Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62005CJ0263

Tiesas spriedums (trešā palāta) 2007. gada 18.decembrī.
Eiropas Kopienu Komisija pret Itālijas Republiku.
Valsts pienākumu neizpilde - Vide - Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK - "Atkritumu" jēdziens - Vielas vai priekšmeti, kas paredzēti apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām - Ražošanas atliekas, ko iespējams izmantot atkārtoti.
Lieta C-263/05.

Judikatūras Krājums 2007 I-11745

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:808

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2007. gada 18. decembrī ( *1 )

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK — “Atkritumu” jēdziens — Vielas vai priekšmeti, kas paredzēti apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām — Ražošanas atliekas, ko iespējams izmantot atkārtoti”

Lieta C-263/05

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2005. gada 23. jūnijā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv M. Konstantinidis [M. Konstantinidis] un L. Čimalja [L. Cimaglia], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Itālijas Republiku, ko pārstāv I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Fjengo [G. Fiengo], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents) un P. Linda [P. Lindh],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 7. februāra tiesas sēdi,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pieņemot un uzturot spēkā 14. pantu 2002. gada 8. jūlija Likumdošanas dekrētā Nr. 138 par steidzamiem pasākumiem attiecībā uz nodokļiem, privatizāciju un farmaceitisko izdevumu pārvaldīšanu, kā arī tautsaimniecības atbalstu mazāk labvēlīgos apgabalos (2002. gada 8. jūlijaGURI Nr. 158), kas pēc grozījumiem kļuva par 2002. gada 8. augusta Likumu Nr. 178 (2002. gada 10. augustaGURI Nr. 187 kārtējais pielikums) un ar ko no 1997. gada 5. februāra Likumdošanas dekrēta Nr. 22, ar ko īsteno Direktīvu 91/156/EEK par atkritumiem, Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (1997. gada 15. februāraGURI Nr. 38 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā — “Likumdošanas dekrēts Nr. 22/97”), piemērošanas jomas izslēdz, pirmkārt, vielas, materiālus vai lietas, kas ir paredzētas apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, kas nav tieši norādītas minēta dekrēta B un C pielikumā, un, otrkārt, vielas vai materiālus, kas ir ražošanas atliekas un no kuriem turētājam ir nodomājis atbrīvoties vai no kuriem tam ir pienākums atbrīvoties, ja tos var atkārtoti izmantot ražošanas vai patēriņa ciklā un tas arī tiek darīts, gadījumā, kad nav veikta to iepriekšēja apstrāde un tie nav videi kaitīgi vai kad ir veikta to iepriekšēja apstrāde, tomēr šī apstrāde neveido tādu reģenerācijas darbību, kas minēta tā paša dekrēta C pielikumā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.) un Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmumu 96/350/EK (OV L 135, 32. lpp.) (turpmāk tekstā — “Direktīva”).

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

2

Direktīvas piemērošanas nolūkā tās 1. panta a) punkta pirmajā daļā “atkritumu” jēdziens ir definēts kā “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts [šīs direktīvas] I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks [turētājs] atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties [vai no kā tam ir pienākums atbrīvoties]”.

3

1993. gada 20. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar Direktīvas 75/442 (OV 1994, L 5, 15. lpp.) 1. panta a) punktu. Šis saraksts (turpmāk tekstā — “Eiropas atkritumu saraksts”) tika atjaunots ar Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumu 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3 un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 226, 3. lpp.). Ar Lēmumu 2000/532 izveidotais Eiropas atkritumu saraksts ir vairākkārt grozīts, pēdējo reizi — ar Padomes 2001. gada 23. jūlija Lēmumu 2001/573/EK (OV L 203, 18. lpp.). Lēmuma 2000/532 pielikums, kurā ietverts Eiropas atkritumu saraksts, sākas ar ievadu, kura 1. punktā ir precizēts, ka tas ir saskaņots saraksts, kas tiks periodiski pārskatīts. Šajā 1. punktā ir arī norādīts, ka “iekļaušana [Eiropas atkritumu] sarakstā nenozīmē, ka tas [attiecīgā viela vai priekšmets] vienmēr visos apstākļos ir tikai atkritumprodukts. Materiālus [vielu vai priekšmetu] tikai par atkritumiem uzskata gadījumos, kad tie atbilst [Direktīvas] 1. panta a) punktā dotajai atkritumu definīcijai”.

