This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 02002R0178-20190726
Regulation (EC) No 178/2002 of the European Parliament and of the Council of 28 January 2002 laying down the general principles and requirements of food law, establishing the European Food Safety Authority and laying down procedures in matters of food safety
Consolidated text: Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu
02002R0178 — LV — 26.07.2019 — 007.001
Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” un ir pieejamas datubāzē “Eur-Lex”. Šie oficiāli spēkā esošie dokumenti ir tieši pieejami, noklikšķinot uz šajā dokumentā iegultajām saitēm
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), (OV L 031, 1.2.2002., 1. lpp) |
Grozīta ar:
|
|
|
Oficiālais Vēstnesis |
||
|
Nr. |
Lappuse |
Datums |
||
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 1642/2003 (2003. gada 22. jūlijs), |
L 245 |
4 |
29.9.2003 |
|
|
L 100 |
3 |
8.4.2006 |
||
|
L 60 |
17 |
5.3.2008 |
||
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 596/2009 (2009. gada 18. jūnijs), |
L 188 |
14 |
18.7.2009 |
|
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 652/2014 (2014. gada 15. maijs), |
L 189 |
1 |
27.6.2014 |
|
|
L 35 |
10 |
10.2.2017 |
||
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2019/1243 (2019. gada 20. jūnijs), |
L 198 |
241 |
25.7.2019 |
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 178/2002
(2002. gada 28. janvāris),
ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu
I NODAĻA
JOMA UN DEFINĪCIJAS
1. pants
Mērķis un joma
1. Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtiku nodrošinātu cilvēku veselības un patērētāju interešu augstu aizsardzības līmeni, jo īpaši ņemot vērā atšķirības pārtikas, tostarp tradicionālo produktu, piegādē, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību.
Ar to nosaka kopējos principus un pienākumus, stingri zinātniska pamata nodrošināšanas līdzekļus, efektīvu organizatorisko kārtību un procedūras, kas ir lēmumu pieņemšanas pamatā jautājumos par pārtikas un barības nekaitīgumu.
2. Šā panta 1. punkta mērķiem šajā regulā izstrādāti vispārīgi principi, kas Kopienas un valsts līmenī reglamentē pārtiku un barību vispār, un jo īpaši pārtikas un barības nekaitīgumu.
Ar šo regulu izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi.
Šajā regulā izstrādātas procedūras attiecībā uz jautājumiem, kam ir tieša vai netieša ietekme uz pārtikas un barības nekaitīgumu.
3. Šī regula attiecas uz visiem pārtikas un barības ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmiem. Tā neattiecas uz produktu primāro ražošanu savam patēriņam vai pārtikas sagatavošanu, manipulācijām ar to vai uzglabāšanu mājās savam patēriņam.
2. pants
“Pārtikas” definīcija
Šajā regulā, “pārtika” (jeb “pārtikas produkts”) ir jebkura apstrādāta, daļēji apstrādāta vai neapstrādāta viela vai produkts, kas paredzēts cilvēkiem uzturam vai ko saprātīgi paredzamos apstākļos cilvēki varētu lietot uzturā.
Pie “pārtikas” pieder dzērieni, košļājamās gumijas un jebkura viela, tostarp ūdens, kas apzināti pievienota pārtikai tās ražošanas, sagatavošanas vai apstrādes laikā. Pie pārtikas pieder ūdens aiz atbilstības punkta, kā definēts Direktīvas 98/83/EK 6. pantā un neierobežojot Direktīvas 80/778/EEK un Direktīvas 98/83/EK prasības.
Pie “pārtikas” nepieder:
a) dzīvnieku barība;
b) dzīvi dzīvnieki, ja vien tie nav sagatavoti laišanai tirgū patēriņam cilvēku uzturā;
c) augi pirms novākšanas;
e) kosmētiskie līdzekļi Padomes Direktīvas 76/768/EEK ( 3 ) nozīmē;
f) tabaka un tabakas izstrādājumi Padomes Direktīvas 89/622/EEK ( 4 ) nozīmē;
g) narkotiskās vai psihotropās vielas ANO 1961. gada Vienotās Konvencijas par narkotiskajām vielām un ANO 1971. gada Konvencijas par psihotropām vielām nozīmē;
h) atliekas un piesārņotāji.
3. pants
Citas definīcijas
Šajā regulā:
1. “pārtikas aprites tiesību akti” ir normatīvi un administratīvi akti, kas Kopienas vai valsts līmenī reglamentē pārtiku vispār, un jo īpaši pārtikas nekaitīgumu; tie attiecas uz jebkuru pārtikas — kā arī barības, ko ražo produktīviem dzīvniekiem vai ko izbaro šādiem dzīvniekiem — ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmu;
2. “pārtikas uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums, kas nes peļņu vai ne, publisks vai privāts, kas saistīts ar jebkuru pārtikas ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmu;
3. “uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē”, ir ikviena fiziska vai juridiska persona, kura atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka viņa/viņas kontrolē esošais pārtikas uzņēmums izpilda pārtikas aprites tiesību aktu prasības;
4. “barība” (jeb “lopbarība”) ir jebkura pārstrādāta, daļēji pārstrādāta vai nepārstrādāta viela vai produkts, tostarp piedevas, ko paredzēts izbarot dzīvniekiem;
5. “barības uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums, kas nes peļņu vai ne, ir publisks vai privāts, kas saistīts ar jebkuru barības ražošanas, izgatavošanas, pārstrādes, uzglabāšanas, pārvadāšanas vai izplatīšanas operāciju, tostarp ar jebkuru ražotāju, kas ražo, pārstrādā vai uzglabā barību dzīvnieku barošanai savā saimniecībā;
6. “uzņēmējs, kas iesaistīts barības apritē”, ir ikviena fiziska vai juridiska persona, kura atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka viņa/viņas kontrolē esošais barības uzņēmums izpilda barības aprites tiesību aktu prasības;
7. “mazumtirdzniecība” ir manipulācijas ar pārtiku un/vai tās apstrāde, un tās uzglabāšana tirdzniecības vai piegādes vietā galapatērētājam, tostarp izplatīšanas vietās, ēdināšanas uzņēmumos, uzņēmumu un iestāžu ēdnīcās, restorānos un citos līdzīgos pārtikas pakalpojumu uzņēmumos, veikalos, lielveikalu izplatīšanas centros un vairumtirdzniecības punktos;
8. “laišana tirgū” ir pārtikas vai barības turēšana pārdošanas nolūkā, tostarp piedāvāšana pārdošanai vai jebkura cita veida nodošana par maksu vai bez tās, un pārdošana, izplatīšana un citāda nodošana;
9. “risks” ir apdraudējuma rezultātā radušās negatīvas ietekmes uz veselību varbūtība un minētās ietekmes nopietnība;
10. “riska analīze” ir process, ko veido trīs savstarpēji saistītas daļas: riska novērtējums, riska pārvaldība un riska paziņošana;
11. “riska novērtējums” ir zinātniski pamatots process, ko veido četri posmi: apdraudējuma identificēšana, apdraudējuma raksturojums, iedarbības novērtējums un riska raksturojums;
12. “riska pārvaldība” ir no riska novērtējuma atšķirīgs process, kurā izsver politikas alternatīvas, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, ņemot vērā riska novērtējumu un citus tiesiskus faktorus un vajadzības gadījumā izraugoties atbilstīgus profilakses un kontroles pasākumus;
13. “riska paziņošana” ir informācijas un atzinumu interaktīva apmaiņa visā riska analīzes procesā attiecībā uz apdraudējumu un risku, ar risku saistītiem faktoriem un riska uztveri starp riska novērtētājiem, riska pārvaldītājiem, patērētājiem, pārtikas un barības uzņēmumiem, akadēmisko sabiedrību un citām ieinteresētajām personām, tostarp riska novērtējuma rezultātu izskaidrošana un riska pārvaldības lēmumu pamatojums;
14. “apdraudējums” ir bioloģisks, ķīmisks vai fizisks aģents pārtikā vai barībā vai tāds pārtikas vai barības stāvoklis, kas potenciāli var izraisīt negatīvu ietekmi uz veselību;
15. “izsekojamība” ir spēja visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos izsekot un atrast jebkuru pārtiku, barību,produktīvo dzīvnieku vai vielu, ko paredzēts vai ko varētu pievienot pārtikai vai barībai;
16. “ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmi” ir visi posmi, tostarp imports, no pārtikas primārās ražošanas, to ieskaitot, līdz tās uzglabāšanai, pārvadāšanai, pārdošanai vai piegādei galapatērētājam, tās ieskaitot, un attiecīgā gadījumā barības importēšana, ražošana, izgatavošana, uzglabāšana, pārvadāšana, izplatīšana, pārdošana un piegāde;
17. “primārā ražošana” ir primāro produktu ražošana vai audzēšana, tostarp ražas novākšana, slaukšana un saimniecībā audzētu dzīvnieku ražošana pirms nokaušanas. Tā iekļauj arī medības, zveju un savvaļas produktu vākšanu;
18. “galapatērētājs” ir pēdējais pārtikas produkta patērētājs, kurš neizmantos pārtiku uzņēmējdarbībā, kas saistīta ar pārtikas apriti.
II NODAĻA
VISPĀRĪGI PĀRTIKAS APRITES TIESĪBU AKTI
4. pants
Joma
1. Šī nodaļa attiecas uz jebkuras pārtikas — kā arī barības, ko ražo produktīviem dzīvniekiem vai ko izbaro šādiem dzīvniekiem — ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmu.
2. Šīs regulas 5. līdz 10. pantā noteiktie principi veido vispārīgu horizontāla rakstura sistēmu, kas jāņem vērā, veicot pasākumus.
3. Lai izpildītu 5. līdz 10. panta prasības, pastāvošos pārtikas aprites tiesību aktu principus un procedūras savstarpēji pielāgo pēc iespējās drīz un vēlākais līdz 2007. gada 1. janvārim.
4. Līdz tam laikam un atkāpjoties no 2. punkta, spēkā esošos tiesību aktus ievieš, ņemot vērā 5. līdz 10. pantā noteiktos principus.
1. IEDAĻA
VISPĀRĪGI PĀRTIKAS APRITES TIESĪBU AKTU PRINCIPI
5. pants
Vispārīgi mērķi
1. Pārtikas aprites tiesību aktiem ir viens vai vairāki vispārīgi mērķi, proti, augsts cilvēku dzīvības un veselības, kā arī patērētāju interešu aizsardzības līmenis, tostarp godīga pārtikas tirdzniecības prakse, attiecīgā gadījumā ņemot vērā dzīvnieku veselības un labturības, augu veselības un vides aizsardzību.
2. Pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir panākt tādas pārtikas un barības brīvu apriti Kopienā, kura izgatavota vai ko pārdod saskaņā ar šīs nodaļas vispārīgajiem principiem un prasībām.
3. Ja pastāv starptautiskie standarti vai ja tie noteikti tiks izstrādāti, tad tos ņem vērā, izstrādājot vai pieņemot pārtikas aprites tiesību aktus, izņemot gadījumus, kad tādi standarti vai to daļas būtu neefektīvs vai nepiemērots līdzeklis pārtikas aprites tiesību aktu likumīgo mērķu sasniegšanai, vai ja ir attiecīgs zinātnisks pamatojums, vai ja to rezultātā aizsardzības līmenis būtu citāds, nekā atzīts par piemērotu Kopienā.
6. pants
Riska analīze
1. Lai sasniegtu vispārīgo mērķi, proti, cilvēku veselības un dzīvības augsta līmeņa aizsardzību, pārtikas aprites tiesību aktu pamatā ir riska analīze, izņemot gadījumus, kad tas neatbilst apstākļiem vai konkrētā pasākuma iedabai.
