Keywords
Summary

Keywords

1. Tiesu sadarbība civillietās — Maksātnespējas procedūras — Regula Nr. 1346/2000

(Padomes Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts)

2. Tiesu sadarbība civillietās — Maksātnespējas procedūras — Regula Nr. 1346/2000

(Padomes Regulas Nr. 1346/2000 16. panta 1. punkts)

3. Tiesu sadarbība civillietās — Maksātnespējas procedūras — Regula Nr. 1346/2000

(Padomes Regulas Nr. 1346/2000 26. pants)

4. Tiesu sadarbība civillietās — Maksātnespējas procedūras — Regula Nr. 1346/2000

(Padomes Regulas Nr. 1346/2000 26. pants)

Summary

1. Ja parādnieks ir meitas sabiedrība, kuras juridiskā adrese un kuras mātes sabiedrības juridiskā adrese ir dažādās dalībvalstīs, Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta otrajā teikumā minēto pieņēmumu, ka šīs meitas sabiedrības galveno interešu centrs ir dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese, var atspēkot tikai tad, ja no objektīviem un trešām personām pārbaudāmiem faktiem var konstatēt tādas faktiskas situācijas esamību, kas atšķiras no tās situācijas, uz kādu norāda minētās juridiskās adreses atrašanās vieta. Tāds tostarp varētu būt gadījums ar sabiedrību, kura neveic nekādu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir tās juridiskā adrese. Savukārt, ja sabiedrība veic savu darbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā ir tās juridiskā adrese, tas, ka citā valstī dibināta mātes sabiedrība var kontrolēt vai kontrolē tās ekonomisko rīcības brīvību, nav pietiekams [pamats], lai noraidītu Regulā paredzēto pieņēmumu.

(sal. ar 37. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2. Regulas Nr. 1346/2000 16. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka dalībvalsts tiesas sāktā maksātnespējas procedūra ir jāatzīst citu dalībvalstu tiesām un tās nevar pārbaudīt dalībvalsts, kurā sākta procedūra, tiesas piekritību. Faktiski šajā normā definētā prioritātes norma, kas noteic, ka dalībvalstī sāktā maksātnespējas procedūra tiek atzīta visās dalībvalstīs, tiklīdz tai rodas sekas procedūras sākšanas dalībvalstī, ir balstīta uz savstarpējas uzticēšanās principu, kas ļāva ieviest obligāto piekritības sistēmu un atbilstošu dalībvalstu atteikšanos no to iekšējiem noteikumiem par spriedumu, kas taisīti maksātnespējas procedūru ietvaros, atzīšanu un izpildi. Ja ieinteresētā persona, uzskatot, ka parādnieka galveno interešu centrs atrodas dalībvalstī, kurā netika sākta galvenā maksātnespējas procedūra, vēlas apstrīdēt piekritību, ko uzņēmusies tā tiesa, kura sāka šo procedūru, šai personai tās dalībvalsts, kurā procedūra tika sākta, tiesās ir jāceļ šīs dalībvalsts tiesībās paredzēta prasība pret nolēmumu par procedūras sākšanu.

(sal. ar 39.–40. un 43. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3. Regulas Nr. 1346/2000 16. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka nolēmums, ar ko sāk maksātnespējas procedūru, ir lēmums, ko izdevusi dalībvalsts tiesa, kurai šajā sakarā ir iesniegts pieteikums sakarā ar parādnieka maksātnespēju un prasību sākt šīs pašas Regulas A pielikumā minēto procedūru, ja šī lēmuma rezultātā tiek atsavināta parādnieka manta un tiek iecelts minētās Regulas C pielikumā paredzētais likvidators. Šī mantas atsavināšana nozīmē, ka parādnieks zaudē rīcībspēju attiecībā uz savu īpašumu. Faktiski mehānisms, kas paredz, ka var sākt tikai vienu galveno maksātnespējas procedūru, kas rada sekas visās tajās dalībvalstīs, kurās Regula ir piemērojama, varētu tikt nopietni apgrūtināts, ja šo pēdējo minēto valstu tiesas, kurās paralēli ir iesniegti pieteikumi sakarā ar parādnieka maksātnespēju, varētu ilgāku laikposmu uzņemties konkurējošu piekritību. Tātad, lai nodrošinātu ar Regulu ieviestās sistēmas efektivitāti, ir svarīgi, lai šajā normā paredzētais atzīšanas princips varētu tikt piemērots pēc iespējas ātrāk procedūras laikā.

(sal. ar 52. un 54. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4. Regulas Nr. 1346/2000 26. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka dalībvalsts var atteikties atzīt citā dalībvalstī sāktu maksātnespējas procedūru, ja nolēmums par procedūras sākšanu ir ticis taisīts, acīmredzami pārkāpjot personas, kuru ir skārusi šī procedūra, pamattiesības tikt uzklausītai. Kaut arī konkrēti tiesību tikt uzklausītam noteikumi var atšķirties atkarībā no steidzamības pakāpes, jebkuram šo tiesību īstenošanas ierobežojumam ir jābūt pienācīgi pamatotam un tādam, kas ietver procesuālās garantijas, kas personām, kuras ir skārusi šī procedūra, nodrošina iespēju efektīvi apstrīdēt steidzamības kārtā pieņemtos lēmumus. Kaut arī valsts, kurā tiek prasīta atzīšana, tiesai ir jākonstatē, vai ir bijis acīmredzams tiesību tikt uzklausītam pārkāpums procedūras norises laikā citas dalībvalsts tiesā, šī tiesa nevar aprobežoties ar sevis pašas pieņemtās uztveres par tiesas debašu mutiskumu un tam piemītošo fundamentālo raksturu, kāds tam ir tās tiesību sistēmā, transponēšanu, bet tai, ņemot vērā apstākļus kopumā, ir jāizvērtē, vai personām, kuras ir skārusi minētā procedūra, ir bijusi pietiekama iespēja tikt uzklausītām.

(sal. ar 66.–68. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)