EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62003CJ0176

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 13.septembrī.
Eiropas Kopienu Komisija pret Eiropas Savienības Padomi.
Prasība par tiesību akta atcelšanu - LES 29. pants, 31. panta e) punkts, 34. pants un 47. pants - Pamatlēmums 2003/80/TI - Vides aizsardzība - Kriminālsods - Kopienas kompetence - Tiesiskais pamats - EKL 175. pants.
Lieta C-176/03.

Judikatūras Krājums 2005 I-07879

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2005:542

Lieta C‑176/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – LES 29. pants, 31. panta e) punkts, 34. pants un 47. pants – Pamatlēmums 2003/80/TI – Vides aizsardzība – Kriminālsodi – Kopienas kompetence – Tiesiskais pamats – EKL 175. pants

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa‑Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2005. gada 26. maijā 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 13. septembrī 

Sprieduma kopsavilkums

Vide — Aizsardzība — Kopienas kompetence — Kriminālsodi — Pamatlēmums 2003/80 par vides krimināltiesisko aizsardzību — Atbilstošs juridiskais pamats — EKL 175. pants – Lēmums, kas pamatots ar Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu — LES 47. panta pārkāpums

(EKL 135. pants, EKL 175. pants un EKL 280. panta 4. punkts; Padomes Pamatlēmuma 2003/80 1.–7. pants)

Tā kā Pamatlēmums 2003/80 par vides krimināltiesisko aizsardzību ir pamatots ar Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu, tas skar pilnvaras, ko EKL 175. pants piešķir Kopienai, un savas nedalāmības dēļ tajā kopumā nav ievērots LES 47. pants. Šī pamatlēmuma 1.–7. pants, ar ko daļēji tiek saskaņotas dalībvalstu krimināltiesības, it īpaši attiecībā uz elementiem, kuri veido dažādus kriminālnodarījumus pret vidi, varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz EKL 175. pantu, jo atbilstoši gan to mērķim, gan saturam to pamatmērķis ir vides aizsardzība, kas veido vienu no būtiskiem Kopienas mērķiem.

Šajā sakarā, lai gan ir tiesa, ka principā krimināltiesības tāpat kā kriminālprocesa tiesības nav Kopienas kompetencē, tas tomēr nevar liegt Kopienas likumdevējam ieviest pasākumus, kas ir saistīti ar dalībvalstu krimināltiesībām un ko tas uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu tā pieņemto vides aizsardzības normu pilnīgu efektivitāti, ja tas, ka kompetentās valsts iestādes piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus, ir pasākums, kas ir nepieciešams, lai cīnītos pret būtisku kaitējumu videi. Šo Kopienas likumdevēja kompetenci, ieviešot vides politiku, nevar apšaubīt, atsaucoties uz apstākli, ka EKL 135. pants un EKL 280. panta 4. punkts atstāj dalībvalstu ziņā valsts krimināltiesību piemērošanu un tiesas spriešanu tādās jomās kā attiecīgi sadarbība muitas jomā un cīņa pret Kopienas finanšu interešu apdraudējumu.

(skat. 41., 42., 47., 48. un 51.–53. punktu)




TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 13. septembrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – LES 29. pants, 31. panta e) punkts, 34. pants un 47. pants – Pamatlēmums 2003/80/TI – Vides aizsardzība – Kriminālsodi – Kopienas kompetence – Tiesiskais pamats – EKL 175. pants

Lieta C‑176/03

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LES 35. pantam,

ko 2003. gada 15. aprīlī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv M. Petits [M. Petite], Ž. F. Paskjē [J.‑F. Pasquier] un V. Bogensbergers [W. Bogensberger], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta:

Eiropas Parlaments, ko pārstāv G. Garsons Klariana [G. Garzón Clariana], H. Dauntjers Tebenss [H. Duintjer Tebbens] un A. Bāss [A. Baas], kā arī M. Gomeša-Leala [M. Gómez-Leal], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Ž. K. Pirī [J.‑C. Piris] un J. Šute [J. Schutte], kā arī K. Mihūla [K. Michoel], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta:

Dānijas Karaliste, ko pārstāv J. Molde [J. Molde], pārstāvis,

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un A. Ditrihs [A. Dittrich], pārstāvji,

Grieķijas Republika, ko pārstāv E. M. Mamuna [E.‑M. Mamouna] un M. Tasopulu [M. Tassopoulou], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Spānijas Karaliste, ko pārstāv N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues], F. Alabruns [F. Alabrune] un E. Puisē [E. Puisais], pārstāvji,

