52010DC0265

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 26.5.2010

COM(2010) 265 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisiju pārvirzes riska analīze

{SEC(2010) 650}

IEVADS

Kad 2008. gadā Eiropas Savienība nolēma samazināt savas siltumnīcefekta gāzu emisijas, tā apliecināja apņemšanos cīnīties ar klimata pārmaiņu draudiem un rādīt pasaulei piemēru, kā to varētu izdarīt. Izvirzītais apstiprinātais mērķis, proti, līdz 2020. gadam samazināt emisijas par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, līdztekus 20 % atjaunojamās enerģijas mērķim bija izšķirošs solis ES ilgtspējīgā attīstībā un nepārprotams signāls pārējām pasaules valstīm, ka ES ir gatava veikt nepieciešamos pasākumus. ES sasniegs mērķi, ko tā izvirzījusi Kioto protokola izpildes nolūkā, un tā ir sevi apliecinājusi cīņā pret klimata pārmaiņām.

Taču vienmēr ir bijis skaidrs, ka ar ES rīcību vien nepietiks, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, un ka arī ES veiktais emisiju samazinājums par 20 % vēl neatrisinātu visu problēmu kopumā. Ar ES rīcību vien nepietiks, lai spētu nodrošināt, ka planētas vidējās temperatūras pieaugums nepārsniedz 2°C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni. Visām valstīm būs jāpieliek papildu pūles, tostarp attīstītajām valstīm, kurām līdz 2050. gadam jāsamazina savas emisijas par 80–95 %. ES mērķis samazināt emisijas par 20 % līdz 2020. gadam ir tikai pirmais solis ceļā uz emisiju samazinājumu.

Tādēļ ES papildināja savu vienpusējo apņemšanos — samazināt emisijas par 20 % — ar apņemšanos pāriet uz samazinājumu par 30 %, sakopojot visus spēkus globālā mērogā[1]. Tāda arī šobrīd ir ES politika.

Kopš tika izlemts ES politikas virziens, apstākļi ir strauji mainījušies. Mēs esam pieredzējuši ekonomisko krīzi vēl nebijušā mērogā. Tā ir radījusi milzīgu spiedienu uz uzņēmumiem un ekonomikas kopienām visā Eiropā, kā arī rada ievērojamu spriedzi publiskajās finansēs. Bet tajā pašā laikā krīze ir apliecinājusi, ka pastāv milzīgas iespējas Eiropā veidot tādu sabiedrību, kas efektīvi izmanto savus resursus.

Šajā laikā ir notikusi arī Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksme. Neraugoties uz vilšanos, ka neizdevās pilnībā sasniegt paredzēto mērķi — noslēgt saistošu, visaptverošu starptautisku nolīgumu cīņai pret klimata pārmaiņām — , visiepriecinošākais rezultāts bija tāds, ka valstis, kuras šodien ir atbildīgas par aptuveni 80 % no emisijām, izteica apņemšanos tās samazināt, pat ja ir zināms, ka ar šiem pasākumiem nepietiks, lai sasniegtu 2 °C mērķi. Arī turpmāk ir būtiski integrēt Kopenhāgenas vienošanās lēmumus pašlaik norisošajās UNFCCC (Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām) sarunās. Tomēr joprojām ir daudz darāmā.

Šā paziņojuma mērķis nav jau tagad pieņemt lēmumu pāriet uz samazinājumu par 30 %, jo ir skaidrs, ka tam vajadzīgie nosacījumi vēl nav izpildīti. Lai atvieglotu padziļinātas diskusijas par vairāk vai mazāk ambiciozu mērķu izpildes ietekmi, šajā paziņojumā izklāstīta rezultātu analīze saistībā ar 20 % un 30 % mērķi, kā tas redzams no šodienas perspektīvas. Analīze ietver arī jautājumu par oglekļa emisiju pārvirzi saistībā ar direktīvu par emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS)[2], atbilstoši kurai līdz 2010. gada jūnijam tiks sagatavota analīze, ņemot vērā Kopenhāgenas konferences (par klimata pārmaiņām) rezultātus. Šie jautājumi tehniskā ziņā ir analizēti sīkāk pievienotajos darba dokumentos.

PAšREIZēJAIS 20 % MēRķIS

Lai novērtētu 30 % samazinājuma mērķa iespējamo nozīmi, ir jāanalizē pašreizējā 20 % mērķa ietekmes sekas. Nav pārsteidzoši, ka ekonomiskās krīze ievērojami mainījusi pieņēmumus, kas tika izteikti laikā, kad tika pieņemts 20 % mērķis. Taču tās ietekme ir izpaudusies dažādi.

Ekonomiskā krīze un problēmas saistībā ar 20 % mērķa sasniegšanu

No 2005. līdz 2008. gadam ES samazināja emisijas no 7 % līdz pat 10 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni[3]. Kad iestājās krīze, aktīvi īstenotie pasākumi klimata jomā un augstās enerģijas cenas jau bija veicinājušas straujāku ES emisiju samazinājumu.

Krīze tūlītēji izraisīja vēl ievērojamāku samazinājumu. Verificētās emisijas ETS 2009. gadā bija par 11,6 % zemākas nekā 2008. gada emisijas. Attiecīgi samazinājās arī oglekļa cenas ar krasu kritumu 2009. gada sākumā no aptuveni 25 euro līdz 8 euro par tonnu CO2[4]. Oglekļa cenu straujā samazināšanās apliecināja, kā ETS ietekme uz uzņēmumiem un patērētājiem var mainīties arī atkarībā no dažādiem ekonomikas apstākļiem.

Šis ievērojamais emisiju samazinājums nozīmēja, ka 2009. gadā ES radīja par aptuveni 14 % mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju nekā 1990. gadā. Taču, tā kā ražošana normalizējas tādās energoietilpīgās nozarēs kā tērauda ražošana, nevar automātiski pieņemt, ka šāds būs samazinājuma temps arī nākotnē.

Tomēr ir skaidrs, ka absolūtās izmaksas 20 % mērķa sasniegšanai ir samazinājušās. Saskaņā ar 2008. gadā veiktajām analīzēm, uz kuru pamata tika izstrādāts klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums (tā sauktā klimata un enerģētikas pakete), mērķa sasniegšanas gada izmaksas tika lēstas vismaz 70 miljardu euro apmērā 2020. gadā[5], balstoties uz pieņēmumu, ka ekonomiskā izaugsme šajā laikposmā būtu pastāvīga. Šobrīd analīzē ņem vērā arī recesiju[6]. Tagad lēstās izmaksas ir 48 miljardi euro (0,32 % no IKP 2020. gadā). Tas nozīmē samazinājumu par aptuveni 22 miljardiem euro jeb par 30 % mazāk nekā prognozēts pirms diviem gadiem. Tomēr šis absolūto izmaksu samazinājums ir izskaidrojams ar krīzes apstākļiem, kuru dēļ uzņēmumiem ir daudz mazāk iespēju tuvākajā laikā rast modernizācijai nepieciešamās investīcijas, kā arī pastāv liela neskaidrība par to, cik ilgs laiks būs nepieciešams krīzes seku pārvarēšanai. Zemākas izmaksas klimata un enerģētikas jomā šodien ir saistītas ar vairāku faktoru mijiedarbību. Tā kā ekonomiskā izaugsme bija lēnāka, 20 % mērķis kļuva vienkāršāk panākams. Otrkārt, naftas cenu pieaugums[7]izrādījās labs energoefektivitātes stimuls: enerģijas pieprasījums ir samazinājies. Treškārt, oglekļa cena visdrīzāk saglabāsies zema, jo recesijā neizmantotās kvotas ir pārnestas uz turpmākajiem laika periodiem.

