This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62004CJ0113
Sprieduma kopsavilkums
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas pienākumi
(Padomes Regula Nr. 17)
2. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu elementu vērtējuma kontrole Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu
(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 58. panta pirmā daļa)
3. Apelācija – Pamati – Nepietiekams vai pretrunīgs pamatojums
4. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Pierādījumi
5. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Pierādījumi
(EKL 81. panta 1. punkts)
6. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Nolīgumi un saskaņotas darbības, ko var uzskatīt par vienu vienotu pārkāpumu
(EKL 81. panta 1. punkts)
7. Apelācija – Tiesas kompetence
(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. pants)
8. Apelācija – Tiesas kompetence
1. Saprātīga termiņa ievērošana administratīvo procedūru norisē konkurences politikas jomā ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa.
Tomēr secinājums par procedūras pārmērīgu ilgumu, kas nav radies attiecīgo uzņēmumu vainas dēļ, minētā principa pārkāpuma rezultātā var būt par pamatu lēmuma, ar ko konstatē pārkāpumu, atcelšanai tikai tad, ja šim ilgumam varēja būt ietekme uz procedūras iznākumu, aizskarot attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību.
Savā vērtējumā Kopienu tiesai ir jāņem vērā visa procedūra, sākot no Komisijas veiktās izmeklēšanas līdz galīgā lēmuma pieņemšanai.
Ir svarīgi novērst, ka izmeklēšanas stadijas, kas noris pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, pārmērīgā ilguma dēļ tiek nelabojami pārkāptas tiesības uz aizstāvību un ka šāds ilgums var traucēt pierādījumu iesniegšanu, lai atspēkotu tādu darbību esamību, par kurām var iestāties attiecīgo uzņēmumu atbildība. Šī iemesla dēļ pārbaude par iespējamo tiesību uz aizstāvību īstenošanas ierobežojumu administratīvās procedūras pārmērīgā ilguma dēļ ir jāveic ne tikai par tās otro stadiju, bet arī par stadiju pirms paziņojuma par iebildumiem, un it īpaši ir jānosaka, vai šīs stadijas pārmērīgais ilgums varēja ietekmēt attiecīgo uzņēmumu turpmākās aizstāvības iespējas.
(sal. ar 40., 47., 48. un 54.–56. punktu)
2. No EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka tikai Pirmās instances tiesa ir tiesīga, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatāciju materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu novērtējumu. Ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesai saskaņā ar EKL 225. pantu ir kompetence kontrolēt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Pirmās instances tiesa ir paredzējusi.
Tādējādi Tiesa nav kompetenta ne konstatēt faktus, ne principā pārbaudīt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi šo faktu pamatojumam. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu un izmantošanu, tikai Pirmās instances tiesa var izvērtēt nozīmi, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta šo pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir jāpārbauda Tiesai.
(sal. ar 82. un 83. punktu)
3. Jautājums par to, vai Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, uz ko kā tādu var atsaukties apelācijas ietvaros.
Šajā sakarā pienākums norādīt pamatojumu neparedz Pirmās instances tiesas pienākumu izsmeļoši izklāstīt pēc kārtas visus lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tika veikti attiecīgie pasākumi, un Tiesai – gūt pietiekamus pierādījumus kontroles veikšanai.
(sal. ar 84. un 85. punktu)
4. Pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kuru laikā tika noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi, pret tiem acīmredzami neiebilstot, lai no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu šī uzņēmuma dalību aizliegtajā nolīgumā. Ja ir konstatēts, ka uzņēmums ir piedalījies šādās sanāksmēs, tam ir jāsniedz norādes, ar kuru palīdzību var konstatēt, ka šī dalība nebija vērsta pret konkurenci, pierādot, ka tas saviem konkurentiem ir norādījis uz savu dalību šādās sanāksmēs ar citu nodomu.
(sal. ar 114. punktu)
5. Lielākajā daļā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un norāžu, kuras, skatītas kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences normu pārkāpumu.
Šādas norādes un sakritības ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un nolīguma, kas ir noslēgts, pārkāpjot konkurences normas, piemērošanas laika posmu.
Līdz ar to Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, var pamatot savu novērtējumu par pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšanu un ilgumu ar visu pierādījumu un attiecīgo norāžu kopuma vispārēju novērtējumu. Jautājums par to, kādu pierādījuma spēku Pirmās instances tiesa ir piešķīrusi katram Komisijas iesniegto pierādījumu un norāžu elementam, tomēr ir jautājums par faktiska rakstura vērtējumu, kurš kā tāds nav pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros.
Tas, ka pierādījumi par turpināta pārkāpuma pastāvēšanu netika iesniegti par konkrētiem laika posmiem, nav šķērslis, lai uzskatītu par pierādītu, ka pārkāpums ir pastāvējis plašākā laika posmā nekā šie laika posmi, jo šāds konstatējums ir pamatots ar objektīvām un saskanīgām norādēm. Šāda pārkāpuma vairāku gadu garumā ietvaros tas, ka aizliegtā vienošanās parādās dažādos laika posmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem starpposmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ar nosacījumu, ka šo pārkāpumu veidojošajām dažādajām darbībām ir viens mērķis un tās veido viena veida un turpinātu pārkāpumu.
(sal. ar 165.–167. un 169. punktu)
6. EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no vairāku darbību virknes vai arī no turpinātas rīcības. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka viena vai vairākas šādas darbības vai turpinātā rīcība, apskatīta izolēti, pati par sevi var būt minētā noteikuma pārkāpums. Ja dažādās darbības var ietvert “kopējā plānā” to vienādā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām, ņemot vērā dalību attiecīgajā pārkāpumā kopumā.
Šajā kontekstā būtu nelietderīgi ņemt vērā šādu darbību konkrēto ietekmi, ja tiek konstatēts, ka to mērķis ir kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.
(sal. ar 178. un 183. punktu)
7. Vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta kontrolēt veidu, kādā Komisija katrā konkrētajā gadījumā ir novērtējusi prettiesiskās rīcības smagumu, ņemot vērā Līguma noteikumus konkurences jomā. Apelācijas ietvaros Tiesas kontroles priekšmets ir, pirmkārt, pārbaudīt, cik lielā mērā Pirmās instances tiesa juridiski pareizi ir ņēmusi vērā visus būtiskos apstākļus, lai novērtētu konkrētās rīcības smagumu saskaņā ar EKL 81. pantu un Regulas Nr. 17 15. pantu, un, otrkārt, pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa no juridiskā viedokļa pietiekami ir atbildējusi uz visiem argumentiem, kas izvirzīti pieteikuma par naudas soda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu pamatojumam.
(sal. ar 196. punktu)
8. Tiesai, spriežot par tiesību jautājumiem apelācijas ietvaros, nav pienākuma taisnīguma iemeslu dēļ ar savu vērtējumu aizvietot Pirmās instances tiesas vērtējumu, kas pieņemts, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, par uzņēmumiem uzliktā naudas soda apmēru Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ.
(sal. ar 210. punktu)