4

Direktīvas 1. panta e) un f) punktā apglabāšanas un reģenerācijas jēdzieni ir definēti kā jebkuras darbības, kas minētas attiecīgi tās II A pielikumā un II B pielikumā. Šie pielikumi zinātnes un tehnikas attīstībai tika pielāgoti ar Lēmumu 96/350.

Valsts tiesiskais regulējums

5

Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Šajā dekrētā tiek izmantotas šādas definīcijas:

a)

“atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, kas ir iekļauts A pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks [turētājs] atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai no kā tam ir pienākums atbrīvoties.

[..].”

6

Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 A pielikumā ir pārņemts Direktīvas I pielikumā iekļautais atkritumu kategoriju saraksts. Turklāt minētā Likumdošanas dekrēta B un C pielikumā attiecīgi ir uzskaitītas atkritumu apglabāšanas un reģenerācijas darbības tāpat kā Direktīvas II A un II B pielikumā.

7

2002. gada 8. augusta Likuma Nr. 178, kas pēc grozīšanas aizstāja 2002. gada 8. jūlija Likumdošanas dekrētu Nr. 138, 14. pantā (turpmāk tekstā — “strīdīgā norma”) ir sniegta šāda “autentiska interpretācija” terminam “atkritumi”, kas minēts Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā:

“1.   Terminus “atbrīvojas”, “ir nodomājis atbrīvoties” vai “ir pienākums atbrīvoties” interpretē šādi:

a)

“atbrīvojas”: ikviena rīcība, ar kuru tieši vai netieši vielu, materiālu vai lietu nodod vai pakļauj apglabāšanai vai reģenerācijai saskaņā ar Likumdošanas dekrēta [Nr. 22/97] B un C pielikumu;

b)

“ir nodomājis”: griba vielu, materiālu vai lietu nodot apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām saskaņā ar Likumdošanas dekrēta [Nr. 22/97] B un C pielikumu;

c)

“ir pienākums atbrīvoties”: pienākums vielu, materiālu vai lietu pakļaut apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, kurš ir paredzēts likumā vai valsts iestāžu aktā vai ko par pienākumu uzliek pati priekšmeta, vielas vai lietas daba, vai tāpēc, ka šie materiāli, vielas vai lietas ir ietvertas Likumdošanas dekrēta [Nr. 22/97] D pielikumā paredzētajā bīstamo atkritumu sarakstā.

2.   1. punkta b) un c) apakšpunkts neattiecas uz lietām, vielām vai materiāliem, kas ir ražošanas vai patēriņa atliekas, ja ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem:

a)

tos ir iespējams efektīvi un objektīvi izmantot vai arī tie tiek izmantoti atkārtoti tajā pašā ražošanas vai patēriņa ciklā vai arī analogā vai atšķirīgā ciklā, tos iepriekš neapstrādājot un nekaitējot videi;

b)

tos ir iespējams efektīvi un objektīvi izmantot vai arī tie tiek izmantoti atkārtoti tajā pašā ražošanas vai patēriņa ciklā vai arī analogā vai atšķirīgā ciklā pēc tam, kad tie ir iepriekš apstrādāti, taču bez nepieciešamības veikt kādu no reģenerācijas darbībām, kas uzskaitītas Likumdošanas dekrēta [Nr. 22/97] C pielikumā.”

Pirmstiesas procedūra

8

Uzskatot, ka strīdīgajā normā ietvertās interpretācijas normas neatbilst Direktīvai un it īpaši tās 1. panta a) punktam, Komisija uzsāka EKL 226. pantā paredzēto procedūru saistībā ar valsts pienākumu neizpildi.

9

Tā kā Itālijas iestādes noteiktajā termiņā nebija atbildējušas uz 2002. gada 18. oktobra brīdinājuma vēstuli, Komisija 2003. gada 3. aprīlī izdeva argumentētu atzinumu, aicinot Itālijas Republiku panākt atbilstību Direktīvas prasībām divu mēnešu laikā no šā atzinuma saņemšanas brīža.

10

Tomēr, tā kā pa to laiku Itālijas iestādes bija sniegušas atbildi — kaut arī pēc noteiktā termiņa beigām — uz 2002. gada 18. oktobra brīdinājuma vēstuli, Komisija uzskatīja, ka minētais argumentētais atzinums šajā posmā būtu jāuzskata par spēkā neesošu.