2. Riska novērtēšanu pamato ar pieejamiem zinātniskiem pierādījumiem un veic neatkarīgi, objektīvi un pārredzami.
3. Lai sasniegtu pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgos mērķus, kas noteikti 5. pantā, veicot riska pārvaldību, ņem vērā riska novērtēšanas rezultātus, un jo īpaši 22. pantā norādītās Iestādes atzinumus, citus faktorus, kas attiecas uz konkrēto jautājumu, un 7. panta 1. punktā noteiktajos apstākļos — piesardzības principu.
7. pants
Piesardzības princips
1. Īpašos apstākļos, kad, novērtējot pieejamo informāciju, identificēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības, var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, līdz saņem turpmāku zinātnisko informāciju par pilnīgāku riska novērtējumu.
2. Pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz 1. punktu, ir proporcionāli un ierobežo tirdzniecību ne vairāk, kā vajadzīgs, lai sasniegtu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, ņemot vērā tehnisko un ekonomisko iespējamību un citus faktorus, ko uzskata par atbilstīgiem attiecīgajā jautājumā. Minētos pasākumus pārskata sapratīgā laikā, kas atkarīgs no tā, kāda ir identificētā riska dzīvībai vai veselībai iedaba, un tās zinātniskās informācijas veida, kura vajadzīga, lai gūtu lielāku zinātnisku pārliecību un veiktu pilnīgāku riska novērtējumu.
8. pants
Patērētāju interešu aizsardzība
1. Pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir aizsargāt patērētāju intereses, un ar tiem patērētājiem nodrošina pamatu, lai izdarītu uz informāciju balstītu izvēli attiecībā uz pārtikas produktiem, ko viņi lieto uzturā. To mērķis ir novērst:
a) krāpniecisku vai maldinošu praksi;
b) pārtikas produktu viltošanu; un
c) jebkuru citu praksi, kas var maldināt patērētāju.
2. IEDAĻA
PĀRREDZAMĪBAS PRINCIPI
9. pants
Apspriešanās ar sabiedrību
Sagatavojot, novērtējot un pārskatot pārtikas aprites tiesību aktus, atklāti un pārredzami, tieši vai ar pārstāvniecības struktūru starpniecību apspriežas ar sabiedrību, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams jautājuma steidzamības dēļ.
10. pants
Sabiedrības informēšana
Neierobežojot Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumus, kas piemērojami attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, gadījumos, kad ir pamatots iemesls aizdomām, ka pārtika vai barība var radīt risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, atkarībā no minētā riska iedabas, nopietnības un apjoma, valsts iestādes sper attiecīgus soļus, lai informētu plašu sabiedrību par riska veselībai iedabu, pēc iespējas pilnīgi identificējot pārtiku vai barību, vai pārtikas vai barības veidu, iespējamo risku, un pasākumus, ko veic vai ko veiks, lai no minētā riska izvairītos, lai to samazinātu vai novērstu.
3. IEDAĻA
VISPĀRĒJIE PIENĀKUMI PĀRTIKAS TIRDZNIECĪBĀ
11. pants
Pārtika un barība, ko importē Kopienā
Pārtika un barība, ko importē Kopienā laišanai tirgū, atbilst attiecīgajām pārtikas aprites tiesību aktu prasībām vai nosacījumiem, ko Kopiena atzinusi par vismaz līdzvērtīgiem minētajām prasībām, vai — ja noslēgts īpašs nolīgums starp Kopienu un eksportētājvalsti — tad tajā iekļautajām prasībām.
12. pants
Pārtika un barība, ko eksportē no Kopienas
1. Pārtika un barība, ko eksportē vai reeksportē no Kopienas laišanai tirgū trešā valstī, atbilst attiecīgajām pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, ja vien importētājvalsts iestāžu prasības nav citādas vai ja citādi nav noteikts normatīvos aktos, standartos, prakses kodeksos un citās juridiskās un administratīvās procedūrās, kas var būt spēkā importētājvalstī.
Citos apstākļos, izņemot gadījumus, kad pārtikas produkti ir kaitīgi veselībai vai barība nav nekaitīga, pārtiku un barību var eksportēt vai reeksportēt tikai tad, ja galamērķa valsts kompetentās iestādes informētas par iemesliem, kāpēc attiecīgo pārtiku vai barību nevarētu laist tirgū Kopienā, un apstākļiem, kādos tas nevar notikt, tam ir noteikti piekritušas.
2. Ja piemēro tāda divpusēja nolīguma noteikumus, kurš noslēgts starp Kopienu vai vienu no tās dalībvalstīm un kādu trešo valsti, tad pārtika un barība, ko eksportē no Kopienas vai attiecīgās dalībvalsts uz attiecīgo trešo valsti, atbilst minētajiem noteikumiem.
13. pants
Starptautiskie standarti
Neierobežojot savas tiesības un pienākumus, Kopiena un dalībvalstis:
a) veicina starptautisko tehnisko pārtikas un barības standartu, kā arī sanitāro un fitosanitāro standartu izstrādi;
b) veicina koordināciju darbam ar pārtikas un barības standartiem, ko sākušas starptautiskās valstiskās un nevalstiskās organizācijas;
c) atbilstīgā un piemērotā gadījumā veicina līgumu izstrādi par īpašo ar pārtiku un barību saistīto pasākumu līdzvērtības atzīšanu;
d) pievērš īpašu uzmanību attīstības valstu īpašajām attīstības, finanšu un tirdzniecības vajadzībām, lai nodrošinātu, ka starptautiskie standarti nerada nevajadzīgus šķēršļus eksportam no attīstības valstīm;
e) veicina saskaņotību starp pārtikas aprites tiesību aktiem un starptautiskajiem tehniskajiem standartiem, nodrošinot arī, ka nesamazinās augstais aizsardzības līmenis, kas pieņemts Kopienā.
4. IEDAĻA
PĀRTIKAS APRITES TIESĪBU AKTU VISPĀRĪGAS PRASĪBAS
14. pants
Pārtikas nekaitīguma prasības
1. Pārtiku nelaiž tirgū, ja tā nav nekaitīga.
2. Uzskata, ka pārtika nav nekaitīga, ja domā, ka tā:
a) var kaitēt veselībai;
b) nav derīga lietošanai cilvēku uzturā.
3. Nosakot, vai pārtika nav nekaitīga, ņem vērā:
a) parastos apstākļus, kādos patērētājs lieto pārtiku, un apstākļus katrā ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmā; un
b) informāciju, ko sniedz patērētājam, tostarp informāciju uz etiķetes vai citu patērētājam parasti pieejamu informāciju par to, kā izvairīties no īpašas negatīvas ietekmes uz veselību, ko izraisa kāds konkrēts pārtikas produkts vai konkrētas kategorijas pārtikas produkti.
4. Nosakot, vai pārtika var kaitēt veselībai, ņem vērā:
a) ne tikai minētās pārtikas iespējamo tūlītējo un/vai īstermiņa un/vai ilgtermiņa ietekmi uz tās personas veselību, kura to lieto uzturā, bet arī ietekmi uz nākamajām paaudzēm;
b) iespējamo kumulatīvo toksisko iedarbību;
c) konkrētas kategorijas patērētāju veselības jutīgumu, ja pārtika ir paredzēta minētajās kategorijas patērētājiem.
5. Nosakot, vai pārtika ir nederīga lietošanai cilvēku uzturā, ņem vērā, vai pārtika cilvēku uzturā atbilstīgi tās paredzētajai lietošanai nav lietojama piesārņojuma dēļ, ko radījis kāds svešķermenis vai kas cits, vai pūšanas, bojāšanās vai trūdēšanas dēļ.
6. Ja kāds pārtikas produkts, kurš nav nekaitīgs, ir daļa no pārtikas partijas vai sūtījuma, kas ir no vienas un tās pašas klases precēm vai precēm ar vienu un to pašu aprakstu, tad pieņem, ka visa pārtika šajā partijā vai sūtījumā nav nekaitīga, ja vien pēc rūpīga novērtējuma nav pierādījumu, ka atlikusī partija vai sūtījums ir nekaitīgs.
7. Pārtiku, kas atbilst īpašiem Kopienas noteikumiem, kuri reglamentē pārtikas nekaitīgumu, uzskata par nekaitīgu, ciktāl tas skar aspektus, uz kuriem attiecas minētie īpašie Kopienas noteikumi.
8. Pārtikas atbilstība īpašiem noteikumiem, kas uz to attiecas, neliedz kompetentajām iestādēm veikt atbilstīgus pasākumus, lai noteiktu ierobežojumus tās laišanai tirgū vai lai pieprasītu to izņemt no tirgus, ja ir pamatotas aizdomas, ka minētā pārtika nav nekaitīga, kaut gan šāda atbilstība pastāv.
9. Ja nav īpašu Kopienas noteikumu, tad pārtiku uzskata par nekaitīgu, ja tā atbilst īpašajiem valsts tiesību aktu noteikumiem, kas reglamentē pārtikas nekaitīgumu tajā dalībvalstī, kuras teritorijā minēto pārtiku laiž tirgū, un ja tādi noteikumi ir izstrādāti un tos piemēro, neierobežojot Līgumu, jo īpaši tā 28. un 30. pantu.
15. pants
Barības nekaitīguma prasības
1. Barību nelaiž tirgū un neizbaro nevienam produktīvajam dzīvniekam, ja tā nav nekaitīga.
2. Uzskata, ka barību nav nekaitīga tās paredzētajai izmantošanai, ja domā, ka:
— tai ir negatīva ietekme uz cilvēku vai dzīvnieku veselību,
— pārtiku, kas iegūta no produktīvajiem dzīvniekiem, tā padara tādu, kas nav nekaitīga patēriņam cilvēku uzturā.
3. Ja barība, kuru identificē kā neatbilstīgu barības nekaitīguma prasībām, ir daļa no barības partijas vai sūtījuma, kas ir no vienas un tās pašas klases precēm vai precēm ar vienu un to pašu aprakstu, tad pieņem, ka visa barība šajā partijā vai sūtījumā ir neatbilstīga, ja vien pēc rūpīga novērtējuma nav pierādījumu, ka atlikusī partija vai sūtījums atbilst barības nekaitīguma prasībām.
4. Barību, kas atbilst īpašiem Kopienas noteikumiem, kuri reglamentē barības nekaitīgumu, uzskata par nekaitīgu, ciktāl tas skar aspektus, uz kuriem attiecas minētie īpašie Kopienas noteikumi.
5. Barības atbilstība īpašiem noteikumiem, kas uz to attiecas, neliedz kompetentajām iestādēm veikt atbilstīgus pasākumus, lai noteiktu ierobežojumus tās laišanai tirgū vai lai pieprasītu tās izņemšanu no tirgus, ja ir pamatotas aizdomas, ka minētā barība nav nekaitīga, kaut gan šāda atbilstība pastāv.
6. Ja nav īpašu Kopienas noteikumu, tad barību uzskata par nekaitīgu, ja tā atbilst īpašajiem valsts tiesību aktu noteikumiem, kas reglamentē barības nekaitīgumu tajā dalībvalstī, kuras teritorijā minētā barība ir apritē, un ja tādi noteikumi ir izstrādāti un to piemēro, neierobežojot Līgumu, jo īpaši tā 28. un 30. pantu.
16. pants
Noformējums
Neierobežojot konkrētākus pārtikas aprites tiesību aktu noteikumus, pārtikas vai barības marķējums, reklāma un noformējums, tostarp to forma, izskats vai iepakojums, izmantotie iepakojuma materiāli, veids, kā tie izkārtoti un kā novietoti, kā arī informācija, kas par tiem pieejama ar jebkura saziņas līdzekļa starpniecību, nemaldina patērētājus.