Tā kā ETS struktūra ir elastīga, krīzes ietekmes sekas ilgs vairākus gadus. Krīzes laikā daudzas kvotas nav izmantotas, un uzņēmumi varēs pārnest no 5 % līdz 8 % no tiem paredzētajām kvotām 2008.–2012. gadam uz ETS trešo posmu (no 2013. līdz 2020. gadam). Turklāt atjaunojamās enerģijas mērķu sasniegšana un energoefektivitātes pasākumi sekmē tālāku emisiju samazinājumu. Tā rezultātā oglekļa cena kritīsies krietni vairāk nekā tika prognozēts 2008. gadā[8].

”Kopīgo centienu nozarēs”[9], uz kurām neattiecas ETS , aina ir līdzīga: dažādās nozarēs samazinājumu līmeņi ir dažādi. Ar jau notiekošajiem pasākumiem, kā arī cenšoties sasniegt atjaunojamās enerģijas energoefektivitātes mērķus, būs nepieciešami attiecīgi stimuli, lai sasniegtu ES vispārējo 10 % samazinājuma mērķi salīdzinājumā ar 2005. gadu tajās nozarēs, uz kurām neattiecas ETS.

Tajā pašā laikā krīze ir smagi ietekmējusi ES ekonomiku. Uzņēmumi šobrīd cīnās ar zemāka pieprasījuma problēmu un visiem spēkiem mēģina atrast finansējuma avotus. Tā kā oglekļa cena ir zemāka, no izsoles gūtie valsts ieņēmumi varētu samazināties uz pusi, kas izraisītu papildu spiedienu uz publisko finansējumu un samazinātu citus potenciālos publiskā finansējuma avotus, ko būtu iespējams izmantot klimata politikas nolūkos. Joprojām ir svarīgi atrast nepieciešamās investīcijas tādās jomās kā elektroenerģija, siltumapgāde un transports, lai sasniegtu izvirzīto 20 % mērķi attiecībā uz atjaunojamo enerģiju.

Videi nekaitīgu tehnoloģiju revolūcija

Tagad ir plaši izplatīts vienprātīgs uzskats, ka resursu izmantošanas ziņā efektīvāku un videi nekaitīgu tehnoloģiju attīstība būs galvenais izaugsmes virzītājspēks. Kamēr pasaules valstis krīzes apstākļos centās stiprināt savu ekonomiku, izmantojot ekonomiku stimulējošu pasākumu kopumus, bija vērojama skaidra tendence, ka investīcijas tiek virzītas uz videi nekaitīgāku transporta veidu infrastruktūru, piemēram, sabiedrisko transportu, viedās satiksmes vadības sistēmām ( ITS ), zema oglekļa satura enerģijas ražošanu, viediem elektrotīkliem un ar tīru enerģiju saistītu pētniecību un izstrādi ( R&D ). Pazīmes pārejai uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku vērojamas visā pasaulē, daudzās valstīs dota priekšroka videi nekaitīgām tehnoloģijām, vienlīdz rēķinoties arī ar to potenciālu radīt lielu skaitu jaunu darba vietu.

ES īstenotās stratēģijas Eiropa 2020 stūrakmens ir pārliecība, ka Eiropas rūpniecības pamatam ir jāpārorientējas uz ilgtspējīgāku nākotni un jāizmanto iespējas, ko sniedz Eiropas savlaicīgais ieguldījumus videi nekaitīgajās tehnoloģijās. Tomēr šo iespēju — atrasties vadošajās pozīcijās — nevar uzskatīt par pašsaprotamu.

Globālā konkurence ir ļoti sīva. Eiropas autobūves nozarei ir vadošā loma centienos samazināt jauno automobiļu radītās CO2 emisijas. 17 % no visiem 2008. gadā ES pārdotajiem jaunajiem automobiļiem emitē ne vairāk kā 120 g/km, un dažās dalībvalstīs šo automobiļu tirgus daļa jau veidoja vairāk nekā 25 %. Automobiļu parka atjaunināšanas shēmas 2009. gadā vēl vairāk palielinājušas šo tendenci. Bet arī citi ražotāji sasnieguši līdzīgu progresu, dodot priekšroku hibrīda un elektrisko transportlīdzekļu ražošanai.

Enerģētikas jomā atjaunojamās enerģijas avoti veido 61 % no jaunās elektroenerģijas ražošanas jaudas ES 2009. gadā. Taču šobrīd Eiropa vairs nav vienīgā vadošajās pozīcijās šajā jomā. 2010. gada rādītāji attiecībā uz to, cik piesaistoša ir atjaunojamā enerģija ( Renewable Energy Attractiveness Index) , tagad liecina, ka ASV[10] un Ķīnā ir vislabākās iespējas ieguldījumiem atjaunojamajos enerģijas avotos. ASV ir paredzējusi līdz 2012. gadam dubultot atjaunojamās enerģijas ražošanu. 2009. gadā Ķīna bija pirmā pasaulē vēja enerģijas izmantošanas jomā. Ķīnas un Indijas vēja turbīnu ražotāji šobrīd ierindojas pirmajā desmitniekā. Ķīna un Taivāna pašreiz ražo lielāko daļu no pasaules fotoelementu paneļiem. Tas viss vērojams šobrīd — laikā, kad pamatmateriālu izmaksu samazināšanās līdztekus uzlabotai efektivitātei un augstākam ražīgumam tikai dažu gadu laikā ir uz pusi samazinājušas fotoelementu moduļu cenu. Šīs nozares strauji ieņem savu vietu globālajā ainā.

Vēl viens iemesls nepieciešamajām pārmaiņām ir energoapgādes drošība. Neraugoties uz īslaicīgo pagaidu samazināšanos 2009. gadā, enerģijas patēriņš turpina pieaugt. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra ir brīdinājusi, ka līdz 2015. gadam naftas nozare varētu saskarties ar grūtībām, cenšoties apmierināt arvien pieaugošo pieprasījumu, kā rezultātā vēl vairāk varētu palielināties naftas cena, iespējami kavējot atjaunoto ekonomisko izaugsmi. Tādi iekšzemes enerģijas avoti kā atjaunojamie energoresursi rada lielas priekšrocības, jo mazina atkarību no enerģijas importa.

Tādēļ Eiropai ir vēl vairāk jāpastiprina stimuli, lai attīstītu šāda veida iekšzemes ražošanu. Tomēr, tā kā stimulu pasākumu bloku īstenošana pakāpeniski izbeidzas un sākas valsts izdevumu stingrāka uzraudzība, ražošanu veicinošie faktori kļūst aizvien vājāki. Protams, pastāv arī citi attīstības dzinuļi, piemēram, mērķi attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem, produktu standarti energoefektīviem ražojumiem un transportlīdzekļiem, kā arī videi draudzīgs publiskais iepirkums. Bet 20 % mērķis vienmēr ir uzskatīts par virzītājspēku modernizācijai. Ieguldījumi tādās iespējās kā, piemēram, oglekļa dioksīda uztveršanā un uzglabāšanā ( CCS ), ir lielā mērā atkarīgi no cenas, ko nosaka oglekļa tirgus. Zema oglekļa cena nedod tik spēcīgu stimulu pārmaiņām un inovācijai.