11

Tomēr, uzskatot, ka minētā atbilde nebija apmierinoša, Komisija ar 2003. gada 11. jūlija vēstuli nosūtīja Itālijas Republikai papildu argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti to izpildīt jaunajā termiņā — divu mēnešu laikā no šā atzinuma saņemšanas brīža.

12

Pēc tam, kad tā bija lūgusi pagarināt minēto termiņu par diviem mēnešiem, Itālijas valdība ar pastāvīgās pārstāvniecības 2003. gada 12. novembra un 19. decembra vēstulēm atbildēja uz Komisijas piezīmēm saistībā ar valsts tiesību aktiem.

13

Lai precizētu savus konstatējumus par apgalvoto pārkāpumu, it īpaši ņemot vērā ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] 2004. gada 10. jūnijā sniegtos secinājumus lietā C-457/02 Niselli (2004. gada 11. novembra spriedums, Krājums, I-10853. lpp.), Komisija ar 2004. gada 9. jūlija vēstuli izdeva otru papildu argumentētu atzinumu, atkal aicinot Itālijas Republiku to izpildīt divu mēnešu laikā no šā atzinuma saņemšanas brīža.

14

Itālijas iestādes uz šo pēdējo argumentētu atzinumu atbildēja ar 2004. gada 29. septembra vēstuli.

15

Uzskatot, ka situācija vēl arvien ir neapmierinoša, Komisija nolēma celt šo prasību.

Par prasību

Lietas dalībnieku argumenti

16

Ar sava iebilduma divām daļām Komisija apgalvo, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija, ko Itālijas likumdevējs sniedzis strīdīgās normas 1. un 2. punktā, esot pretrunā Direktīvas 1. panta a) punktam.

17

Pirmkārt, ar strīdīgās normas 1. punkta a) un b) apakšpunktā ietvertajām norādēm attiecīgi uz “apglabāšanu vai reģenerāciju” un uz “apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām”, ciktāl tām ir pievienots precizējums “saskaņā ar [Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97] B un C pielikumu”, tiek ieviesta atšķirība starp vispārīgā veidā paredzētajām apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, no vienas puses, un apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, kas tieši paredzētas minētā Likumdošanas dekrēta B un С pielikumā, no otras puses. Līdz ar to visi materiāli, vielas vai lietas, uz ko attiecas Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 A pielikums un ko turētājs pakļauj, nodod vai plāno nodot vai nu apglabāšanas darbībām, kas nav minētas šā Likumdošanas dekrēta B pielikumā, vai arī reģenerācijas darbībām, kas nav minētas tā C pielikumā, tātad nav uzskatāmi par atkritumiem, un tādējādi uz tiem vispār neattiecas tiesību akti par atkritumu apsaimniekošanu.

18

Līdz ar to ar šo normu tiekot prettiesiski ierobežots atkritumu jēdziena apjoms un tātad arī Itālijas tiesību aktu par atkritumu apsaimniekošanu piemērošanas joma.

19

Komisija, otrkārt, apgalvo, ka ar strīdīgās normas 2. punktu izslēdzot tās pašas normas 1. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētos atkritumu jēdziena interpretācijas kritērijus attiecībā uz noteiktām ražošanas un patēriņa atliekām un tātad izslēdzot to kvalifikāciju par atkritumiem, ievērojot minētā 2. punkta a) un b) apakšpunktā izklāstītos nosacījumus, Itālijas likumdevējs netieši atzīst, ka paredzētajos apstākļos minētajām atliekām piemīt atkritumu īpašības, taču izvairās no tiesību aktu par atkritumiem piemērošanas atkarībā no nosacījumiem, kas saistīti ar šo atlieku apstrādi.

20

Komisija uzskata, ka nav pieļaujams no Direktīvas piemērošanas jomas formāli izslēgt vielas vai priekšmetus, no kuriem to turētājs ir nodomājis atbrīvoties vai no kuriem tam ir pienākums atbrīvoties, pat ja tie ir atkārtoti izmantojami un izmantoti ražošanas vai patēriņa ciklā ar nepieciešamību veikt iepriekšēju apstrādi vai bez tās — pirmajā gadījumā pie vienīgā nosacījumā, ka ar tiem neveic attiecīgajā pielikumā tieši minētās reģenerācijas darbības — un pat ja tie nekaitē videi gadījumā, kad iepriekšēja apstrāde netiek veikta.

