52005DC0605

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 28.11.2005

COM(2005) 605 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par labāku koordināciju, plānojot vispārējo sagatavotību sadarbībai sabiedrības veselības ārkārtas situācijās Eiropas Savienībā

SATURS

1. Pamatinformācija 3

2. Mērķis un darbības joma 4

3. Galvenie elementi, plānojot vispārējo sagatavotību 5

3.1. Informācijas pārvaldība 6

3.2. Saziņa 7

3.3. Zinātniskas konsultācijas 8

3.4. Sadarbības, vadības un kontroles struktūras 8

3.5. Sagatavotība veselības aprūpes nozarē 10

3.6. Sagatavotība visās citās nozarēs un starp nozarēm 11

4. Secinājumi 13

1. PAMATINFORMāCIJA

2001. GADA SEPTEMBRī ASV NOTIKUšIE TERORISTU UZBRUKUMI PAMUDINāJA VALDīBAS UN STARPTAUTISKāS ORGANIZāCIJAS, KURU KOMPETENCē IR VESELīBAS AIZSARDZīBA, PāRSKATīT UN PASTIPRINāT POLITISKāS NOSTāDNES, RīCīBAS PLāNUS āRKāRTAS SITUāCIJāS UN RESURSUS šāDU UZBRUKUMU SEKU NOVēRšANAI UN MAZINāšANAI. LAI NODROšINāTU VIENOTU ES RīCīBU, KAS PAPILDINāTU VALSTU VEIKTOS PASāKUMUS, 2001. GADA OKTOBRī TIKA IZVEIDOTA VESELīBAS AIZSARDZīBAS KOMITEJA, KURā IR AUGSTA LīMEņA VESELīBAS AIZSARDZīBAS MINISTRU PāRSTāVJI, KURI VEIDO KOORDINāCIJAS PAMATSTRUKTūRU, KAS NODROšINA SABIEDRīBAS VESELīBAS AIZSARDZīBAS NOZARES SAGATAVOTīBU UN REAģēšANU GADīJUMOS, JA NOTIEK APZINāTA BIOLOģISKO, ķīMISKO VAI RADIOAKTīVO VIELU IZPLATīšANāS. PAZIņOJUMS [1], kas ietver tam pievienoto progresa ziņojumu par veselības drošības programmas īstenošanu, tika publicēts 2003. gada 2. jūnijā.

SARS epidēmija 2003. gadā aizsāka jaunu laikmetu sabiedrības veselības aizsardzības jomā, proti, līdz šim nezināma slimība, kuras simptomi bija līdzīgi gripai un parastai saaukstēšanās slimībai, sāka strauji izplatīties, izraisot augstu mirstību un saslimstību, atbilstošu vakcīnu un zāļu neesības dēļ slimības izplatību veicināja ātras ceļošanas iespējas un pasaules mēroga tirdzniecība. Šī epidēmija lika galvenokārt pārdomāt sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus attiecībā uz infekcijas slimībām un noteica vajadzību pēc pētījumiem, lai varētu paredzēt efektīvus pretpasākumus. Visbeidzot, epidēmija liecināja par to, ka nepieciešama pasaules mēroga sadarbība, lai iznīcinātu šādas slimības agrīnā stadijā, laicīgi atklājot slimību uzliesmojumus un attiecīgi rīkojoties to izcelsmes vietās. Slimības skarto valstu veiktie pasākumi, Pasaules veselības organizācijai sniedzot atbalstu un norādījumus, palīdzēja izvairīties no katastrofālas tās izplatības; koordinācija ES, pamatojoties uz Agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas sistēmu ( EWRS )[2], veicināja dalībvalstu izpratni par situāciju un gatavību pārtraukt slimības tālāku izplatību.

Pašreiz, ņemot vērā putnu gripas izplatību Āzijā un pasaulē, jāizvērtē pasaules gripas pandēmijas risks, kuram var būt postošas sekas. Komisijas aizstāvētā stratēģija attiecībā uz sagatavotību un reaģēšanu gripas gadījumā Kopienā, ir izklāstīta 2004. gada martā publicētajā darba dokumentā[3]. Secinājumos, kas tika pieņemti 2004. gada jūnija sanāksmē[4], Padome apstiprināja plānu un par prioritāru atzina valstu plānu izstrādi un savstarpēju izmantojamību Stratēģija, kas piemērojama gripas pandēmijas gadījumā, tika pārskatīta un ir pielāgota jaunajām attīstības tendencēm, jo īpaši ņemot vērā Pasaules veselības organizācijas jaunos ieteikumus[5] par gripas pandēmiju un izveidojot Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru ( ECDC )[6], un šī stratēģija ir atsevišķa paziņojuma tēma par sagatavotību gripas pandēmijas gadījumā un attiecīgas rīcības plānošana Eiropas Savienībā[7].

Tā kā konkrētām slimībām paredzēto plānu skaits aizvien pieauga, veselības aizsardzības ministri 2003. gada 6. maija un 2003. gada 2. jūnija Padomes sanāksmēs lūdza Komisiju izstrādāt un sagatavot pamatojumu vispārējiem plāniem, kādi īstenojami sabiedrības veselības aprūpē visa veida neatliekamās palīdzības sniegšanas gadījumā. Šādos vispārējos plānos jāparedz ne tikai medicīniski pretpasākumi, piemēram, diagnozes noteikšana, izolēšana saslimšanas gadījumā un ārstēšana, vakcīnu nodrošināšana un zāles profilaksei riska grupām un visiem iedzīvotājiem, bet arī pasākumi sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, piemēram, pārvietošanās ierobežošana un robežkontrole, telpu slēgšana un atsevišķu teritoriju norobežošana, civilās aizsardzības pasākumi, piemēram, glābšanas operācijas, pārtikas, ūdens, pajumtes un citu galveno priekšmetu nodrošinājums, tirgus pasākumi attiecībā uz pārtiku, dzīvniekiem, augiem un precēm, kā arī ārlietu pasākumi attiecībā uz ārvalstīs esošajiem valsts pilsoņiem, un starptautiskā sadarbība, kuras mērķis ir apturēt slimību vai patogēnu izplatību. Svarīgākais ir tas, ka ir jābūt vajadzīgajām infrastruktūrām, iekārtām un materiāliem, un ar to palīdzību jānodrošina pareiza aizsardzība, bet personām, kuru pienākums ir īstenot šos plānus, jābūt attiecīgi kvalificētām un apgādātām ar piemērotiem individuālās un kolektīvās aizsardzības līdzekļiem, lai viņi varētu pienācīgi veikt savu darbu. Visi šie pasākumi jāpamato ar pienācīgiem zinātniskiem, tehniskiem un sociālekonomiskiem apsvērumiem, tie jāizskaidro un par tiem savlaicīgi jāinformē pilsoņi un attiecīgās trešās personas, lai nodrošinātu atbilstību valsts līmenī un atbilstību un/vai saskaņotību ES un starptautiskajā līmenī.

