–

Norra Stockholm Bygg AB vārdā – H. Täng Nilsson un M. E. Wassén, advokater,

–

Per Nycander AB vārdā – P. Degerfeldt un V. Hermansson, advokater,

–

Zviedrijas valdības vārdā – C. Meyer‑Seitz un H. Shev, kā arī O. Simonsson, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – O. Serdula, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un J. Sawicka, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouchagiar, M. Gustafsson un H. Kranenborg, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VDAR”) 6. panta 3. un 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Norra Stockholm Bygg AB (turpmāk tekstā – “Fastec”) un Per Nycander AB (turpmāk tekstā – “Nycander”) par prasību izpaust ziņas no elektroniskā reģistra, kurā ir fiksēts Fastec personāls, kas veicis darbus Nycander labā, lai noskaidrotu to darbu apjomu, par kuriem Nycander ir jāsamaksā.

3

VDAR 1., 2., 4., 20., 26., 45. un 50. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs regulas 2. pants “Materiālā darbības joma” noteic:

“1.   Šo regulu piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem.

2.   Šo regulu nepiemēro personas datu apstrādei:

3.   Personas datu apstrādei Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās piemēro [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.)]. Regulu [Nr. 45/2001] un citus Savienības tiesību aktus, ko piemēro šādai personas datu apstrādei, pielāgo šīs regulas principiem un noteikumiem saskaņā ar 98. pantu.”

5

Atbilstoši minētās regulas 4. pantam:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

6

Šīs pašas regulas 5. panta “Personas datu apstrādes principi” 1. punkts noteic:

“Personas dati:

[..].”

7

VDAR 6. pants “Apstrādes likumīgums” noteic:

“1.   Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:

[..]

[..]

[..].

3.   Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:

Apstrādes nolūku nosaka minētajā juridiskajā pamatā vai – attiecībā uz 1. punkta e) apakšpunktā minēto apstrādi – tas ir vajadzīgs, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. [..] Savienības vai dalībvalsts tiesību akti atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgi ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

4.   Ja apstrāde citā nolūkā nekā tajā, kādā personas dati tika vākti, nav balstīta uz datu subjekta piekrišanu vai uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs un samērīgs pasākums, lai aizsargātu 23. panta 1. punktā minētos mērķus, pārzinis, lai pārliecinātos, vai apstrāde citā nolūkā ir savietojama ar nolūku, kādā personas dati sākotnēji tika vākti, cita starpā ņem vērā:

[..].”

8

Šīs regulas 23. pants “Ierobežojumi” noteic:

“1.   Saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami datu pārzinim vai apstrādātājam, ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.–22. pantā un 34. pantā, kā arī 5. pantā, ciktāl tā noteikumi atbilst 12.–22. pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu:

[..]

[..]

[..]”

9

Noteikumi par rakstveida pierādījumiem ir ietverti rättegångsbalken (Tiesvedības kodekss, turpmāk tekstā – “RB”) 38. nodaļā.

10

RB 38. nodaļas 2. panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam, kura rīcībā ir dokuments, kas var būt uzskatāms par apveltītu ar pierādījuma spēku, šis dokuments ir jāiesniedz.

11

Izņēmumi no šā iesniegšanas pienākuma ir paredzēti tostarp šā panta otrajā daļā. Atbrīvojums no šā pienākuma ir paredzēts saistībā ar noteiktu amata funkciju izpildi, ja ir prezumējams, ka attiecīgā dokumenta turētāju nedrīkst nopratināt kā liecinieku par šā dokumenta saturu. Šis izņēmums attiecas uz advokātiem, ārstiem, psihologiem, mācītājiem un visām citām tām personām, kurām informācija tikusi izpausta konfidenciāli saistībā ar viņu amata funkciju izpildi vai līdzīgos apstākļos. Tādējādi tvēruma ziņā minētais pienākums atbilst pienākumam liecināt tiesā.

12

Ja kādam ir jāiesniedz dokuments kā pierādīšanas līdzeklis, tiesa saskaņā ar RB 38. nodaļas 4. pantu var uzdot šai personai šo dokumentu iesniegt.

