Lieta C‑548/09 P

Bank Melli Iran

pret

Eiropas Savienības Padomi

Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu – Bankas naudas līdzekļu iesaldēšana – Lēmuma nepaziņošana – Juridiskais pamats – Tiesības uz aizstāvību

Sprieduma kopsavilkums

1.        Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu

(EKL 254. panta 1. un 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts un 15. panta 3. punkts)

2.        Iestāžu akti – Juridiskā pamata izvēle – Regula par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu

(EKL 60., 301. un 308. pants; Padomes Kopējā nostāja 2007/140; Padomes Regula Nr. 423/2007)

3.        Starptautiskās publiskās tiesības – Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti – Drošības Padomes rezolūcijas, kas pieņemtas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu – Savienības pienākums īstenot savas pilnvaras, lai tās ievērotu – Robežas

(Padomes Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts)

1.        Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Savienības iestādei, kura attiecībā uz kādu personu vai struktūru pieņem ierobežojošus pasākumus paredzošu tiesību aktu, ciktāl iespējams, vai nu šī akta pieņemšanas brīdī vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc tā pieņemšanas ir jāpaziņo tā pamatojums, lai šīs personas vai struktūras varētu izmantot savas pārsūdzēšanas tiesības.

Lai nodrošinātu šī principa ievērošanu, Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 15. panta 3. punktā Padomei ir izvirzīts pienākums noteikt individuālus un īpašus iemeslus lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu, un darīt tos zināmus attiecīgajām personām, vienībām un struktūrām. Naudas līdzekļu iesaldēšana būtiski ietekmē attiecīgās struktūras, jo tā var ierobežot to pamattiesību īstenošanu. Lai gan Regula Nr. 423/2007 neparedz formu, kādā iemesli tiek “darīti zināmi” attiecīgajām personām, vienībām un struktūrām, ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vien nepietiek. Ja varētu uzskatīt, ka individuālo un īpašo iemeslu paziņošana tiek veikta ar lēmuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, nepastāvētu interese skaidri paredzēt šo paziņošanu, kā tas ir darīts minētajā 15. panta 3. punktā, jo lēmums par naudas līdzekļu iesaldēšanu, ņemot vērā tā regulatīvo raksturu, jebkurā gadījumā ir jāpublicē atbilstoši EKL 254. panta 1. un 2. punktam. No tā izriet, ka Padomei šajā tiesību normā paredzētais tai saistošais pienākums ir jāizpilda, izmantojot individuālu paziņošanu.

Tomēr, lai arī individuāla paziņošana ir principā nepieciešama, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, kurā ir minēts vienīgi pienākums “darīt zināmu”, nav prasīta nekāda precīza forma. Ir būtiski, lai šai tiesību normai tiktu nodrošināta tās lietderīgā iedarbība, proti, efektīva personu un struktūru, uz kurām attiecas atbilstoši minētās regulas 7. panta 2. punktam veiktie ierobežojošie pasākumi, tiesību aizsardzība tiesā. Tā tas ir, ja Padome neko nav paziņojusi, bet pietiekamu informāciju adresātam ir nosūtījusi banku uzraudzības iestāde valstī un adresātam bijusi iespēja celt prasību, jo Padomes nepaziņošanas dēļ šim adresātam nav tikusi liegta iespēja laikus iepazīties ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu un novērtēt pret viņu veiktā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatotību.

(sal. ar 47.–52., 55. un 56. punktu)

2.        Kā liecina tās virsraksts, Regula Nr. 423/2007 attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem pret Irānas Islāma Republiku. No šīs regulas preambulas apsvērumiem un visām tās tiesību normām izriet, ka tās mērķis ir novērst vai aizkavēt šīs valsts politiku kodoljomā, ņemot vērā tās radīto risku, ar ierobežojošu pasākumu ekonomikas jomā palīdzību. Tādējādi tiek apkarota nevis vispārējā kodolieroču izplatīšanas darbība, bet gan specifiskie Irānas kodolieroču izplatīšanas programmas riski.

Tā kā attiecīgā tiesību akta saturs un mērķis ir nepārprotami pret Irānas Islāma Republiku vērstu ekonomisku pasākumu veikšana, EKL 308. panta izmantošana nebija nepieciešama, jo EKL 301. pants ir pietiekams juridiskais pamats un atļauj Kopienai pilnīgi vai daļēji pārtraukt vai sašaurināt ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm, un šī darbība var ietvert struktūru, kuras, kā, piemēram, banka, ir saistītas ar attiecīgās trešās valsts režīmu, naudas līdzekļu iesaldēšanu.

Runājot par nepieciešamību starp juridiskajiem pamatiem iekļaut Kopējo nostāju 2007/140, tai ir pretrunā EKL 301. panta formulējums, kurā paredzēta iespēja veikt Kopienu pasākumus, ja kopējā nostāja vai vienotā rīcība, kas paredzēta saskaņā ar noteikumiem, kuri ietverti ES līgumā redakcijā pirms Lisabonas līguma un attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), paredz Kopienas rīcību. Šajā tekstā ir norādīts, ka jābūt kopējai nostājai vai vienotai rīcībai, lai Kopienu pasākumi varētu tikt veikti, bet nav teikts, ka šiem pasākumiem ir jābūt pamatotiem ar šo kopējo nostāju vai vienoto rīcību.

Katrā ziņā kopējā nostāja nevar būt Kopienu akta juridiskais pamats. Padomes kopējās nostājas KĀDP jomā, kā, piemēram, Kopējā nostāja 2007/140 un 2008/479, tiek pieņemtas Līguma par ES ietvaros atbilstoši tā 15. pantam, kamēr Padomes regulas, kā, piemēram, Regula Nr. 423/2007, tiek pieņemtas EK līguma ietvaros. Tāpēc Padome varēja pieņemt Kopienu tiesību aktu, pamatojoties vienīgi uz pilnvarām, kas tai piešķirtas ar EK līgumu, šajā gadījumā – ar EKL 60. un 301. pantu.

(sal. ar 68.–72. punktu)

3.        Drošības padomes rezolūcijas, no vienas puses, un Padomes kopējās nostājas un arī regulas, no otras puses, ietilpst atšķirīgās tiesību sistēmās. Tāpat tiesību aktus, kas ir pieņemti, no vienas puses, Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros un, no otras puses, Savienības ietvaros, ir pieņēmušas struktūras, kurām ir autonomas pilnvaras, kas tām ir piešķirtas ar to pamata statūtiem, kas ir līgumi, ar kuriem tās tika nodibinātas.

Izstrādājot Kopienas pasākumus, kuru mērķis ir kopējā nostājā paredzētās Drošības padomes rezolūcijas īstenošana, Kopienai ir pienācīgi jāņem vērā attiecīgās rezolūcijas formulējums un mērķi. Interpretējot regulu, ar kuru tiek īstenota Drošības padomes rezolūcija, tāpat arī ir jāņem vērā šīs rezolūcijas teksts un mērķis. Taču, neapšaubot Drošības padomes rezolūcijas pārākumu starptautiskajās tiesībās, Kopienu iestādēm uzliktā pienākuma respektēt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes sekas nevar būt Kopienu tiesību akta tiesiskuma pārbaudes neesamība attiecībā uz pamattiesībām, kas ir neatņemama daļa no Kopienu vispārējiem tiesību principiem.

Tādējādi ar Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 7. panta 2. punktu Padomei piešķirtās pilnvaras ir autonomas. Šajā saistībā pienākums “pienācīgi ņemt vērā” attiecīgās rezolūcijas formulējumu un mērķus nav pretrunā atzinumam, ka Padome lemj autonomi, ievērojot savas tiesību sistēmas noteikumus.

(sal. ar 100. un 102.–106. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2011. gada 16. novembrī (*)

Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu – Bankas naudas līdzekļu iesaldēšana – Lēmuma nepaziņošana – Juridiskais pamats – Tiesības uz aizstāvību

Lieta C‑548/09 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2009. gada 23. decembrī iesniedza

Bank Melli Iran, Teherāna (Irāna), ko pārstāv L. Defalks [L. Defalque], avocat,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki –

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bišops [M. Bishop] un R. Šostaks [R. Szostak], pārstāvji,

atbildētāja pirmajā instancē,

Francijas Republika, ko pārstāv E. Beljāra [E. Belliard], kā arī Ž. de Bergess [G. de Bergues], L. Bitels [L. Butel] un E. Ranevozons [E. Ranaivoson], pārstāvji,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv S. Hetavejs [S. Hathaway], pārstāvis, un D. Bērds [D. Beard], barrister,

Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Būlārte [S. Boelaert] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], A. Prehala [A. Prechal], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K. Šīmans [K. Schiemann], E. Juhāss [E. Juhász], D. Švābi [D. Šváby], M. Bergere [M. Berger] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 29. marta tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 28. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu apelācijas sūdzību Bank Melli Iran – Irānas banka, kas pieder Irānas valstij – lūdz Tiesu atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas [tagad un turpmāk tekstā – “Vispārējā tiesa”] 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome (Krājums, II‑3967. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja Bank Melli Iran prasību atcelt Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmuma 2008/475/EK, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 163, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), pielikuma B tabulas 4. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Bank Melli Iran un tās filiālēm.

 Atbilstošās tiesību normas

 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcija 1737 (2006) un 1747 (2007)

2        Lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku ar mērķi panākt, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu un kodolieroču piegādes sistēmu attīstību saistītās darbības (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”), Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) 2006. gada 23. decembrī pieņēma Rezolūciju 1737 (2006), kuras pielikumā uzskaitīta virkne kodolieroču izplatīšanā iesaistīto personu un organizāciju, kuru līdzekļi un saimnieciskie resursi (turpmāk tekstā – “līdzekļi”) jāiesaldē. Rezolūcijas 1737 (2006) pielikumā esošais saraksts tika atjaunināts ar vairākām rezolūcijām, tostarp Drošības padomes 2007. gada 24. marta Rezolūciju 1747 (2007), ar kuru tika iesaldēti Irānas bankas Bank Sepah un tās meitassabiedrības Apvienotajā Karalistē Bank Sepah International plc līdzekļi. Tomēr uz prasītāju Drošības padomes noteiktie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi neattiecās.