Šis paziņojums sniedz šādu pamatojumu, izklāstot tos būtiskos elementus, kādi ir jārisina plānošanas procesā, ar kura palīdzību dalībvalstis un Kopiena var izstrādāt un īstenot plānus, kas paredzēti sabiedrības veselības vispārējai aizsardzībai, kā arī ārkārtas situācijām, kas izveidojušās slimības dēļ. Uz šādiem principiem pamatotu plānu izstrāde sekmēs šo plānu koordinēšanu un savstarpējo izmantojamību un sniegs ieguldījumu to īstenošanas efektivitātē.

2. MēRķIS UN DARBīBAS JOMA

ĀRKāRTAS SITUāCIJAS SABIEDRīBAS VESELīBAS AIZSARDZīBAS JOMā GALVENOKāRT IZVEIDOJAS GADīJUMOS, KAD PATOGēNI TIEK PāRNESTI NO CILVēKA UZ CILVēKU VAI TIEK IZPLATīTI AR TāDAS PāRTIKAS VAI PRODUKTU STARPNIECīBU, KAS NAV NEKAITīGI; VAI ARī SASKAROTIES AR DZīVNIEKIEM UN AUGIEM, VAI KAITēJUMU CILVēKIEM IZRAISA BIOLOģISKI, ķīMISKI VAI FIZISKI AKTīVU VIELA IZPLATīBA VIDē. VISāM šīM āRKāRTAS SITUāCIJāM IR KOPīGI IZMANTOJAMIE LīDZEKļI UN RESURSI, UN SEKU PāRVALDīBAS ASPEKTI, KAS JāņEM VēRā, IZSTRāDāJOT PLāNUS āRKāRTAS SITUāCIJāM VAI PLāNUS NEPAREDZēTIEM GADīJUMIEM. ŠAJā PAZIņOJUMā NOTEIKTI GALVENIE STRUKTūRAS MODUļI, KAS TIEK IZMANTOTI VISPāRēJāS SAGATAVOTīBAS PLāNOšANā. Tā PAMATā IR PIEREDZE, KAS GūTA INFORMāCIJAS APMAIņAS CEļā, KOMISIJAI UN DALīBVALSTīM DALOTIES PIEREDZē PAR PLāNIEM ATTIECīBā UZ TO, LAI NOVēRSTU BAKAS UN GRIPAS PANDēMIJU, UN PLAšA MēROGA DARBS, KURā PALīDZīBU SNIEDZ VESELīBAS AIZSARDZīBAS KOMITEJA UN EIROPAS KOPIENAS EPIDEMIOLOģISKāS UZRAUDZīBAS UN INFEKCIJAS SLIMīBU KONTROLES TīKLS [8]. Tā rezultātā tika izstrādāts detalizēts tehnisko vadlīniju dokuments[9], kurā ietverti jautājumi, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība, mērķi, pārbaudāmo jautājumu saraksts un sabiedrības veselības aizsardzības lomu un funkciju sadale starp dalībvalstīm, attiecīgajām Kopienas aģentūrām[10] un Komisijas dienestiem attiecībā uz katru plānošanas procesa nozīmīgāko elementu. Šis tehnisko vadlīniju dokuments tiek pastāvīgi atjaunināts ar dalībvalstu un Kopienas to dienestu atbalstu, kuri ir atbildīgi par Kopienas rīcību attiecīgajā nozarē. Tajā arī izklāstīti tie jautājumi, pie kuriem darbs vēl jāturpina, un papildus centieni, kas nepieciešami, lai informētu un sniegtu ieguldījumu valstu plānos, un uzlabotu koordināciju ES līmenī.

Paziņojuma vispārējais mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt savus plānus un faktūrkreditēšanas nodrošināšana ES līmenī, tostarp izmantojot to tiesību aktu kopumu dažādās nozarēs, kuras ir saistītas ar ārkārtas situāciju plāniem sabiedrības veselības aizsardzības jomā. Paziņojums un tehnisko vadlīniju dokuments nodrošina pamatu svarīgāko elementu izstrādei valstu plānos, paredzot vispārēju stratēģiju, kas piemērojama dažādu sabiedrības veselības apdraudējumu gadījumā, vai nu apdraudējumu gadījumā, kurus iespējams paredzēt (piemēram, gripas pandēmija), vai arī negaidītu apdraudējumu gadījumā (piemēram, SARS epidēmijai līdzīga epidēmija), un to mērķis ir šādu plānu savstarpēja izmantojamība.

Sadarbības sistēma, kura jāievēro, koordinējot plānošanu, lai nodrošinātu vispārējo sagatavotību ES, ietver trīs galvenās darbības: pirmkārt, dalīšanās pieredzē par valstu plāniem, to salīdzinājums un novērtējums, ko veic galvenokārt ar kopēju testu un plānu salīdzinājumu palīdzību, un uzlabojumu ieviešana, pamatojoties uz tiem jautājumiem, kuri īpaši jāpārbauda un kuri izklāstīti tehniskajās vadlīnijās par vispārējas sagatavotības plānošanu; otrkārt, spēkā esošo Kopienas tiesību aktu nozīmes un lomas noteikšana un rūpes par to, lai tie tiktu pilnībā ievēroti valstu plānos, kā arī pārbaude, vai nepieciešams veikt turpmākus Kopienas pasākumus; un treškārt, īstenošanas pasākumu pārbaude un pilnveidošana, kas varētu uzlabot savlaicīgu informācijas plūsmu, kā arī plānu un reaģēšanas pasākumu savstarpēju savietojamību un atbilstību.

3. GALVENIE ELEMENTI, PLāNOJOT VISPāRēJO SAGATAVOTīBU

Galvenie elementi, kuri jānodrošina pilnībā, lai varētu īstenot sabiedrības veselības aizsardzības plānus ārkārtas situācijās, ir šādi:

1. informācijas pārvaldība,

2. saziņa,

3. zinātnes atziņas,

4. sadarbības, vadības un kontroles struktūras,

5. sagatavotība veselības aprūpes nozarē un

6. sagatavotība visās citās nozarēs un starp nozarēm.

