27.3.2015

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 83/16

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2015/478

(2015. gada 11. marts)

par kopīgiem importa noteikumiem

(kodificēta redakcija)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 207. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)	Padomes Regula (EK) Nr. 260/2009 (3) ir vairākas reizes būtiski grozīta (4). Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā regula būtu jākodificē.

(2)	Kopējai tirdzniecības politikai būtu jābalstās uz vienādiem principiem.

(3)	Eiropas Kopiena ir noslēgusi līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu. Minētā līguma 1.A pielikums cita starpā ietver 1994. gada Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (“VVTT 1994”) un Nolīgumu par aizsargpasākumiem.

(4)

Nolīgums par aizsargpasākumiem palīdz precizēt un stiprināt VVTT 1994 un konkrēti tās XIX panta nozares. Šis nolīgums liek atcelt aizsargpasākumus, kas neietilpst šajos noteikumos, tādus kā voluntāri eksporta ierobežojumi, kontrolēti tirdzniecības noteikumi un cita līdzīga importa vai eksporta kārtība.

(5)

Nolīgums par aizsargpasākumiem attiecas arī uz ogļu un tērauda ražojumiem. Kopējie importa noteikumi, jo īpaši attiecībā uz aizsargpasākumiem, tādēļ attiecas arī uz šiem ražojumiem, ciktāl tas nav pretrunā pasākumiem, ko var veikt, lai piemērotu nolīgumu, kas konkrēti attiecas uz ogļu un tērauda ražojumiem.

(6)	Tekstilpreces, uz ko attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 517/94 (5), Savienības un starptautiskā līmenī ir pakļautas īpašam režīmam. Tādēļ uz tām nebūtu jāattiecina šī regula.

(7)	Dalībvalstīm būtu jāinformē Komisija par jebkuriem draudiem, ko rada importa tendences, kuru dēļ var rasties vajadzība sākt Savienības uzraudzību vai piemērot aizsargpasākumus.

(8)	Komisijai šādos gadījumos būtu jāpārbauda importa nosacījumi, importa tendences, dažādi tautsaimniecības un tirdzniecības stāvokļa aspekti un vajadzības gadījumā veicamie pasākumi.

(9)

Gadījumā, ja jau agrāk piemēro Savienības uzraudzību, kā priekšnoteikums tam, lai attiecīgos ražojumus laistu brīvā apgrozībā, būtu jāparedz tāds uzrādāms uzraudzības dokuments, kas atbilstu vienādajiem kritērijiem. Pēc importētāja iesnieguma dalībvalstu iestādēm šis dokuments noteiktā laikā būtu jāizdod, importētājam šādi tomēr negūstot tiesības importēt. Tādēļ uzraudzības dokumentam vajadzētu būt spēkā vienīgi tikmēr, kamēr nemainās importa noteikumi.

(10)	Dalībvalstīm un Komisijai būtu pēc iespējas pilnīgi jāapmainās ar informāciju, kas gūta no Savienības uzraudzības.

(11)	Apstiprināt aizsargpasākumus, ko prasa Savienības intereses, ir Komisijas pienākums. Šīs intereses būtu jāapsver kopumā, un tām jo īpaši būtu jāaptver ražotāju, lietotāju un patērētāju intereses Savienībā.

(12)

Aizsargpasākumus pret kādu PTO dalībvalsti var apsvērt vienīgi gadījumā, ja Savienībā attiecīgos ražojumus importē tik ļoti lielā daudzumā un ar tādiem noteikumiem vai nosacījumiem, kas rada vai draud radīt nopietnus kaitējumus līdzīgu vai tieši konkurējošu ražojumu ražotājiem Savienībā, ja vien starptautiskas saistības nepieļauj atkāpes no šā noteikuma.

(13)	Būtu jādefinē termini “nopietns kaitējums”, “nopietna kaitējuma draudi” un “ražotāji Savienībā”, un būtu jāizstrādā precīzi kritēriji, lai varētu aprēķināt kaitējumus.

(14)	Pirms jebkura aizsargpasākuma piemērošanas būtu jāveic izmeklēšana, tomēr Komisija patur tiesības steidzamos gadījumos piemērot pagaidu pasākumus.

(15)	Vajadzētu būt sīki izstrādātiem noteikumiem par izmeklēšanas sākšanu, vajadzīgajām pārbaudēm un apskatēm, to, kā eksportētājvalstis un ieinteresētās personas var piekļūt savāktajai informācijai, iesaistīto personu uzklausīšanu un šīm personām dotām iespējām izteikt savus viedokļus.

(16)	Šajā regulā noteiktie izmeklēšanas noteikumi nav pretrunā Savienības vai valstu noteikumiem par dienesta noslēpumu.

(17)	Tāpat ir jānosaka termiņi, cik drīz jāsāk izmeklēšana un cik drīz jāpieņem lēmums par to, vai pasākumi ir piemēroti vai ne, lai nodrošinātu to, ka šādus lēmumus pieņem ātri, un lai palielinātu juridisko noteiktību attiecīgajiem uzņēmējiem.

(18)	Gadījumos, kad aizsargpasākumi ir kvotu formā, tās principā nebūtu jānosaka mazākas par importa vidējo apjomu, kas pastāvējis vismaz trīs gadus ilgā atsauces laikposmā.

