Keywords
Summary

Keywords

1. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Veselības apdrošināšana — Pabalsti natūrā, kas piešķirti citā dalībvalstī — Regulas Nr. 1408/71 22. panta 2. punkta otrā daļa

(Padomes Regulas Nr. 1408/71 22. panta 2. punkta otrā daļa)

2. Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Pakalpojumi — Jēdziens

(EKL 49. pants)

3. Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi

(EKL 49. pants)

4. Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi

(EKL 49. pants)

5. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Veselības apdrošināšana — Pabalsti natūrā, kas piešķirti citā dalībvalstī — Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) un i) apakšpunkts

(Padomes Regulas Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) un i) apakšpunkts)

6. Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi

(EKL 49. pants)

7. Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Veselības apdrošināšana — Pabalsti natūrā, kas piešķirti citā dalībvalstī — Regulas Nr. 1408/71 22. pants

(EKL 49. pants un 152. panta 5. punkts; Padomes Regulas Nr. 1408/71 22. pants)

Summary

1. Regulas Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, ko groza un atjaunina Regula Nr. 118/97, 22. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai atbildīgajai iestādei būtu tiesības atteikt atļauju ieceļot citas dalībvalsts teritorijā, lai tajā saņemtu šī paša panta 1. punkta c) apakšpunkta i) daļā paredzēto aprūpi, tādēļ, ka ārstēšanai slimnīcā pastāv gaidīšanas termiņš rezidences dalībvalsts teritorijā, tai ir jākonstatē, ka šis termiņš nepārsniedz pieņemamo termiņu, kas balstās uz objektīvu medicīnisku ieinteresētās personas klīnisko vajadzību novērtējumu, ņemot vērā visus rādītājus, kas raksturo tās veselības stāvokli atļaujas pieprasījuma iesniegšanas brīdī vai, vajadzības gadījumā, atkārtota pieprasījuma brīdī.

(sal. ar 63. un 79. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. EKL 49. pants attiecas uz situāciju, kurā persona, kam veselības stāvokļa dēļ ir nepieciešama stacionārā aprūpe, dodas uz citu dalībvalsti un tur saņem šādu aprūpi pret atlīdzību, un nav jāpārbauda, vai valsts sistēmas, kurā šī persona ir apdrošināta, ietvaros sniegtie stacionārās aprūpes pakalpojumi paši par sevi ir pakalpojumi noteikumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību nozīmē.

Apstāklis, ka minētās stacionārās aprūpes izdevumu atmaksa tiek vēlāk lūgta no pamata lietā minētā valsts veselības aprūpes dienesta, neliedz piemērot Līgumā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumu piemērošanu. Medicīnas pakalpojumu sniegšana paliek pakalpojumu sniegšana EKL 49. panta nozīmē, neskatoties uz to, ka pacients pēc samaksāšanas ārvalstu pakalpojumu sniedzējam par veikto ārstēšanu vēlāk valsts veselības aprūpes dienestam lūdz segt šīs aprūpes izdevumus.

(sal. ar 89. un 123. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3. EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neiestājas pret to, ka izdevumi par paredzēto stacionāro aprūpi citā dalībvalstī esošā iestādē tiek segti tikai pēc iepriekšējas atbildīgās iestādes atļaujas saņemšanas.

Iepriekšējas atļaujas atteikums nevar būt pamatots tikai ar gaidīšanas sarakstu, kas ir paredzēti slimnīcu piedāvājuma plānošanai un vadībai, esamību, ievērojot agrāk vispārīgi noteiktās klīniskās prioritātes un neveicot pacienta veselības stāvokļa, tā slimības vēstures, slimības iespējamās gaitas, sāpju pakāpes un/vai tā invaliditātes rakstura objektīvu medicīnisku novērtējumu atļaujas pieprasījuma sākotnējās vai atkārtotās iesniegšanas laikā.

Ja no šādiem gaidīšanas sarakstiem izrietošais termiņš izrādās ilgāks nekā pieņemamais termiņš, ņemot vērā iepriekš minēto elementu objektīvu medicīnisku novērtējumu, kompetentā iestāde nevar atteikt pieprasīto atļauju, pamatojot to ar gaidīšanas sarakstu esamību, ar iespējamo kaitējumu, kāds tiktu nodarīts prioritāšu parastajai kārtībai atkarībā no ārstējamo gadījumu steidzamības, ar bezmaksas stacionāro aprūpi šīs valsts sistēmas ietvaros, ar pienākumu paredzēt atsevišķus finanšu līdzekļus, lai segtu paredzētās ārstēšanās izdevumus citā dalībvalstī, un/vai ar šīs ārstēšanās izmaksu salīdzinājumu ar identiskas ārstēšanas izmaksām kompetentajā dalībvalstī.