Principi un jautājumi, kas ir katra elementa pamatā, ir izklāstīti atsevišķi turpmāk minētajās nodaļās. Pieredze, kas gūta, sadarbojoties plānošanā ES līmenī, liecina, ka spēja reaģēt uz ārkārtas situācijām sabiedrības veselības aizsardzībā jomā lielā mērā atkarīga no tā, cik rūpīgi šie jautājumi ir iepriekš izvērtēti, un vai ir izstrādāti plāni katram no iepriekš minētajiem elementiem.

Katra elementa atsevišķiem jautājumiem nākotnē būs jāvelta īpaša uzmanība, piemēram, nosakot līmeņus konkrētu pretpasākumu ieviešanai, veicot notikuma izmeklēšanu un vides paraugu ņemšanu, izmantojot modeļus lēmumu pieņemšanā, veicot saslimušo diagnosticēšanas un karantīnas procedūras, īstenojot slimnīcu neatliekamās palīdzības sniegšanas un hospitalizēšanas plānus utt. Komisija turpmāk strādās šajās jomās, lai izplatītu labāko praksi un sniegtu dalībvalstīm skaidrāku priekšstatu par labākās prakses iespējām, ko tās var iekļaut savos plānos.

3.1. Informācijas pārvaldība

Informācijas pārvaldība ir ar ārkārtas situāciju saistītās informācijas vākšana, apstrāde, izmantošana un izplatīšana, lai atklātu un identificētu kaitējumus un riskus, ārkārtas situācijā pārraudzītu stāvokli un attīstības gaitu, noteiktu pieejamos līdzekļus un resursus, to sadali un izmantošanu, kā arī to sistēmu stāvokli, ko izmanto dažādu iesaistīto darbinieku informācijas vajadzībām. Informācija ir jebkāda veida apraksts vai attēlojums, kā arī zināšanu sniegšana un izpratnes veidošana par faktu un skaitļu nozīmi. Tā ietver uzraudzību un medicīnisko informāciju, datus, kas iegūti no visa veida sensoriem, kontrolierīcēm un mērierīcēm, klīniskos un epidemioloģiskos datus, veselības aizsardzības un statistikas datus, un datus par produktiem, precēm, infrastruktūru un pakalpojumiem, kas saistīti ar ārkārtas situāciju.

Pienācīga veselības un/vai medicīniskās uzraudzības organizēšana dalībvalstīm jāveic pirms notikuma, un jāuzlabo pēc tā, lai noteiktu iespējamos sabiedrības veselības apdraudējumus, šo apdraudējumu izplatību un apjomu, kā arī to starptautisko nozīmīgumu jau ļoti agrīnā posmā, un lai sekotu notikumu attīstībai un mainīgajiem apstākļiem. Uzraudzība un kontrole pirms notikuma jāattiecina uz lipīgo slimību izraisītiem, toksiskiem, ķīmiskiem, radioloģiskiem un fizikāliem apdraudējumiem, neatkarīgi no tā, vai šādi apdraudējumi ir tīši vai netīši, kā arī uz izmaiņām vidē, ko var pastiprināt dabas parādības, ietekmējot sabiedrības veselību. Uzraudzības standartiem dažādās jomās (cilvēku un veterinārās medicīnas, vides jomā utt.), tostarp slimību gadījumu definīcijas un kontrollīmeņi, ir jābūt visaptverošiem un stingri piemērojamiem. Tā kā pirmās norādes par draudošo notikumu var sniegt avoti, kas atrodas ārpus sabiedrības veselības nozares, piemēram, no plašsaziņas līdzekļiem, veterināriem, tiesībsargājošām iestādēm, drošības dienestiem un citiem, ir nepieciešama sadarbība ar šādiem informācijas avotiem, kā arī šādu informācijas avotu savstarpēja sadarbība.

Kopienai ir bijusi noteicošā loma, nosakot prasības un organizējot uzraudzības un kontroles koordinēšanu visdažādākajās ārkārtas situācijās, izmantojot dažādas ātrās reaģēšanas sistēmas, specializētos uzraudzības tīklus, uzraudzības sistēmas aizsardzībai no radiācijas un informācijas sistēmas attiecībā uz ķīmiskām vielām.

Medicīniskā informācija un preses ziņojumu izvērtējums sniedz noderīgu informāciju riska analīzei un nodrošina iespēju konstatēt aizdomas izraisošas vai neparastas situācijas to sākotnējā stadijā, dodot iespēju laicīgi par tām brīdināt. Dalībvalstis un Komisija ir izstrādājušas iedarbīgus līdzekļus šāda mērķa īstenošanai.

Informācijas pārvaldības organizēšanā ietilpst arī klīniskā un laboratoriskā diagnostika, kuras uzdevums ir gan noteikt nezināmas aktīvas vielas, gan apstiprināt zināmu aktīvu vielu klātbūtni. Dalībvalstis ir atbildīgas par diagnozes noteikšanu, un Kopiena ar references laboratoriju starpniecību un ar ECDC palīdzību nodrošina ES līmeņa sadarbības platformu procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz laboratorijām, un kvalitātes procedūrām, klīnisko datu apkopošanu un otrreizēju apstiprinājumu, ko jāturpina attīstīt turpmāk. Laboratorijām jābūt pieejamām dalībvalstu līmenī un jautājumos, kuru risināšana pārsniedz valsts iespējas, vai kuru risināšana valstij nav iespējama, jāorganizē sadarbība starp Kopienas laboratorijām, lai nodrošinātu šādas iespējas visā ES teritorijā.

Vācot vides paraugus un nosūtot tos uz laboratorijām analīžu veikšanai, ir jāpiemēro aizsardzības pasākumi. Šādu materiālu starptautisku tālāknodošanu reglamentē noteikumi, par kuriem vienojušās attiecīgas ANO iestādes, un ir nepieciešams veikt turpmāku darbu, kurā dalībvalstīm un Komisijai pastāvīgi jāsniedz nozīmīgs ieguldījumu, lai nodrošinātu to, ka netiktu kavēta vai nepamatoti aizkavēta šādu sūtījumu, kuru mērķis ir sabiedrības veselības aizsardzība, tālāka nodošana.

Kad pieņemti lēmumi par atbilstošām darbībām veselības apdraudējuma novēršanai, jāsāk darboties šo pasākumu ietekmes un iespējamo blakusefektu novērošanas sistēmām gadījumā, ja ar parastajām uzraudzības un kontroles sistēmām nepietiek, kā arī jāizstrādā koplietošanas datu bāze, kontaktpunkti un ieteikumi par iespējamo ārstēšanu.

