EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 02009L0031-20181224
Directive 2009/31/EC of the European Parliament and of the Council of 23 April 2009 on the geological storage of carbon dioxide and amending Council Directive 85/337/EEC, European Parliament and Council Directives 2000/60/EC, 2001/80/EC, 2004/35/EC, 2006/12/EC, 2008/1/EC and Regulation (EC) No 1013/2006 (Text with EEA relevance)Text with EEA relevance
Consolidated text: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK, 2008/1/EK un Regulā (EK) Nr. 1013/2006 (Dokuments attiecas uz EEZ)Dokuments attiecas uz EEZ
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK, 2008/1/EK un Regulā (EK) Nr. 1013/2006 (Dokuments attiecas uz EEZ)Dokuments attiecas uz EEZ
In force
02009L0031 — LV — 24.12.2018 — 003.001
Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” un ir pieejamas datubāzē “Eur-Lex”. Šie oficiāli spēkā esošie dokumenti ir tieši pieejami, noklikšķinot uz šajā dokumentā iegultajām saitēm
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK, 2008/1/EK un Regulā (EK) Nr. 1013/2006 (OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp) |
Grozīta ar:
|
|
|
Oficiālais Vēstnesis |
||
|
Nr. |
Lappuse |
Datums |
||
|
L 26 |
1 |
28.1.2012 |
||
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS (ES) 2018/853 (2018. gada 30. maijs), |
L 150 |
155 |
14.6.2018 |
|
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2018/1999 (2018. gada 11. decembris) |
L 328 |
1 |
21.12.2018 |
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2009/31/EK
(2009. gada 23. aprīlis)
par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK, 2008/1/EK un Regulā (EK) Nr. 1013/2006
(Dokuments attiecas uz EEZ)
1. NODAĻA
PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS
1. pants
Priekšmets un mērķis
1. Ar šo direktīvu izveido tiesisko regulējumu videi drošai oglekļa dioksīda (CO2) ģeoloģiskai uzglabāšanai, lai sniegtu ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām.
2. Videi drošas CO2 ģeoloģiskās uzglabāšanas mērķis ir CO2 pastāvīgs ietvērums tādā veidā, lai tiktu novērsta un, ja tas nav iespējams, pēc iespējas samazināta negatīvā ietekme un jebkāds risks videi un cilvēku veselībai.
2. pants
Darbības joma un aizliegums
1. Šī direktīva attiecas uz CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu dalībvalstu teritorijā, to ekskluzīvajās ekonomikas zonās un kontinentālajos šelfos Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) nozīmē.
2. Šī direktīva neattiecas uz CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu, kuras kopējais paredzētais apjoms ir mazāks nekā 100 kilotonnu un kuru veic jaunu produktu un procesu pētniecības, izstrādes vai testēšanas vajadzībām.
3. Aizliegts CO2 uzglabāt uzglabāšanas vietā ar uzglabāšanas kompleksu, kas plešas ārpus 1. punktā minētajām teritorijām.
4. Aizliegts CO2 uzglabāt vertikālajā ūdens slānī.
3. pants
Definīcijas
Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1) “CO2 ģeoloģiskā uzglabāšana” ir CO2 plūsmu iesūknēšana un uzglabāšana pazemes ģeoloģiskos veidojumos;
2) “vertikālais ūdens slānis” ir nepārtraukta vertikāla ūdens masa no ūdens virsmas līdz ūdenstilpes dibena nosēdumiem;
3) “uzglabāšanas vieta” ir noteikta tilpuma apgabals ģeoloģiskā veidojumā, ko izmanto CO2 ģeoloģiskajai uzglabāšanai, un ar to saistītā virsma un iesūknēšanas iekārtas;
4) “ģeoloģiskais veidojums” ir litostratigrāfiska formācija ar skaidri izšķiramiem un kartējamiem iežu slāņiem;
5) “noplūde” ir jebkāda CO2 izplūde no uzglabāšanas kompleksa;
6) “uzglabāšanas komplekss” ir uzglabāšanas vieta un ap to esošā ģeoloģiskā teritorija, kas var vispārēji ietekmēt uzglabāšanas integritāti un drošību, t. i., sekundārie ietvēruma veidojumi;
7) “hidrauliska vienība” ir hidrauliski savienota poru telpa, kurā spiediena izplatīšanos var izmērīt ar tehniskiem līdzekļiem un kura robežojas ar plūsmas barjerām, piemēram, pārbīdījumiem, tektoniskām sālsalām vai litoloģiskiem norobežojumiem, vai ar attiecīgā veidojuma ķīļveida iespiedumiem iežu slāņos vai tā virszemes izvirzījumiem;
8) “izpēte” ir CO2 ģeoloģiskai uzglabāšanai paredzēto potenciālo uzglabāšanas kompleksu novērtēšana, izmantojot darbības iekļūšanai zemes dzīlēs, tādas kā urbumu izdarīšana, lai iegūtu ģeoloģisku informāciju par potenciālā uzglabāšanas kompleksa iežu slāņiem, un nepieciešamības gadījumā iesūknēšanas pārbaudes, lai raksturotu uzglabāšanas vietu;
9) “izpētes atļauja” ir rakstisks pamatots lēmums, ar kuru atļauj veikt izpēti un nosaka tās veikšanas nosacījumus un kuru izdod kompetentā iestāde saskaņā ar šīs direktīvas prasībām;
10) “operators” ir fiziska vai juridiska, privāta vai publiska persona, kura vada vai kontrolē uzglabāšanas vietu vai kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir dota noteicoša ekonomiskā ietekme uz uzglabāšanas vietas tehnisko darbību;
11) “uzglabāšanas atļauja” ir rakstisks pamatots lēmums vai lēmumi, ar ko attiecīgajam operatoram atļauj CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu uzglabāšanas vietā un nosaka uzglabāšanas nosacījumus un ko izdod kompetentā iestāde saskaņā ar šīs direktīvas prasībām;
12) “būtiskas pārmaiņas” ir jebkādas pārmaiņas, kuras nav paredzētas uzglabāšanas atļaujā un kurām var būt nozīmīga ietekme uz vidi vai cilvēku veselību;
13) “CO2 plūsma” ir vielu plūsma, kas rodas CO2 uztveršanas procesos;
14) “atkritumi” ir vielas, kas definētas kā atkritumi Direktīvas 2006/12/EK 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā;
15) “CO2 strūkla” ir izkliedes procesā esošais CO2 ģeoloģiskajā veidojumā;
16) “migrācija” ir CO2 kustība uzglabāšanas kompleksa iekšienē;
17) “nozīmīgs pārkāpums” ir pārkāpums, kas attiecas uz iesūknēšanas vai uzglabāšanas darbībām vai uzglabāšanas kompleksa stāvokli un kas var radīt noplūdes risku vai risku videi vai cilvēku veselībai;
18) “nozīmīgs risks” ir kombinācija, ko veido kaitējuma nodarīšanas iespējamība un šā kaitējuma apmērs, kuru nevar neņemt vērā, neapšaubot šīs direktīvas mērķi attiecībā uz konkrēto uzglabāšanas vietu;
19) “koriģējošie pasākumi” ir pasākumi, kurus veic, lai novērstu nozīmīgus pārkāpumus vai noslēgtu noplūdes, tādējādi novēršot vai apturot CO2 noplūdi no uzglabāšanas kompleksa;
20) uzglabāšanas vietas “slēgšana” ir uzglabāšanas vietā notiekošās CO2 iesūknēšanas pilnīga izbeigšana;
21) “pēcslēgšana” ir laikposms pēc uzglabāšanas vietas slēgšanas, tostarp laikposms pēc atbildības nodošanas kompetentajai iestādei;
22) “transporta tīkls” ir cauruļvadu tīkls, tostarp ar to saistītās kompresijas stacijas, ko izmanto CO2 transportēšanai uz uzglabāšanas vietu.
2. NODAĻA
UZGLABĀŠANAS VIETU IZVĒLE UN IZPĒTES ATĻAUJAS
4. pants
Uzglabāšanas vietu izvēle
1. Dalībvalstis saglabā tiesības noteikt apgabalus, kuros var izvēlēties uzglabāšanas vietas saskaņā ar šīs direktīvas prasībām. Tas ietver dalībvalstu tiesības aizliegt jebkādu uzglabāšanu atsevišķās savas teritorijas daļās vai visā valsts teritorijā.
2. Dalībvalstis, kas ir iecerējušas to teritorijā atļaut CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu, izvērtē to teritorijas attiecīgās daļās vai visā teritorijā pieejamo uzglabāšanas ietilpību, tostarp atļaujot veikt 5. pantā paredzēto izpēti. Komisijai saistībā ar 27. pantā paredzēto informācijas apmaiņu var rīkot šo dalībvalstu informācijas un labās prakses apmaiņu.