 Kopējā nostāja 2007/140/KĀDP

3        Attiecībā uz Eiropas Savienību Rezolūcija 1737 (2006) tika īstenota ar Padomes 2007. gada 27. februāra Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.).

4        Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Visus līdzekļus [..], kas ir tiešā vai netiešā īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē

a)       tām personām un vienībām, kas uzskaitītas ANO DP Rezolūcijas 1737 (2006) pielikumā, turklāt arī tām personām un vienībām, ko noteikusi ANO Drošības padome vai saskaņā ar ANO DP Rezolūcijas 1737 (2006) 12. punktu izveidotā Komiteja; šīs personas vai vienības ir uzskaitītas I pielikumā,

b)       tām I pielikumā neiekļautām personām vai vienībām, kuras piedalās ar Irānas kodolieroču izplatīšanu saistītās darbībās vai kodolieroču piegādes sistēmu attīstībā, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu, vai personām vai vienībām, kas rīkojas minēto personu vārdā vai viņu vadībā, vai vienībām, kas tām pieder vai ko tās kontrolē, tostarp nelikumīgā veidā, kas uzskaitītas II pielikumā,

iesaldē.”

5        Apelācijas sūdzības iesniedzēja Kopējās nostājas 2007/140 pielikumos nav minēta.

 Regula (EK) Nr. 423/2007

6        Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Eiropas Kopienas kompetenci, Rezolūcija 1737 (2006) tika īstenota ar Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 103, 1. lpp.), kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu, attiecībā uz Kopējo nostāju 2007/140, un tās saturs būtībā ir tāds pats kā šai kopējai nostājai; šīs regulas pielikumā ir iekļauti to pašu organizāciju nosaukumi un fizisko personu vārdi.

7        Regulas Nr. 423/2007 5. pantā ir aizliegti noteikti darījumi ar personām vai organizācijām, kuras atrodas Irānā, vai saistībā ar izmantošanu šajā valstī.

8        Regulas Nr. 423/2007 7. pants ir formulēts šādi:

“1.       Visus līdzekļus [..], kas ir to personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras minētas IV pielikumā, iesaldē. Regulas IV pielikumā iekļauj personas, vienības un struktūras, ko norādījusi [..] Drošības padome vai Sankciju komiteja saskaņā ar [..] DP [Rezolūcijas] 1737 (2006) 12. punktu.

2.       Visus līdzekļus [..], kas ir to personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras minētas V pielikumā, iesaldē. V pielikumā iekļauj fiziskas un juridiskas personas, vienības un struktūras, kas nav minētas IV pielikumā un kas saskaņā ar 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu Kopējā nostājā 2007/140 [..] ir apzinātas kā tādas, kas:

a)       piedalās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās Irānas darbībās, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu, vai

b)       piedalās Irānas kodolieroču piegādes sistēmu izstrādē, ir tieši saistītas ar to vai sniedz tai atbalstu;

c)       rīkojas a) vai b) apakšpunktā minētas personas, vienības vai struktūras vārdā vai uzdevumā, vai

d)       ir juridiska persona, vienība vai struktūra, kas pieder a) vai b) apakšpunktā minētai personai, vienībai vai struktūrai vai kuru kontrolē, tostarp ar nelikumīgiem līdzekļiem, šāda persona, vienība vai struktūra.

3.      Nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus nedara tieši vai netieši pieejamus IV un V pielikumā minētajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to interesēs.

4.       Ir aizliegts apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai iznākums ir tieši vai netieši apiet 1., 2. un 3. punktā minētos pasākumus.”

9        Apelācijas sūdzības iesniedzēja Regulas Nr. 423/2007 pielikumos nav minēta.

10      Regulas Nr. 423/2007 8. un 9. pantā ir paredzēta iespēja atbrīvot noteiktus līdzekļus, lai ļautu izpildīt uz līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem tiesas, administratīvi vai arbitrāžas noteiktu apgrūtinājumu vai spriedumu vai samaksāt parādu, kura samaksai ir pienācis termiņš. Šīs regulas 10. pantā ir paredzēta iespēja atbrīvot noteiktus līdzekļus, lai kompetentas iestādes uzraudzībā segtu noteiktus izdevumus, tādus kā tie, kas ir nepieciešami, lai segtu personu, kuru līdzekļi iesaldēti, pamatizdevumus vai izdevumus saistībā ar juridiskajiem pakalpojumiem.

11      Regulas Nr. 423/2007 13. pantā attiecīgajām personām un struktūrām uzlikts pienākums kompetentajām iestādēm sniegt dažāda veida informāciju un sadarboties ar tām.

12      Minētās regulas 15. panta 2. un 3. punkts ir formulēti šādi:

“2.       Padome ar kvalificētu balsu vairākumu izveido, pārskata un groza 7. panta 2. punktā minēto personu, vienību un struktūru sarakstu, turklāt pilnīgā saskaņā ar Padomes veiktajiem konstatējumiem attiecībā uz Kopējās nostājas 2007/140 [..] II pielikumu. V pielikumā iekļauto sarakstu regulāri un ne retāk kā reizi 12 mēnešos pārskata.

3.       Padome nosaka individuālos un īpašos iemeslus lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 2. punktu, un dara tos zināmus attiecīgajām personām, vienībām un struktūrām.”

13      Regulas Nr. 423/2007 16. pantā noteikts, ka dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas pārkāpumiem.

 Drošības padomes Rezolūcija 1803 (2008)

14      Saskaņā ar Drošības padomes 2008. gada 3. marta Rezolūcijas 1803 (2008) 10. pantu tā aicina “visas valstis modri savā teritorijā novērot finanšu iestāžu darbības ar visām bankām, kuru domicils ir Irānā, it īpaši ar Melli banku un Saderat banku, kā arī ar to filiālēm un pārstāvniecībām ārvalstīs, lai izvairītos no tā, ka šādas darbības veicina kodolieroču izplatīšanu vai kodolieroču piegādes sistēmu attīstību”.

 Kopējā nostāja 2008/479/KĀDP

15      Padomes 2008. gada 23. jūnija Kopējā nostāja 2008/479/KĀDP, ar ko groza Kopējo nostāju 2007/140 (OV L 163, 43. lpp.), tostarp aizstāja šīs pēdējās II pielikumu. Šis pielikums ietver A tabulu ar virsrakstu “Fiziskas personas” un B tabulu ar virsrakstu “Vienības”.

16      Lai gan Rezolūcija 1803 (2008) neparedzēja Melli Bank un Bank Melli Iran naudas līdzekļu iesaldēšanu, tā ir paredzēta Kopējā nostājā 2008/479. Tās pielikuma B tabulas 5. punkta pirmajā ailē ar virsrakstu “Vārds, uzvārds/nosaukums” ir šādas norādes:

“Bank Melli (Melli banka), Melli Bank Iran un visas filiāles un meitas uzņēmumi, tostarp

a)      Melli Bank plc

b)       Bank Melli Iran Zao.”

17      Otrajā ailē ar virsrakstu “Identifikācijas informācija” pretī katras attiecīgās bankas nosaukumam ir norādīta adrese.

18      Trešajā ailē ar virsrakstu “Pamatojums” ir šāds teksts:

“Sniedz vai mēģina sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā un raķešu programmā, vai iegādājas šīm programmām paredzētas preces (AIO, SHIG, SBIG, AEOI, Novin Energy Company, Mesbah Energy Company, Kalaye Electric Company un DIO). Bank Melli veicina Irānas paaugstināta riska darbības. Tā ir daudzkārt veicinājusi paaugstināta riska materiālu iegādi Irānas kodolprogrammai un raķešu programmai. Tā ir sniegusi dažādus finanšu pakalpojumus tādu vienību vārdā, kuras ir saistītas ar Irānas kodolrūpniecību un raķešu rūpniecību, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus. Daudzi no nosauktajiem uzņēmumiem ir minēti [Drošības padomes] Rezolūcijās 1737 un 1747.”

19      Ceturtajā ailē ar virsrakstu “Iekļaušanas datums” ir norādīts “23.06.2008.”.

 Apstrīdētais lēmums

20      2008. gada 23. jūnijā Padome pieņēma arī apstrīdēto lēmumu. Šī lēmuma pielikums aizstāj Regulas Nr. 423/2007 V pielikumu. Tajā ietilpst A tabula ar virsrakstu “Fiziskas personas” un B tabula ar virsrakstu “Juridiskas personas, vienības un struktūras”, un tās abas ietver tādas pašas ailes kā Kopējas nostājas 2008/479 pielikumā ietvertās. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir iekļauta minētās B tabulas 4. punktā. Norādes par apelācijas sūdzības iesniedzēju ir identiskas minētās Kopējas nostājas pielikumā ietvertajām. Šis lēmums tika publicēts 2008. gada 24. jūnija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

21      2009. gada 25. jūnijā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts Paziņojums personām, organizācijām un struktūrām, ko Padome iekļāvusi tādu personu, organizāciju un struktūru sarakstā, kam piemēro Padomes Regulas (EK) Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu (V pielikums) (OV C 145, 1. lpp.). Šajā paziņojumā tiek atgādināts, ka saskaņā ar minētās regulas 15. panta 2. punktu sarakstu atjaunina regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos. Šajā nolūkā attiecīgās personas, organizācijas vai struktūras var Padomei iesniegt lūgumu, pievienojot apliecinājuma dokumentus, ka lēmumu par viņu iekļaušanu minētajā sarakstā vajadzētu pārskatīt. Visi šādi lūgumi mēneša laikā pēc šī paziņojuma publicēšanas dienas jānosūta Padomei.

 Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

22      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 18. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt tiesību aktu, to vēršot pret apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punktu un lūdzot Vispārējo tiesu:

–        galvenokārt – atcelt apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju un tās meitassabiedrībām un filiālēm;

–        pakārtoti – atzīt, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts un 15. panta 2. punkts šajā prāvā nav piemērojami; un

–        jebkurā gadījumā – piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Francijas Republikai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā Vispārējā tiesā Padomes prasījumu prasību noraidīt atbalstam.

24      Savu prasījumu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja piecus pamatus. Pirmais pamats bija par būtisku formas prasību neievērošanu, EK līguma, tā piemērošanai pieņemto tiesību normu un Kopējās nostājas 2007/140 7. panta 2. punkta pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu, ka arī apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata neesamību. Otrais pamats bija par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Trešais pamats bija par samērīguma principa un īpašuma tiesību pārkāpumu. Ceturtais pamats bija par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Piektais pamats bija par Padomes kompetences uzlikt “kriminālsodus”, tādus kā līdzekļu iesaldēšana, Līguma ietvaros neesamību.

25      Ievadam un pirms minēto pamatu pārbaudes Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35.–37. punktā atgādināja tiesas pārbaudei piemērojamos principus.

26      Pēc tam Vispārējā tiesa pārbaudīja un noraidīja katru no izvirzītajiem pamatiem, kā arī noraidīja prasību kopumā.

 Lietas dalībnieku apelācijas instancē prasījumi

27      Bank Melli Iran prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        apmierināt tās prasījumus, ko tā izvirzīja Vispārējā tiesā;

–        piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

28      Padome lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Francijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apelācijas sūdzību noraidīt,

–        mainīt pamatojumu attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 86.–88. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka Padomei bija pienākums individuāli paziņot attiecīgajām personām un struktūrām par līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, kas īstenoti, pamatojoties uz Regulu Nr. 423/2007, un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību.

31      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem nav pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, un

–        līdz ar to apelācijas sūdzību noraidīt.

 Lietas dalībnieku izvirzītie pamati un argumenti

32      Bank Melli Iran izvirza trīs galvenos pamatus un trīs pakārtotus pamatus.

33      Galvenokārt tā apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētā akta individuālas paziņošanas pienākumu neuzskatot par būtisku formalitāti, un kļūdaini pamatojusi savu argumentāciju, otrkārt, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 423/2007 juridiskos pamatus, un kļūdaini pamatojusi savu argumentāciju un, treškārt, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī tiesības uz aizstāvību un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

34      Pakārtoti tā apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu un nonākusi pretrunās, otrkārt, ka tā pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas īpašuma tiesībām un, treškārt, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, iekļaujot un pēc tam saglabājot apelācijas sūdzības iesniedzēju minētās regulas V pielikuma sarakstā.

 Par pirmo galveno pamatu – individuālas paziņošanas pienākuma pārkāpumu un kļūdainu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu

35      Šis pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 86.–90. punktu, kuri ir formulēti šādi:

“86      Savukārt Padomes, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apgalvojums, ka tā esot izpildījusi pienākumu darīt prasītājai zināmus iemeslus, publicējot apstrīdēto lēmumu Oficiālajā Vēstnesī, nevar tikt pieņemts. Tāds lēmums kā apstrīdētais lēmums, ar kuru tiek noteikta grozīta Regulas Nr. 423/2007 V pielikuma redakcija, paredz erga omnes iedarbību, jo tas ir adresēts visiem adresātiem, kas noteikti vispārīgi un abstrakti un kuriem ir pienākums iesaldēt minētā pielikuma sarakstā iekļauto struktūru līdzekļus. Tomēr šādam lēmumam nav tikai un vienīgi vispārējs raksturs, jo līdzekļu iesaldēšana attiecas uz vārdā nosauktām struktūrām, kuras attiecībā uz tām noteiktie individuālie ierobežojošie pasākumi skar tieši un individuāli (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. [Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 241.–244. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp.], 98. punkts). Turklāt līdzekļu iesaldēšana būtiski ietekmē struktūras, uz kurām tie attiecas, jo tā var ietekmēt to pamattiesību īstenošanu. Šādos apstākļos, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt minēto vienlaikus gan procesuālo, gan materiālo tiesību ievērošanu [..], jāuzskata, ka Padomei, cik vien iespējams, līdzekļu iesaldēšanas pasākumi ir jādara zināmi attiecīgajām struktūrām ar individuāla paziņojuma palīdzību.

87      Padomes izvirzītie argumenti nespēj mainīt šo secinājumu. Pirmkārt, tas, ka individuāla paziņošana noteiktos gadījumos var izrādīties neiespējama, neietekmē struktūru interesi šādu paziņojumu saņemt un tādējādi nav atbilstoša gadījumos, kad attiecīgās struktūras adrese ir zināma. Otrkārt, noteikumu, ka, iespējams, likums ir visiem zināms, nevar izvirzīt pret prasītāju, jo apstrīdētajam lēmumam attiecībā uz to ir individuāla akta raksturs. Treškārt, Padomes minētā atšķirība starp līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, kas pieņemti cīņas pret terorismu ietvaros, nav iedarbīga, jo izvirzīto iemeslu godu un cieņu aizskarošais raksturs – vai tāda neesamība – vajadzības gadījumā var būt atbilstoši tikai, lai novērtētu publikācijas Oficiālajā Vēstnesī piemērotību. Savukārt prasība par līdzekļu iesaldēšanas pasākumu individuālu paziņošanu izriet no tā, ka paši šie pasākumi individuāli un ievērojami ietekmē attiecīgo struktūru tiesības. Tā kā līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, kas noteikti saskaņā Regulu Nr. 423/2007, un pasākumu, kas noteikti cīņas ar terorismu ietvaros, sekas ir salīdzināmas, noteikti pasākumi struktūrām, uz kurām tie attiecas, abos gadījumos jādara zināmi tādā pašā veidā.

88      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka Padome nav izpildījusi no Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkta izrietošo pienākumu apstrīdētā lēmuma iemeslus darīt zināmus prasītājai, jo tā nav veikusi individuālu paziņošanu, lai gan no paša apstrīdētā lēmuma satura izriet, ka tai bija zināma prasītājas juridiskā adrese.

89      Tomēr no prasītājas lietā T‑390/08 R ar 2008. gada 24. jūnija vēstuli iesniegtā pieteikuma par pagaidu noregulējumu pielikumiem izriet, ka Francijas Banku komisija tika informējusi prasītājas filiāli Parīzē par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu un tā publikāciju Oficiālajā Vēstnesī tajā pašā dienā. Tādējādi prasītāja laikus un ar oficiāla avota starpniecību tika informēta par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, kā arī par to, ka tā varēja iepazīties ar tā pamatojumu Oficiālajā Vēstnesī. Turklāt tā acīmredzot ir patiešām iepazinusies ar šī lēmuma saturu, kura eksemplāru tā ir pievienojusi prasības pieteikuma pielikumā.

90      Šādos ārkārtējos apstākļos jāsecina, ka tam, ka Padome nebija prasītājai darījusi zināmus apstrīdētā lēmuma iemeslus ar individuāla paziņojuma palīdzību, nebija tādu seku, ka prasītājai būtu tikusi liegta iespēja laikus uzzināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu un novērtēt attiecībā uz to pieņemtā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatotību. Tādējādi Padomes bezdarbība nav pamats atcelt apstrīdēto lēmumu.”

 Lietas dalībnieku argumenti

36      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzēto individuālas paziņošanas pienākumu neuzskatot par tādu formālu prasību, kuras neievērošana izraisa tiesību akta atcelšanu, un kļūdaini pamatojusi savu argumentāciju.

37      Tā uzsver, ka saskaņā ar EKL 254. pantu individuālie lēmumi stājas spēkā tikai ar to paziņošanu. Apstrīdētā lēmuma paziņošana vēl jo svarīgāka esot bijusi tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pirms tā pieņemšanas netika uzklausīta.

38      Atsaucoties uz 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑227/92 P Hoechst/Komisija (Recueil, I‑4443. lpp.), apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka lēmuma paziņošana ir būtiska formas prasība, kuras neievērošana ir tiesību akta ir absolūtas spēkā neesamības pamats. Šo spēkā neesamību nevar labot informācija, kuru akta adresētam ir sniegusi cita persona vai struktūra. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma paziņošana, kuru veica Francijas Banku komisija, tādējādi nevar apmierināt Regulā Nr. 423/2007 minētos paziņošanas nosacījumus.

39      Papildus būtisku formas prasību pārkāpumam apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir kļūdaini pamatojusi savu spriedumu, uzskatīdama, ka Francijas Banku komisijas apelācijas sūdzības iesniedzējai sniegtā informācija laboja spēkā neesamību, un kā pamatu Padomes bezdarbībai atzīdama “izņēmuma apstākļus”, lai gan nelabvēlīga akta nepaziņošana ir Savienības tiesību sabiedriskās kārtības noteikuma pārkāpums.

40      Francijas Republika un Komisija apstrīd Vispārējās tiesas argumentāciju un ierosina Tiesai mainīt pamatojumu. Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts neprasot apstrīdētā lēmuma individuālu paziņošanu, un no primārajām tiesībām neizrietot nekāds paziņošanas pienākums. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā esot kļūdaini pieprasījusi, lai Padome veic individuālu paziņošanu.

41      Padome, Francijas Republika un Komisija uzsver lēmuma par naudas līdzekļu iesaldēšanu reglamentējošo raksturu. Padome norāda, ka, neraugoties uz tās argumentāciju par pienākumu norādīt pamatojumu, Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka apstrīdētais tiesību akts bija lēmums, nevis regula.

42      Francijas Republika turklāt apstrīd pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējās tiesas veikto naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma, kurš pieņemts cīņas pret kodolieroču izplatīšanas ietvaros un attiecas uz trešām valstīm, salīdzinājumu ar naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, kurš pieņemts cīņas pret terorismu ietvaros un attiecas uz privātpersonām un struktūrām, kuras darbojas autonomi. Nekad nav ticis apgalvots, ka sankcija, kas attiecas uz trešo valsti, būtu tai individuāli jāpaziņo. Tādējādi mērķu atšķirība nosaka juridisko pamatu atšķirību, jo Regula Nr. 423/2007 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu, kamēr terorisma jautājumā pieņemtie pasākumi ir pieņemti, pamatojoties uz EKL 308. pantu.