17. pants
Pienākumi
1. Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos uzņēmumos, kas atrodas viņu pārziņā, nodrošina, lai pārtika vai barība atbilstu pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, kas attiecas uz viņu darbību, un pārbauda, vai minētās prasības ir izpildītas.
2. Dalībvalstīs ir spēkā pārtikas aprites tiesību akti, un tās uzrauga un pārbauda, lai uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos pildītu attiecīgās pārtikas aprites tiesību aktu prasības.
Minētajā nolūkā tajās darbojas oficiālas kontroles sistēma un tiek veiktas citas apstākļiem atbilstīgas darbības, tostarp sabiedrības informēšana par pārtikas un barības nekaitīgumu un risku, pārtikas un barības nekaitīguma uzraudzību, un citas uzraudzības darbības, kas skar visus ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmus.
Dalībvalstis arī izstrādā noteikumus par pasākumiem un sankcijām, ko piemēro par pārtikas un barības aprites tiesību aktu pārkāpšanu. Tādiem pasākumiem un sankcijām jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.
18. pants
Izsekojamība
1. Visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos ir nodrošināts, ka pārtiku, barību, produktīvos dzīvniekus un jebkuras citas vielas, ko paredzēts pievienot vai ko varētu pievienot pārtikai vai barībai, var izsekot.
2. Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, spēj identificēt jebkuru personu, kas tām piegādājusi pārtiku, barību, produktīvu dzīvnieku vai jebkuru vielu, ko paredzēts pievienot vai ko varētu pievienot pārtikai vai barībai.
Tādēļ minēto uzņēmēju rīcībā ir sistēmas un procedūras, kas dod iespēju pēc pieprasījuma darīt attiecīgo informāciju zināmu kompetentajām iestādēm.
3. Pārtikas un barības apritē iesaistītu uzņēmēju rīcībā ir sistēmas un procedūras, ar ko identificē citus uzņēmumus, kam ir piegādāti minēto uzņēmēju produkti. Attiecīgo informāciju pēc pieprasījuma dara zināmu kompetentajām iestādēm.
4. Pārtiku vai barību, ko laiž tirgū vai ko varētu laist tirgū Kopienā, pienācīgi marķē vai identificē, lai atvieglotu tās izsekojamību, izmantojot atbilstīgus dokumentus vai informāciju saskaņā ar attiecīgām konkrētāku noteikumu prasībām.
5. Noteikumus šā panta prasību piemērošanai attiecībā uz konkrētām nozarēm var pieņemt saskaņā ar 58. panta 2. punktā noteikto procedūru.
19. pants
Pienākumi attiecībā uz pārtiku: uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē
1. Ja uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē, uzskata vai ja tam ir iemesls uzskatīt, ka pārtika, ko tas importējis, ražojis, pārstrādājis, izgatavojis vai izplatījis, neatbilst pārtikas nekaitīguma prasībām, un ja minētā pārtika vairs nav minētā pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja tiešā kontrolē, tad tas tūlīt sāk procedūru, lai izņemtu attiecīgo pārtiku no tirgus, un paziņo to kompetentajām iestādēm. Ja produkts jau var būt nonācis pie patērētāja, tad minētais tirgus dalībnieks efektīvi un precīzi informē patērētājus par pārtikas izņemšanas iemesliem un vajadzības gadījumā saņem atpakaļ no patērētājiem produktus, kas tiem jau piegādāti, ja citi pasākumi nav pietiekami, lai sasniegtu augstu veselības aizsardzības līmeni.
2. Uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē un atbild par mazumtirdzniecību vai izplatīšanas darbībām, kuras neietekmē pārtikas iepakojumu, marķējumu, nekaitīgumu vai veselumu, sāk procedūru, lai izņemtu no tirgus produktus, kas neatbilst pārtikas nekaitīguma prasībām, un sadarbībā ar ražotājiem, pārstrādātājiem, izgatavotājiem un/vai kompetentajām iestādēm sekmē pārtikas nekaitīgumu, sniedzot attiecīgu informāciju, kas vajadzīga, lai izsekotu pārtiku.
3. Ja uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē, uzskata vai tam ir iemesls uzskatīt, ka pārtika, ko tas laidis tirgū, var būt kaitīga cilvēku veselībai, tad tas tūlīt paziņo to kompetentajām iestādēm. Minētie uzņēmēji paziņo kompetentajām iestādēm, kāda darbība veikta, lai novērstu risku galapatērētājam, un nekavē un neatrunā nevienu cilvēku no sadarbības ar kompetentajām iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, ja ar to var izvairīties no riska, ko rada pārtika, vai minēto risku samazināt vai novērst.
4. Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, rīkojoties, lai izvairītos no riska, ko rada pārtika, kuru tie piegādā vai ir piegādājuši, vai lai samazinātu minēto risku.
20. pants
Pienākumi attiecībā uz barību: uzņēmēji, kas iesaistīti barības apritē
1. Ja uzņēmējs, kas iesaistīts barības apritē, uzskata vai ja tam ir iemesls uzskatīt, ka barība, ko tas importējis, ražojis, pārstrādājis, izgatavojis vai izplatījis, neatbilst pārtikas nekaitīguma prasībām, tad tas tūlīt sāk procedūras, lai izņemtu attiecīgo barību no tirgus, un paziņo to kompetentajām iestādēm. Tādos apstākļos vai gadījumā, kas norādīts 15. panta 3. punktā, kad partija vai sūtījums neatbilst barības nekaitīguma prasībām, minēto barību iznīcina, ja vien kompetentā iestāde nenolemj citādi. Minētais tirgus dalībnieks efektīvi un precīzi informē minētās barības izmantotājus par tās izņemšanas iemesliem un vajadzības gadījumā saņem atpakaļ jau piegādātos produktus, ja citi pasākumi nav pietiekami, lai sasniegtu augstu veselības aizsardzības līmeni.
2. Uzņēmējs, kas iesaistīts barības apritē un atbild par mazumtirdzniecību vai izplatīšanas darbībām, kas neietekmē barības iepakojumu, marķējumu, nekaitīgumu vai veselumu, sāk procedūru, lai izņemtu no tirgus produktus, kas neatbilst barības nekaitīguma prasībām, un sadarbībā ar ražotājiem, pārstrādātājiem, izgatavotājiem un/vai kompetentajām iestādēm veicina barības nekaitīgumu, sniedzot attiecīgu informāciju, kas vajadzīga, lai izsekotu barību.
3. Ja uzņēmējs, kas iesaistīts barības apritē, uzskata vai tam ir iemesls uzskatīt, ka barība, ko tas laidis tirgū, iespējams, neatbilst barības nekaitīguma prasībām, tad tas tūlīt paziņo to kompetentajām iestādēm. Tas paziņo kompetentajām iestādēm, kāda darbība veikta, lai novērstu risku, ko rada tādas barības izmantošana, un nekavē un neatrunā nevienu cilvēku no sadarbības ar kompetentajām iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, ja ar to var izvairīties no riska, ko rada barība, vai minēto risku samazināt vai novērst.
4. Uzņēmēji, kas iesaistīti barības apritē, sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, rīkojoties, lai izvairītos no riska, ko rada barība, kuru tie piegādā vai ir piegādājuši.
21. pants
Atbildība
Šīs nodaļas noteikumi neierobežo Padomes Direktīvu 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem ( 5 ).
III NODAĻA
EIROPAS PĀRTIKAS NEKAITĪGUMA IESTĀDE
1. IEDAĻA
MISIJA UN UZDEVUMI
22. pants
Iestādes misija
1. Ar šo nodibina Eiropas Pārtikas nekaitīguma Iestādi, še turpmāk “Iestāde”.
2. Iestāde sniedz zinātniskas konsultācijas un zinātnisku un tehnisku atbalstu attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem un politiku visās sfērās, kam ir tieša vai netieša ietekme uz pārtikas un barības nekaitīgumu. Tā sniedz neatkarīgu informāciju par visiem jautājumiem minētajās sfērās un paziņo par riskiem.
3. Iestāde veicina augstu cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmeni, un šajā sakarā tā saistībā ar iekšējā tirgus darbību ņem vērā dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību un vidi.
4. Iestāde vāc un analizē datus, lai varētu raksturot un uzraudzīt risku, kam ir tieša vai netieša ietekme uz pārtikas un barības nekaitīgumu.
5. Iestādes misija ir arī sniegt:
a) zinātniskas konsultācijas un zinātnisku un tehnisku atbalstu jautājumos par cilvēku uzturu saistībā ar Kopienas tiesību aktiem un — pēc Komisijas pieprasījuma — palīdzību saistībā ar paziņojumiem par uztura jautājumiem saistībā ar Kopienas veselības programmu;
b) zinātniskus atzinumus citos jautājumos, kas saistīti ar dzīvnieku veselību un labturību un augu veselību;
c) zinātniskus atzinumus par produktiem, kas nav pārtika un barība un ir saistīti ar ģenētiski modificētiem organismiem, kā definēts Direktīvā 2001/18/EK, neierobežojot tajā noteiktās procedūras.
6. Iestāde sniedz zinātniskus atzinumus, kas kalpos kā zinātniskais pamats Kopienas pasākumu izstrādei un pieņemšanai sfērās, kas ir tās misijas jomā.
7. Iestāde veic savus uzdevumus apstākļos, kas dod tai iespēju būt par references centru atbilstīgi tās neatkarībai, sniegto atzinumu un izplatītās informācijas zinātniskajai un tehniskajai kvalitātei, tās veikto procedūru un darbības metožu pārredzamībai un tās centieniem, veicot tai uzticētos uzdevumus.
Iestāde cieši sadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām struktūrām, kas veic Iestādes uzdevumiem līdzīgus uzdevumus.
8. Iestāde, Komisija un dalībvalstis sadarbojas, lai veicinātu efektīvu saskaņu starp riska novērtējuma, riska pārvaldības un riska paziņošanas funkcijām.
9. Dalībvalstis sadarbojas ar Iestādi, lai nodrošinātu tās misijas izpildi.
23. pants
Iestādes uzdevumi
Iestādes uzdevumi ir:
a) sniegt Kopienas iestādēm un dalībvalstīm labākos iespējamos zinātniskos atzinumus visos gadījumos, kas noteikti Kopienas tiesību aktos, un par jebkuru jautājumu, kurš ir tās misijas jomā;
b) sekmēt un koordinēt vienotu riska novērtējuma metožu attīstību sfērās, kas ir tās misijas jomā;
c) sniegt zinātnisku un tehnisku atbalstu Komisijai sfērās, kas ir tās misijas jomā, un — ja tiek pieprasīts — arī riska novērtējuma atzinumu interpretācijā un apsvērumos;
d) uzdot, lai tiktu veikti zinātniski pētījumi, kas vajadzīgi tās misijas īstenošanai;
e) meklēt, vākt, salīdzināt, analizēt un apkopot zinātniskos un tehniskos datus sfērās, kas ir tās misijas jomā;
f) darboties, lai identificētu un raksturotu potenciālus riskus sfērās, kas ir tās misijas jomā;
g) izveidot organizāciju tīklu sistēmu, kas darbotos sfērās, kas ir tās misijas jomā, un atbildēt par to darbību;
h) ja Komisija pieprasa — tad sniegt zinātnisku un tehnisku palīdzību krīzes vadības procedūrās, ko ieviesusi Komisija attiecībā uz pārtikas un barības nekaitīgumu;
i) ja Komisija pieprasa — tad sniegt zinātnisku un tehnisku palīdzību, lai uzlabotu sadarbību starp Kopienu, kandidātvalstīm, starptautiskajām organizācijām un trešām valstīm sfērās, kas ir tās misijas jomā;
j) nodrošināt, lai sabiedrība un ieinteresētās personas saņemtu ātru, ticamu, objektīvu un saprotamu informāciju sfērās, kas ir Iestādes misijas jomā;
k) neatkarīgi izteikt savus secinājumus un orientējošus norādījumus par jautājumiem, kas ir tās misijas jomā;
l) uzņemties jebkuru citu uzdevumu, ko, nepārsniedzot Iestādes misijas jomu, tai uztic Komisija.