3. Ģeoloģiskā veidojuma piemērotību izmantošanai par uzglabāšanas vietu nosaka, noskaidrojot potenciālā uzglabāšanas kompleksa un apkārtējā apgabala raksturlielumus un veicot to novērtējumu saskaņā ar kritērijiem, kas paredzēti I pielikumā.
4. Ģeoloģisku veidojumu par uzglabāšanas vietu var izvēlēties tikai tad, ja saskaņā ar ierosinātajiem izmantošanas nosacījumiem nav nozīmīga noplūdes riska un nav nozīmīga riska videi vai veselībai.
5. pants
Izpētes atļaujas
1. Ja dalībvalstis nosaka, ka ir nepieciešama izpēte, lai savāktu vajadzīgo informāciju vietas izvēlei saskaņā ar 4. pantu, tās nodrošina, ka neviena šāda izpēte nenotiek bez izpētes atļaujas saņemšanas.
Vajadzības gadījumā izpētes atļaujā var iekļaut iesūknēšanas pārbaužu monitoringu.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka izpētes atļauju piešķiršanas procedūra ir pieejama visām struktūrām, kam ir vajadzīgā veiktspēja, un ka atļaujas piešķir vai atsaka, pamatojoties uz objektīviem, publicētiem un nediskriminējošiem kritērijiem.
3. Atļaujas termiņš nepārsniedz laiku, kas ir vajadzīgs tās izpētes veikšanai, kurai tā ir dota. Tomēr dalībvalstis drīkst pagarināt atļaujas derīguma termiņu, ja piešķirtais laiks nav pietiekams, lai pabeigtu attiecīgo izpēti, un ja tā ir jāveic saskaņā ar atļauju. Izpētes atļaujas piešķir ierobežota tilpuma apgabaliem.
4. Izpētes atļaujas turētājam ir ekskluzīvas tiesības izpētīt potenciālo CO2 uzglabāšanas kompleksu. Dalībvalstis nodrošina, ka šīs atļaujas derīguma laikā netiek atļauta kompleksa izmantošana konfliktējošām darbībām.
3. NODAĻA
UZGLABĀŠANAS ATĻAUJAS
6. pants
Uzglabāšanas atļaujas
1. Dalībvalstis nodrošina, ka nevienu uzglabāšanas vietu neizmanto bez uzglabāšanas atļaujas, ka katrai uzglabāšanas vietai ir tikai viens operators un ka nav atļauta vietu izmantošana konfliktējošām darbībām.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka uzglabāšanas atļauju piešķiršanas procedūras ir pieejamas visām struktūrām, kam ir vajadzīgā veiktspēja, un ka atļaujas piešķir, pamatojoties uz objektīviem, publicētiem un pārskatāmiem kritērijiem.
3. Neskarot šīs direktīvas prasības, priekšroku uzglabāšanas atļauju piešķiršanai attiecīgajā uzglabāšanas vietā dod vietas izpētes atļaujas turētājam ar nosacījumu, ka attiecīgās vietas izpēte ir pabeigta, ka ir ievēroti visi izpētes atļaujā izvirzītie noteikumi un ka uzglabāšanas atļaujas iesniegums ir iesniegts izpētes atļaujas derīguma termiņa laikā. Dalībvalstis nodrošina, ka atļaujas piešķiršanas procedūras laikā kompleksu nedrīkst izmantot konfliktējošām darbībām.
7. pants
Uzglabāšanas atļaujas iesniegumi
Kompetentajai iestādei iesniegtajos uzglabāšanas atļaujas iesniegumos norāda vismaz šādu informāciju:
1) potenciālā operatora vārds/nosaukums un adrese;
2) pierādījumi, ka potenciālais operators ir tehniski kompetents;
3) uzglabāšanas vietas un uzglabāšanas kompleksa raksturojums un uzglabāšanas drošuma novērtējums saskaņā ar 4. panta 3. un 4. punktu;
4) kopējais CO2 daudzums, ko paredzēts iesūknēt un uzglabāt, kā arī iespējamie avoti un transportēšanas paņēmieni, CO2 plūsmu sastāvs, iesūknēšanas ātrumi un spiedieni, kā arī iesūknēšanas iekārtu atrašanās vieta;
5) apraksts par pasākumiem nozīmīgu pārkāpumu novēršanai;
6) piedāvātais monitoringa plāns saskaņā ar 13. panta 2. punktu;
7) piedāvātais koriģējošo pasākumu plāns saskaņā ar 16. panta 2. punktu;
8) piedāvātais provizoriskais pēcslēgšanas plāns saskaņā ar 17. panta 3. punktu;
9) informācija, kas sniegta saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK 5. pantu;
10) pierādījumi, ka finansiālais nodrošinājums vai cita līdzvērtīga garantija, kas prasīta 19. pantā, pirms iesūknēšanas sākuma būs derīga un stājusies spēkā.
8. pants
Uzglabāšanas atļaujas izdošanas nosacījumi
Kompetentā iestāde uzglabāšanas atļauju izdod tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
1) kompetentā iestāde, pamatojoties uz iesniegumu, kas iesniegts saskaņā ar 7. pantu, un jebkuru citu attiecīgu informāciju, ir pārliecinājusies, ka:
a) ir izpildītas visas attiecīgās šīs direktīvas un citu attiecīgo Kopienas tiesību aktu prasības;
b) operators ir finansiāli stabilā situācijā un tehniski kompetents un tam var uzticēt uzglabāšanas vietas izmantošanu un uzraudzību, un ir nodrošināta operatora un visu darbinieku profesionālā un tehniskā sagatavotība un mācības;
c) ja tas attiecas uz vairāk nekā vienu uzglabāšanas vietu tajā pašā hidrauliskajā vienībā – iespējamā spiedienu mijiedarbība ir tāda, ka abas vietas vienlaikus var izpildīt šīs direktīvas prasības;
2) kompetentā iestāde ir apsvērusi jebkādus Komisijas atzinumus par sākotnējo atļauju, kura izsniegta saskaņā ar 10. pantu.
9. pants
Uzglabāšanas atļaujā norādāmā informācija
Atļaujā norāda vismaz šādu informāciju:
1) operatora nosaukums un adrese;
2) precīza uzglabāšanas vietas un uzglabāšanas kompleksa atrašanās vieta un robežas un informācija par hidraulisko vienību;
3) uzglabāšanas darbībai izvirzītās prasības, kopīgais CO2 daudzums, ko atļauts ģeoloģiski uzglabāt, kolektorslāņa spiediena robežvērtības un maksimāli pieļaujamie iesūknēšanas ātrumi un spiedieni;
4) prasības CO2 plūsmas sastāvam un CO2 plūsmas pieņemšanas procedūrai saskaņā ar 12. pantu un, vajadzības gadījumā, papildu prasības iesūknēšanai un uzglabāšanai, jo īpaši – lai nepieļautu nozīmīgus pārkāpumus;
5) apstiprinātais monitoringa plāns, pienākums īstenot šo plānu un prasības tā atjaunināšanai saskaņā ar 13. pantu, kā arī prasības pārskatu sniegšanai saskaņā ar 14. pantu;
6) prasība ziņot kompetentajai iestādei par noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem, apstiprināts koriģējošo pasākumu plāns un pienākums īstenot koriģējošo pasākumu plānu noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā saskaņā ar 16. pantu;
7) slēgšanas nosacījumi un apstiprināts provizorisks pēcslēgšanas pasākumu plāns, kas minēts 17. pantā;
8) noteikumi par uzglabāšanas atļaujas satura izmaiņām, pārskatīšanu, atjaunināšanu un atsaukšanu saskaņā ar 11. pantu;
9) prasība izveidot un uzturēt finansiālo nodrošinājumu vai citu līdzvērtīgu garantiju saskaņā ar 19. pantu.
10. pants
Sākotnējo uzglabāšanas atļauju pārskatīšana Komisijā
1. Dalībvalstis viena mēneša laikā pēc atļauju iesniegumu saņemšanas dara tos pieejamus Komisijai. Tās arī dara pieejamus citus saistītus materiālus, kas kompetentajai iestādei jāņem vērā, pieņemot lēmumu par uzglabāšanas atļaujas piešķiršanu. Tās informē Komisiju par visām sākotnējām uzglabāšanas atļaujām un jebkuriem citiem materiāliem, kas ņemti vērā, pieņemot sākotnējo lēmumu. Četros mēnešos pēc sākotnējo uzglabāšanas atļauju saņemšanas Komisija var sniegt nesaistošu atzinumu par to. Ja Komisija pieņem lēmumu nesniegt atzinumu, tā informē attiecīgo dalībvalsti mēneša laikā pēc sākotnējo atļauju iesniegšanas un norāda savus apsvērumus.