43      Tiesas sēdē Padome precizēja, ka ar terorismu saistīto personu naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi tiek veikti saskaņā ar iepriekš minētā Vispārējās tiesas sprieduma lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome 147. punktu, proti, lai neapdraudētu šo personu likumīgās intereses, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tiek publicēts vienīgi vispārīgs lēmuma pamatojums, bet tā īpašais un konkrētais pamatojums tām tiek paziņots.

44      Apvienotā Karaliste atgādina, ka paziņošanas mērķis ir adresātu informēt par lēmumu un tam ļaut to apstrīdēt. Šajā lietā attiecībā uz naudas līdzekļu iesaldēšanu iepriekšēja paziņošana nebija iespējama, ņemot vērā vajadzīgo pārsteiguma efektu. EKL 254. pantā nav precizēts, kādā veidā paziņošanai jānotiek. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste uzskata, ka vienlaicīgi ar lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēts paziņojums pietiekami piesaista uzmanību. Katrā ziņā attiecīgā struktūra nekavējoties justu lēmuma īstenošanas ietekmi. Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas filiāle Francijā tika informēta par apstrīdēto lēmumu un apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja to apstrīdēt. Apvienotā Karaliste, kā arī Padome, Francijas Republika un Komisija uzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdētā lēmuma nepaziņošanas dēļ nav cietusi nekādu kaitējumu.

 Tiesas vērtējums

45      Pirmkārt, jānorāda, ka, neraugoties uz tā nosaukumu, apstrīdētā lēmuma raksturs ir tāds pats kā regulai. Tas ietver vienīgi pielikumu, kurš aizstāj Regulas Nr. 423/2007 V pielikumu. Šī pielikuma ietekme ir noteikta minētās regulas 19. panta otrajā daļā, kurā paredzēts, ka šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs – kas atbilst regulas ietekmei, kāda tā ir paredzēta EKL 249. pantā.

46      Tādējādi atbilstoši EKL 254. panta 1. un 2. punktam principā Līgums prasa nevis šāda tiesību akta paziņošanu, bet gan tā publicēšanu.

47      Otrkārt, kas attiecas konkrētāk uz Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktu, ir jāatgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Savienības iestādei, kura pieņem attiecībā uz kādu personu vai struktūru ierobežojošus pasākumus paredzošu tiesību aktu, ciktāl iespējams, vai nu šī akta pieņemšanas brīdī vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc tā pieņemšanas ir attiecīgajai personai vai struktūrai jāpaziņo tā pamatojums, lai šīs personas vai struktūras varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 336. punkts).

48      Lai nodrošinātu šī principa ievērošanu, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā Padomei uzlikts pienākums noteikt individuālos un īpašos iemeslus lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu, un darīt tos zināmus attiecīgajām personām, vienībām un struktūrām.

49      Kā pārsūdzētā sprieduma 86. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa, naudas līdzekļu iesaldēšana būtiski ietekmē attiecīgās struktūras, jo tā var ierobežot to pamattiesību īstenošanu.

50      Lai gan Regula Nr. 423/2007 neparedz formu, kādā iemesli tiek “darīti zināmi” attiecīgajām personām, vienībām un struktūrām, Apvienotās Karalistes uzskats, ka pietiek ar publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, nevar tikt atbalstīts.

51      Ja varētu uzskatīt, ka individuālo un īpašo iemeslu paziņošana tiek veikta ar lēmuma publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, nepastāvētu interese skaidri paredzēt šo paziņošanu, kā tas ir darīts Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, jo šis lēmums jebkurā gadījumā ir jāpublicē atbilstoši EKL 254. panta 1. un 2. punktam, ņemot vērā tā regulas raksturu, uz kuru norādīts šī sprieduma 45. punktā.

52      No tā izriet, ka Padomei šajā tiesību normā paredzētais tai saistošais pienākums ir jāizpilda ar individuālas paziņošanas palīdzību.

53      Šo secinājumu neliek apšaubīt apelācijas sūdzības iesniedzējas minētais EKL 254. panta 3. punkts, kas attiecas uz lēmuma paziņošanu šī jēdziena tiešā nozīmē, turklāt no tā neizriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā būtu atsaukusies uz tā pārkāpumu.

54      Tas pats attiecas uz iepriekš minētā sprieduma lietā Hoechst/Komisija 68.–73. punktu, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja un kas ir jāsaprot, ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus, uz kuriem tajos atbildēts, un to kontekstu. Kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Hoechst/Komisija 44.–53. punkta un ģenerāladvokāta Kosmas [Cosmas] secinājumu šajā lietā 21.–24. punkta, Hoechst AG atsaucās uz apstrīdētā lēmuma autentifikācijas neesamību un to, ka tai nosūtītais dokuments nebija norādītajā datumā pieņemtais teksts. Minētā sprieduma 69. punktā Tiesa uz šo apgalvojumu atbildēja, atsaukdamās uz 1994. gada 15. jūnija sprieduma lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c. (Recueil, I‑2555. lpp.) 48. un 49. punktu, kuri attiecas uz tādām nelikumībām kā tās, par kurām bija runa minētajā lietā, proti, akta autentifikācijas neesamību. Runājot par iepriekš minētā sprieduma lietā Hoechst/Komisija 72. punktu, tad tas acīmredzami atsaucas uz jautājumu, kurš tika aplūkots iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/BASF u.c., proti, akta autentifikācijas neesamības juridiskajām sekām.

55      Šajā lietā Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzēto naudas līdzekļu iesaldēšanas individuālo un īpašo iemeslu paziņošanu neveica Padome, bet apelācijas sūdzības iesniedzējas filiālei Francijas Banku komisija nodeva pietiekamu informāciju, un apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja celt prasību. Ņemot vērā visus šos faktus, Vispārējā tiesa – nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā – pārsūdzētā sprieduma 90. punktā nosprieda, ka tam, ka Padome nebija apelācijas sūdzības iesniedzējai darījusi zināmus apstrīdētā lēmuma iemeslus, nebija tādu seku, ka tai būtu tikusi liegta iespēja savlaicīgi uzzināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu un novērtēt attiecībā uz to pieņemtā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatotību.

56      Lai gan, kā tikko norādīts, principā individuāla paziņošana ir nepieciešama, ir pietiekami atzīt, ka Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, kurā minēts vienīgi pienākums “darīt zināmu”, nav prasīta nekāda precīza forma. Ir būtiski, lai šai tiesību normai tiktu nodrošināta tās lietderīgā iedarbība, proti, efektīva personu un struktūru, uz kurām attiecas atbilstoši minētās regulas 7. panta 2. punktam pieņemtie ierobežojošie pasākumi, tiesību aizsardzība tiesā – un šajā lietā tā tika nodrošināta.

57      No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats nav pamatots.

 Par otro galveno pamatu – kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 423/2007 juridiskos pamatus, un kļūdainu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu

58      Šis pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 45.–50. punktu, kuri ir formulēti šādi:

“45      EKL 60. un 301. panta īpatnība ir tā, ka tie izveido tiltu starp Kopienas rīcību, kas ietver ekonomiskus pasākumus, un ES līguma [redakcijā pirms Lisabonas līguma] mērķiem ārējo attiecību, tostarp [kopējās ārlietu un drošības politikas (KĀDP)] jomā (šajā sakarā skat. iepriekš [..] minēto spriedumu [apvienotajās lietās] Kadi [un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija], 197. punkts). EKL 60. un 301. pants ir tiesību normas, kurās expressis verbis paredzēts, ka Kopienas rīcība var izrādīties nepieciešama, lai sasniegtu mērķus, kas ES līguma 2. pantā konkrēti uzticēti Savienībai, proti, kopējas ārējās un drošības politikas īstenošanai.

46      Tomēr šis apstāklis neietekmē Eiropas Savienības un Kopienas kā integrētu, bet atsevišķu tiesību sistēmu līdzāspastāvēšanu, kā arī pīlāru konstitucionālo arhitektūru, kuru ir vēlējušies izveidot pašlaik spēkā esošo līgumu autori (šajā sakarā skat. iepriekš [..] minēto spriedumu [apvienotajās lietās] Kadi [un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija], 202. punkts). Tādējādi, lai gan ar Kopienas rīcību EKL 60. un 301. panta ietvaros īsteno vienu no Savienības mērķiem, tā tomēr tiek veikta, pamatojoties uz Kopienas pīlāru. Tādējādi šajā jomā pieņemto aktu – tādu kā Regula Nr. 423/2007 un akti, ar kuriem tā tiek īstenota – tiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā šī paša pīlāra noteikumos paredzētos nosacījumus, tostarp nosacījumu par piemērojamo balsu vairākumu.

47      No iepriekš minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Kopējā nostāja 2007/140, kas ietilpst otrajā Savienības pīlārā, nav Regulas Nr. 423/2007 un aktu, ar kuriem tā tiek īstenota, juridiskais pamats, kas nozīmē, ka šīs kopējās nostājas pieņemšanai un grozīšanai piemērojamam balsu vairākumam nav nozīmes. Iepriekš KĀDP jomā pieņemtas kopējas nostājas vai kopējas rīcības pastāvēšana ir tikai EKL 301. pantā paredzēts nosacījums, kurā paredzēts arī tā piemērošanai pieņemto tiesību aktu pieņemšanai piemērojamais balsu vairākums.

48      Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Regula Nr. 423/2007 un apstrīdētais lēmums tika pieņemti ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstoši EKL 301. panta paredzētajam noteikumam. Netiek apstrīdēts arī, ka pirms šīs pašas regulas pieņemšanas vienprātīgi tika pieņemta Kopējā nostāja [2007/140 un ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tika vienprātīgi pieņemta Kopēja nostāja] 2008/479, ar kuru prasītāja tika iekļauta to struktūru sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi saskaņā ar Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šādos apstākļos jāsecina, ka EKL 301. pantā paredzētie nosacījumi ir ievēroti.