13

Saskaņā ar skatteförfarandelagen (2011:1244) (Nodokļu procesa likums (2011:1244)) 39. nodaļas 11.a–11.c pantu ikvienam, kas nodarbojas ar būvniecību, noteiktos gadījumos ir jāuztur elektronisks personāla reģistrs. Šajā reģistrā iekļauj nepieciešamos identifikācijas datus attiecībā uz personām, kas piedalās šajā saimnieciskajā darbībā. Šis pienākums ir jāpilda būvētājam, kurš tomēr to var deleģēt neatkarīgam uzņēmējam. Šā likuma 39. nodaļas 12. pants noteic, ka šim personāla reģistram ir jābūt Zviedrijas nodokļu administrācijas rīcībā.

14

Personāla reģistrā ierakstāmie dati ir precizēti skatteförfarandeförordningen (2011:1261) (Noteikumi (2011:1261) par nodokļu procesu) 9. nodaļas 5. pantā. Tie ietver informāciju par ikvienas šajā saimnieciskajā darbībā iesaistītās personas identitāti un valsts identifikācijas numuru, kā arī laiku, kad attiecīgā persona ir uzsākusi un pabeigusi darbu.

15

Fastec uzbūvēja biroju ēku uzņēmumam Nycander. Attiecīgajā būvlaukumā strādājošās personas savu klātbūtni reģistrēja elektroniskajā personāla reģistrā. Šo personāla reģistru nodrošināja sabiedrība Entral AB, kas rīkojās Fastec uzdevumā.

16

Fastec cēla prasību tingsrätt (Pirmās instances tiesa, Zviedrija) par veikto darbu samaksu. Šajā prasībā Fastec pieprasīja Nycander samaksāt summu, kas, pēc Fastec domām, atbilst no Nycander vēl saņemamās atlīdzības atlikumam. Nycander iebilda pret šo Fastec prasību, tostarp norādot, ka Fastec personāla nostrādātais stundu skaits ir mazāks par šajā prasībā norādīto stundu skaitu.

17

Šajā tiesā Nycander lūdza uzdot Entral iesniegt Fastec personāla reģistru par laikposmu no 2016. gada 1. augusta līdz 2017. gada 30. novembrim galvenokārt nemainītā stāvoklī un pakārtoti – aizklājot datu subjektu valsts identifikācijas numurus. Šā lūguma pamatojumam Nycander norādīja, ka šis personāla reģistrs ir Entral rīcībā un tas var būt būtisks pierādījums, lemjot par Fastec prasību, jo minētajā personāla reģistrā ierakstītie dati ļaujot pierādīt Fastec personāla nostrādāto laiku.

18

Fastec iebilda pret šo lūgumu galvenokārt tāpēc, ka tas esot pretrunā VDAR 5. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Fastec personāla reģistrā esot ietverti personas dati, kas ievākti tālab, lai Zviedrijas nodokļu administrācija varētu kontrolēt šā uzņēmuma darbību, un šo datu izpaušana tiesā nebūtu saderīga ar šo mērķi.

19

Tingsrätt (Pirmās instances tiesa) uzdeva Entral nemainītā stāvoklī iesniegt Fastec personāla reģistru ar informāciju par attiecīgajā laikposmā konkrētajā būvlaukumā strādājušajiem darbiniekiem. Šo tingsrätt (Pirmās instances tiesa) nolēmumu atstāja negrozītu arī Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa Stokholmā, Zviedrija).

20

Par šo Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa Stokholmā) nolēmumu Fastec iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) – un lūdza noraidīt šā sprieduma 17. punktā minēto Nycander lūgumu.

21

Iesniedzējtiesa jautā, vai pamatlietā ir jāpiemēro VDAR normas un – attiecīgā gadījumā – kā tas būtu jādara.

22

Attiecībā uz pienākumu iesniegt dokumentus šī tiesa norāda, ka tās judikatūrā par attiecīgo RB normu interpretāciju ir atzīts, ka attiecīgo pierādījumu nozīmīgums pamatlietas izlemšanai ir jāsamēro ar pretējās puses interesi neizpaust šos pierādījumus. Tā precizē, ka šajā samērošanā – atskaitot tiesību aktos īpaši paredzētos izņēmumus – principā netiek ņemts vērā attiecīgajā dokumentā ietvertās informācijas privātums vai citu personu interese piekļūt šā dokumenta saturam.

23

Minētā tiesa paskaidro, ka RB noteiktā pienākuma iesniegt dokumentu mērķis konkrēti ir ļaut ikvienam, kam kāds dokuments ir nepieciešams kā pierādījums, piekļūt šim dokumentam. Virsmērķis esot nodrošināt, ka prāvnieks var aizstāvēt savas tiesības, ja tam ir “leģitīma interese iesniegt pierādījumus”.