2. Kompetentā iestāde paziņo Komisijai galīgo lēmumu un, ja lēmums atšķiras no Komisijas atzinuma, tā pamatojumu.
11. pants
Uzglabāšanas atļauju satura izmaiņas, pārskatīšana, atjaunināšana un atsaukšana
1. Operators kompetentajai iestādei dara zināmas visas izmaiņas, kas ir plānotas uzglabāšanas vietas izmantošanā, arī izmaiņas, kas attiecas uz operatoru. Vajadzības gadījumā kompetentā iestāde atjaunina uzglabāšanas atļauju vai atļaujas nosacījumus.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka būtiskas izmaiņas neievieš, ja nav izdota jauna vai atjaunināta uzglabāšanas atļauja saskaņā ar šo direktīvu. Šādos gadījumos piemēro Direktīvas 85/337/EEK II pielikuma 13. punkta pirmo ievilkumu.
3. Kompetentā iestāde pārskata un vajadzības gadījumā atjaunina vai izmanto galējo līdzekli – atsauc uzglabāšanas atļauju:
a) ja saskaņā ar 16. panta 1. punktu tā ir saņēmusi informāciju vai tai ir paziņots par jebkādām noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem;
b) ja ziņojumi, kas iesniegti saskaņā ar 14. pantu, vai vides inspekcijas, kas veiktas saskaņā ar 15. pantu, liecina, ka uzglabāšanas vieta neatbilst atļaujas nosacījumiem vai ka pastāv noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu risks;
c) ja tās rīcībā ir jebkāda cita informācija par to, ka operators neievēro atļaujas nosacījumus;
d) ja tas izrādās vajadzīgs saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām un tehnoloģijas progresu; vai
e) neskarot a) līdz d) apakšpunktu, piecus gadus pēc atļaujas izdošanas un pēc tam ik pēc 10 gadiem.
4. Pēc tam, kad atļauja ir tikusi atsaukta saskaņā ar 3. punktu, kompetentā iestāde vai nu izdod jaunu uzglabāšanas atļauju, vai slēdz glabāšanas vietu saskaņā ar 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Kamēr nav izdota jauna uzglabāšanas atļauja, kompetentā iestāde uz laiku pārņem visus juridiskos pienākumus, kas saistīti ar pieņemšanas kritērijiem, ja kompetentā iestāde nolemj turpināt CO2 iesūknēšanu, monitoringu un koriģējošos pasākumus atbilstīgi šajā direktīvā izklāstītajām prasībām, kvotu nodošanu noplūdes gadījumos atbilstīgi Direktīvai 2003/87/EK un profilaktiskās un koriģējošās darbības atbilstīgi Direktīvas 2004/35/EK 5. panta 1. punktam un 6. panta 1. punktam. Kompetentā iestāde atgūst visas radušās izmaksas no iepriekšējā operatora, tostarp izmantojot 19. pantā minēto finansiālo nodrošinājumu. Ja uzglabāšanas vietu slēdz atbilstīgi 17. panta 1. punkta c) apakšpunktam, piemēro 17. panta 4. punktu.
4. NODAĻA
DARBĪBA, SLĒGŠANA UN PĒCSLĒGŠANAS PIENĀKUMI
12. pants
CO2 plūsmas pieņemšanas kritēriji un procedūra
1. CO2 plūsma gandrīz pilnībā sastāv no oglekļa dioksīda. Tādēļ ir aizliegts pievienot atkritumus vai citas vielas, lai apglabātu šos atkritumus vai citas vielas. CO2 plūsmā tomēr var būt nejauši iekļuvušas vielas, kas radušās CO2 avotā, uztveršanas vai iesūknēšanas procesā, un kontrastvielas, kas pievienotas, lai ar to palīdzību veiktu monitoringu un pārbaudītu CO2 migrāciju. Visu nejauši iekļuvušu un pievienotu vielu koncentrācijai jābūt zemākai par līmeni, kas:
a) apdraudētu uzglabāšanas vietas integritāti vai attiecīgo transporta infrastruktūru;
b) radītu nozīmīgu risku videi vai cilvēku veselībai; vai
c) neatbilstu attiecīgo Kopienas tiesību aktu prasībām.
2. Komisija vajadzības gadījumā pieņem vadlīnijas, kas palīdzētu noteikt katrā atsevišķā gadījumā piemērojamos noteikumus, lai ņemtu vērā 1. punktā izklāstītos kritērijus.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka operators:
a) CO2 plūsmas pieņem un iesūknē vienīgi tad, ja ir veikta plūsmu sastāva, tostarp kodīgu vielu, analīze un riska novērtējums un ja veiktais riska novērtējums liecina, ka piesārņojuma līmenis atbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem;
b) reģistrē saņemto un iesūknēto CO2 plūsmu daudzumus un īpašības, tostarp norādot šo plūsmu sastāvu.
13. pants
Monitorings
1. Dalībvalstis nodrošina, ka operators veic iesūknēšanas iekārtu, uzglabāšanas kompleksa (tostarp, ja iespējams, CO2 strūklas) un, ja nepieciešams, apkārtējās vides monitoringu, lai:
a) salīdzinātu faktisko un modelēto CO2 un veidojumos esošā ūdens uzvedību uzglabāšanas vietā;
b) konstatētu nozīmīgus pārkāpumus;
c) konstatētu CO2 migrāciju;
d) konstatētu CO2 noplūdi;
e) konstatētu nozīmīgu nelabvēlīgu ietekmi uz apkārtējo vidi, tostarp jo īpaši uz dzeramo ūdeni, iedzīvotājiem vai apkārtējās biosfēras izmantotājiem;
f) novērtētu jebkādu koriģējošo pasākumu efektivitāti, kas veikti saskaņā ar 16. pantu;
g) atjauninātu kompleksa īstermiņa un ilgtermiņa drošuma un integritātes novērtējumu, tostarp novērtējot, vai uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts.
2. Monitoringa pamatā ir monitoringa plāns, kuru operators izstrādā atbilstoši II pielikuma prasībām, tostarp iekļaujot informāciju par monitoringu saskaņā ar vadlīnijām, kas izstrādātas atbilstoši Direktīvas 2003/87/EK 14. pantam un 23. panta 2. punktam, un kurš iesniegts un apstiprināts kompetentajā iestādē saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 6. punktu un 9. panta 5. punktu. Plānu atjaunina saskaņā ar II pielikumā izklāstītajām prasībām un jebkurā gadījumā ik pēc pieciem gadiem, lai ņemtu vērā izmaiņas noplūdes riska novērtējumā, izmaiņas novērtējumā par risku videi un cilvēku veselībai, jaunas zinātnes atziņas un labākās pieejamās tehnoloģijas uzlabojumus. Atjauninātos plānus atkārtoti iesniedz kompetentajai iestādei apstiprināšanai.
14. pants
Operatora sniegtie pārskati
Saskaņā ar kompetentās iestādes noteiktu grafiku un jebkurā gadījumā vismaz reizi gadā operators iesniedz kompetentajai iestādei:
1) visus saskaņā ar 13. pantu veiktā monitoringa rezultātus attiecīgajā pārskata posmā, tostarp informāciju par izmantoto monitoringa tehnoloģiju;
2) datus par pārskata periodā saņemto un iesūknēto, saskaņā ar 12. panta 3. punkta b) apakšpunktu reģistrēto CO2 plūsmu apjomu un raksturojumu, tostarp plūsmu sastāvu;
3) pierādījumus par finansiālā nodrošinājuma sniegšanu un uzturēšanu saskaņā ar 19. pantu un 9. panta 9. punktu;
4) jebkādu citu informāciju, ko kompetentā iestāde uzskata par būtisku, lai novērtētu atbilstību uzglabāšanas atļaujas nosacījumiem un paplašinātu zināšanas par CO2 uzvedību uzglabāšanas vietā.
15. pants
Inspekcijas
1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes organizē kārtējo un ārpuskārtas inspekciju sistēmu visos uzglabāšanas kompleksos, kuri ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, lai pārbaudītu un veicinātu atbilstību direktīvas prasībām un uzraudzītu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.
