Lieta C‑434/02

Arnold André GmbH & Co. KG

pret

Landrat des Kreises Herford

(Verwaltungsgericht Minden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2001/37/EK – Tabakas izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana – 8. pants – Aizliegums laist tirgū tabakas izstrādājumus orālai lietošanai – Spēkā esamība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Tabakas izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana – Direktīva 2001/37 – Juridiskais pamats – EKL 95. pants – Iekšējā tirgus darbības nosacījumu uzlabošana – Aizliegums pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai – Iekļaušana

(EKL 95. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/37 8. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Tabakas izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana – Direktīva 2001/37 – Saskaņošanas pasākumi – Aizliegums pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/37 8. pants)

3.        Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Direktīva 2001/37 par tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu – Aizliegums pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai – Pamatojums – Sabiedrības veselības aizsardzība

(EKL 28., 29. un 30. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/37 8. pants)

4.        Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Direktīva 2001/37 par tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu – Norma, kas aizliedz pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai

(EKL 253. pants)

5.        Tiesību aktu tuvināšana – Tabakas izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana – Direktīva 2001/37 – Saskaņošanas pasākumi – Aizliegums pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai – Nediskriminācijas principa pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/37 8. pants)

1.        Aizliegumu pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kas ietverts Direktīvas 2001/37 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu 8. pantā, varēja pieņemt, pamatojoties uz EKL 95. pantu. Šī norma dod tiesības iesaistīties Kopienas likumdevējam, pieņemot attiecīgus pasākumus, ievērojot, no vienas puses, minētā panta 3. punktu un, no otras puses, juridiskos principus, kas minēti līgumā vai izkristalizējušies judikatūrā, tostarp samērīguma principu. Šajā sakarā ņemot vērā to, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās, ka tabakas izstrādājumu patēriņš ir kaitīgs veselībai, ir ticams, ka radīsies šķēršļi šo izstrādājumu brīvai apritei tāpēc, ka dalībvalstis ir pieņēmušas jaunus noteikumus, kas atspoguļo šo attīstību un kas ir vērsti uz to, lai efektīvāk atturētu no šo izstrādājumu patēriņa.

(sal. ar 34., 40. un 43. punktu)

2.        Lai izpildītu pienākumu, kas tam bija, ņemot par pamatu augstu aizsardzības līmeni veselības aizsardzības jomā atbilstoši EKL 95. panta 3. punktam, Kopienas likumdevējs, nepārsniedzot izvērtēšanas pilnvaras, kas tam šajā jomā piemīt, varēja uzskatīt, ka pasākums, ar kuru aizliedz tirgot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kā to paredz Direktīvas 2001/37 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu 8. pants, bija nepieciešams. Faktiski visiem pārējiem pasākumiem, kas būtu vērsti uz to, lai ražotājiem noteiktu tehniskus normatīvus, nolūkā samazināt izstrādājumu kaitīgumu vai regulēt šo izstrādājumu iepakojumu marķēšanu un to pārdošanas nosacījumus, to skaitā nepilngadīgajiem, nebūtu tāda pati preventīvā iedarbība no veselības aizsardzības viedokļa, jo ar tiem tirgū ļautu iekļūt izstrādājumiem, kas jebkurā gadījumā joprojām būtu kaitīgi.

(sal. ar 54. un 55. punktu)

3.        Pat ja aizliegums pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kas paredzēts Direktīvas 2001/37 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu 8. pantā, rada ierobežojumu EKL 28. un 29. panta nozīmē, to pamato cilvēku veselības aizsardzības apsvērumi, un tāpēc to nevar uzskatīt par tādu, kas noteikts, pārkāpjot minētos pantus.

(sal. ar 59. punktu)

4.        Tā kā Direktīvas 2001/37 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu preambulas divdesmit astotajā apsvērumā ir precizēts, ka ar Direktīvu 89/622 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu marķēšanu dalībvalstīs ir aizliegts pārdot noteiktu veidu tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, un tā kā Akta par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un to līgumu pielāgojumiem, kas ir Eiropas Savienības izveides pamatā 151. pants sakarā ar to piešķir Zviedrijas Karalistei atkāpi no pēdējās minētās direktīvas noteikumiem, nešķiet, ka, apstiprinot šo aizliegumu Direktīvas 2001/37 8. pantā, vajadzēja šajā direktīvā norādīt citus attiecīgus faktus un tiesību elementus, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no EKL 253. panta.

(sal. ar 66. punktu)

5.        Tabakas izstrādājumi orālai lietošanai, kas definēti Direktīvas 2001/37 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu 2. pantā – lai gan tie pēc sava sastāva vai pat to mērķa fundamentāli neatšķiras no tabakas izstrādājumiem, kas paredzēti košļāšanai – neatrodas tādā pašā situācijā kā šie pēdējie izstrādājumi šīs direktīvas pieņemšanas brīdī. Tabakas izstrādājumi orālai lietošanai bija jauni to dalībvalstu tirgū, uz kurām attiecās minētās direktīvas 8. pantā noteiktais pārdošanas aizliegums. Šī īpašā situācija tāpēc atļāva atšķirīgu attieksmi attiecībā uz šiem izstrādājumiem bez iespējas atsaukties uz nediskriminācijas principa pārkāpumu.

