Lieta C-285/02

Edeltraud Elsner-Lakeberg

pret

Land Nordrhein-Westfalen

(Verwaltungsgericht Minden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 141. pants – Direktīva 75/117/EEK – Valsts pasākums, kas uzliek skolotājiem, kuri strādā normālu darba laiku vai nepilnu darba laiku, par pienākumu strādāt vienādu virsstundu skaitu, lai iegūtu tiesības uz piemaksu – Sieviešu, kas strādā nepilnu darba laiku, netieša diskriminācija

Sprieduma kopsavilkums

Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Vienlīdzīga darba samaksa – Valsts regulējums, kas paredz skolotājiem, kuri strādā normālu darba laiku vai nepilnu darba laiku, piemaksu par virsstundām tikai gadījumā, ja tiek pārsniegts vienāds stundu skaits abām kategorijām – Nepieļaujamība – Nosacījumi – Sieviešu, kas strādā nepilnu darba laiku, netieša diskriminācija

(EKL 141. pants; Padomes Direktīvas 75/117 1. pants)

EKL 141. pants un Direktīvas 75/117 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm, 1. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie iestājas pret valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru skolotāji – gan tie, kas strādā nepilnu darba laiku, gan tie, kas strādā normālu darba laiku – nesaņem nekādu darba samaksu par nostrādātām virsstundām, kuru skaits kalendārā mēneša laikā nepārsniedz trīs stundas, ja šāda atšķirīga attieksme ietekmē būtiski lielāku skaitu sieviešu nekā vīriešu un ja šo atšķirīgo attieksmi nevar attaisnot ar mērķi, kas nav saistīts ar piederību noteiktam dzimumam, vai tā nav vajadzīga, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

(sal. ar 19. punktu un rezolutīvo daļu)

 

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2004. gada 27. maijā (*)

EKL 141. pants – Direktīva 75/117/EEK – Valsts pasākums, kas uzliek skolotājiem, kuri strādā normālu darba laiku vai nepilnu darba laiku, pienākumu strādāt vienādu virsstundu skaitu, lai iegūtu tiesības uz piemaksu – Sieviešu, kas strādā nepilnu darba laiku, netieša diskriminācija

Lieta C-285/02

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Verwaltungsgericht Minden (Vācija) iesniedza tiesvedībā

Edeltraud Elsner-Lakeberg

pret

Land Nordrhein-Westfalen

par to, kā interpretēt EKL 141. pantu un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann] (referents), tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola], S. fon Bārs [S. von Bahr], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un K. Lēnartss [K. Lenaerts],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

– Elsneres-Lakebergas [Elsner-Lakeberg] vārdā – H. Bubencers [H. Bubenzer], Rechtsanwalt,

– Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes vārdā – A. Mahvirts [A. Machwirth], pārstāvis,

– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma], pārstāvis,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un H. Krepels [H. Kreppel], pārstāvji,

ņemot vērā tiesneša referenta ziņojumu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2003. gada 16. oktobrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2002. gada 26. jūlija rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi tā paša gada 2. augustā, Verwaltungsgericht Minden [Mindenas Administratīvā tiesa], pamatojoties uz EKL 234. pantu, uzdeva prejudiciālu jautājumu par to, kā interpretēt EKL 141. pantu un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).

2        Šis jautājums radās prāvā starp Elsneri-Lakebergu, no vienas puses, un viņas darba devēju Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē, no otras puses, par Elsneres-Lakebergas lūgumu izmaksāt piemaksu par viņas virsstundu darbu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar Direktīvas 75/117 1. pantu:

“Vīriešu un sieviešu vienlīdzīga atalgojuma [darba samaksas] princips, kas paredzēts līguma 119. pantā, še turpmāk "vienlīdzīga atalgojuma [darba samaksas] princips", nozīmē likvidēt jebkādu dzimuma diskrimināciju attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par līdzīgi kvalificējamu darbu.

[..]”

 Valsts tiesiskais regulējums

4        Saskaņā ar 78.a pantu Beamtengesetz für das Land Nordrhein-Westfalen (likumā "Par ierēdņiem Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē") atbilstoši 1981. gada 1. maijā publicētajai versijai (GV NRW S. 234), ierēdņiem ir jāstrādā virsstundas, ja to prasa darba vajadzības. Ja šāds ilgāks darbs pārsniedz piecas stundas kalendārā mēneša laikā, ierēdnim ir jāpiešķir brīvdienas, kuru ilgumam jāatbilst nostrādātajām virsstundām. Ja šo brīvdienu par virsstundām piešķiršana nav saderīga ar darba pienākumu interesēm, noteikti ierēdņi var saņemt piemaksu par attiecīgajām virsstundām.

5        Saskaņā ar 5. panta 2. punkta pirmo apakšpunktu 1992. gada 13. marta Verordnung über die Gewährung von Mehrarbeitsvergütung für Beamte (priekšrakstā par virsstundu piemaksu nodrošinājumu ierēdņiem) (BGBl. 1992 I, 528. lpp.) 1998. gada 3. decembra redakcijā (BGBl. 1998 I, 3494. lpp.), gadījumos, kad ilgāks darbs tiek veikts izglītības iestādē, trīs mācību stundas ir pielīdzināmas piecām stundām.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

6        Elsnere-Lakeberga, būdama ierēdņa statusā, strādāja par skolotāju nepilnu darba laiku vidusskolā Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē. Skolotāji normālajā darba laikā strādāja 24 ar pusi mācību stundas nedēļā, kas atbilst 98 stundām mēnesī, rēķinot vidēji uz četru nedēļu bāzes, turpretim Elsnere-Lakeberga strādāja 15 mācību stundas katru nedēļu jeb 60 stundas mēnesī.

7        1999. gada decembrī viņai vajadzēja strādāt divas ar pusi papildu mācību stundas. Elsneres-Lakebergas lūgums izmaksāt piemaksu par šīm stundām tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka piemērojamās tiesību normas paredz skolotājam, kas ir ierēdnis, par nostrādātajām virsstundām izmaksāt piemaksu tikai tad, ja virsstundu darba laiks pārsniedz trīs stundas mēnesī. Viņa tādējādi nesaņēma nekādu samaksu par papildus nostrādātajām divām ar pusi stundām.

8        Nepanākot apmierinošu lēmumu administratīvās sūdzības procesā, Elsnere-Lakeberga cēla prasību Verwaltungsgericht Minden.

9        Ievērojot to, ka prāvas noregulēšanai ir vajadzīga Kopienas tiesību interpretācija, Verwaltungsgericht Minden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar EKL 141. pantu kontekstā ar Direktīvu [75/117] ir saderīgi tas, ka skolotājas un skolotāji – gan tie, kas strādāja nepilnu darba laiku, gan tie, kas strādāja normālu darba laiku – nesaņem Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē nekādu piemaksu par virsstundām, ja virsstundu darbs nepārsniedz trīs mācību stundas kalendārā mēneša laikā?”

 Par prejudiciālo jautājumu

10      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai EKL 141. pants un Direktīvas 75/117 1. panta ir interpretējami tādējādi, ka tie iestājas pret valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru skolotāji, kas strādā nepilnu darba laiku, tāpat kā tie, kas strādā normālu darba laiku, nesaņem nekādu piemaksu par virsstundām, ja ilgāks darbs nepārsniedz trīs mācību stundas kalendārā mēneša laikā.

11      Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes un Vācijas valdības pārstāvji uzsvēra, ka pret skolotājiem, kas strādāja nepilnu darba laiku, bija pilnīgi vienāda attieksme, salīdzinot ar tiem skolotājiem, kas strādā normālu darba laiku. Visiem skolotājiem ir tiesības uz piemaksu par virsstundām, ja to ilgums pārsniedz trīs stundas. Šādos gadījumos par virsstundām tiek izmaksāta piemaksa pilnīgi vienādā kārtībā. Darba samaksas vienlīdzība tiek nodrošināta gan par normālajām darba stundām, gan par virsstundām.

12      Šajā sakarā ir jākonstatē, ka, saskaņā ar iedibināto judikatūru, vienlīdzīgas darba samaksas princips starp vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem, kas nostiprināts EKL 141. pantā un Direktīvas 75/1171. pantā, paredz to, ka par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu jebkāda dzimuma diskriminācija attiecībā uz atlīdzības aspektiem un nosacījumiem ir aizliegta ar nosacījumu, ja vien atšķirīgu attieksmi nevar pamatot ar mērķi, kas nav saistīts ar piederību noteiktam dzimumam, vai tā nav nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai (šajā sakarā skat., jo īpaši, 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C-236/98 JämO, Recueil 2000, I-2189. lpp., 36. punkts, un 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-381/99 Brunnhofer, Recueil 2001, I-4961. lpp., 27. un 28. punkts).

13      Tāpat attiecībā uz darba ņēmējiem, kas strādā nepilnu darba laiku, Tiesa ir nospriedusi, ka nelabvēlīgās grupas locekļiem – vīriešiem vai sievietēm – ir tiesības uz to, ka tiem piemēro tādu pašu kārtību kā citiem darba ņēmējiem samērīgi ar viņu darba laiku (1990. gada 27. jūnija spriedums lietā C-33/89 Kowalska, Recueil 1990, I-2591. lpp., 19. punkts).

14      Attiecībā uz EKL 141. pantā un Direktīvas 75/117 1. pantā norādīto jēdzienu “darba samaksa”, tā, saskaņā ar iedibināto judikatūru, ietver visas priekšrocības naudā vai natūrā, esošas vai nākotnē paredzamas, ja darba devējs tās kaut vai netieši sniedz darba ņēmējam par tā paveikto darbu (skat., jo īpaši, 1990. gada 17. maija spriedumu lietā C-262/88 Barber, Recueil 1990, I-1889. lpp., 12. punkts, un iepriekš minētā sprieduma Brunnhofer 33. punktu).

15      Turklāt no judikatūras izriet, ka attiecībā uz metodi, ar kuru pārbauda vienlīdzīgas darba samaksas principa ievērošanu gadījumā, kad to salīdzina attiecībā uz ieinteresētajiem darba ņēmējiem, īsta atklātība, kas ļauj veikt efektīvu uzraudzību, tiek nodrošināta vienīgi tad, ja minētais princips tiek piemērots katram darba samaksas elementam, kas attiecīgi piešķirts vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem, izņemot ieinteresētajām personām piešķirtu priekšrocību visaptverošu novērtējumu (skat. iepriekš minētā sprieduma Barber 34.- 35.punktu, kā arī Brunnhofer 35. punktu). Tādējādi ir atsevišķi jasalīdzina darba samaksu par normālu laiku un par virsstundām.

16      Pamata lietā piemaksa par virsstundām rada priekšrocību, ko Ziemeļreinas-Vestfālenes zeme sniedz attiecīgajiem skolotājiem par viņu veikto darbu.

17      Ja šī darba samaksa šķiet vienlīdzīga, jo tiesības uz atlīdzību par virsstundām piešķir tikai tad, kad tās pārsniedz trīs virsstundas, gan skolotājiem, kas strādā nepilnu darba laiku, gan skolotājiem, kas strādā normālu darba laiku, ir jākonstatē, ka trīs virsstundas rada lielāku nastu skolotājiem, kas strādā nepilnu darba laiku, nekā tiem, kas strādā normālu darba laiku. Faktiski, ja skolotājam, kas strādā normālu darba laiku, papildus savam mēneša darba laikam – 98 stundām – ir jāstrādā trīs stundas, kas veido pieaugumu par aptuveni 3 %, lai saņemtu darba samaksu par šīm papildu stundām, tad savukārt skolotājam, kas strādā nepilnu darba laiku, papildus savam mēneša darba laikam – 60 stundām – ir jāstrādā trīs stundas, kas veido pieaugumu par aptuveni 5 %. Ņemot vērā to, ka skolotājiem, kas strādā nepilnu darba laiku, papildu mācību stundu skaits, kurš nodrošina tiesības uz darba samaksu, nav samazināts samērīgā veidā attiecībā pret šo skolotāju darba laiku, pret pēdējiem minētajiem tādējādi ir nevienāda attieksme salīdzinājumā ar skolotājiem, kas strādā normālu darba laiku, darba samaksas par papildu mācību stundām nozīmē.

18      Valsts tiesai ir jānosaka, pirmkārt, vai atšķirīgā attieksme, ko rada attiecīgie tiesību akti, būtiskāk ietekmē sievietes nekā vīriešus un, otrkārt, vai šī atšķirīgā attieksme atbilst mērķim, kas nav saistīts ar piederību noteiktam dzimumam, un ir nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai (šajā sakarā skat. 1996. gada 7. marta spriedumu lietā C-278/93 Freers un Speckmann, Recueil 1996, I-1165. lpp., 28. punkts).

19      Pie šādos apstākļos atbilde uz uzdoto jautājumu ir šāda EKL 141. pants un Direktīvas 75/117 1. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru skolotāji – gan tie, kas strādā nepilnu darba laiku, gan tie, kas strādā normālu darba laiku – nesaņem nekādu darba samaksu par virsstundām, papildu darbam nepārsniedzot trīs stundas kalendārā mēneša laikā, ja šī atšķirīgā attieksme ietekmē būtiski lielāku skaitu sieviešu nekā vīriešu un ja šādu atšķirīgu attieksmi nevar attaisnot ar mērķi, kas nav saistīts ar piederību noteiktam dzimumam, vai tā nav nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

20      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas valdībai, kā arī Komisijai, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pusēm pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (pirmā palāta),

atbildot uz jautājumu, ko tai ar 2002. gada 26. jūlija rīkojumu iesniedza Verwaltungsgericht Minden, nospriež:

1)      EKL 141. pants un Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvas 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm, 1. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie iestājas pret valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru skolotāji – gan tie, kas strādā nepilnu darba laiku, gan tie, kas strādā normālu darba laiku – nesaņem nekādu darba samaksu par virsstundām, papildu darbam nepārsniedzot trīs stundas kalendārā mēneša laikā, ja šī atšķirīgā attieksme ietekmē būtiski lielāku skaitu sieviešu nekā vīriešu un ja šādu atšķirīgu attieksmi nevar attaisnot ar mērķi, kas nav saistīts ar piederību noteiktam dzimumam, vai tā nav nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai.

Jāns

La Pergola

fon Bārs

Silva de Lapuerta

Lēnartss

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 27. maijā.

Sekretārs

Pirmās palātas priekšsēdētājs

R. Grass

P. Jāns

---

* Tiesvedības valoda - vācu.