Lieta C-486/01 P

Front national

pret

Eiropas Parlamentu

Apelācija – Paziņojums par grupas izveidošanu Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. punkta nozīmē – Politisko uzskatu līdzības trūkums – TDI grupas likvidēšana ar atpakaļejošu spēku – Pretapelācija – EKL 230. panta 4. daļas interpretācija – Lēmuma, kas fizisku vai juridisku personu skar "tieši un individuāli", jēdziens – Valsts politiskās partijas celtas prasības nepieņemamība

Sprieduma kopsavilkums

Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Skart tieši – Kritēriji – Parlamenta lēmums par tādas politiskās grupas likvidēšanu, kuru veido deputāti, kas pieder valsts politiskai partijai – Skart tieši konkrēto partiju – Trūkums

(EKL 230. panta ceturtā daļa; Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. un 2. punkts  un 30. pants)

Izvirzot nosacījumu, ka lēmumam, kas ir prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar "tieši", kā tas noteikts EKL 230. panta ceturtajā daļā, tiek prasīts, lai apstrīdētais Kopienas pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu izvērtēšanas iespēju šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo ieviešana tiek īstenota automātiski un izriet tikai no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpposma noteikumus.

Eiropas Parlamenta lēmums par Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju un "Neatkarīgo deputātu tehniskās grupas (TDI) – jauktās grupas" likvidēšanu ar atpakaļejošu spēku – ciktāl tas liedz tiem deputātiem, kas bija paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, un jo īpaši deputātiem, ko ievēlēja no Front national saraksta, iespēju, izmantojot TDI grupu, apvienoties politiskā grupā Reglamenta 29. panta nozīmē – tieši ietekmē minētos deputātus. Apstrīdētais akts kavēja šo deputātu apvienošanos politiskā grupā, kā rezultātā tos uzskatīja par deputātiem, kas nepieder nevienai politiskai grupai saskaņā ar minētā reglamenta 30. pantu, kā dēļ tiem tika piešķirtas ierobežotas parlamentārās tiesības, kā arī samazinātas materiālās un finansiālās priekšrocības, kādas tie iegūtu, ja būtu politiskās grupas locekļi augšminētā 29. panta nozīmē.

Tomēr šādu secinājumu nevar attiecināt uz tādu valsts politisko partiju kā Front national. Lai arī ir dabiski, ka valsts politiskā partija, kas izvirza kandidātus Parlamenta vēlēšanām, tiecas, lai tās kandidāti pēc ievēlēšanas īstenotu savu mandātu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citi Parlamenta locekļi, šī interese tomēr nepiešķir minētajai partijai nekādas tiesības uz to, lai no tās saraksta ievēlēti pārstāvji veidotu savu atsevišķu grupu vai pievienotos kādai jau izveidotai Parlamenta grupai.

No vienas puses, Reglamenta 29. panta 2. punkta nozīmē Parlamenta politiskās grupas izveidošanai nepieciešams minimālais deputātu skaits no vairākām dalībvalstīm un, no otras puses, šī panta 1. punkts jebkurā gadījumā norāda vienīgi uz to, ka deputātiem ir iespēja apvienoties politiskās grupās atbilstoši to politisko uzskatu līdzībai. Šie noteikumi nepiešķir īpašu lomu politisko grupu veidošanas procesā tām valsts politiskajām partijām, kurām šie deputāti pieder.

(sal. ar 34.–37. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2004. gada 29. jūnijā(*)

Apelācija – Paziņojums par grupas izveidošanu Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. punkta nozīmē – Politisko uzskatu līdzības trūkums – TDI grupas likvidēšana ar atpakaļejošu spēku – Pretapelācija – EKL 230. panta 4. daļas interpretācija – Lēmuma, kas fizisku vai juridisku personu skar "tieši un individuāli", jēdziens – Valsts politiskās partijas celtas prasības nepieņemamība

Lieta C-486/01 P

Front national,Saint-Cloud (Francija), ko pārstāv F. Vāgners [F. Wagner] un V. de Pulpikē de Breskanvels [V. de Poulpiquet de Brescanvel], avocats,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

par apelāciju par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (trešās paplašināta palātas sastāva) 2001. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās Martinez u.c./Parlaments (T-222/99, T-327/99 un T-329/99, Recueil 2001, II-2823. lpp.) nolūkā atcelt šo spriedumu,

pārējie lietas dalībnieki -

Eiropas Parlaments, ko pārstāv G. Garsons Klariana [G. Garzón Clariana],Ž. Šo [J. Schoo] un H. Kriks [H. Krück], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētājs pirmajā instancē.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Jāns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), A. Ross [A. Rosas], Ž.-P. Puisošē [J.-P. Puissochet] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken] un N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre Mugika Arsamendi [Múgica Arzamendi], galvenā administratore,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2003. gada 9. decembrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 20. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2001. gada 12. decembrī, Front national saskaņā ar EKL 225. pantu un Protokola par Tiesas Statūtiem 49. pantu iesniedza apelāciju par Pirmās instances tiesas 2001. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās Martinez u.c./Parlaments (T-222/99, T-327/99 un T 329/99, Recueil 2001, II-2823. lpp., turpmāk tekstā – "Apstrīdētais spriedums"), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību atcelt Eiropas Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu par Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju un "Neatkarīgo deputātu tehniskās grupas (TDI) – jauktās grupas" likvidēšanu ar atpakaļejošu spēku (turpmāk tekstā – "Apstrīdētais akts").

2        Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 11. decembrī, Front national saskaņā ar EKL 242. pantu iesniedza arī pieteikumu apturēt Apstrīdētā sprieduma piemērošanu. Tomēr šo pieteikumu noraidīja ar Tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 21. februāra rīkojumu apvienotajās lietās Front national un Martinez/Parlaments (C-486/01 P-R un C-488/01 P-R, Recueil 2002, I-1843. lpp.), jo īpaši pamatojoties uz apsvērumu, ka ar minēto apturēšanu nevarēja izvairīties no smagiem un nelabojamiem zaudējumiem, uz ko norādīja prasītājs.

 Atbilstošās tiesību normas

 

3        Eiropas Parlamenta Reglamenta redakcijā, kas bija spēkā sūdzībā norādīto faktu rašanās laikā (OV 1999, L 202, 1. lpp., turpmāk tekstā – "Reglaments"), 29. pantā ar nosaukumu "Politisko grupu izveidošana" noteikts:

"1. Deputāti var apvienoties grupās saskaņā ar savu politisko pārliecību.

2.   Politiskās grupas sastāvā jābūt deputātiem no vairāk nekā vienas dalībvalsts.  Politiskās grupas izveidošanai nepieciešamais minimālais dalībnieku skaits ir divdesmit trīs, ja tie ir no divām dalībvalstīm, astoņpadsmit, ja tie ir no trim dalībvalstīm, un četrpadsmit, ja tie ir no četrām vai vairāk dalībvalstīm.

3.   Deputāts var darboties tikai vienā politiskajā grupā.

4.   Par politiskās grupas izveidošanu paziņo Parlamenta priekšsēdētājam. Šajā paziņojumā norāda politiskās grupas nosaukumu, locekļu vārdus un biroja sastāvu.

 [..]"

4        Reglamenta 30. pantā par deputātiem, kas nepieder nevienai politiskai grupai, noteikts:

"1. Deputātiem, kuri nav pievienojušies nevienai politiskajai grupai, ir sekretariāts. Pēc ģenerālsekretāra priekšlikuma tā izveidošanas noteikumus nosaka Prezidijs.

2.   Prezidijs nosaka arī šo deputātu statusu un parlamentārās tiesības."

5        Reglamenta 180. pantā par tā piemērošanu noteikts:

"1.   Ja rodas šaubas par to, kā šo Reglamentu piemērot vai interpretēt, Parlamenta priekšsēdētājs, neskarot iepriekš pieņemtos lēmumus šajā jomā, var nodot jautājumu izskatīšanai atbildīgajā komitejā.

Parlamenta priekšsēdētājs var nodot jautājumu atbildīgajai komitejai arī tad, ja saskaņā ar 142. pantu norāda uz Reglamenta neievērošanu.

2.   Atbildīgā komiteja lemj, vai ir jāierosina Reglamenta grozījumi. Šādā gadījumā tā piemēro 181. pantā noteikto procedūru.

3.   Ja atbildīgā komiteja nolemj, ka pietiek ar spēkā esošā Reglamenta komentāriem, tā iesniedz komentārus Parlamenta priekšsēdētājam, kurš par to informē Parlamentu.

4.   Ja kāda politiskā grupa vai vismaz trīsdesmit divi deputāti iebilst pret atbildīgās komitejas interpretāciju, jautājumu iesniedz izskatīšanai Parlamentā, kas pieņem lēmumu ar nodotu vienkāršu balsu vairākumu, klātesot vismaz vienai trešdaļai deputātu. Ja interpretāciju noraida, jautājumu nodod atkārtotai izskatīšanai komitejā.

5.   Interpretāciju, pret kuru nav izteikts neviens iebildums, kā arī to interpretāciju, kuru Parlaments ir pieņēmis, pievieno kursīvā kā viena vai vairāku attiecīgā Reglamenta pantu skaidrojumu kopā ar lēmumiem par Reglamenta piemērošanu.

6.   Šie skaidrojumi rada precedentu turpmākajai attiecīgo pantu piemērošanai vai interpretācijai.

 [..]"

 Prāvas rašanās fakti

 

6        No apstrīdētā sprieduma izriet, ka pēc 1999. gada 19. jūlija paziņojuma Parlamenta priekšsēdētājam par jaunas politiskās grupas - "Neatkarīgo deputātu tehniskā grupa (TDI) – jauktā grupa" (turpmāk tekstā – "TDI grupa") izveidošanu, kuras darbības mērķis bija nodrošināt iespēju visiem deputātiem pilnā apjomā īstenot savus parlamentāros mandātus, citu politisko grupu priekšsēdētāji cēla iebildumus pret šīs grupas izveidošanu, jo tās sastāvā esošajiem deputātiem trūka politisko uzskatu līdzības. Tā rezultātā saskaņā ar Reglamenta 180. panta 1. punktu Parlamenta Konstitucionālo jautājumu komitejai (turpmāk tekstā – "Konstitucionālo jautājumu komiteja") tika prasīta Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācija.

7        Augšminētās komitejas priekšsēdētājs pieprasīto interpretāciju nosūtīja Parlamenta priekšsēdētājam ar 1999. gada 28. jūlija vēstuli. Šajā vēstulē cita starpā tika norādīti šādi apsvērumi:

"1999. gada 27. un 28. jūlija sanāksmē Konstitucionālo jautājumu komiteja izvērtēja Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretācijas pieprasījumu, ko tai nosūtīja priekšsēdētāju konference saskaņā ar 1999. gada 21. jūlija sanāksmē nolemto.

Pēc vispusīgas viedokļu apmaiņas un balsojot ar piecpadsmit balsīm "par", divām balsīm "pret" un vienu balsi "atturoties", Konstitucionālo jautājumu komiteja Reglamenta 29. panta 1. punktu interpretē šādi:

Paziņojums par [TDI grupas] izveidošanu neatbilst [Reglamenta] 29. panta 1. [punktam].

Faktiski paziņojums par šīs grupas izveidošanu, jo īpaši grupas vēstules Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam 2. pielikums, izslēdz jebkādu politisko uzskatu līdzību. Grupa pieļauj to savu locekļu pilnīgu politisko neatkarību, kuriem ir paraksta tiesības.

Ierosinu kā interpretējošu piezīmi Reglamenta 29. panta 1. [punktā] iekļaut šādu tekstu:

"Šī panta nozīmē nav pieļaujama grupu izveidošana, kuru sastāvā esošie deputāti atklāti noliedz jebkādu savstarpēju politiskā rakstura un uzskatu līdzību."

[..]"

8        Minētās vēstules saturu Parlamentam darīja zināmu tā priekšsēdētāja 1999. gada 13. septembra plenārsēdē. Tā kā TDI grupa saskaņā ar Reglamenta 180. panta 4. punktu iebilda pret Konstitucionālo jautājumu komitejas interpretējošo piezīmi, jautājumu iesniedza izskatīšanai Parlamentam, kas 1999. gada 14. septembra plenārsēdē pieņēma lēmumu ar deputātu balsu vairākumu.

9        Šādos apstākļos, ievērojot balsojuma radītās nelabvēlīgās sekas, Front national cēla prasību atcelt Apstrīdēto aktu un 1999. gada 19. novembrī iesniedza prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā (lieta T-327/99). Divus prasības pieteikumus par to pašu prasības priekšmetu augšminētajā kancelejā attiecīgi 1999. gada 5. oktobrī un 22. novembrī iesniedza arī Martiness [Martinez] un de Golls [de Gaulle] (lieta T-222/99), kā arī Bonino [Bonino], Panella [Pannella], Kapato [Cappato], DelAlba [Dell’Alba], Della Vedova [Della Vedova], Dipuā [Dupuis], Turko [Turco] un Lista Emma Bonino [Lista Emma Bonino] (lieta T-329/99).

 Apstrīdētais spriedums

10      Pirmās instances tiesa Apstrīdētajā spriedumā atzina Front national prasību par pieņemamu, bet noraidīja to kā nepamatotu.

 

 Par pieņemamību

11      Attiecībā uz minētās prasības pieņemamību Pirmās instances tiesa noraidīja Parlamenta izvirzītos iebildumus par nepieņemamību, kuros attiecīgi tika apgalvots, ka Apstrīdētais akts nepastāv, ka šis akts nevar būt priekšmets Kopienas tiesas veiktai likumīguma pārbaudei un ka akts Front national neskar tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

12      Vispirms, atbildot uz iebildumu par nepieņemamību, ar ko apgalvots, ka Apstrīdētais akts nepastāv, jo tas paredz TDI grupas likvidēšanu, Pirmās instances tiesa Apstrīdētā sprieduma 26. punktā nosprieda, ka, lai noteiktu, vai par aktu var iesniegt prasību saskaņā ar EK līguma 230. pantu, akta satura izvērtēšanai dodama priekšroka pār tā formu. Pēc minētā akta satura un tā pieņemšanas apstākļu izvērtēšanas Pirmās instances tiesa tā paša sprieduma 46. punktā norādīja, ka ar šādu aktu Parlaments ne vien nolēma pieņemt vispārīgu Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, ko ierosināja  Konstitucionālo jautājumu komiteja, un izteikto nostāju saskaņā ar augšminētajiem noteikumiem par paziņojumu par TDI grupas izveidošanu, bet arī konstatēja minētās grupas neesamību ex tunc, jo netika ievērots šajos noteikumos paredzētais nosacījums.

13      Attiecībā uz Parlamenta izvirzīto otro iebildumu par nepieņemamību, proti, par Apstrīdētā akta neapstrīdamo raksturu, Pirmās instances tiesa Apstrīdētā sprieduma 59.–62. punktā nosprieda, ka šāds akts, atņemot iespēju deputātiem, kas paziņoja par TDI grupas izveidošanu, apvienoties politiskā grupā Reglamenta 29. panta nozīmē, kā rezultātā tos uzskata par tādiem deputātiem, kuri nepieder nevienai politiskajai grupai saskaņā ar minētā Reglamenta 30. pantu, ietekmēja apstākļus, kādos šie deputāti īstenoja savas parlamentārās funkcijas, un tādējādi attiecībā uz tiem radīja tiesisku iedarbību. Tādējādi šādu aktu nevar uzskatīt par tādu aktu, ar ko vienīgi organizē Parlamenta iekšējo darbu, bet tas var būt priekšmets Kopienas tiesas likumīguma pārbaudei saskaņā ar EK līguma 230. panta pirmo daļu.

14      Visbeidzot, atbildot uz iebildumu par nepieņemamību, ar ko Parlaments apšauba, vai ir izpildīti EK līguma 230. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi, Pirmās instances tiesa Apstrīdētā sprieduma 65. punktā nosprieda, ka Apstrīdētais akts bija uzskatāms par tādu, kas tieši skāra Martinez un de Gollu, kā arī deputātus, kas cēla prasību lietā T-329/99, jo akts bez nepieciešamiem papildu pasākumiem kavēja šos deputātus, izmantojot TDI grupu, apvienoties politiskā grupā Reglamenta 29. panta nozīmē, kas tieši ietekmēja apstākļus, kādos tie pilda savas funkcijas. Tā rezultātā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šis akts tāpat ir uzskatāms par tādu, kas Front national skar tieši un individuāli.

15      Kas attiecas uz pirmo no minētajiem nosacījumiem, Pirmās instances tiesa konkrēti nosprieda:

"66      Attiecībā uz lietu T-327/99 ir jāuzsver, ka Francijas politiskā partija Front national ir juridiska persona, kuras izvirzītais mērķis ir – ar savu biedru palīdzību, sekmēt politisko ideju un projektu attīstību valsts un Eiropas iestāžu ietvaros. Tā iesniedza deputātu kandidātu sarakstu Parlamenta vēlēšanām 1999. gada jūnijā. Visas šajā sarakstā iekļautās personas, kas tika ievēlētas Parlamentā, veidoja daļu no deputātiem, kuri paziņoja par TDI grupas izveidošanu. 1999. gada 14. septembrī pieņemtā akta dēļ tie visi atrodas augšminētajā 59. punktā norādītajā  stāvoklī, kas tieši ietekmē apstākļus, kādos tie īsteno savas Eiropas Parlamentā pārstāvētās idejas un projektus, un tādējādi arī apstākļus, kādos šī politiskā partija var sasniegt tās izvirzītos mērķus Eiropas līmenī.

67      Tādējādi 1999. gada 14. septembrī pieņemtais akts ir uzskatāms par tādu, kas tieši ietekmē Front national."

16      Attiecībā uz otro nosacījumu, kas paredzēts EK līguma 230. panta ceturtajā daļā, Pirmās instances tiesa, atgādinājusi gan par judikatūru šī nosacījuma interpretācijai, gan par apstākļiem, kuru rezultātā tika likvidēta TDI grupa, Apstrīdētā sprieduma 72. pantā nosprieda, ka Apstrīdētais akts Front national skar individuāli faktiskās situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu.

17      Tā rezultātā Pirmās instances tiesa noraidīja trešo iebildumu par nepieņemamību, ko izvirzīja Parlaments, un Apstrīdētā sprieduma 75. punktā nosprieda, ka Front national prasība par atcelšanu ir uzskatāma par pieņemamu.

 

 Par lietas būtību

 

18      Turpretī attiecībā uz prasības būtību Pirmās instances tiesa noraidīja visus Front national izvirzītos pamatus, kuros norādīts uz Parlamenta Reglamenta 29. panta 1. punkta kļūdainu interpretāciju (pirmais pamats), vienlīdzīgas attieksmes principa un Reglamenta noteikumu pārkāpumu, kā arī Apstrīdētā akta tiesiskā pamatojuma trūkumu (otrais pamats), vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz TDI grupas locekļiem (trešais pamats), dalībvalstīm kopēju parlamentāro tradīciju neievērošanu (ceturtais pamats), būtisku procesuālo prasību pārkāpumu (piektais pamats) un pieņēmumu par nepareizu procesa piemērošanu (sestais pamats).

19      Tā rezultātā Pirmās instances tiesa noraidīja prasību par atcelšanu un Front national piesprieda segt savus, kā arī atlīdzināt Parlamenta tiesāšanās izdevumus lietā T-327/99.

 Apelācija

 

20      Apelācijā Front national prasījumi Tiesai ir šādi:

–        pasludināt apelāciju par pieņemamu;

–        atzīt, ka Pirmās instances tiesa pieļāvusi Kopienas tiesību pārkāpumu;

–        atcelt Apstrīdēto spriedumu pilnībā vai attiecībā uz atsevišķiem pamatiem un atsevišķām to daļām;

–        pieņemt spriedumu vai arī nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai; un

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

 

21      Parlamenta prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelāciju;

–        atcelt Apstrīdēto spriedumu tajā daļā, kas atzīst Front national prasību par pieņemamu;

–        noraidīt šo prasību kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu; un

–        piespriest Front national atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

 Par pretapelāciju

 

 Lietas dalībnieku argumenti

 

22      Ar savu pretapelāciju, kas jāizvērtē vispirms, Parlaments pēc būtības apstrīd Front national spēju celt prasību par Apstrīdētā akta atcelšanu. Parlaments dara zināmu, ka, lai arī Pirmās instances tiesa Apstrīdētā sprieduma 66. punktā pareizi novērtē akta ietekmi uz to deputātu tiesisko stāvokli, kuri paziņoja par TDI grupas izveidošanu – no kuriem daži bija arī Front national biedri –, tā pieļauj juridisku kļūdu, sprieduma 67. punktā nospriežot, ka Apstrīdētais akts ir uzskatāms par tādu, kas šo politisko partiju skar "tieši". Partija neatbilst EK līguma 230. panta ceturtajā daļā noteiktajam nosacījumam tieši tāpēc, ka Apstrīdētais akts to skar netieši. Parlaments šajā sakarā izvirza šādus argumentus.

23      Pirmkārt, Pirmās instances tiesas secinājums Apstrīdētā sprieduma 67. punktā nav saskanīgs ar konstatēto citās sprieduma daļās, jo īpaši 59. un 65. punktā, kur Pirmās instances tiesa norāda, ka Apstrīdētais akts tos deputātus, kas paziņoja par TDI grupas izveidošanu, skar tieši, jo tiem tika atņemta "iespēja, izmantojot TDI grupu, apvienoties politiskā grupā Reglamenta 29. panta nozīmē". Saskaņā ar Parlamenta norādīto, nav iedomājams, ka valsts politiskās partijas, kam Reglaments nepiešķir jebkādu īpašu statusu, Parlamenta akti ietekmē tādā pašā veidā kā deputātus, kas saskaņā ar Reglamentu bauda īpašu statusu.

24      Otrkārt, Parlaments norāda, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru Apstrīdētais akts tieši skāra Front national, neatbilst arī Tiesas judikatūrai un jo īpaši 1970. gada 16. jūnija spriedumam lietā Alcan u.c./Komisija (69/69, Recueil 1970, 385. lpp.), atbilstoši kuram prasītāju akts tieši skar vienīgi gadījumā, ja paša šī akta tūlītēja iedarbība ir atņemt prasītājam tiesības vai uzlikt pienākumus tā, ka prasītājs atrodas situācijā, kas analoga tādai, kurā tas pats būtu akta adresāts. Saskaņā ar Parlamenta norādīto attiecīgais gadījums nav šāds, jo Front national atšķirībā no tās pārstāvjiem, kas ievēlēti par Parlamenta deputātiem, attiecīgais akts skar vienīgi netieši.

25      Treškārt Parlaments norādīja, ka, lai gan no Tiesas judikatūras izriet, ka tā pieņemtie akti var būt priekšmets prasībai atcelt tiesību aktu gadījumā, ja tie rada tiesisku iedarbību attiecībā uz trešajām personām vai ja šāda iedarbība pārsniedz iestādes iekšējās organizācijas ietvarus, tad tāds akts kā Apstrīdētais akts, kas regulē noteiktu deputātu stāvokli, nerada tiesisku iedarbību attiecībā uz tādām trešajām personām kā valsts politiska partija. Ir jāuzsver, ka Front national nevar kā argumentu izmantot to, ka tā piedalījās 1999. gada jūnija vēlēšanās vai ka daži tās locekļi tika ievēlēti par Parlamenta deputātiem, jo pēc vēlēšanām jebkādas tiesiskās attiecības starp politiskajām partijām, kuras piedalījās vēlēšanu kampaņā, un ievēlētajiem deputātiem vairs nepastāv. Faktiski, kā tas izriet gan no 1976. gada 20. septembra Akta par Asamblejas pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (OV L 278, 5. lpp.) 4. panta 1. punkta, gan Reglamenta 2. panta, pārstāvji, kas ievēlēti Parlamentā, īsteno savas pilnvaras neatkarīgi un viņiem nav saistoši nekādi norādījumi, un viņi nesaņem saistošu mandātu. Ja šādos apstākļos atbalstītu pieņēmumu, ka Apstrīdētais akts tāpat rada tiesisku iedarbību uz tādām valsts politiskajām partijām kā Front national, Parlamenta locekļi būtu pielīdzināmi vienkāršiem "starpniekiem" starp Parlamentu un savām partijām bez pašu autonomijas un atbildības, kas ir pretrunā augšminēto noteikumu burtam un garam.

26      Ceturtkārt un visbeidzot Parlaments norādīja uz negatīvajām sekām, kādas varētu rasties gadījumā, ja pieņemtu Front national celto prasību. Ja Tiesa piekristu Pirmās instances tiesas interpretācijai, abas tiesas pakļautu sevi riskam, ka tiks pārpludinātām ar prasībām, ko iesniegtu ne vien citas personas vai personu grupas, kuras tikai netieši skar Parlamenta iekšējās organizācijas pasākumi – tādi kā politisko partiju fondi, kurus var ietekmēt, piemēram, ja politiskajām grupām apropriāciju piešķiršana vairs nebūtu iespējama –, bet arī citas politiskās partijas, kuras saskaņā ar saviem statūtiem varētu uzskatīt, ka tās skar Reglamenta īpaši noteikumi, kā, piemēram, 152. pants par Parlamenta komiteju sastāvu vai 168. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru Parlamentu sadarbības delegāciju sastāvos "pēc iespējas ņem vērā dalībvalstu un politisko uzskatu taisnīgu pārstāvību".

27      Savos apsvērumos, kas iesniegti pretapelācijā atbilstoši Tiesas Reglamenta 117. panta 2. punktam, Front national apstrīd Parlamenta apgalvojumu, ka tā nevarēja  celt prasību saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu. Atbilstoši tās norādītajam, prasības pieņemamība ir nodibināta ne vien attiecībā uz Apstrīdētā akta tiesisko dabu, bet arī attiecībā uz pašu prasības iesniedzēju.

28      Vispirms attiecībā uz Apstrīdētā akta juridisko dabu Front national norāda, ka lēmums, ar ko Parlaments 1999. gada 14. septembrī apstiprināja to Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju, kuru ierosināja Konstitucionālo jautājumu komiteja, ir akts, par kuru var celt prasību, jo, saskaņā ar Tiesas judikatūru, šis akts pēc būtības ir galīgs un rada tiesisku iedarbību, kas pārsniedz Parlamenta iekšējā darba organizācijas robežas, jo politiskajām partijām un deputātiem, kas vēlējās pievienoties TDI grupai, liedza iespēju apvienoties politiskā grupā. Šādos apstākļos Front national biedri, kurus partija izvirzīja kā kandidātus vēlēšanās un veicināja to ievēlēšanu, atrodas mazāk labvēlīgos apstākļos kā tie Parlamenta deputāti, kas pieder politiskajām grupām; minētais tieši ietekmē partijas ideju un projektu virzīšanu un, a posteriori kropļo vēlēšanu rezultātus.

29      Otrkārt, attiecībā uz pašu prasības iesniedzēju Front national norāda, ka šīs prasības pieņemamība ir pamatota ar to, ka Apstrīdētais akts to skar gan tieši, gan individuāli.

30      Attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar "tieši", Front national piekrīt Pirmās instances tiesas novērtējumam, ka Apstrīdētais akts to skāra "tieši", jo, lai gan tas ievērojami ietekmēja politisko tiesību apjomu un materiālās priekšrocības, ko baudīja TDI biedru grupa, tas arī tieši ietekmēja partijas, pie kurām piederēja deputāti, jo īpaši Front national, jo tā aktīvi cīnījās par savu biedru ievēlēšanu Parlamentā un tai šajā sakarā radās ievērojami izdevumi. Tādējādi šī partija bija acīmredzami ieinteresēta, lai deputātiem, kuru ievēlēšanu tā bija  veicinājusi, būtu tādas pašas priekšrocības kā citiem Parlamenta locekļiem. Šajā jautājumā atsaucoties jo īpaši uz 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Les Verts/Parlaments (294/83, Recueil 1986, 1339. lpp.), Front national noraidīja Parlamenta argumentu, saskaņā ar kuru pēc vēlēšanām tiesiskās attiecības starp vēlēšanu kampaņā iesaistītajām politiskajām partijām un ievēlētajiem deputātiem tiek pārtrauktas. Faktiski politisko partiju vienlīdzības princips vēlēšanu kampaņā, ko ar minēto spriedumu ir iedibinājusi Tiesa, paliek spēkā pēc vēlēšanām, un Tiesai ir jāsoda jebkāds minētā principa pārkāpums, ja vēlētāji, kas balsoja par Front national, netiktu pārstāvēti Parlamentā uz līdztiesīgiem, ja ne identiskiem nosacījumiem, kas tiek piemēroti Parlamenta locekļiem no citām grupām.

31      Attiecībā uz nosacījumu par to, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar "individuāli", Front national norāda, ka tā atbilst nosacījumiem, kas ieviesti judikatūrā, jo īpaši 1994. gada 18. maija spriedumā lietā Codorniu/Padome (C-309/89, Recueil 1994, I-1853. lpp.), jo Apstrīdētais akts to skar gan dažu tai specifisku īpašību dēļ, gan faktiskās situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu. Front national šajā sakarā piekrīt Pirmās instances tiesas sniegtajam novērtējumam Apstrīdētā sprieduma 69.–71. punktā.

 

 Tiesas vērtējums

 

32      Sākotnēji ir jāatgādina, ka, saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, jebkura fiziska vai juridiska persona ar tiem pašiem nosacījumiem var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas - kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar “tieši un individuāli”.

33      Lai arī Parlaments savā pretapelācijā neapstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka Apstrīdētajam aktam ir lēmuma raksturs un tas Front national skar individuāli, tas iebilst pret secinājumu Apstrīdētā sprieduma 67. punktā, saskaņā ar kuru akts šo partiju skar tieši.

34      Šajā sakarā ir jāatgādina - saskaņā ar iedibināto judikatūru, nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar "tieši", kā tas noteikts EKL 230. panta ceturtajā daļā, prasa, lai apstrīdētais Kopienas pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu jebkādas izvērtēšanas iespējas šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kura ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Kopienas likumdošanas, nepiemērojot citus starpposma noteikumus (skat., jo īpaši, 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C 404/96 P Glencore Grain/Komisija, Recueil1998, I 2435. lpp., 41. punkts, un minēto judikatūru).

35      Šajā gadījumā nevar noliegt, ka Apstrīdētais akts – ciktāl tas atņem tiem deputātiem, kuri bija paziņojuši par TDI grupas izveidošanu, un jo īpaši deputātiem, kas tika ievēlēti no Front national saraksta, iespēju, izmantojot TDI grupu, apvienoties politiskā grupā Reglamenta 29. panta nozīmē – tieši ietekmē minētos deputātus. Kā arī Pirmās instances tiesa to ir pamatoti uzsvērusi Apstrīdētā sprieduma 59. un 65. punktā, Apstrīdētais akts kavēja šos deputātus apvienoties politiskā grupā, kā rezultātā tos uzskata par tādiem deputātiem, kas nepieder nevienai politiskai grupai saskaņā ar minētā Reglamenta 30. pantu, kā rezultātā tiem tika piešķirtas ierobežotas parlamentārās tiesības, kā arī samazinātas materiālās un finansiālās priekšrocības, kādas tie iegūtu, ja būtu politiskās grupas locekļi augšminētā 29. panta nozīmē.

36      Tomēr šādu secinājumu nevar attiecināt uz tādu valsts politisko partiju kā Front national. Kā to ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 40. punktā, lai arī ir dabiski, ka valsts politiskā partija, kas izvirza kandidātus Parlamenta vēlēšanās, tiecas, lai tās kandidāti pēc ievēlēšanas īstenotu savu mandātu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citi Parlamenta locekļi, tas tomēr nepiešķir tai nekādas tiesības uz to, ka tās ievēlētie pārstāvji veido savu atsevišķu grupu vai ka tie pievienojas kāda izveidotai grupai Parlamentā.

37      Šajā sakarā ir jānorāda, ka, no vienas puses, Reglamenta 29. panta 2. punkta nozīmē Parlamenta politiskās grupas izveidošanai nepieciešams minimālais deputātu skaits no dažādām dalībvalstīm un, no otras puses, jebkurā gadījumā šī panta 1. punkts norāda vienīgi uz iespēju deputātiem apvienoties politiskās grupās atbilstoši to politisko uzskatu līdzībai. Noteikumi nepiešķir īpašu lomu politisko grupu veidošanas procesā valsts politiskajām partijām, kurām šie deputāti pieder.

38      Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka valsts politisko partiju tieši ietekmē Apstrīdētais akts, kas piemērojams un, atbilstoši Reglamenta 29. panta redakcijai, var būt piemērojams tikai Parlamenta locekļiem, kuri ir paziņojuši par TDI grupas izveidošanu.

39      Apstrīdētā sprieduma 66. punktā Pirmās instances tiesa tiešām konstatēja, ka, ievērojot to, ka Apstrīdētais akts liedza attiecīgajiem locekļiem, jo īpaši tiem, ko ievēlēja no Front national saraksta, iespēju apvienoties politiskā grupā, kas tieši traucēja partijas Eiropas Parlamentā pārstāvēto ideju un projektu virzīšanu un tādējādi politiskās partijas noteikto mērķu sasniegšanu Eiropas politiskajā līmenī, šis akts Front national skāra tieši.

40      Šāda ietekme tomēr nav uzskatāma par tādu, kas tieši izriet no Apstrīdētā akta. Pat pieņemot, ka šāda ietekme ir, tā izriet no apstākļiem, ka ārpus politiskām grupām esošie deputāti, saskaņā ar Reglamenta 30. pantu, ir uzskatāmi par deputātiem, kas nepieder nevienai politiskai grupai, un tāpēc ka saskaņā ar šo pantu deputātiem, kas nepieder nevienai politiskai grupai, ir piešķirts mazāk labvēlīgs statuss. Apstrīdētais akts Front national var ietekmēt tikai netieši to seku dēļ, ko minētais akts rada to deputātu statusam, kuri pieder šai partijai.

41      Turklāt ir jānoraida Front national arguments, kas izriet no tā, ka Tiesa spriedumā lietā Les Verts/Parlaments ir atzinusi politisko partiju vienlīdzības principu vēlēšanu kampaņā, kura iedarbībai jāsaglabājas pēc nobalsošanas. Šis spriedums attiecas uz pilnīgi citiem apstākļiem nekā tie, kas ir šajā lietā.

42      Lietā, kas bija pamatā iepriekš minētajam spriedumam Les Verts/Parlaments, prasītāju tieši skāra Parlamenta lēmums, jo tas laika posmā līdz 1984. gadam Parlamenta vēlēšanām paredzēja apropriāciju sadali starp politiskajām partijām – ieskaitot šo partiju – nepastāvot nepieciešamībai pēc papildu akta, ievērojot to, ka apropriāciju daļu, kas tika piešķirta katram attiecīgajam politiskajam veidojumam, aprēķināja automātiski un, kā to konstatēja Tiesa minētā sprieduma 31. punktā, nesaglabāja novērtējuma iespēju.

43      Turpretim šajā lietā Apstrīdētais akts Front national tieši neskar. Lai arī faktiski nav noliedzams, ka nav vajadzīgi ieviešanas pasākumi, lai aktam piešķirtu iedarbību, tāpat ir neapstrīdami, ka saskaņā ar Reglamenta 29. pantu šis akts var radīt iedarbību tikai uz Parlamenta locekļu, nevis uz valstu politisko partiju, no kuru vēlēšanu sarakstiem šie locekļi ir ievēlēti un kuras atsevišķos gadījumos nodrošināja šo locekļu ievēlēšanu, tiesisko stāvokli. Pretēji prasībām, ko paredz judikatūra, uz kuru veikta atsauce šī sprieduma 34. punktā, šāds akts nerada tiešu iedarbību uz Front national tiesisko stāvokli.

44      Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu Apstrīdētā sprieduma 67. punktā nospriežot, ka Apstrīdētais akts Front national skar tieši, tādēļ minētais spriedums ir atceļams tajā daļā, kurā Front national prasība pasludināta par pieņemamu.

 Par Front national prasības pieņemamību

 

45      Saskaņā ar Protokola par Tiesas Statūtiem 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Pirmās instances tiesā.

46      Šajā lietā Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visi vajadzīgie elementi, lai tā pati pieņemtu lēmumu par Pirmajā instances tiesā celtās Front national prasības pieņemamību. Faktiski šīs partijas izvirzītie argumenti savas nostājas pamatošanai ir identiski tiem, kurus tā norādīja savos apsvērumos par Parlamenta pretapelāciju, un pēc būtības ir balstīti uz pieņēmumu, kas jau tika pieminēts- ka Apstrīdētais akts to skāra tieši, jo tas ievērojami ietekmēja partijas Eiropas Parlamentā pārstāvēto ideju un projektu virzīšanu.

47      Ievērojot šī sprieduma 36.–43. punktos norādīto pamatojumu, nevar uzskatīt, ka Apstrīdētais akts Front national skar tieši.

48      Šādos apstākļos Pirmās instances tiesā celtā Front national prasība ir noraidāma kā nepieņemama. Tā rezultātā nav lēmums jāpieņem pamata apelācijā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

 

49      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments ir prasījis piespriest Front national atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Front national spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Front national atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē un tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma procedūru, kura norādīta šī sprieduma 2. punktā.

Ar šādu pamatojumu

 

TIESA (virspalāta)

 

nospriež:

 

1)      atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2001. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās Martinez u.c./Parlaments (T-222/99, T-327/99 un T-329/99) tajā daļā, kurā Front national prasība pasludināta par pieņemamu (lieta T-327/99);

2)      Front national prasību, ar ko tā prasīja atcelt Eiropas Parlamenta 1999. gada 14. septembra lēmumu par Reglamenta 29. panta 1. punkta interpretāciju un "Neatkarīgo deputātu tehniskās grupas (TDI) – jauktās grupas" likvidēšanu ar atpakaļejošu spēku, noraidīt kā nepieņemamu;

3)      atzīt, ka nav jāpieņem lēmums pamata apelācijā, ko Front national cēla par spriedumu, kas minēts šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktā;

4)      Front national sedz Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus šajā lietā un pagaidu noregulējuma procedūrā.

Skouris

Timmermanss

Ross

Puisošē

Kunja Rodrigess

Šintgens

Makena

Kolnerika

fon Bārs

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 29. jūnijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass [R. Grass]

V. Skouris

---

* Tiesvedības valoda – franču.