(1)

Ar Direktīvu 2014/59/ES, kurā veikti grozījumi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/879 (2), tika ieviesti konkrēti aizsardzības pasākumi, lai uzlabotu efektīvu noregulējuma izpildi saistībā ar finanšu līgumiem, ko reglamentē trešo valstu tiesības.

(2)

Saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 71.a panta 1. punktu iestādēm un vienībām savos finanšu līgumos, ko tās noslēdz un ko reglamentē trešo valstu tiesību akti, ir jāiekļauj noteikumi, saskaņā ar kuriem tās atzīst noregulējuma iestāžu atlikšanas pilnvaras.

(3)

Lai uzlabotu noregulējuma efektivitāti, Direktīvas 2014/59/ES 68. pantā ir noteikts, ka daži krīzes novēršanas pasākumi vai krīzes vadības pasākumi nebūtu jāuzskata par izpildes notikumiem vai maksātnespējas procedūrām. Turklāt minētajā pantā ir noteikts, ka šādiem pasākumiem nevajadzētu attiecīgo līgumu līgumslēdzējiem darījumu partneriem dot iespēju izmantot konkrētas līgumiskās tiesības tikai šādu pasākumu piemērošanas rezultātā. Tādēļ pušu piekrišana uzņemties šo prasību saistības būtu jāiekļauj līguma noteikumu saturā. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 33.a, 69., 70. un 71. pantu noregulējuma iestādes uz ierobežotu laikposmu var apturēt līguma maksājuma vai piegādes saistības, kas izriet no līguma ar noregulējamo iestādi vai vienību vai kas ir piemērojamas noteiktos apstākļos pirms noregulējuma, ierobežot nodrošinājuma tiesību izpildi un apturēt noteiktas darījumu partneru tiesības, piemēram, likvidēt vai savstarpēji ieskaitīt bruto saistības, paātrināt nākotnes maksājumus vai citādi izbeigt finanšu līgumus. Tā kā šīs noregulējuma iestāžu pilnvaras var nebūt efektīvas, ja tās piemēro finanšu līgumiem saskaņā ar trešās valsts tiesību aktiem, tās būtu skaidri jāatzīst finanšu līgumu noteikumos.

(4)

Lai nodrošinātu noregulējuma efektivitāti un veicinātu dalībvalstu pieņemto pieeju konsekvenci un nodrošinātu, ka noregulējuma iestādes, attiecīgās iestādes un vienības var ņemt vērā atšķirības to tiesību sistēmās vai atšķirības, kas izriet no konkrētas līguma formas vai struktūras, ir lietderīgi noteikt līguma noteikumu obligāto saturu. Šo līguma noteikumu saturā būtu jāņem vērā iestāžu un vienību dažādie uzņēmējdarbības modeļi. Tomēr, tā kā finanšu līgumi starptautiskajos darījumos parasti nemainās atkarībā no iestāžu vai vienību uzņēmējdarbības modeļa, nav nepieciešams radīt atšķirīgu saturu līguma atzīšanas klauzulām.

(5)

Šīs regulas pamatā ir regulatīvo tehnisko standartu projekts, ko Komisijai iesniegusi Eiropas Banku iestāde (EBI).

(6)

EBI ir veikusi atklātu sabiedrisko apspriešanu par regulatīvo tehnisko standartu projektu, uz ko balstās šī regula, analizējusi potenciālās saistītās izmaksas un ieguvumus un pieprasījusi konsultāciju no Banku nozares ieinteresēto personu grupas, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 (3) 37. pantu,