21

Visbeidzot, pretēji Itālijas Republikas apgalvojumiem strīdīgā norma neaprobežojas ar tādu interpretācijas kritēriju sniegšanu, kas ļautu pārbaudīt, vai ir izpildīti atkritumu esamības nosacījumi, bet faktiski ierobežo atkritumu jēdzienu un tā piemērošanu, cita starpā izslēdzot reģenerējamo atkritumu ievērojamu daļu no Direktīvu transponējošo valsts tiesību normu piemērošanas.

22

Itālijas Republika uzskata, ka atkārtoti izmantots materiāls nav atkritumi, tostarp arī tad, ja tā turētājs paredz to nodot izmantošanai citos ražošanas procesos. Atbilstoši Tiesas judikatūrai no atkritumu jēdziena ar zināmiem nosacījumiem esot izslēgti materiāli, kas ir faktiski atkārtoti izmantoti, pat ja to darījušas trešās personas.

23

Šī dalībvalsts apgalvo, ka strīdīgā norma identificē kritērijus, lai pārbaudītu, vai materiāla turētājs ir no tā atbrīvojies, ir pieņēmis lēmumu no tā atbrīvoties vai tam ir pienākums to darīt. Šie kritēriji, attiecinot testu vēl turpmāk uz attiecīgā materiāla faktisku un objektīvu izmantošanu, ļauj ievērot divus nosacījumus, kas izvirzīti iepriekš minētajā spriedumā lietā Niselli, proti, atkārtotas izmantošanas noteiktība un pamesto materiālu iekļaušana atkritumu jēdzienā.

24

Šī dalībvalsts norāda, ka pamešana ir netiešs veids, kā nodot vielu vai priekšmetu apglabāšanas vai reģenerācijas darbībai, un tātad uz vielas vai priekšmeta pamešanu faktiski attiecas strīdīgās normas 1. punkta a) apakšpunkts.

25

Itālijas Republika apgalvo, ka ar strīdīgās normas 2. punktu atbilstoši Tiesas judikatūras pamatā esošajiem principiem kā atkritumi netiek klasificētas tādas rūpniecības atliekas, ko, lai gan tās nav pamatražošanas priekšmets, nevar uzskatīt par atkritumiem, jo tās atkārtoti izmanto sākotnējā stāvoklī, neveicot nekādas darbības nolūkā “no tām atbrīvoties”, t.i., bez “iepriekšējas pārveidošanas” vai pēc iepriekšējas apstrādes, kas nav pilnīga reģenerācija, piemēram, pēc šķirošanas, atlases, atdalīšanas, presēšanas vai sijāšanas darbībām.

26

Ar strīdīgo normu, kas jāaplūko kopumā, Itālijas likumdevējs vēlējies sniegt pozitīvus interpretācijas kritērijus, lai atkritumos iekļautu tādus materiālus, no kuriem turētājs atbrīvojas vai ir nodomājis atbrīvoties vai no kuriem tam ir pienākums atbrīvoties. Esot nepieciešams, izmantojot noteiktus interpretācijas kritērijus, sniegt atkritumu pozitīvu sarakstu, nevis pieņemt, ka viss ir atkritumi, izņemot vielu vai priekšmetu, par kuru var pierādīt, ka turētājs no tā neatbrīvojas vai nav nodomājis atbrīvoties vai ka tam nav pienākuma no tā atbrīvoties.

27

Itālijas Republika uzskata, ka Komisijas apgalvojums nozīmētu, ka jebkāds jēdziena “atbrīvoties” precizējums neizbēgami ierobežo Direktīvas piemērošanas jomu, un tas traucētu dalībvalstu rīcībā esošo iespēju noteikt direktīvu piemērošanas kārtību.

28

Visbeidzot, tiesas sēdē Itālijas Republika norādīja, ka Itālijā atkritumu apsaimniekošanas darbības dažreiz veic personas, ka rīkojas “uz nelikumības robežas”, un tāpēc šī dalībvalsts izvēlējusies balstīties uz atkritumu ražotājiem, lai tie nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanu, tā vietā, lai minētie ražotāji uzticētu šo apsaimniekošanu trešām organizācijām.