2. Inspekcijās būtu jāiekļauj tādas darbības kā uzglabāšanas kompleksa apmeklēšana, tostarp iesūknēšanas iekārtu apmeklēšana, operatora veikto iesūknēšanas un monitoringa darbību novērtēšana un visu attiecīgo operatora ierakstu pārbaudīšana.
3. Kārtējās inspekcijas veic vismaz reizi gadā un tās turpina trīs gadus pēc slēgšanas un reizi piecos gados, līdz atbildība ir nodota kompetentajai iestādei. Tajās pārbauda attiecīgās iesūknēšanas un monitoringa iekārtas, kā arī visu veidu ietekmi, ko uzglabāšanas komplekss atstāj uz vidi un cilvēku veselību.
4. Ārpuskārtas inspekcijas veic:
a) ja kompetentā iestāde ir saņēmusi informāciju vai ir brīdināta par noplūdēm vai nozīmīgiem pārkāpumiem saskaņā ar 16. panta. 1. punktu;
b) ja pārskatos, kas iesniegti saskaņā ar 14. pantu, ir atklājusies nepietiekama atbilstība atļaujas nosacījumiem;
c) lai izmeklētu nopietnas ar vidi vai cilvēku veselību saistītas sūdzības;
d) citos gadījumos, kad kompetentā iestāda uzskata to par vajadzīgu.
5. Pēc katras inspekcijas kompetentā iestāde sagatavo ziņojumu par inspekcijas rezultātiem. Ziņojumā izvērtē atbilstību šīs direktīvas prasībām un norāda, vai nepieciešamas turpmākas darbības. Ziņojumu nosūta attiecīgajam operatoram, un tas kļūst publiski pieejams divus mēnešus pēc inspekcijas veikšanas saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem.
16. pants
Pasākumi noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā
1. Dalībvalstis nodrošina, ka noplūžu vai nozīmīgu pārkāpumu gadījumā operators par tiem nekavējoties ziņo kompetentajai iestādei un veic vajadzīgos koriģējošos pasākumus, tostarp tos, kas saistīti ar cilvēku veselības aizsardzību. Noplūžu un nozīmīgu pārkāpumu, kas var izraisīt noplūdes, gadījumā operators arī informē kompetento iestādi saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK.
2. Koriģējošos pasākumus, kas minēti 1. punktā, veic, vismaz pamatojoties uz koriģējošo pasākumu plānu, kurš iesniegts kompetentajai iestādei un kuru tā apstiprinājusi saskaņā ar 7. panta 7. punktu un 9. panta 6. punktu.
3. Kompetentā iestāde jebkurā laikā var pieprasīt, lai operators veiktu vajadzīgos koriģējošos pasākumus, kā arī ar cilvēku veselības aizsardzību saistītus pasākumus. Tādi pasākumi var papildināt koriģējošo pasākumu plānā noteiktos vai arī atšķirties no tiem. Tāpat kompetentā iestāde var jebkurā laikā pati veikt koriģējošos pasākumus.
4. Ja operators neveic vajadzīgos koriģējošos pasākumus, tos veic kompetentā iestāde.
5. Kompetentā iestāde atgūst no operatora izmaksas, kas radušās saistībā ar 3. un 4. punktā minētajiem pasākumiem, tostarp izmantojot saskaņā ar 19. pantu sniegto finansiālo nodrošinājumu.
17. pants
Slēgšanas un pēcslēgšanas pienākumi
1. Uzglabāšanas vietu slēdz:
a) ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi, kas paredzēti atļaujā;
b) pēc operatora pamatota pieprasījuma un pēc kompetentās iestādes atļaujas saņemšanas; vai
c) ja tā izlemj kompetentā iestāde pēc uzglabāšanas atļaujas atsaukšanas saskaņā ar 11. panta 3. punktu.
2. Pēc tam, kad uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, operators joprojām ir atbildīgs par tās monitoringu, pārskatiem un koriģējošajiem pasākumiem saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajām prasībām un par visām saistībām attiecībā uz kvotu nodošanu noplūžu gadījumā saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK un par profilaktiskām un koriģējošām darbībām saskaņā ar Direktīvas 2004/35/EK 5. līdz 8. pantu, kamēr vien atbildība par uzglabāšanas vietu netiek nodota kompetentajai iestādei saskaņā ar šīs direktīvas 18. panta 1. līdz 5. punktu. Tāpat operators ir atbildīgs par uzglabāšanas vietas noslēgšanu un iesūknēšanas iekārtu demontāžu.
3. Pienākumus, kas minēti 2. punktā, izpilda, pamatojoties uz pēcslēgšanas plānu, kuru operators izstrādā, ievērojot labo praksi un II pielikuma prasības. Provizorisku pēcslēgšanas plānu iesniedz kompetentajai iestādei, lai saņemtu tās apstiprinājumu, saskaņā ar 7. panta 8. punktu un 9. panta 7. punktu. Pirms uzglabāšanas vietas slēgšanas saskaņā ar šā panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu provizorisko pēcslēgšanas plānu:
a) atjaunina pēc vajadzības, ņemot vērā riska analīzi, labo praksi un tehnoloģiskos uzlabojumus;
b) iesniedz kompetentajai iestādei apstiprināšanai; un
c) apstiprina kompetentajā iestādē kā galīgo pēcslēgšanas plānu.
4. Pēc tam, kad uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, kompetentā iestāde ir atbildīga par monitoringu un koriģējošajiem pasākumiem atbilstīgi šajā direktīvā izklāstītajām prasībām, kā arī par visām saistībām attiecībā uz kvotu nodošanu noplūžu gadījumā saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK un par profilaktiskām un koriģējošām darbībām saskaņā ar Direktīvas 2004/35/EK 5. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu. Šajā direktīvā norādītās pēcslēgšanas prasības pilda kompetentā iestāde, pamatojoties uz provizorisku pēcslēgšanas plānu, kas ir minēts šā panta 3. punktā un ko atjaunina pēc vajadzības.
5. Kompetentā iestāde atgūst no operatora izmaksas, kas radušās saistībā ar 4. punktā minētajiem pasākumiem, tostarp izmantojot saskaņā ar 19. pantu sniegto finansiālo nodrošinājumu.
18. pants
Atbildības nodošana
1. Ja uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 17. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, visus juridiskos pienākumus saistībā ar monitoringa un koriģējošajiem pasākumiem atbilstīgi šajā direktīvā izklāstītajām prasībām, kvotu nodošanu noplūžu gadījumos atbilstīgi Direktīvai 2003/87/EK un profilaktiskām un koriģējošām darbībām atbilstīgi Direktīvas 2004/35/EK 5. panta 1. punktam un 6. panta 1. punktam nodod kompetentajai iestādei pēc tās iniciatīvas vai pēc operatora pieprasījuma, ja ir izpildīti šādi noteikumi:
a) visi pieejamie pierādījumi liecina, ka uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts;
b) minimālais termiņš, ko nosaka kompetentā iestāde, ir pagājis. Šis minimālais termiņš nav mazāks par 20 gadiem, izņemot gadījumu, ja kompetentā iestāde ir pārliecināta, ka a) apakšpunktā minētais kritērijs tiek izpildīts pirms šā termiņa beigām;
c) ir izpildītas 20. pantā minētās finansiālās saistības;
d) uzglabāšanas vieta ir noslēgta un iesūknēšanas iekārtas ir demontētas.
2. Operators sagatavo ziņojumu, kurā dokumentē, ka ir izpildīti 1. punkta a) apakšpunktā minētie noteikumi, un iesniedz to kompetentajai iestādei, lai tā apstiprina atbildības nodošanu. Ziņojums apliecina vismaz to, ka:
a) iesūknētā CO2 faktiskā uzvedība atbilst modelētajai uzvedībai;
b) nav nekādas noplūdes;
c) uzglabāšanas vietā pamazām iestājas ilgtermiņa stabilitāte.
Komisija var pieņemt vadlīnijas par to, kā izvērtēt šā punkta pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktā minētos elementus, izceļot jebkādas norādes uz tehniskiem kritērijiem saistībā ar 1. punkta b) apakšpunktā minēto minimālo laikposmu noteikšanu.
3. Kad kompetentā iestāde ir pārliecinājusies, ka 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti, tā sagatavo sākotnējo lēmumu atbildības nodošanas apstiprināšanai. Sākotnējā lēmumā norāda metodi, ko lieto, lai noteiktu, vai 1. punkta d) apakšpunktā minētie nosacījumi, kā arī visas atjauninātās prasības uzglabāšanas vietas noslēgšanai un iesūknēšanas iekārtu demontāžai ir izpildītas.
Ja kompetentā iestāde uzskata, ka 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētie nosacījumi nav izpildīti, tā informē operatoru par saviem apsvērumiem.
4. Dalībvalstis 2. punktā minētos ziņojumus dara pieejamus Komisijai viena mēneša laikā pēc saņemšanas. Tās dara pieejamus arī citus saistītus materiālus, ko kompetentā iestāde ņem vērā, sagatavojot sākotnējo lēmumu par atbildības nodošanas apstiprināšanu. Tās paziņo Komisijai par visiem sākotnējiem lēmumiem par atbildības nodošanas apstiprināšanu, kurus kompetentā iestāde sagatavojusi saskaņā ar 3. punktu, tostarp par citiem materiāliem, kurus kompetentā iestāde izskatījusi pirms lēmuma pieņemšanas. Četros mēnešos pēc sākotnējā lēmuma saņemšanas Komisija par to var sniegt nesaistošu atzinumu. Ja Komisija pieņem lēmumu nesniegt atzinumu, tā viena mēneša laikā no sākotnējā lēmuma iesniegšanas par to informē dalībvalsti un norāda pamatojumu šādam lēmumam.
5. Kad kompetentā iestāde ir pārliecinājusies, ka 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti, tā pieņem galīgo lēmumu un paziņo šo lēmumu operatoram. Kompetentā iestāde galīgo lēmumu paziņo arī Komisijai, sniedzot pamatojumu, ja lēmums atšķiras no Komisijas atzinuma.
6. Pēc atbildības nodošanas izbeidz 15. panta 3. punktā paredzētās kārtējās pārbaudes, un monitorings var tikt samazināts tiktāl, lai varētu konstatēt noplūdes vai nozīmīgus pārkāpumus. Ja konstatē noplūdes vai nozīmīgus pārkāpumus, monitoringu pēc vajadzības pastiprina, lai izvērtētu problēmas nopietnību un koriģējošo pasākumu efektivitāti.
7. Gadījumos, ja konstatēta operatora vaina, tostarp gadījumos, ja iesniegti nepilnīgi dati, slēpta būtiska informācija, konstatēta nolaidība, tīša krāpšana vai nav ievērota pienācīga rūpība, kompetentā iestāde no iepriekšējā operatora piedzen izmaksas, kas radušās pēc atbildības nodošanas. Neskarot 20. pantu, pēc atbildības nodošanas turpmāka izmaksu piedziņa vairs nenotiek.
8. Ja uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu, atbildības nodošanu uzskata par veiktu, tiklīdz visi pieejamie pierādījumi liecina par to, ka uzglabātais CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts, un tiklīdz uzglabāšanas vieta ir noslēgta un iesūknēšanas iekārtas demontētas.
19. pants
Finanšu nodrošinājums
1. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar kārtību, par ko lēmums jāpieņem dalībvalstīm, potenciālais operators kā daļu no uzglabāšanas atļaujas pieteikuma iesniedz pierādījumu, ka viņam ir attiecīgs uzkrājums, piemēram, finanšu nodrošinājums vai cita līdzvērtīga garantija. To dara, lai nodrošinātu, ka var tikt izpildīti visi pienākumi, kas izriet no saskaņā ar šo direktīvu izsniegtas uzglabāšanas atļaujas, tostarp slēgšanas un pēcslēgšanas prasības, kā arī jebkādi citi pienākumi, kas izriet no uzglabāšanas vietas iekļaušanas Direktīvā 2003/87/EK. Minētais finanšu nodrošinājums ir derīgs un ir spēkā, pirms sāk iesūknēšanu.
2. Finanšu nodrošinājumu regulāri koriģē, lai ņemtu vērā pārmaiņas noplūdes riska novērtējumā un paredzamajās izmaksās saistībā ar visiem pienākumiem, kas izriet no saskaņā ar šo direktīvu izsniegtas uzglabāšanas atļaujas, kā arī ar jebkādiem citiem pienākumiem, kas izriet no uzglabāšanas vietas iekļaušanas Direktīvā 2003/87/EK.
3. Finanšu nodrošinājums vai cita līdzvērtīga garantija, kas minēta 1. punktā, paliek derīga un ir spēkā:
a) pēc tam, kad uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 17. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu – līdz atbildību par uzglabāšanas vietu nodod kompetentajai iestādei saskaņā ar 18. panta 1. līdz 5. punktu;
b) pēc uzglabāšanas atļaujas atsaukšanas saskaņā ar 11. panta 3. punktu:
i) līdz izdod jaunu uzglabāšanas atļauju;
ii) ja uzglabāšanas vieta ir slēgta saskaņā ar 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu – līdz atbildības nodošanai saskaņā ar 18. panta 8. punktu ar nosacījumu, ka ir izpildītas 20. pantā minētās finansiālās saistības.
20. pants
Finanšu mehānisms
1. Dalībvalstis nodrošina, ka operators, pamatojoties uz kārtību, par ko lemj dalībvalstis, nodrošina finansiālu ieguldījumu, kas pieejams kompetentajai iestādei, pirms notikusi atbildības nodošana saskaņā ar 18. pantu. Operatora finansiālajā ieguldījumā ņem vērā I pielikumā minētos kritērijus un – saistībā ar CO2 uzglabāšanas vēsturi – elementus, kas attiecas uz pienākumu noteikšanu pēc nodošanas, un šis ieguldījums sedz vismaz monitoringa izmaksas par 30 gadu laikposmu. Šo finansiālo ieguldījumu var izmantot, lai pēc atbildības nodošanas segtu kompetentās iestādes izmaksas nolūkā nodrošināt CO2 pilnīgu un pastāvīgu ietvērumu ģeoloģiskās uzglabāšanas vietās pēc atbildības nodošanas.
2. Komisija var pieņemt vadlīnijas, ko izstrādā, apspriežoties ar dalībvalstīm, lai novērtētu 1. punktā minētās izmaksas ar mērķi operatoriem nodrošināt situācijas pārredzamību un paredzamību.
5. NODAĻA
TREŠO PERSONU PIEKĻUVE
21. pants
Piekļuve transporta tīklam un uzglabāšanas vietām
1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu potenciālajiem lietotājiem iespēju piekļūt transporta tīkliem un uzglabāšanas vietām, lai ģeoloģiski uzglabātu saražoto un uztverto CO2 saskaņā ar 2., 3. un 4. punktu.
2. Dalībvalsts izlemj, kā pārredzamā un nediskriminējošā veidā nodrošināt 1. punktā minēto piekļuvi. Dalībvalsts cenšas nodrošināt taisnīgu un atvērtu piekļuvi, ņemot vērā:
a) uzglabāšanas ietilpību, kas ir pieejama vai pamatoti var tikt izbrīvēta saskaņā ar 4. pantu noteiktajos apgabalos, kā arī transportēšanas iespējas, kas ir pieejamas vai pamatoti var tik nodrošinātas;
b) dalībvalsts CO2 samazināšanas saistību apjomu saskaņā ar starptautiskiem tiesību instrumentiem un Kopienas tiesību aktiem, kuru valsts vēlas izpildīt, izmantojot CO2 uztveršanu un ģeoloģisku uzglabāšanu;
c) vajadzību liegt piekļuvi, ja pastāv tehnisko specifikāciju nesakritība, kuru pamatoti nav iespējams novērst;
d) vajadzību ņemt vērā uzglabāšanas vietas vai transporta tīkla īpašnieka vai operatora pienācīgi pamatotās vajadzības un visu pārējo personu intereses, kas izmanto šīs uzglabāšanas vietas vai tīklu, vai attiecīgās pārstrādes vai apstrādes vietas, kas varētu tikt ietekmētas.
3. Transporta tīklu operatori un uzglabāšanas vietu operatori var liegt piekļuvi jaudas trūkuma dēļ. Katrs atteikums ir pienācīgi jāpamato.
4. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka operators, kas atsaka piekļuvi, pamatojot to ar jaudas vai savienojuma trūkumu, veic visus nepieciešamos uzlabojumus, ja tas ir ekonomiski izdevīgi vai ja potenciālais klients ir gatavs par to maksāt, ar noteikumu, ka tas neatstās nelabvēlīgu ietekmi uz videi drošu CO2 transportēšanu un ģeoloģisko uzglabāšanu.
22. pants
Strīdu izšķiršana
1. Dalībvalstis izveido strīdu izšķiršanas procedūru, tostarp iestādi, kas nav saistīta ne ar vienu no pusēm un var piekļūt visai attiecīgajai informācijai, lai strīdu par piekļuvi transporta tīkliem un uzglabāšanas vietām varētu ātri izšķirt, ņemot vērā 21. panta 2. punktā minētos kritērijus un pušu skaitu, kas var būt iesaistītas pārrunās par šādu piekļuvi.