(sal. ar 69. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2004. gada 14. decembrī (*)

Direktīva 2001/37/EK – Tabakas izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana – 8. pants – Aizliegums laist tirgū tabakas izstrādājumus orālai lietošanai – Spēkā esamība

Lieta C‑434/02

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Verwaltungsgericht Minden (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2002. gada 14. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2002. gada 29. novembrī, tiesvedībā

Arnold André GmbH & Co. KG

pret

Landrat des Kreises Herford.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] un K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] un Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents),

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs, pēc tam M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 8. jūnijā,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Arnold André GmbH & Co. KG vārdā – J. Zēdemunds [J. Sedemund] un M. Grāfs fon Merfelds [M. Graf von Merveldt], Rechtsanwälte,

–        Landrat des Kreises Herford vārdā – P. Bišofs [P. Bischof], pārstāvis,

–        Beļģijas valdības vārdā – A. Snūksa [A. Snoecx], pārstāve,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un R. Lūsli-Surana [R. Loosli-Surrans], pārstāvji,

–        Īrijas valdības vārdā – K. Moneja [K. Money] un J. Batimors [J. Buttimore], BL,

–        Somijas valdības vārdā – T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – P. Ormonda [P. Ormond] un K. Džeksone [C. Jackson], pārstāves, kurām palīdz N. Peins [N. Paines], QC, un T. Vards [T. Ward], barrister,

–        Eiropas Parlamenta vārdā – E. Valdhere [E. Waldherr], M. Mūrs [M. Moore] un U. Rēslains [U. Rösslein], pārstāvji,

–        Eiropas Savienības Padomes vārdā – E. Karlsone [E. Karlsson] un Dž. P. Hikss [J.‑P. Hix], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – I. Martinesa del Perala [I. Martínez del Peral], F. Hofmeisters [F. Hoffmeister] un B. Martenčuks [B. Martenczuk], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 7. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, vai ir spēkā 8. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīvā 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (OV L 194, 26. lpp.).

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesas prāvā starp Arnold André GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Arnold André”) un Landrat des Kreises Herford par aizliegumu Vācijā pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kuru importētājs ir Swedish Match.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Padomes 1989. gada 13. novembra Direktīvas 89/622/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu marķēšanu (OV L 359, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1992. gada 15. maija Direktīvu 92/41/EEK (OV L 158, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/622”), 8.a pants paredz, ka dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kas saskaņā ar Direktīvas 89/622 2. panta 4. punktu ir definēti kā “visi [tabakas] izstrādājumi, kas paredzēti orālai lietošanai un kas pulvera vai smalku granulu veidā vai jebkādā šo veidu apvienojumā pilnībā vai daļēji gatavoti no tabakas, jo īpaši tādi izstrādājumi, kuri noformēti porciju maisiņos vai porainos maisiņos, kā arī pārtikas produkta veidā, izņemot izstrādājumus, kas paredzēti smēķēšanai vai košļāšanai”.

4        Direktīvas 92/41 vienpadsmitais apsvērums norāda, ka “ir pierādīts, ka tabakas izstrādājumi, kas nav paredzēti smēķēšanai, ir nozīmīgs riska faktors saslimšanai ar vēzi un tāpēc uz tiem ir jāizvieto īpašs brīdinājums attiecībā uz šo risku”. Saskaņā ar tās pašas Direktīvas divpadsmito apsvērumu “zinātniskie eksperti uzskata, ka tabakas lietošanas izraisītā atkarība ir briesmas, kas attaisno īpaša brīdinājuma izvietošanu uz ikviena tabakas produkta”.

5        Atbilstoši Direktīvas 92/41 trīspadsmitajam apsvērumam:

“[..] jaunie tabakas izstrādājumi orālai lietošanai, kas parādījušies tirgū atsevišķās dalībvalstīs, ir īpaši pievilcīgi jauniešiem, un [..] dalībvalstis, kuras šī problēma apdraud visvairāk, jau ir noteikušas pilnīgu aizliegumu attiecībā uz šiem izstrādājumiem vai paredz noteikt tiem aizliegumu.”

6        Tās pašas Direktīvas četrpadsmitais apsvērums norāda:

“[..] pastāv atšķirības dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz šiem izstrādājumiem, un [..] tāpēc uz šiem izstrādājumiem ir jāattiecina kopīgi noteikumi.”

7        Atbilstoši Direktīvas 92/41 piecpadsmitajam apsvērumam:

“[..] pastāv reāls risks, ka šos jaunos tabakas izstrādājumus orālai lietošanai galvenokārt lietos jaunieši, kas tādējādi tiem izraisīs atkarību no nikotīna, ja vien savlaicīgi netiks īstenoti ierobežojoši pasākumi.”

8        Saskaņā ar Direktīvas 92/41 sešpadsmito apsvērumu:

“[..] atbilstoši Starptautiskā vēža izpētes centra secinājumiem tabaka orālai lietošanai satur īpaši lielu kancerogēno vielu daudzumu; [..] šie jaunie izstrādājumi jo īpaši izraisa mutes dobuma vēzi.”