3.2. Saziņa

Precīzas informācijas savlaicīga izplatīšana visos līmeņos ir būtiski nozīmīga, lai līdz minimumam samazinātu nevēlamus un neparedzētus sociālos traucējumus un sekas ekonomikā un lai pēc iespējas palielinātu reaģēšanas efektivitāti. Iepriekšējā sadaļā raksturoto informācijas pārvaldību nav iespējams nodrošināt bez precīzas informācijas savlaicīgas izplatīšanas. Saziņai var būt dažādi veidi, piemēram, teksts, balss un video, un vadības un kontroles vajadzībām jānodrošina pēc iespējas stabilāka saziņa, lai ārkārtas situācijās saglabātu saziņas kanālus pat tad, ja daži sakaru veidi pārstātu darboties; turklāt ir jānodrošina pietiekams dublējums, lai kompensētu atsevišķu sakaru sistēmu (piemēram, telefona sakaru) vai telpu zaudējumu vai pārmērīgas noslogotības dēļ izraisītu darbības pārtraukumu (piemēram, datorsistēmu vai interneta atteici). Ja ir nopietna ārkārtas situācija sabiedrības veselības aizsardzības jomā, esošā vadu sakaru infrastruktūra var būt bojāta vai izpostīta, tādējādi darot neiespējamu vadu sakaru sistēmu izmantojumu. Jānodrošina alternatīva, tostarp bezvadu saziņa.

Pareizu lēmumu pieņemšanā būtiska nozīme ir saziņas procedūrām starp tiem, kuri ir atbildīgi par plānošanu, tiem, kuri ir atbildīgi par sabiedrības veselības jomas galīgā ziņojuma sniegšanu politiskajai lēmējiestādei, un tiem, kuri ir atbildīgi par starpnozaru galīgā ziņojuma sniegšanu šīm iestādēm. Valsts līmeņa lēmējiestāžu un Komisijas rīcībā ir saziņas sistēmas un darbības procedūras standarta gadījumos, kas tām dod iespēju labāk izprast un novērtēt ziņojumu zinātniskās, ekonomiskās, politiskās un sociālās sekas.

Valsts iestādēm efektīvi jāsazinās ar sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem pirms gaidāmajiem notikumiem un prognozējot notikumu gaitu, kas varētu izraisīt ārkārtas situācijas sabiedrības veselības aprūpē, katra nopietna negadījuma agrīnā posmā, tādējādi kļūstot vai nu par nozīmīgāko, vai pat par vienīgo oficiālās informācijas avotu; un šī saziņa jāturpina visā notikuma un tā seku novēršanas laikā. Dalībvalstis, Komisija un attiecīgās ES aģentūras sadarbojas, lai koordinētu šādu saziņu krīzes situācijā un lai to sniegtie ziņojumi būtu rūpīgi un visaptveroši.

Tādēļ ir nepieciešams, lai katrā dalībvalstī, kā arī Komisijā būtu izveidotas saziņas sistēmas un procedūras, kas dotu iespēju iestāžu speciālistiem precīzi un nepārprotami sazināties gan savstarpēji, gan arī sazināties ar profesionāliem darbiniekiem un sabiedrību. Koordinēšanai ir noteicošā loma, lai nodrošinātu konsekvenci un rūpīgumu ES līmenī attiecībā uz paziņojumiem, kas tiek sniegti sabiedrībai, lai saglabātu pārliecību, ka iestādes spēj rīkoties ārkārtas situācijas gadījumā un lai novērstu sabiedrības veselības krīzi. Tādēļ ir jānodrošina precīza ievadāmo datu plūsma un atgriezeniskā saite, nepārtraukta informācijas plūsma un datu pārsūtīšana, kā arī katra iesaistītā darbinieka atbildība vākt, analizēt un pēc pirmā pieprasījuma sniegt attiecīgajām struktūrām pārskatu par uzraudzības un kontroles datiem. Lai nodrošinātu sazināšanos ar kompetentajām iestādēm un lēmuma pieņēmējiem, ir nepieciešams, lai dalībvalstīs un Komisijā 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā darbotos kontaktpunkti; šādi kontaktpunkti jau veic darbību daudzās ES darbības jomās.

3.3. Zinātniskas konsultācijas

Zinātnisku konsultāciju sagatavošana un sniegšana jāintegrē ārkārtas situācijas pārvaldībā, visos līmeņos un jomās izveidojot struktūras, piemēram, ekspertu grupas vai komitejas, kā arī nodrošinot ātras konsultācijas par riska novērtēšanu un zinātniskā un tehniskā pamatojuma izpēti, lai noteiktu reaģēšanas iespējas. Zinātniskās konsultācijas ietver atbalstu vadības un kontroles, kā arī sadarbības struktūrām, lai palīdzētu pieņemt lēmumu par atbilstošām kontroles darbībām, iegūt ekspertu zinātniskos un tehniskos slēdzienus un noteikt izmantojamos resursus.

Dažādajās nozarēs, kuras ir saistītas ar ārkārtas situācijām sabiedrības veselības jomā, ir izveidoti Kopienas mehānismi un struktūras zinātnisku konsultāciju sniegšanai, kas dod iespēju integrēt zinātniskos pierādījumus, kurus sniegušas dalībvalstis un Komisija, kā arī ņemt vērā sociālos un ekonomiskos aspektus. Veselības aizsardzības jomā nozīmīgākās struktūras, kas var sniegt zinātniskas konsultācijas, kuras ir būtiskas ārkārtas situāciju gadījumā sabiedrības veselības jomā, ir Kopīgo pētījumu centrs un sešas Kopienas aģentūras, proti, ECDC , Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūra ( EMEA ), Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde ( EFSA ), Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centrs ( EMCDDA ) un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra (EU-OSHA).

Līdzko tiek konstatēta ārkārtas situācija, ir jābūt peejamiem zinātniskiem norādījumiem, tostarp uz zinātnisko modelēšanu pamatotām prognozēm par reaģēšanas un atveseļošanās iespējām attiecībā uz tādu nozīmīgāko sistēmu atjaunošanu kā, piemēram, ūdensapgāde, kanalizācija, medicīniskie pakalpojumi, zāles, to piegāde u.tml., kā arī norādījumiem par patvēruma vietām, glābšanas struktūrām, aizsarglīdzekļiem, ostām un transporta tīkliem, noliktavām un sakaru sistēmām. Dalībvalstis un Komisija strādā kopā, lai uzlabotu spēju prognozēt situāciju, izmantojot modeļus. Lipīgo slimību jomā ir izveidoti un tiek finansēti koordinēti un reāli funkcionējoši ES prognozes modelējoši līdzekļi[11], kuru mērķis ir noteikt piemērotākās darbības, lai novērstu slimības un tās ierosinātāju izplatību un lai palīdzētu iestādēm, laicīgi informējot par sabiedrības veselības aizsardzības politiku un plānošanas darbībām.

Komisija un attiecīgās ES aģentūras ir izstrādājušas un turpina attīstīt mehānismus, lai dalībvalstīs un ES līmenī ātri saņemtu ekspertu slēdzienu un darītu to pieejamu dalībvalstīm. ES ekspertu saraksti ir lietderīgi, lai vajadzības gadījumā ļautu dalībvalstīm pieprasīt veikt īpašus pakalpojumus.

3.4. Sadarbības, vadības un kontroles struktūras

Reaģēšanai uz ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā ir trīs posmi – konstatēšana, diagnozes noteikšana, kontrole un ārstēšana, taču ārkārtas situācijā visi šie posmi var būt vienlaicīgi. Šo trīs posmu mijiedarbība var radīt nopietnas problēmas, jo tā var apgrūtināt visu iesaistīto darbinieku un resursu spēju veikt pareizos pasākumus un ievērot atbilstošo darbības secību visā reaģēšanas laikā. Vadības un kontroles struktūras saskaras ar sarežģītu uzdevumu risināt šīs problēmas, un tām jāpanāk kontrole pār slimības vai piesārņojuma izplatīšanos iedzīvotāju vidū un vidē, un tas ir dalībvalstu svarīgākais uzdevums.

Prasība nodrošināt pienācīgu vadību un kontroli paredz arī būt lietas kursā par cietušajiem un resursiem, reaģēšanas un sakaru saskaņošanu, informācijas analīzi un pārvaldību, kā arī simulācijas metodes notikumu analīzes un apmācības nolūkiem.

Vadība un kontrole ietver visas plānošanas un reaģēšanas funkcijas un darbības un apvieno tās vienotā veselumā. Tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību daudznozaru reaģēšanas gadījumā tiek organizēta lēmumu pieņemšanas hierarhija iesaistīto darbinieku vidū, tiek izraudzītas atbildīgās personas visām paredzamajām situācijām, jo īpaši, ja ir iesaistīti dažādi dienesti un iestādes, šīs atbildīgās personas konstatē, kas ir jādara, un raugās, lai tiktu veiktas nepieciešamās darbības. Vadības un kontroles struktūru galvenā loma ir noteikt kas, kad un kādā veidā rīkojas, kā tas ietekmē resursus un kāda būs ietekme uz visu reaģēšanas gaitu.

Vadības un kontroles jomā galvenais faktors, ar kuru jārēķinās, ir laiks, bet lielākās grūtības ir neskaidrība, sarežģītība un mainīgums. Dažos gadījumos ir maz informācijas par situāciju vai tās nav vispār, citos gadījumos pieejamā informācija var būt maldinoša, pretrunīga vai nepilnīga. Gandrīz visos gadījumos atbildīgās personas un personāls darbojas, cīnoties ar laika trūkumu, un viņiem ir maz laika būtisku lēmumu pieņemšanai. Atbildīgajām personām jāpārvar nenoteiktība, vienlaikus apzinoties, ka nav iespējams to pilnībā novērst. Vadība un kontrole palīdz atbildīgajām personām efektīvi rīkoties, neraugoties uz sarežģītajiem apstākļiem, taču simulācija ir lietderīgs līdzeklis, ar kura palīdzību var atrisināt sarežģītas situācijas un jau iepriekš paredzēt dažādus iespējamos rezultātus. Tiek meklēts līdzsvars, lai dotu iespēju atbildīgajām personām jebkurā līmenī koncentrēt resursus veicamajai darbībai, vienlaicīgi sekmējot pakļauto darbinieku atjautību un iniciatīvu. Dalībvalstīs valdības līmenī ir izveidots visaptverošs valsts vadības un kontroles centrs, kā arī zemāka līmeņa vadības un kontroles centru tīkls reģionu un vietējā līmenī, kas nodrošina saikni starp iestādēm un dienestiem, kuri ir iesaistīti reaģēšanas sistēmā, ievērojot hierarhiju un horizontālās un vertikālās saziņas kanālus, no kuriem katrs darbojas, ievērojot noteiktas autonomijas un rīcības brīvības robežas.

Dalībvalstu vadības un kontroles centriem nepieciešamas labas sadarbības sistēmas ar citām dalībvalstīm, Komisiju un Kopienas aģentūrām, kā arī ar starptautiskajām organizācijām, jo īpaši ar PVO. Kopienai ir daudz sadarbības sistēmu, no kurām lielākā daļa nodarbojas ar agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas jautājumiem, un kuru darbības pamatā ir Kopienas tiesību akti, jo īpaši radiācijas aizsardzības, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības, augu veselības, civilās aizsardzības, ārlietu, muitas jomās utt. Veselības apdraudējumi, par kuriem saskaņā ar pieņemtajiem kritērijiem ziņo EWRS vai Kopienas ātrās brīdināšanas sistēma bioloģisko, ķīmisko, radioloģisko un kodoluzbrukumu un draudu gadījumos[12] var būt par iemeslu ārkārtas situācijas pasludināšanai sabiedrības veselības jomā un iedarbinās atbilstošas sadarbības un koordinācijas struktūras ES līmenī, kā arī Komisijā.

Komisija veido ARGUS [13], [14] sistēmu, kurā visas Kopienas ātrās brīdināšanas sistēmas un krīzes koordinācijas centrs savstarpēji savienoti ar atbilstošām koordinācijas struktūrām, lai ārkārtas situācijā nodrošinātu savlaicīgu iniciatīvu un reaģēšanu katrā Kopienas politikas jomā.

3.5. Sagatavotība veselības aprūpes nozarē

Rūpes par cietušajiem dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas atkarībā no veselības aprūpes infrastruktūras un aprūpes organizācijām. Neraugoties uz to, plānošanas principos tomēr ir daudz līdzību, tādēļ informācijas apmaiņa šajā jomā būs lietderīga. Turklāt, ja ir nepieciešams sniegt pārrobežu palīdzību, ir jāzina, kādas procedūras tiek piemērotas saņēmējā dalībvalstī. Lai panāktu šādu izpratni, pārskatot un izstrādājot valstu plānus, nepieciešams apmainīties ar informāciju par plānotajām darbībām un palīdzību. Valstu plānos jāparedz nepieciešamais atbalsts krīzes situācijā cietušajiem iedzīvotājiem kopumā, kā arī veselības aprūpes darbiniekiem, un dalībvalstīm jo īpaši jādalās pieredzē šo plānu praktiskajā izpildē, nodrošinot šos resursus.

Resursi, kas paredzēti epidemioloģiskiem pētījumiem un laboratoriskajai izmeklēšanai, ir apvienoti un ievērojamā līmenī ir kopīgi izmantojami ES līmenī, izmantojot sadarbības tīklus un ar Komisijas palīdzību, un tos turpmāk pārraudzīs un to izlietojumu sekmēs ECDC .

Nepieciešams paplašināt procedūras pacientu pārvešanai no vienas dalībvalsts uz citu. Pārrobežu sadarbība, kas ir cieši saistīta ar ātrās palīdzības dienestu un slimnīcu pakalpojumu sniegšanu, dalībvalstīm ir jāplāno visos ES reģionos. Resursu kopīga izmantošana, lai nodrošinātu iespējami plašu personāla un papildus aprīkojuma krājumu izmantojumu starp dalībvalstīm, jau pastāv dažās pierobežas zonās un tiek enerģiski apsvērts to izmantot citās pierobežas zonās. Procedūras resursu, piemēram, mobilo hospitāļu, pārvietošanai ir paredzētas un izstrādātas gan militārās, gan civilās aizsardzības jomā. Dažos apvidos var izmantot mobilos resursus; šajā gadījumā jāizpēta šo resursu koplietošanas iespējas starptautiskā līmenī. Komisija ierosina turpmākajā Kopienas sabiedrības un patērētāju veselības aizsardzības programmā 2007.-2013. gadam[15], atbalstīt projektus, kas paredz izveidot un nodrošināt kvalificētu un pastāvīgi pieejamu sabiedrības veselības aizsardzības ekspertu grupu, kuru līdzīgi kā mobilās laboratorijas, aizsargierīces un izolācijas telpas, ir iespējams nekavējoties izvietot vietās, kur norisinās nopietnākās krīzes veselības jomā.

Dažām slimībām ir jau izstrādātas izolācijas procedūras, tostarp to saslimšanas gadījumu definīcijas, kad nepieciešama slimnieku izolēšana, kā arī gadījumi, kad izolāciju var pārtraukt, citām slimībām tās vēl jāizstrādā. Attiecībā uz jaunām slimībām jānosaka procedūras, lai varētu ātri izstrādāt norādījumus, pamatojoties uz kopīgu vienošanos ES līmenī un ECDC pārraudzībā.

Paredzams, ka pētījumi par veselības apdraudējumu pārvaldību, sniegs iespēju labāk noteikt apdraudējumu un ārstēt cietušos, ierobežojot slimības izplatību un izskaužot apdraudējumu.

Īpaša zinātnisko pētījumu nozare ir jaunu zāļu un medicīnas ierīču izgatavošana. Daudzos veselības apdraudējuma gadījumos nav pieejamas atbilstošas zāles, taču attīstība šajā jomā ir lēna, jo tirgus noiets nav perspektīvs, tādēļ rūpniecības, biotehnoloģiskie uzņēmumi un akadēmiskās aprindas nav pietiekami ieinteresētas ieguldīt līdzekļus šādu zāļu izgatavošanā. Tādēļ ir nepieciešams sekojošais: 1) ES līmeņa mehānisms, lai apzinātu un nodrošinātu tādu zāļu pieejamību un uzglabāšanu, kas pielietojamas nopietnu veselības apdraudējumu gadījumā; Komisija apsver, kādi pasākumi būtu ierosināmi šajā jomā, un 2) ES līmeņa stratēģija, lai sadarbībā ar farmācijas uzņēmumiem izgatavotu prioritāras zāles pret nopietniem veselības apdraudējumiem.

Kopienai farmaceitisko līdzekļu jomā jau ir plašs tiesību aktu klāsts, kas nodrošina labvēlīgus apstākļus, lai izgatavotu un laistu tirgū zāles, tostarp nosacījumi un noteikumi, sekmē pieredzes apmaiņu un EMEA nodrošinātu atbrīvojumu no samaksas par vakcīnām. Turklāt tā arī piešķir līdzekļus saskaņā ar Pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmu attiecībā uz vakcīnām un pretvīrusu zāļu pētījumiem un plāno ieviest jaunu mehānismu, kas ļaus atbalstīt neparedzētas vajadzības veikt pētījumus, kuru nepieciešamību noteikusi infekcijas slimības izraisīta ārkārtas situācija. Komisija ar civilās aizsardzības mehānisma[16] [17] [18], [19] starpniecību dara pieejamu informāciju par zālēm un citiem resursiem, kurus dalībvalstis var darīt pieejamus citām dalībvalstīm, ja tās to lūdz, vai arī jebkurai valstij, kura ir šā mehānisma dalībniece.

Komisija ir jau veikusi virkni pasākumu, kuru mērķis ir darīt pieejamas pretvīrusu zāles un vakcīnas gripas pandēmijas gadījumā[20]. Iesniedzot priekšlikumu Regulai, ar kuru tiktu nodibināts Eiropas Savienības Solidaritātes fonds[21], Komisija ierosina stiprināt un paplašināt iespējas rīkoties ārkārtas situācijās sabiedrības veselības jomā. Tas ietver tūlītēju medicīnisko palīdzību un pasākumus, kas veicami, lai aizsargātu iedzīvotājus no būtiskiem veselības apdraudējumiem, ieskaitot ārkārtas situācijā izmantoto vakcīnu, zāļu, medikamentu, medicīnas iekārtu un infrastruktūras izmaksas. Tomēr šis fonds izmantojams īpašu vajadzību gadījumā, un tas galvenokārt ir paredzēts kā refinansēšanas līdzeklis un tādējādi raksturojams kā reaģēšanas tipa instruments, kuram raksturīgas standarta procedūras, kuru izpilde parasti prasa zināmu laiku. Tādēļ Komisija ir ierosinājusi izveidot tādu finansēšanas mehānismu, kas nodrošinātu mazāku finansējumu, bet to varētu veikt īsā laika posmā.

Priekšlikumā[22] par Kopienas stratēģiskajām vadlīnijām attiecībā uz kohēzijas politiku, lai sekmētu izaugsmi un nodarbinātību (2007-2013), Komisija ierosināja iekļaut aizsardzību pret veselības apdraudējumiem un veselības aizsardzības infrastruktūras trūkumu novēršanu kā turpmākās kohēzijas politikas stratēģiskos kritērijus. Tām dalībvalstīm, kuras plāno attīstīt horizontālās kohēzijas politikas programmas veselības jomā, un tiem reģioniem, kuri gatavojas iekļaut ar veselības aizsardzību saistītās prioritātes savās darbības programmās, Komisija iesaka nodrošināt ciešu saikni starp šīm programmām un valstu sagatavotības plāniem. Īpaša uzmanība jāvelta arī tām iespējām, kuras sniedz gaidāmie kohēzijas politikas instrumenti attiecībā uz teritoriālo sadarbību, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu sadarbību.

3.6. Sagatavotība visās citās nozarēs un starp nozarēm

Procesi, kas nepieciešami, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar ārkārtas situācijām sabiedrības veselības jomā ārpus veselības aizsardzības nozares, darbojas divējādi – tie palīdz sagatavot citu nozaru pārstāvjus sniegt atbalstu sabiedrības veselības aizsardzības iestādēm, iesaistoties ar medicīnu saistītās darbībās, tādās kā, piemēram, pacientu iedalīšana grupās atbilstoši viņu veselības stāvokļa smaguma pakāpei, izolācija, karantīna, ārstēšana, zāļu ievadīšana un vakcinēšana, un tie palīdz arī tādu pasākumu ieviešanā un īstenošanā, ar kādiem parasti nodarbojas citu nozaru pārstāvji, piemēram, loģistika (piemēram, krājumu veidošana – resursi un minimālās prasības pēc aizsarglīdzekļiem, medicīnas ierīcēm un citiem pretpasākumiem), dekontaminācijas jautājumi, elektroenerģijas un dzeramā ūdens piegāde, transporta pasākumi, jo īpaši dalībvalstu teritorijas ieceļošanas un izceļošanas vietās, telekomunikācija, civilā aizsardzība, un civilās aizsardzības operācijas attiecībā uz patvēruma sniegšanu, glābšanu, un dzīvībai īpaši svarīgas piegādes, piemēram, pārtika, ūdens, iekārtas un materiāli, šādu resursu un līdzekļu pārvešana no vienas valsts uz citu; sadarbība starp medicīnas un tiesībsargājošajām iestādēm, lai aizliegtu sabiedriskas pulcēšanās un slēgtu telpas, sadarbība tiesu medicīnas epidemioloģijas jomā un attiecībā uz veikto pretpasākumu (piem., karantīnas, pasažieru sarakstu konfidencialitāte, bīstamo kravu pārvadājumi, muita, kontrole un izpildes procedūras, īpašuma rekvizīcija…) juridiskajiem un ētiskajiem aspektiem.

Jo īpaši Kopienas muitas risku pārvaldības sistēmas būtu jāizmanto, lai informāciju tieši nosūtītu stratēģiskajiem centriem un robežkontroles punktiem. Īstenojot starptautisku muitas sadarbību, tiktu sekmēta piegādes ķēdes drošība un tādējādi vienkāršota ātra piegāde uz mērķa apgabaliem.

Drošības apdraudējumu pārvaldība galvenokārt ir tiesībsargājošo iestāžu funkcija, kuras mērķis ir veikt nepieciešamos pasākumus, paredzot, novēršot un/vai pārtraucot terorisma draudus vai terora aktus. Apdraudējumu pārvaldības jomā vadošā loma ir dalībvalstu tiesībsargājošajām iestādēm vai aģentūrām. Komisija strādā pie tīkla izveides, apvienojot attiecīgās dalībvalstu iestādes, lai nodrošinātu šajā jomā ES līmeņa koordināciju[23].

Dalībvalstu veiktā seku pārvaldība ietver pasākumus, lai atklātu un diagnosticētu slimības izplatīšanos un uzliesmojumu un lai aizsargātu sabiedrības veselību: meklētu, glābtu un sniegtu medicīnisko palīdzību cietušajiem; veiktu cilvēku evakuāciju riska situācijās; aizsargātu pirmos glābējus; novērstu slimības izplatību, veicot kontaktpersonu apzināšanu, veiktu izolāciju un saslimušo ārstēšanu, noteiktu karantīnu saslimušajiem, kā arī noteiktu pārvietošanās ierobežojumus[24] īpašos apgabalos un slēgtu telpas (sabiedriskas tikšanās vietas, skolas, teātrus un citas masu pulcēšanās vietas). Pēdējie divi pasākumi paredz ar veselības aprūpi nesaistītu iestāžu iesaistīšanos, tādēļ nepieciešama koordinācija starp iesaistītajiem dienestiem un iestādēm. Seku pārvaldības uzdevums ir arī atjaunot būtiskus valdības un vietējos dienestus un nodrošināt ārkārtas palīdzību valdībai, uzņēmumiem un indivīdiem, kurus skārušas ārkārtas situācijas sekas. Ja nopietna veselības apdraudējuma gadījumā ir jāsniedz plašāka Kopienas palīdzība, Kopienas civilās aizsardzības mehānisms varētu būt nozīmīgs līdzeklis, lai nekavējoties nodrošinātu šādu palīdzību19. Lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot to centienus, Komisija ir izstrādājusi programmu svarīgāko infrastruktūras objektu aizsardzībai cīņā pret terorismu[25]. Komisija gatavojas publicēt Zaļo grāmatu par Eiropas Programmas svarīgāko infrastruktūras objektu aizsardzībai ( EPCIP )[26] nozīmīgākajiem jautājumiem.

Citu valstu sagatavotība ir būtiska tad, ja Eiropas Savienība ir jāaizsargā no veselības apdraudējumiem, kuri var izplatīties no šīm valstīm ES. Koordinēta pieeja gan ES, gan ārpus ES ir vajadzīga, lai aizsargātu ES pilsoņu veselību no jau zināmiem un neparedzētiem veselības apdraudējumiem. Ciktāl tas skar ārpolitiku, ES jau sadarbojas ar trešām valstīm un starptautiskajām organizācijām, jo īpaši ANO aģentūrām, piemēram, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ( FAO ), PVO, Pasaules Banku u.c., lai palīdzētu valstīm, kuras skārušas sabiedrības veselības ārkārtas situācijas. ES apņemas palīdzēt visām valstīm, kuras lūdz šādu palīdzību, gan sagatavošanas, gan pandēmijas stadijā, jo īpaši mazāk attīstītām un tādēļ arī visneaizsargātākajām valstīm, īpašu uzmanību pievēršot Āfrikai un Āzijai. Turklāt Komisija sekmē aizvien pieaugošu Eiropas kaimiņattiecību politikas ( ENP ) partneru iesaisti Eiropas mēroga sadarbības tīklos, piemēram, attiecībā uz lipīgajām slimībām, un ir izveidojusi rīcības plānus sadarbībai ar Ukrainu, Moldovu, Izraēlu, Jordāniju, Maroku un Tunisiju.

Krīzes situāciju koordinācijas struktūra, pie kuras izveides strādā Komisija un kurai atbalstu sniedz ARGUS sistēmas darbības, nodrošinās koordināciju starp nozarēm nozīmīgu apdraudējumu gadījumos.

4. SECINāJUMI

Šajā paziņojumā izklāstītas vispārējās plānošanas vajadzības un mērķi attiecībā uz ārkārtas situācijām sabiedrības veselības jomā, kā arī nepieciešamība izstrādāt saskaņotu pieeju ES teritorijā un ārpus tās, lai aizsargātu ES pilsoņu veselību gan no jau zināmiem, gan no negaidītiem sabiedrības veselības apdraudējumiem. Ir nepieciešams nepārtraukti integrēt ES politikas atsevišķās jomās izstrādātos plānus un pasākumus vienotā struktūrā, un nodrošināt sabiedrības veselības jomas ārkārtas situāciju visu aspektu kopīgu izvērtējumu, lai nodrošinātu visu iesaistīto nozaru saskaņotas un savlaicīgas darbības un iniciatīvas. Tādēļ ļoti būtiska ir ES sadarbības, vadības un kontroles struktūru apzināšana, cieši kontakti un saziņa reālā laikā starp dalībvalstīm un Komisiju starp tām amatpersonām, kuras ir atbildīgas par plānošanu, kuras ir atbildīgas par galīgā ziņojuma sniegšanu sabiedrības veselības jomā politiskajai lēmējiestādei, un tiem, kuri ir atbildīgi par starpnozaru galīgā ziņojuma sniegšanu šīm iestādēm, un ar šo jautājumu risināšanu jānodarbojas steidzamības kārtā.

Komisija apsvērs arī to, vai pašreizējie ES pasākumi, kādi tiek veikti sabiedrības veselības ārkārtas situācijās, atbilst ātri mainīgajiem apstākļiem un augstākām prasībām vai arī tie ir jāpilnveido un vai ir vajadzīgas jaunas iniciatīvas.

- Komisija turpinās saskaņot visas ES politikas jomas, izmantojot Kopienas ātrās reaģēšanas sistēmu savstarpējo saikni – ARGUS sistēmu, kā arī izmantojot sava krīzes koordinācijas centra struktūras, lai nodrošinātu savlaicīgas iniciatīvas un reaģēšanu katrā politikas nozarē.

- Regulāri atjaunoti dalībvalstu sagatavotības plāni ārkārtas situācijām veselības aprūpes jomā ir galvenais priekšnoteikums, lai varētu adekvāti reaģēt uz sabiedrības veselības apdraudējumiem ES. Komisija turpinās iesākto darbu, kas tika uzsākts, kopīgi lietojot, salīdzinot un pilnveidojot valstu plānus attiecībā uz baku, SARS un gripas gadījumiem, ar Veselības drošības komitejas palīdzību atjauninot tehnisko vadlīniju dokumentu par plānošanas vispārējās sagatavotības dienestiem, un izstrādājot algoritmus, terminoloģiju, kā arī kopīgi saskaņotus vai līdzvērtīgus līmeņus īpašu pretpasākumu ieviešanai. Viens no steidzamākajiem turpmāk veicamajiem uzdevumiem ir organizēt valstu plānu pārbaudes un salīdzinošu pārbaudes procesu. Uzraudzībai, pārbaudēm un mācībām, kuru mērķis ir veicināt šo plānu savietojamību, un kuras jau veiktas sabiedrības veselības ārkārtas situācijās, piemēram, baku un gripas pandēmijas gadījumā, un sabiedrības aizsardzība dabas apstākļu vai tehnoloģiju katastrofu izraisītās ārkārtas situācijās, vajadzētu stiprināt uzticamību valstu plāniem ES līmenī.

- Turklāt vēl bez šīm plānošanas prasībām ir būtiski, lai personas, kuras valstu līmenī faktiski būs atbildīgas par paredzamajiem turpmākajiem notikumiem, pienācīgi veiktu kopīgu darbu, lai izveidotu kopēju tīklu un lai tām būtu vienota izpratne par saskaņotu rīcību ES līmenī; vienīgi tad, ja notiks šāda cilvēku sadarbība, ES pilsoņi varēs būt pārliecināti par to, ka tiem tiks nodrošinātas visas tās priekšrocības, kādas var sniegt pārrobežu sadarbība patiesas krīzes gadījumā.

1 KOM (2003) 320 galīgais, 2.6.2003.

[1] OV L 21, 26.1.2000., 32. lpp.

[2] KOM (2004) 201 galīgais, 26.3.2004.

[3] SAN 104, 9882/4, 2.6.2005.

[4] http://www.who.int/csr/resources/publications/influenza/WHO_CDS_CSR_GIP_2005_5.pdf

[5] OV L 142, 30.4.2004., 1. lpp.

[6] KOM(2005) 607 galīgais 28.11.2005.

[7] OV L 268, 3.10.1998., 1. lpp.

[8] http://europa.eu.int/comm/health/horiz_keydocs_en.htm#3

[9] http://www.europa.eu.int/agencies/index_en.htm

[10] http://europa.eu.int/comm/health/ph_projects/2003/action2/action2_2003_03_en.htm

[11] KOM (2003) 320 galīgais, 2.6.2003.

[12] KOM (2004) 701 galīgais, 24.11.2004.

[13] Komisijas Lēmuma projekts (xxx), ar ko groza tās iekšējo reglamentu

[14] KOM (2005) 115 galīgais

[15] Komisijas Paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai (Dokuments attiecas uz EEZ) - Kopienas civilās aizsardzības mehānismu uzlabošana, KOM (2005) 137, galīgais, 20.4.2005.

[16] Priekšlikums Padomes Regulai, ar ko izveido Ātrās reaģēšanas un sagatavotības instrumentu nozīmīgām ārkārtas situācijām KOM (2005) 113, galīgais, 6.4.2005.

[17] 2005/12/EK: Padomes 2004. gada 20. decembra Lēmums, ar ko groza Lēmumu 1999/847/EK, pagarinot darbības termiņu Kopienas rīcības programmai civilās aizsardzības jomā OV L 6, 8.1.2005., 7. lpp.

[18] 2001/792/EK, EURATOM: Padomes 2001. gada 23. decembra Lēmums, ar ko izveido Kopienas mehānismu pastiprinātas sadarbības veicināšanai civilās aizsardzības palīdzības intervenču jomā OV L 297, 15.11.2001., 7. lpp.

[19] http://europa.eu.int/comm/health/ph_threats/com/Influenza/influenza_key03_en.pdf

21 KOM (2005) 108 galīgais, 6.4.2005.

22 KOM (2005) 304 galīgais, 5.7.2005.

23 KOM (2004) 701 galīgais

24 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK,68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK,90/365/EEK un 93/96/EEK (Dokuments attiecas uz EEZ), publicēts Oficiālajā Vēstnesī L 158, 30/04/2004, 0077 -0123 lpp.

25 20.10.2004. KOM(2004) 702 galīgais

26 KOM (2005) 576 galīgais