Nelegālo imigrantu atgriešana – kopīgi standarti un procedūras

 

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2008/115/EK – kopīgi standarti un procedūras attiecībā uz to ārpussavienības valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas ES valstī uzturas nelikumīgi

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

• Tās mērķis ir nodrošināt, lai Eiropas Savienībai (ES) būtu efektīva un humāna imigrantu atgriešanas politika, kas ir labi pārvaldītas migrācijas politikas būtisks elements.
• Ar to pieņem kopīgu noteikumu kopumu attiecībā uz to ārpussavienības valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī, un saistītās procesuālās garantijas, vienlaikus sekmējot nelikumīgo imigrantu brīvprātīgu atgriešanos.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Nelikumīgas uzturēšanās izbeigšana

Nelikumīga uzturēšanās tiek izbeigta ar divu soļu procedūru:

• 1.

  vispirms tiek pieņemts “atgriešanas lēmums”, kurā nosaka “brīvprātīgas izceļošanas” laika posmu;

• 2.

  ja nepieciešams, pēc tam tiek pieņemts “izraidīšanas lēmums” (iespējams, ar aizturēšanu), kura galarezultāts ir “izraidīšana”.

Atgriešanas lēmums

• Ja vien nav ar līdzjūtību saistītu, humānu vai citu iemeslu vai ja nav uzsākta procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai, dalībvalstij ir jāpieņem atgriešanas lēmums attiecībā uz ārpussavienības valsts valstspiederīgo, kas attiecīgās valsts teritorijā uzturas nelikumīgi.
• Ja ārpussavienības valsts valstspiederīgajam ir derīga citā dalībvalstī izdota uzturēšanās atļauja vai līdzvērtīga atļauja, tam nekavējoties jāatgriežas attiecīgajā valstī.
• Ja cita dalībvalsts ārpussavienības valsts valstspiederīgo, kas attiecīgās valsts teritorijā uzturas nelikumīgi, uzņem atpakaļ, ievērojot divpusēju nolīgumu, par atgriešanas lēmuma pieņemšanu ir atbildīga šī valsts.
• Atgriešanas lēmumā ārpussavienības valsts valstspiederīgajam, kas attiecīgajā valstī uzturas nelikumīgi, var noteikt 7 līdz 30 dienas ilgu brīvprātīgas izceļošanas laika posmu. Noteiktos apstākļos šo laika posmu var pagarināt; to var arī saīsināt vai nenoteikt vispār, jo īpaši – ja pastāv risks, ka ārpussavienības valsts valstspiederīgais, kas attiecīgajā valstī uzturas nelikumīgi:
  • bēgs un tādēļ nebūs pieejams atgriešanai;
  • ir iesniedzis pieteikumu, kura pamatā ir krāpšana;
  • apdraud sabiedrības kārtību vai valsts drošību.
• Brīvprātīgas izceļošanas laika posmā ārpussavienības valsts valstspiederīgajam var paredzēt dažus pienākumus, lai novērstu tā bēgšanu.
• Ja brīvprātīgas izceļošanas laika posms netiek noteikts vai ja ārpussavienības valsts valstspiederīgais, kas attiecīgajā valstī uzturas nelikumīgi, nav ievērojis atgriešanas lēmumu, kopā ar atgriešanas lēmumu var noteikt ieceļošanas aizliegumu. Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, katru gadījumu izskatot atsevišķi, taču tas nedrīkst būt ilgāks par pieciem gadiem, ja vien attiecīgais ārpussavienības valsts valstspiederīgais nerada draudus sabiedrībai vai valsts drošībai.

Izraidīšana

Ja brīvprātīgas izceļošanas laika posms nav noteikts vai ja ārpussavienības valsts valstspiederīgais šajā laika posmā nav izpildījis atgriešanas lēmumu, attiecīgajai dalībvalstij ir jāveic tā izraidīšanas pasākumi, izņemot īpašus apstākļus, kuros izraidīšanu var atlikt. Ārpussavienības valsts valstspiederīgo izraidīšana ir jāatliek, ja tā pakļautu riskam viņu dzīvību (neizdošanas* princips) vai ja atgriešanas lēmums ir īslaicīgi atlikts.

Piespiedu līdzekļus, kas ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīgu spēku, ārpussavienības valsts valstspiederīgo izraidīšanai var izmantot vienīgi kā pēdējo iespēju.

Aizturēšana izraidīšanas nolūkā

• Noteiktos apstākļos un pienācīgi nodrošinot noteiktas garantijas (tostarp juridisko pārskatīšanu), dalībvalstis atgriešanas procedūras gaitā var aizturēt ārpussavienības valsts valstspiederīgos, ja pastāv risks, ka tie bēgs vai izvairīsies no atgriešanas vai izraidīšanas sagatavošanas darbiem vai tos kavēs.
• Aizturēšanas periods nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.
• Turēšana apsardzībā ir jāīsteno šim nolūkam īpaši paredzētās telpās vai, ja tas nav iespējams, cietumā ar nodalītiem blokiem.

Procesuālās garantijas

Direktīvā ir noteiktas vairākas procesuālās garantijas:

• ārpussavienības valsts valstspiederīgā informēšana;
• pārsūdzības tiesības;
• juridiskā palīdzība un pārstāvība;
• vajadzības gadījumā – palīdzība valodas ziņā.

Laika posmā, kas noteikts brīvprātīgajai izceļošanai vai izraidīšanai, dalībvalstīm ir arī jāievēro tiesības uz ģimenes vienotību, jānodrošina piekļuve pamatizglītības sistēmai nepilngadīgajiem un neatliekamā veselības aprūpe, kā arī jāņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.