Tiesas vērtējums

29

Ar sava iebilduma pirmo daļu Komisija būtībā norāda, ka strīdīgās normas 1. punktā paredzētā interpretācija prettiesiski ierobežo atkritumu jēdzienu saistībā ar Itālijas tiesiskā regulējuma piemērošanu šajā jomā, attiecinot šo jēdzienu tikai uz materiāliem, ar kuriem tiek veiktas apglabāšanas un reģenerācijas darbības, kas minētas Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 B un C pielikumā, kuri pēc teksta atbilst attiecīgi Direktīvas II A un II B pielikumam, izslēdzot pārējās apglabāšanas un reģenerācijas darbības, kas nav minētas šajā B un C pielikumā.

30

Ar sava iebilduma otro daļu Komisija būtībā apgalvo, ka strīdīgās normas 2. punktā paredzētā izslēgšana tāpat prettiesiski ierobežo minēto atkritumu jēdzienu attiecībā uz ražošanas vai patēriņa atliekām, ja tās ir iespējams izmantot vai arī tās tiek izmantotas atkārtoti tajā pašā ražošanas vai patēriņa ciklā vai arī analogā vai atšķirīgā ciklā, tās iepriekš neapstrādājot un nekaitējot videi vai pēc tam, kad tās ir iepriekš apstrādātas, taču bez nepieciešamības veikt kādu no reģenerācijas darbībām, kas uzskaitītas Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 C pielikumā.

31

Ņemot vērā Itālijas Republikas nostāju, tai būtībā uzskatot, ka strīdīgā norma esot jāaplūko kopumā un ka tās mērķis ir izskaidrot Direktīvas 1. panta a) punktā definētā “atkritumu” jēdziena saturu, pirms Komisijas iebilduma abu daļu izskatīšanas kopā ir jāatgādina Tiesas judikatūra saistībā ar šo jēdzienu.

32

Šajā sakarā Direktīvas 1. panta a) punkta pirmajā daļā atkritumi ir definēti kā “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts [šīs direktīvas] I pielikuma noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks [turētājs] atbrīvojas [vai] ir nodomājis atbrīvoties [..]”. Minētais pielikums precizē un paskaidro šo definīciju, sniedzot to vielu un priekšmetu sarakstu, kurus var klasificēt kā atkritumus. Tomēr šim sarakstam ir tikai norādošs raksturs, jo atkritumu kvalificēšana vispirms ir atkarīga no īpašnieka rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes (šajā sakarā skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 26. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-1/03 Van de Walle u.c., Krājums, I-7613. lpp., 42. punkts, kā arī 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C-252/05 Thames Water Utilities, Krājums, I-3883. lpp., 24. punkts).

33

Minētais vārds “atbrīvoties” ir interpretējams ne tikai saskaņā ar Direktīvas pamatmērķi, kas atbilstoši tās preambulas trešajam apsvērumam ir “cilvēka veselības un vides aizsardzība pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un noglabāšana”, bet arī saskaņā ar EKL 174. panta 2. punktu. Tas noteic, ka “Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Kopienas reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu [..]”. No tā izriet, ka vārds “atbrīvoties” un tādējādi jēdzienu “atkritumi” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē nevar interpretēt šauri (šajā sakarā it īpaši skat. 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-418/97 un C-419/97 ARCO Chemie Nederland u.c., Recueil, I-4475. lpp., 36.–40. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Thames Water Utilities, 27. punkts).

34

Noteikti apstākļi var liecināt par to, ka pastāv rīcība, nodoms vai pienākums “atbrīvoties” no vielas vai priekšmeta Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 83. punkts). Tas tā īpaši ir gadījumā, ja izmantotā viela ir ražošanas vai patēriņa atliekas, proti, produkts, kas nav bijis darbības mērķis (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 84. punkts, un lietā Niselli, 43. punkts).

35

Turklāt vielas apstrādes metode vai izmantošanas veids nav izšķirošs, to kvalificējot par atkritumiem vai nē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 64. punkts, un 2007. gada 1. marta spriedumu lietā C-176/05 KVZ retec, Krājums, I-1721. lpp., 52. punkts).