2. Ja rodas pārrobežu strīdi, piemēro tās dalībvalsts strīdu izšķiršanas procedūru, kuras jurisdikcijā atrodas transporta tīkls vai uzglabāšanas vieta, kurai liegta piekļuve. Ja pārrobežu strīdu gadījumā transporta tīkls vai uzglabāšanas vieta ir vairāku dalībvalstu jurisdikcijā, attiecīgās dalībvalstis apspriežas savā starpā, lai nodrošinātu šīs direktīvas vienādu piemērošanu.
6. NODAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI
23. pants
Kompetentā iestāde
Dalībvalstis izveido vai norīko kompetento iestādi vai iestādes, kuras ir atbildīgas par šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildi. Ja norīko vairāk nekā vienu kompetento iestādi, dalībvalstis nosaka kārtību, kā koordinēt darbu, ko minētās iestādes veic saskaņā ar šo direktīvu.
24. pants
Pārrobežu sadarbība
Ja CO2 transportē pāri robežai, tiek izmantotas pārrobežu uzglabāšanas vietas vai pārrobežu uzglabāšanas kompleksi, iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes kopīgi izpilda prasības, kas noteiktas šajā direktīvā un citos attiecīgajos Kopienas tiesību aktos.
25. pants
Reģistri
1. Kompetentā iestāde izveido un uztur:
a) piešķirto uzglabāšanas atļauju reģistru; un
b) pastāvīgu visu slēgto uzglabāšanas vietu un apkārtējo uzglabāšanas kompleksu reģistru, tajā iekļaujot arī to kartes un telpiskos plānus un pieejamo informāciju, kas ir lietderīga, lai izvērtētu, vai CO2 tiks pilnīgi un pastāvīgi ietverts.
2. Kompetentā valsts iestāde 1. punktā minēto reģistru datus ņem vērā attiecīgajās plānošanas procedūrās, kā arī izdodot atļaujas jebkādai darbībai, kura var ietekmēt CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu vai kuru var ietekmēt CO2 ģeoloģiskā uzglabāšana reģistrā iekļautajās uzglabāšanas vietās.
26. pants
Informācija sabiedrībai
Dalībvalstis saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem dara sabiedrībai zināmu vides informāciju par CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu.
27. pants
Dalībvalstu sniegtie ziņojumi
1. ►M3 Dalībvalstis ik pēc četriem gadiem iesniedz Komisijai ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu, tostarp par 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto reģistru. Pirmo ziņojumu Komisijai nosūta līdz 2011. gada 30. jūnijam. Ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz anketu vai shēmu, ko ar īstenošanas aktiem pieņēmusi Komisija. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 30. panta 2. punktā norādīto pārbaudes procedūru. Anketu vai shēmu nosūta dalībvalstīm vismaz sešus mēnešus pirms ziņojuma iesniegšanas termiņa. ◄
2. Komisija organizē informācijas apmaiņu starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm par šīs direktīvas piemērošanu.
28. pants
Sankcijas
Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to noteikumu pārkāpumiem, kurus attiecīgā valsts pieņēmusi saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai minētos noteikumus īstenotu. Paredzētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošām. Dalībvalstis paziņo par šiem noteikumiem Komisijai līdz 2011. gada 25. jūnijs un nekavējoties ziņo par visiem turpmākajiem šo noteikumu grozījumiem.
29. pants
Grozījumi pielikumos
Lai pielikumus grozītu nolūkā tos pielāgot zinātnes un tehnikas attīstībai, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 29.a pantu. Šādas pielāgošanas rezultātā nedrīkst pazemināt drošības līmeni, kas noteikts ar I pielikumā ietvertajiem kritērijiem, vai vājināt II pielikumā ietvertos monitoringa principus.
29.a pants
Deleģēšanas īstenošana
1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.
2. Pilnvaras pieņemt 29. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2018. gada 4. jūlijs. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Ziņojumu nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.
3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 29. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.
4. Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu ( 1 ).
5. Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
6. Saskaņā ar 29. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.
30. pants
Komiteju procedūra
1. Komisijai palīdz Klimata pārmaiņu komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 525/2013/EK ( 2 ) 26. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 ( 3 ) nozīmē.
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.
7. NODAĻA
GROZĪJUMI
▼M1 —————
32. pants
Grozījumi Direktīvā 2000/60/EK
Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta j) apakšpunktā pēc trešā ievilkuma iekļauj šādu ievilkumu:
“— oglekļa dioksīda plūsmu iesūknēšana uzglabāšanai ģeoloģiskos veidojumos, kurus dabīgu iemeslu dēļ nākotnē nevarēs izmantot citiem mērķiem, ja iesūknēšana ir saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu () vai ja atbilstīgi tās 2. panta 2. punktam uz iesūknēšanu neattiecas minētās direktīvas darbības joma,
33. pants
Grozījumi Direktīvā 2001/80/EK
Direktīvā 2001/80/EK iekļauj šādu pantu:
“9.a pants
1. Dalībvalstis nodrošina, ka visu to sadedzināšanas iekārtu operatori, kuru elektroenerģijas ražošanas jauda ir 300 megavati vai lielāka un kurām sākotnējā būvatļauja vai, ja šādu procedūru nepiemēro, sākotnējā ekspluatācijas atļauja izdota pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu () spēkā stāšanās dienas, novērtē, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:
— ir pieejamas piemērotas uzglabāšanas vietas,
— transportēšanas iekārtas ir tehniski un ekonomiski iespējamas,
— turpmāka pielāgošana CO2 uztveršanai ir tehniski un ekonomiski iespējama.
2. Ja ir izpildīti 1. punktā minētie nosacījumi, kompetentā iestāde nodrošina, ka objektā ir paredzēta piemērota vieta iekārtām, kas ir vajadzīgas CO2 uztveršanai un saspiešanai. Kompetentā iestāde nosaka, vai noteikumi ir izpildīti, pamatojoties uz 1. punktā minēto novērtējumu un citu pieejamo informāciju, jo īpaši attiecībā uz vides un cilvēku veselības aizsardzību.
34. pants
Grozījumi Direktīvā 2004/35/EK
Direktīvas 2004/35/EK III pielikumam pievieno šādu punktu:
“14. Uzglabāšanas vietu darbība saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu () .
35. pants
Grozījumi Direktīvā 2006/12/EK
Direktīvas 2006/12/EK 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:
“a) atmosfērā izmestas gāzveida izplūdes un oglekļa dioksīds, kas uztverts un transportēts ģeoloģiskai uzglabāšanai un ģeoloģiski uzglabāts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu () vai uz ko atbilstīgi minētās direktīvas 2. panta 2. punktam neattiecas tās darbības joma;
36. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 1013/2006
Regulas (EK) Nr. 1013/2006 1. panta 3. punktam pievieno šādu apakšpunktu:
“h) CO2 sūtījumiem ģeoloģiskai uzglabāšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu () .
37. pants
Grozījumi Direktīvā 2008/1/EK
Direktīvas 2008/1/EK I pielikumam pievieno šādu punktu:
“6.9. CO2 plūsmu uztveršana no iekārtām, kas minētas šajā direktīvā, ģeoloģiskai uzglabāšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (2009. gada 23. aprīlis) par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu () .
8. NODAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
38. pants
Pārskatīšana
▼M3 —————
2. Ziņojumā, ko līdz 2015. gada 31. martam iesniedz, pamatojoties uz šīs direktīvas īstenošanā gūto pieredzi, Komisija, ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar CCS, kā arī tehnisko progresu un jaunākās zinātnes atziņas, jo īpaši novērtē:
— vai ir pietiekamā mērā nodemonstrēts CO2 pastāvīgs ietvērums tādā veidā, lai pēc iespējas novērstu un samazinātu CCS nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un jebkādu no tā izrietošu risku cilvēku veselībai, videi un cilvēku drošībai,
— vai procedūras, kas ir saistītas ar Komisijas veiktu sākotnējo uzglabāšanas atļauju pārskatīšanu, kas minēta 10. pantā, un sākotnējiem lēmumiem par atbildības nodošanu, kas minēti 18. pantā, joprojām ir vajadzīgas,
— pieredzi ar noteikumiem par CO2 plūsmas pieņemšanas kritērijiem un 12. pantā minēto procedūru,
— pieredzi saistībā ar noteikumiem par trešo personu piekļuvi, kas minēta 21. un 22. pantā, un saistībā ar pārrobežu sadarbību saskaņā ar 24. pantu,
— noteikumus, ko piemēro Direktīvas 2001/80/EK 9.a pantā minētajām sadedzināšanas iekārtām ar elektroenerģijas ražošanas jaudu 300 megavati vai vairāk,
— iespējas īstenot CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu trešās valstīs,
— I pielikumā un II pielikumā minēto kritēriju turpmāku attīstīšanu un atjaunināšanu,
— pieredzi attiecībā uz pamudinājumiem piemērot CCS iekārtās, kurās sadedzina biomasu,
— vajadzību pēc turpmāka regulējuma attiecībā uz vides riskiem, kas saistīti ar CO2 transportēšanu,
un vajadzības gadījumā iesniedz priekšlikumu pārskatīt šo direktīvu.