Īrija, ko pārstāv D. O'Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz P. Galahers [P. Gallagher] un E. Ficsimonss [E. Fitzsimons], SC, kā arī E. Regans [E. Regan], BL, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. Viselsa [C. Wissels], pārstāves,

Portugāles Republika, ko pārstāv L. Fernandišs [L. Fernandes] un A. Fraga Pirešs [A. Fraga Pires], pārstāvji,

Somijas Republika, ko pārstāv A. Gimareša-Purokoski [A. Guimaraes‑Purokoski], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv A. Krūse [A. Kruse], kā arī K. Vistranda [K. Wistrand] un A. Falka [A. Falk], pārstāvji,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv K. Džeksone [C. Jackson], pārstāve, kam palīdz R. Plenders [R. Plender], QC,

personas, kas iestājušās lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Ilešičs [M. Ilešič] un J. Malenovskis [J. Malenovský],

ģenerāladvokāts Damaso Ruiss-Harabo Kolomers [DámasoRuiz-Jarabo Colomer],

sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 5. aprīlī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 26. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atcelt Padomes 2003. gada 27. janvāra pamatlēmumu 2003/80/TI par vides krimināltiesisko aizsardzību (OV L 29, 55. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”).

 Atbilstošās tiesību normas un prāvas priekšvēsture

2       2003. gada 27. janvārī Eiropas Savienības Padome pēc Dānijas Karalistes iniciatīvas pieņēma Pamatlēmumu.

3       Pamatlēmums, kas pamatots ar Eiropas Savienības līguma VI sadaļu, it īpaši LES 29. pantu, 31. panta e) punktu, kā arī 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu redakcijā, kas bija spēkā pirms Nicas līguma spēkā stāšanās, ir, kā izriet no tā trīs pirmajiem apsvērumiem, instruments, ar kuru Eiropas Savienība paredz saskaņoti reaģēt uz videi kaitīgo nodarījumu satraucošo pieaugumu.

4       Pamatlēmums nosaka virkni nodarījumu pret vidi, attiecībā uz kuriem dalībvalstis tiek aicinātas noteikt kriminālsodus.

5       Tā saskaņā ar Pamatlēmuma 2. pantu, kas saucas “Ar nodomu izdarīti nodarījumi”:

“Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai tās tiesībās kā noziedzīgus nodarījumus kvalificētu šādas darbības:

a) vielu vai jonizējošas radiācijas izplūdināšanu, izmeti vai ievadīšanu gaisā, augsnē vai ūdeņos, kas izraisa personu nāvi vai smagus miesas bojājumus;

b) vielu vai jonizējošas radiācijas prettiesisku izplūdināšanu, izmeti vai ievadīšanu gaisā, augsnē vai ūdeņos, kas izraisa vai var izraisīt noturīgu vai būtisku to stāvokļa pasliktināšanos vai personas nāvi vai smagus miesas bojājumus, vai būtisku kaitējumu aizsargājamiem pieminekļiem, citiem aizsargājamiem objektiem, lietām, dzīvniekiem vai augiem;

c) atkritumu, tostarp bīstamo atkritumu, prettiesisku iznīcināšanu, apstrādi, glabāšanu, pārvadāšanu, eksportu vai importu, kas izraisa vai var izraisīt personas nāvi vai smagus miesas bojājumus, vai būtisku kaitējumu gaisa, augsnes, ūdeņu kvalitātei, dzīvniekiem vai augiem;

d) prettiesisku tādas rūpnīcas ekspluatāciju, kurā veic bīstamas darbības un kas ārpus šīs rūpnīcas izraisa vai var izraisīt personas nāvi vai smagus miesas bojājumus, vai būtisku kaitējumu gaisa, augsnes, ūdeņu kvalitātei, dzīvniekiem vai augiem;

e) kodolmateriālu vai citu bīstamu radioaktīvu vielu prettiesisku ražošanu, apstrādi, glabāšanu, izmantošanu, pārvadāšanu, eksportu vai importu, kas izraisa vai var izraisīt personas nāvi vai smagus miesas bojājumus, vai būtisku kaitējumu gaisa, augsnes, ūdeņu kvalitātei, dzīvniekiem vai augiem;

f) aizsargājamu dzīvnieku vai augu sugu vai to daļu prettiesisku valdījumu, ķeršanu, bojāšanu, nogalināšanu vai tirdzniecību vismaz tad, kad tās valsts tiesībās ir definētas kā tādas, kas pakļautas izzušanas draudiem;

g) prettiesisku tirdzniecību ar vielām, kas noārda ozona slāni, kad tās izdarītas ar nodomu.”

