Lieta C-273/04

Polijas Republika

pret

Eiropas Savienības Padomi

“Prasība atcelt tiesību aktu — Padomes Lēmums 2004/281/EK — Kopējā lauksaimniecības politika — Akts, kas attiecas uz pievienošanās Eiropas Savienībai nosacījumiem — Pielāgošana — Nediskriminācijas principa pārkāpums”

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2007. gada 21. jūnijā   I - 8929

Tiesas (virspalāta) 2007. gada 23. oktobra spriedums   I - 8963

Sprieduma kopsavilkums

1. Jaunu dalībvalstu pievienošanās Kopienai – 2003. gada pievienošanās akts – Vajadzīgie ar kopējo lauksaimniecības politiku saistīto aktu noteikumu pielāgojumi – Jēdziens

   (2003. gada pievienošanās akta 23. pants)

2. Jaunu dalībvalstu pievienošanās Kopienai – 2003. gada pievienošanās akts – Vajadzīgie ar kopējo lauksaimniecības politiku saistīto aktu noteikumu pielāgojumi – Lēmums 2004/281

   (2003. gada pievienošanās akta 23. pants; Padomes Lēmuma 2004/281 1. panta 5. punkts)

1.  Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, 23. panta mērķis bija ļaut Padomei pieņemt vajadzīgos noteikumus, lai nodrošinātu šī akta atbilstību izmaiņām likumdošanā, kas izriet no institūciju likumdošanas darbībām kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) ietvaros laika posmā starp minētā akta parakstīšanu un jauno dalībvalstu faktisko pievienošanos. Līdz ar to šī pilnvaru piešķiršana nevar tikt interpretēta plaši, jo pretējā gadījumā netiktu ievēroti sarunu par pievienošanās nosacījumiem rezultāti.

   Līdz ar to jēdziens “pielāgošana” ir jāierobežo ar pasākumiem, kas nedz ietekmētu Pievienošanās akta noteikumu, kas saitīti ar KLP, piemērojamību, nedz būtiski grozītu to saturu, bet kas būtu tikai pielāgojumi, lai nodrošinātu minētā akta atbilstību jaunajiem Kopienu iestāžu pieņemtajiem noteikumiem laikposmā starp Pievienošanās akta parakstīšanu un pašu pievienošanos.

   Attiecībā uz vajadzības prasību, kas tiek izvirzīta, lai veiktu šādu pielāgošanas pasākumu, šāda prasība izriet tieši no visiem Kopienas tiesību normu grozījumiem, kas izdarīti pēc Kopienu iestāžu veiktajiem likumdošanas jauninājumiem, kas skar KLP un kuru rezultātā rodas pretruna starp Pievienošanās akta noteikumiem un jauno tiesisko regulējumu, kas izriet no šī grozījuma.

   (sal. ar 44., 45., 48. un 49. punktu)

2.  Pieņemot Lēmumu 2004/281, ar ko, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas reformu, pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, Padome nav pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Pievienošanās akta 23. pantu, lai veiktu šī akta ar kopējo lauksaimniecības politiku saistīto noteikumu pielāgošanu, kas var būt vajadzīga Kopienas tiesību normu grozījumu dēļ.

   Faktiski Regulas Nr. 1259/1999, ar ko paredz kopīgus noteikumus tieša atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku, izpratnē pakāpeniskas ieviešanas sistēmu var piemērot visiem tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti minētās regulas 1. pantā minētās atbalsta shēmas ietvaros. Būtiskais kritērijs, kas definē šīs regulas piemērojamību, ir ietverts šīs regulas pirmajā pantā norādītajos nosacījumos un nevis minētās regulas pielikumā ietverts konkrēts atbalsts; minētais pielikums ir tikai šī paša noteikuma precizējums.

   Attiecībā uz tiešajiem maksājumiem jaunajās dalībvalstīs pievienošanās sarunu laikā tika panākta vienošanās par tā sauktā “phasing-in” mehānisma vispārējās piemērojamības visiem tiešajiem atbalstiem principu, un tas ir skaidri paredzēts Pievienošanās aktā, kas minētajā regulā ieviesa 1.a pantu. Turklāt Lēmuma 2004/281 1. panta 5. punkts paredz tikai tiešo maksājumu pakāpenisku ieviešanu jaunajās dalībvalstīs saskaņā ar to pašu grafiku un procentu likmēm, kas iepriekš paredzētas minētās regulas, ko groza ar Pievienošanās aktu, 1.a pantā. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Lēmums 2004/281 ir izdarījis būtiskus grozījumus nedz attiecībā uz tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērojamību, nedz arī no tās izrietošo nozīmīgo tiesību un pienākumu saturā.

   Turklāt lauksaimniecības situācija jaunajās dalībvalstīs ir pilnīgi atšķirīga no situācijas agrākajās dalībvalstīs, kas pamato Kopienas atbalstu pakāpenisku piemērošanu, it īpaši saistībā ar tiešā atbalsta shēmām, lai neietekmētu noritošo vajadzīgo pārstrukturēšanu lauksaimniecības nozarē šajās jaunajās dalībvalstīs. No tā izriet, ka šīs pēdējās minētās valstis atrodas situācijā, kas nav salīdzināma ar agrāko dalībvalstu, kas izmanto tiešā atbalsta shēmas bez ierobežojumiem, situāciju, un tas neļauj veikt iedarbīgu salīdzinājumu.

   Visbeidzot, ņemot vērā, ka Lēmumā 2004/281 tiek pārņemts tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērošanas princips un nosacījumi, kas tika ietverti Pievienošanās aktā, nepaplašinot to piemērojamību, šis lēmums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas atceļ pievienošanās sarunu laikā panākto kompromisu, un līdz ar to tas nepārkāpj labticības principu.

   (sal. ar 55., 66., 67., 76., 78.–80., 87., 88. un 92. punktu)