36

Tiesa tāpat ir, no vienas puses, precizējusi, ka kādas attiecīgi Direktīvas II A pielikumā vai II B pielikumā minētās apglabāšanas vai reģenerācijas darbības veikšana pati par sevi nav pamats uzskatīt par atkritumiem vielu vai priekšmetu, kas iesaistīts šajā darbībā (šajā sakarā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 36. un 37. punkts), un, no otras puses, no atkritumu jēdziena nav izslēgtas vielas un priekšmeti, kurus var saimnieciski atkārtoti izmantot (šajā sakarā skat. it īpaši 1997. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-304/94, C-330/94, C-342/94 un C-224/95 Tombesi u.c., Recueil, I-3561. lpp., 47. un 48. punkts). Ar Direktīvu ieviesto uzraudzības un apsaimniekošanas sistēmu ir paredzēts attiecināt uz visiem priekšmetiem un vielām, no kurām īpašnieks atbrīvojas, pat ja tām ir komerciāla vērtība un ja tās savāc komerciāliem nolūkiem, lai pārstrādātu, reģenerētu vai atkārtoti izmantotu (skat. cita starpā 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C-9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, Recueil, I-3533. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā Palin Granit”, 29. punkts).

37

Tomēr tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka zināmos apstākļos lieta, materiāls vai izejviela, kas radusies ieguves vai ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav to saražot, var būt nevis atliekas, bet gan blakusprodukts, no kura tā turētājs nebūt nevēlas “atbrīvoties” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē, bet kuru tas ir paredzējis izmantot vai laist tirdzniecībā — tostarp, attiecīgā gadījumā tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav tā ražotāji — tam izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, ar nosacījumu, ka šī atkārtota izmantošana ir noteikta, tai nav nepieciešama iepriekšēja apstrāde un tā ietilpst turpinātā ražošanas vai izmantošanas procesā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit, 34.–36. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-114/01 AvestaPolarit Chrome, Recueil, I-8725. lpp., 33.–38. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 47. punkts, kā arī 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C-416/02 Komisija/Spānija, Krājums, I-7487. lpp., 87. un 90. punkts, un spriedumu lietā C-121/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-7569. lpp., 58. un 61. punkts).

38

Līdz ar to papildus kritērijam, kas saistīts ar to, vai viela ir ražošanas atliekas, šādas vielas atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpe bez tās iepriekšējas apstrādes ir būtisks kritērijs, lai izvērtētu, vai tā ir “atkritumi” Direktīvas izpratnē. Ja papildus vienkāršai iespējai attiecīgo vielu izmantot atkārtoti tā sniegtu arī turētājam ekonomisku labumu, tad šādas atkārtotas izmantošanas iespējamība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā viela vairs nav uzskatāma par apgrūtinājumu, no kura tās turētājs vēlētos “atbrīvoties”, bet gan par īstu produktu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palin Granit, 37. punkts, un lietā Niselli, 46. punkts).

39

Tomēr gadījumā, ja šādai atkārtotai izmantošanai ir nepieciešama uzglabāšana, kas varētu būt ilgstoša un kas tātad būtu apgrūtinoša īpašniekam un potenciāli varētu radīt tieši tādu vides piesārņojumu, kādu Direktīva cenšas samazināt, to nevar uzskatīt par noteiktu un tā ir paredzama tikai puslīdz ilgtermiņā, un tātad attiecīgā viela principā jāuzskata par atkritumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palin Granit, 38. punkts, un lietā AvestaPolarit Chrome, 39. punkts).

40

Tas, vai faktiski pastāv “atkritumi” Direktīvas izpratnē, ir jāizlemj, ņemot vērā visus apstākļus un Direktīvas mērķi, kā arī nodrošinot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 88. punkts, un lietā KVZ retec, 63. punkts, kā arī 2004. gada 15. janvāra rīkojumu lietā C-235/02 Saetti un Frediani, Recueil, I-1005. lpp., 40. punkts).

41

Tā kā Direktīva nepiedāvā nevienu noteicošu kritēriju, pēc kura būtu iespējams pārliecināties par turētāja gribu atbrīvoties no kādas konkrētas vielas vai priekšmeta, un tā kā Kopienas noteikumu nav, dalībvalstis var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādajiem elementiem, kas definēti direktīvās, ko tās transponē, ja vien tas neietekmē Kopienu tiesību efektivitāti (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 41. punkts, un lietā Niselli, 34. punkts). Piemēram, dalībvalstis var definēt dažādas atkritumu kategorijas, lai cita starpā atvieglotu to apsaimniekošanas organizāciju un kontroli, ja vien no Direktīvas un citām Kopienu tiesību normām izrietošie pienākumi attiecībā uz šiem atkritumiem ir ievēroti un ja iespējamas kategorijas, kas izslēgtas no to dokumentu piemērošanas jomas, kas pieņemti no Direktīvas izrietošo saistību transponēšanai, atbilst tās 2. panta 1. punktam (šajā sakarā skat. 2004. gada 16. decembra spriedumu lietā C-62/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājumā nav publicēts, 12. punkts).