6       Pamatlēmuma 3. pants, kas saucas “Nodarījumi aiz neuzmanības”, nosaka:

“Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai tās tiesībās kā noziedzīgus nodarījumus kvalificētu darbības, kas uzskaitītas 2. pantā, ja tās izdarītas aiz neuzmanības vai vismaz smagas neuzmanības.”

7       Pamatlēmuma 4. pants noteic, ka katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ir sodāma piedalīšanās 2. pantā minētajās darbībās vai uzkūdīšana veikt 2. pantā minētās darbības.

8       Pamatlēmuma 5. panta 1. punkts noteic, ka tādējādi noteiktiem kriminālsodiem ir jābūt “efektīviem, samērīgiem un preventīviem” un ka starp tiem “vismaz smagākajos gadījumos [ir jābūt] brīvības atņemšana[i], kas var būt izdošanas iemesls”. Šī paša panta 2. punkts papildina, ka šiem sodiem “var pievienot citus sodus vai pasākumus”.

9       Pamatlēmuma 6. pants nosaka juridisko personu atbildību par darbību vai bezdarbību, un šī paša lēmuma 7. pants nosaka sodus, kurus pret tām var piemērot un kuri “ietver naudas sodu kā kriminālsodu vai cita veida sodu un var ietvert citus [šādus] sodus [..]”.

10     Visbeidzot, šī pamatlēmuma 8. pants attiecas uz jurisdikciju un 9. pants regulē kriminālvajāšanu, ko uzsākusi dalībvalsts, kas neizdod savus pilsoņus.

11     Komisija dažādās Padomes instancēs izteica iebildumus par Padomes izmantoto tiesisko pamatu, lai uzliktu dalībvalstīm pienākumu noteikt kriminālsodus nodarījumu pret vidi izdarītājiem. Tā uzskata, ka pareizais tiesiskais pamatojums ir EKL 175. panta 1. punkts, un turklāt Komisija 2001. gada 15. martā bija iesniegusi priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides krimināltiesisko aizsardzību (OV L 180, 238. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīvas priekšlikums”), kas pamatots ar šo pantu un kura pielikumā bija uzskaitīti Kopienu tiesību akti, uz kuriem attiecas darbības, kuras rada pārkāpumus, kas noteikti šī priekšlikuma 3. pantā.

12     2002. gada 9. aprīlī Eiropas Parlaments izteica viedokli gan par Direktīvas priekšlikumu pirmajā lasījumā, gan par Pamatlēmuma projektu.

13     Tas sakrita ar Komisijas aizstāvēto pieeju attiecībā uz Kopienas kompetenci, aicinot Padomi izmantot pamatlēmumu kā direktīvu papildinošu pasākumu, lai ar krimināltiesību palīdzību rīkotos vides aizsardzības jomā tikai tiesiskas sadarbības aspektā, un atturēties no pamatlēmuma pieņemšanas pirms direktīvas priekšlikuma pieņemšanas (skat. 2002. gada 9. aprīlī Parlamenta pieņemtos tekstus ar numuru A5‑0099/2002 (pirmais lasījums) un A5‑0080/2002).

14     Padome nepieņēma direktīvas priekšlikumu, tomēr piektais un septītais Pamatlēmuma apsvērums skan šādi:

“(5)      Padome uzskatīja par lietderīgu šajā pamatlēmumā iekļaut vairākas materiālo tiesību normas, kas bija paredzētas direktīvas priekšlikumā, to skaitā normas, kas definē darbības, kas dalībvalstīm to tiesībās jākvalificē kā noziedzīgi nodarījumi.

[..]

(7)      Padome izskatīja šo priekšlikumu, taču nonāca pie slēdziena, ka vairākumu, kas vajadzīgs tā pieņemšanai Padomē, nevar savākt. Minētais vairākums uzskata, ka priekšlikums pārsniedz pilnvaras, ko Kopienai piešķir Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, un ka attiecīgos mērķus var panākt, pieņemot pamatlēmumu uz Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļas bāzes. Padome turklāt uzskatīja, ka šis pamatlēmums, kas pamatots ar 34. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, ir pareizais tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm uzlikt pienākumu paredzēt kriminālsodus. Komisijas iesniegtais grozītais priekšlikums nebija tāds, kas liktu Padomei grozīt savu nostāju šajā jautājumā.”