24

Šādos apstākļos Högsta domstolen (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 6. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas civillietā notiekošā tiesvedībā ir piemērojamas attiecībā uz tāda personāla reģistra – kurā ir ietverti galvenokārt nodokļu kontroles nolūkā ievākti trešo personu personas dati – iesniegšanu pierādījumam.

26

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, jānorāda, ka VDAR 2. panta 1. punkts noteic, ka šo regulu piemēro “personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas”, bez nošķīruma atkarībā no tā, kas veic konkrēto apstrādi. No tā izriet, ka, atskaitot VDAR 2. panta 2. un 3. punktā minētos gadījumus, šī regula ir piemērojama apstrādes darbībām, ko veic gan privātpersonas, gan valsts iestādes, tostarp, kā norādīts tās 20. apsvērumā, darbībām, ko veic tādas tiesu iestādes kā, piemēram, tiesas (spriedums, 2022. gada 24. marts, Autoriteit Persoonsgegevens, C‑245/20, EU:C:2022:216, 25. punkts).

27

Otrām kārtām, saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punktu personas datu “apstrādes” definīcijā ietilpst tostarp jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus.

28

No tā izriet, ka par VDAR materiālajā piemērošanas jomā ietilpstošu personas datu apstrādi ir uzskatāma ne tikai elektroniska personas reģistra izveide un uzturēšana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Worten, C‑342/12, EU:C:2013:355, 19. punkts), bet arī personas datus ietveroša digitāla vai uz fiziska nesēja noformēta dokumenta iesniegšana pierādījumiem, izpildot tiesas rīkojumu tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. decembris, Inspektor v Inspektorata kam Visshia sadeben savet (Personas datu apstrādes nolūki – Noziedzīga nodarījuma izmeklēšana), C‑180/21, EU:C:2022:967, 72. punkts).

29

Trešām kārtām, jāuzsver, ka jebkurai personas datu apstrādei, tostarp tai, ko veic tādas valsts iestādes kā tiesas, ir jāatbilst VDAR 6. pantā noteiktajiem likumības nosacījumiem.

30

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu personas datu apstrāde ir likumīga, ja tā ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic vai nu sabiedrības interesēs, vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras.

31

No VDAR 6. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 45. apsvērumu, izriet, ka tās 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar Savienības tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim. Turklāt Savienības vai dalībvalstu tiesību aktiem ir jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgiem ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

32

Tātad VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 6. panta 3. punktu, noteic, ka personas datu apstrādei – ko veic pārziņi, kuri pilda kādu uzdevumu vai nu sabiedrības interesēs, vai īstenojot tiem likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras, kā savu judikatīvo funkciju izpildē to dara tiesas, – ir jābūt balstītai uz juridiska pamata, kas rodams konkrēti valsts tiesību aktos.

33

Otrkārt, ja personas datu apstrāde tiek veikta citā nolūkā, nevis tajā, kuram šie dati ir ievākti, no VDAR 6. panta 4. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 50. apsvērumu, izriet, ka šāda apstrāde ir atļauta ar nosacījumu, ka tā ir balstīta tostarp uz dalībvalsts tiesību aktiem un ir demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgs un samērīgs pasākums, lai aizsargātu kādu no VDAR 23. panta 1. punktā minētajiem mērķiem. Minētajā apsvērumā ir teikts, ka tālab, lai aizsargātu šos svarīgos vispārējo sabiedrības interešu mērķus, datu pārzinim tādējādi ir atļauts veikt personas datu turpmāku apstrādi neatkarīgi no šīs apstrādes saderības ar nolūkiem, kādiem šie personas dati ir tikuši sākotnēji ievākti.

34

Šajā gadījumā personas datu apstrādes juridiskais pamats ir attiecīgie RB 38. nodaļas noteikumi, kas paredz pienākumu iesniegt dokumentu kā pierādījumu un iespēju valsts tiesām uzdot iesniegt šo dokumentu. Lai arī šīs tiesību normas principā ir pietiekams juridiskais pamats, lai atļautu šādu apstrādi, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis juridiskais pamats atšķiras no tā, ko veido Nodokļu procesa likums, uz kuru pamatojoties pamatlietā aplūkotais personāla reģistrs tika izveidots nodokļu kontroles nolūkā. Turklāt šajās RB normās paredzētā iesniegšanas pienākuma mērķis, pēc iesniedzējtiesas teiktā, ir ļaut piekļūt dokumentam ikvienam, kam tas ir vajadzīgs kā pierādījums. Tās ieskatā tas tā esot tālab, lai nodrošinātu, ka prāvnieks var aizstāvēt savas tiesības, ja tam ir “leģitīma interese iesniegt pierādījumus”.

