Sadarbības stiprināšana ar Šveici, Norvēģiju un Islandi: Lugāno konvencija

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Piemērošana

Konvencija ir piemērojama attiecībā uz jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

To nepiemēro attiecībā uz:

• nodokļu, muitas vai administratīvām lietām;
• fizisku personu statusu vai tiesībspēju un rīcībspēju;
• īpašumtiesībām, kas izriet no laulības attiecībām;
• testamentiem un mantošanu;
• bankrotu vai mierizlīgumu;
• sociālo nodrošinājumu vai šķīrējtiesu.

Augsta spriedumu aprites apjoma panākšana

Konvencijai, kuru parakstīja Eiropas Kopiena, kā arī Dānija, Islande, Norvēģija un Šveice, bija jāstājas spēkā, kad to ir ratificējuši parakstītāji. Dānija attiecībā uz šo konvenciju bija atsevišķa līgumslēdzēja puse, jo tā izvēlējās nepiemērot regulu “Brisele I” (Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001), ko vēlāk aizstāja ar Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par tiesu jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

Līgumslēdzējas puses deponē savus ratifikācijas instrumentus Šveices Federālajai padomei, kas darbojas kā šīs konvencijas depozitārs. Konvencijai stājoties spēkā, tā ir atvērta:

• valstīm, kas nākotnē varētu kļūt par Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīm;
• ES valstīm, kuras rīkojas konkrētu ārpus Eiropas esošu teritoriju vārdā, kuras ir attiecīgās ES valsts teritorijas daļa (piemēram, tādas Francijas aizjūras teritorijas kā Numea) vai par kuru ārējām attiecībām šī ES valsts ir atbildīga;
• jebkurai citai valstij, ja tā ir saņēmusi visu līgumslēdzēju pušu vienprātīgu piekrišanu.

Konvencijas pamatā ir noteikumi, kas ir spēkā ES valstu starpā

Konvencija ievēro spēkā esošos ES noteikumus, kas regulē tiesu jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ES valstu starpā. Tas nozīmē, ka noteikumi ES, Šveicē, Norvēģijā un Islandē ir līdzīgi. Konvencija arī atvieglo šo valstu tiesu pieņemto spriedumu savstarpēju atzīšanu un izpildi.

Konvencija paredz, ka parasti personas, kuru domicils (dzīvesvieta) ir valstī, kam ir saistoša šī konvencija, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās valsts tiesā. Tomēr tajā ir arī paredzēti īpaši noteikumi par jurisdikciju noteiktās lietās, piemēram:

• lietās, kas attiecas uz līgumiem: jurisdikcija ir tās valsts tiesām, kurā tiek izpildītas saistības;
• lietās, kas attiecas uz uzturēšanu: jurisdikcija ir uztura kreditora (persona, kurai ir tiesības uz spriedumā noteiktajiem maksājumiem) domicila vai pastāvīgās mītnesvietas tiesā;
• lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību (prettiesisks nodarījums vai tiesību pārkāpums, kas rada miesas bojājumus vai kaitējumu), deliktu (prettiesisks nodarījums, no kura cietušajai personai ir tiesības uz civiltiesiskās aizsardzības līdzekli) kvazideliktu (nolaidīga rīcība vai bezdarbība, kas rada kaitējumu vai bojājumus citai personai vai citas personas īpašumam, tādējādi radot personai civiltiesisku atbildību civiltiesiskās jurisdikcijās): jurisdikcija ir tās vietas tiesā, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.

Konvencija paredz arī īpašu jurisdikciju lietās attiecībā uz:

• apdrošināšanu;
• patērētāju līgumiem;
• atsevišķiem darba līgumiem.

Lietās saistībā ar nekustamā īpašuma nomu/īri (zemes vai īpašuma nomāšana/īrēšana) un nekustamā īpašuma tiesībām izņēmuma jurisdikcija ir tiesām tajā valstī, kurai ir saistoša šī konvencija un kurā atrodas īpašums.

Konvencijai ir pievienoti vairāki protokoli, lai cita starpā nodrošinātu pēc iespējas vienādu konvencijas iztulkošanu.