(19)

Gadījumos, kad kāda kvota ir sadalīta starp piegādātājvalstīm, katras valsts kvotu var noteikt, noslēdzot nolīgumu ar šīm valstīm vai arī pamatojoties uz importa apjomu atsauces laikposmā. Tomēr vajadzētu būt iespējai atkāpties no šiem noteikumiem, ja nodarīts nopietns kaitējums vai imports nesamērīgi palielinājies, ar noteikumu, ka notiek paredzētās konsultācijas PTO Aizsargpasākumu komitejas aizgādībā.

(20)	Būtu jānosaka maksimāli pieļaujamais aizsargpasākumu darbības ilgums un jāizstrādā konkrēti noteikumi šādu pasākumu pagarināšanai, pakāpeniskai liberalizācijai un pārskatīšanai.

(21)	Būtu jānosaka apstākļi, kādos no aizsargpasākumiem atbrīvo ražojumus, kuru izcelsme ir kādā jaunattīstības valstī, kas ir PTO dalībvalsts.

(22)

Var izrādīties, ka uzraudzība vai aizsargpasākumi vienā vai vairākos Savienības reģionos ir piemērotāki nekā pasākumi, kas attiecas uz visu Savienību. Šādi pasākumi tomēr būtu jāatļauj tikai izņēmuma kārtā un tad, ja nav citu iespēju. Jānodrošina tas, lai tie būtu pagaidu pasākumi un lai tie izraisītu pēc iespējas mazākus traucējumus iekšējā tirgus darbībā.

(23)	Importa noteikumu vienādības labad formalitātēm, kas jāpilda importētājiem, vajadzētu būt vienkāršām un vienādām neatkarīgi no tā, kur preces muito. Tādēļ ir vēlams nodrošināt to, ka visas formalitātes pilda, izmantojot veidlapas, kas atbilst šai regulai pievienotajam paraugam.

(24)	Uzraudzības dokumentiem, kas izdoti sakarā ar Savienības veiktiem uzraudzības pasākumiem, vajadzētu būt spēkā visā Savienībā neatkarīgi no tā, kura dalībvalsts tos izdevusi.

(25)	Šīs regulas īstenošanai ir vajadzīgi vienoti nosacījumi, lai pieņemtu pagaidu un galīgos aizsardzības pasākumus un lai noteiktu iepriekšējas uzraudzības pasākumus. Komisijai minētie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (6).

(26)

Uzraudzības un pagaidu pasākumu pieņemšanai būtu jāpiemēro konsultēšanās procedūra, ņemot vērā šādu pasākumu ietekmi un to loģisko saistību ar galīgo aizsardzības pasākumu pieņemšanu. Ja pasākumu piemērošanas kavēšanās varētu radīt grūti labojamu kaitējumu, jāļauj Komisijai pieņemt tādus pagaidu pasākumus, kurus piemēro nekavējoties,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĒJI PRINCIPI

1. pants

1.   Šī regula attiecas uz tādu ražojumu importu, kuru izcelsme ir trešās valstīs, izņemot:

a)	tekstilizstrādājumus, uz ko attiecas īpaši importa noteikumi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 517/94;

b)	ražojumus, kuru izcelsme ir konkrētās trešās valstīs, kas uzskaitītas Padomes Regulā (EK) Nr. 625/2009 (7).

2.   Panta 1. punktā minētos ražojumus brīvi importē Savienībā un attiecīgi, ciktāl tas nav pretrunā aizsargpasākumiem, ko var sākt saskaņā ar V nodaļu, uz tiem neattiecina nekādus kvantitatīvos ierobežojumus.

II NODAĻA

INFORMĀCIJAS UN KONSULTĀCIJU PROCEDŪRAS SAVIENĪBĀ

2. pants

Ja parādās importa tendences, kas prasa ieviest uzraudzību vai aizsargpasākumus, dalībvalstis par to informē Komisiju. Šī informācija ietver pieejamos pierādījumus, kas noteikti, pamatojoties uz 9. pantā minētajiem kritērijiem. Komisija tūlīt nodod šo informāciju visām dalībvalstīm.

3. pants

1.   Komisijai palīdz Aizsardzības pasākumu komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

4.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

5.   Ievērojot Regulas (ES) Nr. 182/2011 3. panta 5. punktu, ja izmanto rakstisko procedūru, lai pieņemtu galīgos pasākumus, ievērojot šīs regulas 16. pantu, minēto procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja priekšsēdētāja noteiktajā termiņā tā nolemj priekšsēdētājs vai to pieprasa komitejas locekļu vairākums, kā definēts Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 1. punktā. Ja citos gadījumos, kad komitejā notiek apspriedes par pasākuma projektu, tiek izmantota rakstiskā procedūra, minēto procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja priekšsēdētāja noteiktajā termiņā tā nolemj priekšsēdētājs vai to pieprasa vienkāršs komitejas locekļu vairākums. Ja citos gadījumos, kad komitejā nenotiek apspriedes par pasākuma projektu, tiek izmantota rakstiskā procedūra, šādu procedūru izbeidz, nepanākot rezultātu, ja priekšsēdētāja noteiktajā termiņā tā nolemj priekšsēdētājs vai to pieprasa vismaz ceturtā daļa komitejas locekļu.

III NODAĻA

IZMEKLĒŠANAS PROCEDŪRA SAVIENĪBĀ

4. pants

1.   Neskarot 7. pantu, izmeklēšana Savienībā notiek, pirms tiek piemēroti jebkādi aizsargpasākumi.

2.   Ņemot par pamatu 9. pantā minētos faktorus, izmeklēšana tiecas noskaidrot, vai aplūkojamo ražojumu imports rada vai draud radīt nopietnus kaitējumus attiecīgiem ražotājiem Savienībā.