35

No Nodokļu procesa likuma sagatavošanas darbiem, pēc iesniedzējtiesas teiktā, izriet, ka personāla reģistrā iekļauto personas datu mērķis ir ļaut Zviedrijas nodokļu administrācijas amatpersonām veikt salīdzināšanu pārbaudēs uz vietas. Tas tā ir galvenokārt tālab, lai apkarotu nelegālu nodarbinātību un radītu veselīgākus konkurences apstākļus. Personas datu apstrāde ir pamatota ar vajadzību izpildīt uz datu pārzini attiecināmu likumisku pienākumu uzturēt personāla reģistru.

36

Līdz ar to jāuzskata, ka šo datu apstrāde tādā tiesvedībā kā pamatlietā aplūkotā ir apstrāde, kas tiek veikta citā, no datu ievākšanas nolūka – proti, nodokļu kontroles veikšanas – atšķirīgā nolūkā un ka tā nav balstīta uz datu subjektu piekrišanu VDAR 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

37

Šajos apstākļos personas datu apstrādei, kas veikta citā nolūkā, nevis tajā, kuram šie dati ir ievākti, ir jābūt ne tikai balstītai uz valsts tiesību normām – kādas ir, piemēram, RB 38. nodaļas normas –, bet arī jābūt demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamam un samērīgam pasākumam VDAR 6. panta 4. punkta izpratnē un jānodrošina kāda no VDAR 23. panta 1. punktā minētajiem mērķiem sasniegšana.

38

Šo mērķu vidū saskaņā ar šīs regulas 23. panta 1. punkta f) apakšpunktu ir “tiesu neatkarības un tiesvedības aizsardzība”, un šis mērķis – kā rakstveida apsvērumos norāda Eiropas Komisija – ir jāsaprot kā tāds, kas vērsts uz tiesvedības aizsardzību pret iekšēju vai ārēju iejaukšanos, kā arī tiesu varas pareizu īstenošanu. Turklāt saskaņā ar šā panta 1. punkta j) apakšpunktu civiltiesisku prasību izpilde arī ir mērķis, kas var pamatot personas datu apstrādi citā nolūkā, nevis tajā, kādam tie ir ievākti. Tātad nav izslēgts, ka trešo personu personas datu apstrāde civillietā notiekošā tiesvedībā var tikt pamatota ar šādiem mērķiem.

39

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai atbilstošajās RB 38. nodaļas normās noteiktais, pirmkārt, atbilst vienam un/vai otram no šiem mērķiem un, otrkārt, ir nepieciešams minētajiem mērķiem un samērīgs ar tiem, lai būtu kvalificējams par tādiem personas datu apstrādes gadījumiem, ko uzskata par likumīgiem saskaņā ar VDAR 6. panta 3. un 4. punktu, lasot tos kopsakarā ar 23. panta 1. punkta f) un j) apakšpunktu.

40

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka personas datu apstrāde ir balstīta uz valsts materiālo vai procesuālo tiesību normu, jo šīs regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā šo abu veidu normas netiek nekādi nošķirtas.

41

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir atbildams, ka VDAR 6. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas civillietā notiekošā tiesvedībā ir piemērojamas attiecībā uz tāda personāla reģistra – kurā ir ietverti galvenokārt nodokļu kontroles nolūkā ievākti trešo personu personas dati – iesniegšanu pierādījumam.

42

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 5. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot jautājumu par to, vai civillietā notiekošā tiesvedībā ir jāuzdod iesniegt personas datus ietverošu dokumentu, valsts tiesai ir jāņem vērā datu subjektu intereses. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa arī jautā, vai Savienības tiesības, konkrēti – VDAR, noteic kādas prasības kārtībai, kādā šis izvērtējums jāveic.

