Lieta T-462/04

HEG Ltd un Graphite India Ltd

pret

Eiropas Savienības Padomi

“Kopējā tirdzniecības politika — Antidempinga maksājumi — Kompensācijas maksājumi — Dažu Indijas izcelsmes grafīta elektrodu sistēmu imports — Tiesības uz aizstāvību — Vienlīdzīga attieksme — Kaitējuma noteikšana — Cēloņsakarība”

Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2008. gada 17. decembra spriedums   II ‐ 3691

Sprieduma kopsavilkums

1. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Izmeklēšana – Izmeklēšanas uzsākšana attiecībā uz noteiktu importu

   (Līguma par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu, turpmāk tekstā – “1994. gada antidempinga vienošanās”, 9. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 384/96 5. panta 6. punkts un 9. panta 5. punkts)

2. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret dempinga praksi – Antidempinga procedūra – Tiesības uz aizstāvību – Apjoms

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 5. panta 10. punkts)

3. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret trešo valstu dempinga vai subsīdiju praksi – Antidempinga un kompensācijas maksājumu noteikšana – Kopienas paplašināšanās pēc izmeklēšanas perioda

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 6. panta 1. punkts un 11. pants un Padomes Regulas Nr. 2026/97 11. panta 1. punkts un 18. pants)

4. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret trešo valstu subsīdiju praksi – Subsīdija – Jēdziens

   (Padomes Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļa un 5. pants, un I–III pielikums)

5. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret trešo valstu dempinga vai subsīdiju praksi – Kaitējums – Iestāžu rīcības brīvība

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 3. pants un Padomes Regulas Nr. 2026/97 8. pants)

6. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret trešo valstu dempinga vai subsīdiju praksi – Kaitējums – Cēloņsakarības noteikšana

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 3. panta 2., 3. un 7. punkts un Padomes Regulas Nr. 2026/97 8. panta 2., 3. un 7. punkts)

7. Kopējā tirdzniecības politika – Aizsardzība pret trešo valstu dempinga vai subsīdiju praksi – Kaitējums – Cēloņsakarība

   (Padomes Regulas Nr. 384/96 3. panta 2., 3. un 7. punkts un Padomes Regulas Nr. 2026/97 8. panta 2., 3. un 7. punkts)

1.  Pat pieņemot, ka Komisija antidempinga procedūru uzsāk tikai pret noteiktu zināma produkta importu, kamēr ir norādes, kas pamato, ka arī par citu importu būtu jāveic izmeklēšana, šāda atšķirīga attieksme nevar būt ne Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkta pārkāpums, ne Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (“1994. gada antidempinga vienošanās”) 9. panta 2. punkta pārkāpums, ne arī vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

   Pirmkārt, šāda šķietamā atšķirīgā attieksme attiecībā uz importu, par kuru ir bijis noteikts antidempinga maksājums, un importu, par kuru nav veikta izmeklēšana, neietilpst ne Regulas Nr. 384/96 9. panta 5. punkta piemērošanas jomā, ar kuru ir aizliegta diskriminējoša attieksme attiecībā uz importiem, par kuriem visiem ir noteikti antidempinga maksājumi par vienas un tās pašas preces importu, ne 1994. gada antidempinga vienošanās 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā, ar kuru ir aizliegta diskriminējoša attieksme, iekasējot antidempinga maksājumus, kas noteikti attiecībā uz preci atkarībā no attiecīgā importa avota. Otrkārt, vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips arī nav piemērojams, jo tā ievērošana ir jāsaskaņo ar likumības principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens nevar sev par labu atsaukties uz nelikumību, kas izdarīta par labu citam.

   (sal. ar 36., 38.–40. un 42. punktu)

2.  Saskaņā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu uzņēmumiem, ko skar izmeklēšanas procedūra, kas notiek pirms antidempinga regulas pieņemšanas, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga pastāvēšanu un no tā radušos kaitējumu.

   Uzņēmums, uz kuru attiecas šāda procedūra, nevar atsaukties uz savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izriet no apstākļa, ka noteikti pierādījumi, kas bija ietverti sūdzības, ar kuru ierosināta šī procedūra, konfidenciālajā versijā, netika kopsavilkuma veidā ietverti nekonfidenciālajā versijā, kas tika tam paziņota, ja, nebrīdinot pietiekamā mērā Komisiju un vēlāk Padomi, tas nav veicis darbības, lai šīs iestādes varētu novērtēt problēmas, ko prasītājam varētu radīt šo pierādījumu neiekļaušana.

   (sal. ar 45.–47. un 49. punktu)

3.  Lai noteiktu pagaidu vai galīgos antidempinga un kompensācijas maksājumus, vērā ir jāņem Kopienas sastāvs attiecīgo regulu pieņemšanas brīdī. Šie maksājumi nav sods par agrāku rīcību, bet gan aizstāvības un aizsardzības pasākums pret prettiesisku konkurenci, ko rada dempinga un subsīdiju prakse. Turklāt saskaņā ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 3. panta 2. punktu un Regulas Nr. 2026/97 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, 8. panta 2. punktu kaitējuma noteikšanā jābalstās uz apstiprinošiem pierādījumiem un ir jāveic objektīva pārbaude, pirmkārt, importa, kas ir dempinga vai subsīdiju priekšmets, apjomam un tā ietekmei uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū un, otrkārt, šāda importa ietekmei uz Kopienas ražošanas nozari. No tā izriet, ka tad, ja Kopienas paplašināšanās ir notikusi pēc izmeklēšanas procedūras perioda un informācija, kuru Komisija ieguvusi šajā periodā, nav iegūta, ņemot vērā paplašināšanos, un tādējādi attiecas vienīgi uz Kopienu, ko veido sākotnējais dalībvalstu skaits, Komisijai, pieņemot pagaidu regulas, un attiecīgā gadījumā Padomei, pieņemot galīgās regulas, ir jāpārbauda, vai šī informācija tāpat bija atbilstoša attiecībā uz paplašināto Kopienu.

   Katrā gadījumā iestādes no šāda pienākuma neatbrīvo nedz aizliegums parasti ņemt vērā apstākļus, kas iestājušies pēc izmeklēšanas perioda, kas paredzēts Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 6. panta 1. punktā un Regulas Nr. 2026/97 11. panta 1. punktā, nedz iespēja pārskatīt pasākumus. Pirmkārt, minētais periods un minētais aizliegums, kam ir izņēmumi, ir paredzēti, lai garantētu, ka izmeklēšanas rezultāti ir reprezentatīvi un ticami, nodrošinot, ka apstākļus, pamatojoties uz kuriem ir noteikts dempings vai subsīdija un kaitējums, neietekmē attiecīgo ražotāju rīcība pēc procedūras uzsākšanas un ka tādējādi ar galīgo procedūras beigās uzlikto maksājumu faktiski var novērst minēto kaitējumu. Otrkārt, vienīgi ar pārskatīšanas iespēju, kas atstāta Komisijas ziņā un notiek pēc regulu pieņemšanas, nekādi nepietiek, lai būtu pietiekami vērā ņemts paplašināšanās iespaids.

   (sal. ar 63.–67. un 71. punktu)

4.  Ņemot vērā Regulas Nr. 2026/97 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas īpaši skaidros noteikumus, kas no subsīdijas jēdziena izslēdz izvestā produkta atbrīvošanu no nodevām vai nodokļiem, ko maksā par līdzīgiem produktiem, ja tie ir paredzēti iekšzemes patēriņam, vai šādu nodevu vai nodokļu atlaišanu par summu, kas nepārsniedz to, kura būtu uzkrājusies, ciktāl tā piešķirta atbilstoši regulas I–III pielikuma normām, šie pielikumi nav vienīgi vadlīnijas, lai noteiktu, vai pastāv garantijas pret pārliecīgu atmaksu, bet gan ietver noteikumus, kuru ievērošana ir nepieciešama, lai nodokļa atlaišana vai atbrīvošana no tā netiktu kvalificēta kā subsīdija. Turklāt no šī panta sistēmas izriet, ka atkāpe, kas piešķirta nodokļu atlaišanai vai atbrīvošanai no tiem, ir izņēmums principam, kas paredz, ka pastāv subsīdija, ja netiek iekasēti valsts ieņēmumi, kas citādi būtu iekasējami. Līdz ar to šī atkāpe ir interpretējama šauri.

   Līdz ar to, neievērojot Regulas Nr. 2026/97 I–III pielikuma normas, ieguvumu, kas sodāms ar kompensācijas pasākumiem, veido kopējā maksājumu vai nodokļu summa, kas parasti ir maksājama. Faktiski, ierobežojot subsīdiju kvalifikāciju tikai ar iekasēto pārmaksu, prezumē, ka maksājumu atlaišanas vai atbrīvošanas no tiem sistēma atbilst Regulas Nr. 2026/97 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļai un — tātad — tās I–III pielikumam, jo eksportētājiem tiesības gūt labumu no maksājumu vai nodokļu par eksportēto preču ražošanai izmantotajām izejvielām atmaksas ir tikai atbilstoši minētajām normām.