Palielinot novirzi no 2°C trajektorijas pēc 2020. gada

Lai sasniegtu mērķi — proti, lai planētas vidējās temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2°C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, — attīstītajām valstīm līdz 2050. gadam būtu jāpanāk 80-95 % emisiju samazinājums, salīdzinot ar 1990. gadu[11]. Pat ja daļēji to varētu īstenot ar ES centieniem ārpus tās teritoriālajām robežām, sākotnējais novērtējums rāda, ka pašas ES iekšzemes emisijām būtu jāmazinās līdz aptuveni 70 %. Emisiju samazinājuma diapazons, par ko vienojās 2008. gadā, samazinātu ES iekšzemes emisijas par 20 % līdz 2020. gadam, un, ja šis process turpinātos bez izmaiņām, — par 25 % līdz 2030. gadam. Tas nav pietiekami, lai ES sasniegtu savu ambiciozo mērķi 2050. gadam ar optimālām izmaksām. Ja rīcība tiktu novilcināta, ES un tās globālajiem partneriem būtu jāpanāk nokavētais laika posmā pēc 2020. gada. Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras ( IEA ) aprēķiniem globālā mērogā ik gadus, kad novēlojas ieguldījumi zemāka oglekļa satura enerģijas avotos, izmaksas palielinās par 300 līdz 400 miljardiem euro[12]. Tāpēc ir nepieciešams ilgtermiņa plāns līdz 2050. gadam, lai varētu plānot turpmākās investīcijas izmaksu ziņā visefektīvākajā veidā.

Tāpēc pastāv risks, ka, īstenojot 20 % mērķi 2020. gadam, kas šobrīd rada mazāk pārmaiņu, nekā tas tika paredzēts 2008. gadā, ES uzdevums pēc 2020. gada kļūs arvien grūtāk izpildāms un tā realizēšanas izmaksas arvien pieaugs.

30 % MēRķA ANALīZE

Mainīgie apstākļi, kas tik lielā mērā ietekmējuši 20 % mērķa sasniegšanas iespēju, pierāda, ka arī 30 % mērķa sasniegšana būs rūpīgi jāizanalizē. 30 % mērķa ekonomiskajai ietekmei ES jābūt skaidrai. Pārsniegt 20 % mērķi, visticamāk, izdosies tikai tad, ja tiks pastiprināti jau ieviestie politiskie pasākumi, vai arī ja tiks ieviesti jauni politiski pasākumi. Tāpēc rodas jautājums, kādi varētu būt šie eventuālie jaunie politiskie pasākumi, kā padarīt stingrāku jau pastāvošo politiku un kā šo stingrību varētu vēl vairāk palielināt.

Ja un kad tiktu pieņemts lēmums sasniegt 30 % mērķi, ES varētu apsvērt turpmāk izklāstītos iespējamos risinājumus.

Iespējamie risinājumi, lai sasniegtu 30 % mērķOki

Iespējamie risinājumi atbilstīgi emisiju kvotu tirdzniecības shēmai (ETS)

Tā kā ETS ir galvenais rīks emisiju samazināšanai, tā arī būtu jāuzskata par izejas punktu, cenšoties palielināt 20 % mērķi.

- ETS pārdefinēšana, ”atliekot” daļu no kvotām, kas paredzētas izsolei — Ja būtu pieņemts politisks lēmums palielināt emisiju samazināšanas mērķi, galvenais ETS ieguldījums šajos centienos, lai izpildītu palielināto emisiju samazināšanas mērķi, būtu pakāpeniski samazināt izsoles kvotas . Stingrāki ierobežojumi attiecībā uz ETS kopējo maksimālo apjomu varētu uzlabot rezultātus vides aizsardzības jomā, tādējādi stiprinot oglekļa tirgus stimulējošo ietekmi. Varētu būt pietiekami, ja izsoles tiesības tiktu samazinātas par aptuveni 15 % visā laika posmā no 2013. līdz 2020. gadam, kas atbilstu aptuveni 1,4 miljardiem kvotu. Prognozes liecina, ka ieņēmumi no izsolēm varētu palielināties aptuveni par trešdaļu, jo ir paredzams, ka oglekļa cenu pieaugums daudzkārtīgi atsvērs izsolīto kvotu samazinājumu. Tas, kā dalībvalstis izmantos jaunos no izsolēm iegūtos ieņēmumus, būs svarīgi nākotnes ieguldījumiem tehnoloģiskajos risinājumos ar zemu oglekļa saturu.

- Atlīdzība tiem pirmrindniekiem, kuri savlaicīgi veic ieguldījumus augstas veiktspējas tehnoloģijās — Salīdzinošās novērtēšanas sistēma (benchmarking) nodrošina iespēju noteikt tos, kuri panāk strauju progresu, uzlabojot veiktspēju, un tiem attiecīgi papildus piešķirt neizmantotās bezmaksas kvotas. Tas būtu veids, kā sniegt papildu finansējumu uzņēmumiem, kas gatavi ieviest jauninājumus.

Tehnoloģiskās iespējas

Atbilstīgi noteikumi var palīdzēt sasniegt ambiciozākus klimata mērķus, jo īpaši veicinot energoefektivitāti un resursu efektīvu izmantošanu. To var panākt, ieviešot produktu standartus, piemēram, pasākumus, kas veikti saskaņā ar ekodizaina direktīvu[13] un CO2 emisiju ierobežojumiem transportlīdzekļiem[14], kā arī ar Digitālās programmas ieviešanu[15] . ”Viedie” tīkli var palīdzēt mainīt patērētāju paradumus, palielināt energoefektivitāti un veicināt aktīvāku atjaunojamās enerģijas izmantošanu. Piemēram, tiek lēsts, ka ”viedo” skaitītāju izmantošana atmaksājas īsākā laika posmā nekā četros gados, pateicoties produktivitātei, kas uzlabojas, paaugstinātai klientu informētībai un enerģijas cenu dotajiem signāliem tirgū.

Nodokļi par oglekli

Nodokļi par CO2 emisijām nozarēs, uz kurām neattiecas ETS, ir vienkāršs tirgus instruments, lai stimulētu emisiju samazinājumu nacionālajā vai Eiropas līmenī. Nodokļu sistēmas piemērošana degvielai vai produktiem, lai atspoguļotu CO2 komponenti tajos, ir viena no iespējām, ko dažās dalībvalstīs jau piemēro, piemēram, lai izmantotu ievērojamo samazināšanas potenciālu siltumapgādē, pazeminātu automobiļu parka oglekļa intensitāti un palielinātu transporta efektivitāti. Analīzē norādīts, ka tādējādi būtu iespējams dot nozīmīgu ieguldījumu pastiprināto mērķu sasniegšanā, un — atkarībā no atbilstošā līmeņa un pielietojuma diapazona — sniegtu ievērojamus ienākumus dalībvalstīm, ko, savukārt, varētu izmantot ieguldījumos zema oglekļa satura emisiju tehnoloģijās, lai vietējā līmenī radītu ”zaļākās” darba vietas, un nodrošinātu iespējas ”zaļākam” valsts iepirkumam, kā to paredz direktīva par ”tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu[16].