43

Vispirms jāteic, ka ikvienā personas datu apstrādē – atskaitot VDAR 23. pantā pieļautās atkāpes – ir jāievēro gan šīs regulas II nodaļā noteiktie personas datu apstrādes principi, gan tās III nodaļā noteiktās datu subjekta tiesības. Konkrēti, ikvienai personas datu apstrādei, pirmkārt, ir jāatbilst minētās regulas 5. pantā noteiktajiem principiem un, otrkārt, jāatbilst šīs pašas regulas 6. pantā uzskaitītajiem likumības nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 208. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka attiecīgās RB 38. nodaļas normas expressis verbis nenoteic, ka, izvērtējot jautājumu par to, vai ir jāuzdod iesniegt personas datus ietverošu dokumentu, būtu jāņem vērā attiecīgo datu subjektu intereses. Saskaņā ar valsts judikatūru šajās tiesību normās esot prasīts vienīgi samērot pierādījumu nozīmīgumu ar pretējās puses interesi neizpaust attiecīgo informāciju.

45

Kā konstatēts šā sprieduma 39. punktā, ņemot vērā, ka šīs valsts tiesību normas noteic pienākumu iesniegt dokumentu kā pierādījumu, tajās noteiktais var būt kvalificējams par vienu no tādiem personas datu apstrādes gadījumiem, kas ir likumīgi saskaņā ar VDAR 6. panta 3. un 4. punktu, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 23. panta 1. punkta f) un j) apakšpunktu. Tā tas ir tāpēc, ka šīs tiesību normas, pirmkārt, ir vērstas uz tiesvedības pareizas norises nodrošināšanu, dodot iespēju prāvniekam aizstāvēt savas tiesības, kad pastāv “leģitīmas intereses iesniegt pierādījumus”, un, otrkārt, ir nepieciešamas šim mērķim un samērīgas ar to.

46

Proti, no VDAR 6. panta 4. punkta izriet, ka šāda personas datu apstrāde ir likumīga, ja vien tā ir demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgs un samērīgs pasākums, lai aizsargātu VDAR 23. pantā minētos mērķus. No tā izriet – lai pārbaudītu šo prasību izpildi, valsts tiesai, izvērtējot, vai ir lietderīgi uzdot iesniegt trešo personu personas datus ietverošu dokumentu, ir jāņem vērā iesaistītās pretējās intereses.

47

Šajā ziņā jāuzsver, ka valsts tiesas veicamās izsvēršanas rezultāts var atšķirties gan atkarībā no katras lietas apstākļiem, gan no attiecīgās tiesvedības veida.

48

Par civillietā notiekošas tiesvedības apstākļos iesaistītajām interesēm jāteic, ka valsts tiesai – kā izriet tostarp no VDAR 1. un 2. apsvēruma – ir jānodrošina fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi, šai aizsardzībai Hartas 8. panta 1. punktā un LESD 16. pantā esot nostiprinātai kā pamattiesībām. Šai tiesai jānodrošina arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā un ir cieši saistītas ar tiesībām uz personas datu aizsardzību.

49

Tomēr, kā teikts VDAR 4. apsvērumā, tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūta prerogatīva, bet gan jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un atbilstoši samērīguma principam jāsalāgo ar citām pamattiesībām, piemēram, Hartas 47. pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

50

Savukārt – kā ģenerāladvokāte norāda secinājumu 61. punktā – trešo personu personas datu ietveroša dokumenta iesniegšana civillietā notiekošā tiesvedībā veicina šo tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu.

51

Šajā ziņā jāteic, ka, tā kā Hartas 47. panta otrā daļa atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam, tās nozīme un apjoms – saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu – ir tādi paši kā tie, ar kuriem minētajā konvencijā ir apveltīts šis 6. panta 1. punkts.

52

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas iedibināto judikatūru, ņemot vērā to, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ieņem nozīmīgu vietu demokrātiskā sabiedrībā, ir būtiski, lai prāvniekam būtu iespēja efektīvi aizstāvēt savus prasījumus tiesā un vienlīdzīgas iespējas ar savu pretinieku (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2022. gada 24. jūnijs, Zayidov pret Azerbaidžānu (Nr. 2), CE:ECHR:2022:0324JUD000538610, 87. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā it īpaši izriet, ka prāvniekam ir jābūt iespējai izmantot uz sacīkstes principu balstītu tiesvedību un dažādos šīs tiesvedības posmos iesniegt argumentus, kurus tas uzskata par nozīmīgiem savu prasījumu aizstāvībai (ECT spriedums, 1999. gada 21. janvāris, García Ruiz pret Spāniju, CE:ECHR:1999:0121JUD003054496, 29. punkts).