3. Ja pastāvīgs CO2 ietvērums tādā veidā, lai novērstu un, ja tas nav iespējams, iespējami samazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību un jebkādu risku tiem, un ja ir pietiekami pierādīts, ka CCS ir videi un cilvēkiem drošs, kā arī pierādīta tā ekonomiskā lietderība, pārskatā izvērtē, vai ir nepieciešams un lietderīgi iestrādāt obligātu prasību par emisiju standartiem attiecībā uz visām jaunajām elektrību ražojošajām lielajām sadedzināšanas iekārtām saskaņā ar Direktīvas 2001/80/EK 9.a pantu.
39. pants
Transponēšanas un pārejas pasākumi
1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2011. gada 25. jūnijs izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.
2. Dalībvalstis dara zināmus Komisijai to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās uzglabāšanas vietas, uz kurām attiecas šī direktīva, izmanto saskaņā ar šīs direktīvas prasībām līdz 2012. gada 25. jūnijs:
a) uzglabāšanas vietas, ko 2009. gada 25. jūnijs izmanto saskaņā ar esošajiem tiesību aktiem;
b) uzglabāšanas vietas, kas atļautas saskaņā ar šādiem tiesību aktiem 2009. gada 25. jūnijs vai pirms minētās dienas, ar noteikumu, ka minētās vietas neizmanto ilgāk kā vienu gadu pēc minētās dienas.
Šajos gadījumos nepiemēro 4. pantu, 5. pantu, 7. panta 3. punktu, 8. panta 2. punktu un 10. pantu.
40. pants
Stāšanās spēkā
Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
41. pants
Adresāti
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.
I PIELIKUMS
4. PANTA 3. PUNKTĀ MINĒTĀ POTENCIĀLĀ UZGLABĀŠANAS KOMPLEKSA UN APKĀRTĒJĀ APGABALA RAKSTUROJUMA UN NOVĒRTĒJUMA KRITĒRIJI
Potenciālā uzglabāšanas kompleksa un apkārtējā apgabala raksturojums un novērtējums, kas minēts 4. panta 3. punktā, jāveic trijos posmos, ņemot vērā novērtējuma laikā pieejamo labo praksi un turpmāk minētos kritērijus. Kompetentā iestāde var atkāpties no viena vai vairākiem kritērijiem, ja operators ir pierādījis, ka tas neapdraud raksturojuma vai novērtējuma atbilstību saskaņā ar 4. pantu.
1. posms. Datu iegūšana
Apkopo pietiekamu datu daudzumu, lai izveidotu volumetrisku un statisku trīsdimensiju (3D) zemes modeli uzglabāšanas vietai un uzglabāšanas kompleksam, tostarp pārsedzošā ieža slānim un apkārtējai teritorijai ar hidrauliski savienotajiem apgabaliem. Šajos datos iekļauj vismaz šādus būtiskus uzglabāšanas kompleksa raksturlielumus:
a) ģeoloģiskos un ģeofizikālos parametrus;
b) hidroģeoloģiskos parametrus (jo īpaši patēriņam paredzēto pazemes ūdeņu klātbūtni);
c) kolektorslāņa inženieriju (tostarp poru tilpuma CO2 iesūknēšanai un kopīgās uzglabāšanas ietilpības volumetriskos aprēķinus);
d) ģeoķīmiskos parametrus (šķīšanas ātrumu, mineralizācijas ātrumu);
e) ģeomehāniskos parametrus (caurlaidību, lūzumu hidropārrāvuma spiedienu);
f) seismoloģiskos parametrus;
g) tādu dabīgu un mākslīgu izplatīšanās ceļu esamību un stāvokli, kuru dēļ varētu rasties noplūde, tostarp dziļurbumus un pārējos urbumus.
Dokumentē šādus kompleksa apkārtnes raksturlielumus:
h) teritorijas ap uzglabāšanas kompleksu, kuras varētu ietekmēt CO2 uzglabāšana uzglabāšanas vietā;
i) iedzīvotāju sadalījumu reģionā virs uzglabāšanas vietas;
j) attālumu līdz vērtīgiem dabas resursiem (jo īpaši līdz Natura 2000 teritorijām saskaņā ar Padomes Direktīvu 79/409/EEK (1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību ( 4 ) un Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību ( 5 ), dzeramajiem pazemes ūdeņiem un ogļūdeņražiem);
k) darbības ap uzglabāšanas kompleksu un iespējamo mijiedarbību ar minētajām darbībām (piemēram, ogļūdeņražu ģeoloģiskai izpētei, ieguvei un uzglabāšanai, ģeotermālai ūdens nesējslāņu izmantošanai un pazemes ūdens krājumu izmantošanai);
l) attālumu līdz potenciālajam CO2 avotam vai avotiem (tostarp aplēses par kopējo potenciālo CO2 masu, kas ekonomiski ir pieejama uzglabāšanai) un adekvātiem transporta tīkliem.
2. posms. Statiska trīsdimensiju ģeoloģiska zemes modeļa izveide
Izmantojot 1. posmā apkopotos datus, ar kolektorslāņa datorsimulācijas palīdzību izveido potenciālā uzglabāšanas kompleksa trīsdimensionālu statisku ģeoloģisku zemes modeli vai šādu modeļu kopumu, iekļaujot arī sprostslāni un hidrauliski savienotos apgabalus, un šķidrumus. Statiskais ģeoloģiskais zemes modelis vai modeļi raksturo šādas kompleksa īpašības:
a) slazda ģeoloģisko uzbūvi;
b) kolektorslāņa ģeomehāniskās, ģeoķīmiskās un plūsmas īpašības, pārsedzošo slāni (sprostslāni, izolējošo slāni, porainus un caurlaidīgus slāņus) un apkārtējos iežus;
c) plaisu sistēmas parametrus un to, vai ir kādas cilvēku izveidotus noplūdes ceļus;
d) uzglabāšanas kompleksa horizontālo un vertikālo izplatību;
e) poru tilpumu (arī porainības izvietojumu);
f) šķidrumu sākotnējo izvietojumu;
g) visus citus attiecīgos parametrus.
Nenoteiktību, kas saistās ar katru no modeļa izveides parametriem, novērtē, izstrādājot vairākus scenārijus katram parametram un aprēķinot attiecīgās ticamības vērtības. Pārbauda arī jebkuru nenoteiktību, kas ir saistīta ar pašu modeli.
3. posms. Glabātavas dinamiskās uzvedības parametru noteikšana, jutīguma noteikšana, riska novērtējums
Parametru noteikšanas un novērtējuma pamatā ir dinamiska modelēšana, kas sastāv no dažādām laika posma simulācijām, kurās CO2 tiek iesūknēts uzglabāšanas vietās, izmantojot trīsdimensionālo(-os) statisko(-os) ģeoloģisko(-os) zemes modeli(-ļus) datorizētajā uzglabāšanas kompleksa simulatorā, kas tika izveidots 2. posmā.
3.1. posms. Glabātavas dinamiskās uzvedības raksturošana
Ņem vērā vismaz šādus apstākļus:
a) iespējamus iesūknēšanas ātrumus un CO2 plūsmu īpašības;
b) pāra procesu modelēšanas iedarbību (t. i., veidu, kādā atsevišķi efekti mijiedarbojas simulatorā(-os));
c) reaktīvos procesus (t. i., veidu, kādā iesūknētais CO2 reakcijas modelī reaģē ar in situ iežiem);
d) izmantoto kolektorslāņa simulatoru (lai pārliecinātos par konkrētu novērojumu pareizību, iespējams, ir jāizmanto vairāki modeļi);
e) īstermiņa un ilgtermiņa modeļus (lai noskaidrotu CO2 uzvedības maiņu vairākos desmitos un simtos gadu, arī to, cik ātri un kādā pakāpē CO2 šķīst ūdenī).