42

Aplūkojamajā gadījumā ir skaidrs, ka, pirmkārt, saskaņā ar strīdīgās normas 1. punktu par vienīgo veidu, kā izpaužas “atbrīvošanās”, nodoms vai pienākums “atbrīvoties” no kādas vielas vai priekšmeta Direktīvas 1. panta a) punkta pirmās daļas izpratnē, tiek uzskatīts fakts, ka šī viela vai priekšmets ir tieši vai netieši paredzēts Likumdošanas dekrētā Nr. 22/97 B un C pielikumā minētajām apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, un ka, otrkārt, minētais B un C pielikums pēc teksta atbilst Direktīvas II A un II B pielikumam.

43

Tomēr, kā atgādināts šā sprieduma 36. punktā, attiecīgi Direktīvas II A vai II B pielikumā minētās apglabāšanas vai reģenerācijas darbības veikšana pati par sevi nav pamats uzskatīt par atkritumiem vielu vai priekšmetu, kas iesaistīts šajā darbībā.

44

Definējot atbrīvošanās no vielas vai priekšmeta jēdzienu, vadoties tikai no Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 B vai C pielikumā minētās apglabāšanas vai reģenerācijas darbības veikšanas, strīdīgās normas pirmajā punktā sniegtā interpretācija atkrituma kvalifikāciju padara atkarīgu no darbības, kas kā tāda var tikt kvalificēta kā apglabāšana vai reģenerācija tikai tad, ja tā attiecas uz atkritumiem, un tātad šī interpretācija nesniedz nekādus atkrituma jēdziena precizējumus. Tā kā atbilstoši attiecīgajai interpretācijai ikviena viela vai priekšmets, kas iesaistīti vienā no tādu veidu darbībām, kuri minēti Direktīvas II A vai II B pielikumā, ir jākvalificē kā atkritumi, šī interpretācija liktu kā atkritumus kvalificēt tādas vielas vai priekšmetus, kas šīs direktīvas nozīmē tādi nav (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 36. un 37. punkts).

45

Otrkārt, šā sprieduma 42. punktā izklāstītā interpretācija nozīmē, ka viela vai priekšmets, no kura turētājs atbrīvojas kādā citā veidā, kas nav minēts Direktīvas II A vai II B pielikumā, nav atkritumi, tādējādi arī ierobežojot atkritumu jēdzienu, kas izriet no minētās direktīvas 1. panta a) punkta. Atbilstoši šai interpretācijai viela vai priekšmets, uz kuru neattiecas apglabāšanas vai reģenerācijas pienākums un no kura turētājs atbrīvojas, vienkārši pametot un nepakļaujot to šādai darbībai, netiktu kvalificēts kā atkritumi, lai gan tie tādi būtu Direktīvas izpratnē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 38. punkts).

46

Šajā sakarā nevar atbalstīt šā sprieduma 24. punktā minēto Itālijas Republikas argumentu, ka uz vielas vai priekšmeta pamešanu faktiski attiecas strīdīgās normas 1. punkta a) apakšpunkts. Pat ja šī interpretācija būtu vispārpieņemta valsts tiesībās, strīdīgā norma, ņemot vērā tā skaidrības un precizitātes trūkumu šajā ziņā, nevarētu nodrošināt Direktīvas pilnīgu piemērošanu.

47

Tāpat ir skaidrs, ka saskaņā ar strīdīgās normas 2. punktā sniegto precizējumu, lai ražošanas vai patēriņa atliekas netiktu klasificētas kā atkritumi, pietiek ar to, ka tās tiek izmantotas vai tās ir iespējams izmantot atkārtoti jebkādā ražošanas vai patēriņa ciklā, tās iepriekš neapstrādājot un nekaitējot videi vai pēc tam, kad tās ir iepriekš apstrādātas, ja tā nav viena no reģenerācijas darbībām, kas uzskaitītas Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 C pielikumā, kurš no teksta viedokļa atbilst Direktīvas II B pielikumam.

48

Taču šis noteikums neatbilst šā sprieduma 33.–39. punktā atgādinātās judikatūras prasībām. Tā rezultātā par atkritumiem netiktu atzītas ražošanas vai patēriņa atliekas, kas tomēr atbilst “atkritumu” jēdziena definīcijai Direktīvas 1. panta a) punkta pirmajā daļa.