ES politikas izmantošana, lai veicinātu emisiju samazinājumu

ES varētu turpināt mudināt dalībvalstis, reģionus un pilsētas daudzkāršot investīcijas zema oglekļa satura tehnoloģijās, novirzot lielāku apjomu kohēzijas politikas finansējuma uz ”zaļajām” investīcijām. Tas pastiprinātu pastāvošo tendenci izmantot kohēzijas fondus daudz efektīgāk, lai veicinātu atjaunojamās enerģijas izmantošanu, enerģijas efektivitāti un sabiedriskā transporta popularizēšanu. Tas arī sniegtu alternatīvu noteiktā daudzuma vienību ( AAU ) pārpalikuma izmantošanai — proti, tās varētu izmantot kā finansējuma avotu, no kura ir atkarīga oglekļa tirgus ekoloģiskā integritāte.

Ievērojamas energoietaupījumu iespējas paliek neizmantotas, jo pastāv daudzi tirgus un regulatīvie šķēršļi. Uzlabotas energoefektivitātes politika dotu būtisku ieguldījumu, lai palielinātu 20 % mērķi.

Zemes izmantojuma, zemes izmantojuma izmaiņu un mežsaimniecības ( LULUCF ) darbības netika iekļautas 2008. gada klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā, bet šajās jomās ir rodamas papildu iespējas emisiju samazināšanai. Arī dabisko oglekļa krātuvju saglabāšana un atjaunošana ir nepieciešama, lai izvairītos no turpmākā emisiju pieauguma. Nenoteiktība aprēķinos[17]un nepastāvība[18] dod iespēju šodien prognozēt tikai īstermiņa LULUCF darbības, un to vispārējo ieguldījumu ES mērķu sasniegšanā ir grūti novērtēt. Tomēr, tā kā turpinās darbs, lai pieņemtu efektīvus šo darbību reglamentējošus noteikumus, šie noteikumi ar laiku varētu sniegt arvien lielāku ieguldījumu emisiju samazināšanā, uzlabojot audzēšanas metodes un meža apsaimniekošanu. Kopējā lauksaimniecības politika var stimulēt lauksaimniekus un mežsaimniekus pāriet uz ilgtspējīgāku praksi un laika gaitā sniegt lielāku ieguldījumu emisiju samazinājumā.

Starptautisko kredītu sviras izmantošana

ES bija pirmā, kas atzina, ka pasākumi ārpus tās teritoriālajām robežām var stimulēt privātā sektora iniciatīvas. Īstenojot tīrās attīstības mehānismu (TAM), ir sagatavoti vairāki tūkstoši projektu visā pasaulē, kuru īstenošanas rezultātā nereti ir radīti izmaksu efektivitātes ziņā nozīmīgi samazinājumi. Bet tagad šķiet, ka piemērotāks risinājums būtu, ja šādas iniciatīvas jaunattīstības valstis īstenotu pašas, jo tas, ka šādi zemu izmaksu samazinājumi lielā apjomā un ilgtermiņā ieplūst ES ETS, palēnina jauninājumu ieviešanas tempu ES.

Viens veids, kā pilnveidot ES rīcības ietekmi, būtu daļu no pieprasījuma pēc TAM kredītiem aizstāt ar jaunajiem nozaru kredītiem[19]. Tādējādi varētu pārvirzīt oglekļa tirgus finansējumu uz darbībām, kam ir lielāks oglekļa emisiju samazinājuma potenciāls (piemēram, elektroenerģijas nozarē visvairāk progresējušās jaunattīstības valstīs), un kas varētu būt apvienotas ar shēmām un kalpotu kā faktors[20], kas daudzkāršotu tradicionālos TAM kredītus (piemēram, rūpnieciskās gāzes projektiem). Tas varētu sniegt būtiskas papildu emisiju samazināšanas iespējas jaunattīstības valstīs, lai dotu ieguldījumu kopējos ES centienos, vienlaikus dodot iespēju vismazāk attīstītajām valstīm gūt lielāku labumu no TAM.

Saistībā ar jūrniecības nozares radītajām emisijām ES arī turpmāk centīsies rast starptautisku vienošanos SJO un UNFCCC . Ja šāda vienošanās netiks panākta līdz 2011. gada 31. decembrim, ES veiks nepieciešamos pasākumus, lai virzītos uz priekšu, kā tas paredzēts klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā.

Ievērojams progress panākts Kopenhāgenā, definējot stingrus starptautiskos noteikumus, lai paātrinātu cīņu pret tropu mežu izzušanu. Ir jāveicina sadarbība starp ES dalībvalstīm, Komisiju un jaunattīstības valstīm, kurās ir šādi tropu meži. ES varētu daļēji izpildīt pastiprinātos mērķus, izmantojot starptautiskos emisiju samazināšanas kredītus, kas atbilst pietiekami augstiem vides integritātes standartiem.

Grūtības ceļā uz 30 % mērķa sasniegšanu

Tas, ka 20 % mērķis šobrīd ir vieglāk sasniedzams, nekā tika pieņemts 2008. gadā, ir acīmredzams stimuls, lai pieņemtu jaunu izaicinājumu — sasniegt 30 % mērķi. Absolūtā izteiksmē finansējuma summa 70 miljardu euro apmērā, kura — saskaņā ar 2008. gada sākumā veiktajām aplēsēm — būtu vajadzīga 2020. gada perspektīvā, šobrīd būtu pietiekama, lai ES varētu paveikt vairāk nekā pusi no tā, kas nepieciešams, lai 20 % mērķi palielinātu līdz 30 % pat šajos apstākļos, kad ES ekonomikai jāsaskaras ar zināmiem ierobežojošiem faktoriem.

Papildu kopējās izmaksas, lai ES varētu palielināt savu pašreizējo mērķi no 20 % līdz 30 %, ir lēstas aptuveni 33 miljardu euro apmērā 2020. gadā jeb 0,2 % no IKP. Lai sasniegtu šo 30 % samazinājuma mērķi, tiek lēsts, ka oglekļa cena ES ETS varētu sasniegt aptuveni 30 euro par tonnu CO2, kas ir līdzīga tam līmenim, kas tika paredzēts 2008. gadā, lai sasniegtu 20 % samazinājuma mērķi. Iekšzemes emisijas varētu samazināties par 25 %, salīdzinot ar 1990. gadu, un atlikums tiktu segts ar uzkrātajām rezerves kvotām un starptautiskajiem kredītiem[21].

Kopējās 30 % emisiju samazinājuma izmaksas, tai skaitā tās, kas paredzētas 20 % mērķa sasniegšanai, tagad tiek lēstas aptuveni 81 miljardu euro apmērā jeb 0,54 % no IKP[22].