2. IEDAĻA
ORGANIZĀCIJA
24. pants
Iestādes struktūras
Iestādes struktūras ir:
a) valde;
b) izpilddirektors un viņa personāls;
c) konsultatīvā padome;
d) zinātniskā komiteja un zinātnes ekspertu grupas.
25. pants
Valde
1. Valdē ir 14 locekļi, kurus, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ieceļ Padome no saraksta, ko izstrādājusi Komisija un kur iekļauts ievērojami lielāks kandidātu skaits nekā ieceļamo locekļu skaits, kā arī Komisijas pārstāvis. Četriem locekļiem jābūt pieredzei organizācijās, kas pārstāv patērētājus un citas ieinteresētās personas pārtikas apritē.
Sarakstu, ko izstrādājusi Komisija un kam pievienoti attiecīgie dokumenti, nosūta Eiropas Parlamentam. Pēc iespējas drīz un trīs mēnešu laikā pēc minētās nosūtīšanas, Eiropas Parlaments var darīt savu viedokli zināmu Padomei, kas tad iecels valdi.
Valdes locekļus izraugās tā, lai nodrošinātu augstākos kompetences standartus, plašu attiecīgās pieredzes spektru un — saskaņā ar tiem — plašāko iespējamo ģeogrāfisko izplatību Eiropas Savienībā.
2. Valdes locekļu pilnvaru laiks ir četri gadi, un to var atjaunot vienu reizi. Tomēr attiecībā uz pirmo pilnvaru termiņu pusei valdes locekļu tas ir seši gadi.
3. Valde pēc izpilddirektora priekšlikuma pieņem Iestādes iekšējos noteikumus. Minētos noteikumus dara publiski pieejamus.
4. Par valdes priekšsēdētāju uz divu gadu termiņu, ko var atjaunināt, Valde ievēl vienu no saviem locekļiem.
5. Valde pieņem savu reglamentu.
Ja vien nav paredzēts citādi, valde pieņem lēmumus ar locekļu balsu vairākumu.
6. Valde sanāk pēc priekšsēdētāja uzaicinājuma vai pēc vismaz trešdaļas locekļu pieprasījuma.
7. Valde nodrošina, lai Iestāde īstenotu savu misiju un pildītu tai uzticētos uzdevumus, ievērojot šajā regulā izstrādātos nosacījumus.
8. Līdz katra gada 31. janvārim valde pieņem Iestādes darba programmu nākamajam gadam. Tā pieņem arī pārskatāmu daudzgadu programmu. Valde nodrošina, lai minētās programmas būtu saskaņā ar Komisijas tiesību aktu un politikas prioritātēm pārtikas nekaitīguma sfērā.
Līdz katra gada 30. martam Valde pieņem vispārīgo ziņojumu par Iestādes darbību iepriekšējā gadā.
9. Aģentūrai piemērojamos finanšu noteikumus valde pieņem pēc apspriešanās ar Komisiju. Tajos nedrīkst būt atkāpju no Komisijas Regulas (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 (2002. gada 19. novembris) par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam ( 6 ), ja vien šāda atkāpe nav īpaši vajadzīga Iestādes darbībai un Komisija nav tam iepriekš piekritusi.
10. Izpilddirektors piedalās Valdes sēdēs bez balsstiesībām un izveido sekretariātu. Valde uzaicina zinātniskās komitejas priekšsēdētāju piedalīties tās sanāksmēs bez balsstiesībām.
26. pants
Izpilddirektors
1. Izpilddirektoru uz piecu gadu termiņu, ko var atjaunot, ieceļ valde no kandidātu saraksta, kuru piedāvā Komisija pēc atklāta konkursa, kas notiek pēc tam, kad Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un citos informācijas avotos publicēts uzaicinājums. Pirms iecelšanas amatā kandidātu, ko izraudzījusies valde, uzaicina tūlīt sniegt paziņojumu Eiropas Parlamentam un atbildēt uz šīs iestādes locekļu jautājumiem. Izpilddirektoru no amata var atlaist ar valdes balsu vairākumu.
2. Izpilddirektors ir Iestādes likumīgais pārstāvis un atbild par:
a) Iestādes ikdienas administratīvo vadību;
b) Iestādes darba programmas priekšlikuma izstrādāšanu, apspriežoties ar Komisiju;
c) valdes pieņemto darba programmu un lēmumu izpildi;
d) to, lai nodrošinātu atbilstīgu zinātnisku, tehnisku un administratīvu atbalstu zinātniskajai komitejai un zinātnes ekspertu grupām;
e) to, lai nodrošinātu, ka Iestāde pilda savus uzdevumus saskaņā ar pasūtītāju prasībām, jo īpaši attiecībā uz sniegto pakalpojumu un iztērētā laika atbilstību;
f) iestādes ieņēmumu un izdevumu tāmes projekta sagatavošanu un tās budžeta izpildi;
g) visiem personāla jautājumiem;
h) sakaru dibināšanu un uzturēšanu ar Eiropas Parlamentu un par regulāra dialoga nodrošināšanu ar attiecīgajām tā komitejām.
3. Katru gadu izpilddirektors iesniedz valdei apstiprināšanai:
a) vispārējā ziņojuma projektu, kas attiecas uz visu Iestādes darbību iepriekšējā gadā;
b) darba programmu projektus.
Izpilddirektors pēc tam, kad valde pieņēmusi darba programmas, nosūta tās Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un dalībvalstīm un nodrošina to publicēšanu.
Izpilddirektors pēc tam, kad valde pieņēmusi Iestādes vispārējo ziņojumu, un līdz 15. jūnijam nosūta to Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, un nodrošina tā publicēšanu.
Izpilddirektors ik gadu nosūta budžeta lēmējinstitūcijai visu informāciju, kas attiecas uz novērtēšanas procedūru rezultātu.
▼M1 —————
27. pants
Konsultatīvā padome
1. Konsultatīvās padomes locekļi ir pārstāvji no dalībvalstu kompetentajām struktūrām, kas pilda Iestādes uzdevumiem līdzīgus uzdevumus, — pa vienam izraudzītam pārstāvim no katras dalībvalsts. Pārstāvjus var aizstāt to vietnieki, ko ieceļ tajā pašā laikā.
2. Konsultatīvās padomes locekļi nedrīkst būt valdes locekļi.
3. Konsultatīvā padome konsultē izpilddirektoru par viņa pienākumu izpildi, ievērojot šo regulu, jo īpaši par Iestādes darba programmas plāna izstrādāšanu. Izpilddirektors var arī pieprasīt konsultatīvajai padomei konsultāciju prioritāšu noteikšanā attiecībā uz zinātnisko atzinumu pieprasījumiem.
4. Ar konsultatīvās padomes starpniecību notiek informācijas apmaiņa par potenciālo risku un zināšanu apkopošana. Tā nodrošina ciešu sadarbību starp Iestādi un dalībvalstu kompetentajām struktūrām jo īpaši šādos gadījumos:
a) izvairīšanās no Iestādes zinātnisko pētījumu dublēšanās ar dalībvalstu pētījumiem saskaņā ar 32. pantu;
b) apstākļos, kas precizēti 30. panta 4. punktā, ja ir jāsadarbojas Iestādei un kādai valsts struktūrai;
c) saskaņā ar 36. panta 1. punktu veicinot to Eiropas organizāciju tīkla darbību, kuras darbojas sfērās, kas ir Iestādes misijas jomā;
d) ja Iestāde vai kāda dalībvalsts identificē potenciālu risku.
5. Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs ir izpilddirektors. Tā regulāri sanāk pēc priekšsēdētāja uzaicinājuma vai pēc vismaz vienas trešdaļas tās locekļu pieprasījuma, un ne retāk kā četras reizes gadā. Tās darbības procedūras precizē Iestādes iekšējos noteikumos un dara publiski pieejamas.
6. Iestāde nodrošina tehnisko un loģistisko atbalstu, kas vajadzīgs konsultatīvajai padomei, un izveido sekretariātu tā sanāksmēm.
7. Komisijas dienestu pārstāvji var piedalīties konsultatīvās padomes darbā. Izpilddirektors var uzaicināt piedalīties pārstāvjus no Eiropas Parlamenta un no citām attiecīgām struktūrām.
Ja konsultatīvā padome apspriež jautājumus, kas minēti 22. panta 5. punkta b) apakšpunktā, tad pārstāvji no dalībvalstu kompetentajām struktūrām, kas veic uzdevumus, kas līdzīgi 22. panta 5. punkta b) apakšpunktā minētajiem uzdevumiem, var piedalīties konsultatīvās padomes darbā, — katra dalībvalsts izraugās vienu pārstāvi.
28. pants
Zinātniskā komiteja un zinātnes ekspertu grupas
1. Zinātniskā komiteja un pastāvīgās zinātnes ekspertu grupas katra savā kompetences jomā atbild par zinātnisko atzinumu sniegšanu Iestādei, un tām ir iespēja vajadzības gadījumā organizēt atklātu izskatīšanu.
2. Zinātniskā komiteja atbild par vispārējo koordināciju, kas vajadzīga, lai nodrošinātu zinātniskā atzinuma procedūras konsekvenci, jo īpaši attiecībā uz darba procedūru pieņemšanu un darba metožu saskaņošanu. Tā sniedz atzinumus par daudznozaru jautājumiem, kas ir vairāk nekā vienas zinātnes ekspertu grupas kompetencē, un par jautājumiem, kuri nav nevienas zinātnes ekspertu grupas kompetencē.
Vajadzības gadījumā, un jo īpaši attiecībā uz gadījumiem, kas nav nevienas zinātnes ekspertu grupas kompetencē, zinātniskā komiteja izveido darba grupas. Tādos gadījumos, sagatavojot zinātniskos atzinumus, tā izmanto minēto darba grupu pieredzi.
3. Zinātniskās komitejas locekļi ir zinātnes ekspertu grupu priekšsēdētāji un seši neatkarīgi zinātniskie eksperti, kas nav nevienā zinātnes ekspertu grupā.
4. Zinātnes ekspertu grupu locekļi ir neatkarīgi zinātnes eksperti. Dibinot Iestādi, izveido šādas zinātnes ekspertu grupas:
a) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar pārtikas piedevām un aromatizētājiem;
b) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar piedevām un produktiem vai vielām, ko izmanto dzīvnieku barībā;
c) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar augu aizsardzības līdzekļiem un to atliekvielām;
d) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar ģenētiski modificētiem organismiem;
e) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar uzturu, jauniem pārtikas produktiem un pārtikas alergēniem;
f) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar bioloģisko apdraudējumu;
g) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar piesārņojumu pārtikas aprites ķēdē;
h) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar dzīvnieku veselību un labturību;
i) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar augu veselību;
j) zinātnes ekspertu grupu jautājumos, kas saistīti ar pārtikas fermentiem, pārstrādes līdzekļiem un materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku.
Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 57.a pantu, lai pēc iestādes pieprasījuma grozītu šā punkta pirmo daļu attiecībā uz zinātnes ekspertu grupu skaitu un nosaukumiem, ņemot vērā tehnisko un zinātnisko attīstību.
5. Zinātniskās komitejas locekļus, kas nav zinātnes ekspertu grupu locekļi, un zinātnes ekspertu grupu locekļus ieceļ valde pēc izpilddirektora priekšlikuma uz trīs gadu termiņu, ko var atjaunot pēc tam, kad Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī attiecīgos vadošos zinātniskos izdevumos un Iestādes globālajā tīmeklī ir publicēts uzaicinājums.
6. Zinātniskā komiteja un zinātnes ekspertu grupas katra no savu locekļu vidus ievēl priekšsēdētāju un divus priekšsēdētāja vietniekus.
7. Zinātniskā komiteja un zinātnes ekspertu grupas pieņem lēmumus ar locekļu balsu vairākumu. Reģistrē arī mazākuma viedokli.
8. Komisijas dienestu pārstāvjiem ir tiesības būt klāt zinātniskās komitejas, zinātnes ekspertu grupu un viņu darba grupu sanāksmēs. Ja tiek uzaicināti minētie pārstāvji, tad viņi var piedalīties, lai ko izskaidrotu vai sniegtu informāciju, bet viņi nepiedalās apspriešanā.
9. Procedūras attiecībā uz zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu darbību un sadarbību nosaka Iestādes iekšējos noteikumos.
Minētās procedūras skar jo īpaši:
a) to, cik reižu pēc kārtas kāda persona var būt par locekli zinātniskajā komitejā vai zinātnes ekspertu grupā;
b) locekļu skaitu katrā zinātnes ekspertu grupā;
c) zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu locekļu izdevumu atmaksāšanas kārtību;
d) veidu, kā zinātniskajai komitejai un zinātnes ekspertu grupām uzdod pildīt uzdevumus un iesniedz pieprasījumus sniegt zinātniskos atzinumus;
e) zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu darba grupu izveidi un organizāciju, un iespēju iekļaut minētajās darba grupās neatkarīgus ekspertus;
f) iespēju uzaicināt novērotājus uz zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu sanāksmēm;
g) iespēju organizēt atklātu izskatīšanu.
3. IEDAĻA
DARBĪBA
29. pants
Zinātniskie atzinumi
1. Iestāde sniedz zinātnisku atzinumu:
a) pēc Komisijas pieprasījuma — par jebkuru jautājumu, kas ir tās misijas jomā, un visos gadījumos, kad Kopienas tiesību aktos ir paredzēta Iestādes konsultācija;
b) pēc savas ierosmes, par jautājumiem, kas ir tās misijas jomā.
Eiropas Parlaments vai dalībvalsts var pieprasīt, lai Iestāde sniegtu zinātnisku atzinumu par jautājumiem, kas ir Iestādes misijas jomā.
2. Pieprasījumiem, kas minēti 1. punktā, pievieno papildu informāciju, kurā izskaidrots izskatāmais zinātniskais jautājums un Kopienas intereses.
3. Ja Kopienas tiesību aktos jau nav precizēts termiņš zinātniskā atzinuma sniegšanai, tad Iestāde sniedz zinātnisko atzinumu termiņā, kas norādīts pieprasījumā sniegt atzinumu, izņemot attiecīgi pamatotus gadījumus.
4. Ja par vieniem un tiem pašiem jautājumiem ir iesniegti dažādi pieprasījumi vai ja pieprasījums nav saskaņā ar 2. punktu, vai ja tas ir neskaidrs, tad Iestāde, apspriedusies ar iestādi vai dalībvalsti(–īm), kas iesniegusi(–ušas) pieprasījumu, var vai nu atteikt, vai ierosināt grozījumus pieprasījumā sniegt atzinumu. Atteikuma pamatojumu sniedz Iestādei vai dalībvalstij(–īm), kas iesniegusi(–ušas) pieprasījumu.
5. Ja Iestāde jau ir sniegusi zinātnisku atzinumu par kādu konkrētu tematu, par kuru iesniegts pieprasījums, tad Iestāde var pieprasījumu noraidīt, ja tā secina, ka nav jaunu zinātnisku elementu, kas pamatotu atkārtotu izskatīšanu. Atteikuma pamatojumu sniedz Iestādei vai dalībvalstij(–īm), kas iesniegusi(–ušas) pieprasījumu.
6. Lai piemērotu šo pantu, Komisija pēc apspriešanās ar Iestādi pieņem:
a) deleģētos aktus saskaņā ar 57.a pantu, lai papildinātu šo regulu, nosakot procedūru, kādu Iestāde piemēro zinātnisko atzinumu pieprasījumiem;
b) īstenošanas aktus, nosakot pamatnostādnes, kas reglamentē to vielu, produktu vai procesu zinātnisko novērtēšanu, uz kuriem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem attiecas sistēma, saskaņā ar kuru jāsaņem iepriekšēja atļauja vai kuri jāieraksta atļautajā sarakstā, jo īpaši, ja Savienības tiesību aktos ir paredzēts vai atļauts, ka pieteikuma iesniedzējs šim nolūkam iesniedz dokumentāciju. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru.
7. Iestādes iekšējos noteikumos precizē prasības attiecībā uz zinātniskā atzinuma formu, izskaidrojošu papildu informāciju un publicēšanu.
30. pants
Atšķirīgi zinātniski atzinumi
1. Iestāde veic uzraudzību, lai jau sākumā identificētu jebkuru iespējamu atšķirību avotu starp tās zinātniskajiem atzinumiem un atzinumiem, ko sniegušas citas struktūras, kas veic līdzīgus uzdevumus.
2. Ja Iestāde identificē potenciālu atšķirības avotu, tad tā sazinās ar konkrēto struktūru, lai pārliecinātos, vai abām pusēm ir pieejama visa būtiskā zinātniskā informācija un lai identificētu iespējami strīdīgus zinātniskos jautājumus.
3. Ja ir identificēta ievērojama atšķirība attiecībā uz zinātniskiem jautājumiem un attiecīgā struktūra ir kāds Kopienas resors vai kāda no Komisijas zinātniskajām komitejām, tad Iestādei un attiecīgajai struktūrai jāsadarbojas, lai vai nu atrisinātu atšķirības, vai iesniegtu Komisijai kopīgu dokumentu, kurā izskaidrotu strīdīgos zinātniskos jautājumus un identificētu attiecīgās neprecizitātes datos. Minēto dokumentu dara publiski pieejamu.
4. Ja ir identificēta ievērojama atšķirība attiecībā uz zinātniskiem jautājumiem un attiecīgā struktūra ir kādas dalībvalsts struktūra, tad Iestādei un attiecīgajai valsts struktūrai jāsadarbojas, lai vai nu atrisinātu atšķirības, vai sagatavotu kopīgu dokumentu, kurā izskaidrotu strīdīgos zinātniskos jautājumus un identificētu attiecīgās neprecizitātes datos. Minēto dokumentu dara publiski pieejamu.
31. pants
Zinātniska un tehniska palīdzība
1. Komisija var pieprasīt, lai Iestāde sniegtu zinātnisku vai tehnisku palīdzību jebkurā sfērā, kas ir tās misijas jomā. Zinātniskās un tehniskās palīdzības sniegšana ir uzdevums, kura pamatā ir zinātniskais vai tehniskais darbs, kas saistīts ar vispāratzītiem zinātniskiem vai tehniskiem principiem, kuriem nav vajadzīgs zinātniskās komitejas vai zinātnes ekspertu grupu zinātnisks novērtējums. Starp tādiem uzdevumiem var jo īpaši būt palīdzība Komisijai tehnisko kritēriju izstrādē vai novērtēšanā, kā arī palīdzība Komisijai tehnisko vadlīniju izstrādē.
2. Ja Komisija iesniedz Iestādei zinātniskās vai tehniskās palīdzības pieprasījumu, tad Komisija, vienojoties ar Iestādi, precizē termiņu, kurā minētais uzdevums jāizpilda.
32. pants
Zinātniskie pētījumi
1. Izmantojot labākos pieejamos neatkarīgos zinātniskos resursus, Iestāde uzdod veikt zinātniskos pētījumus, kas vajadzīgi tās misijas izpildei. Veikt tādus pētījumus uzdod atklāti un pārredzami. Iestāde cenšas panākt, lai varētu izvairīties no dalībvalstu vai Kopienas pētījumu programmu dublēšanas un veicina sadarbību, atbilstīgi to koordinējot.
2. Iestāde informē Eiropas Parlamentu, Komisiju un dalībvalstis par savu zinātnisko pētījumu rezultātiem.
33. pants
Datu vākšana
1. Iestāde meklē, vāc, salīdzina, analizē un apkopo attiecīgos zinātniskos un tehniskos datus sfērās, kas ir tās misijas jomā. Tas jo īpaši nozīmē datu vākšanu, kas attiecas uz:
a) pārtikas patēriņu un cilvēku pakļautību riskam, kas saistīts ar pārtikas patēriņu;
b) bioloģiskā riska sastopamību un izplatību;
c) piesārņotājiem pārtikā un barībā;
d) atliekām.
2. Šā panta 1. punkta mērķiem Iestāde strādā ciešā sadarbībā ar visām organizācijām, kas darbojas datu vākšanas sfērā, tostarp organizācijām no kandidātvalstīm, trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām.
3. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka datus, ko tās savākušas sfērā, kas minētas 1. un 2. punktā, nosūta Iestādei.
4. Lai atvieglotu datu apkopošanu Kopienas līmenī, Iestāde nosūta dalībvalstīm un Komisijai atbilstīgus ieteikumus, kas varētu uzlabot tās saņemto un analizēto datu tehnisko salīdzināmību.
5. Viena gada laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija publicē to datu vākšanas sistēmu sarakstu, kuras pastāv Kopienas līmenī sfērās, kas ir Iestādes misijas jomā.
Ziņojumā, kam attiecīgā gadījumā pievienoti priekšlikumi, jo īpaši norāda:
a) par katru sistēmu — funkcijas, kas būtu jāpiešķir Iestādei, un visus grozījumus vai uzlabojumus, kas varētu būt vajadzīgi, lai Iestāde varētu īstenot tās misiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm;
b) kļūmes, kas būtu jālabo, lai Iestāde varētu savākt un apkopot Kopienas līmenī būtiskus zinātniskos un tehniskos datus sfērās, kas ir tās misijas jomā.
6. Iestāde nosūta Eiropas Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm sava darba rezultātus, kuru tā veikusi datu vākšanas sfērā.
34. pants
Potenciālu risku identificēšana
1. Iestāde izstrādā uzraudzības procedūras informācijas un datu sistemātiskai meklēšanai, vākšanai, salīdzināšanai un analizēšanai, lai identificētu potenciālus riskus sfērās, kas ir tās misijas jomā.
2. Ja Iestādes rīcībā ir informācija, kas rada aizdomas par nopietnu potenciālu risku, tad tā pieprasa papildu informāciju no dalībvalstīm, citām Kopienas aģentūrām un Komisijas. Dalībvalstis, attiecīgās Kopienas Iestādes un Komisija atbild steidzami un nosūta visu to rīcībā esošo attiecīgo informāciju.
3. Iestāde izmanto visu saņemto informāciju, pildot savu misiju, lai identificētu potenciālu risku.
4. Iestāde nosūta Eiropas Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm par potenciāliem riskiem savāktu novērtējumu un informāciju.