49      Tādējādi prasītājas iebildums par piemērojamā balsu vairākuma neievērošanu ir jānoraida.

50      Attiecībā uz pārējiem prasītājas iebildumiem jāatgādina, ka tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no EK līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. Tiesas 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑210/03 Swedish Match, Krājums, I‑11893. lpp., 75. punkts, un [Vispārējās] tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā T‑158/99 Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 164. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā prasītāja nav sniegusi pierādījumus par to, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome būtu vēlējusies sasniegt citus mērķus, nevis novērst kodolieroču izplatīšanu, iesaldējot to struktūru līdzekļus, par kurām tā uzskatīja, ka tās piedalījās attiecīgajās darbībās, bija ar tām tieši saistītas vai tām sniedza atbalstu, atbilstoši EK līgumā un Regulā Nr. 423/2007 šai nolūkā paredzētajai procedūrai.”

 Lietas dalībnieku argumenti

59      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 423/2007 juridiskos pamatus, un sniegusi kļūdainu sprieduma pamatojumu.

60      Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts attiecas uz struktūrām, kas “piedalās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās [..] darbībās, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu”. Pamatodamās uz iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (167. punkts), tā apgalvo, ka, tā kā Regulā Nr. 423/2007 un apstrīdētajā lēmumā izmantotais atbilstošais kritērijs ir nevis trešās valsts īstenota kontrole, bet gan dalība noteiktās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbībās, šīs tiesību normas atrodas ārpus EKL 60. un 301. panta piemērošanas jomas. Tādējādi ir obligāti šīs tiesību normas pamatot ne vien ar EKL 60. un 301. pantu, bet arī ar EKL 308. pantu, kurš prasa vienprātīgu balsojumu.

61      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, arī uzskatīdama, ka Kopējā nostāja 2007/140 bija nevis Regulas Nr. 423/2007 un apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, bet gan vienkārši EKL 301. pantā ietverts “nosacījums”. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot noteikusi dalījumu, kāda nav Līguma normās. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā iekļautais saraksts ir identisks Kopējas nostājas 2007/140 II pielikumā minētajam sarakstam, kurš atbilstoši šīs nostājas 7. panta 2. punktam var tikt grozīts vienīgi ar vienprātīgu lēmumu. Tā kā minētā regula ir pamatota ar EKL 60. un 301. pantu, kā arī ar minēto kopējo nostāju, šis V pielikums bija jāgroza atbilstoši vienprātības noteikumam. Pieņemdama apstrīdēto lēmumu, neievērojot šo noteikumu, Padome esot nepareizi izmantojusi pilnvaras.

62      Francijas Republika uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais pamats ir pretrunā EKL 301. panta formulējumam.

63      Padome, Apvienotā Karaliste un Komisija uzsver, ka Regula Nr. 423/2007 nepārprotami attiecas uz Irānas Islāma Republiku un ka tādējādi EKL 308. panta kā juridiskā pamata izmantošana nebija nepieciešama. Šajā ziņā iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija nav atbilstošs, jo tas attiecas uz citādu situāciju. Pretēji tam, kā tas ir šajā lietā, regula, par kuru bija runa šajās apvienotajās lietās, neietvēra atsauci uz trešām valstīm. Komisija piebilst, ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd savas saiknes ar Irānas Islāma Republiku, ir runa par jaunu pamatu, kas ir nepieņemams.

64      Attiecībā uz pilnvaru nepareizu izmantošanu Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 50. punktā ir atbildējusi pareizi, atsaukdamās uz šajā jomā piemērojamo judikatūru.

 Tiesas vērtējums

65      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas argumentāciju par Regulas Nr. 423/2007 juridisko pamatu, uzskatīdama, ka tā bija jāpieņem vienprātīgi, vai nu pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu, vai arī pamatojoties uz EKL 60. un 301. pantu, ka arī Kopējo nostāju 2007/140. Līdz ar to apstrīdētais lēmums nevarēja tikt pieņemts ar kvalificētu balstu vairākumu, kā paredzēts Regulas Nr. 423/2007 15. panta 2. punktā attiecībā uz šīs regulas 7. panta 2. punktā minēto personu, vienību un struktūru sarakstu.

66      Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai Kopienu tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp uz akta mērķi un saturu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 182. punkts).

67      Apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd EKL 60. un 301. panta izmantošanu. Tā apstrīd vienīgi to, ka Regula Nr. 423/2007 ir pamatota vienīgi ar šīm tiesību normām.

68      Kā liecina tās virsraksts, Regula Nr. 423/2007 attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem pret Irānas Islāma Republiku. No šīs regulas preambulas apsvērumiem un visām tās tiesību normām izriet, ka tās mērķis ir novērst vai aizkavēt šīs valsts politiku kodoljomā, ņemot vērā tās radīto risku, ar ierobežojošu pasākumu ekonomikas jomā palīdzību. Kā atzīmēja ģenerāladvokāts savu secinājumu 75. punktā, tiek apkarota nevis vispārējā kodolieroču izplatīšanas darbība, bet gan specifiskie Irānas kodolieroču izplatīšanas programmas riski.

69      Tā kā attiecīgā tiesību akta saturs un mērķis ir nepārprotami pret Irānas Islāma Republiku vērstu ekonomisku pasākumu pieņemšana, EKL 308. panta izmantošana nebija nepieciešama, jo EKL 301. pants ir pietiekams juridiskais pamats un atļauj Kopienai daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai sašaurināt ekonomiskās attiecības ar vienu vai vairākām trešām valstīm, un šī darbība var ietvert struktūru, kuras, kā Bank Melli Iran, ir saistītas ar attiecīgās trešās valsts režīmu, naudas līdzekļu iesaldēšanu.

70      Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas aizstāvēto nepieciešamību starp juridiskajiem pamatiem iekļaut Kopējo nostāju 2007/140 ir pietiekami atzīt, ka tai ir pretrunā EKL 301. panta formulējums, kurā paredzēta iespēja pieņemt Kopienu pasākumus, ja kopējā nostāja vai vienotā rīcība, kas paredzēta saskaņā ar noteikumiem, kuri ietverti Līgumā par Eiropas Savienību tā redakcijā pirms Lisabonas līguma un attiecas uz KĀDP, paredz Kopienas rīcību. Šajā tekstā ir norādīts, ka jābūt kopējai nostājai vai vienotai rīcībai, lai Kopienu pasākumi varētu tikt pieņemti, bet nav teikts, ka šiem pasākumiem ir jābūt pamatotiem ar šo kopējo nostāju vai vienoto rīcību.

71      Katrā ziņā kopējā nostāja nevar būt Kopienu akta juridiskais pamats. Padomes kopējās nostājas KĀDP jomā, kā Kopējā nostāja 2007/140 un 2008/479, tiek pieņemtas ES līguma ietvaros atbilstoši tā 15. pantam, kamēr Padomes regulas, kā Regula Nr. 423/2007, tiek pieņemtas EK līguma ietvaros.

72      Tādējādi Padome varēja pieņemt Kopienu tiesību aktu, pamatojoties vienīgi uz pilnvarām, kas tai piešķirtas ar EK līgumu, šajā gadījumā – ar EKL 60. un 301. pantu.

73      Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā pamatoti nosprieda, ka KĀDP jomā iepriekš pieņemtas kopējās nostājas pastāvēšana ir tikai EKL 301. pantā paredzēts nosacījums.

74      Attiecībā uz iebildumu par pilnvaru nepareizu izmantošanu jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, kādā ziņā pārsūdzētā sprieduma 50. punkts ir kļūdains.

75      No tā izriet, ka otrais galvenokārt izvirzītais pamats nav pamatots.

 Par trešo galveno pamatu – pienākuma norādīt akta pamatojumu, tiesību uz aizstāvību un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu

76      Šis pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 80.–85. punktu, kas ir formulēti šādi:

“80      Pienākumam norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kā paredzēts EKL 253. pantā, un konkrētāk šajā gadījumā – Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots, vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Kopienu tiesā un Kopienu tiesai ļauj veikt kontroli pār šā akta likumību. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Kopienu tiesā notiekošajā procesā. Turklāt pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo nozīmīgāka attiecībā uz pirmo lēmumu, ar kuru struktūras līdzekļi tiek iesaldēti, tāpēc, ka tas ir vienīgā garantija, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību, ņemot vērā to, ka tai nav tiesības tikt uzklausītai pirms tā pieņemšanas (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš [..] minēto [Vispārējās tiesas spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome], 138.–140. punkts un tajos minētā judikatūra).

81      Tādējādi, ja vien pret noteiktu apstākļu paziņošanu neiestājas imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Kopienas un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš [..] minēto spriedumu lietā skat. iepriekš minēto spriedumu [apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija], 342. punkts), Padomei saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktu ir pienākums, pieņemot tādu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu kā apstrīdētais lēmums, attiecīgajai struktūrai darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus. Tai arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi. Ciktāl iespējams, šis pamatojums jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā pasākuma noteikšanu, vai arī pēc iespējas ātrāk pēc tā (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš [..] minēto [Vispārējās tiesas spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome], 143.–148. punkts un tajos minētā judikatūra).

82      Tomēr pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (skat. iepriekš [..] minēto [Vispārējās tiesas spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome], 141. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Kā atzīmēts iepriekš 57. punktā, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta īstenošanai nepieciešams, lai attiecīgā struktūra piedalītos kodolieroču izplatīšanā, būtu tieši saistīta ar to vai sniegtu tai atbalstu. Tādējādi papildus tam, ka jānorāda noteikta pasākuma juridiskais pamats, Padomei uzliktais pienākums norādīt pamatojumu attiecas tieši uz šo apstākli. Savukārt pretēji prasītājas apgalvotajam Padomei nebija pienākuma pamatot ne savu izvēli pārsniegt Rezolūcijā 1803 (2008) noteiktos pasākumus, jo iepriekš 65. punktā ir atzīts, ka ar apstrīdēto lēmumu netiek īstenota šī rezolūcija, ne arī attiekties pret prasītāju citādi kā pret citām Irānas bankām.

