spēkā stāšanās dienas, pat pirms Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā termiņa beigām. Ir jāuzskata, ka Direktīvas 2002/74 piemērošanas jomā ietilpst ne tikai valsts tiesību akti, kuru mērķis nepārprotami ir minētās direktīvas transponēšana, bet – sākot no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – arī iepriekš pieņemti un spēkā esoši valsts tiesību akti, kuri var nodrošināt valsts tiesību atbilstību direktīvai.

Lai arī grozītās Direktīvas 80/987 3. panta pirmā daļa dalībvalstīm neuzliek pienākumu savos valsts tiesību aktos, kas transponē Direktīvu 2002/74, paredzēt, lai tiktu nodrošināta atlaišanas pabalstu sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu izmaksa, ir jāatzīst – tā kā attiecīgie valsts tiesību akti ietver normu, kas uz šiem pabalstiem attiecina kompetentās garantiju iestādes aizsardzību, šī valsts tiesību norma kopš Direktīvas 2002/74 spēkā stāšanās datuma ietilpst grozītās Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā. Līdz ar to valsts tiesību norma, kas paredz zināmus nosacījumus garantiju iestādes veiktajai pabalstu izmaksai darba ņēmējiem to atlaišanas vai darba līguma izbeigšanas gadījumā, ietilpst Direktīvas 2002/74 2. panta 1. punkta otrās daļas un tātad arī šīs direktīvas piemērošanas jomā, kad runa ir par tās piemērošanu notikumiem, kas iestājušies pēc tās spēkā stāšanās dienas.

(sal. ar 28., 29., 31., 32. un 34. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2. Direktīvas 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas grozīta ar Direktīvu 2002/74, piemērošanas jomā vispārīgais vienlīdzības princips, kas atzīts Kopienu tiesiskajā kārtībā, paredz – ja saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu likumā noteiktie un spriedumā atzītie pabalsti par darba līguma izbeigšanu garantiju iestādei ir jāizmaksā darba devēja maksātnespējas gadījumā, tad tāda paša veida pabalstiem, par kuriem darba ņēmējs un darba devējs ir panākuši vienošanos, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa, ir jāpiemēro tādi paši noteikumi.

(sal. ar 42. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3. Piemērojot Direktīvu 80/987 par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā un šo direktīvu grozošo Direktīvu 2002/74, valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesisko regulējumu, kas, pārkāpjot Kopienu tiesiskajā kārtībā atzīto vienlīdzības principu, paredz, ka kompetentajai garantiju iestādei nav jāizmaksā pabalsti par līguma izbeigšanu, par kurām panākta vienošanās starp darba ņēmēju un darba devēju, kas noslēgta tiesneša klātbūtnē un ko ir apstiprinājusi tiesa.

(sal. ar 47. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)