15     Komisija pievienoja šādu paziņojumu Padomes tikšanās, kuras laikā tika pieņemts Pamatlēmums, protokolam:

“Komisija uzskata, ka Pamatlēmums nav pienācīgais tiesību instruments, ar kuru uzlikt dalībvalstīm pienākumu noteikt kriminālsodus valsts līmenī par nodarījumiem pret vidi.

Komisija, kā tā ir vairākkārt norādījusi Padomes instancēs, uzskata, ka atbilstoši kompetencei, kas tai ir piešķirta, lai sasniegtu Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 2. pantā noteiktos mērķus, Kopienas kompetencē ir uzlikt dalībvalstīm pienākumu noteikt sodus, ja nepieciešams, kriminālsodus, valsts līmenī, ja tas izrādītos vajadzīgs Kopienas mērķu sasniegšanai.

Tā tas ir gadījumā ar vides jautājumiem, kas ir Eiropas Kopienas dibināšanas līguma XIX sadaļas priekšmets.

Turklāt Komisija atzīmē, ka tās priekšlikums direktīvai par vides krimināltiesisko aizsardzību nav pienācīgi izskatīts koplēmuma procedūrā.

Ja Padome pieņem pamatlēmumu, neskatoties uz šo Kopienas kompetenci, Komisija patur visas tai ar Līgumu piešķirtās tiesības.”

 Par prasību

16     Ar Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 29. septembra rīkojumu Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Īrijai, Nīderlandes Karalistei, Portugāles Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, no vienas puses, un Parlamentam, no otras puses, tika piešķirtas tiesības iestāties lietā, lai atbalstītu attiecīgi Padomes un Komisijas apsvērumus.

17     Ar 2004. gada 17. marta rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs noraidīja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas lūgumu ļaut iestāties lietā Komisijas apsvērumu atbalstam.

 Lietas dalībnieku argumenti

18     Komisija apstrīd Padomes veikto LES 34. panta kopā ar LES 29. pantu un 31. panta e) punktu kā Pamatlēmuma 1.–7. panta tiesiskā pamata izvēli. Tā uzskata, ka panta nolūks un saturs attiecas uz Kopienas kompetenci vides jomā, kā to nosaka EKL 3. panta 1. punkta l) apakšpunkts un EKL 174.–176. pants.

19     Lai arī Komisija neapgalvo, ka Kopienas likumdevējam ir vispārīga kompetence krimināltiesību jautājumos, tā uzskata, ka likumdevējs ir kompetents saskaņā ar EKL 175. pantu uzlikt dalībvalstīm pienākumu noteikt, ka Kopienas vides aizsardzības tiesību aktu pārkāpumi ir kriminālnodarījumi, ja tā uzskata, ka tas ir pasākums, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tiesību aktu efektivitāti. Valsts krimināltiesību, it īpaši elementu, kas veido kriminālsodāmus pārkāpumus pret vidi, saskaņošana tiek uzskatīta par instrumentu, ar kuru tiek īstenota attiecīgā Kopienas politika.

20     Komisija atzīst, ka šajā jomā nav precedentu. Tomēr tā savu apgalvojumu pamatojumam atsaucas uz Tiesas judikatūru par lojalitātes pienākumu un efektivitātes un līdzvērtības principiem (skat. it īpaši 1977. gada 2. februāra spriedumu lietā 50/76 Amsterdam Bulb, Recueil, 137. lpp., 33. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑186/98 Nunes un de Matos, Recueil, I‑4883. lpp., 12. un 14. punkts, kā arī 1990. gada 13. jūlija rīkojumu lietā C‑2/88 IMM Zwartveld u.c., Recueil, I‑3365. lpp., 17. punkts).

21     Tāpat virkne regulu, kas pieņemtas zivsaimniecības un transporta politikas jomā, uzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt nodarījumus par kriminālsodāmiem vai uzliek ierobežojumus sodu veidiem, ko šīs valstis var noteikt. Komisija it īpaši atsaucas uz diviem Kopienas pasākumiem, kas prasa dalībvalstīm ieviest sodus, kas neizbēgami ir krimināltiesiska rakstura, lai arī šāda kvalifikācija nav skaidri izmantota (skat. it īpaši Padomes 1991. gada 10. jūnija direktīvas 91/308/EEK par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai (naudas atmazgāšanai) (OV L 166, 77. lpp.), 14. pantu un Padomes 2002. gada 28. novembra direktīvas 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu (OV L 328, 17. lpp.), 1.–3. pantu.