84      Šajā gadījumā Padome gan apstrīdētā lēmuma nosaukumā, gan tā otrajā apsvērumā ir norādījusi, ka noteikto pasākumu pamatā ir Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts. Tā arī ir precizējusi apstrīdētā lēmuma pielikuma B tabulas 4. punktā individuālos un īpašos iemeslus, kas tai likuši uzskatīt, ka prasītāja sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai. Padome minējusi, pirmkārt, prasītājas sniegtā atbalsta veidu, proti, ka tā sniegusi finanšu pakalpojumus, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus, otrkārt, ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības saistībā ar šiem pakalpojumiem, proti, paaugstināta riska materiālu iegādi, un, treškārt, prasītājas sniegtā atbalsta saņēmējus, proti, astoņas struktūras, kas nosauktas vārdā.

85      Šādos apstākļos [Vispārējā] tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā pret prasītāju ir pietiekams [..].”

77      Galvenokārt izvirzītais trešais pamats attiecas arī uz pārsūdzētā sprieduma 97. punktu, kurš ir formulēts šādi:

“Šajā sakarā jānoraida prasītājas apgalvojums, ka Padomei ex officio tai bija jādod pieeja tās lietas materiāliem. Ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai struktūrai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Padomei ir pienākums dot pieeju visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. [Vispārējās] tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑205/99 Hyper/Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 63.–65. punkts un tajos minētā judikatūra). Lietas materiālu paziņošana pēc savas iniciatīvas būtu pārmērīga prasība, ņemot vērā to, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākuma noteikšanas brīdī nav droši zināms, ka attiecīgā struktūra ir nolēmusi, izmantojot pieeju lietas materiāliem, pārliecināties par Padomes pret to izvirzīto apsūdzību pamatā esošajiem faktiem.”

78      Visbeidzot, jāmin pārsūdzētā sprieduma 102.–104. punkts:

“102      Attiecībā uz to, ka Padome pēc savas iniciatīvas neuzrādīja apsūdzības pierādījumus apstrīdētā lēmuma pamatojumam, no 97. punkta iepriekš un 107. punkta turpmāk izriet, ka tai nebija šāda pienākuma ne pirms, ne pēc šīs prasības celšanas.

103      Tāpat prasītāja nepaskaidro, kādā veidā nepieciešamība pa vienai pārbaudīt tās attiecības ar apstrīdētajā lēmumā minētajām struktūrām to būtu kavējusi lūgt pieeju Padomes lietas materiāliem vai lūgt to uzklausīt. Gluži pretēji, šīs darbības būtu sekmējušas veicamo izpēti, pateicoties iegūtajiem dokumentiem vai precizējumiem.

104      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka, tā kā prasītāja Padomei neiesniedza šādu pieteikumu, šai pēdējai nebija pienākuma tai dot pieeju lietas materiāliem vai to uzklausīt, kas nozīmē, ka iebildums par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida.”

 Lietas dalībnieku argumenti

79      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 84. un 85. punktā ietverto Vispārējās tiesas secinājumu, ka tai esot bijusi pietiekami precīza informācija par tās naudas līdzekļu iesaldēšanas iemesliem, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 97. punktā ietverto Vispārējās tiesas secinājumu, ka Padomei nebija pienākuma tai dot pieeju lietas materiāliem, treškārt, Vispārējās tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 102. un 104. punktā, saskaņā ar kuru, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja Padomei nebija iesniegusi šādu pieprasījumu, šai pēdējai nebija pienākuma tai dot pieeju lietas materiāliem, kā arī, ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ietverto Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa uzskata, ka tā var pilnībā veikt savu pārbaudi.

80      Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru attiecīgajai personai, tiklīdz ir uzsākts administratīvais process, ir jāsaņem visas tās interešu aizstāvībai nepieciešamās ziņas. Tā piebilst, atsaukdamās uz 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑49/88 Al-Jubail Fertilizer/Padome (Recueil, I‑3187. lpp., 17. un 18. punkts), ka šai personai administratīvā procesa laikā jābūt iespējai pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par apgalvoto faktu un pret to liecinošo pierādījumu pastāvēšanu un atbilstību. Saskaņā ar 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija (Recueil, I‑4235. lpp., 76. un 78. punkts) šo tiesību pārkāpumu nevar labot ar to, ka piekļuve lietas materiāliem ir bijusi iespējama vēlākā posmā, uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu vērstas prasības laikā. A fortiori, pamatojoties uz šo judikatūru, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nav ievērotas, ja piekļuve lietas materiāliem nav dota nekad, pat ne tiesvedības par tiesību akta atcelšanu laikā.

81      Apstrīdētie pārsūdzētā sprieduma punkti esot pretrunā pašas Vispārējās tiesas judikatūrai, proti, 2008. gada 4. decembra spriedumam lietā T‑284/08 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome (Krājums, II‑3487. lpp., 74. un 75. punkts), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, proti, 2008. gada 28. februāra spriedumam lietā Saadi pret Itāliju (138. un 139. punkts) un 2009. gada 19. februāra spriedumam lietā A. u.c. pret Apvienoto Karalisti (126. punkts).

82      Francijas Republika un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tā pielikuma B tabulas 4. punktā ietvēra skaidru un pietiekamu informāciju attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Tādējādi, pēc šo dalībvalstu domām, nebija nepieciešams tai dot pieeju lietas materiāliem, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 97. punktā.

83      Francijas Republika norāda, ka iepriekš minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, nav atbilstošs, jo tas attiecas uz procedūru, kas ir piemērojama sankcijām terorisma jomā, kamēr apstrīdētais lēmums attiecas uz sankcijām pret trešo valsti. Arī attiecībā uz judikatūru konkurences jomā Padome un Apvienotā Karaliste atsaucas uz to, ka tā šajā lietā nav atbilstoša. Apvienotā Karaliste un Komisija turklāt uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra nepamato apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju.

84      Padome un Komisija attiecībā uz pierādījumu iesniegšanu tiesvedības laikā norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav ņēmusi vērā pārsūdzētā sprieduma 30., 31. un 107. punktu, no kuriem izriet, “ka prasības pieteikumā nav ietverts pamats, kurā tiktu apšaubīts Padomes secinājums, ka prasītāja ir finansiāli atbalstījusi kodolieroču izplatīšanu, lai gan šis secinājums ir apstrīdētā lēmuma stūrakmens tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un tādējādi šāds pamats varēja tikt izvirzīts, tiklīdz prasība tika celta, vajadzības gadījumā precizējot, ka papildu pierādījumi tiks sniegti, tiklīdz tie būs pieejami” (30. punkts), un tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā varēja secināt, ka Padomei nebija jāsniedz pierādījumi apstrīdētajā lēmumā norādītā pamatojuma atbalstam.

85      Iztaujāta par to tiesas sēdē, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka pamats, ar kuru tika apstrīdēta finansiāla atbalsta sniegšana kodolieroču izplatīšanai, bija netieši ietverts Vispārējā tiesā celtajā prasībā un ka tā bija nodomājusi to izvērst pēc tam, kad būs saņemti pierādījumi, uz kuriem Padome balstīja apstrīdēto lēmumu.

 Tiesas vērtējums

86      Attiecībā uz šī pamata daļu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu vispirms jākonstatē, ka, tā kā Padome nepaziņoja apstrīdētā lēmuma individuālos un īpašos iemeslus atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktam, ir jāņem vērā pamatojums, kāds ir ietverts šajā lēmumā, ticis publicēts un kādu to apelācijas sūdzības iesniedzējai paziņoja Francijas Banku komisija.

87      Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 84. un 85. punktā uzskatot, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pietiekams, ņemot vērā judikatūru par pienākumu norādīt pamatojumu. Vispārējā tiesa tostarp atzina, ka šajā lēmumā ir norādīts tā pieņemšanas juridiskais pamats, kā arī individuālie un īpašie iemesli, kas Padomei lika uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza atbalstu kodolieroču izplatīšanai Irānā. Iepazīšanās ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu liek apstiprināt, ka šāda informācija bija pietiekama, lai apelācijas sūdzības iesniedzējai ļautu saprast, kas tai tiek pārmests, un novērtēt šī lēmuma pamatotību.

88      Jautājums par apstrīdētā lēmuma pamatojumu tomēr atšķiras no jautājuma par apelācijas sūdzības iesniedzējai pārmestās rīcības pierādījumiem, proti, šajā lēmumā minētajiem faktiem un šo faktu kvalificēšanas par tādiem, kas veido dalību vai atbalstu Irānas Islāma Republikas darbībām, kas saistītas ar šīs valsts veiktu kodolieroču izplatīšanu un kodolieroču piegādes sistēmu attīstību Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē.

89      Kā norāda Apvienotā Karaliste un Komisija, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav atbilstoša. Iepriekš minētie spriedumi lietā Saadi pret Itāliju, ka arī lietā A. u.c. pret Apvienoto Karalisti attiecas uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 3. pantu, proti, absolūtu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu aizliegumu. Savukārt īpašuma tiesībām, kuras aizskar naudas līdzekļu iesaldēšana, ne ECPAK, ne Savienības tiesību kontekstā nav šādas absolūtas aizsardzības (par spīdzināšanas aizlieguma absolūto raksturu skat. 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 80. punkts), tādējādi pieminētā judikatūra tām nav piemērojama.

90      Regula Nr. 423/2007 neparedz iepriekšēju administratīvo procesu pirms naudas līdzekļu iesaldēšanas lēmumiem – ne attiecībā uz sākotnējo lēmumu, ņemot vērā gaidīto pārsteiguma efektu, ne attiecībā uz pārskatīšanas lēmumu. Vienīgi šā sprieduma 21. punktā aprakstītais paziņojums Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī attiecas uz sarakstā iekļauto personu, organizāciju un struktūru interesēm un tām paredz tiesības, lūgumam pievienojot apliecinājuma dokumentus, lūgt pārskatīt lēmumu par viņu iekļaušanu šajā sarakstā.