Jāatgādina, ka 2008. gada sākumā izmaksas saistībā ar klimata un enerģētikas jomas tiesību aktu kopumu tika lēstas aptuveni 70 miljardu euro apmērā jeb 0,45 % no IKP 2020. gadā. Tādējādi, lai sasniegtu 30 % samazinājuma mērķi, izmaksas ir jāpalielina par 11 miljardiem euro salīdzinājumā ar 2008. gadā prognozētājām klimata un enerģētikas pasākumu kopuma izmaksām absolūtā izteiksmē.

Kaut arī izmaksas acīmredzami ir samazinājušās, uzņēmumu rentabilitātes samazināšanās, patērētāju pirktspējas samazināšanās un ierobežotāka piekļuve banku aizdevumiem ir samazinājusi ES ekonomikas spēju ieguldīt zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās; tās ir krīzes sekas, kuras izdosies pārvarēt, vienīgi veicinot izaugsmi un īstenojot tādu visaptverošu politiku, kurai atbilstoši izaugsmes veicināšana šajās jomās būtu prioritāte.

Kam radīsies papildu slogs?

No analīzes izriet, ka, aplūkojot dažādas nozares, vislielākais potenciāls emisiju samazināšanai ir elektroenerģijas nozarē, un to var realizēt, gan uzlabojot efektivitāti pieprasījuma pusē, gan samazinot ieguldījumus oglekli saturošās tehnoloģijās piedāvājuma pusē. Nākamajā desmitgadē ievērojams daudzums novecojošo elektroenerģijas ražošanas veidu ir jāaizstāj ar tādiem ražošanas veidiem, kuriem ir zemas oglekļa emisijas, un tā ir nozīmīga iespēja samazināt emisijas. Dažām no rūpniecības nozarēm, kas ietilpst ETS, ir būtisks rentabilitātes potenciāls (piemēram, pārstrādes rūpnīcām). ”Kopīgo centienu” nozarēs būtiska loma CO2 samazināšanā ir mājsaimniecībām un pakalpojumu sfērai, jo īpaši saistībā ar emisijām no apkures iekārtām. Dažu dalībvalstu pieredze lauksaimniecības nozarē liecina, ka būtu iespējams vēl vairāk samazināt metāna un slāpekļa oksīda emisijas, kuru avots ir intensīvā lauksaimniecība, lai gan vispirms ir rūpīgi jāizvērtē izmaksas.

Ģeogrāfiskā sadalījuma ziņā emisiju samazināšanas potenciāls pārejai no 20 % uz 30 % mērķi ir proporcionāli augstāks nabadzīgākajās dalībvalstīs. Būs nepieciešams mobilizēt publiskā un privātā sektora finanšu resursus, lai veicinātu emisiju samazināšanu, neapdraudot ekonomisko izaugsmi. ES kohēzijas politika šajā ziņā ir svarīgs instruments.

Analīzē turklāt ir uzsvērts, ka relatīvā izteiksmē izmaksu efektivitātes ziņā atšķirība starp nozarēm, kas ietilpst ETS, un tām, kas ETS neietilpst, īstenojot pasākumus 30 % mērķa sasniegšanai, saglabājas aptuveni tāda pati, kā nosakot 20 % mērķi. Ja notiktu pārorientēšanās uz 30 % mērķi 2020. gada perspektīvā, tad ETS satvarā definētais emisiju maksimālais apjoms būtu 34 % salīdzinājumā ar pašreizējo 21 % līmeni attiecībā pret 2005. gada emisijām, bet nozarēm, kas ETS nepiedalās, vispārējais mērķis būtu 16 % samazinājums salīdzinājumā ar pašreizējo 10 % mērķi attiecībā pret 2005. gada emisijām.

Analīze pievienotajā dienestu darba dokumentā ir veikta ES līmenī. Ja pāreja uz 30 % mērķi tiks īstenota, būs nepieciešams pieņemt lēmumu par to, kādā veidā iespējas kombinēt, lai panāktu papildu samazinājumus. Detalizētu ietekmes analīzi dalībvalstu līmenī un atsevišķās nozarēs var veikt, tikai aplūkojot un izvērtējot konkrētas iespējas.

Cita iespējama ietekme saistībā ar 30 % mērķi

Jautājumu par 30 % mērķa īstenošanu nevar skatīt atstatus no kopējās ainas. Līdztekus paša 30 % mērķa sasniegšanai būs vērojamas arī dažādas citas sekas.

Viena no tām būtu, piemēram, atjaunot tos stimulus jauninājumiem, kas tika zaudēti, kad 20 % mērķis izrādījās pārāk vienkārši sasniedzams. Tas ir īpaši svarīgi, jo zema oglekļa satura tehnoloģijas ir daudz ietilpīgākas darbaspēka izmantošanas ziņā nekā tradicionālās nozares, turklāt tās arī palielina energoapgādes drošību. 30 % mērķa sasniegšana samazinātu naftas un gāzes importu par aptuveni 40 miljardiem euro 2020. gadā, ja pieņem, ka naftas cena 2020. gadā būtu 88 ASV dolāri par barelu. Tā vietā investīcijas varētu orientēt uz ”zaļajām” darbavietām zema oglekļa satura tehnoloģijās ES, piemēram, tādās kā energoefektīvāks dzīvojamais fonds. Makroekonomiskā analīze kopumā liecina par nelielu kopējo ietekmi uz nodarbinātību, lai gan pastāv atšķirības nozarēs, taču apdomīga izsoles ieņēmumu vai oglekļa nodokļu izmantošana situāciju krasi izmaina. Būs nepieciešams arī gan atjaunot prasmes, gan papildināt tās, un izglītības un apmācības sistēmām ir jāpielāgojas šai problēmsituācijai, kā norādīts stratēģijas Eiropa 2020 pamata iniciatīvā .

Globālais zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju tirgus un gaisa kvalitātes līdzieguvumi

Tūlītējas, nevis novēlotas rīcības priekšrocības dod ilgtermiņa labumu Eiropas konkurētspējai, saglabājot stingru pozīciju strauji augošajā globālajā zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju tirgū.

Visbeidzot, būtu arī ieguvumi attiecībā uz gaisa kvalitāti. 30 % mērķa sasniegšana nozīmētu, ka būtu nepieciešams mazāks daudzums piesārņojuma kontroles iekārtu, lai samazinātu citas piesārņojošās vielas, tādas kā, piemēram, cietās daļiņas, sēra dioksīds un smagie metāli, un tādējādi par aptuveni 3 miljardiem euro 2020. gadā samazinātos izmaksas saistībā ar to mērķu sasniegšanu, kas izvirzīti tematiskajā stratēģijā par gaisa piesārņojumu. Uzlabota gaisa kvalitāte dotu papildu ieguvumus veselības jomā, kuri aplēsti aptuveni no 3,5 miljardiem euro līdz 8 miljardiem euro 2020. gadā[23]. Šie līdzieguvumi nav iekļauti izmaksu aplēsēs pārejai uz 30 % mērķi.

OGLEKļA EMISIJU PāRVIRZES RISKA VēRTēJUMS

Viens no svarīgākajiem apsvērumiem ES klimata politikā ir nepieciešamība izvairīties no ”oglekļa emisiju pārvirzes”. Proti, ja pasaules kopējie centieni nav pietiekami efektīvi, pastāv risks, ka ierobežotas vietējā mēroga rīcības rezultātā tirgus daļa tiek pārvirzīta uz mazāk efektīvām iekārtām citur, tādējādi palielinot emisijas visā pasaulē. Protams, līdztekus oglekļa izmaksām ir daudzi citi iemesli konkurences priekšrocībām un trūkumiem, tomēr, jo vairāk konkurētspējīgās valstis apņemas darīt visu iespējamo emisiju samazināšanai, jo mazāks kļūst oglekļa pārvirzes risks. Klimata un enerģijas tiesību aktu kopumā tika atzīts, ka oglekļa emisiju pārvirzes risks ir jāuzrauga, un jāievieš pasākumi, lai to novērstu.

Tas, ka oglekļa cena ir zemāka nekā sākotnēji paredzēts, ietekmē sarunas par oglekļa emisiju pārvirzi. Turklāt emisiju samazināšanās dēļ energoietilpīgajās nozarēs, kas piedalās ETS, iespējams, ETS otrā perioda beigās 2013. gadā būs ļoti liels skaits neizmantoto bezmaksas kvotu, kuras varēs pārnest uz trešo posmu (no 2013. līdz 2020. gadam). Tādējādi minētās nozares konkurētspējas ziņā atradīsies daudz labākā stāvoklī, nekā tas tika paredzēts 2008. gadā izstrādātajās aplēsēs.

ETS tiesību aktos paredzēts, ka līdz 2010. gada jūnijam ir jāsagatavo ziņojums, lai aplūkotu oglekļa pārvirzi, ņemot vērā starptautisko sarunu rezultātus klimata jautājumos. Tas, ka UNFCCC sarunas turpinās, nozīmē, ka veikt galīgo novērtējumu ir grūti. Tomēr ir skaidrs, ka Kopenhāgenas vienošanās noteikumu īstenošana pilnīgi noteikti būtu pareizs solis virzībā uz mērķa īstenošanu. Visas attīstītās valstis un ietekmīgākās jaunattīstības valstis — kas kopā veidos konkurētspējīgo partneru kodolu attiecībā uz ES energoietilpīgajām nozarēm — pirmo reizi ir oficiāli apņēmušās veikt pasākumus, lai samazinātu emisijas.

Kamēr citas valstis turpina īstenot zemāka līmeņa apņemšanās saistībā ar emisiju samazinājumu, tiek lēsts, ka ES izvirzītā 20 % mērķa ietekmes rezultāts būtu mazāks par 1 %, un tas vissmagāk ietekmētu organisko ķīmisko vielu, neorganisko ķīmisko vielu un mēslošanas līdzekļu nozares, kuru ražošanas zaudējumi būtu attiecīgi 0,5 %, 0,6 % un 0,7 %. Tikai ”citu ķīmisko vielu” nozarei šis ietekmes procents būtu lielāks: 2,4 %. Salīdzinot ar ES vienpusēji īstenoto 20 % mērķi, dažas ES energoietilpīgās nozares faktiski būtu nedaudz labākā situācijā, kamēr citās nozarēs atšķirība nemaz nebūtu jūtama. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā ar Kopenhāgenas nolīguma faktisku īstenošanu saistītās neskaidrības, joprojām ir attaisnojami paredzētie pasākumi, par kuriem ir jau panākta vienošanās, lai palīdzētu energoietilpīgām nozarēm (bezmaksas kvotu piešķiršana un piekļuve starptautiskajiem kredītiem).

Izvirzot vērienīgāku mērķi – 30 %

Makroekonomiskā analīze liecina, ka gadījumā, ja ES emisiju samazinājuma mērķis tiktu palielināts līdz 30 %, bet ja citas valstis joprojām pildītu savas mazāk vērienīgās apņemšanās salīdzinājumā ar klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma noteikumiem, šāda pasākuma ietekme uz ES energoietilpīgo rūpniecību ražošanas rezultātiem būtu salīdzinoši neliela, kamēr vien būtu spēkā īpaši paskumumi attiecībā uz energoietilpīgo rūpniecību. Ja samazinājuma mērķi paaugstinātu līdz 30 %, tad varētu nākties piedzīvot ražošanas zaudējumus par aptuveni 1 % dzelzs un krāsaino metālu ražošanā, kā arī ķīmisko vielu un citās energoietilpīgās nozarēs, salīdzinājumā ar ražošanas rādītājiem, īstenojot 20 % mērķi. Ietekme uz organisko ķīmisko vielu, neorganisko ķīmisko vielu, mēslošanas līdzekļu un ”citu ķīmisko vielu” nozarēm pieaugs līdz attiecīgi 0,9 %, 1,1 %, 1,2 % un 3,5 %. Jo vairāk galvenie tirdzniecības partneri īstenotu vērienīgākos solījumus, jo zemāks būtu oglekļa emisiju pārvirzes risks.

No energoietilpīgo nozaru emisiju modeļiem līdz šim gūtie pierādījumi ir nepārliecinoši, jo īpaši par to, cik lielā mērā ES klimata politika ir izraisījusi ekonomisko darbību pārvirzi ārpus Eiropas. No vienas puses, emisijas energoietilpīgās nozarēs ir ievērojami samazinājušās pēdējo gadu laikā. Neizmantotās kvotas ir pārvērstas naudas izteiksmē. No otras puses, investīcijas zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās energoietilpīgās nozarēs ir stiprinājušas to vispārējo produktivitāti.

Dažos gadījumos oglekļa emisiju pārvirzei var būt arī citas sekas, kas nav konkurētspējas zudums. Dažām dalībvalstīm ES perifērijā, kurām ir labi sakari ar valstīm ārpus ES, varētu būt ietekme uz energoapgādes drošību. Piemēram, tas attiecas uz Baltijas valstīm, ņemot vērā unikālo situāciju Baltijas elektroenerģijas tirgos. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ETS šīm valstīm jau paredz neobligātu un daļēju atbrīvojumu no pilnīgas izsoles. Investīcijas pārvades tīkla attīstībā var palīdzēt samazināt risku saistībā ar elektroenerģijas apgādes drošību. Turklāt Komisija rūpīgi uzraudzīs tirgus norises un, ja vajadzīgs, veiks turpmākus pasākumus, lai stiprinātu energoapgādes drošību un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus elektroenerģijas tirgū.

Iespējas, kā pievērsties oglekļa emisiju pārvirzes jautājumam

Galvenā problēma saistībā ar oglekļa emisiju pārvirzi ir konkurences atšķirības starp ES un trešām valstīm. Tādējādi kopumā ir trīs veidi, kādos oglekļa emisiju pārvirzes problēmu varētu risināt, ko uzskatāmi varētu formulēt šādi: sniedzot papildu atbalstu energoietilpīgām nozarēm, turpinot bezmaksas kvotu piešķiršanu; palielinot importa izmaksas, lai atsvērtu priekšrocības, kas rodas valstīm, kuras neīsteno CO2 emisiju samazināšanas politiku; vai veicot pasākumus, lai panāktu, ka citu pasaules valstu veiktie pasākumi ir vienlīdz efektīvi ES līmeņa centieniem.

Ņemot vērā neskaidrības Kopenhāgenas solījumos, mērķa pastiprināšana līdz 30 % varētu veicināt atbilstīgu papildu pasākumu īstenošanu šajā jomā. Šie pasākumi dotu arī papildu stimulu citām valstīm aktīvāk virzīties uz starptautisku vienošanos.