9        Atbilstoši tās pašas direktīvas septiņpadsmitajam apsvērumam:

“[..] aizliegumi laist tirgū šādu tabaku, ko jau ir noteikušas trīs dalībvalstis, tieši ietekmē iekšējā tirgus izveidi un darbību; [..] tāpēc ir nepieciešams tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus šajā jomā, pamatojoties uz augstāku veselības aizsardzības līmeni; [..] vienīgais piemērotais līdzeklis ir pilnīgs aizliegums; [..] tomēr šāds aizliegums neskar ilgstoši tradicionālus tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kuri paliek pakļauti Direktīvas 89/622/EEK, kas ir grozīta ar šo Direktīvu, noteikumiem attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kas nav paredzēti smēķēšanai.”

10      Akta par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un to līgumu pielāgojumiem, kas ir Eiropas Savienības izveides pamatā (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 151. panta 1. punkts paredz:

“Tiesību aktus, kas uzskaitīti šā Akta XV pielikumā, piemēro jaunajām dalībvalstīm, kā minētajā pielikumā noteikts.”

11      Pievienošanās akta XV pielikuma X nodaļa “Dažādi”, kurā fiksēts Pievienošanās akta 151. pantā paredzētais saraksts, nosaka:

“a)      Aizliegumu, kas minēts 8.a pantā Direktīvā 89/622/EEK, kas grozīta [..], attiecībā uz Direktīvas [..] 2. panta 4. punktā definēto izstrādājumu laišanu tirgū nepiemēro Zviedrijas [Karalistē] [..], izņemot aizliegumu laist minēto izstrādājumu tirgū formā, kas atgādina pārtikas produktu.

b)      Zviedrijas [Karaliste] [veic] visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai a) punktā minēto izstrādājumu nelaistu tirgū dalībvalstīs, attiecībā uz kurām pilnībā jāpiemēro Direktīvas 89/622/EEK un 92/41/EEK.

[..]”

12      Padomes Direktīva 2001/37 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. un 133. pantu, un tās mērķis ir pārstrādāt Direktīvu 89/622 un Padomes 1990. gada 17. maija Direktīvu 90/239 par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz maksimālo darvas saturu cigaretēs (OV L 137, 36. lpp.).

13      Saskaņā ar Direktīvas 2001/37 preambulas divdesmit astoto apsvērumu:

“Ar Direktīvu 89/622/EEK dalībvalstīs aizliegts pārdot noteiktu veidu tabakas izstrādājumus orālai lietošanai. [..] Pievienošanās akta 151. pants sakarā ar to piešķir Zviedrijas Karalistei atkāpi no minētās direktīvas noteikumiem.”

14      Direktīvas 2001/37 2. pants ar virsrakstu “Definīcijas” nosaka:

“Šajā direktīvā

1) “tabakas izstrādājumi” nozīmē izstrādājumus, kas paredzēti smēķēšanai, šņaukšanai, zelēšanai vai košļāšanai, ja tie kaut vai daļēji gatavoti no tabakas, kas vai nu ir, vai nav ģenētiski modificēta;

[..]

4) “tabaka orālai lietošanai” nozīmē visus tabakas izstrādājumus, kas paredzēti orālai lietošanai un kas pulvera vai smalku granulu veidā vai jebkādā šo veidu apvienojumā pilnībā vai daļēji gatavoti no tabakas, jo īpaši tādus izstrādājumus, kuri noformēti porciju maisiņos vai porainos maisiņos, kā arī pārtikas produkta veidā, izņemot izstrādājumus, kas paredzēti smēķēšanai vai košļāšanai.

[..]”

15      Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 5. panta 4. punktu:

“Uz tabakas izstrādājumiem orālai lietošanai, ja to tirdzniecība atļauta saskaņā ar 8. pantu, un tabakas izstrādājumiem, kas nav paredzēti smēķēšanai, jābūt šādiem brīdinājumiem:

“Šis tabakas izstrādājums var kaitēt jūsu veselībai un radīt pieradumu.”

[..]”

16      Direktīvas 2001/37 8. pants ar virsrakstu “Tabaka orālai lietošanai” nosaka:

“Neierobežojot [..] Pievienošanās akta 151. pantu, dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabaku, kas paredzēta orālai lietošanai.”

17      Minētās direktīvas 13. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Saistībā ar apsvērumiem, kas attiecas uz darvas, nikotīna vai oglekļa monoksīda satura ierobežošanu cigaretēs, brīdinājumiem par ietekmi uz veselību un citām norādēm vai citām šīs direktīvas prasībām, dalībvalstis nedrīkst aizliegt vai ierobežot šīs direktīvas prasībām atbilstīgo tabakas izstrādājumu importu, pārdošanu vai patēriņu, izņemot pasākumus, kas paredzēti nolūkā pārbaudīt ziņas, kas sniegtas saskaņā ar 4. pantu.”

18      Šīs pašas direktīvas 15. pants nosaka, jo īpaši, ka atceļ Direktīvu 89/622 un ka atsauces uz šo direktīvu uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2001/37.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

19      Arnold André ir sabiedrība ar sēdekli Vācijā, kas tirgo cigārus, pīpes tabaku, kā arī tradicionālo zviedru tabaku orālai lietošanai, ko sauc par “snus”. Šis izstrādājums sastāv no smalki samaltas vai sagrieztas tabakas, ko pārdod neiesaiņotu vai mazos porciju maisiņos, un tas lietojams, ievietojot starp smaganām un lūpu.