22     Turklāt Komisija uzsver, ka Pamatlēmums katrā ziņā būtu daļēji jāatceļ, motivējot ar to, ka tā 5. panta 2. punkts, 6. un 7. pants atstāj dalībvalstīm brīvību noteikt arī cita veida, nevis krimināltiesiskus sodus, un pat izvēlēties starp kriminālsodiem un cita veida sodiem, kas neapstrīdami ir Kopienas kompetencē.

23     Tomēr Komisija neuzstāj uz to, ka Pamatlēmumam kā tādam bija jābūt direktīvas jautājumam. It īpaši tā neapstrīd, ka Eiropas Savienības līguma VI sadaļa ir pienācīgs tiesiskais pamats šī lēmuma noteikumiem, kas regulē jurisdikciju, personu, kas izdarījušas nodarījumus, izdošanu un kriminālvajāšanu. Tomēr, tā kā šie noteikumi nevar pastāvēt neatkarīgi, tai ir jālūdz atcelt Pamatlēmumu pilnībā.

24     Turklāt Komisija izvirza iebildumu par procesuālu pārkāpumu. Šajā sakarā tā atsaucas uz Pamatlēmuma preambulas piekto un septīto apsvērumu, kas parāda, ka instrumenta, kas attiecas uz Līguma VI sadaļu, izvēle bija pamatota ar lietderības apsvērumiem, jo ierosinātā direktīva neguva tās pieņemšanai vajadzīgo balsu vairākumu, tāpēc ka dalībvalstu vairākums atteicās atzīt, ka Kopienai bija vajadzīgā kompetence pieprasīt dalībvalstīm noteikt kriminālsodus par nodarījumiem pret vidi.

25     Parlaments piekrīt Komisijas apsvērumiem. Tas it īpaši norāda, ka Padome ir sajaukusi direktīvas priekšlikuma pieņemšanas kompetenci, kas ir Kopienai, un kompetenci pieņemt pamatlēmumu kopumā, uz ko tā nav pretendējusi. Jautājumi, uz kuriem Padome atsaucas, lai pamatotu savus apsvērumus, patiesībā ir lietderības apsvērumi attiecībā uz izvēli noteikt vai nenoteikt tikai kriminālsodus – apsvērumi, kam ir vieta likumdošanas procesā, pamatojoties uz EKL 175. pantu un EKL 251. pantu.

26     Padome un dalībvalstis, kuras ir iestājušās šajā lietā, izņemot Nīderlandes Karalisti, uzskata, ka atbilstoši pašreizējām tiesībām Kopienas kompetencē nav likt dalībvalstīm krimināltiesiski sodīt nodarījumus, ko uzskaita Pamatlēmums.

27     Šajā sakarā kompetence ne tikai nav nepārprotami piešķirta, bet, ņemot vērā krimināltiesību būtisko nozīmi dalībvalstu suverenitātē, nevar pieļaut, ka šī kompetence varētu tikt netieši nodota Kopienai, piešķirot tai īpašas materiālas pilnvaras, tādas kā tās, kas tiek izmantotas saskaņā ar EKL 175. pantu.

28     EKL 135. pants un EKL 280. pants, kas valsts krimināltiesību piemērošanu un tiesas spriešanu nepārprotami atstāj dalībvalstu ziņā, apstiprina šādu interpretāciju.

29     To apstiprina arī fakts, ka Līgumā par Eiropas Savienību ir īpaša sadaļa par tiesisko sadarbību krimināllietās (skat. LES 29. pantu, LES 30. pantu un LES 31. panta e) punktu), kas nepārprotami piešķir Eiropas Savienībai kompetenci krimināltiesībās, it īpaši attiecībā uz attiecīgo nodarījumu elementu un piemērojamo sodu noteikšanu. Tādējādi Komisijas nostāja ir pretrunīga, jo tā uzskata, no vienas puses, ka Līguma par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma autori ir paredzējuši netieši piešķirt Kopienai kompetenci krimināltiesībās, un, no otras puses, ignorē, ka šie paši autori nepārprotami ir piešķīruši šādu kompetenci Eiropas Savienībai.

30     Neviens no spriedumiem vai atvasināto tiesību aktu tekstiem, uz ko atsaucas Komisija, neapstiprina tās apgalvojumu.

31     Pirmkārt, Tiesa nekad dalībvalstīm nav uzlikusi pienākumu noteikt kriminālsodus. Saskaņā ar tās judikatūru ir skaidri redzams, ka dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai Kopienu tiesību pārkāpumi tiktu sodīti atbilstoši materiālajiem un procesuālajiem apstākļiem, kas ir analogi tiem, ko piemēro līdzīga rakstura un nozīmes valsts tiesību pārkāpumiem, turklāt sodam ir jābūt efektīvam, preventīvam un samērīgam ar nodarījumu; turklāt valsts iestādēm attiecībā uz Kopienu tiesību pārkāpumiem ir jārīkojas ar tādu pašu rūpību, kādu tās ievēro, ieviešot atbilstošos valsts tiesību aktus (skat. it īpaši 1989. gada 21. septembra spriedumu lietā 68/88 Komisija/Grieķija, Recueil, 2965. lpp., 24. un 25. punkts). Tomēr Tiesa nav ne tieši, ne netieši nospriedusi, ka Kopienas kompetencē ir saskaņot dalībvalstīs piemērotās krimināltiesību normas. Tā tieši pretēji ir uzskatījusi, ka sodu izvēle ir pēdējo ziņā.

32     Otrkārt, tiesību aktu pieņemšanas prakse atbilst šai koncepcijai. Dažādie atvasinātie tiesību akti atkārto tradicionālo formulējumu, saskaņā ar kuru ir jānosaka “efektīvi, samērīgi un preventīvi sodi” (skat., piemēram, Direktīvas 2002/90 3. pantu), tomēr neapšaubot dalībvalstu brīvību izvēlēties starp administratīviem un krimināltiesiskiem līdzekļiem. Kad Kopienas likumdevējs retos gadījumos ir precizējis, ka dalībvalstīm ir jāuzsāk administratīvs vai krimināltiesisks process, tas ir aprobežojies ar to, ka ir izskaidrojis tām izvēli, kas tām ir pieejama jebkurā gadījumā.

33     Turklāt katru reizi, kad Komisija Padomei piedāvāja pieņemt Kopienu tiesību aktu, kam ir ietekme uz krimināltiesībām, Padome ir nodalījusi šī akta krimināltiesību sadaļu, lai piesaistītu to pamatlēmumam [skat. Padomes 1998. gada 3. maija regulu (EK) Nr. 974/98 par eiro ieviešanu (OV L 139, 1. lpp.), kas bija jāpapildina ar Padomes 2000. gada 29. maija pamatlēmumu 2000/383/TI, kas ar kriminālsodu un citu sodu palīdzību paredz palielināt aizsardzību pret viltošanu sakarā ar eiro ieviešanu (OV L 140, 1. lpp.); tāpat skat. Direktīvu 2002/90, ko papildina Padomes 2002. gada 28. novembra pamatlēmums 2002/946/TI par krimināltiesisko pamatnoteikumu pastiprināšanu, lai sodītu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atvieglošanu (OV L 328, 1. lpp)].

34     Šajā lietā Pamatlēmums, ņemot vērā gan tā mērķi, gan saturu, attiecas uz krimināltiesību saskaņošanu. Viens vienīgs fakts, ka ar to cenšas apkarot nodarījumus pret vidi, nav tāds, kas varētu radīt Kopienas kompetenci. Patiesībā šis lēmums papildina Kopienu tiesības vides aizsardzības jomā.

35     Turklāt attiecībā uz iebildumu par pilnvaru nepareizu izmantošanu Padome norāda, ka tas ir pamatots ar kļūdainu Pamatlēmuma apsvērumu izpratni.

36     Kaut arī Nīderlandes Karaliste atbalsta Padomes prasījumus, tā aizstāv nedaudz atšķirīgu nostāju. Tā uzskata, ka, izmantojot kompetenci, kas Kopienai piešķirta ar EK līgumu, tā var likt dalībvalstīm paredzēt iespēju krimināli sodīt noteiktas darbības valsts līmenī ar noteikumu, ka sods ir nesaraujami saistīts ar Kopienas materiālajām tiesībām un ka ir iespējams faktiski parādīt, ka šāda represīva politika ir vajadzīga, lai īstenotu šī līguma mērķus attiecīgajā jomā (skat. 1992. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑240/90 Vācija/Komisija, Recueil, I‑5383. lpp.). Tāds varētu būt gadījums, ja saskaņošanas normas ieviešanai, kas balstīta, piemēram, uz EKL 175. pantu, būtu vajadzīgi kriminālsodi.

37     Savukārt, ja no paredzētā pasākuma satura un rakstura izriet, ka tas būtībā tiecas vispārīgi saskaņot krimināltiesību normas un ka sodu sistēma nav nesaraujami saistīta ar attiecīgo Kopienu tiesību jomu, LES 29. pants, LES 31. panta e) punkts un LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir pareizs tiesiskais pamats šādam pasākumam. Tā tas ir šajā lietā. No Pamatlēmuma mērķa un satura ir redzams, ka tas vispārīgā veidā tiecas nodrošināt krimināltiesību normu saskaņošanu dalībvalstīs. Fakts, ka var tikt skartas saskaņā ar EK līgumu pieņemtās normas, nav izšķirošais.

 Tiesas vērtējums

38     Saskaņā ar LES 47. pantu neviena Līguma par Eiropas Savienību norma nevar ietekmēt nevienu no normām EK līgumā. Šī pati prasība parādās arī LES 29. panta pirmajā daļā, kas ievada šī līguma VI sadaļu.

39     Tiesai ir pienākums nodrošināt, lai tiesību akti, uz kuriem saskaņā ar Padomes viedokli attiecas šī VI sadaļa, neskartu pilnvaras, ko EK līguma normas piešķir Kopienai (skat. 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C‑170/96 Komisija/Padome, Recueil, I‑2763. lpp., 16. punkts).

40     Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Pamatlēmuma 1.–7. pants neskar pilnvaras, kas piešķirtas Kopienai saskaņā ar EKL 175. pantu, ja šie panti, kā uzskata Komisija, varētu būt pieņemti, pamatojoties uz minēto normu.

41     Šajā sakarā nav strīda par to, ka vides aizsardzība veido vienu no būtiskiem Kopienas mērķiem (skat. 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā 240/83 ADBHU, Recueil, 531. lpp., 13. punkts; 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija, Recueil, 4607. lpp., 8. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑213/96 Outokumpu, Recueil, I‑1777. lpp., 32. punkts). Šajā sakarā EKL 2. pants noteic, ka Komisijai ir jāveicina “augsta vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas pakāpe”, un šim mērķim EKL 3. panta 1. punkta l) apakšpunkts paredz ieviest “vides politiku”.

42     Turklāt saskaņā ar EKL 6. pantu – “nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbības [..], tajās paredz vides aizsardzības prasības”; norma, kas pasvītro šī mērķa visaptverošo un fundamentālo raksturu.

43     EKL 174.–176. pants būtībā nosaka ietvaru, kurā ir īstenojama Kopienas vides politika. It īpaši EKL 174. panta 1. punkts uzskaita Kopienas vides politikas mērķus, un 175. pants nosaka procedūras, kas jāievēro, lai sasniegtu šos mērķus. Kopienas kompetence vispārīgi tiek īstenota saskaņā ar EKL 251. pantā paredzēto procedūru pēc konsultēšanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. Tomēr attiecībā uz atsevišķām jomām, kas noteiktas EKL 175. panta 2. punktā, Padome lēmumu par Komisijas priekšlikumu pieņem pati, rīkojoties vienprātīgi, un pēc konsultēšanās ar Parlamentu, kā arī divām iepriekš minētajām institūcijām.

44     Kā Tiesa jau ir spriedusi, visi pasākumi, kas noteikti EKL 175. panta 2. punkta pirmās daļas trīs ievilkumos, paredz Kopienu iestāžu iesaistīšanos tādās jomās kā nodokļu politika, enerģētikas politika vai pilsētu un lauku plānojuma politika, kurās, izņemot Kopienas vides politiku, Kopienai nav likumdošanas pilnvaru vai arī ir prasīts vienbalsīgums Padomē (2001. gada 30. janvāra spriedums lietā C‑36/98 Spānija/Padome, Recueil, I‑779. lpp., 54. punkts).

45     Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Kopienas pasākuma tiesiskā pamata izvēlei ir jābūt balstītai uz objektīviem faktoriem, kam var piemērot tiesas kontroli, starp kuriem īpaši būtisks ir akta mērķis un saturs (skat. 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑300/89 Komisija/Padome, sauktu par “Titāna dioksīdu”, Recueil, I‑2867. lpp., 10. punkts, un 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑336/00 Huber, Recueil, I‑7699. lpp., 30. punkts).