   Attiecībā uz minētās regulas II un III pielikumā minētajiem kritērijiem — to mērķis ir pārliecināties, ka atmaksas sistēma, kas pastāv eksportētājvalstī, ļauj pārbaudīt ražošanā nepieciešamo izejvielu vai ražošanā nepieciešamo aizstājējizejvielu faktisku izmantošanu. Pirmais kritērijs attiecas uz tādas sistēmas vai procedūras pastāvēšanu, kura ļauj veikt šādu pārbaudi. Otrais kritērijs, kas ir piemērojams pakārtoti, gadījumā, ja šāda procedūra vai sistēma nepastāvētu vai būtu nepilnīga, ir tas, ka eksportētājvalsts veic pārbaudi, kas būtu balstīta uz faktiski izmantotajām ražošanai nepieciešamajām izejvielām vai veiktajiem darījumiem. Šajā sakarā Komisijai ir vienīgi jānosaka, vai eksportētājvalsts iestādes ir ieviesušas un piemēro kontroles sistēmu vai procedūru. Tai nav pienākuma veikt izmeklēšanu, lai pārbaudītu minētās sistēmas vai procedūras darbību praksē. Gluži pretēji, nepastāvot adekvātai kontroles sistēmai vai procedūrai, tieši eksportētājvalstij, nevis Komisijai ir jāveic jauna pārbaude, kas būtu balstīta uz attiecīgajām faktiskajām ražošanā izmantotajām izejvielām un faktiskajiem darījumiem.

   Tas, ka šajos pielikumos izmantots apstākļa vārds “parasti”, lai norādītu uz pasākumiem, kas jāveic Komisijai, pārbaudot atmaksu sistēmu, nozīmē, ka īpašos apstākļos iestādes var izmantot citus kritērijus, taču tas nevar tām liegt iespēju balstīties uz to, ka nav izpildīti paredzētie kritēriji, lai konstatētu atmaksas režīma attiecībā uz ražošanā nepieciešamajām izejvielām vai aizstājējizejvielām neatļauto raksturu.

   (sal. ar 89.–92., 98., 103. un 106. punktu)

5.  Jautājums par to, vai Kopienas ražošanas nozare ir cietusi kaitējumu un vai tas ir radies tā importa dēļ, kas ir dempinga vai subsīdiju priekšmets, kā arī to, vai imports no citām valstīm vai, vispārīgāk, citi zināmi faktori ir veicinājuši kaitējumu, ko cietusi Kopienas ražošanas nozare, ietver sarežģītu ekonomisku jautājumu novērtējumu, attiecībā uz ko iestādēm ir plaša rīcības brīvība. No tā izriet, ka Kopienu tiesas veiktajai pārbaudei attiecībā uz iestādes vērtējumiem ir vienīgi jāpārbauda, vai ievēroti procesa noteikumi, vai pareizi norādīti apstākļi, uz kuriem balstīts apstrīdētais lēmums, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo apstākļu novērtējumā un vai nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

   (sal. ar 120. punktu)

6.  Saskaņā ar Antidempinga pamatregulas Nr. 384/96 3. panta 2. un 3. punktu un Regulas Nr. 2026/97 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, 8. panta 2. un 3. punktu kaitējums tiek noteikts, cita starpā balstoties uz importa palielinājumu, cenu attīstību Kopienas tirgū, kā arī Kopienas ražošanas nozares rentabilitātes attīstību. Tādēļ ir svarīgi, lai indikatori, uz kuriem pamatojas iestādes, atbilstu parastajiem tirgus apstākļiem.

   Tādējādi, nosakot kaitējumu, Padomei un Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās paredz ņemt vērā, patiešām izriet no importa dempinga vai subsīdijām, un ir jānoraida kaitējums, kas izriet no citiem apstākļiem, tostarp tāds kaitējums, kas radies sakarā ar pašu Kopienas ražotāju rīcību vai importējot attiecīgās preces no trešām valstīm. Iestādēm ir jāizvērtē citu zināmu faktoru sekas, ne tikai vērtējot cēloņsakarību starp šiem faktoriem un kaitējumu, ko cietusi Kopienas ražošanas nozare, bet arī nosakot šīs nozares ciesto kaitējumu.

   (sal. ar 121., 135. un 146. punktu)

7.  Antidempinga un antisubsīdiju procedūru ietvaros kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķina metodes izvēle ietilpst iestādēm atzītajā rīcības brīvībā attiecībā uz Kopienas ražošanas nozares ciestā kaitējuma noteikšanu un to attaisno sarežģīti ekonomiski vērtējumi, kas raksturīgi šādai noteikšanai. Tas, ka izmantota aprēķina metode, kas balstīta uz peļņas maržu, ar kuru Kopienās ražošanas nozare saprātīgi varētu būt rēķinājusies, nepastāvot negodīgai praksei, nevis aprēķina metode, kas balstīta tikai uz cenu samazinājumu, nav uzskatāms ne par kādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

   Ir svarīgi, ka peļņas marža, kuru Padome izmanto, lai aprēķinātu mērķa cenu, lai tādējādi novērstu attiecīgo kaitējumu, ir jāierobežo ar peļņas maržu, uz kādu Kopienas ražošanas nozare būtu varējusi saprātīgi paļauties normālos konkurences apstākļos, nepastāvot importam par dempinga cenām vai subsidētam importam.

   (sal. ar 161. un 162. punktu)