91      Ņemot vērā to, ka šajā lietā nenotika organizēts administratīvais process, apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītā judikatūra nav atbilstoša. Iepriekš minētais spriedums lietā Al-Jubail Fertilizer/Padome tika pasludināts antidempinga procedūras ietvaros, kurai bija piemērojama Padomes 1984. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2176/84 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām vai subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 201, 1. lpp.), un iepriekš minētais spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija tika pasludināts konkurences lietas ietvaros, kurai bija piemērojama Padomes 1962. gada 6. februāra Regula Nr. 17 – Pirmā regula par Līguma [81.] un [82.] panta piemērošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) un Komisijas 1963. gada 25. jūlija Regula Nr. 99/63/EEK par uzklausīšanu, ko paredz Padomes Regulas Nr. 17 19. panta 1. un 2. punkts (OV 1963, 127, 2268. lpp.).

92      Katrā ziņā pārsūdzētā sprieduma 97. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka Padomei vienīgi pēc ieinteresētās personas lūguma ir jādod iespēja iepazīties ar visiem nekonfidenciālajiem administratīvajiem dokumentiem, kas saistīti ar apstrīdēto pasākumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja tomēr nav paskaidrojusi, kādā ziņā Vispārējā tiesa, šādi lemdama, būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 103. un 104. punktā ietvertajiem Vispārējās tiesas secinājumiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā nav apstrīdējusi, tā Padomei nav lūgusi tai piešķirt pieeju lietas materiāliem.

93      No tā izriet, ka trešais galvenokārt izvirzītais pamats nav pamatots.

 Par pirmo pakārtoto pamatu – Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta pārkāpumu un pretrunām pārsūdzētā sprieduma pamatojumā

94      Šis pamats attiecas tostarp uz pārsūdzētā sprieduma 51., 52., 64. un 65. punktu, kuri ir formulēti šādi:

“51      Visbeidzot, tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts un 7. panta 2. punkts nevarot būt apstrīdētā lēmuma likumīgs tiesiskais pamats, jo ar tiem Padomei tiekot atļauts noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, kas pārsniedz Drošības padomes noteiktos pasākumus, jāatzīmē, ka nekas EKL 60. un 301. pantā neliek uzskatīt, ka kompetence, kas ar šīm tiesību normām tiek piešķirta Kopienai, būtu ierobežota ar Drošības padomes izlemto pasākumu īstenošanu. Tātad Padomei bija kompetence pieņemt ne vien Regulas Nr. 423/2007 7. panta 1. punktu, ar kuru īsteno Rezolūciju 1737 (2006), nosakot tajā minēto struktūru līdzekļu iesaldēšanu, bet arī šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu, kas ļauj noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus attiecībā uz citām struktūrām, kuras, pēc Padomes domām, ir tieši saistītas ar kodolieroču izplatīšanu vai sniedz tai atbalstu.

52      Šajā kontekstā ir taisnība, ka Regulas Nr. 423/2007 sestajā apsvērumā Padomei ir uzdots īstenot tai ar šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras, “ņemot vērā [Rezolūcijas] 1737 (2006) mērķus”, tomēr pienākums īstenot [Rezolūcijas] 1737 (2006) mērķus nekādā ziņā nenozīmē, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts varētu tikt īstenots tikai attiecībā uz struktūrām, uz kurām attiecas Drošības padomes atbilstoši šai pašai rezolūcijai noteiktie ierobežojošie pasākumi. Tas, ka Drošības padome nav noteikusi ierobežojošus pasākumus vai nav paudusi noteiktu nostāju, augstākais, var tikt ņemts vērā kopā ar citiem nozīmīgiem faktiem, novērtējot, vai Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir vai nav izpildīti.

[..]

64      Ievadā – no iepriekš 51. un 52. punkta izriet, ka ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu Padomei ir piešķirtas autonomas pilnvaras, kuru īstenošana nav atkarīga no tā, vai Drošības padome nosaka ierobežojošus pasākumus pret attiecīgajām struktūrām. Šīs pašas regulas 7. panta 2. punkta un apstrīdētā lēmuma mērķis nav īstenot kodolieroču izplatīšanas jomā pieņemtās Drošības padomes rezolūcijas, bet gan tikai nodrošināt, ka vienas no attiecīgajām rezolūcijām, proti, Rezolūcijas 1737 (2006), izvirzītie mērķi tiek sasniegti, nosakot autonomus ierobežojošus pasākumus.

65      Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam ne ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu, ne ar apstrīdēto lēmumu netiek īstenota Rezolūcija 1803 (2008), kas nozīmē, ka šīs pēdējās rezolūcijas saturs un mērķi nav kritērijs, kas jāņem vērā, izvērtējot apstrīdētā lēmuma saderīgumu ar samērīguma principu.”

 Lietas dalībnieku argumenti

95      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Padomes rīcības brīvības robežas saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu, noraidot Drošības padomes rezolūciju nozīmi attiecībā uz šo rīcības brīvību. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu faktu vērtējumā, noraidīdama pamatus par samērīguma principa un īpašuma tiesību pārkāpumu, jo tās pamatojums ir pretrunīgs.

96      Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka nevar noliegt saikni starp Regulu Nr. 423/2007 un Drošības padomes rezolūcijām. Minētās regulas mērķis bija īstenot šīs rezolūcijas. Savukārt Rezolūcijā 1803 (2008) valstīm tika prasīts vienīgi izrādīt “modrību” pret Bank Melli Iran.

97      Turklāt Vispārējās tiesas argumentācijā esot pieļauta pretruna pamatojumā. Pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Vispārējā tiesa norāda uz Drošības padomes rezolūciju nozīmi, savukārt pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā tā Padomes pilnvaras apraksta kā autonomas.

98      Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija uzsver Padomes noteikto pasākumu autonomo raksturu. Francijas Republika norāda, ka Rezolūcijā 1803 (2008) Drošības padome ir paļāvusies uz valstu vērtējumu. Katrā ziņā tas, ka Drošības padome ir ieteikusi modrību, nenozīmē, ka naudas līdzekļu iesaldēšana būtu nesamērīgs pasākums. Komisija uzsver, ka Padome ir rīkojusies, lai sasniegtu Rezolūcijas 1737 (2006) mērķi.

99      Šīs dalībvalstis un iestādes turklāt atsaucas uz Regulā Nr. 423/2007, tostarp tās 9. pantā, paredzētajām atkāpēm un secina, ka nav noticis samērīguma principa pārkāpums.

 Tiesas vērtējums

100    Ievadam jānorāda, ka Drošības padomes rezolūcijas, no vienas puses, un Padomes kopējās nostājas, kā arī regulas, no otras puses, ietilpst atšķirīgās tiesību sistēmās.

101    Drošības padomes rezolūcijas, kā Rezolūcija 1737 (2006) un Rezolūcija 1803 (2008), ir tikušas pieņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros, un ne Savienība, ne Kopiena nav tās dalībnieces. Padomes kopējās nostājas KĀDP jomā, kā Kopējā nostāja 2007/140 un 2008/479, ir tikušas pieņemtas Līguma par ES – redakcijā pirms Lisabonas līguma – V sadaļas ietvaros atbilstoši tā 15. pantam. Runājot par Padomes regulām, kā Regulu Nr. 423/2007, tās ir tikušas pieņemtas EK līguma ietvaros, kurš ir Kopienas pīlārs Savienībā.

102    Tiesību aktus, kas ir pieņemti, no vienas puses, Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros un, no otras puses, Savienības ietvaros, ir pieņēmušas struktūras, kurām ir autonomas pilnvaras, kas tām ir piešķirtas ar to pamata statūtiem, kas ir līgumi, ar kuriem tās tika nodibinātas.

103    Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija Tiesa lēma par saiknēm, kas pastāv starp Drošības padomes rezolūciju un Kopienu regulu. Minētā sprieduma 296. punktā tā tostarp nosprieda, ka, izstrādājot pasākumus, kuru mērķis ir kopīgajā nostājā paredzētās Drošības padomes rezolūcijas īstenošana, Kopienai ir pienācīgi jāņem vērā attiecīgās rezolūcijas formulējums un mērķis.

104    Tāpat Tiesa vairākkārtīgi ir nospriedusi, ka, interpretējot regulu, ar kuru tiek īstenota Drošības padomes rezolūcija, ir jāņem vērā šīs rezolūcijas teksts un mērķis (1996. gada 30. jūlija spriedums lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 14. punkts; 1997. gada 27. februāra spriedums lietā C‑177/95 Ebony Maritime un Loten Navigation, Recueil, I‑1111. lpp., 20. punkts; 2007. gada 11. oktobra spriedums lietā C‑117/06 Möllendorf un Möllendorf-Niehuus, Krājums, I‑8361. lpp., 54, punkts; iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 297. punkts; 2010. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑340/08 M u.c., Krājums, I‑3913. lpp., 45. punkts, kā arī 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑550/09 E un F, Krājums, I‑6213. lpp., 72. punkts).

105    Tiesa tomēr ir nospriedusi arī, ka – neapšaubot Drošības padomes rezolūcijas pārākumu starptautiskajās tiesībās – Kopienu iestādēm uzliktā pienākuma respektēt Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes sekas nevar būt Kopienu tiesību akta tiesiskuma pārbaudes attiecībā uz pamattiesībām, kas ir neatņemama daļa no Kopienu vispārējiem tiesību principiem, neesamība (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 288. un 326. punkts).