3.   Izmanto šādas definīcijas:

a)	“nopietns kaitējums” nozīmē nopietnu, vispārēju stāvokļa pasliktināšanos ražotājiem Savienībā;

b)	“nopietna kaitējuma draudi” nozīmē nopietnu kaitējumu, kas nekādi nav novēršams;

c)	“ražotāji Savienībā” nozīmē visus līdzīgu vai tieši konkurējošu ražojumu ražotājus, kas darbojas Savienības teritorijā, vai arī tādus, kuru ražoti līdzīgi vai tieši konkurējoši ražojumi kopā dod lielāko daļu no šādiem Savienībā ražotiem izstrādājumiem.

5. pants

1.   Ja Komisijai ir skaidrs, ka pierādījumi ir pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu, Komisija sāk izmeklēšanu mēneša laikā pēc tam, kad no dalībvalsts saņemta informācija, un publicē paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētajā paziņojumā:

a)	sniedz saņemtās informācijas kopsavilkumu un nosaka, ka visa svarīgā informācija jādara zināma Komisijai;

b)	nosaka termiņu, kurā ieinteresētās personas var rakstiski darīt zināmus savus viedokļus un iesniegt informāciju, ja šie viedokļi un informācija izmeklēšanā jāņem vērā;

c)	nosaka termiņu, kurā ieinteresētās personas var pieteikties, lai Komisija tās mutiski uzklausītu saskaņā ar 4. punktu.

Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, uzsāk izmeklēšanu.

Parasti 21 dienas laikā no dienas, kad Komisija ir saņēmusi informāciju, Komisija nodrošina dalībvalstīm informāciju par saņemtās informācijas analīzi.

2.   Komisija pieprasa visu informāciju, ko tā atzīst par vajadzīgu, un, ja uzskata to par lietderīgu, darījusi to zināmu dalībvalstīm, cenšas pārbaudīt minēto informāciju, vēršoties pie importētājiem, tirgotājiem, aģentiem, ražotājiem, tirdzniecības apvienībām un organizācijām.

Tās dalībvalsts personāls, kuras teritorijā notiek minētās pārbaudes, palīdz Komisijai veikt šo uzdevumu, ja vien minētā dalībvalsts to vēlas.

3.   Dalībvalstis, pēc Komisijas lūguma un ievērojot tās noteiktās procedūras, sniedz Komisijai informāciju, kas ir to rīcībā, par to, kā attīstās tirgus ražojumiem, attiecībā uz kuriem veic izmeklēšanu.

4.   Ieinteresētās personas, kas pieteikušās saskaņā ar 1. punkta pirmo daļu, un eksportētājvalsts pārstāvji pēc rakstiska lūguma var pārbaudīt visu informāciju, kas Komisijai darīta zināma izmeklēšanas sakarā, izņemot iekšējo dokumentāciju, ko sagatavojušas Savienības vai tās dalībvalstu iestādes, ar noteikumu, ka šī informācija ir būtiska to lietas izklāstā un nav konfidenciāla 8. panta nozīmē, un Komisija to izmanto izmeklēšanā.

Ieinteresētās personas, kas pieteikušās, var Komisijai darīt zināmus savus viedokļus par attiecīgo informāciju. Šos viedokļus var ņemt vērā, ja tos pamato pietiekami pierādījumi.

5.   Komisija var uzklausīt ieinteresētās personas. Šīs personas jāuzklausa, ja tās termiņā, kas noteikts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā paziņojumā, iesniegušas rakstisku pieteikumu ar norādi, ka izmeklēšanas iznākums faktiski var ietekmēt šīs personas un ka pastāv īpaši iemesli tās uzklausīt.

6.   Ja informācija nav sniegta šajā regulā noteiktā termiņā vai termiņā, ko Komisija noteikusi saskaņā ar šo regulu, vai ja izmeklēšana ir stipri traucēta, konstatācijas var veikt, balstoties uz pieejamajiem faktiem. Ja Komisija konstatē, ka kāda ieinteresētā persona vai trešā persona tai sniegusi nepareizu vai maldīgu informāciju, tā neņem vērā minēto informāciju un izmanto pieejamos faktus.

7.   Ja Komisijai rodas iespaids, ka trūkst pierādījumu, kas pamatotu izmeklēšanu, tā mēneša laikā pēc tam, kad no dalībvalstīm saņemta informācija, par savu lēmumu informē dalībvalstis.

6. pants

1.   Izmeklēšanas beigās Komisija iesniedz komitejai ziņojumu par izmeklēšanas rezultātiem.

2.   Ja Komisija deviņu mēnešu laikā no izmeklēšanas sākuma atzīst, ka Savienības uzraudzības pasākumi vai aizsardzības pasākumi nav vajadzīgi, izmeklēšanu mēneša laikā pārtrauc. Komisija izbeidz izmeklēšanu saskaņā ar 3. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

3.   Ja Komisija atzīst, ka ir vajadzīgi Savienības uzraudzības pasākumi vai aizsargpasākumi, tā saskaņā ar IV un V nodaļu pieņem vajadzīgos lēmumus ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc izmeklēšanas sākuma. Ārkārtas apstākļos šo termiņu var pagarināt ne vairāk kā par diviem mēnešiem; tad Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē paziņojumu, kurā dara zināmu pagarinājuma ilgumu un īsi min tā iemeslus.