Nepavadīti nepilngadīgie

• Pirms lemt par atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo, attiecīgajām iestādēm ir jāsniedz atbilstīga palīdzība, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses. Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts teritorijas, minētās valsts iestādēm jāpārliecinās, ka nepilngadīgais tiks nogādāts pie viņa vai viņas ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz kuru veic atgriešanu.
• Direktīvas mērķis ir ierobežot nepavadītu nepilngadīgo un ģimeņu aizturēšanu, un tajā ir noteikti atbilstoši aizturēšanas nosacījumi.

Vispārēji noteikumi

No šās direktīvas darbības jomas var izslēgt dažas ārpussavienības valstu valstspiederīgo kategorijas, piemēram, personas, kuras ir aizturētas saistībā ar nelikumīgu robežas šķērsošanu. Tomēr dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to attieksme pret šādiem cilvēkiem un to aizsardzība atbilst vismaz ES noteikumiem par piespiedu līdzekļiem, izraidīšanu, veselības aprūpi un aizturēšanu. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm ir:

• jānodrošina, ka ārpussavienības valstu valstspiederīgo atgriešana tiem nerada draudus;
• pienācīgi jāņem vērā bērnu intereses, ģimenes dzīve un attiecīgo personu veselības stāvoklis.

Kurās valstīs šī direktīva ir piemērojama?

Šī direktīva ir piemērojama visās dalībvalstīs, izņemot Īriju, un šādās Šengenas zonā esošās ārpussavienības valstīs: Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice.

Īstenošana un saistītie akti

• Eiropas Komisijai reizi trijos gados ir jāsagatavo ziņojums par direktīvas piemērošanu dalībvalstīs un, ja vajadzīgs, jāierosina grozījumi.
• Ar Regulu (ES) 2016/1953 izveido vienotu Eiropas ceļošanas dokumentu tādu ārpussavienības valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi (Eiropas ceļošanas dokumentu personu atgriešanai). Šis dokuments ir derīgs vienam braucienam līdz ierašanās brīdim valstī, kurā tiek atgriezts ārpussavienības valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas dalībvalsts izdots atgriešanas lēmums.
• 2017. gadā Komisija publicēja Ieteikumu (ES) 2017/432 dalībvalstīm par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot šo direktīvu, kā arī Ieteikumu 2017/2338, ar kuru izveido kopīgu “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos” dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā. Tā arī ierosināja jaunus atgriešanas politikas pasākumus, sagatavojot atjauninātu atgriešanas rīcības plānu un sniedzot virkni ieteikumu dalībvalstīm.
• 2023. gadā Komisija pieņēma:
  • politikas dokumentu ar nosaukumu “Ceļā uz darbības stratēģiju efektīvākai atgriešanai” un tā pielikumu, kas ir Komisijas ieguldījums jaunajā Migrācijas un patvēruma paktā noteiktās darbības stratēģijas izstrādē efektīvākai atgriešanai;
  • Ieteikumu (ES) 2023/682 par atgriešanas lēmumu savstarpēju atzīšanu un atgriešanas paātrināšanu, kura mērķis ir paātrināt atgriešanas procesu, mudinot dalībvalsti, kas ir atbildīga par tāda ārpussavienības valsts valstspiederīgā atgriešanu, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, savstarpēji atzīt jebkuru atgriešanas lēmumu, ko tai pašai personai iepriekš izdevusi cita dalībvalsts, ja vien šāda atgriešanas lēmuma darbība nav apturēta.

KOPŠ KURA LAIKA ŠIE NOTEIKUMI IR PIEMĒROJAMI?

Direktīvas noteikumi dalībvalstu tiesību aktos bija jātransponē līdz 2010. gada 24. decembrim, izņemot noteikumus par bezmaksas juridisko palīdzību un/vai pārstāvību, kuru transponēšanas termiņš bija 2011. gada 24. decembris.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

• Humāna un efektīva atgriešanas un atpakaļuzņemšanas politika (Eiropas Komisija).

GALVENIE TERMINI

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 24.12.2008., 98.–107. lpp.).

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Komisijas Ieteikums (ES) 2023/682 (2023. gada 16. marts) par atgriešanas lēmumu savstarpēju atzīšanu un atgriešanas paātrināšanu, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (OV L 86, 24.3.2023., 58.–64. lpp.).

Politikas dokuments. Ceļā uz darbības stratēģiju efektīvākai atgriešanai (COM(2023) 45 final, 24.1.2023.).

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020) 609 final, 23.9.2020.).

Komisijas Ieteikums (ES) 2017/2338 (2017. gada 16. novembris), ar kuru izveido kopīgu “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos” dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā (OV L 339, 19.12.2017., 83.–159. lpp.).

Komisijas Ieteikums (ES) 2017/432 (2017. gada 7. marts) par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (OV L 66, 11.3.2017., 15.–21. lpp.).

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par efektīvāku atgriešanas politiku Eiropas Savienībā – atjaunināts rīcības plāns (COM(2017) 200 final, 2.3.2017.).

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1953 (2016. gada 26. oktobris) par Eiropas ceļošanas dokumentu izveidi tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un ar ko atceļ Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu (OV L 311, 17.11.2016., 13.–19. lpp.).

Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par ES atgriešanas politiku (COM(2014) 199 final, 28.3.2014.).

Pēdējo reizi atjaunots: 03.01.2024