20      Pamatojoties galvenokārt uz 5.a punktu Verordnung über Tabakerzeugnisse (Tabakverordnung, BGBl 1996 I, 460. lpp., turpmāk tekstā – “Noteikumi par tabakas izstrādājumiem”), ar ko Vācijas tiesībās tika transponēts Direktīvas 89/622 8.a pants, Landrat des Kreises Herford ar 2002. gada 12. septembra lēmumu aizliedza Arnold André veikt darbības preču zīmju “Röda Lacket‑Snus”, “Ljunglöfs Ettan-Snus” un “General Snus” tabakas izstrādājumu, kuru importētājs ir Swedish Match, laišanai tirdzniecībā. Arnold André tika uzlikts pienākums atsaukt šos izstrādājumus un dokumentus, kas uz tiem attiecas, par šī pienākuma nepildīšanu nosakot kavējuma naudu. Šis 2002. gada 12. septembra lēmums bija tūlītēji izpildāms.

21      2002. gada 27. septembrī Arnold André šo lēmumu apstrīdēja iestādē un pēc tam 2002. gada 30. septembrī lūdza Verwaltungsgericht Minden (Mindenas Administratīvā tiesa) apturēt minētā lēmuma tūlītēju izpildi.

22      Iesniedzējtiesa šaubās par to, vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgs Direktīvas 2001/37 8. pants, kura transpozīciju nodrošina Noteikumu par tabakas izstrādājumiem 5.a pants. Tā jautā, vai šis 8. pants nav pretrunā ar EKL 28. pantu un EKL 95. panta 1. punktu, kā arī ar vienlīdzības un samērīguma principiem.

23      Verwaltungsgericht Minden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2001/37 [..] 8. pants, saskaņā ar kuru ir aizliegta tabakas izstrādājumu laišana tirdzniecībā, neskatoties uz [..] Pievienošanās akta 151. panta noteikumiem, ir pretrunā ar augstāka ranga Kopienu tiesību noteikumiem?”

 Par pieteikumiem, galvenokārt, iesniegt apsvērumus atbildei uz ģenerāladvokāta secinājumiem un, pakārtoti, atkārtoti sākt mutvārdu procesu

24      Ar procesuālo dokumentu, kas iesniegts Tiesas kancelejā 2004. gada 6. oktobrī, Arnold André lūdza Tiesu:

–        galvenokārt, lai tā atļauj iesniegt rakstveida apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumiem;

–        pakārtoti, lai tā izdod rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu, piemērojot Reglamenta 61. pantu.

25      Arnold André vēlas izteikties par ģenerāladvokāta priekšlikumiem par iespējamu Direktīvas 2001/37 iedarbības saglabāšanu pēc tam, kad Tiesa būs atzinusi to par spēkā neesošu.

26      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas Statūti un Reglaments neparedz lietas dalībniekiem iespēju iesniegt apsvērumus atbildei uz ģenerāladvokāta secinājumiem (skat. 2000. gada 4. februāra rīkojumu lietā C‑17/98 Emesa Sugar, Recueil, I‑665. lpp., 2. punkts). Tāpēc lūgums iesniegt rakstveida apsvērumus atbildei uz ģenerāladvokāta secinājumiem tiek noraidīts.

27      Turklāt Tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc ģenerāladvokāta pieteikuma, vai arī pēc pušu pieteikuma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu atbilstoši Reglamenta 61. pantam, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekamas informācijas vai ka lieta ir iztiesājama, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c., Recueil, I‑1577. lpp., 42. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana u.c., Recueil, I‑4167. lpp., 33. punkts). Tomēr šajā lietā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem. Tāpēc pieteikums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu ir noraidāms.

 Par prejudiciālo jautājumu

28      Prejudiciālais jautājums attiecas uz Direktīvas 2001/37 8. panta spēkā esamību. Lai izvērtētu šo jautājumu, ir jāpārbauda, vai šo pantu varēja pieņemt ar EKL 95. pantu kā juridisko pamatu, vai arī tas tika pieņemts, pārkāpjot EKL 28. pantu un EKL 253. pantu, kā arī samērīguma un nediskriminācijas principus.

 Par EKL 95. panta izvēli par juridisko pamatu

29      EKL 95. panta 1. punkts noteic, ka Padome paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību.

30      Šajā sakarā ir jāatgādina – ja ar vienkāršu atšķirību konstatējumu starp valstu tiesiskiem regulējumiem nepietiek, lai pamatotu EKL 95. panta izmantošanu (šajā sakarā skat. 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑376/98 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑8419. lpp., 84. punkts), citādi ir gadījumos, kad pastāv tādas atšķirības starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas var ierobežot pamatbrīvības un šādi tieši ietekmēt iekšējā tirgus darbību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu Vācija/Parlaments un Padome, 95. punkts, un 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, Recueil, I‑11453. lpp., 60. punkts).

31      Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan EKL 95. panta izmantošana par juridisko pamatu ir iespējama, lai nākotnē novērstu šķēršļus tirdzniecībā, kas rastos atšķirīgas dalībvalstu tiesību normu attīstības dēļ, tad iespējai, ka šādi šķēršļi rodas, ir jābūt ticamai, un minētā pasākuma mērķim ir jābūt to novēršanai (šajā sakarā skat. 1995. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑350/92 Spānija/Padome, Recueil, I‑1985. lpp., 35. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Parlaments un Padome, 86. punkts; 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑377/98 Nīderlande/Parlaments un Padome, Recueil, I‑7079. lpp., 15. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 61. punkts).

32      Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka, ja izpildīti priekšnoteikumi EKL 95. panta kā juridiskā pamata izmantošanai, Kopienas likumdevējam nevar liegt atsaukties uz šo juridisko pamatu tāpēc, ka galvenais faktors, izvēli izdarot, ir sabiedrības veselības aizsardzība (iepriekš minētais spriedums lietā British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 62. punkts).

33      Turklāt ir jāuzsver, ka EKL 152. panta 1. punkta pirmā daļa paredz, ka, nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis un ka EKL 95. panta 3. punkts noteikti pieprasa, lai, īstenojot saskaņošanu, tiktu nodrošināts augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis (iepriekš minētais spriedums lietā British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 62. punkts).

34      No iepriekš minētā izriet, ka, ja pastāv šķēršļi tirdzniecībai vai ja ir ticams, ka šādi šķēršļi radīsies nākotnē tāpēc, ka dalībvalstis attiecībā uz kādu izstrādājumu vai kādu izstrādājumu kategoriju ir pieņēmušas vai pieņem atšķirīgas normas, kas nodrošina atšķirīgu aizsardzības līmeni un šādi kavē attiecīgo izstrādājumu vai izstrādājumu kategoriju apriti Kopienā, EKL 95. pants dod tiesības iesaistīties Kopienas likumdevējam, pieņemot attiecīgus pasākumus, ievērojot, no vienas puses, minētā panta 3. punktu un, no otras puses, juridiskos principus, kas minēti līgumā vai izkristalizējušies judikatūrā, tostarp samērīguma principu.

35      Atkarībā no apstākļiem attiecīgie pasākumi var būt: uzlikt visām dalībvalstīm par pienākumu atļaut laist tirdzniecībā attiecīgo izstrādājumu vai izstrādājumus, šādam atļaujas pienākumam uzlikt zināmus nosacījumus vai pat pagaidu kārtā vai galīgi aizliegt laist tirdzniecībā izstrādājumu vai izstrādājumus (skat. saistībā ar Padomes 1992. gada 29. jūnija Direktīvas 92/59/EEK par produktu vispārēju drošību (OV L 228, 24. lpp.), 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C‑359/92 Vācija/Padome, Recueil, I‑3681. lpp., 4. un 33. punkts).

36      Tas, vai Direktīvas 2001/37 8. panta gadījumā ir izpildīti EKL 95. panta kā juridiskā pamata izmantošanas nosacījumi, ir jāpārbauda, ņemot vērā šos principus.

37      Iesākumā ir jāuzsver, ka Direktīvas 2001/37 8. pantā ir tikai pārņemti Direktīvas 89/622 8.a panta noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstis aizliedz laist tirgū tabakas izstrādājumus orālai lietošanai. Šie izstrādājumi Direktīvā 2001/37, tāpat kā Direktīvā 89/622, ir definēti kā “vis[i] tabakas izstrādājum[i], kas paredzēti orālai lietošanai un kas pulvera vai smalku granulu veidā vai jebkādā šo veidu apvienojumā pilnībā vai daļēji gatavoti no tabakas, jo īpaši tād[i] izstrādājum[i], kuri noformēti porciju maisiņos vai porainos maisiņos, kā arī pārtikas produkta veidā, izņemot izstrādājumus, kas paredzēti smēķēšanai vai košļāšanai”.

38      Nav noliedzams, ka attiecībā uz šiem izstrādājumiem, kā tas bija norādīts Direktīvas 92/41 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā, minētās direktīvas pieņemšanas brīdī pastāvēja atšķirības starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem. Divas dalībvalstis jau bija aizliegušas šādu izstrādājumu laišanu tirdzniecībā, un vēl viena dalībvalsts bija pieņēmusi noteikumus, kuriem, lai arī tie vēl nebija stājušies spēkā, bija tāds pats mērķis. Saskaņā ar izstrādātāju viedokli šie noteikumi bija vērsti uz to, lai apturētu tādu veselībai kaitīgu izstrādājumu patēriņu, kas ir jauni dalībvalstu tirgū un kas ir uzskatāmi par īpaši pievilcīgiem jaunatnei.

39      Tā kā tabakas izstrādājumu tirgus ir tirgus, kurā tirdzniecība starp dalībvalstīm ir salīdzinoši nozīmīga (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 64. punkts), šie tirdzniecības aizlieguma pasākumi veicināja šī tirgus heterogēnu attīstību un bija tādi, kas varētu radīt šķēršļus preču brīvai apritei.

40      Ņemot vērā arī to, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās, ka tabakas izstrādājumu patēriņš ir kaitīgs veselībai, ir ticams, ka radīsies šķēršļi šo izstrādājumu brīvai apritei tāpēc, ka dalībvalstis ir pieņēmušas jaunus noteikumus, kas atspoguļo šo attīstību un kas ir vērsti uz to, lai efektīvāk atturētu no šo izstrādājumu patēriņa (iepriekš minētais spriedums British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 67. punkts).

41      Direktīvas 2001/37 8. panta pieņemšanas apstākļi attiecībā uz šķēršļiem brīvai preču apritei, kas pastāvēja tabakas izstrādājumu tirgū tāpēc, ka tabakas izstrādājumu orālai lietošanai tirdzniecības nosacījumi dažādās valstīs attīstījās dažādi, neatšķīrās no tiem, kas pastāvēja Direktīvas 89/622 8.a panta pieņemšanas laikā. Ir svarīgi uzsvērt, ka Pievienošanās akts nekādi nevarēja ietekmēt šī konteksta vērtējumu. Proti, Pievienošanās akts ne tikai izslēdza Zviedrijas Karalisti no minētā 8.a panta piemērošanas jomas, bet tas prasīja arī, lai šī dalībvalsts veiktu visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tabakas izstrādājumi orālai lietošanai netiek laisti citu dalībvalstu tirgos.

42      Tātad Kopienas likumdevēja rīcība, pamatojoties uz EKL 95. pantu, bija pamatota attiecībā uz tabakas izstrādājumiem orālai lietošanai.

43      No iepriekš minētā izriet, ka aizlieguma pasākumu, kas bija ietverts Direktīvas 2001/37 8. pantā, varēja pieņemt, pamatojoties uz EKL 95. pantu. Turpinājumā ir jāpārbauda tas, vai šis noteikums tika pieņemts, ievērojot EKL 95. panta 3. punktu un juridiskos principus, kas minēti iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā.

 Par EKL 95. panta 3. punktu un samērīguma principu

44      EKL 95. panta 3. punkts paredz, ka gan Komisija, gan Parlaments un Padome par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem.

45      Turklāt ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir daļa no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai līdzekļi, kurus pielieto, izmantojot Kopienu tiesību normu, būtu derīgi attiecīgā mērķa īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai to sasniegtu (skat. it īpaši 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena, Recueil, 4587. lpp., 15. punkts; 1993. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑339/92 ADM Ölmühlen, Recueil, I‑6473. lpp., 15. punkts, un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑210/00 Käserei Champignon Hofmeister, Recueil, I‑6453. lpp., 59. punkts).

46      Kas attiecas uz tiesas kontroli pār iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem, Kopienas likumdevējam jāatzīst plašas izvērtēšanas pilnvaras tādā jomā kā tā, par kuru ir pamata lieta, kurā tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurā tam ir jāveic kompleksi vērtējumi. Tikai šajā jomā pieņemtā pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā pret mērķi, ko kompetentās iestādes plāno sasniegt, var skart šāda pasākuma likumīgumu (šajā sakarā skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑5755. lpp., 58. punkts; 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 55. un 56. punkts; 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑157/96 National Farmers’ Union u.c., Recueil, I‑2211. lpp., 61. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, 123. punkts).

47      Attiecībā uz 8.a pantu, kas Direktīvā 89/622 tika iekļauts ar Direktīvu 92/41, no apsvērumiem šīs pēdējās direktīvas preambulā izriet, ka aizliegums pārdot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai bija vienīgais pasākums, kas bija piemērots, lai reaģētu uz reālo risku, ka šos jaunos izstrādājumus varētu lietot jaunieši, kas šādi tiem izraisītu atkarību no nikotīna, turklāt ņemot vērā, ka minētie izstrādājumi izraisa tostarp mutes dobuma vēzi.

48      Arnold André pēc būtības apgalvo, ka, ņemot vērā zinātniskos datus, kas bija Kopienas likumdevēja rīcībā 2001. gadā, kad tika pieņemts Direktīvas 2001/37 8. pants, un uz kuriem tas cita starpā balstījās, lai grozītu noteikumus, kas attiecas uz brīdinājumu, kurš minēts šīs direktīvas 5. panta 4. punktā, saglabāt aizliegumu laist tirdzniecībā tabakas izstrādājumus orālai lietošanai nebija samērīgi ar panākamo mērķi, un šādi netika ņemta vērā zinātnes datu attīstība.

49      Uz šo ir jāatbild, ka, lai gan daži eksperti jau kopš 1999. gada apšaubīja apgalvojumu, saskaņā ar kuru, kā tas ir norādīts Direktīvas 92/41 apsvērumā, “šie jaunie izstrādājumi jo īpaši izraisa mutes dobuma vēzi”, tomēr, pieņemot Direktīvu 2001/37, visas viedokļu nesaskaņas šajā jomā nebija izskaustas. Turklāt, ja daļa zinātnieku atzina, ka tabakas izstrādājumus orālai lietošanai var izmantot kā cigarešu aizvietotājus, citi apstrīdēja šādas nostājas pamatotību. No šīs situācijas ir jāsecina, ka zinātnes dati, kas varēja būt Kopienas likumdevēja rīcībā 2001. gadā, neļāva secināt, ka attiecīgo izstrādājumu patēriņš neapdraud cilvēku veselību.

50      Turklāt tabakas izstrādājumi orālai lietošanai, tāpat kā visi pārējie tabakas izstrādājumi, ietver nikotīnu, kas izraisa atkarību un kura toksiskums netiek apšaubīts.

51      Tādējādi, pirmkārt, pieņemot Direktīvu 2001/37, nebija pierādīts, ka šo izstrādājumu kaitīgā iedarbība šajā sakarā varētu būt mazāka par citu tabakas izstrādājumu kaitīgo iedarbību. Otrkārt, bija pierādīts, ka tie nopietni apdraud veselību, un tas Kopienas likumdevējam bija jāņem vērā.

52      Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka pretēji EKL 95. panta 3. punktam aizliegums, kas izriet no Direktīvas 2001/37 8. panta, būtu noteikts, neņemot vērā zinātnes datu attīstību.

53      Turklāt neviens no elementiem, kas iesniegts vērtēšanai Tiesā, neļauj uzskatīt, ka tabakas izstrādājumi orālai lietošanai nebija jauni izstrādājumi dalībvalstu tirgū, kāds tas pastāvēja, pieņemot Direktīvu 92/41.

54      Lai izpildītu pienākumu, kas tam bija, ņemt par pamatu augstu aizsardzības līmeni veselības aizsardzības jomā atbilstoši EKL 95. panta 3. punktam, Kopienas likumdevējs, nepārsniedzot izvērtēšanas pilnvaras, kas tam šajā jomā piemīt, varēja uzskatīt, ka pasākums, ar kuru aizliedz tirgot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, bija nepieciešams un ka, konkrēti, nebija alternatīva pasākuma, kas ļautu sasniegt šo mērķi tikpat efektīvā veidā.

55      Kā to uzsver ģenerāladvokāts savu secinājumu 116.–119. punktā, visiem pārējiem pasākumiem, kas būtu vērsti uz to, lai ražotājiem noteiktu tehniskus normatīvus, nolūkā samazināt izstrādājumu kaitīgumu vai regulēt šo izstrādājumu iepakojumu marķēšanu un to pārdošanas nosacījumus, to skaitā nepilngadīgajiem, nebūtu tāda pati preventīvā iedarbība no veselības aizsardzības viedokļa, jo ar tiem tirgū ļautu iekļūt izstrādājumiem, kas jebkurā gadījumā joprojām būtu kaitīgi.

56      No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka gan attiecībā uz mērķi, ko Kopienas likumdevējam nosprauž EKL 95. panta 3. punkta noteikumi, proti, nodrošināt augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni, gan no tā pienākuma ievērot samērīguma principu izriet, ka apstrīdētais aizlieguma pasākums nav uzskatāms par acīmredzami nepiemērotu.

 Par EKL 28. pantu

57      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 28. pantā paredzētais kvantitatīvo ierobežojumu un pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegums attiecas ne tikai uz valsts pasākumiem, bet arī uz Kopienu iestāžu pasākumiem (šajā sakarā it īpaši skat. 1984. gada 17. maija spriedumu lietā 15/83 Denkavit Nederland, Recueil, 2171. lpp., 15. punkts.; 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C‑51/93 Meyhui, Recueil, I‑3879. lpp., 11. punkts, un 1997. gada 25. jūnija spriedumu lietā C‑114/96 Kieffer un Thill, Recueil, I‑3629. lpp., 27. punkts).

58      Tomēr, kā tas ir paredzēts EKL 30. pantā, 28. pants neliedz noteikt importa, eksporta vai tranzīta aizliegumus vai ierobežojumus, kas pamatojas tostarp uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības apsvērumiem.

59      Lai gan aizliegums tirgot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, kas paredzēts Direktīvas 2001/37 8. pantā, ir viens no ierobežojumiem, uz ko attiecas EKL 28. pants, to, kā tas norādīts šī sprieduma 56. punktā, tomēr pamato cilvēku veselības aizsardzības apsvērumi. Tāpēc to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par tādu, kas noteikts, pārkāpjot EKL 28. pantu.

60      Turklāt Zviedrijai noteiktais aizliegums tabakas izstrādājumus orālai lietošanai laist citu dalībvalstu tirgos izriet no Pievienošanās akta XV pielikuma X nodaļas b) punkta, nevis no Direktīvas 2001/37.

 Par EKL 253. pantu

61      Ir jāatgādina, ka, ja pamatojumam, ko prasa EKL 253. pants, ir skaidri un nepārprotami jāparāda Kopienas iestādes, kas ir attiecīgā akta autors, domu gaita tā, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu un Tiesai veikt kontroli, tad tomēr netiek prasīts, lai tajā tiktu norādīti visi attiecīgie fakti un tiesību elementi (skat. it īpaši 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑122/94 Komisija/Padome, Recueil, I‑881. lpp., 29. punkts).

62      Pamatošanas pienākuma ievērošana turklāt ir jāvērtē ne tikai attiecībā pret tiesību akta redakciju, bet arī tā kontekstu, kā arī attiecīgo jomu regulējošo noteikumu kopumu. Ja apstrīdētais akts parāda mērķa, ko cenšas sasniegt iestāde, būtību, tad nav lietderīgi pieprasīt īpašu pamatojumu attiecībā uz katru tehnisko izvēli, kas tajā izdarīta (skat. it īpaši 2001. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑100/99 Itālija/Padome un Komisija, Recueil, I‑5217. lpp., 64. punkts, kā arī šajā nozīmē 2004. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑184/02 un C‑223/02 Spānija un Somija/Eiropas Parlaments un Padome, Recueil, I‑7789. lpp., 79. punkts).

63      Direktīvas 92/41 preambulas apsvērumos skaidri izklāstīti iemesli, kuru dēļ Direktīvā 89/622 bija jāiekļauj tabakas izstrādājumu orālai lietošanai aizliegums. Konkrēti, pēc tam, kad tā bija atgādinājusi, ka zinātnes ekspertu viedoklis ir tāds, ka visi tabakas izstrādājumi apdraud veselību, un ka ir pierādīts, ka tabakas izstrādājumi, kas nav domāti smēķēšanai, ir liels vēža riska faktors, Direktīvas izstrādātāji konstatēja, ka jauni tabakas izstrādājumi orālai lietošanai, kas parādās dažu dalībvalstu tirgos, ir īpaši pievilcīgi ir jauniešiem, draudot izraisīt viņiem atkarību no nikotīna, ja pienācīgā laikā netiek veikti ierobežojoši pasākumi. Turklāt tika uzsvērts, ka dalībvalstis, kas visvairāk saskaras ar šo problēmu, jau pilnībā ir aizliegušas šos izstrādājumus vai arī tām ir nodoms tos aizliegt.

64      Turklāt ir jākonstatē, ka Direktīvas 2001/37 8. pantā paredzētais aizliegums tirgot tabakas izstrādājumus orālai lietošanai iepriekšējo tiesību aktu pārveidošanas, kas ir viens no Direktīvas mērķiem, ietvaros aprobežojas ar 1992. gadā pieņemtās identiskās normas apstiprināšanu. Atšķirīgā attieksme, ko 1992. gadā attiecināja uz šiem izstrādājumiem salīdzinājumā ar pārējiem izstrādājumiem, kas nav domāti smēķēšanai, izrietēja no apstākļiem, kas bija vienlaikus saistīti gan ar to, ka tā laika iekšējā tirgū šie izstrādājumi, uz kuriem attiecas aizliegums, bija jauni, gan to, ka tie bija pievilcīgi jaunatnei, un ar to, ka dažās dalībvalstīs pastāvēja valsts līmeņa aizlieguma pasākumi.

65      Apstākļi ir tādi paši 2001. gadā. Protams, nav noliedzams, ka tabakas izstrādājumu orālai lietošanai pārdošana Zviedrijā ir sena tradīcija un ka šos izstrādājumus nevarēja uzskatīt par jauniem tirgū, kas atbilst šīs dalībvalsts teritorijai, kad tā pievienojās 1995. gadā. Tomēr, tā kā Pievienošanās akta 151. pants tieši izslēdza Zviedrijas Karalisti no 1992. gadā pieņemtā aizlieguma piemērošanas, šīs dalībvalsts teritoriju nevar ņemt vērā, lai noteiktu tirgu, kas minēts Direktīvas 2001/37 8. pantā, un līdz ar to, lai attiecībā uz šo tirgu novērtētu, vai šie izstrādājumi, kurus, piemērojot minēto pantu, tur ir aizliegts laist tirdzniecībā, ir jauni.

66      Tā kā Direktīvas 2001/37 preambulas divdesmit astotajā apsvērumā ir precizēts, ka ar Direktīvu 89/622/EEK dalībvalstīs ir aizliegts pārdot noteiktu veidu tabakas izstrādājumus orālai lietošanai, un tā kā Pievienošanās akta 151. pants sakarā ar to piešķir Zviedrijas Karalistei atkāpi no pēdējās minētās direktīvas noteikumiem, nešķiet, ka, apstiprinot šo aizliegumu Direktīvas 2001/37 8. pantā, vajadzēja šajā direktīvā norādīt citus attiecīgos faktus un tiesību elementus, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no EKL 253. panta.

67      No šiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2001/37 8. pantā ir izpildīts pamatošanas pienākums, kas minēts EKL 253. pantā.

 Par nediskriminācijas principu

68      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata (šajā sakarā skat. 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑304/01 Spānija/Komisija, Recueil, I‑7655. lpp., 31. punkts).

69      Taču tabakas izstrādājumi orālai lietošanai, kas definēti Direktīvas 2001/37 2. pantā – lai gan tie pēc sava sastāva vai pat to mērķa fundamentāli neatšķiras no tabakas izstrādājumiem, kas paredzēti košļāšanai – neatrodas tādā pašā situācijā kā šie pēdējie izstrādājumi. Tabakas izstrādājumi orālai lietošanai, uz kuriem attiecas aizliegums, kas paredzēts Direktīvas 89/662 8.a pantā un kas pārņemts Direktīvas 2001/37 8. pantā, bija jauni to dalībvalstu tirgū, uz kurām attiecās šis pasākums. Šī īpašā situācija tāpēc atļāva atšķirīgu attieksmi bez iespējas atsaukties uz nediskriminācijas principa pārkāpumu.

70      Vadoties pēc iepriekš norādītajiem apsvērumiem, ir jāatbild, ka, izskatot uzdoto jautājumu, nav atklāts neviens elements, kas varētu skart Direktīvas 2001/37 8. panta spēkā esamību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

71      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Izskatot uzdoto jautājumu, nav atklāts neviens elements, kas varētu skart Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīvas 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu 8. panta spēkā esamību.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.