49

It īpaši, kā izriet no šā sprieduma 34.–36. punkta, fakts, ka attiecīgā viela ir ražošanas vai patēriņa atliekas, liecina par to, ka tā ir atkritumi, un tas vien, ka viela ir paredzēta atkārtotai izmantošanai vai to ir iespējams atkārtoti izmantot, nevar būt noteicošs tās klasificēšanai par atkritumiem.

50

Turklāt nevar piekrist šā sprieduma 25. punktā minētajiem Itālijas Republikas argumentiem. Ņemot vērā šā sprieduma 33. punktā atgādināto pienākumu plaši interpretēt atkritumu jēdzienu un šā sprieduma 34.–39. punktā minētās Tiesas judikatūras prasības, lietu, materiālu vai izejvielu, kas rodas ražošanas procesā, kura mērķis nav to saražot, var uzskatīt par blakusproduktu, no kura turētājs nevēlas atbrīvoties, tikai tad, ja tās atkārtota izmantošana, tostarp tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav tās ražotājs, ir ne tikai iespējama, bet arī noteikta, neprasa iepriekšēju pārveidošanu un notiek ražošanas vai izmantošanas procesa turpinājumā.

51

Visbeidzot, saistībā ar tiesas sēdē Itālijas Republikas sniegtajiem apsvērumiem par faktu, ka personas, kas — kā teikts — rīkojas “uz nelikumības robežas”, aktīvi darbojas atkritumu apsaimniekošanas nozarē, pietiek norādīt, ka šis apstāklis, ja tas būtu pierādīts, nevarētu attaisnot to, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Direktīvas.

52

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisijas prasība ir jāapmierina.

53

Līdz ar to jāsecina, ka, pieņemot un uzturot spēkā 14. pantu 2002. gada 8. jūlija Likumdošanas dekrētā Nr. 138, kas pēc grozījumiem kļuva par 2002. gada 8. augusta Likumu Nr. 178 un kas no Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 piemērošanas jomas izslēdz, pirmkārt, vielas, priekšmetus vai lietas, kas ir paredzētas apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, kas nav tieši norādītas minētā dekrēta B un C pielikumā, un, otrkārt, vielas vai priekšmetus, kas ir ražošanas atliekas un no kuriem turētājs ir nodomājis atbrīvoties vai viņam ir pienākums atbrīvoties, ja tos var atkārtoti izmantot un tos atkārtoti izmanto ražošanas vai patēriņa ciklā, gadījumā, kad nav veikta to iepriekšēja apstrāde un tie nav videi kaitīgi vai kad ir veikta to iepriekšēja apstrāde, kas nav viena no reģenerācijas darbībām, kas uzskaitītas tā paša dekrēta C pielikumā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 1. panta a) punkts.

Par tiesāšanās izdevumiem

54

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

 

1)

pieņemot un uzturot spēkā 14. pantu 2002. gada 8. jūlija Likumdošanas dekrētā Nr. 138 par steidzamiem pasākumiem attiecībā uz nodokļiem, privatizāciju un farmaceitisko izdevumu pārvaldīšanu, kā arī tautsaimniecības atbalstu mazāk labvēlīgos apgabalos, kas pēc grozījumiem kļuva par 2002. gada 8. augusta Likumu Nr. 178 un kas no 1997. gada 5. februāra Likumdošanas dekrēta Nr. 22, ar ko īsteno Direktīvu 91/156/EEK par atkritumiem, Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, piemērošanas jomas izslēdz, pirmkārt, vielas, materiālus vai lietas, kas ir paredzētas apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, kuras nav tieši norādītas minētā dekrēta B un C pielikumā, un, otrkārt, vielas vai materiālus, kas ir ražošanas atliekas un no kuriem īpašnieks ir nodomājis atbrīvoties vai viņam ir pienākums atbrīvoties, ja tos var atkārtoti izmantot un tos atkārtoti izmanto ražošanas vai patēriņa ciklā, gadījumā, kad nav veikta to iepriekšēja apstrāde un tie nav videi kaitīgi vai kad ir veikta to iepriekšēja apstrāde, kas nav viena no reģenerācijas darbībām, kuras uzskaitītas tā paša dekrēta C pielikumā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, kas grozīta ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK un Komisijas 1996. gada 24. maija Lēmumu 96/350/EK;

 

2)

Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

[Paraksti]


( *1 )  Tiesvedības valoda — itāļu.

Top