35. pants
Ātrās reaģēšanas sistēma
Lai Iestāde varētu pēc iespējas efektīvi pildīt savu uzdevumu — uzraudzīt pārtikas produktu risku veselības un uzturvielu ziņā –, tā saņem visus ziņojumus, kas tiek nosūtīti, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu. Tā analizē šādu paziņojumu saturu, lai sniegtu Komisijai un dalībvalstīm jebkuru informāciju, kas pieprasīta riska analīzes mērķiem.
36. pants
Tīkla darbība starp organizācijām, kas darbojas sfērās, kuras ir Iestādes misijas jomā
1. Iestāde veicina Eiropas tīkla darbību starp organizācijām, kuras darbojas sfērās, kas ir tās misijas jomā. Tāda tīkla darbības mērķis ir atvieglot zinātniskās sadarbības sistēmu, koordinējot darbību, apmainoties ar informāciju, izstrādājot un īstenojot kopprojektus, apmainoties ar pieredzi un labāko praksi sfērās, kas ir Iestādes misijas jomā.
2. Valde pēc izpilddirektora priekšlikuma izstrādā publiski pieejamu sarakstu, kurā iekļauj kompetentās organizācijas, ko izraudzījušās dalībvalstis un kas individuāli vai tīklā var palīdzēt Iestādei īstenot tās misiju. Iestāde var uzticēt minētajām organizācijām dažus uzdevumus, jo īpaši sagatavošanas darbu, kas vajadzīgs, lai sniegtu zinātniskus atzinumus, zinātnisku un tehnisku palīdzību, vāktu datus un identificētu potenciālus riskus. Par dažiem no minētajiem uzdevumiem var pretendēt uz finansiālu atbalstu.
3. ►M7 Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 57.a pantu, lai papildinātu šo regulu, nosakot kritērijus atsevišķu organizāciju iekļaušanai dalībvalstu izraudzīto kompetento organizāciju sarakstā, sistēmu, kā izstrādāt saskaņotas kvalitātes prasības, un finanšu noteikumus, kas reglamentē visu finansiālo atbalstu. ◄
Citus īstenošanas noteikumus 1. un 2. punkta piemērošanai nosaka Komisija, apspriedusies ar Iestādi un saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru.
4. Viena gada laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija publicē to Kopienas sistēmu sarakstu, kuras darbojas sfērās, kas ir Iestādes misijas jomā, tādējādi dodot dalībvalstīm iespēju pildīt dažus uzdevumus zinātniskas novērtēšanas jomā, jo īpaši izskatīt atļaujas dokumentāciju. Ziņojumā, kam attiecīgā gadījumā pievieno priekšlikumus, jo īpaši norāda visus grozījumus vai uzlabojumus attiecībā uz katru sistēmu, kuri varētu būt vajadzīgi, lai Iestāde varētu īstenot tās misiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm.
4. IEDAĻA
NEATKARĪBA, PĀRREDZAMĪBA, KONFIDENCIALITĀTE UN SAZIŅA
37. pants
Neatkarība
1. Valdes locekļi, konsultatīvās padomes locekļi un izpilddirektors apņemas darboties neatkarīgi un sabiedrības interesēs.
Šim nolūkam viņi sniedz paziņojumu par saistībām un paziņojumu par interesēm, kuros norāda, ka viņiem nav interešu, ko varētu uzskatīt par pretrunā esošām ar viņu neatkarību, vai tiešās vai netiešās intereses, kuras varētu uzskatīt par pretrunā esošām ar viņu neatkarību. Minētos paziņojumus sniedz katru gadu un rakstveidā.
2. Zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu locekļi apņemas darboties neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes.
Šim nolūkam viņi sniedz paziņojumu par saistībām un paziņojumu par interesēm, kuros norāda, ka viņiem nav interešu, ko varētu uzskatīt par pretrunā esošām ar viņu neatkarību, vai tiešās vai netiešās intereses, kuras varētu uzskatīt par pretrunā esošām ar viņu neatkarību. Minētos paziņojumus sniedz katru gadu un rakstveidā.
3. Valdes locekļi, izpilddirektors, konsultatīvās padomes locekļi, zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu locekļi, kā arī neatkarīgi eksperti, kas piedalās viņu darba grupās, katrā sanāksmē paziņo par jebkurām interesēm, ko saistībā ar darba kārtības jautājumiem varētu uzskatīti par pretrunā esošām ar viņu neatkarību.
38. pants
Pārredzamība
1. Iestāde nodrošina, ka tā darbojas augstā pārredzamības līmenī. Jo īpaši tā bez kavēšanās dara publiski pieejamus:
a) zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu darba kārtību un protokolus;
b) zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu atzinumus tūlīt pēc to pieņemšanas, vienmēr norādot arī mazākuma viedokli;
c) neierobežojot 39. un 41. pantu, informāciju, kura ir atzinumu pamatotā;
d) Valdes locekļu, izpilddirektora, konsultatīvās padomes locekļu un zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu locekļu iesniegtos ikgadējās paziņojumus par interesēm, kā arī paziņojumus par interesēm, kas sniegti saistībā ar jautājumiem, kuri ir sanāksmju darba kārtībā;
e) zinātnisko pētījumu rezultātus;
f) ikgadējo ziņojumu par darbību;
g) Eiropas Parlamenta, Komisijas vai dalībvalsts pieprasījumus sniegt zinātniskos atzinumus, kas noraidīti vai grozīti, un noraidījuma vai grozījumu pamatojumu.
2. Valde savas sēdes rīko atklātas sabiedrībai, ja vien pēc izpilddirektora priekšlikuma tā nenolemj citādi attiecībā uz īpašiem administratīviem jautājumiem dienas kārtībā, un tā var ļaut patērētāju pārstāvjiem vai citām ieinteresētajām personām novērot dažu Iestādes darbību gaitu.
3. Iestāde iekšējos noteikumos paredz praktiskos pasākumus 1. un 2. punktā minēto pārredzamības noteikumu ieviešanai.
39. pants
Konfidencialitāte
1. Atkāpjoties no 38. panta, Iestāde neizpauž trešām personām saņemto konfidenciālo informāciju, kurai konfidencialitāte ir vajadzīga un pamatota, izņemot informāciju, kas jādara pieejama publiski, ja tas vajadzīgs attiecīgajos apstākļos, lai aizsargātu sabiedrības veselību.
2. Uz valdes locekļiem, izpilddirektoru, zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu locekļiem, kā arī neatkarīgiem ekspertiem, kas piedalās viņu darba grupās, konsultatīvās padomes locekļiem un Iestādes darbiniekiem pat pēc viņu pienākumu izpildes attiecas konfidencialitātes prasības saskaņā ar Līguma 287. pantu.
3. Iestādes sniegto zinātnisko atzinumu secinājumi, kas attiecas uz paredzamu ietekmi uz veselību, nekādā ziņā nedrīkst būt konfidenciāli.
4. Iestāde savos iekšējos noteikumos paredz praktiskos pasākumus 1. un 2. punktā minēto konfidencialitātes noteikumu ieviešanai.
40. pants
Iestādes paziņojumi
1. Iestāde pēc savas ierosmes sniedz paziņojumus sfērās, kas ir tās misijas jomā, neierobežojot Komisijas kompetenci paziņot tās lēmumus attiecībā uz riska pārvaldību.
2. Iestāde nodrošina, lai sabiedrībai un visām ieinteresētajām personām ātri tiktu sniegta objektīva, ticama un viegli pieejama informācija, jo īpaši attiecībā uz tās darba rezultātiem. Lai sasniegtu minētos mērķus, Iestāde izstrādā un izplata informatīvos materiālus plašai sabiedrībai.
3. Iestāde cieši sadarbojas ar Komisiju un dalībvalstīm, lai sekmētu vajadzīgo saskaņu riska paziņošanas procesā.
Iestāde publicē visus atzinumus, ko tā sniegusi saskaņā ar 38. pantu.
4. Iestāde nodrošina atbilstīgu sadarbību ar kompetentajām struktūrām dalībvalstīs un ar citām ieinteresētājām personām attiecībā uz sabiedrības informēšanas kampaņām.
41. pants
Piekļuve dokumentiem
1. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001 gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ( 7 ) piemēro dokumentiem, kas ir Iestādes rīcībā.
2. Valde pieņem praktiskas pasākumus Regulas (EK) Nr. 1049/2001 īstenošanai sešu mēnešu laikā pēc tam, kad stājusies spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1642/2003 (2003. gada 22. jūlijs), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu ( 8 ).
3. Par lēmumiem, ko Iestāde pieņēmusi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. pantu, var iesniegt sūdzību ombudam vai iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā, ievērojot attiecīgi EK Līguma 195. un 230. pantā paredzētos nosacījumus.
42. pants
Patērētāji, ražotāji un citas ieinteresētās personas
Iestāde nodibina efektīvus sakarus ar patērētāju pārstāvjiem, ražotāju pārstāvjiem, pārstrādātājiem un visām citām ieinteresētajām personām.
5. IEDAĻA
FINANŠU NOTEIKUMI
43. pants
Iestādes budžeta pieņemšana
1. Iestādes ieņēmumus veido ieguldījumi, ko veikusi Kopiena un jebkura valsts, ar kuru Kopiena noslēgusi 49. pantā minētos nolīgumus, kā arī maksa par publikācijām, konferencēm, mācībām un jebkuru citu līdzīgu darbību, ko nodrošina Iestāde.
2. Iestādes izdevumus veido personāla, administratīvās, infrastruktūras un darbības izmaksas, kā arī izmaksas, kas veicamas saskaņā ar līgumiem, kuri noslēgti ar trešām personām, vai kas veicamas 36. pantā minētā finansiālā atbalsta sakarā.
3. Izpilddirektors laikus pirms 5. punktā minētās dienas sagatavo Iestādes nākamā finanšu gadu ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu un nosūta to valdei kopā ar štatu sarakstu.
4. Ieņēmumi un izdevumi ir līdzsvarā.
5. Valde katru gadu, pamatojoties uz ieņēmumu un izdevumu tāmes projektu, sagatavo Iestādes ieņēmumu un izdevumu tāmi nākamajam finanšu gadam. Minēto tāmi, kurā ietverts štatu saraksta projekts un darba programmu projekti, valde vēlākais līdz 31. martam nosūta Komisijai un valstīm, ar ko Kopiena noslēgusi nolīgumus saskaņā ar 49. pantu.
6. Komisija tāmi kopā ar provizorisku Eiropas Savienības vispārējā budžeta projektu nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei (še turpmāk – “budžeta lēmējinstitūcija”;).
7. Pamatojoties uz tāmi, Komisija provizoriskajā Eiropas Savienības vispārējā budžeta projektā, ko tā iesniedz budžeta lēmējinstitūcijai saskaņā ar Līguma 272. punktu, iekļauj izdevumus, kurus tā uzskata par vajadzīgiem saskaņā ar štatu sarakstu, un no vispārējā budžeta izmaksājamo subsīdiju summu.
8. Budžeta lēmējinstitūcija nosaka apropriācijas, kas pieejamas Aģentūras subsidēšanai.
Budžeta lēmējinstitūcija pieņem Iestādes štatu sarakstu.
9. Budžetu pieņem valde. Tas kļūst par izstrādāto budžetu pēc Eiropas Savienības vispārējā budžeta pieņemšanas. Ja vajadzīgs, to attiecīgi koriģē.
10. Tiklīdz iespējams, valde par saviem nodomiem īstenot projektus, kam var būt ievērojamas finansiālas sekas attiecībā uz budžeta finansēšanu, jo īpaši par projektiem, kas saistīti ar īpašumu, piemēram, ar ēku nomu vai pirkšanu, informē budžeta lēmējinstitūciju. Valde par tiem informē Komisiju.