53

Tādēļ, lai nodrošinātu, ka prāvnieki var izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, konkrēti – tiesības uz taisnīgu tiesu Hartas 47. panta otrās daļas izpratnē, ir uzskatāms, ka civillietā notiekošas tiesvedības dalībniekiem jābūt iespējai piekļūt savu prasījumu pienācīgai pierādīšanai vajadzīgajiem pierādījumiem, kas iespējami var ietvert lietas dalībnieku vai trešo personu personas datus.

54

Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 46. punktā, iesaistītās intereses ir izsveramas pārbaudē par attiecīgā pasākuma vajadzību un samērīgumu, ko VDAR 6. panta 3. un 4. punkts paredz kā nosacījumus, kuriem ir pakārtota personas datu apstrādes likumība. Tādēļ šajā ziņā ir jāņem vērā arī šīs regulas 5. panta 1. punkts un jo īpaši šīs normas c) apakšpunktā minētais “datu minimizēšanas” princips, kas ir samērīguma principa izpausme. Saskaņā ar datu minimizēšanas principu personas datiem jābūt adekvātiem, atbilstīgiem un ierobežotiem līdz tādiem, kas ir nepieciešami nolūkiem, kādiem tie tiek apstrādāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C‑439/19, EU:C:2021:504, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Tāpēc valsts tiesai ir jāpārbauda, vai personas datu izpaušana ir adekvāta un atbilstīga, lai nodrošinātu piemērojamo valsts tiesību normās izvirzīto mērķi, un vai šo mērķi nav iespējams sasniegt, izmantojot tādus pierādīšanas līdzekļus, kas ir mazāk intruzīvi no daudzu trešo personu personas datu aizsardzības viedokļa, piemēram, atlasītu liecinieku nopratināšanu.

56

Ja personas datus ietveroša dokumenta uzrādīšana izrādās pamatota, no minētā principa arī izriet, ka tad, ja pierādīšanas nolūkos ir vajadzīga tikai daļa no šiem datiem, valsts tiesai ir jāapsver iespēja datu aizsardzībai veikt vēl papildu pasākumus, piemēram, datu subjektu vārdu pseidonimizāciju VDAR 4. panta 5. punkta izpratnē vai jebkādu citu pasākumu, kas paredzēts, lai mazinātu aizskārumu, ko attiecībā uz tiesībām uz personas datu aizsardzību rada šāda dokumenta uzrādīšana. Šādi pasākumi var ietvert arī publiskas piekļuves lietas materiāliem ierobežošanu vai rīkojumu lietas dalībniekiem, kuru rīcībā ir nodoti personas datus ietveroši dokumenti, neizmantot šos datus citiem mērķiem, izņemot pierādījumu iegūšanu attiecīgajā tiesvedībā.

57

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka no VDAR 4. panta 5. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 26. apsvērumu, izriet, ka pseidonimizēti personas dati, kurus, izmantojot papildu informāciju, ir iespējams saistīt ar kādu fizisku personu, būtu jāuzskata par informāciju, kura attiecas uz identificējamu fizisku personu un kurai ir piemērojami datu aizsardzības principi. No šā apsvēruma izriet, ka šie principi turpretim nav piemērojami “anonīmai informācijai, proti, informācijai, kura neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, vai personas datiem, ko sniedz anonīmi tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams”.

58

No tā izriet, ka valsts tiesa var uzskatīt, ka lietas dalībnieku vai trešo personu personas dati ir jānodod tās rīcībā tālab, lai tā – pilnībā apzinoties lietas apstākļus un ievērojot samērīguma principu – varētu izsvērt iesaistītās intereses. Šā izvērtējuma rezultātā šī tiesa vajadzības gadījumā var atļaut izpaust visus vai daļu šādi paziņoto personas datu pretējai pusei, ja tā uzskata, ka šāda izpaušana nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai garantētu prāvniekiem no Hartas 47. panta izrietošo tiesību efektīvu izmantošanu.

59

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir atbildams, ka VDAR 5. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot, vai ir jāuzdod iesniegt personas datus ietverošu dokumentu, valsts tiesai ir jāņem vērā datu subjektu intereses un tās jāizsver atbilstoši katras konkrētās lietas apstākļiem un attiecīgās tiesvedības veidam, kā arī pienācīgi ņemot vērā prasības, kas izriet no samērīguma principa, un jo īpaši tās, kas izriet no minētās regulas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētā datu minimizēšanas principa.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: