–

TU un RE vārdā – M. Siegmann un T. Stöber, Rechtsanwälte,

–

Google LLC vārdā – B. Heymann, J. Spiegel un J. Wimmers, Rechtsanwälte,

–

Grieķijas valdības vārdā – S. Charitaki, A. Magrippi un M. Tassopoulou, pārstāves,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Kunnert, A. Posch un J. Schmoll, pārstāvji,

–

Rumānijas valdības vārdā – E. Gane un L. Liţu, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouchagiar, F. Erlbacher, H. Kranenborg un D. Nardi, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VDAR”) 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) 12. panta b) punktu un 14. panta pirmās daļas a) punktu, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8., 11. un 16. panta kontekstā.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp TU un RE, no vienas puses, un Google LLC, no otras puses, par prasību, lai, pirmkārt, raksti, kurās viņi ir identificēti, tiktu atsaistīti no rezultātiem, kas tiek parādīti, veicot meklēšanu pēc viņu personvārdiem, un, otrkārt, lai viņu fotoattēli sīktēlu (thumbnails) formā tiktu izņemti no attēlu meklēšanas rezultātiem.

3

Direktīvas 95/46 1. panta “Direktīvas mērķis” 1. punktā bija noteikts:

“Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstis aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” bija paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas II nodaļas I iedaļā “Principi, kas attiecas uz datu kvalitāti” ietvertais 6. pants bija formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nosaka to, ka personas datiem jābūt:

[..]

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas II nodaļas V iedaļā “Datu subjekta datu piekļuves tiesības” ietvertajā 12. pantā “Piekļuves tiesības” bija noteikts:

“Dalībvalstis garantē katram datu subjektam tiesības iegūt no personas datu apstrādātāja:

[..]

[..].”

7

Direktīvas 95/46 II nodaļas VII iedaļā “Datu subjekta tiesības iebilst” ietvertā 14. panta pirmajā daļā bija paredzēts:

“Dalībvalstis piešķir datu subjektam tiesības:

[..].”

8

Ar VDAR – atbilstoši tās 94. panta 1. punktā noteiktajam – no 2018. gada 25. maija Direktīva 95/46 ir atcelta. Šī regula – saskaņā ar tās 99. panta 2. punktu – ir piemērojama no šā paša datuma.

9

Minētās regulas 4., 39. un 65. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

10

Minētās regulas I nodaļā “Vispārīgi noteikumi” ietvertais 4. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

11

Šīs pašas regulas II nodaļā “Principi” ietvertajā 5. pantā “Personas datu apstrādes principi” ir noteikts:

“1.   Personas dati:

[..]

[..].

2.   Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1. punktam un var to uzskatāmi parādīt (“pārskatatbildība”).”

12

VDAR III nodaļas 3. iedaļā “Labošana un dzēšana” citastarp ir ietverts tās 16. un 17. pants.

13

Šīs regulas 16. pantā “Tiesības labot” ir paredzēts:

“Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās labotu neprecīzus datu subjekta personas datus. Ņemot vērā apstrādes nolūkus, datu subjektam ir tiesības panākt, lai nepilnīgi personas dati tiktu papildināti, tostarp sniedzot papildu paziņojumu.”

14

Minētās regulas 17. pants “Tiesības uz dzēšanu (tiesības “tikt aizmirstam”)” ir formulēts šādi:

“1.   Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus, ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:

2.   Ja pārzinis ir publiskojis personas datus un tā pienākums saskaņā ar 1. punktu ir minētos personas datus dzēst, pārzinis, ņemot vērā pieejamo tehnoloģiju un tās piemērošanas izmaksas, veic saprātīgus pasākumus, tostarp tehniskus pasākumus, lai informētu pārziņus, kas veic personas datu apstrādi, ka datu subjekts ir pieprasījis, lai minētie pārziņi dzēstu visas saites uz minētajiem personas datiem vai minēto personas datu kopijas vai atveidojumus.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ciktāl apstrāde ir nepieciešama:

[..].”

15

TU ir kādas ieguldījumu sabiedrības valdes loceklis un vienīgais akcionārs, kā arī priekšsēdētājs šīs sabiedrības meitasuzņēmumā, kas kopā ar citām sabiedrībām veido sabiedrību grupu. Viņš ir arī vienīgais dalībnieks kādā trešajā sabiedrībā, kas ir vienīgā dalībniece kādā ceturtajā sabiedrībā, kurai savukārt pieder 60 % no kādas piektās sabiedrības kapitāldaļām.

16

RE bija TU dzīvesbiedre un līdz 2015. gada maijam – šā ceturtā uzņēmuma prokūriste.

17

2015. gada 27. aprīlī, 4. jūnijā un 16. jūnijā interneta vietnē www.g...net (turpmāk tekstā – “g‑net vietne”) tika publicēti trīs raksti, kuros bija kritizēts šā sprieduma 15. punktā minētās piektās sabiedrības un sabiedrību grupas izmantotais ieguldījumu modelis. Turklāt 2015. gada 4. jūnija raksts bija ilustrēts ar trim TU fotogrāfijām – attiecīgi pie luksusa automašīnas stūres, helikoptera kabīnē un pie lidmašīnas –, kā arī fotogrāfiju ar RE kabrioletā.

18

G‑net vietnes īpašniece atbilstoši likumiskajām norādēm (Impressum) ir G‑LLC, kuras juridiskā adrese ir Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis). Atbilstoši G‑LLC sniegtajai informācijai tās uzņēmējdarbības mērķis ir “ar aktīvu informēšanu un pastāvīgu pārredzamību sekmēt krāpšanas novēršanu ekonomikā un sabiedrībā”. Dažādās publikācijās tomēr ir kritiski ziņots par G‑LLC uzņēmējdarbības modeli, tostarp pārmesta tam uzņēmumu “šantažēšana”, jo tas vispirms publicējot par šiem uzņēmumiem nelabvēlīgus rakstus un pēc tam apmaiņā pret noteiktu naudas summu piedāvājot šos rakstus dzēst vai apturēt to publicēšanu.

19

Kad Google meklētājā tika ievadīti prasītāju pamatlietā personvārdi – gan atsevišķi, gan kopā ar konkrētiem uzņēmumu nosaukumiem –, meklēšanas rezultātos tika uzrādīti 2015. gada 4. jūnija un 2015. gada 16. jūnija raksti, kā arī, ievadot konkrētus uzņēmumu nosaukumus, – 2015. gada 27. aprīļa raksts, un ar saiti tika veikta pārvirzīšana uz šiem rakstiem. Turklāt, meklējot attēlus šajā meklētājprogrammā, Google rezultātu sarakstā sīktēlu formā uzrādīja prasītāju pamatlietā fotogrāfijas, kas bija ietvertas 2015. gada 4. jūnija rakstā. Šo fotogrāfiju parādīšana beidzās vēlākais 2017. gada septembrī. Raksti g‑net vietnē vairs neesot pieejami vēlākais kopš 2018. gada 28. jūnija.

20

Prasītāji pamatlietā Google kā tai piederošās meklētājprogrammas veiktās personas datu apstrādes pārzinim iesniedza lūgumu, pirmkārt, no meklēšanas rezultātu saraksta atsaistīt pamatlietā aplūkotos rakstus, jo šajos rakstos esot ietverti nepatiesi apgalvojumi un apmelojoši viedokļi, un, otrkārt, no meklēšanas rezultātu saraksta izņemt sīktēlus. Viņi arī apgalvoja, ka G‑LLC tos esot “šantažējusi”.

21

Google atteicās apmierināt šo lūgumu, atsaucoties uz profesionālo kontekstu, kurā iekļaujas pamatlietā aplūkotie raksti un fotogrāfijas, un norādot, ka tai neesot zināms par šajos rakstos ietvertās informācijas apgalvoti nepatieso raksturu.

22

2015. gadā prasītāji pamatlietā cēla prasību Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa, Vācija), lūdzot, lai Google tiktu uzdots no meklēšanas rezultātu sarakstiem atsaistīt pamatlietā aplūkotos rakstus un izbeigt prasītājus attēlojošo fotogrāfiju parādīšanu sīktēlu formā. Ar 2017. gada 22. novembra spriedumu šī tiesa minēto prasību noraidīja.

23

Prasītāji pamatlietā par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija), kas to noraidīja ar 2018. gada 8. novembra spriedumu. Šī tiesa uzsvēra, ka veicamajā konfliktējošo tiesību un interešu izsvēršanā kā īpaši nozīmīgs ir jāņem vērā meklētājprogrammas specifiskais darbības veids un svarīgums interneta darbībai. Tā kā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam parasti nav juridiskas saiknes ar saitēs norādītā satura veidotājiem un tas nevar izmeklēt un izvērtēt faktus, ņemot vērā arī šo veidotāju viedokli, tam konkrēti rīcības pienākumi ir tikai tad, ja tas pēc konkrētas datu subjekta norādes uzzina par klaju un skaidri konstatējamu tiesību pārkāpumu. Šie principi esot piemērojami arī gadījumā, ja meklētājprogramma tiek izmantota vienīgi attēlu meklēšanai, jo konkrētās aplūkojamās intereses ir salīdzināmas.

24

Apelācijas instances tiesa piebilda, ka, tā kā apgalvotā fakta patiesumam ir izšķiroša nozīme, pierādīšanas pienākums šajā ziņā ir atsaistīšanas lūguma iesniedzējam. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka prasītāji pamatlietā nav pierādījuši attiecībā uz viņiem izvirzīto faktu nepatiesumu, Google neesot iespējams veikt galīgu pamatlietā aplūkoto rakstu vērtējumu un līdz ar to tai neesot jāatsaista atsauces uz tiem. Savukārt sīktēlu formā esošās fotogrāfijas var uzskatīt par ziņu attēliem, ja tās ir pievienotas kādam no šiem rakstiem.

25

Prasītāji pamatlietā iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

26

Šī tiesa norāda, ka pārsūdzības iznākums ir atkarīgs no Savienības tiesību, konkrēti – VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkta, kā arī Direktīvas 95/46 12. panta b) punkta un 14. panta pirmās daļas a) punkta, interpretācijas.

27

Vispirms iesniedzējtiesa uzsver, ka, pēc tās domām, lūgums uzdot Google no meklēšanas rezultātiem atsaistīt pamatlietā aplūkotos rakstus ietilpst VDAR ratione temporis piemērošanas jomā, savukārt prasībai, lai Google tiktu uzdots no attēlu meklēšanas rezultātu saraksta izņemt sīktēlus, ratione temporis ir piemērojama Direktīva 95/46, jo datumā, kad stājās spēkā VDAR,Google sniegtās meklētājprogrammas rezultātos tie vairs netika uzrādīti. Tomēr attiecībā uz pēdējo minēto lūgumu šī tiesa lūdz Tiesu sniegt atbildi uz šo jautājumu, ņemot vērā arī minēto regulu.

28

Turpinot iesniedzējtiesa norāda – apstāklis, ka pamatlietā aplūkotie raksti vairs nav pieejami g‑net vietnē un ka Google vairs nerāda sīktēlus, nav izbeidzis prasītāju pamatlietā interesi uzturēt spēkā atsaistīšanas lūgumu, jo g‑net vietnē ir tikai norādīts, ka dažādu iemeslu dēļ šie raksti “šobrīd” nav pieejami. Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka minētie raksti nākotnē netiks atkal ievietoti tiešsaistē un netiks atkal uzrādīti Google meklētājprogrammas rezultātos, turklāt precizējot, ka pēdējā minētā sabiedrība joprojām šo atsaistīšanas lūgumu uzskata par nepamatotu un joprojām atsakās to apmierināt.

29

Pēc būtības iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka lūgumu no meklēšanas rezultātu saraksta atsaistīt atsauces uz pamatlietā aplūkotajiem rakstiem prasītāji pamatlietā pamato tostarp ar atsevišķu šajos rakstos ietverto apgalvojumu nepatiesumu. Tādējādi rodas jautājums, vai prasītājiem bija jāpierāda šo apgalvojumu iespējamais nepatiesums vai vismaz jāsniedz kādi pietiekami pierādījumi par nepatiesumu vai arī, gluži pretēji, Google bija vai nu jāpieņem, ka prasītāju pamatlietā apgalvojumi ir patiesi, vai arī pašai jācenšas noskaidrot faktus.

30

Iesniedzējtiesa uzskata, ka prasība vienlīdzīgi izsvērt konfliktējošās pamattiesības, kas izriet no Hartas 7. un 8. panta, no vienas puses, un Hartas 11. un 16. panta, no otras puses, nav izpildīta, ja tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, pierādīšanas pienākums ir tikai vienai vai otrai pusei.

31

Tāpēc šī tiesa ierosina rast tādu risinājumu, ka datu subjektam vismaz provizoriski ir jāatrisina jautājums par minētā satura patiesumu, īstenojot savas tiesības tiesā, vēršoties pret satura veidotāju, ja vien provizoriskā tiesību aizsardzības tiesā iespēja tai šķiet saprātīga, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus. Protams, ja datu subjektam nav saistības ar satura veidotāju, tam rastos tādas pašas grūtības sazināties ar satura veidotāju kā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam. Tomēr datu subjektam būtu skaidri zināms, vai ar atsauci piesaistītais saturs atbilst vai neatbilst patiesībai. Tas, vai no datu subjekta var saprātīgi prasīt, lai tas savas tiesības aizstāv, vēršoties tiesā pret satura veidotāju, var būt atkarīgs, piemēram, no tā, vai ar satura veidotāju var sazināties bez īpašām grūtībām Eiropas Savienībā.

32

No šāda viedokļa raugoties, iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka datu subjektam parasti var saprātīgi prasīt celt prasību par pagaidu noregulējumu pret satura veidotāju, kura nosaukums ir zināms, bet ne pret anonīmu vai tādu satura veidotāju, kuram nav iespējams nosūtīt paziņojumus. Turpretim tam, vai faktiski ir iespējams panākt pret satura veidotāju varbūtēji vērsta dzēšanas rīkojuma izpildi, neesot nozīmes attiecībā uz tiesībām pret meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēju.

33

Otrkārt, attiecībā uz prasību uzdot Google izbeigt 2015. gada 4. jūnija rakstā ietverto prasītāju pamatlietā fotogrāfiju attēlošanu sīktēlu formā iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka šie sīktēli patiešām ietver saiti, kas ļauj piekļūt trešās personas interneta vietnei, kurā publicēta attiecīgā fotogrāfija, un tādējādi ļauj iepazīties ar šīs publikācijas kontekstu. Tomēr, tā kā attēlu meklēšanas rezultātu sarakstā ir redzami tikai sīktēli, neiekļaujot trešās personas interneta vietnē atrodamās publikācijas konteksta elementus, šis saraksts pats par sevi ir neitrāls un neļauj uzzināt sākotnējās publikācijas kontekstu.

34

Tādējādi rodoties jautājums, vai, veicot izsvēršanu saskaņā ar Direktīvas 95/46 12. panta b) punktu un 14. panta pirmās daļas a) punktu vai VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu, būtu jāņem vērā tikai pats sīktēls neitrālā rezultātu saraksta kontekstā vai arī sākotnējais attiecīgā attēla publicēšanas konteksts.

35

Šajā ziņā iesniedzējtiesa konstatē, ka pamatlietā, kas attiecas uz personām, kuras nav zināmas plašai sabiedrībai, attiecīgās fotogrāfijas pašas par sevi neraisa debates sabiedrībā un neatbilst nenoraidāmai vajadzībai pēc informācijas iepriekšējā punktā minēto noteikumu izpratnē. Tomēr saistībā ar 2015. gada 4. jūnija rakstu, kas publicēts g‑net vietnē, tām esot bijusi svarīga loma, apliecinot šajā rakstā ietverto vēstījumu, ka prasītāji pamatlietā, ņemot vērā to, ka viņi ir šā sprieduma 15. punktā minētās ceturtās sabiedrības un sabiedrību grupas dibinātāji un vadītāji, bauda augstu dzīves līmeni un viņu rīcībā ir luksusa preces, savukārt šo sabiedrību darbinieki, izplatītāji un klienti apšauba veikto ieguldījumu drošību. Tādēļ, ja būtu jāņem vērā konteksts, kādā šīs fotogrāfijas sākotnēji tika publicētas, to publicēšana rezultātu sarakstā sīktēlu formā ir uzskatāma par pamatotu, ja vien tiem pievienotais teksts ir likumīgs.

36

Iesniedzējtiesa uzskata, ka viens no faktoriem, kura dēļ būtu jāņem vērā sākotnējās publikācijas konteksts, ir fakts, ka tehniski sīktēlos ir saites uz trešās personas interneta vietni. Līdzīgi – vidusmēra informētam attēlu meklētājprogrammas lietotājam ir zināms, ka sīktēli, ko meklētājprogramma apkopojusi rezultātu sarakstā, ir iegūti no trešo personu publikācijām un ka šiem sīktēliem atbilstošās fotogrāfijas minētajās publikācijās ir ievietotas noteiktā kontekstā.

37

Tomēr esot jāņem vērā, ka atšķirībā no citiem meklēšanas rezultātiem, kad tiek parādīts sīktēls, attēlu publicēšanas sākotnējais konteksts nav norādīts vai kā citādi redzams. Lietotājam, kurš jau no paša sākuma interesējas tikai par attēlu, parasti nav nekāda iemesla meklēt publikācijas izcelsmi un sākotnējo kontekstu.

38

Tāpēc, iesniedzējtiesas ieskatā, šķiet loģiski, ka, lai izvērtētu attiecīgā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja veiktās datu apstrādes likumību, Direktīvas 95/46 14. panta pirmās daļas a) punktā vai VDAR 17. panta 3. punktā paredzētajā izsvēršanā ir jāiekļauj tikai tās tiesības un intereses, kas ir saskatāmas pašā sīktēlā.

39

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

Google pauž šaubas par pirmā jautājuma pieņemamību, jo tajā izvirzītā problēma esot hipotētiska. Konkrēti – iesniedzējtiesas piedāvātais risinājums esot abstrakta un ar pamatlietas faktiem nesaistīta konstrukcija. Turklāt Tiesas rīcībā neesot nepieciešamās informācijas, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz šo jautājumu.

41

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši LESD 267. pantam, tikai valsts tiesai, kas izskata pamatlietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums lietā. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 22. punktā, iesniedzējtiesa ir sniegusi pietiekami precīzu un pilnīgu pamatlietas faktisko un juridisko apstākļu konteksta izklāstu un ir pietiekami pamatojusi nepieciešamību šajā kontekstā saņemt atbildi uz uzdoto jautājumu.

44

Šajā ziņā jāatgādina, ka personas datu apstrāde, kas veikta meklētājprogrammas darbības ietvaros, atšķiras no interneta vietnes redaktoru darbības, kas ietver šo datu atspoguļošanu interneta vietnē, un to papildina (spriedums, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 35. punkts). Ja datu subjekts vēršas pret meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēju, attiecīgās tiesības, intereses un ierobežojumi līdz ar to ne vienmēr ir tādi paši kā gadījumā, kad prasība tiek celta pret satura veidotāju, un tādējādi, izskatot atsaistīšanas lūgumu atbilstoši VDAR 17. pantam, ir jāveic īpaša izsvēršana.

45

No iesniedzējtiesas pamatojuma izriet, ka Tiesas atbilde uz jautājumu, pirmkārt, par meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam uzlikto pienākumu un atbildības apjomu, izskatot lūgumu par atsaistīšanu no meklēšanas rezultātiem, pamatojoties uz rezultātu sarakstā iekļautā satura iespējamo nepatiesumu, un, otrkārt, datu subjektam uzlikto pienākumu pierādīt saturā ietvertās informācijas nepatiesumu var tieši ietekmēt iesniedzējtiesas veikto pamatlietas izvērtējumu neatkarīgi no tā, vai prasītāji pamatlietā varētu saņemt efektīvu tiesisko aizsardzību pret satura veidotāju saistībā ar iespējami nepatiesa satura publicēšanu internetā.

46

Kā secinājumu 22. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tas, ka iesniedzējtiesas jautājumi par metodoloģiju, ko tā uzskata par piemērojamu tādā situācijā kā pamatlietā, ir formulēti vispārīgi un abstrakti, vēl nenozīmē, ka šajā ziņā Tiesai uzdotais jautājums ir hipotētisks.

47

No tā jāsecina, ka pirmais jautājums ir pieņemams.

48

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar izsvēršanu, kas jāveic starp tiesībām, kuras paredzētas Hartas 7. un 8. pantā, no vienas puses, un tiesībām, kuras paredzētas Hartas 11. un 16. pantā, no otras puses, izskatot meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam adresētu lūgumu no meklēšanas rezultātu saraksta atsaistīt saturu ar apgalvojumiem, kurus persona, kas iesniegusi lūgumu, uzskata par nepatiesiem, šāda atsaistīšana ir pakārtota nosacījumam, ka jautājumam par atsaucēs piesaistītā satura patiesumu jābūt vismaz provizoriski atrisinātam tiesvedībā, ko šī persona uzsākusi pret minētā satura veidotāju, ja ir pamatota iespēja panākt šādu tiesību aizsardzību tiesā.

49

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, pirmkārt, ka meklētājprogrammas darbība, kas izpaužas kā internetā trešo personu publicētas vai ievietotas informācijas atrašana, šīs informācijas automātiska indeksēšana, īslaicīga uzglabāšana un visbeidzot tās nodošana interneta lietotāju rīcībā noteiktā atlases secībā, ir kvalificējama par “personas datu apstrādi” Direktīvas 95/46 2. panta b) punkta un VDAR 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, ja šī informācija ietver personas datus, un, otrkārt, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs ir uzskatāms par apstrādi veicošo “personas datu apstrādātāju” šīs direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē jeb “pārzini” šīs regulas 4. panta 7. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 41. punkts, kā arī 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 35. punkts).

50

Kā atgādināts šā sprieduma 44. punktā, personas datu apstrāde, kas veikta meklētājprogrammas darbības ietvaros, atšķiras no interneta vietnes redaktoru darbības, kas ietver šo datu atspoguļošanu interneta vietnē, un to papildina. Turklāt šai meklētājprogrammu darbībai ir noteicoša loma minēto datu globālajā izplatīšanā, jo tā padara šos datus pieejamus visiem interneta lietotājiem, kuri veic meklēšanu, ievadot datu subjekta personvārdu, tostarp interneta lietotājiem, kuri citādi nebūtu atraduši vietni, kurā publicēti šie paši dati. Internetā publicētās informācijas organizēšana un apkopošana, ko veic meklētājprogrammas ar mērķi to lietotājiem atvieglot piekļuvi šai informācijai, var izraisīt arī to, ka tad, kad šie lietotāji ir veikuši meklēšanu, ievadot fiziskas personas vārdu, tie iegūst rezultātu sarakstā strukturētu kopsavilkumu ar internetā atrodamu informāciju, kas attiecas uz šo personu un kas tiem ļauj izveidot vairāk vai mazāk detalizētu attiecīgās personas profilu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 36. un 37. punkts, kā arī 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 36. punkts).

51

Tāpēc, ciktāl meklētājprogrammas darbība var būtiski un papildus – salīdzinājumā ar interneta vietņu redaktoru darbību – ietekmēt pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, šādas meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam kā personai, kas nosaka šīs darbības nolūkus un līdzekļus, savas atbildības, pilnvaru un iespēju robežās ir jānodrošina, lai tā atbilstu Direktīvas 95/46 un VDAR prasībām, lai šajā direktīvā un regulā paredzētās garantijas varētu tikt pilnībā nodrošinātas un lai faktiski varētu tikt īstenota tostarp attiecīgo personu efektīva un pilnīga privātās dzīves aizsardzība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 38. punkts, kā arī 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 37. punkts).

52

Attiecībā uz meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja atbildības apjomu un konkrētajiem pienākumiem Tiesa jau ir precizējusi, ka šis pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs nevis tāpēc, ka personas dati atrodas kādas trešās personas publicētā interneta vietnē, bet gan tāpēc, ka tas piesaista atsauci uz šo vietni, konkrēti, uzrāda saiti uz šo vietni rezultātu sarakstā, kas interneta lietotājiem tiek parādīts, veicot meklēšanu pēc fiziskas personas vārda, jo saites uzrādīšana šādā sarakstā spēj būtiski ietekmēt datu subjekta pamattiesības uz viņa privātās dzīves neaizskaramību un viņa personas datu aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 80. punkts, kā arī 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 46. punkts).

53

Šajos apstākļos – ņemot vērā atbildību, pilnvaras un iespējas, kas meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir kā šīs meklētājprogrammas darbības ietvaros veiktās apstrādes pārzinim, Direktīvā 95/46 un VDAR paredzētie aizliegumi un ierobežojumi šim meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam var būt piemērojami tikai atsauču piesaistīšanas dēļ, un tātad tas darāms, kompetento valsts iestāžu uzraudzībā veicot pārbaudi pēc datu subjekta pieprasījuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 47. punkts).

54

Attiecībā uz šādu pieprasījumu VDAR 17. pantā ir ietverta tiesību norma, kas konkrēti reglamentē “tiesības uz dzēšanu”, kuras tiek arī sauktas par “tiesībām tikt aizmirstam”. Lai gan šā panta 1. punktā ir noteikts, ka datu subjektam principā ir tiesības, pamatojoties uz tajā uzskaitītajiem iemesliem, pieprasīt, lai pārzinis dzēstu šā subjekta personas datus, šā panta 3. punktā ir precizēts, ka uz šīm tiesībām nevar atsaukties, ja attiecīgā apstrāde ir nepieciešama kāda tajā uzskaitītā iemesla dēļ, starp kuriem šā punkta a) apakšpunktā citastarp ir minēta tiesību uz informāciju izmantošana.

55

Tādējādi meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, kas saņēmis lūgumu atsaistīt atsauces, ir jāpārbauda, vai saites uz attiecīgo tīmekļa lapu iekļaušana sarakstā, kas parādās, veicot meklēšanu pēc datu subjekta vārda, ir vajadzīga, lai izmantotu Hartas 11. pantā aizsargātās tiesības uz informācijas brīvību to interneta lietotāju gadījumā, kuri varētu būt ieinteresēti piekļūt šai interneta vietnei, veicot šādu meklēšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 66. punkts).

56

Apstāklī – ka VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir skaidri paredzēts, ka datu subjektam nav tiesību uz dzēšanu tad, ja apstrāde ir nepieciešama, lai izmantotu Hartas 11. pantā garantētās tiesības tostarp uz informācijas brīvību, – izpaužas tas, ka tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūtas tiesības, bet gan – kā uzsvērts šīs regulas 4. apsvērumā – ir aplūkojamas saistībā ar to funkciju sabiedrībā un jāizsver iepretim citām pamattiesībām atbilstoši samērīguma principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57

Šajā kontekstā jāatgādina – Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tās 7. un 8. pantā paredzētajām tiesībām var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vai nu Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (spriedums, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Tādējādi VDAR, konkrēti, tās 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā, ir skaidri noteikta prasība Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību izsvērt iepretim Hartas 11. pantā garantētajām pamattiesībām uz informācijas brīvību (spriedums, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 59. punkts).

59

Jāpiebilst, ka Hartas 7. pantā par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir ietvertas tiesības, kas atbilst 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. panta 1. punktā garantētajām tiesībām, un ka personas datu aizsardzībai ir būtiska nozīme ECPAK 8. pantā paredzēto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību izmantošanā (ECT spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Satakunnan Markkinapörssi Oy un Satamedia Oy pret Somiju (CE:ECHR:2017:0627JUD000093113, 137. punkts). Tātad saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu minētajam 7. pantam ir jāpiešķir tāda pati nozīme un tvērums kā ECPAK 8. panta 1. punktam, kas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Tas pats attiecas uz Hartas 11. pantu un ECPAK 10. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. februāris, Buivids, C‑345/17, EU:C:2019:122, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Tomēr no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka datu publicēšanas gadījumā, lai izsvērtu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību iepretim tiesībām uz vārda brīvību un informāciju, ir jāņem vērā vairāki būtiski kritēriji, piemēram, ieguldījums sabiedriski nozīmīgā diskusijā, personas publiskās atpazīstamības pakāpe, ziņu tēma, datu subjekta iepriekšējā rīcība, publikācijas saturs, forma un sekas, veids un apstākļi, kādos informācija tikusi iegūta, kā arī šīs informācijas ticamība (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, Satakunnan Markkinapörssi Oy un Satamedia Oy pret Somiju, CE:ECHR:2017:0627JUD000093113, 165. punkts).

61

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, kādos apstākļos meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jāapmierina lūgums atsaistīt atsauces un tātad no rezultātu saraksta, kas parādās, veicot meklēšanu pēc datu subjekta vārda, jādzēš saite uz vietni, kurā ietverti šīs personas dati, jo piesaistītais saturs ietver apgalvojumus, kurus minētā persona uzskata par nepatiesiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 60. punkts).

62

Šajā ziņā ir svarīgi vispirms norādīt – lai gan Hartas 7. un 8. pantā aizsargātās datu subjekta tiesības vispārīgi ir pārākas par potenciāli ieinteresēto interneta lietotāju tiesībām piekļūt attiecīgajai informācijai, šis samērs tomēr var būt atkarīgs no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp – cik šī informācija ir sensitīva saistībā ar datu subjekta privāto dzīvi, kā arī no sabiedrības interesēm saņemt šo informāciju, kas var atšķirties citastarp atkarībā no attiecīgā subjekta lomas sabiedriskajā dzīvē (spriedumi, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 81. punkts, kā arī 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 66. punkts).

63

Jo īpaši tad, ja datu subjektam ir loma sabiedriskajā dzīvē, tam ir jāizturas iecietīgāk, jo tas neizbēgami ir pakļauts sabiedrības vērtējumam un šo apstākli apzinās (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2022. gada 6. oktobris, Khural un Zeynalov pret Azerbaidžānu, CE:ECHR:2022:1006JUD005506911, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Jautājums, vai ar atsaucēm piesaistītais saturs ir vai nav patiess, arī ir nozīmīgs elements, izvērtējot VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētos piemērošanas nosacījumus, lai noteiktu, vai interneta lietotāju tiesības uz informāciju un satura veidotāja vārda brīvība var prevalēt pār atsaistīšanas lūguma iesniedzēja tiesībām.

65

Šajā ziņā, kā secinājumu 30. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, lai gan noteiktos apstākļos tiesības uz vārda un informācijas brīvību var prevalēt pār tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, it īpaši, ja datu subjektam ir loma sabiedriskajā dzīvē, šī tendence katrā ziņā tiek invertēta, ja vismaz daļa no informācijas, uz kuru attiecas atsaistīšanas lūgums un kura iepretim visam saturam nav maznozīmīga, izrādās esam nepatiesa. Šādā gadījumā tiesības informēt un tiesības tikt informētam nevar tikt ņemtas vērā, jo tās nevar ietvert tiesības izplatīt šādu informāciju un piekļūt tai.

66

Jāpiebilst – lai gan jautājums, vai ar atsaucēm piesaistītajā saturā paustie apgalvojumi ir patiesi, ir nozīmīgs VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanai, faktu apgalvojumi ir jānošķir no vērtējošiem viedokļiem. Proti, pirmo no tiem patiesums ir pierādāms, turpretim otro pareizība – nav (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, Morice pret Franciju, CE:ECHR:2015:0423JUD002936910, 126. punkts).

67

Turpinot ir jānoskaidro, no vienas puses, vai un kādā mērā personai, kas ir iesniegusi atsaistīšanas lūgumu, ir jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu savu apgalvojumu par piesaistītajā saturā ietvertās informācijas nepatiesumu, un, no otras puses, vai meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam pašam ir jācenšas noskaidrot faktus, lai noteiktu, vai saturā ietvertā apgalvoti nepatiesā informācija tāda ir vai nav.

68

Pirmkārt, par tās personas pienākumiem, kura lūdz atsaistīšanu, pamatojoties uz norādītā satura nepatiesumu, jāteic, ka šai personai ir jāpierāda šajā saturā ietvertās informācijas acīmredzamais nepatiesums vai vismaz tādas šīs informācijas daļas acīmredzams nepatiesums, kura attiecībā pret visu šo saturu nav maznozīmīga. Tomēr, lai izvairītos, ka šai personai tiek uzlikts pārmērīgs slogs, kas varētu kaitēt tiesību uz atsaistīšanu efektivitātei, tai ir pienākums iesniegt tikai tādus pierādījumus, ko no tās var pamatoti prasīt konkrētās lietas apstākļos, lai pierādītu šo acīmredzamo nepatiesumu. Minētajai personai principā nevar prasīt, lai tā pirmstiesas posmā, pamatojot savu atsaistīšanas lūgumu meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, iesniegtu tiesas nolēmumu, kas kaut pagaidu noregulējuma veidā pieņemts pret attiecīgās interneta vietnes redaktoru. Šāds pienākums minētajai personai radītu nesamērīgu slogu.

69

Otrkārt, attiecībā uz meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja pienākumiem un atbildību jānorāda – lai pārbaudītu, vai pēc atsaistīšanas lūguma saņemšanas attiecīgo saturu var joprojām iekļaut meklētājprogrammas sniegto meklējumu rezultātu sarakstā, pakalpojumu sniedzējam patiešām ir jāņem vērā visas iesaistītās tiesības un intereses un visi konkrētās lietas apstākļi.

70

Tomēr saistībā ar VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto piemērošanas nosacījumu izvērtēšanu pakalpojumu sniedzējam nevar prasīt, lai tas minētā lūguma pamatotības noskaidrošanas nolūkā aktīvi piedalītos tādu faktisko apstākļu noskaidrošanā, kuriem atsaistīšanas lūgumā nav izklāstīts pamatojums.

71

Tādējādi attiecīgās meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam nevar prasīt, lai tas šāda lūguma pārbaudes gaitā noskaidrotu faktus un šajā nolūkā organizētu sacīkstē balstītu saziņu ar satura veidotāju nolūkā iegūt trūkstošo informāciju par norādītā satura patiesumu. Proti, tā kā šādi meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam tiktu uzlikts pienākums piedalīties atsaucēs piesaistītā satura patiesuma noskaidrošanā, šāds pienākums pakalpojumu sniedzējam radītu slogu, kas pārsniedz to, ko no tā var saprātīgi gaidīt, ņemot vērā šā pakalpojumu sniedzēja atbildību, pilnvaras un iespējas – šā sprieduma 53. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tādējādi šāds pienākums radītu nopietnu risku, ka saturs, kas atbilst leģitīmai un nenoraidāmai sabiedrības vajadzībai pēc informācijas, tiktu atsaistīts no rezultātu saraksta un tādējādi kļūtu grūti atrodams internetā. Šajā ziņā, ja meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs gandrīz sistemātiski veiktu šādu atsaistīšanu no rezultātu saraksta, lai izvairītos no pienākuma noskaidrot attiecīgos faktus par norādītā satura patiesumu, pastāvētu reāls risks, ka varētu rasties atturoša ietekme uz vārda un informācijas brīvības izmantošanu.

72

Tādējādi gadījumā, ja persona, kas iesniegusi atsaistīšanas lūgumu, iesniedz atbilstošus un pietiekamus pierādījumus, ar kuriem var pamatot šo lūgumu un ar kuriem tiek pierādīts, ka piesaistītajā saturā ietvertā informācija vai vismaz daļa no šīs informācijas, kura nav maznozīmīga iepretim visam šim saturam, ir acīmredzami nepatiesa, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir jāapmierina šis atsaistīšanas lūgums. Tāpat ir gadījumā, kad datu subjekts iesniedz tiesas nolēmumu, kas pieņemts pret interneta vietnes redaktoru un kas ir balstīts uz konstatējumu, ka minētajā saturā ietvertā informācija, kura iepretim visam šim saturam nav maznozīmīga, ir vismaz pirmšķietami nepatiesa.

73

Savukārt, ja no datu subjekta iesniegtajiem pierādījumiem neizriet, ka ar atsaucēm piesaistītajā saturā ietvertā informācija ir nepatiesa, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma apmierināt šādu atsaistīšanas lūgumu, ja nav šāda tiesas nolēmuma. Ja attiecīgā informācija var veicināt sabiedriski nozīmīgu diskusiju, tad, ņemot vērā visus pārējos konkrētās lietas apstākļus, īpaša nozīme ir jāpiešķir vārda un informācijas brīvībai.

74

Jāpiebilst, kā norādīts šā sprieduma 65. punktā, ka būtu arī nesamērīgi atsaistīt atsauces uz rakstiem, jo tā rezultātā tiktu apgrūtināta piekļuve visiem šiem rakstiem internetā, situācijā, kad nepatiesa izrādās tikai daļa informācijas, kas ir maznozīmīga iepretim visam šajos rakstos ietvertajam saturam.

75

Visbeidzot būtu jānorāda, ka gadījumā, ja meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs atsaistīšanas lūgumu atstāj bez virzības, datu subjektam ir jābūt iespējai vērsties uzraudzības iestādē vai tiesu iestādē, lai tā varētu veikt nepieciešamās pārbaudes un uzdot pārzinim veikt vajadzīgās darbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 77. punkts). Tieši tiesu iestādēm ir jānodrošina konfliktējošo interešu izsvēršana, jo tās ir vislabākajā pozīcijā, lai veiktu kompleksu un padziļinātu izsvēršanu, kurā tiek ņemti vērā visi kritēriji un faktori, kas ir noteikti atbilstošajā Tiesas, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

76

Tomēr gadījumā, ja tiek uzsākts administratīvais process vai tiesvedība par informācijas, kas ietverta ar atsaucēm piesaistītajā saturā, iespējamo nepatiesumu un ja fakts par šo procesu ir darīts zināms attiecīgajam meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam, tam, lai citastarp sniegtu interneta lietotājiem joprojām svarīgu un aktualizētu informāciju, meklēšanas rezultātos jāpievieno brīdinājums par šāda procesa esamību.

77

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar izsvēršanu, kas jāveic starp tiesībām, kuras paredzētas Hartas 7. un 8. pantā, no vienas puses, un tiesībām, kuras paredzētas Hartas 11. pantā, no otras puses, izskatot meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam adresētu lūgumu no meklēšanas rezultātu saraksta atsaistīt saturu ar apgalvojumiem, kurus persona, kas iesniegusi lūgumu, uzskata par nepatiesiem, šāda atsaistīšana nav pakārtota nosacījumam, ka jautājumam par atsaucēs piesaistītā satura patiesumu jābūt vismaz provizoriski atrisinātam tiesvedībā, ko šī persona uzsākusi pret minētā satura veidotāju.

78

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, kā interpretēt Direktīvas 95/46 12. panta b) punktu un 14. panta pirmās daļas a) punktu, kā arī VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Šajā ziņā tā precizē, ka prasībai Google uz visiem laikiem atsaistīt pamatlietā aplūkotos rakstus no meklēšanas rezultātiem ratione temporis ir piemērojama VDAR, savukārt prasībai Google izbeigt 2015. gada 4. jūnija rakstā ietverto fotogrāfiju ar prasītājiem pamatlietā attēlošanu sīktēlu formā ratione temporis ir piemērojama Direktīva 95/46, jo šīs fotogrāfijas atšķirībā no minētajām saitēm uz rakstiem dienā, kad stājās spēkā VDAR, Google piedāvātā meklētājprogramma vairs neuzrādīja.

79

Šajā ziņā otrajā prejudiciālajā jautājumā minētās Direktīvas 95/46 normas nav jānošķir no tajā minētajām VDAR normām, jo šajā lietā Tiesas veicamās interpretācijas vajadzībām šo normu tvērums ir uzskatāms par vienādu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji tarnybinės etikos komisija, C‑184/20, EU:C:2022:601, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Tāpēc, lai sniegtu lietderīgas atbildes uz otro jautājumu, šis jautājums ir jāiztirzā gan no Direktīvas 95/46, gan VDAR aspekta.

81

Google pauž šaubas arī par otrā jautājuma pieņemamību, jo tajā izvirzītā problēma esot hipotētiska. Pirmkārt, strīds pamatlietā esot saistīts nevis ar lūgumu atsaistīt rezultātus, kas attēloti, veicot attēlu meklēšanu ar prasītāju pamatlietā personvārdiem, bet gan ar prasību vispārēji aizliegt rādīt sīktēlus, kas atbilst fotogrāfijām, kuras ilustrē vienu no trim pamatlietā aplūkotajiem rakstiem. Otrkārt, sīktēli g‑net vietnē vairs neesot pieejami kopš 2017. gada septembra un raksti – kopš 2018. gada 28. jūnija. Treškārt, kopš 2018. gada Google esot ieviesusi jaunu attēlu meklētājprogrammas versiju, atbilstoši kurai rezultātu sarakstā pie katra sīktēla tiek parādīts saīsināts konkrēti piesaistītās interneta vietnes nosaukums, kā arī interneta adrese vai tās daļa papildu saites formā.

82

Saskaņā ar principiem, kas secināmi no šā sprieduma 41. un 42. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras pirmām kārtām jākonstatē, ka šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka iesniedzējtiesas lūgtā Direktīvas 95/46 un VDAR normu interpretācija, izvērtējot prasības par fotogrāfiju attēlošanas izbeigšanu pamatotību, nav saistīta ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu.

83

Konkrēti, attiecībā uz to, ka pamatlietā aplūkotās fotogrāfijas un raksti vairs nav pieejami g‑net vietnē, jānorāda – kā to dara iesniedzējtiesa –, ka šā satura izņemšana, šķiet, ir tikai pagaidu pasākums, par ko liecina g‑net vietnē publicētais paziņojums, ka “šobrīd” nav iespējams piekļūt šiem rakstiem. Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka minētie raksti nākotnē netiks atkal ievietoti tiešsaistē un netiks atkal uzrādīti Google meklētājprogrammas rezultātos, jo vairāk tādēļ, ka pēdējā minētā joprojām uzskata, ka pamatlietā aplūkotais atsaistīšanas lūgums nav pamatots, un patur tiesības to neapmierināt.

84

Turklāt interesi saņemt Tiesas atbildi par attiecīgo Direktīvas 95/46 un VDAR normu interpretāciju saistībā ar prasību izbeigt pamatlietā aplūkoto fotogrāfiju attēlošanu sīktēlu formā neatspēko arī apstāklis, uz ko atsaucas Google, ka prasītāji pamatlietā savu lūgumu nav aprobežojuši tikai ar meklēšanu, izmantojot viņu personvārdus, kā arī tas, ka Google ir ieviesusi jaunu attēlu meklētājprogrammas versiju, atbilstoši kurai rezultātu sarakstā pie katra sīktēla tiek parādīts saīsināts konkrēti piesaistītās interneta vietnes nosaukums, kā arī interneta adrese vai tās daļa papildu saites formā.

85

Proti, pirmkārt, pat pieņemot, ka prasītāju pamatlietā lūgums izbeigt attēloto fotogrāfiju parādīšanu izvietošanu sīktēlu formā attiektos ne tikai uz meklēšanu, ievadot viņu personvārdus, šis lūgums tomēr attiecas uz šīs meklēšanas rezultātā iegūto attēlu parādīšanu. Šajos apstākļos nav uzskatāms, ka otrajā jautājumā lūgtajai interpretācijai acīmredzami nav nekādas saistības ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu.

86

Otrkārt, attiecībā uz papildu saites, kas pārvirza uz vietni, kurā attēli ir sākotnēji publicēti, ieviešanu attēlu meklēšanā – saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesām ir jākonstatē fakti, uz kuriem balstoties ir jāizšķir strīds pamatlietā, un jāizlemj, cik lielā mērā šajā ziņā ir nozīme attiecīgās meklētājprogrammas turpmākajai attīstībai.

87

No tā izriet, ka otrais jautājums ir pieņemams.

88

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 95/46 12. panta b) punkts un 14. panta pirmās daļas a) punkts, kā arī VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar izsvēršanu, kas jāveic starp tiesībām, kuras paredzētas Hartas 7. un 8. pantā, no vienas puses, un tiesībām, kuras paredzētas Hartas 11. un 16. pantā, no otras puses, izskatot meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam adresētu lūgumu no attēlu meklēšanas rezultātiem, kas veikti, ievadot fiziskas personas vārdu, dzēst fotogrāfijas sīktēlu formā, kurās attēlota šī persona, izšķiroša nozīme ir sākotnējam kontekstam, kādā šīs fotogrāfijas tikušas publicētas internetā.

89

Šis jautājums ir uzdots saistībā ar lūgumu par to, lai no attēlu meklēšanas rezultātiem, kas tika veikta, ievadot prasītāju pamatlietā personvārdus, tiktu dzēstas fotogrāfijas sīktēlu formā, ar kurām bija ilustrēts 2015. gada 4. jūnijāg‑net vietnē publicētais raksts. Šajā ziņā iesniedzējtiesa konkrēti vēlas noskaidrot, vai, lai novērtētu šā lūguma pamatotību, ir jāņem vērā tikai sīktēlu kā tādu informatīvā vērtība rezultātu saraksta neitrālā kontekstā vai ir jāņem vērā arī fotogrāfiju publicēšanas sākotnējais konteksts, kas neizriet tikai no sīktēlu parādīšanas rezultātu sarakstā.

90

Vispirms ir jākonstatē, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 53. punktā, ka attēlu meklēšanai, kas veikta interneta meklētājprogrammā, ievadot kādas personas vārdu, tiek piemēroti tādi paši principi kā interneta vietņu un tajās ietvertās informācijas meklēšanai. Šā sprieduma 49.–61. punktā atgādinātā Tiesas judikatūra līdz ar to attiecas arī uz tāda atsaistīšanas lūguma izskatīšanu, kas vērsts uz to, lai no attēlu meklēšanas rezultātiem tiktu dzēsti rezultāti ar fotogrāfijām sīktēlu formā.

91

Šajā ziņā ir svarīgi atzīmēt, pirmkārt, ka fizisku personu fotogrāfiju parādīšana attēlu meklēšanas rezultātos sīktēlu formā ir personas datu apstrāde, par ko attiecīgās meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs kā “personas datu apstrādātājs Direktīvas 95/46 2. panta d) punkta izpratnē jeb “pārzinis” VDAR 4. panta 7. punkta izpratnē ir atbildīgs savas atbildības, pilnvaru un iespēju robežās, ievērojot šajās tiesību normās noteiktās prasības.

92

Turpinājumā jānorāda, ka uzdotais jautājums attiecas uz konkrētu attēlu meklēšanas metodi, ko piedāvā dažas meklētājprogrammas, kā, piemēram, pamatlietā aplūkotā, ar kuru interneta lietotāji var meklēt jebkāda veida grafiska satura informāciju (fotogrāfijas, gleznu attēlus, zīmējumus, diagrammas, tabulas u.c.). Šādas meklēšanas laikā meklētājprogramma ģenerē rezultātu sarakstu, kurš sastāv no sīktēliem, kas ar saiti norāda uz interneta vietnēm, kurās ir gan izmantotie meklētājvārdi, gan šajā sarakstā esošais grafiskais saturs.

93

Šajā ziņā ir ticis nospriests, ka, tā kā interneta vietnes vai informācijas, kas tajā ir ietverta saistībā ar šo personu, iekļaušana rezultātu sarakstā, kas atspoguļots pēc meklējuma veikšanas, izmantojot šīs personas vārdu, jūtami atvieglo šīs informācijas pieejamību visiem interneta lietotājiem, kas veic meklēšanu saistībā ar datu subjektu, un tai var būt noteicoša loma šīs informācijas izplatīšanā, šī iekļaušana var būt būtiskāka iejaukšanās datu subjekta pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību nekā interneta vietnes redaktora veiktā publicēšana (spriedums, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 87. punkts).

94

Vēl jo vairāk tā tas ir gadījumā, kad pēc meklēšanas, ievadot personvārdu, tiek parādītas datu subjekta fotogrāfijas sīktēlu veidā, jo tā var būt īpaši nopietna iejaukšanās šīs personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas paredzētas Hartas 7. un 8. pantā.

95

Proti, personas attēls ir viens no indivīda personības galvenajiem atribūtiem, jo izsaka viņa oriģinalitāti un ļauj to atšķirt no citām personām. Tādējādi personas tiesības uz sava attēla aizsardzību ir viens no būtiskiem personas pašrealizācijas nosacījumiem un galvenokārt paredz, ka personai ir kontrole pār savu attēlu, kas ietver iespēju liegt to publiskot. No tā izriet, ka, lai gan vārda un informācijas brīvība neapšaubāmi ietver arī fotogrāfiju publicēšanu, šajā kontekstā īpaši svarīga ir tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzība, jo fotogrāfijās var būt sniegta īpaši personiska, pat intīma, informācija par indivīdu vai tā ģimeni (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2012. gada 7. februāris, Von Hannover pret Vāciju, CE:ECHR:2012:0207JUD004066008, 95., 96. un 103. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

96

Tāpēc, ja meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir iesniegts atsaistīšanas lūgums dzēst attēlu meklēšanas rezultātus, kas veikti, ievadot personas vārdu un iegūstot šīs personas fotogrāfijas sīktēlu formā, tam ir jāpārbauda, vai attiecīgo fotogrāfiju parādīšana ir nepieciešama, lai varētu tikt izmantotas Hartas 11. pantā paredzētās šajās fotogrāfijās potenciāli ieinteresēto interneta lietotāju tiesības uz informāciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana), C‑136/17, EU:C:2019:773, 66. punkts).

97

Šajā ziņā ieguldījums sabiedriski nozīmīgā diskusijā ir būtisks elements, kas jāņem vērā, izsverot konfliktējošās pamattiesības, lai izvērtētu, vai priekšroka būtu jādod datu subjekta tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību vai tiesībām uz vārda brīvību un informāciju.

