Patērētāju tiesību aizsardzība – pārstāvības prasības

 

KOPSAVILKUMS:

Direktīva (ES) 2020/1828 par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

Ar to pilnvaro organizācijas vai publiskās iestādes, ko izraudzījušās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, patērētāju grupu vārdā īstenot aizlieguma vai tiesiskās aizsardzības pasākumus, ceļot pārstāvības prasības (tostarp pārrobežu pārstāvības prasības). Tas ietver kompensācijas pieprasīšanu no tirgotājiem, kuri pārkāpj patērētāju tiesības tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, ceļošana un tūrisms, enerģētika, veselība, telesakari un datu aizsardzība, ja tas ir atbilstīgi un pieejami saskaņā ar ES vai valsts tiesību aktiem.

Tā kā gan tiesu, gan administratīvās procedūras var efektīvi un iedarbīgi palīdzēt aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses, dalībvalstu ziņā ir noteikt, vai pārstāvības prasības var celt tiesā, administratīvajās procedūrās vai abos veidos, atkarībā no attiecīgās tiesību jomas vai attiecīgās ekonomikas nozares.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Tiesīgās iestādes

Dalībvalstīm jāizraugās iestādes, kas patērētāju vārdā ir tiesīgas celt pārstāvības prasības (tiesīgās iestādes).

Lai varētu celt pārstāvības prasību dalībvalstī, kas nav to izraudzītā valsts (pārrobežu prasības), tiesīgajām iestādēm jāatbilst šādiem kritērijiem:

• tām ir jābūt juridiskai personai, kas izveidota saskaņā ar izraudzītās dalībvalsts tiesību aktiem;
• pirms pieteikuma par izraudzīšanu iesniegšanas tām jāspēj pierādīt 12 mēnešus ilga faktiska sabiedriskā darbība patērētāju tiesību aizsardzības jomā;
• to darbībai jābūt bezpeļņas raksturam;
• to statūtos noteiktajam mērķim jāapliecina, ka tām ir leģitīmas intereses aizsargāt patērētāju intereses, kas paredzētas direktīvas I pielikumā ietvertajos ES tiesību normās;
• pret tām nedrīkst būt sākta maksātnespējas procedūra un tās nedrīkst būt pasludinātas par maksātnespējīgām;
• tās ir neatkarīgas un tās neietekmē personas, kas nav patērētāji, jo īpaši tirgotāji;
• tām ir jāizstrādā procedūras, kas novērš šādu ietekmi, kā arī jānovērš interešu konflikti;
• tām publisko informācija par saviem finansējuma avotiem;
• tām jāatklāj sava organizatoriskā, vadības un dalības struktūra, mērķi, darbības metodes un darbības.
• publiski jāizpauž informācija, kas apliecina, ka tā atbilst visiem iepriekš minētajiem kritērijiem.

Iepriekš minētos kritērijus dalībvalstis var piemērot arī iepriekš izraudzītām tiesīgām iestādēm, kas var iesniegt iekšzemes prasības (to izraudzītajā dalībvalstī). Konkrētas iekšzemes pārstāvības prasības celšanai dalībvalstis tiesīgās iestādes var izraudzīties arī ad hoc kārtā.

Eiropas Komisijai tiešsaistes portālā jāpublicē saraksts ar tiesīgajām iestādēm, ko tā izraudzījusies pārrobežu pārstāvības prasību celšanas nolūkā, un saraksts pēc nepieciešamības ir jāatjaunina.

Aizlieguma pasākumi

Aizlieguma pasākums ir pagaidu vai galīgs pasākums, ar ko izbeidz vai aizliedz praksi. Abu veidu pasākumus var izmantot, lai pārtrauktu esošu praksi vai aizliegtu nenovēršamu praksi. Tie var ietvert (atkarībā no valsts tiesību aktu nosacījumiem) arī pienākumu publicēt tiesas lēmumu vai korektīvu paziņojumu.

Tiesīgajai iestādei nav pienākuma pierādīt faktiskus zaudējumus vai kaitējumu individuāliem patērētājiem, kurus skāris pārkāpums, vai tirgotāja nodomu vai nolaidību.

Tiesiskā aizsardzība

Tiesiskās aizsardzības pasākums uzliek tirgotājam pienākumu attiecīgā gadījumā un saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, kompensāciju, remontu, aizstāšanu, cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas atlīdzināšanu.

Dalībvalstīm jānodrošina, ka:

• patērētāji, kuri nepārprotami vai klusējot pauduši vēlmi tikt pārstāvētiem pārstāvības prasībā (“aktīvās izvēles” vai “pasīvās izvēles”), nevar tikt pārstāvēti citā pārstāvības prasībā vai iesniegt individuālu prasību par tādu pašu prasības pamatu un pret to pašu tirgotāju;
• patērētāji nesaņem kompensāciju vairāk nekā vienu reizi par vienu un to pašu prasības pamatu;
• tiesiskās aizsardzības pasākums patērētājiem dod iespēju gūt labumu no tiesiskās aizsardzības līdzekļiem bez nepieciešamības celt atsevišķu prasību;
• ir paredzēti noteikumi par termiņiem, kādos individuāli patērētāji var izmantot tiesiskās aizsardzības pasākumus.

Šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi neskar papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas nav pārstāvības prasības priekšmets.

Ja tiesiskās aizsardzības pasākumu finansē trešā persona, lai izvairītos no interešu konflikta, dalībvalstīm, kas pieļauj šāda veida finansējumu, jo īpaši jānodrošina, ka:

• trešās personas, kuras ir finansējuma sniedzējas, neietekmē tiesīgo iestāžu lēmumus tādā veidā, kas kaitētu attiecīgo patērētāju kolektīvajām interesēm;
• pārstāvja prasība netiek celta pret atbildētāju, kas ir finansētāja konkurents, no kura finansētājs ir atkarīgs.

Izlīgumi

Dalībvalstīm jānodrošina, ka:

• tiesīgā iestāde un tirgotājs var kopīgi ierosināt izlīgumu;
• tiesa vai administratīvā iestāde pēc apspriešanās ar tiesīgo iestādi un tirgotāju var aicināt puses saprātīgā termiņā panākt izlīgumu;
• tiesas vai administratīvās iestādes apstiprināti izlīgumi ir saistoši tiesīgajai iestādei, tirgotājam un attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem, bet dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem dod iespēju pieņemt vai atteikties pieņemt izlīgumu.

Tiesāšanās izmaksas

• Zaudējušajai pusei ir jāsedz tiesāšanās izmaksas.
• Individuālie patērētāji, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, nesedz tiesāšanās izmaksas, izņemot gadījumus, kad var piespriest segt tādas tiesāšanās izmaksas, kuras radušās individuālā patērētāja tīšas vai nolaidīgas rīcības dēļ.
• Dalībvalstīm jāparedz noteikumi, kuri nodrošina, ka ar pārstāvības prasībām saistītās tiesāšanās izmaksas neliegtu tiesīgajām iestādēm efektīvi īstenot savas tiesības pieprasīt tiesiskās aizsardzības pasākumus.
• Dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas tiesīgajām iestādēm atļauj prasīt patērētājiem, kuri vēlas, ka iestāde viņus pārstāv konkrētā pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, maksāt nelielas reģistrācijas maksas vai līdzīgas maksas, lai piedalītos minētajā pārstāvības prasībā.

Sankcijas

Dalībvalstīm:

• jāparedz noteikumi par sodiem, ko piemēro par to, ka netiek ievērots vai ka atsakās pildīt aizlieguma pasākumu, informēšanas pienākumu vai pierādījumu izprasīšanas pienākumu;
• jānodrošina visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka minētie noteikumi tiek piemēroti – sodiem jābūt efektīviem, samērīgiem un atturošiem.

Atcelšana

Ar Direktīvu (ES) 2020/1828 no 2023. gada 25. jūnija atceļ Direktīvu 2009/22/EK (skatīt kopsavilkumu).

KOPŠ KURA LAIKA ŠĪ DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

Tā stājās spēkā 2020. gada 24. decembrī. Dalībvalstu tiesību aktos tā bija jātransponē līdz 2022. gada 25. decembrim un dalībvalstīs tā ir jāpiemēro no 2023. gada 25. jūnija.

KONTEKSTS

Direktīva ir daļa no pasākumu kopuma “Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss”.

Plašāka informācija:

• Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva (Eiropas Komisija)

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2020/1828 (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (OV L 409, 04.12.2020., 1.–27. lpp.)

Direktīvas 2020/1828/ES turpmākie grozījumi ir iekļauti pamattekstā. Šai konsolidētajai versijai ir tikai dokumentāla vērtība.

Pēdējo reizi atjaunots: 02.05.2023