106    Šie apstākļi pietiekami pamato pārsūdzētā sprieduma 64. punktā ietverto Vispārējās tiesas secinājumu, ka ar Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punktu Padomei piešķirtās pilnvaras ir autonomas. Šajā saistībā pienākums “pienācīgi ņemt vērā” attiecīgās rezolūcijas formulējumu un mērķi nav pretrunā atzinumam, ka Padome lemj autonomi un ievērojot savas tiesību sistēmas noteikumus. Tādējādi pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam Vispārējā tiesa nav nonākusi pretrunās, pārsūdzētā sprieduma 52. punktā norādīdama uz Drošības padomes rezolūciju nozīmi, tai pat laikā minētā sprieduma 64. un 65. punktā Padomes pilnvaras aprakstīdama kā autonomas.

107    Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. punktā uzskatīja, ka Rezolūcijas 1803 (2008) saturs un mērķi nav kritērijs, attiecībā pret kuru jāizvērtē apstrīdētā lēmuma saderība ar samērīguma principu. Šis apgalvojums jāsaprot, ņemot vērā Rezolūcijas 1803 (2008) tekstu, ar kuru valstīm netiek likts veikt konkrētus pasākumus, bet tās vienīgi aicinātas izrādīt modrību attiecībā uz to teritorijā esošajām finanšu iestādēm, it īpaši Bank Melli Iran, lai izvairītos no tā, ka to darbības varētu sekmēt kodolieroču izplatīšanu.

108    Šāds teksts nekādā veidā neaizliedz dalībvalstīm attiecībā uz Bank Melli Iran noteikt konkrētus naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumus.

109    No tā izriet, ka pirmais pakārtoti izvirzītais pamats nav pamatots.

 Par otro pakārtoti izvirzīto pamatu – kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas īpašuma tiesībām

110    Šis otrais pamats konkrētāk attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktu, kuri formulēti šādi:

“70      Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājai radītajām neērtībām un tās pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību veikt saimniecisku darbību, ierobežojumiem jāatzīmē, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs tiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa, daļa. Tādējādi pamattiesību ievērošana ir Kopienu tiesību aktu tiesiskuma nosacījums (skat. iepriekš [..] minēto spriedumu [apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija], 284. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr no judikatūras izriet arī, ka pamattiesības nav absolūtas un ka to īstenošanā var tikt noteikti ierobežojumi, ko pamato Kopienas izvirzītais vispārējo interešu mērķis. Tā jebkurš ekonomiska vai finansiāla rakstura ierobežojošs pasākums pēc definīcijas rada sekas, kas skar tiesības uz īpašumu un tiesības brīvi veikt profesionālo darbību, tādējādi radot kaitējumu personām, kas nekādi nav atbildīgas par situāciju, kuras dēļ tika noteikts pats šis pasākums. Strīdīgā tiesiskā regulējuma izvirzīto mērķu nozīmīgums ir tāds, kas var pamatot negatīvās sekas, pat ja tās ir ievērojamas, noteiktiem uzņēmējiem (šajā sakarā skat. [iepriekš minēto Tiesas spriedumu lietā Bosphorus] 21.–23. punkts, un iepriekš [..] minēto spriedumu [apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija], 355. un 361. punkts).

71      Šajā lietā prasītājas tiesības veikt saimniecisku darbību, kā arī tiesības uz īpašumu ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu ir ievērojami ierobežotas, jo tā nevar rīkoties ar saviem līdzekļiem, kas atrodas Kopienas teritorijā vai pieder Kopienas pilsoņiem, izņemot, ja tai ir īpašas atļaujas, un tās filiāles, kuru domicils ir šajā teritorijā, nevar veikt jaunus darījumus ar saviem klientiem. Tomēr, ņemot vērā starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmīgumu, [Vispārējā] tiesa uzskata, ka radītās neērtības nav nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem, jo vairāk tāpēc, ka, pirmkārt, šie ierobežojumi attiecas tikai uz daļu no prasītājas aktīviem un, otrkārt, Regulas Nr. 423/2007 9. un 10. pantā paredzēti zināmi izņēmumi, kas ļauj struktūrām, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, segt pamatizdevumus.”

 Lietas dalībnieku argumenti

111    Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, tostarp iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Saadi pret Itāliju (138. un 139. punkts), kā arī A. u.c. pret Apvienoto Karalisti (126. punkts) ECPAK garantēto pamattiesību īstenošanu nevar samērot ar cīņu pret terorismu un aizsardzību pret to. Šī pati argumentācija šo pašu iemeslu dēļ ir piemērojama pasākumiem, kas jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai. Veiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem sniegtais pamatojums, proti, starptautiskā miera un drošības uzturēšana, ir kļūdains pamatojums attiecībā pret cilvēktiesību aizsardzību, kuru ievērošanu Tiesa nodrošina Kopienas tiesību sistēmā.

112    Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija atgādina, ka īpašuma tiesības nav absolūtas. Tās uzsver, ka pārsūdzētais spriedums atbilst Tiesas judikatūrai (iepriekš minētais spriedums lietā Bosphorus, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai (2005. gada 30. jūnija spriedums lietā Hava Yolları Turizm ve Ticaret Anonim Şirketi (Bosphorus Airways) pret Īriju (Recueil des arrêts et décisions 2005‑VI, 155. punkts)). Tās turklāt norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra nav atbilstoša, jo tā neattiecas uz īpašuma tiesībām.

 Tiesas vērtējums

113    Nav nepieciešams izteikt viedokli par jautājumu, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja kā struktūra, kas pilnībā pieder Irānas valstij, var atsaukties uz īpašuma tiesībām kā pamattiesībām, un pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 70. punktā pamatoti atgādinājusi, ka pamattiesības, par kurām ir runa šajā lietā, nav absolūtas un ka to īstenošanā var tikt noteikti ierobežojumi, ko pamato Kopienas izvirzītais vispārējo interešu mērķis.

114    Tā tas ir attiecībā uz īpašuma tiesībām un tiesībām veikt saimniecisku darbību (skat. it īpaši 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija, Recueil, 491. lpp., 14. punkts; 2003. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑20/00 un C‑64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I‑7411. lpp., 67. un 68. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Swedish Match, 72. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 355. punkts). Līdz ar to tiesībām brīvi veikt profesionālo darbību, tāpat kā tiesībām izmantot īpašuma tiesības, var uzlikt ierobežojumus ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi tiešām atbilst sasniedzamajiem vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz sasniedzamo mērķi nav pārmērīga un nepieļaujama iejaukšanās, kas skar šādi garantēto tiesību pašu būtību (iepriekš minētais spriedums lietā Swedish Match, 72. punkts).

115    Šajā ziņā Vispārējās tiesas pamatojums pārsūdzētā sprieduma 71. punktā, tai atsaucoties uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanas fundamentālo nozīmīgumu, ir pietiekams, lai identificētu izvirzīto vispārējo interešu mērķi. Šis arguments jāskata, ņemot vērā dažādos aktus, kuri veido apstrīdētā lēmuma pieņemšanas kontekstu.

116    Kā norādīts šā sprieduma 89. punktā, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav atbilstoša.

117    Turklāt Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, pirmkārt, ka ierobežojumi attiecas tikai uz daļu no apelācijas sūdzības iesniedzējas aktīviem, un, otrkārt, ka Regulas Nr. 423/2007 9. un 10. pantā ir paredzēti zināmi izņēmumi, kas ļauj struktūrām, uz kurām attiecas naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, segt pamatizdevumus. Šāds apsvērums ir netiešs, bet pietiekams vērtējums par minēto pasākumu samērīgumu.

118    Tādējādi otrais pakārtoti izvirzītais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pakārtoti izvirzīto pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko veido apelācijas sūdzības iesniedzējas iekļaušana un saglabāšana Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā

 Lietas dalībnieku argumenti

119    Apelācijas sūdzības iesniedzēja min Padomes 2009. gada 17. novembra Regulu (EK) Nr. 1100/2009, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 un atceļ Lēmumu 2008/475 (OV L 303, 31. lpp.). Šī regula ir jauns apstāklis, kas ļauj apelācijas sūdzības iesniedzējai izvirzīt jaunus pamatus. No Padomes 2009. gada 18. novembra vēstules izriet, ka šī regula ir balstīta gan uz pamatojumu, kas sākotnēji bija pamats apelācijas sūdzības iesniedzējas iekļaušanai Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā, gan uz jauniem apstākļiem, kas aprakstīti Padomes 2009. gada 1. oktobra vēstulē. Ja Tiesa uzskatītu, ka, neraugoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza prasības pieteikumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, tā nebija zināmā veidā, kaut vai netieši, vērsusies pret Padomes apgalvojumu, ka tā esot piedalījusies kodolieroču izplatīšanā, tad tagad apelācijas sūdzības iesniedzējai ir tiesības tieši apstrīdēt šo apgalvojumu.

120    Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, to iekļaujot un saglabājot Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā, un šajā saistībā atsaucas uz visiem dokumentiem, ko tā ir iesniegusi, lai apstrīdētu Regulu Nr. 1100/2009.

121    Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams, jo ar to tiek mēģināts nodot Tiesai izskatīšanā strīdu, kurš ir plašāks nekā tas, kurš bija jāaizskata Vispārējai tiesai.

 Tiesas vērtējums

122    Lai gan Regula Nr. 1100/2009 ir jauns apstāklis, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ļautu izvirzīt jaunu pamatu, ir pietiekami konstatēt, ka šis pamats attiecas uz strīdu pēc būtības, nevis uz apelācijas tiesvedību. Taču šīs tiesvedības ietvaros Tiesas kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota ar tā tiesiskā risinājuma izvērtējumu, kas sniegts atbilstoši pamatiem un argumentiem, kuri tika izvirzīti pirmajā instancē vai kuri Vispārējai tiesai būtu bijuši jāizvirza pēc savas iniciatīvas.

123    No tā izriet, ka šis pamats ir nepieņemams.

124    Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem nav apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

125    Reglamenta 122. pantā ir paredzēts, ka tad, ja apelācija ir nepamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī Reglamenta 69. panta 2. punktam, kurš saskaņā ar tā 118. pantu ir piemērojams apelācijas procesam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs un Padome, Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija ir prasījušas piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Bank Melli Iran atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.