Pašsaprotamākais veids, lai ar ES mēroga pasākumiem vēl lielākā mērā garantētu visiem vienlīdzīgus nosacījumus, ir saglabāt bezmaksas kvotu piešķiršanu.

Kā paredz spēkā esošo tiesību aktu noteikumi, ETS būtu iespējams iekļaut importu . Konkrēti priekšlikumi ir formulēti atbilstoši vadlīnijām, ar kurām saskaņā ETS būtu jāiekļauj arī starptautiskās aviācijas darbības. Tas nozīmētu, ka kvotas būtu jāpērk tirgū, lai segtu dažu importēto preču emisijas. Līdzīgus priekšlikumus apspriež arī Amerikas Savienotajās Valstīs, un, protams, būtu vēlams, lai šādas iniciatīvas tiktu īstenotas kopā ar partneriem, kas īsteno līdzīga veida pasākumus.

Tomēr tas rada plašākas problēmas saistībā ar ES tirdzniecības politiku un tās vispārējo ieinteresētību atvērtā tirdzniecības sistēmā, proti: dažas no strauji augošo jaunu ekonomiku valstīm jau ir paziņojušas par savām bažām saistībā ar šo jautājumu, un jebkurai sistēmai ir jāatzīst, ka attīstīto un jaunattīstības valstu emisiju samazinājuma pasākumi nedarbosies vienādā tempā. Jāņem vērā ir arī ietekme uz ES ražotājiem, ko rada importēto izejmateriālu izmaksu pieaugums. No šīs situācijas varbūt varētu izvairīties, ja ES importu piegādātu ”tīrākie” trešo valstu ražotāji, kamēr ”netīrāko” ražošanu rezervētu savām iekšzemes vajadzībām.

Importa per se iekļaušanu ETS būtu jāveic ļoti uzmanīgi, lai nodrošinātu, ka tas pilnībā atbilst PTO prasībām. Būtu grūti ieviest sistēmu, ar ko detalizēti noteiktu oglekļa saturu katrā atsevišķā preču kategorijā, bet šāda precizitāte varētu būt nepieciešama: tas nozīmē, ka šādu sistēmu labākajā gadījumā varētu piemērot ļoti ierobežota skaita standartizētām precēm, piemēram, tēraudam vai cementam. Otrkārt, attiecībā uz katru preču kategoriju būtu jādefinē vidējais ES oglekļa saturs. Tas varētu kļūt par pārmērīgu administratīvo slogu, un būtu nepieciešama vienošanās par šādu vidējo [oglekļa satura] rādītāju, kas, savukārt, varētu būt grūts un ilgstošs process. Treškārt, varētu būt sarežģīti pārbaudīt katras atsevišķas iekārtas darbību trešās valstīs, ja nav šim nolūkam ieviestas ļoti kompleksas un attīstītas monitoringa un ziņošanas sistēmas.

Ir dažādi veidi, kā citās valstīs īstenotos pasākumus oglekļa emisiju samazinājumam pietuvināt ES pasākumu līmenim, vienlaikus novēršot krasās atšķirības konkurētspējas ziņā starp energoietilpīgām nozarēm. Tie varētu palīdzēt, lai novērstu jebkādu ”parazītisma” iespēju vai negodīgu konkurenci no trešo valstu puses.

Piemēram, ES būtu jāapsver iespēja piemērot mērķtiecīgāku pieeju dabai un atzīt starptautiskos kredītus ETS satvarā. Atbilstoši virknei iespēju var pastiprināt centienus, lai pārietu uz nozaru kreditēšanu, kam pamatā ir vērienīgi kreditēšanas ierobežojumi (izņemot vismazāk attīstītās valstis), un ierobežot TAM kredītu izmantošanu energoietilpīgajās nozarēs (piem., tērauda, cementa un alumīnija ražošanā) trešās valstīs, kas nav vismazāk attīstītās valstis. Pienācīga uzmanība arī jāvelta, lai sekmētu to TAM kredītu vides integritāti, kuru izcelsme ir valstīs, kuru dalība starptautiskajos klimata pārmaiņu novēršanas centienos nav pietiekami aktīva. Daudzsološs risinājums būtu piemērot koeficientu, piemēram, paredzot divus TAM kredītus par tonnu, kas emitēta ETS sistēmas satvarā. Šāda iecere varētu sekmīgi iekļauties divpusējos nolīgumos par nozaru kreditēšanu, kurus varētu noslēgt starp ES un vairākām trešām valstīm. Piemēram, ES varētu apņemties atbalstīt izmēģinājuma projektu, lai panāktu vienošanos par ES un Ķīnas nozaru kreditēšanas nolīgumu tērauda ražošanas nozarē.

Aplūkojot citas pieejas, varētu paredzēt vairāk pozitīvu centienu no ES puses, lai palīdzētu partnervalstīm izpildīt ES līmeņa klimata rīcības plānu un novērstu jebkādu iespējamo atšķirību konkurētspējas ziņā. Attiecībā uz jaunattīstības valstīm un tādu valstu ekonomikām, kas strauji attīstās, varētu īstenot tehnoloģiju pārņemšanas pasākumus. Strauji attīstoties starptautiskajam emisiju tirgum, kas galvenokārt aptver energoietilpības ziņā visintensīvākās nozares visā pasaulē, visvairāk attīstītajām partnervalstīm vajadzība pieņemt īpašus pasākumus pakāpeniski mazinātos.

5 Secinājums

Kopš Eiropas Savienība 2008. gadā pieņēma savu vēsturisko lēmumu par klimata pārmaiņām, ekonomiskā krīze ir ieviesusi dažas būtiskas izmaiņas ES klimata politikas politiskajā un ekonomiskajā ainā. Spiediens uz ES ekonomiku ir intensīvs. Tomēr ES vēl aizvien ir cieši apņēmusies rīkoties, lai īstenotu pasākumus klimata pārmaiņu novēršanai. Planētas vidējās temperatūras pieauguma apturēšana joprojām ir svarīgākais uzdevums, kas mūsu paaudzei jārisina. ES ir rādījusi piemēru, kā veikt konkrētus, efektīvus pasākumus, lai novērstu siltumnīcefekta gāzu emisiju palielināšanos, tajā pašā laikā negatīvi neietekmējot ekonomikas izaugsmi. ES arī turpmāk būs vadošā loma globālajos centienos, īstenojot klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu.

Tādas politikas īstenošanai, kas samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir būtiska loma virzībā uz ES ekonomikas modernizāciju un ieguldījumu un jauninājumu veicināšanu nozarēs ar lielu izaugsmes un jaunu darba vietu radīšanas potenciālu nākotnē. Kā izklāstīts stratēģijā Eiropa 2020 , tā ir viena no galvenajām tēmām jebkurā reāli īstenojamā stratēģijā, kas cenšas izveidot ilgtspējīgu labklājību nākotnē.