Dinamiskā modelēšana sniedz ieskatu par:
f) spiedienu un temperatūru uzglabāšanas struktūrā, ko izsaka kā iesūknēšanas ātruma un iesūknētā kopapjoma funkciju laikā;
g) telpisko un vertikālo CO2 izplatību pret laiku;
h) CO2 plūsmas veidu kolektorslānī, tostarp fāžu uzvedību;
i) CO2 nosprostojuma mehānismiem un ātrumu (tostarp izplūdes vietām un sānu un vertikālajiem pildījumiem);
j) sekundārajām ietvēruma sistēmām vispārējā uzglabāšanas kompleksā;
k) uzglabāšanas ietilpību un spiediena gradientiem uzglabāšanas vietā;
l) uzglabāšanas veidojuma(-u) un sprostslāņa plaisāšanas risku;
m) risku, ka CO2 var iekļūt sprostslānī;
n) noplūdes risku no uzglabāšanas vietas (piemēram, no pamestām vai nepareizi likvidētām akām);
o) migrācijas ātrumu (atvērtos kolektorslāņos);
p) plaisu aizpildīšanas ātrumiem;
q) izmaiņām veidojuma(-u) šķidrumu ķīmijā un izrietošajām reakcijām (piemēram, pH izmaiņām, minerālu formāciju un reaktīvās modelēšanas iekļaušanu, lai novērtētu iedarbību);
r) veidojuma šķīdumu pārvietošanu;
s) palielinātu seismisko aktivitāti un altitūdu.
3.2. posms. Jutīguma raksturojums
Tiek veiktas vairākas simulācijas, lai noteiktu novērtējuma jutīgumu pret pieņēmumiem, kas izdarīti par konkrētiem parametriem. Simulācijas balstās uz mainīgiem parametriem statiskajā(-os) ģeoloģiskajā(-os) zemes modelī(-ļos), kā arī mainīgām ātruma funkcijām un pieņēmumiem dinamiskajā modelēšanā. Jebkāds nozīmīgs jutīgums ir jāņem vērā riska izvērtējumā.
3.3. Posms. Riska novērtējums
Riska novērtējums, inter alia, ietver:
3.3.1. Bīstamības raksturojums
Bīstamības raksturojums tiek veikts, raksturojot iespējamību noplūdei no uzglabāšanas kompleksa, kā noteikts, izmantojot dinamisko modelēšanu un drošības raksturojumu, kas aprakstīts iepriekš. Tas attiecas, inter alia, uz:
a) iespējamiem noplūdes ceļiem;
b) iespējamo noplūdes gadījumu nopietnību noteiktajiem noplūdes ceļiem (plūsmas ātrumi);
c) kritiskajiem parametriem, kas ietekmē iespējamo noplūdi (piemēram, kolektorslāņa maksimālais spiediens, maksimālais iesūknēšanas ātrums, temperatūra, jutīgums pret dažādiem pieņēmumiem statiskajā ģeoloģiskajā zemes modelī(-ļos) utt.);
d) CO2 uzglabāšanas sekundārajiem efektiem, tostarp pārvietotiem formācijas šķidrumiem un jaunām vielām, kas radušās CO2 uzglabāšanas rezultātā;
e) jebkādiem citiem faktoriem, kas var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi (piemēram, ar projektu saistītas fiziskas struktūras).
Bīstamības raksturojumā iekļauj pilnīgi visus potenciālos darba apstākļus, lai pārbaudītu uzglabāšanas kompleksa drošību.
|
3.3.2. |
|
|
3.3.3. |
|
|
3.3.4. |
|
II PIELIKUMS
KRITĒRIJI 13. PANTA 2. PUNKTĀ MINĒTĀ MONITORINGA PLĀNA IZVEIDEI UN ATJAUNINĀŠANAI UN PĒCSLĒGŠANAS MONITORINGAM
1. Monitoringa plāna izveide un atjaunināšana
Direktīvas 13. panta 2. punktā minētais monitoringa plāns tiek izveidots saskaņā ar riska novērtējuma analīzi, ko veic saskaņā ar I pielikuma 3. posmu, un atjaunināts atbilstoši 13. panta 1. punktā noteiktajām monitoringa prasībām, ievērojot šādus kritērijus:
|
1.1. |
Plāna izveide Monitoringa plāns ietver sīkāku informāciju par monitoringu, kas tiks izmantots projekta galvenajos posmos, tostarp par pamatstandarta, darbības un pēcslēgšanas monitoringu. Katram posmam tiek precizēti šādi faktori: a) monitoringam pakļautie parametri; b) izmantotā monitoringa tehnoloģija un tehnoloģijas izvēles pamatojums; c) monitoringa vietas un paraugu ņemšanas izvietojuma pamatojums; d) lietošanas biežums un paraugu ņemšanas laika pamatojums. Parametri, uz ko attiecas monitorings, tiek noteikti tā, lai sasniegtu monitoringa mērķi. Tomēr plāns jebkurā gadījumā ietver nepārtrauktu vai neregulāru monitoringu šādiem faktoriem: e) CO2 izgaistošajām emisijām iesūknēšanas vietā; f) CO2 tilpuma plūsmai pie iesūknēšanas urbumu atverēm; g) CO2 spiedienam un temperatūrai iesūknēšanas urbumu atverēs (lai noteiktu masas plūsmu); h) iesūknētā materiāla ķīmiskajai analīzei; i) kolektorslāņa temperatūrai un spiedienam (lai noteiktu CO2 fāzu uzvedību un stāvokli). Monitoringa tehnoloģijas izvēle balstās uz labāko pieejamo praksi tās izveides brīdī. Tiek izvērtētas un pienācīgi izmantotas šādas iespējas: j) tehnoloģijas, ar kurām iespējams noteikt CO2 klātbūtni, atrašanās vietu un migrācijas ceļus zem zemes virskārtas un virszemē; k) tehnoloģijas, ar kurām iespējams iegūt informāciju par saspiesta tilpuma uzvedību un CO2 strūklas telpiskā/vertikālā piesātinājuma izvietojumu, lai precīzāk izstrādātu skaitlisku 3D simulāciju uzglabāšanas formāciju 3D ģeoloģiskajos modeļos, kas izveidoti saskaņā ar 4. pantu un I pielikumu; l) tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var iegūt plašu telpisko aptvērumu, lai iegūtu informāciju par jebkādiem agrāk neatrastiem potenciāliem noplūdes ceļiem visa uzglabāšanas kompleksa telpiskajās dimensijās un aiz tām, ja tiek konstatētas nozīmīgas novirzes vai CO2 migrācija no uzglabāšanas kompleksa. |
|
1.2. |
Plāna atjaunināšana Monitoringa laikā apkopotie dati tiek salīdzināti un interpretēti. Iegūtie rezultāti tiek salīdzināti ar uzvedību, kāda tika prognozēta, dinamiski simulējot 3D spiediena tilpuma un piesātinājuma uzvedību saskaņā ar drošības raksturojumu, kas aprakstīts 4. pantā un I pielikuma 3. posmā. Ja tiek pamanītas nozīmīgas atšķirības starp novēroto un prognozēto uzvedību, 3D modelis tiek rekalibrēts tā, lai tas atspoguļotu novēroto uzvedību. Veicamā rekalibrācija balstās uz datu novērojumiem, kas iegūti monitoringa plānā, un, ja jānodrošina pārliecība par izmaiņu pieņēmumiem, tiek iegūti papildu dati. Izmainītais(-ie) 3D modelis(-ļi) tiek izmantots(-i), lai atkārtotu I pielikuma 2. un 3. posmu tā, lai radītu jaunus bīstamības scenārijus un plūsmas ātrumus un lai pārskatītu un atjauninātu riska novērtējumu. Ja salīdzināšanas vai modeļa izmaiņu rezultātā tiek atrasti jauni CO2 avoti, ceļi un plūsmas ātrumi vai ir novērotas nozīmīgas novirzes no agrākiem novērtējumiem, arī monitoringa plāns tiek attiecīgi atjaunināts. |
2. Pēcslēgšanas monitorings
Pēcslēgšanas monitoringa pamatā ir informācija, kas apkopota un modelēta, īstenojot monitoringa plānu, kurš minēts 13. panta 2. punktā un šā pielikuma 1.2. punktā. Tā galvenais uzdevums ir nodrošināt informāciju, kas nepieciešama saistībā ar 18. panta 1. punktu.
( 1 ) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.;
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 525/2013 (2013. gada 21. maijs) par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām un par Lēmuma Nr. 280/2004/EK atcelšanu (OV L 165, 18.6.2013., 13. lpp.).
( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
( 4 ) OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp.
( 5 ) OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.