Ja budžeta lēmējinstitūcijas nodaļa ir paziņojusi par nodomu sniegt atzinumu, tā atzinumu valdei nosūta sešu nedēļu laikā no dienas, kad paziņots par projektu.
44. pants
Iestādes budžeta izpilde
1. Iestādes budžetu izpilda izpilddirektors.
2. Vēlākais līdz 1. martam pēc katra finanšu gada beigām Iestādes grāmatvedis nosūta Komisijas grāmatvedim provizorisku iepriekšējā finanšu gada pārskatu kopā ar budžeta un finanšu vadības ziņojumu. Komisijas grāmatvedis iestāžu un decentralizēto struktūru provizoriskos pārskatus konsolidē saskaņā ar Finanšu pamatregulas 128. pantu.
3. Vēlākais līdz 31. martam pēc katra finanšu gada beigām Komisijas grāmatvedis nosūta Revīzijas palātai provizorisku Iestādes iepriekšējā finanšu gada pārskatu kopā ar budžeta un finanšu vadības ziņojumu. Finanšu gada budžeta un finanšu vadības ziņojums jānosūta arī Eiropas Parlamentam un Padomei.
4. Saņemot Revīzijas palātas atzinumu par Iestādes provizorisko pārskatu saskaņā ar Finanšu pamatregulas 129. pantu, izpilddirektors uz savu atbildību sagatavo Iestādes galīgo pārskatu un iesniedz to valdei atzinuma sniegšanai.
5. Valde sniedz atzinumu par Iestādes galīgo pārskatu.
6. Vēlākais līdz 1. jūlijam pēc katra finanšu gada beigām izpilddirektors finanšu pārskatu un valdes atzinumu nosūta Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.
7. Galīgo pārskatu publicē.
8. Izpilddirektors vēlākais līdz 30. septembrim nosūta Revīzijas palātai atbildi par tās atzinumu. Viņš šo atbildi nosūta arī valdei.
9. Izpilddirektors Eiropas Parlamentam pēc tā pieprasījuma sniedz visu informāciju, kas vajadzīga netraucētai attiecīgā finanšu gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras piemērošanai saskaņā ar Finanšu pamatregulas 146. panta 3. punktu.
10. Eiropas Parlaments pēc ieteikuma, ko sniegusi Padome, kura pieņēmusi lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, līdz (N + 2)–tā gada 30. aprīlim atbrīvo izpilddirektoru no atbildības par N–tā gada budžeta izpildi.
45. pants
Samaksa, ko saņem Iestāde
Trīs gadu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā un apspriedusies ar Iestādi, dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, Komisija publicē ziņojumu par to, vai ir iespējams un ieteicams iesniegt likumdošanas iniciatīvu saskaņā ar koplēmuma procedūru un saskaņā ar Līgumu par citiem Iestādes sniegtajiem pakalpojumiem.
6. IEDAĻA
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI
46. pants
Juridiskas personas statuss un privilēģijas
1. Iestādei ir juridiskas personas statuss. Visās dalībvalstīs tai ir plašākās pilnvaras, kas ar tiesību aktiem piešķirtas juridiskām personām. Jo īpaši tā var pirkt un pārdot kustamu un nekustamu īpašumu un var ierosināt lietu tiesā.
2. Uz Iestādi attiecas Protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās.
47. pants
Atbildība
1. Iestādes līgumisko atbildību reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgiem līgumiem. Pieņemt nolēmumu, ievērojot visas šķīrējtiesas klauzulas, kas iekļautas Iestādes noslēgtajos līgumos, ir Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikcijā.
2. Attiecībā uz atbildību, kas nav līgumiska, Iestāde saskaņā ar vispārīgiem principiem, kas ir kopēji visu dalībvalstu tiesību aktiem, atlīdzina visus zaudējumus, ko radījusi Iestāde vai tās darbinieki, pildot savus pienākumus. Strīdi, kas saistīti ar kompensācijām par visiem tādiem zaudējumiem, ir Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikcijā.
3. Darbinieku personīgo atbildību pret Iestādi reglamentē attiecīgie noteikumi, kas attiecas uz Iestādes personālu.
48. pants
Personāls
1. Uz Iestādes personālu attiecas noteikumi un regulas, ko piemēro Eiropas Kopienu ierēdņiem un citiem darbiniekiem.
2. Attiecībā uz saviem darbiniekiem Iestāde īsteno pilnvaras, ko piešķir iestādei, kura kompetenta iecelt amatā.
49. pants
Trešo valstu dalība
Iestādes darbībā var iesaistīties valstis, kas noslēgušas nolīgumus ar Eiropas Kopienu, ar kuriem saskaņā tās ir pieņēmušas un piemēro Kopienas tiesību aktus jomā, uz kuru attiecas šī regula.
Ievērojot attiecīgos minēto līgumu noteikumus, izstrādā kārtību, jo īpaši precizējot, kā un cik lielā mērā minētās valstis piedalīsies Iestādes darbā, tostarp noteikumus par dalību Iestādes vadīto tīklu darbībā, iekļaušanu to kompetento organizāciju sarakstā, kurām Iestāde var uzticēt zināmus uzdevumus, finanšu ieguldījumiem un personālu.
IV NODAĻA
ĀTRĀS REAĢĒŠANAS SISTĒMA, KRĪZES VADĪBA UN ĀRKĀRTAS SITUĀCIJAS
1. IEDAĻA
ĀTRĀS REAĢĒŠANAS SISTĒMA
50. pants
Ātrās reaģēšanas sistēma
1. Lai paziņotu par tiešu vai netiešu risku cilvēku veselībai, kas rodas no pārtikas vai barības, kā tīklu izveido ātrās reaģēšanas sistēmu. Tajā iesaistās dalībvalstis, Komisija un Iestāde. Dalībvalstis, Komisija un Iestāde katra izraugās kontaktpunktu, kas iekļauts tīklā. Komisija atbild par tīkla pārvaldību.
2. Ja kādam tīkla loceklim ir informācija par to, ka pastāv nopietns tiešs vai netiešs pārtikas vai barības radīts risks attiecībā uz cilvēku veselību, tad tādu informāciju tūlīt paziņo Komisijai, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu. Komisija tūlīt pārsūta minēto informāciju tīkla locekļiem.
Iestāde var papildināt paziņojumu ar jebkuru zinātnisku vai tehnisku informāciju, kas ļautu dalībvalstīm vieglāk veikt ātru, atbilstīgu riska pārvaldības darbību.
3. Neierobežojot citus Kopienas tiesību aktus, dalībvalstis, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu tūlīt paziņo Komisijai par:
a) visiem pasākumiem, ko tās pieņem un kā mērķis ir ierobežot pārtikas vai barības laišanu tirgū vai panākt, ka pārtiku vai barību izņem no tirgus vai saņem atpakaļ no patērētāja, lai aizsargātu cilvēku veselību, un kas jāveic ātri;
b) ikvienu tādu ieteikumu vai vienošanos ar speciālistiem, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, kuru mērķis ir brīvprātīgi vai obligātā kārtā novērst, ierobežot vai noteikt īpašus nosacījumus pārtikas vai barības laišanai tirgū vai iespējamai izmantošanai, ņemot vērā nopietnu risku cilvēku veselībai, un uz kuriem attiecībā vajadzīga ātra darbība;
c) visiem gadījumiem, kad saistībā ar tiešu vai netiešu risku cilvēku veselībai kompetentā iestāde Eiropas Savienības robežkontroles postenī noraida pārtikas vai barības partiju, konteineru vai kravu.
Paziņojumam pievieno sīku paskaidrojumu par tās dalībvalsts kompetento iestāžu rīcības iemesliem, no kuras sniegts paziņojums. Pēc tam savlaicīgi nosūta papildu informāciju, jo īpaši, ja pasākumus, kuri ir pamatā paziņojuma izstrādei, groza vai atsauc.
Komisija tūlīt nosūta tīkla locekļiem paziņojumu un papildu informāciju, kas saņemta saskaņā ar pirmo un otro daļu.
Ja kāda kompetentā iestāde Eiropas Savienības robežkontroles postenī noraida pārtikas vai barības partiju, konteineru vai kravu, tad Komisija tūlīt to paziņo visiem robežkontroles posteņiem Eiropas Savienībā, kā arī izcelsmes trešām valstīm.
4. Ja pārtika vai barība, par kuru nosūtīts paziņojums, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu, ir nosūtīta uz kādu trešo valsti, tad Komisija sniedz iepriekšminētajai valstij attiecīgu informāciju.
5. Dalībvalstis tūlīt paziņo Komisijai par darbībām, kas ieviestas, vai pasākumiem, kuri veikti pēc tam, kad saņemti paziņojumi un papildu informācija, kas nosūtīti, izmantojot ātrās reaģēšanas sistēmu. Komisija tūlīt pārsūta minēto informāciju tīkla locekļiem.
6. Ja ir noslēgti nolīgumi starp Kopienu un kandidātvalstīm, trešām valstīm vai starptautiskajām organizācijām, tad saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas minētajos nolīgumos ātrās reaģēšanas sistēmā var iesaistīties arī minētās valstis vai starptautiskas organizācijas. Iepriekšminēto procedūru pamatā ir savstarpība, un tās iekļauj konfidencialitātes pasākumus, kas līdzvērtīgi Kopienā piemērojamajiem pasākumiem.
51. pants
Īstenošanas pasākumi
Komisija pēc pārrunām ar Iestādi un saskaņā ar procedūru, kas norādīta 58. panta 2. punktā, pieņem pasākumus 50. panta īstenošanai. Ar minētajiem pasākumiem jo īpaši precizē īpašos nosacījumus un procedūras, ko piemēro paziņojumu un papildinformācijas pārraidīšanai.
52. pants
Konfidencialitātes noteikumi attiecībā uz ātrās reaģēšanas sistēmu
1. Informāciju, kas pieejama tīkla locekļiem un attiecas uz pārtikas vai barības radītu risku cilvēku veselībai, parasti dara pieejamu sabiedrībai saskaņā ar 10. pantā paredzēto informācijas principu. Parasti sabiedrība var piekļūt informācijai par produktu identifikāciju, riska iedabu un veiktajiem pasākumiem.
Tīkla locekļi tomēr sper soļus, lai nodrošinātu, ka viņu darbiniekiem attiecīgi pamatotos gadījumos pieprasa neizpaust informāciju, kas saņemta šīs iedaļas mērķiem un uz ko tās iedabas dēļ attiecas dienesta noslēpums, izņemot informāciju, kas attiecīgos apstākļos jādara pieejama publiski, lai aizsargātu cilvēku veselību.
2. Dienesta noslēpuma aizsardzība neizslēdz iespēju paziņot kompetentajām iestādēm informāciju, kas ir svarīga tirgus uzraudzības efektivitātei un tiesību aktu izpildei pārtikas un barības sfērā. Iestādes, kas saņem informāciju, kura ir dienesta noslēpums, nodrošina tās aizsardzību saskaņā ar 1. punktu.