(sal. ar 113., 119., 120. un 123. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4. EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja kompetentās dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēta bezmaksas stacionārā aprūpe valsts veselības aizsardzības ietvaros un ja šīs dalībvalsts, kuras minētajā dienestā pacients ir apdrošināts, tiesību akti, ar kuriem tikusi piešķirta vai būtu jāpiešķir atļauja ārstēties slimnīcā uz šī dienesta rēķina, neparedz segt visas šīs ārstēšanās izmaksas, tad atbildīgajai iestādei šim pacientam ir jāatmaksā iespējamā starpība starp, no vienas puses, objektīvi aprēķinātām maksimālajām izmaksām par līdzvērtīgu ārstēšanos minētā dienesta pārziņā esošā iestādē, kas šajā gadījumā ir vienādas ar kopsummu, kas jāmaksā par veikto ārstēšanos uzturēšanās dalībvalstī, un, no otras puses, minētās dalībvalsts iestādes atlīdzināmo summu atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, ko groza un atjaunina Regula Nr. 118/97, 22. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) daļai uz atbildīgās iestādes rēķina, piemērojot šīs dalībvalsts tiesību aktu noteikumus.

(sal. ar 143. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

5. Regulas Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, ko groza un atjaunina Regula Nr. 118/97, 22. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tās piešķirtās tiesības pacientam, kam ir sniegta atļauja no atbildīgās iestādes doties uz citu dalībvalsti, lai tajā saņemtu savam veselības stāvoklim atbilstošu aprūpi, attiecas tikai uz izdevumiem par pacienta veselības aprūpi uzturēšanās dalībvalstī, proti, stacionārās aprūpes gadījumā – uz tiešajiem izdevumiem par medicīnas pakalpojumiem, kā arī uz izdevumiem, kas nesaraujami saistīti ar ieinteresētās personas uzturēšanos slimnīcā.

Šī noteikuma mērķis nav reglamentēt jautājumu par papildu izdevumiem, piemēram, iespējamiem ceļa un uzturēšanās izdevumiem ārpus pašas slimnīcas.

(sal. ar 138. un 143. pantu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

6. EKL 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pacients, kuram bijusi atļauja doties uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu stacionāro aprūpi, vai kurš ir saņēmis tādu atteikumu izsniegt atļauju, kura nepamatotība tiek konstatēta vēlāk, ir tiesības pieprasīt atbildīgajai iestādei segt papildu izdevumus par medicīniski pamatotu pārrobežu pārvietošanos tikai tad, ja kompetentās dalībvalsts tiesību akti nosaka valsts sistēmas pienākumu segt atbilstošos izdevumus par veikto ārstēšanos vietējā iestādē, kas ir šīs sistēmas pārziņā.

(sal. ar 143. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

7. Atbildīgās iestādes pienākums gan atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, ko groza un atjaunina Regula (EK) Nr. 118/97, 22. pantam, gan EKL 49. pantam sniegt atļauju pacientam, kas ir apdrošināts valsts veselības aprūpes dienestā, uz šīs iestādes rēķina ārstēties slimnīcā citā dalībvalstī, ja gaidīšanas termiņš pārsniedz attiecīgā pacienta stāvokļa un klīnisko vajadzību objektīva medicīniska novērtējuma atbilstoši pieņemamo termiņu, nav pretrunā EKL 152. panta 5. punktam, saskaņā ar kuru Kopienu rīcība sabiedrības veselības aizsardzības jomā respektē dalībvalstu atbildību par medicīnas pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un īstenošanu.

EKL 152. panta 5. punkts neizslēdz, ka atbilstoši tādiem Līguma noteikumiem kā EKL 49. pants vai atbilstoši Kopienu pasākumiem – tādiem kā Regulas Nr. 1408/71 22. pants –, kas ir pieņemti uz citu Līguma noteikumu pamata, dalībvalstīm ir pienākums veikt savas sociāla nodrošinājuma sistēmas pielāgojumus, neuzskatot, ka šis fakts ietekmē valstu neatkarīgo kompetenci šajā jautājumā.

Turklāt no EKL 49. panta un Regulas Nr. 1408/71 22. panta izrietošās prasības nevar saprast kā tādas, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu segt izdevumus par citās dalībvalstīs sniegto stacionāro aprūpi, neņemot vērā budžeta kārtības ierobežojumus, bet, tieši pretēji, kā tādas, kuru mērķis ir panākt līdzsvaru starp pacientu pārvietošanās brīvību, no vienas puses, un valsts prasībām par pieejamo slimnīcu iespēju plānošanu, veselības izdevumu pārvaldīšanu un sociālās nodrošināšanas sistēmu finansiālo līdzsvaru, no otras puses.

(sal. ar 145.–148. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)