46     Attiecībā uz Pamatlēmuma mērķi no tā nosaukuma, tāpat kā no tā pirmajiem trim apsvērumiem ir redzams, ka Pamatlēmuma mērķis ir vides aizsardzība. Norūpējusies “par nodarījumu pret vidi un to seku, kas aizvien biežāk pārsniedz valstu robežas, pieaugumu”, Padome, uzskatot, ka šie nodarījumi “apdraud vidi” un “ir dalībvalstu kopēja problēma”, atzina, ka uz to ir vajadzīgs “reaģēt asi” un ir vajadzīga “saskaņota rīcība, lai vidi aizsargātu krimināltiesiski”.

47     Kas attiecas uz Pamatlēmuma saturu, tā 2. pantā ir uzskaitītas īpaši būtiskas videi kaitīgās darbības, attiecībā uz kurām dalībvalstīm ir jāpiemēro kriminālsodi. Ir taisnība, ka šī lēmuma 2.–7. pants ietver dalībvalstu krimināltiesību daļēju saskaņošanu, it īpaši attiecībā uz elementiem, kas veido dažādus kriminālnodarījumus pret vidi. Tomēr principā krimināltiesības, tāpat kā kriminālprocesa tiesības nav Kopienas kompetencē (skat. šajā sakarā 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 203/80 Casati, Recueil, 2595. lpp., 27. punkts, un 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑226/97 Lemmens, Recueil, I‑3711. lpp., 19. punkts).

48     Tomēr šis pēdējais secinājums, ja tas, lai kompetentās valsts iestādes piemērotu efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus, ir pasākums, kas nepieciešams, lai cīnītos pret būtisku kaitējumu videi, neliedz Kopienas likumdevējam ieviest pasākumus, kas saistīti ar dalībvalstu krimināltiesībām un ko tas uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu tā noteikto vides aizsardzības normu pilnīgu efektivitāti.

49     Ir jāpiebilst, ka šajā lietā, kaut arī Pamatlēmuma 1.–7. pants noteic, ka atsevišķi būtiski nodarījumi pret vidi ir kriminālsodāmi, tie atstāj dalībvalstu ziņā izvēlēties piemērojamos kriminālsodus, kuriem saskaņā ar šī paša lēmuma 5. panta 1. punktu ir jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.

50     Padome neapstrīd, ka starp Pamatlēmuma 2. pantā nosauktajām darbībām ir vairāki Kopienas tiesību aktu pārkāpumi, kas tika uzskaitīti direktīvas priekšlikuma pielikumā. Turklāt no šī lēmuma pirmajiem trim apsvērumiem izriet, ka Padome ir uzskatījusi, ka, lai cīnītos pret būtisku vides apdraudējumu, bija vajadzīgi kriminālsodi.

51     No iepriekš minētā izriet, ka Pamatlēmuma 1.–7. panta, ņemot vērā gan to nolūku, gan saturu, pamatmērķis ir vides aizsardzība un ka tie varēja tikt juridiski korekti pieņemti, pamatojoties uz EKL 175. pantu.

52     Apstāklis, ka EKL 135. pants un EKL 280. panta 4. punkts atstāj dalībvalstu ziņā valsts krimināltiesību piemērošanu un tiesas spriešanu tādās jomās kā attiecīgi sadarbība muitas jomā un cīņa pret Kopienas finanšu interešu apdraudējumu, nevar apšaubīt šo secinājumu. No šiem noteikumiem nevar secināt, ka vides politikas ieviešanas jomā jebkāda krimināltiesību saskaņošana, pat ja tā ir ierobežota kā Pamatlēmumā, nebūtu pieļaujama, pat ja tā būtu vajadzīga Kopienu tiesību efektivitātes nodrošināšanai.

53     Šajos apstākļos Pamatlēmums, skarot EKL 175. pantā Kopienai piešķirto kompetenci, sakarā ar savu nedalāmību kopumā pārkāpj LES 47. pantu.

54     Līdz ar to nav jāizskata Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Pamatlēmums būtu jebkurā gadījumā atceļams tiktāl, ciktāl tā 5. panta 2. punkts, 6. pants un 7. pants atstāj dalībvalstu ziņā noteikt cita veida sodus, nevis kriminālsodus, un pat izvēlēties kriminālsodus vai cita veida sodus, kas neapstrīdami ir Kopienas kompetencē.

55     Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Pamatlēmums ir jāatceļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

56     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Padomei spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Personas, kas iestājušās lietā, saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      atcelt Padomes 2003. gada 27. janvāra pamatlēmumu 2003/80/TI par vides krimināltiesisko aizsardzību;

2)      Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Īrija, Nīderlandes Karaliste, Portugāles Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kā arī Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

[Paraksti]


*  Tiesvedības valoda – franču.

Top