2. IEDAĻA
ĀRKĀRTAS SITUĀCIJAS
53. pants
Ārkārtas pasākumi attiecībā uz pārtiku un barību, kuras izcelsme ir Kopienā vai kura importēta no kādas trešās valsts
1. Ja ir acīmredzams, ka pārtika vai barība, kuras izcelsme ir Kopienā vai kura importēta no kādas trešās valsts, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi un ka šo risku nevar apmierinoši novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, tad Komisija saskaņā ar 58. panta 2. punktā noteikto procedūru pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma atkarībā no situācijas nopietnības tūlīt pieņem vienu vai vairākus šādus pasākumus:
a) attiecībā uz Kopienas izcelsmes pārtiku vai barību:
i) aptur attiecīgās pārtikas laišanu tirgū vai lietošanu;
ii) aptur attiecīgās barības laišanu tirgū vai izmantošanu;
iii) izstrādā īpašus nosacījumus attiecībā uz konkrēto pārtiku vai barību;
iv) pieņem jebkurus citus atbilstīgus pagaidu pasākumus;
b) attiecībā uz pārtiku vai barību, kas importēta no kādas trešās valsts:
i) aptur konkrētās pārtikas vai barības importu no visas attiecīgās trešās valsts vai no tās daļas un attiecīgā gadījumā no tranzīta trešās valsts;
ii) izstrādā īpašus nosacījumus attiecībā uz konkrēto pārtiku vai barību no visas attiecīgās trešās valsts vai no tās daļas;
iii) pieņem jebkurus citus atbilstīgus pagaidu pasākumus.
2. Tomēr ārkārtas gadījumos Komisija, apspriedusies ar attiecīgo(–ām) dalībvalsti(–īm) un informējusi pārējās dalībvalstis, var uz laiku pieņemt 1. punktā minētos pasākumus.
Pēc iespējas drīz un ilgākais 10 darbdienu laikā pasākumus, kas veikti, apstiprina, groza, atsauc vai pagarina saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, un Komisijas lēmuma iemeslus tūlīt dara publiski pieejamus.
54. pants
Citi ārkārtas pasākumi
1. Ja dalībvalsts oficiāli informē Komisiju par vajadzību veikt ārkārtas pasākumus, bet Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar 53. pantu, tad minētā dalībvalsts var pieņemt pagaidu aizsargpasākumus. Tādā gadījumā tā tūlīt informē pārējās dalībvalstis un Komisiju.
2. Komisija 10 darba dienu laikā iesniedz jautājumu izskatīšanai Komitejai, kas saskaņā ar procedūru, kura paredzēta 58. panta 2. punktā, izveidota ar 58. panta 1. punktu, lai pagarinātu, grozītu vai atceltu valsts pagaidu aizsardzības pasākumus.
3. Dalībvalsts piemēro valsts pagaidu aizsardzības pasākumus, līdz tiek pieņemti Kopienas pasākumi.
3. IEDAĻA
KRĪZES VADĪBA
55. pants
Vispārējais krīzes vadības plāns
1. Komisija ciešā sadarbībā ar Iestādi un dalībvalstīm izstrādā vispārēju krīzes vadības plānu pārtikas un barības nekaitīguma sfērā (še turpmāk “vispārējais plāns”).
2. Vispārējā plānā precizē situāciju veidus, kas iekļauj tiešus vai netiešus riskus cilvēku veselībai, kurus rada pārtika un barība un no kuriem ar spēkā esošajiem noteikumiem nevarētu izvairīties, kurus nevarētu novērst vai samazināt līdz pieņemamam līmenim vai kurus nevar pienācīgi vadīt, tikai piemērojot 53. un 54. pantu.
Vispārējā plānā precizē arī praktiskās procedūras, kas vajadzīgas krīzes vadībai, tostarp piemērojamos pārredzamības principus un saziņas stratēģiju.
56. pants
Krīzes centrs
1. Neierobežojot Komisijas lomu Kopienas tiesību aktu piemērošanas nodrošināšanā, ja tā identificē situāciju, kas iekļauj tiešu vai netiešu risku cilvēku veselībai, kuru rada pārtika un barība un no kura ar spēkā esošajiem noteikumiem nevar izvairīties, kuru nevar novērst vai samazināt līdz pieņemamam līmenim vai kuru nevar pienācīgi vadīt, tikai piemērojot 53. un 54. pantu, Komisija tūlīt informē dalībvalstis un Iestādi.
2. Komisija tūlīt izveido krīzes centru, kurā piedalās Iestāde, un vajadzības gadījumā sniedz zinātnisku un tehnisku palīdzību.
57. pants
Krīzes centra uzdevumi
1. Krīzes centrs atbild par visas būtiskās informācijas vākšanu un novērtēšanu un par pieejamo iespēju identificēšanu, ar kurām pēc iespējas drīz un efektīvi izvairītos no riska cilvēku veselībai, minēto risku novērstu vai samazinātu līdz pieņemamam līmenim.
2. Krīzes centrs var prasīt palīdzību no jebkuras juridiskas vai privātas personas, kuras pieredzi tā uzskata par vajadzīgu, lai efektīvi vadītu krīzi.
3. Krīzes centrs regulāri informē sabiedrību par iesaistīto risku un veiktajiem pasākumiem.
V NODAĻA
PROCEDŪRAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI
1. IEDAĻA
DELEĢĒŠANAS ĪSTENOŠANA, KOMITEJU UN STARPNIECĪBAS PROCEDŪRAS
57.a pants
Deleģēšanas īstenošana
1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.
2. Pilnvaras pieņemt 28. panta 4. punktā, 29. panta 6. punktā un 36. panta 3. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2019. gada 26. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.
3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 28. panta 4. punktā, 29. panta 6. punktā un 36. panta 3. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.
4. Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu ( 9 ).
5. Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
6. Saskaņā ar 28. panta 4. punktu, 29. panta 6. punktu un 36. panta 3. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.
58. pants
Komiteja
1. Komisijai palīdz Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgā komiteja (turpmāk “komiteja”). Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 ( 10 ) nozīmē. Komiteja ir organizēta nodaļās, kas risina visus attiecīgos jautājumus.
Visas atsauces Savienības tiesību aktos uz Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgo komiteju uzskata par atsaucēm uz pirmajā daļā minēto komiteju.
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.
Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā noteiktais periods ir trīs mēneši.
▼M7 —————
59. pants
Komitejas funkcijas
Komiteja veic funkcijas, kas tai piešķirtas ar šo regulu un ar citiem attiecīgajiem Kopienas noteikumiem, gadījumos un apstākļos, kas paredzēti minētajos noteikumos. Tā var arī izskatīt jebkuru jautājumu, uz kuru attiecas minētie noteikumi vai nu pēc priekšsēdētāja ierosmes, vai pēc kāda tās locekļa rakstiska pieprasījuma.
60. pants
Starpniecības procedūra
1. Ja dalībvalsts uzskata, ka kādas citas dalībvalsts veiktie pasākumi pārtikas nekaitīguma jomā vai nu nav saskaņā ar šo regulu, vai varētu ietekmēt iekšējā tirgus darbību, tad, neierobežojot citu Kopienas noteikumu piemērošanu, tā dara jautājumu zināmu Komisijai, kas tūlīt informē pārējās attiecīgās dalībvalstis.
2. Abas attiecīgās dalībvalstis un Komisija dara visu, lai atrisinātu problēmu. Ja nevar vienoties, tad Komisija par jebkuru attiecīgo strīdīgo zinātnisko jautājumu var pieprasīt Iestādes atzinumu. Minētā pieprasījuma noteikumus un termiņu, kurā Iestādei pieprasa sniegt atzinumu, nosaka, pēc apspriešanās ar abām attiecīgajām dalībvalstīm Komisijai un Iestādei savstarpēji vienojoties.
2. IEDAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
61. pants
Noteikums par pārskatīšanu
1. Līdz 2005. gada 1. janvārim un pēc tam reizi sešos gados Iestāde sadarbībā ar Komisiju uzdod neatkarīgam novērtētājam veikt Iestādes sasniegumu novērtējumu, pamatojoties uz darba uzdevumiem, ko izsniegusi valde pēc vienošanās ar Komisiju. Novērtējums skar darba praksi un Iestādes ietekmi. Gan Kopienas, gan valsts līmenī novērtējumā ņem vērā ieinteresēto personu viedokli.
Iestādes valde izskata novērtējuma rezultātus un sniedz Komisijai ieteikumus, kas var būt vajadzīgi attiecībā uz pārmaiņām Iestādē un tās darba praksē. Novērtējumu un ieteikumus dara publiski pieejamus.
2. Komisija pirms 2005. gada 1. janvāra publicē ziņojumu par pieredzi, kas gūta, ieviešot IV nodaļas 1. un 2. iedaļu.
3. Ziņojumus un ieteikumus, kas minēti 1. un 2. punktā, nosūta Padomei un Eiropas Parlamentam.
62. pants
Norādes uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un Pastāvīgo Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteju
1. Kopienas tiesību aktos katru norādi uz Pārtikas zinātnisko komiteju, Dzīvnieku ēdināšanas zinātnisko komiteju, Zinātnisko veterināro komiteju, Pesticīdu zinātnisko komiteju, Augu zinātnisko komiteju un Zinātniskās vadības komiteju aizstāj ar norādi uz Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi.
2. Kopienas tiesību aktos katru norādi uz Pastāvīgo pārtikas produktu komiteju, Pastāvīgo lopbarības komiteju un Pastāvīgo veterinārijas komiteju aizstāj ar norādi uz Pastāvīgo pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteju.
Katru norādi uz Pastāvīgo augu veselības komiteju Kopienas tiesību aktos, kuru pamatā ir un starp kuriem ir Direktīva 76/895/EEK, Direktīva 86/362/EEK, Direktīva 86/363/EEK, Direktīva 90/642/EEK un Direktīva 91/414/EEK, kas attiecas uz augu aizsardzības līdzekļiem un maksimāli pieļaujamā atlieku līmeņa noteikšanu, aizstāj ar norādi uz Pastāvīgo pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteju.
3. Šā panta 1. un 2. punktā “Kopienas tiesību akti” ir visas Kopienas regulas, direktīvas un lēmumi.
4. Ar šo atceļ Lēmumu 68/361/EEK, Lēmumu 69/414/EEK un Lēmumu 70/372/EEK.
63. pants
Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūras kompetence
Šī regula neierobežo kompetenci, kas Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūrai piešķirta ar Regulu (EEK) Nr. 2309/93, Regulu (EEK) Nr. 2377/90, Padomes Direktīvu 75/319/EEK ( 11 ) un Padomes Direktīvu 81/851/EEK ( 12 ).
64. pants
Iestādes darbības sākums
Iestāde sāk darbību 2002. gada 1. janvārī.
65. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā 20. dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.
Šīs regulas 11. un 12. pantu un 14. līdz 20. pantu piemēro no 2005. gada 1. janvāra.
Šīs regulas 29., 56., 57. un 60. pantu, kā arī 62. panta 1. punktu piemēro no zinātniskās komitejas un zinātnes ekspertu grupu locekļu iecelšanas dienas, ko paziņo, publicējot paziņojumu Oficiālā Vēstneša“C” sērijā.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
( 1 ) OV 22, 9.2.1965., 369. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 93/39/EEK (OV L 214, 24.8.1993., 22. lpp.).
( 2 ) OV L 297, 13.10.1992., 8. lpp.
( 3 ) OV L 262, 27.9.1976., 169. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2000/41/EK (OV L 145, 20.6.2000., 25. lpp.).
( 4 ) OV L 359, 8.12.1989., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 92/41/EEK (OV L 158, 11.6.1992., 30. lpp.).
( 5 ) OV L 210, 7.8.1985., 29. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/34/EK (OV L 141, 4.6.1999., 20. lpp.).
( 6 ) OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.; iespiedkļūdas labojums OV L 2, 7.1.2003., 39. lpp.
( 7 ) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp..
( 8 ) OV L 245, 29.9.2003., 4. lpp.
( 9 ) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
( 10 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
( 11 ) OV L 147, 9.6.1975., 13. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/EK (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.).
( 12 ) OV L 317, 6.11.1981., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/82/EK (OV L 311, 28.11.2001., 1. lpp.).