7. pants

1.   Šīs nodaļas noteikumi neliedz katrā laikā sākt uzraudzības pasākumus saskaņā ar 10. līdz 14. pantu vai pagaidu aizsargpasākumus saskaņā ar 15., 16. un 17. pantu.

Pagaidu aizsargpasākumus piemēro:

a)	kritiskos apstākļos, kas prasa tūlītēju rīcību, kā arī tad, ja kavēšanās radītu zaudējumus, ko grūti labot; kā arī

b)	ja iepriekšējs nolēmums dod skaidru liecību par to, ka importa palielinājums ir radījis vai draud radīt nopietnu kaitējumu.

Šādu pasākumu ilgums nepārsniedz 200 dienas.

2.   Pagaidu aizsargpasākumi izpaužas kā muitas nodokļa palielinājums (neatkarīgi no tā, vai šis nodoklis līdzinās nullei vai ir lielāks), ja šāda rīcība var novērst vai labot nopietno kaitējumu.

3.   Komisija tūlīt veic tādus izmeklēšanas pasākumus, kas vēl joprojām ir vajadzīgi.

4.   Ja pagaidu aizsargpasākumus atceļ tāpēc, ka nav noticis nopietns kaitējums vai nepastāv nopietna kaitējuma draudi, pagaidu pasākumu dēļ ievāktos muitas nodokļus pēc iespējas drīz automātiski atmaksā. Piemēro Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (8) 235. pantā un turpmākajos pantos noteikto procedūru.

8. pants

1.   Informāciju, ko saņem saskaņā ar šo regulu, izmanto tikai tam mērķim, kam tā lūgta.

2.   Komisija un dalībvalstis, ietverot to abu ierēdņus, neizpauž jebkādu konfidenciālu informāciju, ko tās saņēmušas, ievērojot šo regulu, vai jebkādu konfidenciāli sniegtu informāciju bez informācijas sniedzēja īpašas atļaujas.

3.   Katrā lūgumā ievērot konfidencialitāti norādāmi iemesli, kāpēc šī informācija ir konfidenciāla.

Ja tomēr rodas iespaids, ka lūgums ievērot konfidencialitāti nav pamatots, un ja informācijas sniedzējs nedz vēlas to darīt plaši pieejamu, nedz arī atļauj to izpaust tiklab vispārīgi, kā arī kopsavilkumā, attiecīgo informāciju var atstāt bez ievērības.

4.   Informāciju katrā ziņā uzskata par konfidenciālu, ja tās izpaušana var būtiski negatīvi iespaidot šādas informācijas sniedzēju vai tās avotu.

5.   Panta 1. līdz 4. punkts neliedz Savienības iestādēm atsaukties uz vispārpieejamu informāciju un jo īpaši uz iemesliem, kuru dēļ pieņemti lēmumi saskaņā ar šo regulu. Šīs iestādes tomēr ņem vērā attiecīgo juridisko un fizisko personu likumīgās intereses neatklāt komercnoslēpumus.

9. pants

1.   Pārbaudot importa tendences, apstākļus, kādos tas notiek, kā arī nopietno kaitējumu vai nopietnā kaitējuma draudus, ko ražotājiem Savienībā rada šāds imports, īpaši jāņem vērā šādi faktori:

a)	importēto preču apjoms, jo īpaši – ja tas nopietni palielinājies absolūtā izteiksmē vai attiecībā pret ražošanas vai patēriņa līmeni Savienībā;

b)	importēto preču cena, jo īpaši – ja cenas ir pārlieku pazeminātas salīdzinājumā ar līdzīgu ražojumu cenām Savienībā;

c)

iespaids uz ražotājiem Savienībā, ko rāda dažu ražošanas faktoru attīstības tendences: — ražošanas apjoms, — ražošanas jaudu izmantojums, — krājumi, — noiets, — tirgus daļa, — cenas (t. i., cenas pazeminātas vai novērsta cenu celšanās, kas citādi būtu notikusi), — peļņa, — peļņas samērojums ar ieguldīto kapitālu, — naudas plūsma, — nodarbinātība;

d)	citi faktori, kas nav importa tendences un kuri rada vai var radīt kaitējumu attiecīgiem ražotājiem Savienībā.

2.   Ja nopietna kaitējuma draudi apstiprinās, Komisija pārbauda arī, vai var skaidri paredzēt to, ka konkrētais stāvoklis draud izvērsties par faktisku kaitējumu.

Šajā ziņā var ņemt vērā šādus faktorus:

a)	to, cik ātri palielinās eksports uz Savienību;

b)	to, kāda konkrētā brīdī ir izcelsmes valsts vai eksportētājvalsts eksporta jauda vai kāda tā var būt tuvā nākotnē, kā arī iespējamību, ka šo jaudu izmantos, lai eksportētu preces uz Savienību.

IV NODAĻA

UZRAUDZĪBA

10. pants

1.   Ja importa tendences ražojumiem, kuru izcelsme ir trešā valstī un uz kuriem attiecas šī regula, draud radīt kaitējumu ražotājiem Savienībā un ja Savienības intereses to prasa, šo ražojumu importu atkarībā no apstākļiem var pakļaut:

a)	Savienības retrospektīvai uzraudzībai, ko veic saskaņā ar noteikumiem, kas ietverti 2. punktā minētajā lēmumā;

b)	iepriekšējai Savienības uzraudzībai, ko veic saskaņā ar 11. pantu.

2.   Komisija pieņem lēmumu sākt uzraudzību, izmantojot īstenošanas aktus saskaņā ar 3. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

3.   Uzraudzības pasākumi ir spēkā ierobežotu laiku. Ja vien nav paredzēts citādi, tie zaudē spēku sešus mēnešus pēc tam, kad apritējis pusgads, kurā šie pasākumi ieviesti.

11. pants

1.   Ražojumus, kas pakļauti Savienības iepriekšējai uzraudzībai, brīvā apgrozībā var laist vienīgi tad, ja uzrādīts uzraudzības dokuments. Dalībvalstu izvēlētās kompetentās iestādes šādus dokumentus par jebkuru prasīto apjomu izdod bez maksas ilgākais piecu darbdienu laikā kopš dienas, kad kompetentā attiecīgas valsts iestāde saņēmusi kāda Savienības importētāja pieteikumu neatkarīgi no viņa darījumdarbības vietas Savienībā. Šādu pieteikumu uzskata par saņemtu attiecīgās valsts kompetentā iestādē ne vēlāk kā trīs darbdienas pēc tā iesniegšanas, ja vien nav pierādīts pretējais.

2.   Uzraudzības dokumentu izdod, izmantojot veidlapu, kas atbilst I pielikuma paraugam.

Ja vien attiecīgais lēmums noteikt uzraudzību neparedz citādi, importētāja uzraudzības dokumentu pieteikumā ir vienīgi šādi dati:

a)	pieteikuma iesniedzēja pilns vārds un adrese (tostarp tālruņa un faksa numurs un varbūtējs valsts kompetentajā iestādē reģistrēts iesniedzēja identifikācijas numurs), kā arī PVN reģistrācijas numurs, ja pieteikuma iesniedzējs ir PVN maksātājs;

b)	vajadzības gadījumā pieteikuma iesniedzēja izraudzīta deklarētāja vai kāda pārstāvja pilns vārds un adrese (tostarp tālruņa un faksa numurs);

c)	preču apraksts, ieskaitot to: — tirdzniecības nosaukumu, — kombinētās nomenklatūras kodu, — izcelsmes vietu un nosūtīšanas vietu;

d)	deklarētais daudzums, kas izteikts kilogramos un vajadzības gadījumā visās citās papildu vienībās (pāros, gabalos utt.);

e)	preču CIF vērtība Savienības robežās, kas izteikta euro;

f)	sekojošais paziņojums, ko pieteikuma iesniedzējs datējis un parakstījis, savu vārdu norādot ar lielajiem burtiem: “Es ar savu parakstu apliecinu, ka šajā pieteikumā sniegtā informācija ir patiesa un godprātīga un ka es veicu uzņēmējdarbību Savienībā.”

3.   Uzraudzības dokumenti ir spēkā visā Savienībā neatkarīgi no tā, kura dalībvalsts to izdevusi.

4.   Ja izrādās, ka darījumā iekļauto ražojumu vienības cena pārsniedz uzraudzības dokumentā uzrādīto cenu par nepilniem 5 % vai ka importam paredzēto ražojumu kopvērtība vai kopapjoms uzraudzības dokumentā uzrādīto kopvērtību vai kopapjomu pārsniedz par nepilniem 5 %, tas neliedz šos ražojumus laist brīvā apgrozībā. Komisija, uzklausījusi komitejā paustos viedokļus, kā arī ņemot vērā ražojumu iedabu un citas īpašas attiecīgo darījumu iezīmes, var noteikt citus procentus, kas parastos apstākļos tomēr nepārsniedz 10 %.

5.   Uzraudzības dokumentus var izmantot tikai tikmēr, kamēr liberalizēta importa noteikumi ir spēkā attiecībā uz attiecīgajiem darījumiem. Šādus uzraudzības dokumentus nekādā gadījumā nedrīkst izmantot pēc tam, kad beidzies laiks, kas noteikts reizē un ar to pašu procedūru kā uzraudzības sākšana, un šie dokumenti ņem vērā ražojumu iedabu un citas īpašas attiecīgo darījumu iezīmes.

6.   Ja atbilstīgi 10. pantam pieņemts lēmums to prasa, ar ražojumu izcelsmes sertifikātiem jāpierāda to ražojumu izcelsme, kuri ir Savienības uzraudzībā. Šis punkts neietekmē citus noteikumus, kas attiecas uz jebkura šāda sertifikāta uzrādīšanu.

7.   Ja ražojumiem, kas ir iepriekšējā Savienības uzraudzībā, kādā dalībvalstī piemēro reģionālus aizsargpasākumus, šīs dalībvalsts piešķirta importa atļauja var aizstāt uzraudzības dokumentu.

8.   Uzraudzības dokumentu veidlapas un to izrakstus sastāda divos eksemplāros, no kuriem vienu, uz kura atzīmē “Pieteikuma iesniedzēja eksemplārs” un ko numurē ar 1, izsniedz pieteikuma iesniedzējam, bet otru, uz kura atzīmē “Kompetentās iestādes eksemplārs” un ko numurē ar 2, patur dokumenta izdevēja iestāde. Administratīviem mērķiem kompetentās iestādes 2. veidlapai var pievienot papildu kopijas.

9.   Veidlapas drukā uz balta papīra bez koka šķiedrvielām, kas sagatavots rakstīšanai un sver 55 līdz 65 g kvadrātmetrā. Veidlapu izmērs ir 210 × 297 mm; rindstarpām jābūt 4,24 mm (viena sestā daļa collas); izkārtojums veidlapā ir precīzi jāievēro. Pirmā eksemplāra, t. i., paša uzraudzības dokumenta, abām pusēm fonā ir dzeltens drukāts gijošēts raksts, kas atklāj jebkādus mehāniskus vai ķīmiskus viltojumus.

10.   Par veidlapu iespiešanu atbild dalībvalstis. Veidlapas var iespiest arī iespiedēji, ko izvēlējusies dalībvalsts, kurā tie veic uzņēmējdarbību. Pēdējā gadījumā uz katras veidlapas jābūt atsaucei par dalībvalsts norīkojumu. Uz katras veidlapas jābūt norādei par iespiedēja nosaukumu un adresi vai marķējumam, pēc kura iespiedēju var pazīt.

12. pants

Ja kāda ražojuma imports nav pakļauts iepriekšējai Savienības uzraudzībai, Komisija saskaņā ar 17. pantu var ieviest importa uzraudzību vienā vai vairākos Savienības reģionos. Tiklīdz Komisija ir nolēmusi ieviest uzraudzību, tā dalībvalstīm sniedz informāciju.

13. pants

1.   Ražojumus, kas pakļauti reģionālai uzraudzībai, attiecīgā reģionā var laist brīvā apgrozībā vienīgi tad, ja tiek uzrādīts uzraudzības dokuments. Attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) izraudzītā kompetentā iestāde izdod šādu dokumentu par jebkuru vajadzīgo apjomu bez maksas ilgākais piecu darbdienu laikā kopš dienas, kad attiecīgās valsts kompetentā iestāde saņēmusi kāda Savienības importētāja pieteikumu neatkarīgi no tā, kurā vietā ir viņa darījumdarbības vieta Savienībā. Šo pieteikumu uzskata par saņemtu attiecīgās valsts kompetentā iestādē ne vēlāk kā trīs darbdienas pēc tā iesniegšanas, ja vien nav pierādīts pretējais. Uzraudzības dokumentus var izmantot tikai tikmēr, kamēr importa liberalizācijas noteikumi paliek spēkā attiecībā uz attiecīgajiem darījumiem.

2.   Piemēro 11. panta 2. punktu.

14. pants

1.   Savienības vai reģionālas uzraudzības gadījumā dalībvalstis ik mēneša pirmajās desmit dienās dara Komisijai zināmu:

a)	iepriekšējas uzraudzības gadījumā – sīkas ziņas par naudas summām (ko aprēķina no CIF cenas) un preču apjomu, par ko iepriekšējā laikposmā izdoti uzraudzības dokumenti;

b)	jebkurā gadījumā – sīkas ziņas par importu laikposmā pirms a) apakšpunktā minētā laikposma.

Dalībvalstu sniegto informāciju klasificē pēc ražojumiem un pēc valstīm.

Citādus noteikumus var noteikt reizē un tādā pašā kārtā, kā paredzot uzraudzības pasākumus.

2.   Ražojumu iedabas vai īpašu apstākļu dēļ Komisija pēc dalībvalsts lūguma vai pati pēc savas ierosmes var grozīt šīs informācijas sniegšanas grafikus.

3.   Komisija attiecīgi informē dalībvalstis.

V NODAĻA

AIZSARGPASĀKUMI

15. pants

1.   Ja kādus ražojumus Savienībā importē tik ļoti lielā daudzumā un/vai ar tādiem noteikumiem vai nosacījumiem, kas izraisa vai draud izraisīt nopietnu kaitējumu ražotājiem Savienībā, Komisija, lai aizsargātu Savienības intereses, pēc kādas dalībvalsts lūguma vai pati pēc savas iniciatīvas var:

a)	ierobežot derīguma laiku uzraudzības dokumentiem 11. panta nozīmē, kurus izdod pēc tam, kad šis pasākums stājies spēkā;

b)	mainīt importa noteikumus attiecīgajiem ražojumiem, to laišanu brīvā apgrozībā padarot atkarīgu no uzrādītās importa atļaujas, kuras piešķiršanu regulē tādi noteikumi un ko pakļauj tādiem ierobežojumiem, kādus nosaka Komisija.

Šā punkta a) un b) apakšpunktā minētie pasākumi stājas spēkā nekavējoties.

2.   Attiecībā uz PTO dalībvalstīm 1. punktā minētos pasākumus veic tikai tad, ja ir izpildīti abi minētā punkta pirmajā daļā minētie nosacījumi.

3.   Ieviešot kvotu, jo īpaši ņem vērā:

a)	vēlamību pēc iespējas saglabāt ierastās tirdzniecības plūsmas;

b)	preču apjomu, kas eksportēts saskaņā ar līgumiem, kuri noslēgti ar normāliem noteikumiem, pirms stājies spēkā aizsargpasākums šīs nodaļas nozīmē, ja attiecīgā dalībvalsts par šiem līgumiem ziņojusi Komisijai;

c)	to, ka jāvairās radīt šķēršļus tā mērķa sasniegšanai, kura dēļ ieviesta kvota.

Nevienu kvotu nedrīkst noteikt mazāku nekā vidējais importa apjoms pēdējos trijos atsauces gados, par kuriem pieejama statistika, ja vien nav jāparedz citāds apjoms, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu.

4.   Gadījumos, kad kvota ir sadalīta piegādātājvalstu starpā, par sadali var vienoties ar tām piegādātājvalstīm, kas ir būtiski ieinteresētas piegādāt attiecīgos ražojumus importam Savienībā.

Ja tas neizdodas, kvotu sadala piegādātājvalstu starpā proporcionāli tam, kāda iepriekšējā atsauces laikposmā bijusi to daļa no attiecīgo ražojumu importa Savienībā, pienācīgi ņemot vērā visus faktorus, kas var būt ietekmējuši vai ietekmē šo ražojumu tirdzniecību.

Ar noteikumu, ka Savienība pilda pienākumu gādāt par to, lai konsultācijas notiktu PTO Aizsargpasākumu komitejas aizgādībā, nopietna kaitējuma gadījumā Savienība tomēr var neizmantot šo sadales metodi, ja imports no vienas vai vairākām piegādātājvalstīm ir pieaudzis neproporcionāli attiecībā pret attiecīgo ražojumu importa kopējo pieaugumu iepriekšējā atsauces laikposmā.

5.   Šajā pantā minētos pasākumus piemēro visiem ražojumiem, kas laisti brīvā apgrozībā pēc tam, kad šie pasākumi stājušies spēkā. Saskaņā ar 17. pantu tos var attiecināt tikai uz vienu vai dažiem Savienības reģioniem.

Šādi pasākumi tomēr neliedz laist brīvā apgrozībā ražojumus, kuri jau ir ceļā uz Savienību, ar noteikumu, ka šo ražojumu galamērķi nevar mainīt un ka ražojumiem, ko atbilstīgi 10. un 11. pantam brīvā apgrozībā drīkst laist, tikai uzrādot uzraudzības dokumentu, faktiski ir līdzi šāds dokuments.

6.   Ja Komisijas iejaukšanos lūgusi dalībvalsts, Komisija, rīkojoties saskaņā ar 3. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru vai steidzamos gadījumos saskaņā ar 3. panta 4. punktu, pieņem lēmumu ilgākais piecu darbdienu laikā pēc šāda lūguma saņemšanas.

16. pants

Ja Savienības intereses to prasa, Komisija, rīkojoties saskaņā ar 3. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru un III nodaļas noteikumiem, var pieņemt piemērotus pasākumus, lai neļautu Savienībā importēt kādu ražojumu tik ļoti palielinātā daudzumā un/vai ar tādiem noteikumiem vai nosacījumiem, kas rada vai draud radīt nopietnu kaitējumu līdzīgu vai tieši konkurējošu ražojumu ražotājiem Savienībā.

Piemēro 15. panta 2. līdz 5. punktu.

17. pants

Ja, galvenokārt pamatojoties uz 9. pantā minētajiem faktoriem, izrādās, ka vienā vai vairākos Savienības reģionos stāvoklis atbilst nosacījumiem, kas pieņemti, lai varētu veikt 10. un 15. pantā paredzētos pasākumus, Komisija, izvērtējusi dažādus risinājumus, izņēmuma kārtā var atļaut īstenot uzraudzību vai aizsargpasākumus attiecīgā(-os) reģionā(-os), ja tā uzskata, ka šādi pasākumi, ko īsteno tādā līmenī, ir piemērotāki nekā pasākumi, ko īsteno visā Savienībā.

Tiem jābūt pagaidu pasākumiem un pēc iespējas mazāk jātraucē iekšējā tirgus darbība.

Pasākumus paredz saskaņā ar noteikumiem, kas ietverti 10. un 15. pantā.

18. pants

Nekādus aizsargpasākumus nedrīkst piemērot ražojumiem, kuru izcelsme ir jaunattīstības valstī, kas ir PTO dalībvalsts, ja šīs valsts daļa no attiecīgo ražojumu importa Savienībā nepārsniedz 3 %, ar noteikumu, ka tās jaunattīstības valstis, kuras ir PTO dalībvalstis un kuru importa daļa nepārsniedz 3 %, kopā ieved līdz 9 % visu attiecīgo Savienībā importēto ražojumu.

19. pants

1.   Aizsargpasākumi nedrīkst būt ilgāki, nekā vajadzīgs, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu un ražotāji Savienībā varētu pielāgoties. Šis laikposms, ietverot jebkādu pagaidu pasākumu ilgumu, nedrīkst pārsniegt četrus gadus.

2.   Šo sākotnējo laikposmu var pagarināt, izņemot gadījumus, ja piemēro 15. panta 4. punkta trešajā daļā minētos pasākumus, ja ir konstatēts, ka:

a)	aizsargpasākums vēl joprojām ir vajadzīgs, lai novērstu vai labotu nopietnu kaitējumu;

b)	ir pierādījumi tam, ka pielāgojas ražotāji Savienībā.

3.   Pasākumu pagarinājumus paredz saskaņā ar III nodaļas noteikumiem un izmanto tās pašas procedūras, kas tika attiecinātas uz sākotnējiem pasākumiem. Šādi pagarināti pasākumi nav stingrāki, nekā tie bijuši sākotnējā laikposma beigās.

4.   Ja pasākums ir spēkā ilgāk nekā vienu gadu, tas pakāpeniski un periodiski liberalizējams šā pasākuma piemērošanas laikā, ieskaitot pagarinājuma laiku.

5.   Kopējais kāda aizsargpasākuma piemērošanas laikposms, ieskaitot jebkādu pagaidu pasākumu piemērošanas laikposmu, sākotnējo piemērošanas laikposmu un jebkādus tā pagarinājumus, nedrīkst pārsniegt astoņus gadus.

20. pants

1.   Kamēr darbojas kāds uzraudzības pasākums vai aizsardzības pasākums, ko piemēro saskaņā ar IV un V nodaļu, Komisija var vai nu pēc kādas dalībvalsts lūguma, vai pēc savas iniciatīvas un vēlākais tad, kad apritējusi puse no tāda pasākuma piemērošanas laikposma, kura ilgums pārsniedz trīs gadus:

a)	pārbaudīt pasākuma ietekmi;

b)	noskaidrot, vai un kā būtu lietderīgi paātrināt liberalizācijas tempu;

c)	pārliecināties par to, vai pasākuma piemērošana vēl ir vajadzīga.

Ja Komisija uzskata, ka pasākuma piemērošana vēl ir vajadzīga, tā attiecīgi informē dalībvalstis.

2.   Ja Komisija uzskata, ka kāds no 10., 12., 15., 16. un 17. pantā minētajiem uzraudzības pasākumiem vai aizsardzības pasākumiem ir jāatceļ vai jāgroza, tā saskaņā ar 3. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru atceļ vai groza pasākumu.

Ja lēmums attiecas uz reģionāliem uzraudzības pasākumiem, to piemēro no sestās dienas pēc tam, kad tas publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

21. pants

1.   Ja kādu ražojumu importam jau bijis piemērots aizsargpasākums, šiem ražojumiem nevar piemērot citus šādus aizsargpasākumus, kamēr nav pagājis laiks, kas ir vienāds ar iepriekšējā pasākuma ilgumu. Šis laiks ir vismaz divi gadi.

2.   Neievērojot 1. punktu, ražojumiem var atkārtoti piemērot aizsargpasākumus uz 180 dienām vai īsāku laiku, ja:

a)	pagājis vismaz gads, kopš piemērots kāds aizsargpasākums šo ražojumu importam; un

b)	šāds aizsargpasākums šiem ražojumam nav piemērots vairāk kā divas reizes piecos gados pirms dienas, kad paredzēts sākt aizsargpasākumu.

VI NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

22. pants

Ja Savienības intereses to prasa, Komisija saskaņā ar 3. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru var pieņemt piemērotus pasākumus, īstenojot leģislatīvus aktus, lai Savienība vai visas dalībvalstis varētu starptautiskā līmenī īstenot savas tiesības un pildīt pienākumus, jo īpaši tos, kas attiecas uz patēriņa preču tirdzniecību.

23. pants

Komisija iekļauj informāciju par šīs regulas īstenošanu savā gada ziņojumā par tirdzniecības aizsardzības pasākumu piemērošanu un īstenošanu, ko iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (9) 22.a pantu.

24. pants

1.   Šī regula neliedz pildīt pienākumus, ko rada īpaši noteikumi, kas ietverti līgumos, kuri noslēgti starp Savienību un trešām valstīm.

2.   Neskarot citus Savienības noteikumus, šī regula neliedz dalībvalstīm pieņemt vai piemērot:

a)

aizliegumus, kvantitatīvos ierobežojumus vai uzraudzības pasākumus, kas pamatojas uz sabiedrības morāles, sabiedriskas kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības, kā arī dzīvnieku un augu aizsardzības, nacionālu mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātību aizsardzības vai rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības apsvērumiem;

b)	īpašas formalitātes attiecībā uz ārzemju valūtām;

c)	formalitātes, kas ieviestas atbilstīgi starptautiskiem līgumiem saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību.

Dalībvalstis informē Komisiju par pasākumiem vai formalitātēm, ko tās paredz ieviest vai grozīt saskaņā ar pirmo daļu.

Ārkārtējas steidzamības gadījumā šos valstu paredzētos pasākumus vai formalitātes dara zināmas Komisijai tūlīt pēc to pieņemšanas.

25. pants

1.   Šī regula nav pretrunā kopējas lauksaimniecības tirgu organizācijas dibināšanas dokumentiem vai Savienības vai valstu administratīviem noteikumiem, kas pamatojas uz šiem dokumentiem, vai arī speciāliem dokumentiem, ko piemēro precēm, kas rodas, apstrādājot lauksaimniecības ražojumus. Tā ir šo dokumentu papildinājums.

2.   Ja uz ražojumiem attiecas 1. punktā minētie dokumenti, tad 10. līdz 14. pants un 21. pants neattiecas uz tiem ražojumiem, kuriem Savienības noteikumi par tirdzniecību ar trešām valstīm prasa licences vai citus importa dokumentus.

Šīs regulas 15., 17. pants un 20. līdz 24. pants neattiecas uz ražojumiem, kam šie noteikumi paredz piemērot importa kvantitatīvos ierobežojumus.

26. pants

Regulu (EK) Nr. 260/2009 atceļ.

Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu III pielikumā.

27. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

---

(1)  2014. gada 10. decembra atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  Eiropas Parlamenta 2015. gada 11. februāra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2015. gada 2. marta lēmums.

(3)  Padomes Regula (EK) Nr. 260/2009 (2009. gada 26. februāris) par kopējiem importa noteikumiem (OV L 84, 31.3.2009., 1. lpp.).

(4)  Skatīt II pielikumu.

(5)  Padomes Regula (EK) Nr. 517/94 (1994. gada 7. marts) par kopīgiem noteikumiem tekstilizstrādājumu importam no dažām trešām valstīm, uz kurām neattiecas divpusēji nolīgumi, protokoli vai citas vienošanās, vai arī citi īpaši noteikumi par importu Kopienā (OV L 67, 10.3.1994., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(7)  Padomes Regula (EK) Nr. 625/2009 (2009. gada 7. jūlijs) par kopējiem noteikumiem importam no dažām trešām valstīm (OV L 185, 17.7.2009., 1. lpp.).

(8)  Padomes Regula (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 19.10.1992., 1. lpp.).

(9)  Padomes Regula (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.).

---

---

---

---