Keywords
Summary

Keywords

1. Process – Lēmums, ar ko attiecīgajā instancē aizstāj apstrīdēto lēmumu

2. Prasība atcelt tiesību aktu – Kopienu Tiesas kompetence – Prasība pret kopējo nostāju, kas pieņemta saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļu

(EKL 230. pants; LES 15., 34., 35. un 46. pants)

3. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, kas pieņemts attiecībā uz noteiktām personām un organizācijām, kas tiek turētas aizdomās par teroristisku darbību veikšanu

(EKL 249. pants; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts; Padomes Lēmums 2005/930)

4. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus pret personām un organizācijām, kas tiek turētas aizdomās par teroristisku darbību veikšanu – Kopienu pašu pilnvaru īstenošana

(EKL 60., 301. un 308. pants; Padomes Regula Nr. 2580/2001)

5. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, kas pieņemts attiecībā uz noteiktām personām un organizācijām, kas tiek turētas aizdomās par teroristisku darbību veikšanu

(Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

6. Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pienākums dalībvalstīm lojāli sadarboties ar kopienu iestādēm

(EKL 10. pants; Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

7. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, kas pieņemts attiecībā uz noteiktām personām un organizācijām, kas tiek turētas aizdomās par teroristisku darbību veikšanu

(Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. un 6. punkts)

8. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība

(EKL 253. pants; Padomes Regula Nr. 2580/2001)

9. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība

(EKL 253. pants; Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. un 6. punkts; Padomes Regula Nr. 2580/2001)

10. Eiropas Kopienas – Iestāžu aktu likumības pārbaude tiesā

(EKL 230. panta otrā daļa; Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. un 6. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

Summary

1. Ja procesa gaitā lēmums tiek aizstāts ar citu lēmumu, kuram ir tas pats priekšmets, tas ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu uzlikts pienākums no jauna iesniegt prasības pieteikumu, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Kopienu tiesā iesniegts par lēmumu, varētu pielāgot apstrīdēto lēmumu vai to aizstāt ar citu lēmumu un attiecīgajā instancē balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus. Šāds secinājums ir derīgs arī gadījumā, ja regula, kas skar personu tieši un individuāli, procesa laikā ir aizstāta ar regulu, kurai ir tāds pats priekšmets.

(sal. ar 28. un 29. punktu)

2. Pirmās instances tiesa ir kompetenta apmierināt prasību atcelt kopējo nostāju, kas pieņemta, pamatojoties uz LES 15. pantu, kas ietilpst V sadaļā par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), un 34. pantu, kas ietilpst VI sadaļā par policijas un tiesu sadarbību krimināllietās (TIL), tikai tādā gadījumā, ja šādas prasības pamatojumam atsauce ir uz to, ka Kopiena neievēro savas kompetences.

Prasības par kopējās nostājas atcelšanu celšana Kopienu tiesā nav paredzēta nedz LES V sadaļā par KĀDP, nedz arī LES VI sadaļā par TIL.

LES ietvaros – versijā, kas izriet no Amsterdamas līguma, – Kopienu Tiesas kompetences ir ierobežoti uzskaitītas LES 46. pantā. Tomēr šajā pantā nav paredzēta Tiesas kompetence attiecībā uz LES V sadaļas noteikumiem, un no LES VI sadaļā esošā 35. un 46. panta izriet, ka tikai tie pārsūdzības veidi ir derīgi spēkā esamības vai atcelšanas izvērtēšanai, kas ir ietverti pamatlēmumos, lēmumos un konvenciju piemērošanas noteikumos, ko attiecīgi paredz LES 34. panta 2. punkta b), c) un d) apakšpunkts, izņemot kopējās nostājas, ko paredz LES 34. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

(sal. ar 46.–49., 52. un 56. punktu)

3. Garantija, ka faktiskās tiesības uz aizstāvību tiks ievērotas, saistībā ar lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanu atbilstoši Regulai Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, nevar tikt liegta ieinteresētajām personām tikai tādēļ, ka nedz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija, nedz Kopienu tiesību vispārīgie principi nepiešķir indivīdiem nekādas tiesības tikt uzklausītiem, pirms tiek pieņemts normatīva rakstura tiesību akts.

Kaut arī Lēmuma 2005/930, ar ko īsteno Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu, vispārīgā piemērojamība ir tāda pati kā šai regulai un kā tāds tas ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs, un ka tādējādi, neraugoties uz šā lēmuma nosaukumu, tas pieder pie šā akta normatīvā rakstura EKL 249. panta izpratnē, tomēr šis lēmums nav tikai normatīvs. Lai gan tam ir erga omnes ietekme, tas tieši un individuāli skar personas, uz kurām tas turklāt, minot to vārdus, atsaucas kā uz tām personu, grupu un organizāciju sarakstā ietvertajām personām, kuru līdzekļi ir iesaldējami, piemērojot minēto regulu.

(sal. ar 95., 97. un 98. punktu)

4. Kontekstā ar Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001) Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un, šajā gadījumā, Kopienai, ar kuras starpniecību dalībvalstis nolēmušas rīkoties, ir konkrēti jānosaka, kādu personu, grupu un organizāciju līdzekļi ir iesaldējami, piemērojot šo rezolūciju, atbilstoši pašu tiesību sistēmas noteikumiem.

Pirmkārt, šajā rezolūcijā nekādi nav noteiktas konkrētas personas, grupas un organizācijas, kam piemērojami šie līdzekļi, un nav arī pieņemtas precīzas tiesību normas par līdzekļu iesaldēšanas procedūru, nedz arī garantijām vai tiesas aizsardzību, kas nodrošinātu personām un organizācijām, uz ko attiecas šāda procedūra, patiesu iespēju apstrīdēt pret tām veiktos valsts pasākumus.

Otrkārt, Kopiena nerīkojas atbilstoši pilnvarām, kam ir saistoša Savienības vai dalībvalstu griba, ja Padome veic ekonomisko sankciju pasākumus, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu.

Tā kā personu, grupu un organizāciju, uz kurām attiecas Drošības padomes Rezolūcija 1373 (2001), noteikšana un līdzekļu iesaldēšanas pasākumu veikšana attiecas uz pašu pilnvarām, kas nozīmē Kopienas veiktu diskrecionāru izvērtēšanu, tad attiecīgajām Kopienu iestādēm – šajā gadījumā Padomei – principā ir jāievēro ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību, ja tās rīkojas, lai īstenotu minēto rezolūciju. No tā izriet, ka tiesību uz aizstāvību garantija principā ir pilnībā piemērojama kontekstā ar lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu atbilstoši Regulai Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām.

(sal. ar 101., 102. un 106.–108. punktu)

5. Saistībā ar lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanu atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punktam, tiesības uz aizstāvību ir īstenojamas tikai, ievērojot faktus un tiesību normas, kas var noteikt nosacījumus attiecīgo pasākumu piemērošanai ieinteresētajai personai saskaņā ar šo tiesisko regulējumu.

Tomēr jautājums par šo tiesību ievērošanu šajā kontekstā var rasties divos līmeņos.

Pirmkārt, ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību vispirms ir efektīvi jānodrošina tādas valsts procedūras ietvaros, kuras rezultātā kompetentā valsts iestāde pieņēmusi lēmumu, ko paredz Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 4. punkts. Valsts līmenī ir būtiski, lai ieinteresētajai personai būtu iespēja paziņot savu viedokli par apsūdzības pierādījumiem, kas pamato attiecīgo lēmumu, izņemot tiesību uz aizstāvību iespējamos ierobežojumus, ko juridiski pamato valsts tiesības tostarp sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības vai starptautisko attiecību uzturēšanas apsvērumi.

Otrkārt, ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību ir efektīvi jānodrošina tās Kopienu procedūras ietvaros, kuras rezultātā Padome pieņem lēmumu par šīs personas iekļaušanu vai saglabāšanu strīdīgajā sarakstā atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktam. Šajā sakarā ieinteresētajai personai principā ir jādod iespēja izteikt savu viedokli tikai par attiecīgo Kopienas pasākumu juridiskajiem piemērošanas nosacījumiem, proti, ja runa ir par sākotnējo lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu, – par precīzu informācijas vai tādu lietas materiālos ietverto pierādījumu pastāvēšanu, kas pierāda, ka kompetentā valsts iestāde ir pieņēmusi attiecībā uz ieinteresēto personu lēmumu, kurš atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā ietvertajai definīcijai, un, ja runa ir par turpmāk pieņemto lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu, – par pamatojumu ieinteresētās personas saglabāšanai strīdīgajā sarakstā.

(sal. ar 114., 115. un 118.–120. punktu)

6. Saskaņā ar EKL 10. pantu attiecības starp dalībvalstīm un Kopienu iestādēm reglamentē savstarpējas lojālas sadarbības pienākums. Šis princips ir vispārpiemērojams, un tas ir īpaši saistošs policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās ietvaros, ko reglamentē ES līguma VI sadaļa un kas turklāt pilnībā ir balstīts uz dalībvalstu un iestāžu sadarbību.

Ja tiek piemērots Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 4. punkts un Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punkts, kas ir tiesību normas, kuras kopējās cīņas pret terorismu nolūkā nosaka īpašas sadarbības formu starp Padomi un dalībvalstīm, šis princips uzliek Padomei pienākumu pēc iespējas paļauties uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu, vismaz tad, ja runa ir par tiesu varas iestādi, – gan attiecībā uz tādu “pierādījumu vai būtisku un ticamu norāžu” pastāvēšanu, ar ko ir pamatots tās lēmums, gan uz tādu iespējamu pieejas šiem pierādījumiem vai norādēm ierobežojumu atzīšanu, ko juridiski pamato valsts tiesības pārāku sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības interešu un starptautisko attiecību uzturēšanas dēļ.

Tomēr šie apsvērumi ir derīgi tikai ar nosacījumu, ka attiecīgie pierādījumi vai norādes izvērtē kompetentā valsts iestāde. Turpretī, ja tajā izskatāmajā prāvā Padome savu sākotnējo vai turpmāk pieņemto lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu pamato ar informāciju vai pierādījumiem, ko tai nosūtījuši dalībvalstu pārstāvji un ko nav izvērtējusi minētā kompetentā valsts iestāde, šī informācija ir uzskatāma par jauniem apstākļiem apsūdzībā, par ko principā ir jāpaziņo un saistībā ar ko ir jānodrošina noklausīšanās Kopienas līmenī, ja tas jau nav izdarīts valsts līmenī.

(sal. ar 123.–125. punktu)

7. Vispārīgais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips paredz, ja vien to neaizliedz pārāki apsvērumi, kas saistīti ar Kopienas vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, ka apsūdzības fakti, ir iespēju robežās jāpaziņo ieinteresētajai personai – vai nu vienlaikus, vai iespējami ātrāk pēc sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanas. Ar šādām pat atrunām pirms jebkura turpmāk pieņemtā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu principā ir jāpaziņo jaunie apsūdzības fakti un jāorganizē noklausīšanās. Turpretī tiesību uz aizstāvību ievērošana neparedz ne to, ka ieinteresētajai personai ir jāpaziņo apsūdzības pierādījumi pirms sākotnējā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma veikšanas, ne arī to, ka tā ir jāuzklausa šajā kontekstā a posteriori pēc savas iniciatīvas.

Sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā apsūdzības faktu paziņošana principā paredz, pirmkārt, ka Padomei ir jāpaziņo ieinteresētajai personai precīza informācija vai lietas materiālos ietvertie pierādījumi, kas pierāda, ka lēmumu, kas atbilst Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 4. punktā ietvertajai definīcijai, attiecībā uz ieinteresēto personu ir pieņēmusi kompetentā dalībvalsts iestāde, kā arī, vajadzības gadījumā, jaunie apstākļi, kas izriet no informācijas vai pierādījumiem, ko Padomei nosūtījuši dalībvalstu pārstāvji un ko nav izvērtējusi minētā kompetentā valsts iestāde, un, otrkārt, tai jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par šo informāciju vai lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem.

Turpmāk pieņemta lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā tiesību uz aizstāvību ievērošana tāpat paredz, pirmkārt, ka ieinteresētajai personai tiek iesniegta informācija vai ziņots par lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem, kas, pēc Padomes domām, pamato tās saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, kā arī, vajadzības gadījumā, iepriekš minētos jaunos apstākļus, un, otrkārt, tai jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli šajā sakarā.

(sal. ar 125., 126. un 137. punktu)

8. Garantija, kas attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu, ko paredz EKL 253. pants, ir pilnībā piemērojama kontekstā ar lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanu atbilstoši Regulai Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām.

Principā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatojumā atbilstoši Regulai Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, ir jāatsaucas ne tikai uz šās regulas piemērošanas juridiskajiem nosacījumiem, bet arī iemesliem, kuru dēļ Padome, īstenojot savu diskrecionāro izvērtēšanas varu, uzskata, ka šāds pasākums ir piemērojams ieinteresētajai personai.

Tomēr pārāki apsvērumi, kas saistīti ar Kopienas un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, var neļaut izpaust ieinteresētajām personām sākotnējā un turpmāk pieņemtā lēmuma par to līdzekļu iesaldēšanu precīzu un pilnu pamatojumu, tāpat kā tie var neļaut to apsūdzības faktu paziņošanu administratīvajā procesā.

(sal. ar 109., 146. un 148. punktu)

9. Ja vien to neaizliedz pārāki apsvērumi, kas saistīti ar Kopienas vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, un neskarot iespēju, ka lēmuma redakcijā, ko publicē Oficiālajā Vēstnesī , ir ietverta tikai rezolutīvā daļa, kā arī vispārīgais pamatojums, tāda sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumā, uz ko attiecas Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 4. punkts, ir vismaz īpaši un konkrēti jāatsaucas uz precīzu informāciju vai lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem, kas pierāda, ka minēto lēmumu attiecībā uz ieinteresētajām personām ir pieņēmusi dalībvalsts kompetentā iestāde. Šāda lēmuma pamatojumā ir papildus jānorāda iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu diskrecionāro izvērtēšanas varu, uzskata, ka ieinteresētajai personai ir piemērojams šāds pasākums. Turklāt turpmāk pieņemtā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumā ir ar tādām pat atrunām jānorāda īpaši un konkrēti iemesli, kuru dēļ Padome pēc atkārtotas izvērtēšanas, ko paredz šās pašas kopējās nostājas 1. panta 6. punkts, uzskata, ka ieinteresētās personas līdzekļu iesaldēšana ir pamatota, vajadzības gadījumā pamatojoties uz jaunu informāciju vai pierādījumiem.

(sal. ar 116., 125., 126., 147. un 151. punktu)

10. Tāda lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu likumības pārbaudi tiesā, kas pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punktam, paredz EKL 230. panta otrā daļa, saskaņā ar kuru tiesas kompetencē ir spriest par prasību sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, EK līguma vai jebkuru ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem.

Šīs pārbaudes ietvaros, ņemot vērā atcelšanas pamatus, ko izvirzīja ieinteresētās personas vai kas izvirzīti pēc savas ierosmes, Pirmās instances tiesai ir tostarp jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir izpildīti tie juridiskie nosacījumi Regulas Nr. 2580/2001 piemērošanai, kas ietverti šās regulas 2. panta 3. punktā un – atsauces formā – 1. panta 4. punktā, vai arī Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 6. punktā, atkarībā no tā, vai runa ir par sākotnēji vai turpmāk pieņemto lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu. Tas nozīmē, ka attiecīgā lēmuma likumības pārbaude tiesā attiecas uz to faktu un apstākļu izvērtēšanu, kuri tiek minēti kā šā lēmuma pamatojums, tāpat kā to pierādījumu un informācijas pārbaudi, uz ko balstīts šis vērtējums. Pirmās instances tiesai tāpat ir jānodrošina tiesību uz aizstāvību un pamatojuma norādīšanas prasības šajā sakarā, kā arī, vajadzības gadījumā, tādu pārāku apsvērumu pamatotība, uz ko izņēmuma kārtā Padome atsaukusies, lai tās neievērotu.

Šī pārbaude ir obligāta īpaši tādēļ, ka tā ir vienīgā procesuālā garantija, kas ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp cīņas pret starptautisko terorismu prasībām un pamattiesību aizsardzību. Tā kā ierobežojumi, ko Padome piemēroja ieinteresēto personu tiesībām uz aizstāvību, ir jālīdzsvaro ar stingru tiesas neatkarīgu un objektīvu pārbaudi, Kopienu tiesai ir jābūt pilnvarām pārbaudīt līdzekļu iesaldēšanas pasākumu likumību un pamatotību, un nevar celt iebildumus saistībā ar Padomes izmantoto pierādījumu un informācijas noslēpumu vai konfidencialitāti.

(sal. ar 153.–155. punktu)