Regula (EK) Nr. 2201/2003, kas pazīstama kā “Briseles IIa regula”, ir vienots juridisks instruments, kura mērķis ir palīdzēt starptautiskiem pāriem atrisināt strīdus par viņu laulības šķiršanu un viņu bērnu aizbildnību, kuros ir iesaistīta vairāk nekā viena valsts.

Tajā ir noteikti šādi aspekti:

noteikumi, kas nosaka, kura tiesa ir atbildīga par laulības lietu un lietu par vecāku atbildību izskatīšanu tādu strīdu gadījumā, kuros ir iesaistīta vairāk nekā viena valsts;
noteikumi, kas atvieglo vienā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī izdotu spriedumu atzīšanu un izpildi citā valstī;
kārtību, kādā izskatāmi gadījumi, kad kāds no vecākiem nolaupa bērnu vienā dalībvalstī un aizved to uz citu valsti.

Tajā nav aplūkoti ģimenes materiālo tiesību jautājumi. Šie jautājumi ietilpst atsevišķu dalībvalstu atbildības jomā.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Šo regulu piemēro civillietās, kurās iesaistīta vairāk nekā viena valsts un kuras ir saistītas ar:

laulības šķiršanu;
laulāto atšķiršanu;
laulības atzīšana par neesošu;
visiem vecāku atbildības aspektiem (piemēram, ar uzraudzības tiesībām un saskarsmes tiesībām).

Viens no tās galvenajiem mērķiem ir aizsargāt bērnu tiesības saglabāt attiecības ar abiem vecākiem, pat ja viņi ir atšķirti vai dzīvo dažādās dalībvalstīs.

Regulu nepiemēro lietām, kas saistītas ar:

laulības šķiršanas pamatu vai tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanas lietās;
tādiem jautājumiem, kas saistīti ar laulības šķiršanu, kā uzturēšana;
vecāku stāvokļa konstatēšanu un apstrīdēšanu;
spriedumiem par adopciju un saistītajiem adopcijas sagatavošanas pasākumiem;
adopcijas atcelšanu vai atsaukšanu;
bērna vārdu un uzvārdu;
bērna neatkarību no vecākiem vai aizbildņiem;
trastiem un mantošanu;
pasākumiem, ko veic saistībā ar bērnu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Laulības lietas

Nav nekādu vispārēju noteikumu attiecībā uz piekritību laulības lietās. Lai noteiktu, kuras dalībvalsts tiesas ir tiesīgas izskatīt lietu, regulā ir izklāstīti septiņi alternatīvi piekritības noteikšanas pamati atkarībā no laulāto valstspiederības vai pastāvīgās dzīvesvietas.

Vecāku atbildība

Regula attiecas uz:

uzraudzības tiesībām un saskarsmes tiesībām;
aizbildnību, aizgādnību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;
tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērnu pašu vai viņa īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;
bērna nodošanu audžuģimenē vai ievietošanu aprūpes iestādē;
bērna aizsardzības pasākumiem, kas ietver bērna īpašuma pārvaldīšanu, glabāšanu vai izmantošanu.

Šādas lietas parasti ir piekritīgas tiesām tajā dalībvalstī, kurā atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Ja bērna pastāvīgo dzīvesvietu nav iespējams noteikt (piemēram, bēgļu gadījumā), jurisdikciju automātiski uzņemas tā dalībvalsts, kurā bērns attiecīgajā brīdī atrodas.

Bērna nolaupīšana

Regulā ir arī izklāstīti noteikumi attiecībā uz tādu lietu izskatīšanu, kuras saistītas ar bērnu nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu.

Tās dalībvalsts tiesām, kurā tieši pirms nolaupīšanas bija bērna pastāvīga dzīvesvieta, saglabājas piekritība, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu citā dalībvalstī.

Atzīšana

Saskaņā ar regulu visām dalībvalstīm ir automātiski jāatzīst citā dalībvalstī izdoti spriedumi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību. Atzīšanu var atteikt, piemēram, ja:

atzīšana ir klaji pretrunā valsts sabiedriskajai kārtībai;
atbildētājs nav saņēmis dokumentu, uz kura pamata ierosināta lieta, pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību (gadījumos, kad spriedums ir pieņemts sēdē, kurā atbildētājs nav piedalījies klātienē);
atzīšana nav savienojama ar citu spriedumu, kas izdots lietā, kurā iesaistītas abas puses.

Spriedumus attiecībā uz vecāku atbildību var neatzīt arī tad, ja:

bērnam nav sniegta iespēja tikt uzklausītam;
to pieprasa persona, kas uzstāj, ka ar spriedumu tiek pārkāpta tās vecāku atbildība un tas izdots, nedodot šai personai iespēju tikt uzklausītai.

Izpildes nodrošināšana

Spriedumu, kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu un ir izpildāms ES valstī, kurā tas ir izdots, citā dalībvalstī var izpildīt, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas izsludināts par tur izpildāmu. Izpildes pasludināšana nav nepieciešama spriedumiem, ar kuriem piešķir saskarsmes tiesības vai paredz bērna atpakaļatdošanu un kurus sākotnējais tiesnesis apstiprinājis atbilstoši šīs regulas noteikumiem.

Sadarbība starp centrālajām iestādēm lietās par vecāku atbildību

Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes, kuru uzdevums ir:

sniegt palīdzību vecākiem, kuri cenšas panākt otra vecāka nolaupīta un uz citu ES valsti aizvesta bērna atpakaļatdošanu;
sekmēt informācijas apmaiņu par valstu tiesību aktiem un procedūrām;
palīdzēt tiesām sazināties savā starpā;
sniegt palīdzību vecākiem vai aizbildņiem, kuri cenšas panākt lēmumu atzīšanu un izpildi;
ar tādiem alternatīviem līdzekļiem kā starpniecība sekmēt vienošanās panākšanu vecāku vai aizbildņu starpā.

Centrālās iestādes regulāri tiekas kā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās locekles.

Esošie nolīgumi

Ar šo regulu aizstāj esošās konvencijas par šiem jautājumiem, kuras parakstījušas divas vai vairākas dalībvalstis. Dalībvalstu attiecībās regula aizstāj šādas daudzpusējās konvencijas:

1961. gada Hāgas konvencija (par tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz nepilngadīgo aizsardzību);
1967. gada Luksemburgas konvencija (par attiecībā uz laulību pieņemtu lēmumu atzīšanu);
1970. gada Hāgas konvencija (par laulības šķiršanas atzīšanu);
1980. gada Eiropas konvencija (par bērnu aizgādnību);
1980. gada Hāgas konvencija (par bērna starptautiskas nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem).

Saistībā ar 1996.gada 19. oktobraHāgas Konvenciju par vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (skatīt kopsavilkumu) regula ir pilnībā piemērojama gadījumā, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir kādas ES valsts teritorijā.

Izņēmumi un īpaši noteikumi

Dānija nav šīs regulas puse, un tāpēc regula tai nav saistoša.

Īpaši noteikumi ir piemērojami:

Somijas un Zviedrijas attiecībām ar Dāniju, Islandi un Norvēģiju saistībā ar 1931. gada 6. februāra Ziemeļvalstu Konvencijas par laulību piemērošanu;
attiecībām starp Svēto Krēslu un Portugāli, Itāliju, Spāniju un Maltu.

Atcelšana

Briseles IIa regula ir grozīta ar Regulu (ES) 2019/1111 (Briseles IIa pārskatīšanas regula), kas stājas spēkā ar 2022. gada 1. augustu (skatīt kopsavilkumu).

KOPŠ KURA LAIKA REGULA IR PIEMĒROJAMA?

Tā ir piemērojama kopš 2005. gada 1. marta.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

Veidlapas, kas saistītas ar laulības lietām un vecāku atbildību (Eiropas e-tiesiskuma portāls)
Ģimenes tiesības (Eiropas Komisija)
Ģimenes lietas un mantojums (tīmekļa vietne)

PAMATDOKUMENTS

Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 23.12.2003., 1.–29. lpp.)

Regulas (EK) Nr. 2201/2003 turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Padomes Lēmums 2010/405/ES (2010. gada 12. jūlijs), ar kuru atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (OV L 189, 22.7.2010., 12.–13. lpp.)

Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 (2010. gada 20. decembris), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (OV L 343, 29.12.2010., 10.–16. lpp.)

Komisijas Lēmums 2012/714/ES (2012. gada 21. novembris), ar ko apstiprina Lietuvas dalību ciešākā sadarbībā attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (OV L 323, 22.11.2012., 18.–19. lpp.)

Komisijas Lēmums 2014/39/ES (2014. gada 27. janvāris), ar ko apstiprina Grieķijas dalību ciešākā sadarbībā attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (OV L 23, 28.1.2014., 41.–42. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 03.09.2021

Top

All