Šajā ziņojumā ir izklāstīts, kā apstākļu maiņa pasaulē ietekmēja 2008. gadā izvirzītos mērķus. Kaut arī absolūtās izmaksas 20 % mērķa sasniegšanai ir mazinājušās, un tas, protams, ir liels atvieglojums uzņēmumiem, kuri atrodas grūtajā ekonomiskās atveseļošanās procesā, vienlaikus arī pastāv risks, ka mazinās 20 % mērķa kā dzinējspēka efektivitāte. Šāda ir situācija šobrīd, kad gan valdības, gan uzņēmumi saskaras ar spēcīgu ekonomisko spiedienu.

Tāpēc ir svarīgi analizēt tiešās sekas, kādas būtu pārejai uz 30 % mērķi. Politisku lēmumu attiecībā uz šo mērķi nevar pieņemt, neņemot vērā situāciju starptautiskā mērogā. Pašlaik priekšnosacījumi, kas nepieciešami, lai īstenotu pāreju uz 30 %, joprojām vēl nav izpildīti. Turklāt šāds lēmums būtu jāpieņem, pilnībā apzinoties iespējamās ekonomiskās sekas katrā atsevišķā valstī. Gan situācija starptautiskajā mērogā, gan tautsaimniecības analīze liecina, ka ES būtu jāpieturas pie ieceres pāriet uz 30 % mērķi. Mums jābūt gataviem rīkoties, kad apstākļi būs piemēroti šāda lēmuma pieņemšanai.

Taču līdz tam mums ir jāpastiprina pūliņi sadarbībā ar mūsu starptautiskajiem partneriem, tie jāvirza un jāmudina, lai mēs varētu sasniegt tādu vērienu, kāds nepieciešams, lai īstenotu pasaules mēroga centienus un nodrošinātu reālu ierobežojumu klimata pārmaiņām, ko mēs visi esam apņēmušies īstenot.

Komisija turpinās cieši uzraudzīt izveidojušos situāciju, tostarp ES rūpniecības konkurētspēju attiecībā uz tās galvenajiem starptautiskajiem konkurentiem, it īpaši tiem, kuri vēl nav uzsākuši pārliecinošu rīcību cīņā pret klimata pārmaiņām. Turklāt, ņemot vērā ekonomikas norises un starptautiskās sarunas, Komisija turpinās atjaunināt tās analīzi, lai nodrošinātu informāciju, kas nepieciešama turpmākajām sarunām Padomē un Eiropas Parlamentā par šā paziņojuma saturu.

[1] 2008. decembrī Eiropadome apstiprināja ”Eiropas Savienības apņemšanos palielināt emisiju samazinājumu līdz 30 %, izpildot vērienīgo un ambiciozo pasaules mēroga vienošanos Kopenhāgenā klimata pārmaiņu jomā laikposmam pēc 2012. gada, ar nosacījumu, ka citas attīstītās valstis apņemas panākt līdzvērtīgu emisiju samazinājumu un ka ekonomiski spēcīgākās jaunattīstības valstis sniedz ieguldījumu atbilstoši to attiecīgajiem pienākumiem un iespējām”.

[2] Direktīva 2009/29/EK.

[3] Dati, kuru pamatā ir dalībvalstu uzskaites dati; bez LULUCF , bet aviācija ir iekļauta.

[4] Kopš tā laika oglekļa cena ir nedaudz palielinājusies līdz 12–15 euro.

[5] Šie skaitļi atspoguļo enerģijas papildu izmaksas, nevis IKP samazināšanos. Ietver papildu nepieciešamos ieguldījumus, kā arī energoietaupījumus. Neietver gaisa kvalitātes priekšrocības.

[6] Analīzēs, kas tika sagatavotas 2008. gadā, tika lēsts, ka ES IKP laikposmā no 2005. līdz 2020. gadam palielināsies ik gadu par vidēji 2,4 %. Šajā atjauninātajā analīzē vidējais pieaugums tajā pašā laikposmā ir samazinājies līdz 1,7 %. Sīkāku informāciju skatīt šim paziņojumam pievienotā Komisijas dienestu darba dokumenta (SEC (2010) 650) II daļas 4. tabulā.

[7] Cena par barelu naftas sākotnējos 2007. gada atsauces scenārijos bija 66 ASV dolāri 2020. gadā, bet jaunajos atsauces scenārijos tā ir 88 ASV dolāri.

[8] Ietekmes novērtējumā paredzētā oglekļa cena bija aptuveni 32 euro (2008. gada cenas) ETS satvarā, ja izdotos pilnībā īstenot klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu (ieskaitot atjaunojamo resursu politiku un starptautisko kredītu maksimālu izmantošanu). Jaunās prognozes paredz, ka oglekļa cena 2020. gadā būs 16 euro (ņemot vērā atjaunojamo resursu politiku, lai sasniegtu 20 % mērķi, bez nepieciešamības pēc starptautiskajiem kredītiem).

[9] Lēmums par kopīgiem centieniem (Lēmums Nr. 406/2009/EK) attiecas uz emisijām visās nozarēs, uz kurām neattiecas ETS, piemēram, autotransports, siltumapgāde, lauksaimniecība (bez LULUCF ) un atkritumi.

[10] It īpaši valstis, kurās darbojas noteikumi attiecībā uz atjaunojamu energoresursu avotiem.

[11] Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, lai planētas vidējās temperatūras pieaugums nepārsniegtu 2°C, arī jaunattīstības valstu grupai kopumā un jo īpaši attīstītākajām no tām nāksies dot savu artavu, lai līdz 2020. gadam panāktu būtisku un kvantitatīvu novirzi no šobrīd prognozētā emisiju pieauguma ātruma, attiecīgi, no 15 % līdz 30 %, salīdzinot ar to, kāds būtu emisiju pieauguma rādītājs gadījumā, ja nekādi īpaši pasākumi netiktu īstenoti.

[12] ”World Energy Outlook 2009”, pasaules enerģētikas perspektīvas 2009. gadam: 500 miljardi ASV dolāru.

[13] Direktīva 2005/32/EK.

[14] Regula (EK) Nr. 443/2009.

[15] COM(2010) 245.

[16] Direktīva 2009/33/EK.

[17] Piemēram, tādēļ, ka trūkst datu vai nav apstiprinātu paņēmienu oglekļa mērīšanai mežā un lauksaimniecības augsnēs.

[18] Mainīgo meteoroloģisko apstākļu vērā ņemamās negatīvās ietekmes dēļ (piemēram, vētras, kas retina mežaudzes).

[19] ETS direktīvas (2009/29/EK) 11.a panta 5. punkts ir juridiskais pamats, saskaņā ar kuru Kopiena var noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm par nozaru kredītu piešķiršanu gadījumā, ja sarunas saistībā ar starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņām nav pabeigtas līdz 2009. gada 31. decembrim.

[20] Piemēram, izmantojot reizinātāju 2, par katru tonnu, kas emitēta ETS ietvertā iekārtā, pienāktos divas tonnas TAM kredītu. Šādā veidā katram TAM kredītam, kuru izmantotu, lai kompensētu Eiropā emitētu tonnu, būtu papildu efekts — samazinājums par vēl vienu tonnu jaunattīstības valstī.

[21] Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem.

[22] Izmaksu tāme ietver 20 % atjaunojamās enerģijas mērķa sasniegšanu.

[23] Tādējādi tiks sniegts ieguldījums, lai sasniegtu mērķus, kas izvirzīti tematiskā stratēģijā par gaisa piesārņojumu — COM (2005) 466.