98

Tā kā meklētājprogramma datu subjekta fotogrāfijas attēlo ārpus konteksta, kādā tās ir publicētas ar atsauci piesaistītajā interneta vietnē, visbiežāk, lai ilustrētu šajā lapā ietvertos teksta elementus, ir jānoskaidro, vai šis konteksts tomēr ir jāņem vērā, izsverot konfliktējošās tiesības un intereses.

99

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 54. punktā, jautājums, vai minētajā vērtējumā ir jāiekļauj arī tās interneta vietnes saturs, kurā ir ietverta fotogrāfija, kuras parādīšanu sīktēla formā tiek prasīts izbeigt, ir atkarīgs no attiecīgās apstrādes priekšmeta un rakstura.

100

Pirmām kārtām, attiecībā uz šīs apstrādes priekšmetu jānorāda, ka fotogrāfiju kā neverbāla komunikācijas līdzekļa publicēšanai var būt lielāka ietekme uz interneta lietotājiem nekā tekstuālām publikācijām. Proti, fotogrāfijas pašas par sevi ir būtisks līdzeklis, lai piesaistītu interneta lietotāju uzmanību, un var izraisīt interesi piekļūt rakstiem, ko tās ilustrē. Tomēr, jo īpaši, ņemot vērā to, ka fotogrāfijas bieži vien var tikt interpretētas dažādi, to parādīšana meklēšanas rezultātu sarakstā sīktēlu veidā, kā norādīts šā sprieduma 95. punktā, var radīt īpaši nopietnu iejaukšanos datu subjekta tiesībās uz sava attēla aizsardzību, kas ir jāņem vērā, izsverot konfliktējošās tiesības un intereses.

101

Tādēļ konfliktējošo tiesību un interešu izsvēršana ir atšķirīga atkarībā no tā, vai runa ir par interneta vietnes redaktora publicētiem rakstiem ar fotogrāfijām, kas, ievietotas to sākotnējā kontekstā, ilustrē šajos rakstos sniegto informāciju un tajos pausto viedokli, vai savukārt par fotogrāfijām, kuras kā sīktēlus rezultātu sarakstā parāda meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs ārpus konteksta, kurā tās publicētas sākotnējā interneta vietnē.

102

Šajā ziņā jāatgādina, ka ne tikai iemesls, kas attaisno personas datu publicēšanu interneta vietnē, ne obligāti sakrīt ar motīvu, kas attiecas uz meklētājprogrammas darbību, bet pat tad, ja tas tā ir, attiecīgo tiesību un interešu izsvēršanas rezultāts var atšķirties atkarībā no tā, vai apstrādi ir veicis meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs vai interneta vietnes redaktors, jo, pirmkārt, leģitīmās intereses, kas attaisno šo apstrādi, var būt atšķirīgas un, otrkārt, sekas, kādas ir šādai apstrādei saistībā ar datu subjektu un it īpaši tā privāto dzīvi, var arī nebūt vienas un tās pašas (spriedums, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 86. punkts).

103

Otrām kārtām, attiecībā uz meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja veiktās apstrādes raksturu, kā ģenerāladvokāts minējis secinājumu 55. punktā, ir jākonstatē, ka, izgūstot internetā publicētās fizisko personu fotogrāfijas un parādot tās atsevišķi attēlu meklēšanas rezultātos sīktēlu formā, meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs piedāvā pakalpojumu, kas ietver personas datu apstrādi, kura ir savrupa un atšķirīga no tās apstrādes, ko veic tās interneta vietnes redaktors, no kuras ir ņemtas fotogrāfijas, un no apstrādes, par kuru ir atbildīgs arī šis pakalpojumu sniedzējs un kura attiecas uz atsauču piesaistīšanu šai vietnei.

104

Tāpēc darbība, ko meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējs veic, attēlu meklēšanas rezultātus parādot sīktēlu formā, ir jāvērtē savrupi, jo šādas darbības rezultātā radītais papildu pamattiesību aizskārums var būt īpaši spēcīgs tādēļ, ka, veicot meklēšanu pēc personvārda, tiek apkopota visa internetā atrodamā informācija par datu subjektu. Šajā savrupajā vērtējumā jāņem vērā, ka fotogrāfiju parādīšana internetā sīktēlu formā pati par sevi ir interneta lietotāja veiktās meklēšanas rezultāts neatkarīgi no tā, vai viņš pēc tam nolemj aplūkot sākotnējo saturu ietverošo interneta vietni vai ne.

105

Ir svarīgi piebilst, ka šāda īpaša izsvēršana, kurā ņemts vērā meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja veiktās apstrādes autonomais raksturs, neskar iespējamo to teksta elementu nozīmi, kuri var būt tieši pievienoti meklēšanas rezultātu sarakstā uzrādītajai fotogrāfijai, jo šādi elementi var tuvāk paskaidrot šīs fotogrāfijas informatīvo nozīmīgumu sabiedrībai un tādējādi ietekmēt attiecīgo tiesību un interešu izsvēršanu.

106

Šajā gadījumā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu konstatētajiem faktiem izriet, ka pamatlietā aplūkotās prasītāju fotogrāfijas 2015. gada 4. jūnija raksta, kuram tās pievienotas, kontekstā veicina tajā ietvertās informācijas un viedokļa paušanu, savukārt ārpus šā konteksta, kad šīs fotogrāfijas pēc meklēšanas meklētājprogrammā rezultātu sarakstā parādās tikai kā sīktēli, tām ir tikai neliela informatīvā vērtība. No tā izriet, ka gadījumā, ja prasība atsaistīt šo rakstu tiktu noraidīta, pamatojoties uz to, ka vārda un informācijas brīvībai ir jābūt prioritārai salīdzinājumā ar prasītāju pamatlietā tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, šis apstāklis neietekmētu nolēmumu par prasību dzēst šīs fotogrāfijas, kas rezultātu sarakstā attēlotas sīktēlu formā.

107

Savukārt, ja prasība atsaistīt 2015. gada 4. jūnija rakstu tiktu apmierināta, šajā rakstā ietverto fotogrāfiju parādīšana sīktēlu formā būtu jāizbeidz. Proti, gadījumā, ja tās joprojām tiktu parādītas, tiktu apdraudēta raksta atsaistīšanas lietderīgā iedarbība, jo interneta lietotāji, izmantojot sīktēliem pievienoto saiti uz interneta vietni, kurā atrodas ar attiecīgajām fotogrāfijām ilustrētais raksts, varētu piekļūt visam šim rakstam.

108

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 95/46 12. panta b) punkts un 14. panta pirmās daļas a) punkts, kā arī VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar izsvēršanu, kas jāveic starp tiesībām, kuras paredzētas Hartas 7. un 8. pantā, no vienas puses, un tiesībām, kuras paredzētas Hartas 11. pantā, no otras puses, izskatot meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam adresētu lūgumu no attēlu meklēšanas rezultātiem, kas iegūti, ievadot fiziskas personas vārdu, dzēst fotogrāfijas sīktēlu formā, kurās attēlota šī persona, ir jāņem vērā šo fotogrāfiju informatīvā nozīme neatkarīgi no konteksta, kādā tās tikušas publicētas interneta vietnē, no kuras tās izgūtas, taču ievērojot visus teksta elementus, kuri šīm fotogrāfijām tieši pievienoti meklēšanas rezultātu sarakstā un kuri var viest skaidrību par šo fotogrāfiju informatīvo nozīmi.

109

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: