—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2009. finanšu gada vispārējo budžetu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2009. finanšu gada pārskatus (SEC(2010) 963 – C7-0211/2010) (2),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par paveikto darbu attiecībā uz 2008. finanšu gada budžeta izpildes apstiprinājumu (COM(2010) 650) un Komisijas dienestu darba dokumentus ((SEC(2010) 1437 un SEC(2010) 1438), kas pievienoti šim ziņojumam,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 2. jūnija paziņojumu “Kopsavilkuma pārskats par Komisijas sasniegumiem vadības jomā 2009. gadā” (COM(2010) 281),

—

ņemot vērā Komisijas gada ziņojumu budžeta izpildes apstiprinātājiestādei par 2009. gadā veiktajām iekšējām revīzijām (COM(2010) 447) un Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2010) 994), kas pievienots šim ziņojumam,

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par dalībvalstu atbildēm uz Revīzijas palātas 2009. gada pārskatu (COM(2011) 104),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par 2009. finanšu gada budžeta izpildi, ar iestāžu atbildēm (3), kā arī Revīzijas palātas īpašos ziņojumus,

—

ņemot vērā deklarāciju par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību (4), ko Revīzijas palāta iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu “Vairāk vai mazāk pārbaužu? Pareizais līdzsvars starp kontroles administratīvajām izmaksām un kļūdas risku” (COM(2010) 261) un Komisijas dienestu darba dokumentus (SEC(2010) 640 un (SEC(2010) 641), kas pievienoti šim paziņojumam,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz Komisijai par 2009. finanšu gada budžeta izpildi (05891/2011 – C7-0053/2011),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz izpildaģentūrām par 2009. finanšu gada budžeta izpildi (05893/2011 – C7-0054/2011),

—

ņemot vērā EK līguma 274., 275. un 276. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 317., 318. un 319. pantu un Euratom līguma 179.a un 180.b pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (5) (Finanšu regulu), kas grozīta ar Padomes Regulām (EK, Euratom) Nr. 1995/2006 (6) un (EK) Nr. 1525/2007 (7), un jo īpaši tās 55., 145., 146. un 147. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 58/2003, ar ko nosaka statūtus izpildaģentūrām, kurām uztic konkrētus Kopienas programmu pārvaldības uzdevumus (8), un jo īpaši tās 14. panta 2. un 3. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 76. pantu un VI pielikumu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un pārējo iesaistīto komiteju atzinumus (A7-0134/2011),

A.

tā kā J. M. Barroso vadītajai Komisijai tās pirmajā pilnvaru termiņā bija stratēģisks mērķis līdz 2009. gadam no Revīzijas palātas saņemt pozitīvu ticamības deklarāciju un tā kā šo mērķi neizdevās sasniegt;

B.

tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu Komisijai ir uzticēta budžeta izpilde un programmu pārvaldība (Līguma par Eiropas Savienību 17. pants), par ko Komisija uzņemas atbildību (Līguma par Eiropas Savienības darbību 317. pants) neatkarīgi no piemērotās īstenošanas metodes, un dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai nodrošinātu, ka apropriācijas izmanto saskaņā ar pareizas finanšu vadības principiem,

C.

tā kā Lisabonas līgumā paredzēts arī, ka Komisija iesniedz Savienības finanšu novērtējumu, kura pamatā ir sasniegtie rezultāti (Līguma par Eiropas Savienības darbību 318. pants);

D.

tā kā Eiropas iedzīvotāji sagaida, ka nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota pareizi, efektīvi un lietderīgi, un tā kā jautājums par Savienības budžeta apmēru ir jārisina, pamatojoties uz izvirzītajiem mērķiem, kā arī saskaņā ar Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzētajām pilnvarām un pienākumiem;

E.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 1. punkta otrā daļa uzliek Revīzijas palātai pienākumu iesniegt Parlamentam un Padomei atzinumu par notikušo darījumu likumību un pareizību, norādot, ka šim atzinumam var pievienot īpašus izvērtējumus par katru no Savienības galvenajām darbības jomām;

F.

tā kā tas, ka Revīzijas palāta līdz šim nav varējusi sniegt ticamības deklarāciju bez piezīmēm, ir ne tikai Komisijas, bet arī dalībvalstu atbildība;

G.

tā kā obligātās dalībvalstu pārvaldības deklarācijas, kuras sagatavotas un parakstītas ministriju līmenī un kuras pienācīgi pārbaudījis neatkarīgs revidents, ir nepieciešams un neaizstājams pasākums, ar ko risināt pašreizējo nepietiekamo ieinteresētību un plaši izplatīto uzskatu par finanšu nesaimniecisku pārvaldību Savienības līmenī;

H.

tā kā pašreizējā daudzlīmeņu apliecinājuma sistēma tomēr negarantē Savienības izdevumu atbilstību Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Finanšu regulā paredzētajām likumības, pareizības un pienācīgas finanšu pārvaldības prasībām;

I.

tā kā Savienību veido neatkarīgas dalībvalstis, nevis reģioni, un tā kā dalībvalstis, pat ja to struktūra ir federāla, ir atbildīgas citu valstu un Savienības priekšā;

J.

tā kā “pārskatatbildība” ir labas pārvaldības instruments, kas uzlabo izpildi un analīzi, ļauj mainīt pārvaldību un stratēģiju un saimnieciskāk izmantot ierobežotus resursus, un tā kā saskaņā ar Padomes konstatējumiem pareiza un atbildīga ES resursu izmantošana ir viens no pamatlīdzekļiem, ar ko nostiprināt Eiropas iedzīvotāju uzticību (9);

K.

tā kā ir jāatsakās no pašreizējās “tiesību kultūras” un jāveic izšķirīgi pasākumi, kas sekmētu pārskatatbildības īstenošanu gan valsts, gan Savienības mērogā, un jārisina gan atbilstības, gan izpildes jautājumi, lai nostiprinātu Savienības leģitimitāti;

L.

tā kā Komisijai un Revīzijas palātai ticamības deklarācijas veidā ir jāsaņem apliecinoši pierādījumi no starptautiskām organizācijām, kuras izmanto Savienības palīdzību;

M.

tā kā uzlabot Savienības finanšu pārvaldību, izdevumu pamatotību un kārtību, ar ko Komisijai uzliek pienākumu atskaitīties par tās īstenoto līdzekļu pārvaldību, ir Parlamenta prioritāte un pamatmērķis, kas jāsasniedz Finanšu regulas, jaunās daudzgadu finanšu shēmas un budžeta reformas pārskatīšanas laikā;

N.

tā kā nolūkā nodrošināt labu sadarbību starp Parlamentu, Padomi un Komisiju ir jāizstrādā konkrēti priekšlikumi, ar kuriem efektīvi īstenot minēto iestāžu priekšsēdētāju regulāras, trīspusējas tikšanās, kā to paredz Līguma par Eiropas Savienības darbību 324. pants;

O.

tā kā ir jānostiprina vienkāršošana un labāks regulējums, nodrošinot efektīvāku pārvaldību Komisijā un dalībvalstīs;

P.

tā kā 2010. gada 11. novembra rezolūcijā par pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošanu (10) Parlaments pauda viedokli par konkrētām grūtībām, kas saistītas ar pētījumu uzraudzību un sertificēšanu;

Q.

tā kā Revīzijas palātas funkcija ir informācijas pārbaude un tā kā nekādā veidā nedrīkst apgrūtināt Revīzijas palātas spēju efektīvi veikt savus uzdevumus saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību;

R.

tā kā Revīzijas palātas pilnvaras revidēt Savienības līdzekļu izmantojumu ietver publiskā un privātā sektora partnerības struktūru revīziju;

S.

tā kā Revīzijas palāta varētu veikt koordināciju, kas nepieciešama, lai ieviestu mehānismus, piemēram, stabilitātes mehānismu, kuru darbības noteikumiem jānodrošina, ka tiek īstenoti atbilstīgi revīzijas pasākumi, kā arī pārskatatbildības un pārredzamības pasākumi;

T.

tā kā dalībvalstīm ir jāapsver, cik efektīva ir Savienības pašreizējās ārējās revīzijas kārtība;

U.

tā kā sektorālo tiesību aktu vienkāršošana, piemēram, standartizējot un ieviešot vienotu procedūru iepirkumu veikšanai, kā arī panākot atbilstību Finanšu regulai, ir vajadzīga, lai būtiski uzlabotu izpildi un samazinātu apgrūtinošo birokrātiju;

V.

tā kā Komisijai ir arī jāsniedz norādījumi dalībvalstīm un pastāvīgi jāizplata laba prakse starp valsts struktūrām;

W.

tā kā dažādie 2008. gadā pieņemtie pasākumi, tādi kā Pārtikas instruments, kura budžets ir EUR 1 000 000 000, struktūrfondu līdzekļu izmaksas paātrināšana, ieviešot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, un dažādu programmu attiecināmības perioda pagarināšanu 2009. gadā, bija liels budžeta kontroles uzdevums 2009. gadā un turpmākajā laikposmā,

1.

norāda, ka Savienības gada pārskati visos materiālajos aspektos pareizi atspoguļo Savienības finansiālo situāciju 2009. gada 31. decembrī, kā arī darbību rezultātus un naudas plūsmas;

2.

pauž nožēlu, ka Padome atzinumu sniegusi novēloti;

3.

uzskata par anormālu to, ka gada pārskatos norādīta negatīva pašu kapitāla summa EUR 44 700 000 000 apmērā, un uzdod jautājumu, vai dalībvalstīm pieprasītās summas nevajadzētu uzrādīt kā aktīvus, ņemot vērā to, ka aplēstie EUR 37 000 000 000 personāla pensijām ir konkrētas saistības; norāda uz Komisijas grāmatveža sniegtajiem paskaidrojumiem, ka ir ievēroti publiskajam sektoram piemērojamie starptautiskie grāmatvedības standarti; ierosina apsvērt iespēju izveidot Savienības pensiju fondu, lai attiecībā uz personālu šādas finanšu saistības varētu eksternalizēt;

4.

mudina Komisiju turpmāk nepieļaut kļūdainu pārskatu iesniegšanas risku, nekavējoties pievēršoties Revīzijas palātas norādīto trūkumu novēršanai;

5.

aicina Revīzijas palātu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 1. punkta otro daļu turpmāk Parlamentam iesniegt vienotu atzinumu par notikušo darījumu likumību un pareizību tādā pašā veidā, kā tā iesniedz atzinumu par pārskatu ticamību;

6.

norāda – lai gan Līguma par Eiropas Savienību 317. pantā minēts, ka Komisija uzņemas atbildību par budžeta izpildi, saistībā ar pašreizējo “dalītas pārvaldības” īstenošanu pārvaldības funkcijas vairākumā gadījumu ir veikušas valsts iestādes, kas nesniedz tiešus darbības pārskatus Savienības līmenī un pār kurām Komisijai ir ierobežotas izpildes pilnvaras; tāpēc uzskata – attiecībā uz šīm iestādēm ir paredzēts, ka tās pārskatus sniedz Savienības līmenī un tieši Komisijai; prasa, lai šajā sakarībā Komisija nevis tiktu atbrīvota no atbildības par Savienības budžeta izpildi, bet gan gluži pretēji – lai tā ieņemtu stingru nostāju pret ikvienu dalībvalsti, kura nepilda pienākumus, ko tai uzliek dalītas pārvaldības sistēma;

7.

tāpēc aicina saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 3. punktu pastiprināt dalībvalstu revīzijas iestāžu un Revīzijas palātas sadarbību dalītas pārvaldības kontroles jomā; ierosina izpētīt iespēju dalībvalstu revīzijas iestādēm, rīkojoties akreditētu un neatkarīgu ārējo revidentu statusā un pienācīgi ievērojot starptautiskos revīzijas standartus, izsniegt valsts revīzijas apliecinājumus par Savienības līdzekļu pārvaldību, kuri tiktu iesniegti dalībvalstu valdībām, ņemot vērā to sagatavošanu budžeta izpildes apstiprināšanas procesā saskaņā ar atbilstīgu iestāžu procedūru, kas vēl ir jāievieš;

8.

atgādina, ka dalībvalstis ir primāri atbildīgas par Savienības izdevumu ikdienas pārvaldību un kontroli atbilstīgi dalītajai pārvaldībai un ka valsts iestādes izveido un apstrādā Savienības finansiālā atbalsta datnes un apstiprina Komisijai iesniegtos atmaksāšanas pieprasījumus;

9.

norāda, ka Revīzijas palātas atzinumā par pārskatiem pakārtoto darījumu likumību un pareizību saistībā ar maksājumiem, kuri attiecas uz politikas grupām “Lauksaimniecība un dabas resursi”, “Kohēzija”, “Pētniecība, enerģētika un transports”, “Ārējais atbalsts, attīstība un paplašināšanās” un “Izglītība un pilsoniskums”, ir būtisks kļūdu skaits un ka pārraudzības un kontroles sistēmas tikai daļēji darbojas efektīvi, novēršot vai atklājot un izlabojot kļūdas, kas saistītas ar nepamatoti lielu vai neattiecināmu izmaksu atlīdzināšanu (Ticamības deklarācijas X punkts);

10.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas aplēsēm politikas grupās “Lauksaimniecība un dabas resursi” (EUR 56 318 000 000), “Pētniecība, enerģētika un transports” (EUR 7 966 000 000), “Ārējais atbalsts, attīstība un paplašināšanās” (EUR 6 596 000 000) un “Izglītība un pilsoniskums” (EUR 2 153 000 000) iespējamākais maksājumu kļūdu īpatsvars ir no 2 % līdz 5 %;

11.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas aplēsēm politikas grupā “Kohēzija” (EUR 23 081 000 000 atmaksātie apstiprinātie izdevumi) iespējamākais maksājumu kļūdu īpatsvars pārsniedz 5 %, lai gan Parlaments nezina, kāds ir precīzs kļūdu īpatsvars;

12.

turklāt norāda, ka Palātas revīzijas rezultāti uzrāda ļoti lielu aplēstā iespējamākā kļūdu īpatsvara pieaugumu attiecībā uz maksājumiem politikas grupā “Lauksaimniecība un dabas resursi” un būtisku iespējamākā kļūdu īpatsvara pazeminājumu attiecībā uz maksājumiem politikas grupā “Kohēzija”;

13.

norāda, ka iespējamākā kļūdu īpatsvara pazeminājums varētu būt radies dēļ tā, ka Palātas revīzijas paraugs aptvēra mazākas dalībvalstis ar centralizētu politisko sistēmu, tādas kā Dānija, Igaunija, Luksemburga un Ungārija; brīdina neizdarīt priekšlaicīgus secinājumus, jo dalībvalstu pārraudzības un kontroles sistēmas tikai daļēji ir efektīvas; pauž nožēlu, ka joprojām pastāv šī būtiskā problēma;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz ES budžeta izpildi katru nākamo gadu samazināt iespējamāko kļūdu īpatsvaru; uzskata, ka par mērķi jāizvirza šā īpatsvara samazināšana zem būtiskuma robežas, tādējādi nodrošinot, ka Revīzijas palāta sniedz pozitīvu ticamības deklarāciju;

15.

atgādina Komisijai par vairākkārt izteiktajiem aicinājumiem iesniegt priekšlikumu par dalībvalstu obligāto pārvaldības deklarāciju ieviešanu, kuras sagatavotas un parakstītas ministriju līmenī, publiskotas un kuras pienācīgi pārbaudījis neatkarīgs revidents, jo šādas deklarācijas ir nepieciešams un neaizstājams sākotnējais pasākums, ar ko uzlabot dalībvalstu sistēmu efektivitāti un nodrošināt dalībvalstu atbildību par Savienības naudas izmantošanu; atkārtoti norāda (11), ka dalībvalstīm, kurās pastāv federālas sistēmas vai augsta decentralizācija, šādas dalībvalstu pārvaldības deklarācijas pilnībā vai daļēji varētu sastāvēt no reģionālo deklarāciju apkopojumiem, ar nosacījumu, ka katru deklarācijas elementu ir pārbaudījusi un parakstījusi ievēlēta politiska amatpersona; prasa, lai Komisija šādu priekšlikumu iesniedz līdz 2011. gada septembrim, neatkarīgi no tā, ka atsevišķas dalībvalstis varētu nepiekrist šādai iniciatīvai;

16.

atzīmē, ka valstu obligātajās pārvaldības deklarācijās jābūt pilnīgai informācijai par Savienības līdzekļu izlietojumu un ka pēc obligāto pārvaldības deklarāciju parakstīšanas ministru līmenī tās jādara publiski pieejamas;

17.

pauž nožēlu, ka attiecībā uz dalītas pārvaldības programmām dalībvalstis līdz šim nav pilnībā apzinājušās savu pastiprināto atbildību, kas ir ietverta Līguma par Eiropas Savienības darbību 317. pantā;

18.

atgādina, ka Komisija ir galīgi atbildīga par Savienības budžeta izpildi, nodrošinot, ka tiek atgūtas nepareizi izmaksātās summas un ka pēc iespējas drīz tiek novērsti dalībvalstu pārvaldības un kontroles sistēmu trūkumi;

19.

atgādina, ka kopš 2005. gada saistībā ar budžeta izpildes apstiprināšanas procedūru Parlaments ir mudinājis Komisiju un dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pieejamā informācija ir izsmeļoša un precīza nolūkā sniegt ticamus pierādījumus, kas Revīzijas palātai ļautu izvērtēt daudzgadu korekcijas mehānismu efektivitāti;

20.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija Eiropas Savienības 2009. finanšu gada pārskatu piezīmē Nr. 6 ir atsaukusies Parlamenta prasībai, iekļaujot detalizētāku informāciju par atgūtajiem līdzekļiem un finanšu korekcijām, nekā tas bija iepriekš;

21.

turklāt norāda uz būtisko atšķirību starp “atgūtajiem līdzekļiem” (nepareizi izmaksātās summas, kuras saņēmējs ir atmaksājis) un “finanšu korekcijām” (to sistēmas trūkumu risināšana, kuru finansiālās sekas gulstas uz dalībvalstu nodokļu maksātājiem); uzsver, ka “finanšu korekcijas” mehānismi nav jāizmanto kā vienkāršota metode, ar ko izvairīties no “līdzekļu atgūšanas” procedūras piemērošanas, un ka, kur vien iespējams, ir jāpiemēro “līdzekļu atgūšanas” procedūra, lai nodrošinātu, ka saņēmēji nepatur summas, kas ir “nepareizi saņemtas”; atgādina savu prasību, ka visiem datiem par atgūtajiem līdzekļiem jābūt neatņemamai daļai no galīgo saņēmēju datubāzes un jābūt tajā iekļautiem;

22.

pauž nožēlu, ka politikas grupā “Kohēzija” ir apgūti tikai 20 % no 2009. gadā apstiprinātajām summām un 2009. gada beigās vēl nav piemērotas korekcijas EUR 2 332 000 000 kopsummā (gada pārskata 1.44. punkts);

23.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstatējumu, ka Komisija ir sniegusi pilnīgu informāciju par tās atgūtajiem līdzekļiem un finanšu korekcijām; taču pauž nožēlu par to, ka Komisija ne vienmēr saņem pilnīgu un ticamu informāciju no dalībvalstīm;

24.

aicina dalībvalstis uzlabot to kontroles un konstatēšanas sistēmas un sistēmas, ar kurām Komisijai paziņo par korekcijām, un aicina Komisiju precizēt pamatnostādnes par finanšu informācijas iesniegšanu, lai nodrošinātu, ka visa būtiskā informācija par daudzgadu korekcijas mehānismiem tiek pienācīgi atspoguļota pārskatos; turklāt prasa, lai Komisija ziņotu Parlamentam par tās pasākumiem nolūkā pārbaudīt valsts revīzijas iestāžu darbu;

25.

norāda, ka vērtības izteiksmē lielākā daļa korekciju ietver dalībvalstīm vai trešām valstīm piemērotas finanšu korekcijas, nevis līdzekļu atgūšanu no konkrētiem saņēmējiem, kuri nepareizi saņēmuši ES līdzekļus (gada pārskata 1.50. punkts);

26.

uzskata, ka turpmākajos Savienības budžetam un programmām piemērojamos noteikumos ir jāparedz, ka neizmantotie Savienības līdzekļi netiek iemaksāti atpakaļ dalībvalstīm, ja tās Savienībai nav atmaksājušas nepareizi saņemtās summas, un pirms dalībvalstīm tiek atmaksātas neizmantotās gada budžeta apropriācijas aicina Komisiju ņemt vērā visas finanšu korekcijas, kuras dalībvalstis vēl nav samaksājušas;

27.

ar bažām norāda, ka pašreizējā sistēmā, kas neparedz sodanaudas un rada iespēju aizstāt lielāko daļu izdevumu, kurus Komisija vai Revīzijas palāta atzinusi par neattaisnotiem, dalībvalstis, šķiet, nav sevišķi ieinteresētas izstrādāt efektīvas kontroles sistēmas, kas varētu samazināt dalībvalstu radīto Savienības izdevumu daļu; tāpēc atkārtoti pauž 2008. gada rezolūcijā par budžeta izpildes apstiprināšanu pausto viedokli, ka neattaisnoto izdevumu pārvietošana pieļaujama vienīgi tad, ja to konstatējušas pašas dalībvalstis; turklāt atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izmantojusi jauno iespēju nekavējoties pārtraukt maksājumus, un prasa, lai maksājumu pārtraukšanu apņēmīgi un pastāvīgi piemērotu arī turpmāk, izskaidrojot Parlamentam pieņemtos lēmumus un to pamatojumus; aicina Komisiju izstrādāt sistēmu, ar ko tiktu sodīti sliktas prakses piekopēji un atalgoti tie, kuru darbība ir nevainojama, samazinot tiem uzlikto administratīvo slogu;

28.

aicina Komisiju iesniegt Parlamentam analīzi par maksātājaģentūru spēju sniegt ticamus datus (turklāt pamatojoties uz ex-ante deklarācijām un pārbaudēm uz vietas un uz šo deklarāciju un pārbaužu salīdzinājumu ar Revīzijas palātas sniegto informāciju) un pārbaudīt šo struktūru iepriekšējos četros gados sniegtās informācijas patiesumu;

29.

apzinās, ka ar maksājumu pārtraukšanu reizēm var panākt strauju īstenošanu, taču ir pārliecināts, ka gadījumos, kad jau pastāv augsts risks, priekšroka dodama ticamībai, nevis ātrumam;

30.

līdz ar to nepiekrīt Komisijas apgalvojumam, ka finanšu korekcijas ir “spēcīgs pamudinājums dalībvalstīm uzlabot pārvaldības un kontroles sistēmas un novērst vai konstatēt un atgūt nepareizus saņēmējiem veiktus maksājumus” (Eiropas Savienības 2009. finanšu gada pārskats, 6. piezīme, 100. lpp.);

31.

norāda, ka finanšu korekcijas var liecināt par to, vai politika ir īstenota atbilstīgi paredzētajiem noteikumiem, un ka regulārs un aizvien lielāks finanšu korekciju skaits var liecināt ne tikai par Komisijas īstenotu pastiprinātu uzraudzību, bet arī par to, ka finanšu korekcijas tikai daļēji attaisnojušās kā preventīvs un strukturāls pasākums; turklāt norāda, ka dalībvalstu centienus radīt efektīvas sistēmas ietekmē Komisijas uzraudzības efektivitāte;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas norādījumu attiecībā uz ziņošanu par atgūtajiem līdzekļiem; prasa Komisijai rūpīgi analizēt dalībvalstu ziņojumus par atgūtajiem līdzekļiem un vajadzības gadījumā organizēt turpmāku apmācību;

33.

ar bažām norāda, ka ļoti lēni tiek pilnveidota Savienības līdzekļu finanšu pārvaldība; vienlaikus norāda uz atkārtoti paustajiem Revīzijas palātas un Komisijas viedokļiem, ka dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga pārvaldības un kontroles sistēmu un dažādo programmu kvalitāte; aicina Komisiju sistemātiski ziņot par šīm kontroles sistēmu atšķirībām un darīt pieejamus skaidrus novērtējumus par dalībvalstu centieniem konstatēt nepilnības, lai nodrošinātu, ka nekādā gadījumā netiek sodītas tās dalībvalstis, kas, piemērojot rūpīgākas kontroles sistēmas, ir konstatējušas vairāk nepilnību;

34.

atbalsta Padomes ieteikumu, ka informācijai par atgūtajiem līdzekļiem, finanšu korekcijām un pārtrauktajiem maksājumiem ir jābūt viegli pieejamai sabiedrībai;

35.

aicina Komisiju, pamatojoties uz revīzijas darbu, ko tā jau veic, kopsavilkuma ziņojumā novērtēt konkrētu dalībvalstu pārvaldības un kontroles sistēmu trūkumus un priekšrocības un iekļaut ziņojumā arī citu Komisijas rīcībā esošu attiecīgu informāciju; turklāt aicina Komisiju iekļaut progresa ziņojumu par uzlabojumiem budžeta izpildes apstiprinājuma informācijas sniegšanā; aicina Komisiju izveidot kontroles kvalitatīvo izpildes rādītāju tabulu, kurā pēc šāda pamatparauga būtu apkopoti dati pa dalībvalstīm un politikas jomām:

36.

uzsver, ka zems krāpšanas un kļūdu īpatsvars var liecināt par kontroles sistēmu trūkumiem un otrādi; mudina Komisiju, pamatojoties uz konkrētiem datiem par katru dalībvalsti un politikas jomu, ziņot Parlamentam par pārvaldības un kontroles mehānismu efektivitāti un kopīgi ar Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) īstenot Savienības naudas tēriņu stingrāku kontroli;

37.

aicina Revīzijas palātu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 4. punkta otro daļu sniegt atzinumu par valsts revīzijas iestāžu darba kvalitāti attiecībā uz dalīto pārvaldību, īpašu uzmanību pievēršot tehniskām zināšanām un neatkarībai;

38.

norāda, ka pašreizējā ticamības deklarācija ir pārskats par finanšu pārvaldības pareizību un likumību Savienībā kopumā un ka tajā nav iekļauta informācija par kļūdu īpatsvaru konkrētās dalībvalstīs;

39.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi analizēt to, vai noteiktas kļūdas vienlīdz bieži tiek pieļautas visās dalībvalstīs; norāda – ja tā, tad risinājums būtu rīcība Savienības mērogā; tomēr, ja noteiktas kļūdas galvenokārt raksturīgas konkrētām dalībvalstīm vai reģioniem, būtu jāparedz citi risinājumi;

40.

uzskata, ka nozīmīgs šādas analīzes elements būtu kontroles kvalitatīvo izpildes rādītāju tabula, kurā pēc iepriekšminētā parauga būtu apkopoti dati pa dalībvalstīm un politikas jomām, un aicina Komisiju rīkoties saskaņā ar šo pieprasījumu, šo kārtību sākot piemērot tās 2011. gada kopsavilkuma ziņojuma izstrādē un 2010. gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūrā;

41.

ierosina, lai Revīzijas palāta, pamatojoties uz vienu un to pašu pamatparauga, veiktu ārpuskārtas revīzijas un pārbaudītu visas 27 dalībvalstis kādā konkrētā politikas jomā, kas dotu iespēju salīdzinoši novērtēt pārbaužu kvalitāti;

42.

turklāt aicina Komisiju kopsavilkuma ziņojumā iekļaut skaidru un nepārprotamu informāciju par konkrētām dalībvalstīm izdoto iekasēšanas rīkojumu vērtību, kā arī sniegt sistemātisku pārskatu par līdzekļu atgūšanas un kļūdu labošanas mehānismu darbības rezultātiem;

43.

norāda, ka daudzas dalībvalstis veic grūtus fiskālus valsts budžeta pielāgojumus un ka valsts izdevumu jomā aizvien lielāka nozīme ir izmaksu lietderībai, efektivitātei un pārredzamībai;

44.

uzskata, ka šādi fiskālie pielāgojumi un ietaupījumi ir nozīmīgi instrumenti, ar kuriem atjaunot sabiedrības uzticību gan dalībvalstu, gan Savienības iestādēm;

45.

uzskata, ka finanšu pareizas pārvaldības nodrošināšanai un labi līdzsvarotam un atbilstīga apmēra budžetam būtu jāveicina izmaksu lietderības kritērija izpilde gan attiecībā uz valstu budžetiem, gan Savienības budžetu; tādēļ ir pārliecināts, ka ikviena Savienības līdzekļu finanšu pārvaldības pilnveidošanai paredzēta darbība ir jāveic, pamatojoties uz izmaksu lietderības un pārredzamības principiem;

46.

attiecīgi pieprasa, lai Komisija nodrošinātu, ka publiski ir pieejami dalībvalstu gada kopsavilkumi, kas būtu daļa no nākamā gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras, un lai Komisija atjauninātu šajos kopsavilkumos iekļauto informāciju, tā sniedzot vērā ņemamu priekšstatu par dalībvalstu veikumu finanšu pārvaldības jomā; uzsver, ka dalībvalstu gada kopsavilkumu publiskas pieejamības nodrošināšana nav uzskatāma par mērķi, bet gan par soli ceļā uz dalībvalstu pārvaldības deklarācijām (DPD);

47.

uzskata, ka Finanšu regulas pārskatīšanas pamatā jābūt pašreizējās regulas izvērtējumam, un norāda, ka pārskatīšana nav pašmērķis;

48.

uzskata, ka kontroles sistēmu darbības mērķis nevar būt riska pilnīga novēršana visās izdevumu jomās, ne vien tādēļ, ka tas būtu ārkārtīgi dārgi, bet arī tādēļ, ka diez vai kādreiz reāli izdosies pilnībā novērst jebkādu risku visās izdevumu jomās; pieņem to kā faktu, ka jebkādu izdevumu programmu īstenošana vienmēr būs saistīta ar zināmu kļūdas risku; uzsver, ka riska pieļaušana nav tas pats, kas kļūdas pieļaušana, un atkārtoti norāda, ka Komisijai visos sliktas vadības vai krāpšanas gadījumos jāīsteno pieeja, kas pilnībā izslēdz kļūdu pieļaušanu;

49.

norāda, ka šī diskusija notiek tikai Savienības līmenī, un atgādina, ka nav zināms kļūdu īpatsvars valsts pārvaldes iestāžu darbībā, tām īstenojot valsts programmas;

50.

aicina Komisiju noteikt pašreizējo pārvaldības un kontroles sistēmu trūkumus, kā arī analizēt dažādu iespējamo izmaiņu izmaksas un ieguvumus; uzsver – gadījumos, kad ir grūti pietiekami augstā līmenī nodrošināt atbilstību attiecīgās sistēmas noteikumiem, ir iespējami vairāki risinājumi, piemēram, vienkāršot šos noteikumus, pārstrādāt attiecīgo programmu, pastiprināt kontroli vai izbeigt programmas īstenošanu;

51.

uzsver – kontroles darbību rezultātā prognozētie ieguvumi un ar tām saistītās izmaksas ir jāsalīdzina, pamatojoties uz pieņemamu pārliecību par to, ka kontroles mehānismi tiek rezultatīvi un efektīvi piemēroti; turklāt uzsver – pašlaik tas tā gluži nav, jo Revīzijas palāta jau vairākus gadus ir konstatējusi, ka pārvaldības un kontroles sistēmu darbība nav pilnīgi efektīva;

52.

pauž nožēlu, ka Komisija jēdzienu “pieļaujamais kļūdas risks” izmanto vienīgi tādēļ, lai pārvaldītu kļūdu risku un nolemtu, cik liels nepareizi izlietotu līdzekļu apjoms ir uzskatāms par pieņemamu pēc izpildes (ex post); uzskata, ka, īstenojot tālredzīgu pieeju attiecībā uz visaptverošas “pieļaujamā kļūdas riska” koncepcijas iespējamo ieviešanu, Finanšu regulā būtu jāiekļauj prasība Komisijai nodrošināt, lai ierosinātie izdevumi būtu atbilstīgi pārkāpumu riska novērtējumam;

53.

aicina izpētīt, kāda ir atšķirība starp būtiskuma slieksni, kas ir saistīts ar revīzijas veikšanu un līdz ar to pakļauts Revīzijas palātas novērtējumam, un pieļaujamo kļūdu īpatsvaru, kas ir ar iekšējām revīzijām saistīts jēdziens, par kurām atbildīga ir Komisija;

54.

norāda, ka “iekšējo revīziju” Komisijā veic horizontālais IRD un vertikālās katrā ģenerāldirektorātā izveidotās iekšējās revīzijas struktūras (IRS); uzskata, ka šis modelis var efektīvi darboties tikai tad, ja var paļauties uz IRS paveikto; tomēr norāda – ja IRD pārbaudītu IRS veikto revīziju rezultātus, to varētu uztvert kā policejisku darbību un tas pasliktinātu IRD un IRS attiecības;

55.

tādēļ aicina Komisiju veikt visu Komisijas IRS ārējo kvalitātes pārbaudi un rezultātus darīt zināmus Parlamentam;

56.

ierosina Komisijai to personu pilnvaras, kuras ir atbildīgas par grāmatvedību, hierarhiski nošķirt no to personu pilnvarām, kuras ir atbildīgas par līdzekļu pārskaitīšanu, piemērojot tradicionālos noteikumus par drošību un pilnvaru nošķiršanu attiecībā uz finanšu līdzekļu pārvaldības iekšējo kontroli;

57.

pieņem zināšanai Komisijas gada ziņojumu budžeta izpildes apstiprinātājiestādei par 2009. gadā veiktajām iekšējām revīzijām (COM(2010) 447) un Komisijas iekšējā revidenta viedokli, proti, ka ir nepieciešams pārskats iestādes līmenī, lai ierastie procesi, piemēram, riska analīze un darbības nepārtrauktības pārvaldība, efektīvi nodrošinātu aizsardzību iestādei kopumā un finanšu līdzekļu pareizu pārvaldību;

58.

aicina Komisiju attiecīgās struktūras, kuru pienākums būs gūt šādu pārskatu un sniegt atbilstošus ieteikumus, izvēlēties tā, lai nemazinātu atbildību par katra atsevišķa procesa īstenošanu; iesaka pielāgot Komisijas pārvaldības sistēmu plašāka iestādes pārskata vajadzībām; vēlas savlaicīgi saņemt informāciju par šā jautājuma risināšanas gaitu;

59.

aicina IRD daļu no saviem resursiem atvēlēt, lai pārbaudītu, vai lielākie ģenerāldirektorāti līdzekļus izmanto rezultatīvi, ekonomiski un efektīvi, un tā pilnveidotu pašreizējās finanšu un atbilstības revīzijas darbības;

60.

turklāt aicina IRD veikt revīziju, lai pārbaudītu metodoloģiju, ar kuru saskaņā ir jāsagatavo Līguma par Eiropas Savienības darbību 318. pantā minētais novērtējums, un lai izvērtētu šajā sakarībā paveikto;

61.

mudina ieviest vienotas revīzijas modeli, ar kuru saskaņā revīzijas tiktu veiktas, dokumentētas un par tām tiktu ziņots pēc kopēja standarta – kā to Atzinumā Nr. 2/2004 ierosinājusi Revīzijas palāta un atkārtoti atbalstījis Parlaments – un katrs nākamais kontroles līmenis tiktu veidots, pamatojoties uz iepriekšējo, lai mazinātu revidējamās struktūras slogu un uzlabotu revīzijas darbību kvalitāti, tomēr nemazinot attiecīgo revidējamo struktūru neatkarību; uzskata, ka iekšējās kontroles sistēmu darbībai ir jānodrošina pamatota pārliecība par darījumu likumību un pareizību, kā arī atbilstība ekonomijas, rezultativitātes un efektivitātes principiem, un uzsver, ka kontroles darbības ir jākoordinē, lai novērstu to lieku pārklāšanos; vērš uzmanību uz to, ka Revīzijas palāta ir Savienības ārējās revīzijas struktūra, nevis iekšējās kontroles elements;

62.

aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par iespējām ieviest vienotas revīzijas modeli, kas būtu piemērojams Savienības budžetam, tā likvidējot valstu un Savienības iekšējās kontroles sistēmu pašreizējo pretstatījumu; aicina Komisiju revīzijas paraugu atlasei piemērot uz risku, nevis uz statistikas paraugu atlasi balstītu pieeju;

63.

atgādina par 2006. gada 27. aprīļa rezolūcijas par 2004. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (12) 65. punktā pausto viedokli, ka “dalībvalstu revīzijas iestādes uzņemties atbildību par ES līdzekļu vietēja izlietojuma kontroli, lai nebūtu vajadzības apsvērt iespēju izveidot dalībvalstīs Revīzijas palātas vietējos birojus”; uzskata – ja dalībvalstu revīzijas iestādes nevēlas, lai Savienības budžeta izdevumu kontroli to valstīs pārņemtu publiskas iestādes, tad jāapsver iespēja reorganizēt Revīzijas palātu tā, lai atsevišķi tās locekļi būtu atbildīgi par konkrētām politikas jomām, savukārt citi locekļi būtu atbildīgi par dalībvalstu grupām; norāda, ka Revīzijas palātas locekļu skaits iepriekšējos gados faktiski ir divkāršojies, savukārt politikas jomu skaits ne, līdz ar to Revīzijas palātai vajadzētu tikt galā ar šiem uzdevumiem;

64.

pieņem zināšanai Eiropas Savienības Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Volker und Markus Schecke GbR C–92/09 un Hartmut Eifert C–93/09 (13) un no tām izrietošo vajadzību ievērot “līdzsvaru starp Savienības interesēm nodrošināt tās rīcības pārredzamību un publisku līdzekļu optimālu izmantošanu, no vienas puses, un attiecīgo saņēmēju tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību vispār un viņu personas datu aizsardzību konkrēti, no otras puses” (spriedums lietā Volker und Markus Schecke GbR C–92/09, 77. punkts); tomēr uzsver Tiesas atgādinājumu, ka ir spēkā pārredzamības princips (Volker und Markus Scheck GbRe, 68. punkts), kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 1. un 10. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantā, kā arī Tiesa ir uzsvērusi, ka “publicējot tīmeklī konkrētus datus par attiecīgajiem saņēmējiem [..], pastiprina sabiedrisko kontroli pār attiecīgo summu izmantošanu un veicina publisku līdzekļu optimālu izmantošanu” (Volker und Markus Schecke GbR, 75. punkts);

65.

aicina Komisiju pildīt Tiesas pieprasījumu un nekavējoties ierosināt kritērijus, pēc kuriem nosakāmi gadījumi, kuros pārredzamība sabiedrības interesēs būtu svarīgāka par Savienības līdzekļu saņēmēju personas datu aizsardzību; atgādina Tiesas ierosinātos kritērijus, t. i., laikposmi, kuros fiziskas personas ir saņēmušas Savienības līdzekļus, šāda atbalsta biežums vai arī atbalsta veids un apjoms (spriedums lietā Volker und Markus Schecke GbR, 89. punkts);

66.

prasa Komisijai Finanšu regulā, nozaru tiesību aktos vai jebkurā citā tiesību aktā šos kritērijus definēt tā, lai pārredzamība būtu nodrošināta augstā līmenī, garantējot, ka var vēlreiz publicēt šiem kritērijiem atbilstīgo saņēmēju datus; mudina Komisiju uzraudzīt to, kā dalībvalstis pilda tām uzlikto pienākumu publicēt precīzus datus un to darīt laikus, un prasa Komisijai nākamajā kopsavilkuma ziņojumā ietvert veiktās uzraudzības rezultātus;

67.

atgādina, ka rezolūcijā par 2008. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu Parlaments prasīja valsts, reģionālajās un starptautiskajās tīmekļa vietnēs standartizēt saņēmēju datu struktūru un izklāstu, tostarp konkrēto informāciju par saņēmējiem un to projektiem;

68.

vēlreiz pauž pārliecību par to, ka pārredzamība ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas nodrošina, lai izdevumi būtu likumīgi un pareizi, un uzskata – būtu jācenšas tiešsaistē izveidot vienotu un visaptverošu sistēmu (centrālo datubāzi), kas būtu vienkārši pieejama ikvienam un tādējādi nodrošinātu, ka sabiedrībai ir viegli pieejama pilnīga un izsmeļoša informācija par Savienības līdzekļu izlietojumu pa budžeta pozīcijām un attiecībā uz katru līdzekļu saņēmēju; prasa Komisijai šajā centrālajā datubāzē apkopot datus par līdzekļu saņēmējiem un nodrošināt, ka savāktie dati ir viegli pieejami un vienkārši lietojami; turklāt prasa, lai dati tiek publicēti salīdzināmā, mašīnlasāmā un atvērtā formātā, kas ļauj veikt meklēšanu un ir pieejams vienā no Savienības oficiālajām valodām;

69.

lai palielinātu pārredzamību, ierosina centrālajā līdzekļu saņēmēju datubāzē paredzēt iespēju vizualizēt ne tikai skaitļos izteiktas naudas plūsmas, bet arī savienojumus starp dažādiem projekta dažādos līmeņos iesaistītiem dalībniekiem, vienlaikus vienmēr ievērojot privātuma aizsardzību;

70.

aicina Komisiju, izstrādājot šo centrālo datubāzi, ņemt par paraugu to, kā informāciju par ASV valdības piešķirto līdzekļu izlietojumu sabiedrībai sniedz attiecīgā ASV valsts administrācijas struktūra (American Recovery Accountability and Transparency Board; sk. www.recovery.gov);

71.

uzsver – lai sabiedrība uzticētos Savienības budžetam, ir jācenšas sasniegt trīs mērķus:

un norāda – pat sasniedzot pirmos divus mērķus, iespējams, ka ievērojami resursi faktiski būtu izšķērdēti, ja pietiekami daudz uzmanības nebūtu pievērsts arī trešajam mērķim;

72.

aicina Komisiju pārskatīt savas izdevumu programmu efektivitātes vērtēšanas sistēmas, lai noteiktu, vai tās nodrošina pievienoto vērtību, ir izmaksu ziņā lietderīgas un vai tiek sasniegti mērķi, kuriem tās izveidotas; uzstāj, ka būtu gan jāveic šāda novērtēšana, gan neatkarīgi jāizvērtē tās galarezultāts; tādēļ prasa iesniegt Parlamentam un attiecīgajām tā komitejām neatkarīgus vērtējumus rūpīgai pārbaudei;

73.

pieņem zināšanai Eiropadomes 2010. gada 28. un 29. oktobra sanāksmes secinājumus (EUCO 25/1/10) un norāda – “valstu un valdību vadītāji vienojas, ka dalībvalstīm ir jāizveido pastāvīgs krīžu pārvarēšanas mehānisms, ar ko nodrošināt euro zonas finanšu stabilitāti”;

74.

aicina Padomi un dalībvalstis pastāvīga krīžu pārvarēšanas mehānisma izstrādāšanas procesā rūpīgi apsvērt šādus jautājumus:

75.

aicina Komisiju pārskatīt to, kā tiek veikta personāla instruktāža un apmācība attiecībā uz Civildienesta noteikumu II sadaļu “Ierēdņu tiesības un pienākumi”, lai nodrošinātu, ka visi darbinieki pilnībā pārzina šīs sadaļas noteikumus un jo īpaši pienākumus, kas noteikti 22.a pantā (bijušais 96. pants); prasa, lai Komisija sniegtu Parlamenta atbildīgajai komitejai izsmeļošu informāciju par šajā jomā paveikto;

76.

atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palāta nav atklājusi kļūdas, kas liktu apšaubīt tās pārbaudīto pārskatu ticamību un šiem pārskatiem pakārtoto darījumu likumību un pareizību;

77.

aicina Eiropas skolu Ģenerālsekretāra biroju nekavējoties nodrošināt, ka tiek veikta saistībā ar Revīzijas palātas 2008. un 2009. gada ieteikumiem paveiktā darba pamatīga pārbaude;

78.

norāda, ka ir palielinājušās kopējās izmaksas gadījumos, kad dalībvalstu ieceltie pasniedzēji ilgstoši bijuši prombūtnē un tādēļ uz nepilnu slodzi ir nācies pieņemt darbā aizstājējus; sagaida, ka skolas spēs sniegt informāciju par konkrētām šo papildizmaksu summām;

79.

norāda, ka Savienības reputāciju spēcīgi ietekmē sabiedrības viedoklis par tās civildienestu; konstatē, ka, veicot Civildienesta noteikumu iepriekšējo reformu, tie netika pielāgoti darba apstākļiem, kas ir mainījušies, un reformas rezultātā netika noteikta atalgojuma politika, kura par vienu un to pašu darbu garantētu vienādu atalgojumu; norāda, ka joprojām ir spēkā novecojuši noteikumi par piemaksām un pabalstiem; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par Civildienesta noteikumu vispusīgu modernizēšanu, tostarp svītrojot novecojušos noteikumus par piemaksām un pabalstiem;

80.

atzinīgi vērtē konkrētos pasākumus un attiecīgos izpildes termiņus, ko Komisija ierosinājusi pēc konstruktīvās apspriešanās saistībā ar budžeta izpildes apstiprinājuma procedūru;

81.

atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados Komisijai ir izdevies līdz aptuveni 2 % samazināt kļūdu īpatsvaru; tomēr norāda, ka 2009. gadā kļūdu īpatsvars nedaudz palielinājās;

82.

aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu, ka kļūdu īpatsvara samazināšana kļūst par pastāvīgu tendenci no gada gadā, tā garantējot pārkāpumu izskaušanu;

83.

atgādina, ka praktiski visu lauksaimniecības un lauku attīstības izdevumu pārvaldība ir dalīta;

84.

norāda – pamatojoties uz veiktās pārbaudes rezultātiem, Revīzijas palāta prognozē, ka politikas jomā “Lauksaimniecība un dabas resursi”, uz kuru attiecas gandrīz puse no budžeta, iespējamākais kļūdu īpatsvars ir 2–5 %;

85.

turklāt norāda, ka 2009. gadā, pārbaudot 241 darījumu, 66 (27 %) tika konstatētas kļūdas un ka 42 (64 %) no šiem darījumiem bija skaitļos izsakāmas kļūdas, konkrēti – atbilstīguma un precizitātes kļūdas, kas radušās tādēļ, ka bija deklarēta pārāk liela zemes platība, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu;

86.

uzskata, ka, ņemot vērā kļūdu pieļaušanas vispārējo tendenci, ir jāizvērtē ne vien atsevišķu projektu, bet arī visu izdevumu jomu lietderība kopumā;

87.

konstatē, ka Parlamenta pastāvīgas uzmanības rezultātā ir pilnveidota integrētā administrācijas un kontroles sistēma (IAKS) Grieķijā;

88.

tomēr atgādina – pēdējos gados Revīzijas palāta ir konstatējusi, ka IAKS efektīvu darbību nelabvēlīgi ietekmē kļūdaini dati datubāzēs, nepilnīgas vispārējās pārbaudes un nepareizi vai nepilnīgi veiktas noviržu koriģēšanas darbību pārbaudes;

89.

norāda – attiecībā uz 2009. gadā veikto revīziju astoņās maksātājaģentūrās Revīzijas palāta konstatēja, ka sistēmas efektīvi nodrošina maksājumu pareizību tikai vienā aģentūrā, daļēji efektīvas tās ir četrās aģentūrās, bet atlikušajās trijās aģentūrās tās ir neefektīvas;

90.

vērš uzmanību uz Revīzijas palātas secinājumu, proti, politikas jomā “Lauksaimniecība un dabas resursi” pārraudzības un kontroles sistēmas, labākajā gadījumā, tikai daļēji spējušas nodrošināt to, ka maksājumi ir pareizi;

91.

turklāt norāda – Revīzijas palāta ir secinājusi, ka trijās no astoņām revidētajām maksātājaģentūrām IAKS ir būtiski jāuzlabo;

92.

atzīmē arī Revīzijas palātas konstatēto, proti, ka par lauksaimniecību atbildīgā ģenerāldirektora sagatavotais gada darbības pārskats un deklarācija sniedza tikai daļēji objektīvu finanšu pārvaldības novērtējumu attiecībā uz maksājumu pareizību;

93.

pauž nožēlu, ka neatkarīgi no tā, kāda ir dalībvalstu prakse attiecībā uz lauksaimniecībā izmantotās zemes noteikšanu, platībatkarīgo maksājumu sadalījums galarezultātā ir būtiski nepareizs; sagaida, ka Komisija sagatavos novērtējuma ziņojumu, kurā šī prakse tiks analizēta un ilustrēta ar piemēriem;

94.

aicina Komisiju:

95.

uzskata, ka Revīzijas palātas, Komisijas un valstu iestāžu trīspusējās sanāksmes, kam bija svarīga nozīme, lai panāktu savstarpēju sapratni un risinātu problēmas, sagatavojot ikgadējo ticamības deklarāciju par politikas jomu “Kohēzija”, būtu jārīko arī jautājumos, kuri attiecas uz politikas jomu “Lauksaimniecība un dabas resursi”, tā sekmējot izdevumu pārvaldībai un kontrolei piemērojamo noteikumu saskaņotu interpretāciju un piemērošanu, kā arī Komisijas un Revīzijas palātas savstarpēji koordinētas pieejas īstenošanu;

96.

piekrīt Revīzijas palātai, ka, pārbaudot atbilstību, pārāk liels uzsvars tiek likts uz vienotas likmes korekcijām un atbilstīguma pielāgojumiem, kas neattiecas uz galīgo saņēmēju;

97.

atgādina – politikas jomā “Kohēzija” izdevumu pārvaldība ir dalīta, proti, tā tiek nodrošināta kopīgi ar dalībvalstīm, izdevumi ir saistīti ar vairākām daudzgadu darbības programmām, Komisija šīs darbības programmas apstiprina, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem priekšlikumiem, un dalībvalstis izvēlas konkrētus projektus, kas iekļaujami darbības programmās;

98.

atgādina, ka dalībvalstis nodrošina līdzfinansējumu projektiem, kuru izdevumi attiecas uz politikas jomu “Kohēzija”; norāda, ka efektīvas pārvaldības un kontroles sistēmas ir svarīgas dalībvalstīm, kuras nodrošina valsts līdzfinansējumu; prasa Komisijai apņēmīgi rīkoties, lai uzlabotu pārvaldības un kontroles sistēmas, novēršot pārejošus trūkumus;

99.

vērš uzmanību uz Revīzijas palātas prognozēto, proti, ka politikas jomā “Kohēzija” iespējamākais kļūdu īpatsvars pārsniedz 5 %; norāda, ka kļūdu skaits jau trešo gadu pēc kārtas pastāvīgi samazinās;

100.

vērš uzmanību arī uz to, ka kļūdas tika konstatētas 36 % maksājumu, kas veikti projektu vajadzībām, un ka tā joprojām ir joma, kurā ir vislielākais kļūdu īpatsvars;

101.

uzskata, ka, ņemot vērā kļūdu pieļaušanas vispārējo tendenci, ir jāizvērtē ne vien atsevišķi projekti, bet arī pašas izdevumu jomas;

102.

konstatē, ka politikas jomas “Kohēzija” tiesiskais regulējums ir komplicēts, ar to saskaņā ir jānodrošina atbilstība gan valstu prasībām, tostarp reģionālo iestāžu un pašvaldību prasībām, gan dažādām Savienības politikas nostādnēm un noteikumiem, piemēram, attiecībā uz publisko iepirkumu un valsts atbalstu, ir daudz iestāžu, kas atbildīgas par kohēzijas politikas īstenošanu dalībvalstīs, un vēl lielāks ir Savienības atbalsta ieguvēju un saņēmēju skaits;

103.

uzskata, ka ir svarīgi izvērtēt šo komplicētību, apsverot pilnveidošanas un vienkāršošanas iespējas;

104.

norāda, ka lielāko daļu no prognozētā kļūdu īpatsvara veido atbilstīguma kļūdas un nopietni publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumi; turklāt norāda, ka publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana vien ir radījusi 43 % no visām skaitļos izsakāmajām kļūdām un veido aptuveni trīs ceturtdaļas no prognozētā kļūdu īpatsvara;

105.

konstatē – iepirkuma procedūru pārkāpumi liecina, ka nav izdevies pilnībā izveidot Savienības iekšējo tirgu; prasa, lai Komisija un Revīzijas palāta izveidotu platformu pārrunu procesam par metodoloģiju, kas izmantota, nosakot to, cik nopietni ir publiskā iepirkuma sfērā konstatētie pārkāpumi;

106.

pievērš uzmanību arī tam, ka atšķirīgas intereses, neapšaubāmi, ietekmēs to, cik efektīvi dalībvalstis pildīs savus kontroles pienākumus, ciktāl tas attiecas uz Savienības līdzekļu izlietojumu attiecīgajā dalībvalstī un attiecīgās dalībvalsts iemaksām Savienības budžetā;

107.

prasa Komisijai analizēt šo publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumu iemeslus un apņēmīgi sadarboties ar dalībvalstīm, lai pārvarētu konstatētās grūtības;

108.

šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par ES publiskā iepirkuma politikas modernizāciju – virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu (COM(2011) 15); aicina Padomi un Komisiju līdz 2012. gadam galīgajā variantā pieņemt Savienības publiskā iepirkuma pamatnoteikumu (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK (14) un 2004/18/EK (15)) reformu;

109.

ir noraizējies, ka Revīzijas palāta ir konstatējusi arī daudz nepilnību konkursa un līgumslēgšanas procedūrās;

110.

konstatē, ka vismaz 30 % no Revīzijas palātas konstatētajām kļūdām bija iespējams atklāt un novērst pirms izdevumu apstiprināšanas Komisijai, jo par darbības programmu īstenošanu atbildīgo dalībvalsts iestāžu rīcībā bija pietiekami daudz šim nolūkam nepieciešamās informācijas;

111.

uzskata – šis konstatējums liek nopietni šaubīties par to, ka efektīvi darbojas sistēma, kurā galveno atbildību par izdevumu pareizu deklarēšanu uzņemas dalībvalstis;

112.

atgādina, ka administratīvās pārbaudes ir galvenais kontroles mehānisms trūkumu novēršanai, un pauž nožēlu, ka no 16 revidētajām darbības programmām 11 programmās pārvaldības iestāžu veiktās pārbaudes tikai daļēji atbilda normatīvajām prasībām;

113.

konstatē, ka kopumā pārraudzības un kontroles sistēmas, kas paredzētas 2007.–2013. gada plānošanas periodam, tikai daļēji atbilst tām normatīvajām pamatprasībām, kuru ievērošana tika pārbaudīta;

114.

konstatē, ka galīgos datus var iegūt tikai par tiem finanšu gadiem, kas uzskatāmi par slēgtiem, un ka šajā ziņā pēdējais par slēgtu uzskatāmais ir 2004. finanšu gads;

115.

atgādina – Komisijas pienākums ir arī sniegt norādījumus dalībvalstīm un izplatīt labu praksi starp valstu struktūrām; aicina visus Komisijas ģenerāldirektorātus šajā ziņā vēl vairāk uzlabot savu sniegumu;

116.

uzsver, ka dalībvalstu pārvaldes iestādes ļoti lielā mērā nosaka to, kā saskaņā ar dalītu pārvaldību tiek īstenotas attiecīgās politikas stratēģijas; šajā sakarībā uzsver – lai īstenotu dalītu pārvaldību, ko Komisija nodrošina kopīgi ar dalībvalstīm, attiecīgajām pārvaldes iestādēm ir jāsadarbojas savstarpējas cieņas un atzīšanas gaisotnē; īpaši akcentē to, ka šo gaisotni lielā mērā var vēl vairāk nostiprināt pastāvīgās pārvaldības procesā, uzturot saziņu starp Komisiju un dalībvalstu pārvaldes iestādēm;

117.

prasa Komisijai noteikt un izplatīt dalībvalstīs labāko praksi, lai nodrošinātu līdzekļu lielāku izmantošanu un uzlabotu līdzekļu saņēmēju naudas plūsmu, šajā nolūkā grozot un vienkāršojot struktūrfondu īstenošanas regulējumu, kas piemērojams valsts līmenī;

118.

ir noraizējies par OLAF konstatēto, proti, aizvien vairāk pierādījumu liecina, ka daudzos gadījumos krāpšanās ar struktūrfondu līdzekļiem ir organizēta un plānota un ka tā nav vienkārši izdevības izmantošana; aicina visas dalībvalstu un Savienības iestāžu ieinteresētās personas cieši sadarboties, lai šo problēmu novērstu (OLAF 2010. gada darbības pārskats, 41. lpp.);

119.

pauž nožēlu, ka ar novēlošanos ir iesniegti dalībvalstu gada kopsavilkuma pārskati par struktūrfondu līdzekļiem, un šā iemesla dēļ nav iespējams gūt pienācīgu pārliecību par reģionālo programmu pareizu īstenošanu; uzskata to par pietiekamu pamatojumu, lai pārtrauktu struktūrfondu līdzekļu izmaksāšanu dalībvalstīm;

120.

aicina Komisiju saistībā ar Finanšu regulas pārskatīšanu izvērtēt DPD kā stimulējoša un/vai preventīva instrumenta lietderību, kā arī priekšrocības un uzlabojumus, ko šīs deklarācijas varētu nodrošināt pareizas finanšu pārvaldības ziņā; uzskata – būtu jāņem vērā arī tas, ka attiecībā uz 2007.–2013. gada periodu pārvaldības un kontroles sistēmas ir būtiski mainītas un ka iegūtie rezultāti ir jāizvērtē, lai veiktu turpmākus uzlabojumus; uzskata, ka ieviešot šo instrumentu, Komisija patiešām varētu pildīt dalībvalstu uzraudzības pienākumu un nodrošināt valstu pārvaldības un kontroles sistēmu efektīvu darbību;

121.

aicina Komisiju intensīvāk sazināties ar dalībvalstu pārvaldes iestādēm, lai nodrošinātu savstarpēju informācijas apmaiņu, kas ļautu nevilcinoties risināt vēl neizlemtus jautājumus;

122.

ir ļoti nobažījies par dažu dalībvalstu pārvaldības un kontroles sistēmu joprojām zemo līmeni un lēnu šo sistēmu pilnveidošanas procesu;

123.

aicina Komisiju Finanšu regulā iekļaut prasību par to, ka DPD ir jāsagatavo un jāparaksta ministriju līmenī un ka šīs deklarācijas ir pienācīgi jāpārbauda neatkarīgam revidentam, jo tas būtu pirmais būtiskais pasākums, kas veicinātu valstu atbildību par Savienības līdzekļu izmantošanu; uzskata, ka, neieviešot šo instrumentu, Komisija nespēs pildīt dalībvalstu uzraudzības pienākumu un nodrošināt valstu pārvaldības un kontroles sistēmu efektīvu darbību;

124.

pievērš uzmanību Reglamentam, sevišķi tā VI pielikuma 6. panta 3. punktam, kurā noteikts, ka “Parlamenta priekšsēdētājs, rīkojoties Parlamenta vārdā un pamatojoties uz tās komitejas ziņojumu, kas ir atbildīga par budžeta kontroli, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 265. pantu var iesniegt prasību pret attiecīgo iestādi Eiropas Savienības Tiesā par to pienākumu nepildīšanu, kuri noteikti konstatējumos, kas pievienoti lēmumam par budžeta izpildes apstiprināšanu vai citām rezolūcijām par izdevumu izpildi”; turklāt atgādina – ir jānodrošina, lai, īstenojot budžeta procedūru, regulāri tiktu sasauktas Līguma par Eiropas Savienības darbību 324. pantā minētās trīspusējās sanāksmes;

125.

pauž nožēlu, ka sertifikācijas iestādēm, kuras minētas Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulā (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (16), nav saskaņotu un precīzu revīzijas standartu; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izveidot darba grupu vienotu revīzijas standartu sagatavošanai, kas veicinātu sertifikācijas un/vai revīzijas iestāžu sekmīgu revīzijas darbu;

126.

aicina Komisiju sniegt Parlamentam informāciju par pašreizējo pārvaldības iestāžu skaitu un novērtējumu tam, cik droša ir to darbība;

127.

atgādina, ka lielāko daļu izdevumu šajā politikas grupā realizē Komisija ar tiešu centralizētu pārvaldību un aizvien vairāk arī ar aģentūru un kopuzņēmumu starpniecību, īstenojot netiešu centralizēto pārvaldību;

128.

norāda – Revīzijas palāta prognozē, ka šajā politikas jomā iespējamākais kļūdu īpatsvars ir 2–5 %;

129.

turklāt pievērš uzmanību Revīzijas palātas konstatējumam, proti, ka pārvaldības un kontroles sistēmas tikai daļēji nodrošināja darījumu likumību;

130.

konstatē, ka šajā politikas grupā galvenais kļūdu avots joprojām ir nepamatoti lielu personāla izdevumu un netiešo izmaksu atlīdzināšana pētniecības projektos; turklāt ņem vērā to, ka ir vairāk atrunu par tiešo pārvaldību (to skaits palielinājies no 4 līdz 9) galvenokārt sarežģītu atbilstības kritēriju dēļ;

131.

turklāt norāda – ņemot vērā to, ka Savienības ekonomikai pētniecība un izstrāde ir īpaši nozīmīga, kļūdas šajā jomā ir sevišķi satraucošas;

132.

atgādina, ka izmaksu deklarācijām, ko atmaksāšanai iesniedz Sestās pamatprogrammas līdzekļu saņēmēji, ir jāpievieno neatkarīga revidenta izsniegts revīzijas apliecinājums par to, ka neatkarīgais revidents ir guvis pamatotu pārliecību par deklarēto izmaksu atbilstību prasībām, ar kurām saskaņā ir tiesības saņemt atmaksājumu; pievērš uzmanību tam, ka pati Komisija ir atzinusi – apliecinājuma saņemšanai noteiktie pieņemamības kritēriji ir pārāk ierobežojoši;

133.

ir noraizējies par to, ka Revīzijas palāta ir konstatējusi kļūdas 43 % no 2009. un arī 2008. gadā pārbaudītajām izmaksu deklarācijām, par kurām revidents pirms to iesniegšanas atmaksāšanai bija sniedzis atzinumu bez piezīmes;

134.

konstatē – lai gan Komisija 2009. gadā atguva ievērojami lielāku to izmaksu summu, par kurām nebija tiesību saņemt atmaksājumu, attiecīgi palielinājās arī vēl atgūstamo līdzekļu summa, kas ir gandrīz trīskāršojusies, sasniedzot EUR 31 500 000;

135.

uzskata, ka pētniecības, enerģētikas un transporta jomā sabiedrības uzticēšanās ir īpaši svarīga, jo paredzams, ka šai jomai atvēlēto Savienības budžeta līdzekļu daļa nākamajos gados palielināsies;

136.

aicina Komisiju nodrošināt, lai neatkarīgajiem revidentiem, kas nepareizi apliecinājuši izmaksu deklarācijas, būtu zināmi izmaksu deklarēšanai piemērojamie atbilstības kritēriji, un lai attiecīgā gadījumā viņus sauktu pie atbildības, aicina pārskatīt to, kā darbojas līdzekļu saņēmēju izmaksu aprēķināšanas metodoloģiju sertifikācijas sistēma, ātrāk atgūt nepamatoti izmaksātās summas un vajadzības gadījumā uzlikt attiecīgu sodu, vēl vairāk vienkāršot pētniecības finansēšanas noteikumus, ievērojami uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) iespējas saņemt pētniecības finansējumu un nodrošināt pilnīgu atbildības uzņemšanos par Savienības naudas līdzekļu pareizu izmantošanu;

137.

vēlreiz aicina Komisiju nodrošināt juridisko noteiktību, atturoties no stingrākas noteikumu definīcijas piemērošanas ar atpakaļejošu spēku un atturoties pieprasīt no saņēmējiem pārrēķinu par Komisijas dienestu jau apstiprinātiem finanšu pārskatiem, jo līdz ar to būtu jāveic mazāk ex post revīziju un retroaktīvu korekciju; prasa, lai Komisija nevilcinoties rastu risinājumu iepriekšējām situācijām, kas rodas vēl nepabeigto pārbaužu gaitā, un to darītu ar izpratni, ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus; iesaka ar šādām iepriekšējām situācijām saistītu domstarpību atrisināšanai panākt visu iesaistīto personu vienošanos, pamatojoties, piemēram, uz neatkarīgu atkārtotu revīziju un/vai pieaicinot neatkarīgu ad hoc vidutāju;

138.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir sākusi piemērot tās noteiktās sankcijas pētniecības jomā (34 darbības, saņemti EUR 514 330); tomēr piekrīt IRD secinājumam, ka ir vajadzīgs stingrs krāpšanas gadījumu atklāšanas mehānisms;

139.

turklāt aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecībā uz visām Savienības izveidotajām struktūrām, kurām ir juridiskas personas statuss un kuras saņem dotācijas no budžeta (kopuzņēmumiem), IRD būtu tieši tādas pašas pilnvaras, kādas tam ir attiecībā uz Komisijas struktūrvienībām (kā noteikts Finanšu regulas 185. panta 3. punktā);

140.

uzskata – lai Astotā pamatprogramma būtu efektīvāka, ir jāizmanto krasi atšķirīga pieeja, cita starpā ieviešot arī prēmēšanas sistēmu, kas daļēji aizstātu pašreizējo avansa maksājumu sistēmu, un nodrošinot, ka vieglāk ir pieejams riska kapitāls;

141.

atgādina, ka lielāko daļu izdevumu šajā politikas jomā tieši centralizēti pārvalda Komisijas dienesti Komisijas galvenās administrācijas vai Savienības delegāciju līmenī (kas pēc Līguma par Eiropas Savienības darbību stāšanās spēkā tiek dēvētas par “Eiropas Savienības delegācijām”); turklāt ņem vērā, ka aizvien vairāk tiek īstenota kopīga pārvaldība, piemēram, t. s. Pārtikas instrumenta vajadzībām;

142.

uzskata, ka, ņemot vērā kļūdu pieļaušanas vispārējo tendenci, ir jāizvērtē ne vien atsevišķu projektu, bet arī katras izdevumu jomas lietderība;

143.

norāda – Revīzijas palāta prognozē, ka šajā revidētajā jomā iespējamākais kļūdu īpatsvars ir 2–5 %;

144.

turklāt pievērš uzmanību tam, ka Revīzijas palāta pārraudzības un kontroles sistēmas kopumā ir novērtējusi tikai kā daļēji efektīvas;

145.

atzīmē arī Revīzijas palātas konstatēto, proti, ka EuropeAid sadarbības biroja ģenerāldirektora sagatavotais gada darbības pārskats un deklarācija sniedza tikai daļēji objektīvu finanšu pārvaldības novērtējumu attiecībā uz darījumu pareizību;

146.

norāda, ka pārvaldības un kontroles sistēmu vērtēšana kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs notiek joprojām, veicot darbības, kas noteiktas Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) decentralizētas pārvaldības procesa stratēģijas dokumentā (t. s. ceļvedī), kā rezultātā Komisija piešķir pārvaldības pilnvaras attiecībā uz konkrētu IPA komponentu, programmu vai pasākumu;

147.

prasa Komisijai cieši sadarboties ar kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, lai efektīvi pilnveidotu pārvaldības un kontroles sistēmas, popularizēt labāko krāpšanas apkarošanas praksi un nodrošināt, ka attiecīgo valstu prakse atbilst visiem Savienības noteikumiem un standartiem;

148.

pauž nožēlu, ka dažās potenciālajās kandidātvalstīs amatpersonas valsts pārvaldē joprojām tiek ieceltas, pārkāpjot civildienesta likumu; pauž nožēlu arī par to, ka daudzos gadījumos slikti darbojas tiesu iestādes; aicina Komisiju sniegt visām potenciālajām kandidātvalstīm speciālo profesionālo informāciju un iestādēs gūtās zināšanas, kas attiecīgajām valstīm ir nepieciešamas, lai efektīvi apkarotu korupciju un turpinātu vajadzīgo reformu īstenošanu;

149.

ir noraizējies par atteikumu augsto īpatsvaru valstīs, kurās īstenošanas process ir decentralizēts, t. i., kurās Savienības delegācijas veic iepirkuma dokumentācijas ex ante pārbaudi; uzsver, ka attiecīgajām šo valstu iestādēm, šķiet, ir grūti realizēt izšķirošas nozīmes uzlabojumus, kas nepieciešami, lai varētu atteikties no Komisijas veiktām ex ante pārbaudēm; aicina Komisiju un kandidātvalstis uzlabot dialogu un nodrošināt efektīvu sadarbību;

150.

ņem vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 12/2009 par Komisijas projektu efektivitāti tieslietu un iekšlietu jomā Rietumbalkānu valstīs;

151.

atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palāta ir pozitīvi novērtējusi pārvaldības un kontroles sistēmas, kas tiek piemērotas humānās palīdzības jomā; tomēr aicina Komisiju vairāk uzmanības pievērst to trūkumu novēršanas pēcpārbaudei, kurus tā atklājusi, veicot īstenošanas partneru darbības revīziju, un pilnībā izmantot ieguvumus, ko šāda pārbaude nodrošina, kā arī uzraudzīt to, cik lielā mērā tiek izmantoti humānās palīdzības sniegšanas centri;

152.

aicina Ārējo attiecību ģenerāldirektorāta tiesību pārņēmēju pabeigt pēcizpildes (ex post) kontroles metodoloģijas izstrādi un nevilcinoties īstenot iekšējā revidenta sniegtos ieteikumus;

153.

aicina Paplašināšanās ģenerāldirektorātu izstrādāt un ieviest mehānismus, kas ļautu sekmīgāk analizēt veikto pārbaudes misiju rezultātus un kontrolēt to izpildi, un atvēlēt pietiekamus resursus, lai analizētu Savienībai nesen pievienojušos dalībvalstu iesniegtās galīgās deklarācijas, kas vēl nav izskatītas, lai gan attiecas uz pirmspievienošanās periodu;

154.

aicina Humānās palīdzības ģenerāldirektorātu pilnveidot humānās palīdzības pasākumiem iesniegto priekšlikumu dokumentācijas izvērtēšanu (piemēram, ieviešot standartizētus novērtējuma ziņojumus) un savā 2010. gada darbības pārskatā ziņot par pieredzi, kas gūta saistībā ar t. s. Pārtikas mehānisma īstenošanu;

155.

norāda, ka palīdzības sniegšanai ārvalstīm varētu būt arī negatīvas sekas, piemēram, ja korumpēts valdošais režīms saņēmējvalstīs izsaimnieko piešķirto finansējumu, un ka šādu seku novēršanas darbs ir jānosaka par galveno prioritāti;

156.

atzinīgi vērtē to, ka no 2007. līdz 2010. gadam Komisija iztērējusi EUR 396 000 000, lai sniegtu atbalstu kandidātvalstīm saistībā ar to centieniem uzlabot tiesu sistēmas un cīnīties pret korupciju, un atzinīgi vērtē šajā ziņā sasniegto progresu; tomēr brīdina, ka pārāk lielam optimismam nav pamata, un prasa, lai Komisija sniegtu pierādījumus tam, ka nauda ir tērēta lietderīgi un norādītu, vai kontroles struktūru uzlabošanas rezultātā patiešām ir palielinājušās sankcijas pret korupcijā iesaistītajiem, tostarp gadījumos, kuri izpelnījušies plašas sabiedrības ievērību, vai tiesību akti tiek pilnībā īstenoti un vai reformas ir stabilas;

157.

ar bažām norāda uz trūkumiem, kurus Revīzijas palāta konstatējusi decentralizētas īstenošanas sistēmā (DIS) Horvātijā un Turcijā; prasa, lai Komisija ziņotu par visiem pasākumiem, kas veikti šīs problēmas risināšanai, un iesniegtu apdraudēto izdevumu summas aplēsi;

158.

prasa, lai Komisija un jo īpaši Paplašināšanās ģenerāldirektorāts ātrāk izskatītu galīgās deklarācijas, kuras attiecas uz Phare programmu, CARDS programmu un pārejas programmu, kā arī izsvērti un savlaicīgi īstenotu šo programmu slēgšanas procesu;

159.

pauž nožēlu, ka Revīzijas palātas apsvērumi gada pārskata 3. nodaļā (lauksaimniecība – EUR 254 000 000) un 4. nodaļā (kohēzija – EUR 65 000 000) attiecas uz ievērojamu pirmspievienošanās atbalsta daļu; ir pārsteigts, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem Revīzijas palātas gada pārskatā attiecībā uz trešām valstīm nav iekļauta informācija par izbraukuma revīzijām, kas veiktas katrā no šīm valstīm;

160.

pauž nožēlu, ka Reģionālās politikas ģenerāldirektorāts 2009. gadā nav veicis nevienu izbraukuma revīziju Horvātijā, lai gan tur ir nopietnas ar konkursa procedūru saistītas problēmas;

161.

aicina Komisiju arī informēt starptautiskās organizācijas par to, ka turpmāk Savienības palīdzību varēs saņemt ar nosacījumu, ka ir iesniegts attiecīgs apliecinājuma dokuments ticamības deklarācijas veidā;

162.

prasa, lai Revīzijas palāta sniegtu pamatojumu tam, kādēļ ir konstatēts salīdzinoši zems kļūdu īpatsvars (13 %) paraugam atlasītajos darījumos ārējā atbalsta nodaļā, liels skaitļos neizsakāmu kļūdu skaits Savienības delegāciju līmenī un nav pierādījumu, kas liecinātu par precizitātes vai faktu kļūdām tieši tajā jomā, kurai raksturīgs liels līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas risks; prasa, lai Komisija un jo īpaši Savienības delegācijas sniegtu skaidru revīzijas liecību un visu pārējo informāciju, kas nepieciešama, lai Revīzijas palāta varētu sekmīgāk veikt analīzi;

163.

atgādina, ka lielākā daļa izdevumu šajā jomā tiek pārvaldīti, īstenojot netiešu centralizēto pārvaldību vai dalītu pārvaldību;

164.

atzinīgi vērtē Komisijas pozitīvo darbību šajā jomā, sniedzot norādījumus dalībvalstīm, un mudina Komisiju arī turpmāk izplatīt labu praksi starp valstu struktūrām;

165.

norāda – attiecībā uz slēgšanas procedūrām Revīzijas palāta ir konstatējusi, ka kļūdu īpatsvars ir 2–5 %, un šajā politikas jomā pārraudzības un kontroles sistēmas tikai daļēji nodrošināja slēgšanas procedūru pareizu īstenošanu 2009. gadā;

166.

ir noraizējies par to, ka no 120 revidētajām slēgšanas procedūrām 29 procedūrās (24 %) bija skaitļos izsakāmas kļūdas;

167.

pauž bažas, ka 2009. gadā pārraudzības un kontroles sistēmas Komisijas līmenī nenodrošināja to, lai tiktu atklātas un izlabotas ļoti daudzas kļūdas šajā gadā īstenotajās slēgšanas procedūrās;

168.

aicina Komisiju arī turpmāk stingrāk pārbaudīt slēgšanas procedūras, lai nodrošinātu, ka kļūdas tiek konstatētas un izlabotas, un lai novērstu iepriekš konstatēto kļūdu atkārtošanos;

169.

atgādina, ka galvenās programmas šajā politikas grupā ir daļa no Sestās un Septītās pamatprogrammas pētniecības un tehnoloģijas attīstības jomā (EUR 222 000 000), piesaistītais Savienības aģentūru finansējums (EUR 116 000 000), Garantiju fonds ārējai darbībai (EUR 92 000 000) un Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma (KJP), kas nomainīja Uzņēmumu un uzņēmējdarbības daudzgadu programmu (UUDP) (EUR 175 000 000);

170.

turklāt atgādina, ka lielākajai daļai darbību, kas īstenojamas saskaņā ar Sesto un Septīto pamatprogrammu un KJP, finansējumu nodrošina ar Komisiju noslēgts dotācijas nolīgums un ka dotācijas tiek izmaksātas šādā kārtībā: avansu izmaksā pēc dotācijas nolīguma parakstīšanas, pēc tam veic starpposma un galīgos maksājumus, ar ko tiek atlīdzināti attaisnotie izdevumi, pamatojoties uz līdzekļu saņēmēju iesniegtajām izmaksu deklarācijām;

171.

atgādina, ka abās rezolūcijās – gan par 2007. finanšu gada, gan 2008. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu – Parlaments ir aicinājis Komisiju ļaut saņēmējiem izmantot vidējo personāla izmaksu sadalījumu pa izmaksu centriem un aicinājis Komisiju nepieprasīt atsevišķu izmaksu aprēķinus par tām personām, kas aktīvi iesaistītas konkrēta pētniecības projekta īstenošanā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 24. janvāra Lēmumu (C(2011) 174) par trim pasākumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 1982/2006/EK un Padomes Lēmuma Nr. 970/2006/Euratom īstenošanas vienkāršošanai;

172.

konstatē – galvenais risks pareizai maksājumu veikšanai ir saistīts ar to, ka izmaksu deklarācijās tie norādītas pārāk lielas attaisnotās izmaksas un ka Komisijas pārraudzības un kontroles sistēmas to neatklāj, un Revīzijas palāta šo risku pareizai maksājumu veikšanai, pamatojoties uz izmaksu deklarācijām, vērtē kā “augstu”;

173.

pievērš uzmanību šādiem Revīzijas palātas minētajiem ilustratīvajiem piemēriem:

174.

ar bažām norāda un ir noraizējies, ka Revīzijas palāta joprojām konstatē kļūdas maksājumos, par kuriem apstiprinātais revidents ir sniedzis atzinumu bez piezīmes, un ka Revīzijas palāta uzskata – revīzijas apliecinājums tikai daļēji spēj nodrošināt to, ka tiek atklātas kļūdas deklarētajās izmaksās;

175.

konstatē – Revīzijas palāta secina, ka šajā politikas grupā maksājumos nav bijis būtisku kļūdu, tomēr Revīzijas palāta iesaka pievērst uzmanību tam, kādas un cik lielas kļūdas ir atklātas pētniecības pamatprogrammu izdevumos; norāda – lai gan divas no trijām pārraudzības un kontroles sistēmām šajā politikas grupā tika novērtētas kā efektīvas, viena sistēma tikai daļēji spēja nodrošināt maksājumu pareizību;

176.

aicina Komisiju:

177.

aicina Komisiju 2011. gada laikā steidzamības kārtā veikt visaptverošu izdevumu pārskatu visās darbību jomās, lai pārliecinātos, vai visi izdevumi ir lietderīgi, tādējādi nosakot iespējamos ietaupījumus, kas šajā taupības laikā samazinātu spiedienu uz budžetu;

178.

uzskata, ka visus pieprasījumus palielināt izdevumus prioritārajās jomās var segt ietaupījumi no pašreizējām programmām un ka līdz ar to rūpīgāk jāpārbauda novecojušas vai neefektīvas programmas, kā rezultātā līdzekļus varētu pārdalīt;

179.

aicina Komisiju iesniegt Parlamenta atbildīgajai komitejai plānu, kurā izklāstītas darbības, ko tā iecerējusi veikt attiecībā uz pašreizējās budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras reformu un DPD, kā arī lai pabeigtu Komisijas pārvaldības struktūras izveidi, lai nodrošinātu maksājumu sistemātisku pārtraukšanu, apturēšanu un šo divu minēto pasākumu atcelšanu un lai pilnveidotu korektīvos mehānismus;

180.

aicina Komisiju rīkot iestāžu savstarpēju diskusiju, tās sākumposmā iesaistot Padomes, Komisijas, Revīzijas palātas un Parlamenta visaugstākā līmeņa pārstāvjus un otrajā posmā arī dalībvalstu, valstu parlamentu un augstāko revīzijas iestāžu pārstāvjus, lai sāktu visaptverošas debates par pašreizējo budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras sistēmu;

181.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par to, kā samazināt ar budžeta izpildes apstiprināšanas procesu saistītos termiņus, lai balsojums plenārsēdē varētu notikt tajā gadā, kas seko izskatāmajam finanšu gadam; mudina Revīzijas palātu un visas iestādes saīsināt un pilnveidot budžeta izpildes apstiprinājuma procedūru, padarot to pārredzamāku un saprotamāku Savienības nodokļu maksātājiem;

182.

uzsver, ka DPD ir jāsaprot kā instruments, ar ko veicina lielāku valsts pārskatatbildību par Savienības izdevumiem, sniedzot gan valstu parlamentiem, gan valstu revīzijas iestādēm iespēju piedalīties Savienības izdevumu likumības, pareizības un izpildes nodrošināšanā; uzskata, ka DPD ir instruments, ar kura palīdzību valsts iestādes un Savienības iestādes varēs kopīgi strādāt, vienlaikus pilnībā ievērojot savas attiecīgās kompetences jomas un pienākumus;

183.

atgādina, ka Parlaments kopš 2005. gada ir prasījis, lai Komisija iesniegtu priekšlikumu par obligātu DPD ieviešanu;

184.

uzsver, ka ne tikai Savienības ieceltajam līdzekļu pārvaldītājam, bet arī attiecīgajam valsts ieceltajam līdzekļu pārvaldītājam jābūt atbildīgam par izdevumiem, jo aptuveni 80 % no budžeta īsteno valsts iestādes;

185.

atkārtoti ir pieprasījis, lai katras valsts finanšu ministrs sagatavotu un parakstītu valsts pārvaldības deklarāciju par finansējuma izmantošanu, un ir arī ierosinājis, lai valsts revīzijas iestāde vai cits neatkarīgs revidents veiktu finanšu ministra izdotās valsts pārvaldības deklarācijas revīziju, jo parasti tiesības veikt valsts ministrijas izdotas deklarācijas revīziju ir jebkurai neatkarīgai valsts revīzijas iestādei;

186.

atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis (proti, Dānija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Zviedrija) sniedz DPD, tomēr norāda, ka šīs deklarācijas kvalitātes un precizitātes ziņā ir atšķirīgas;

187.

uzskata – tas, ka šīs dalībvalstis sniedz DPD, ir apliecinājums pārējām dalībvalstīm, ka tas ir paveicams uzdevums;

188.

norāda, ka Komisijas priekšlikumā par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības gada budžetam (COM(2010) 815, regulas 56. pants), ir paredzēts ieviest vadības sagatavotas pārvaldības deklarācijas; uzsver, ka Parlaments šo priekšlikumu uzskata par soli ceļā uz DPD kā galīgo mērķi;

189.

aicina Komisiju iesniegt oficiālu priekšlikumu ieviest obligātas katra valsts finanšu ministra parakstītas DPD, un šai nolūkā:

un ierosina noteikt, ka DPD ir jāatbilst starptautiskajiem revīzijas standartiem un jābūt noderīgām Revīzijas palātai, veicot revīziju;

190.

uzsver, ka gan ģenerāldirektora gada darbības pārskats, gan komisāru kolēģijas kopsavilkuma ziņojums ir svarīgi elementi, lai Komisija varētu sniegt pārskatu budžeta izpildes apstiprinātājiestādei;

191.

aicina Komisiju – pēc analoģijas ar aicinājumu izveidot DPD politiskā līmenī – pabeigt savas pārvaldības struktūras izveidi, nodrošinot, ka ģenerāldirektora gada darbības pārskatu paraksta arī atbildīgais komisārs un ka Komisijas priekšsēdētājs paraksta kopsavilkuma ziņojumu, kas ietver arī kontroles kvalitatīvo izpildes rādītāju tabulu, kurā apkopoti dati pa dalībvalstīm un politikas jomām;

192.

norāda – lai pabeigtu pārvaldības struktūras izveidi, Komisijai, iespējams, nāksies īstenot stingrākas procedūras, nodrošinot, ka kopsavilkuma ziņojumu pieņem komisāru kolēģija un ka atsevišķi komisāri var iesaistīties un līdzdarboties ģenerāldirektora gada darbības pārskata sagatavošanā, kas ietver šādus pasākumus, kuri piemērojami attiecībā uz 2010. finanšu gadu:

193.

uzsver, ka šie pasākumi nekādā gadījumā nedrīkst mazināt katra ģenerāldirektora vai citu deleģēto kredītrīkotāju tiešo atbildību;

194.

norāda, ka kopējās 2009. gadā apstiprinātās finanšu korekcijas attiecībā uz strukturālajām darbībām jau ir EUR 7 719 000 000 (Eiropas Savienības gada pārskati, 2009. finanšu gads, 112. lpp.); tomēr norāda, ka īstenotas un pārskatos reģistrētas korekcijas tikai EUR 5 387 000 000 (7 719 000 000–2 332 000 000) apmērā (103. lpp.); uzskata – starpība starp summām, kas būtu jālabo, un summām, kas faktiski labotas, liecina, ka ir jāievieš maksājumu automātiska apturēšana, nepieņemot Komisijas lēmumu, tiklīdz pierādījumi liecina par nopietniem trūkumiem pārvaldības un kontroles sistēmu darbībā;

195.

aicina Komisiju ieviest maksājumu pārtraukšanas un apturēšanas sistemātisku aktivizēšanu, tiklīdz pierādījumi liecina par nopietniem trūkumiem dalībvalstu vadības un kontroles sistēmu darbībā;

196.

uzskata – īstenojot procesu, kura rezultātā maksājumi tiek sistemātiski pārtraukti vai sistemātiski apturēti, ir jāveic šādas darbības:

197.

uzstāj, ka Komisijai ir jāuzlabo korekcijas mehānismi, lai tie nodrošinātu, ka nepareizi veiktu maksājumu finansiālās sekas sedz līdzekļu saņēmēji, nevis nodokļu maksātāji;

198.

uzskata – īstenojot procesu, kura rezultātā šis mērķis tiks sasniegts, ir jāsniedz Parlamenta atbildīgajai komitejai šāda informācija:

199.

aicina Komisiju iecelt “izpildes vērtētāju”, kurš būtu atbildīgs par tā novērtējuma ziņojuma sagatavošanu, kas nepieciešams saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 318. pantu un kas jāapstiprina komisāru kolēģijai, lai tādējādi šim ziņojumam būtu konkrēts atbildīgais;

200.

uzskata, ka novērtējuma ziņojums ir jāsagatavo tā, lai attiecības starp galvenajiem darbības rādītājiem, to juridisko un/vai politisko pamatu, izdevumu summu un sasniegtajiem rezultātiem būtu skaidras un pārredzamas, šā ziņojuma sagatavošanai izmantojamās metodoloģijas revīzija ir jāveic IRD, kuram jānovērtē arī paveiktais darbs, un galvenajiem darbības rādītājiem, kas tiek izmantoti visās Komisijas struktūrvienībās, ir jābūt publiski pieejamiem;

201.

uzskata, ka novērtējuma ziņojums jāiesniedz plenārsēdē to debašu laikā, kurās arī Revīzijas palāta ir aicināta iepazīstināt ar savu atzinumu par novērtējuma ziņojumu;

202.

aicina Komisiju ieviest jaunu izdevumu loģiku, kuras mērķis ir uzlabot izdevumu kvalitāti un nodrošināt, lai Savienības nodokļu maksātāju sniegtie līdzekļi tiktu izlietoti gan pareizi, gan gudri, un kurā būtu iekļauti šādi principi:

un ierosina Komisijai sadarbībā ar Revīzijas palātu izpētīt procedūru, kā iegūt vispārēju ticamības deklarāciju katram finanšu plānam, un sākt to izmantot brīvprātīgi līdz juridiskā pamata pieņemšanai, kas padarītu šādu procedūru par obligātu;

203.

pauž bažas par Revīzijas palātas konstatēto, ka pārraudzības un kontroles sistēmas ārējās palīdzības un attīstības jomā tikai daļēji efektīvi nodrošina maksājumu pareizību un ka maksājumos bijušas būtiskas kļūdas; pauž bažas par to, ka Komisija dažos galīgajos maksājumos nebija atklājusi kļūdas, kuras konstatēja Revīzijas palāta, kā arī par to, ka Komisija neuzrauga, kādā mērā partnerības pamatnolīgumu partneri izmanto “iepirkuma centrus humānās palīdzības jomā”; atzinīgi vērtē to, ka kļūdaino darījumu skaits (13 %) salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir samazinājies vairāk nekā uz pusi, tomēr uzsver, ka jācenšas vēl vairāk samazināt to īpatsvaru;

204.

norāda, ka Humānās palīdzības ģenerāldirektorāts (DG ECHO) ne vienmēr savlaicīgi pievēršas partneru sistēmu regulārajās revīzijās atklātajām nepilnībām (17); tādēļ mudina DG ECHO nodrošināt vairāk resursu uzraudzības un pēcpārbaužu veikšanai;

205.

aicina Komisiju vides aspektus sistemātiskāk integrēt attīstības projektos, tostarp arī budžeta atbalsta programmās, un novērtēt vides aspektu integrēšanu attīstības sadarbībā; pauž nožēlu, ka šos trūkumus varētu būt izraisījis personāla trūkums, un cer uz situācijas uzlabošanos līdz ar Eiropas Ārējās darbības dienesta darbības uzsākšanu;

206.

atkārtoti prasa vairāk iesaistīt partnervalstu parlamentus un vietējo pilsonisko sabiedrību, izstrādājot un pārskatot ar attīstības sadarbības instrumentu (ASD) saistītos valstu stratēģijas dokumentus;

207.

mudina Komisiju palīdzēt partnervalstīm attīstīt parlamentārās kontroles un revīzijas iespējas, kā arī palielināt pārredzamību un informācijas publisku pieejamību, it īpaši gadījumos, kad palīdzību sniedz budžeta atbalsta veidā, saskaņā ar ASD regulas (18) 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un aicina Komisiju regulāri ziņot par gūtajiem panākumiem;

208.

vēlreiz aicina Komisiju apliecināt, ka tā vismaz 20 % no attīstības palīdzības ir izlietojusi pamatizglītības un vidējās izglītības, kā arī veselības aprūpes pamatpakalpojumu jomā, kas ietver arī drošu piekļuvi ūdenim un sanitārijai; turklāt ierosina rūpīgi veikt ietekmes novērtējumus attiecībā uz šiem izdevumiem, lai nodrošinātu īstenoto programmu maksimālu efektivitāti;

209.

aicina Komisiju lielāku uzmanību pievērst sieviešu veselībai jaunattīstības valstīs un jo īpaši mātes veselības uzlabošanai, jo Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana šajā jomā sokas vissliktāk;

210.

uzsver, ka attīstības palīdzības mehānismiem jābūt vērstiem arī uz labklājības radīšanu un atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, jo labklājības radīšana joprojām ir viens no svarīgākajiem nabadzības mazināšanas instrumentiem; atgādina, ka jaunattīstības valstīs katru gadu aptuveni EUR 800 000 000 000 tiek zaudēti nelikumīgu kapitāla plūsmu dēļ un tā novēršanai varētu būt izšķirīga nozīme nabadzības mazināšanā un TAM sasniegšanā;

211.

atzinīgi vērtē to, ka ANO struktūrām bieži vien ir īpaša pieredze un zināšanas, kas nav tik viegli rodamas citur; tomēr pauž bažas par to, ka Komisija iepriekš pārliecinoši neparāda, ka, izvēloties kādu ANO struktūru, palīdzība tiks sniegta patiešām efektīvāk un iedarbīgāk, nekā izmantojot citas iespējas (19); aicina Komisiju padarīt atbalsta īstenošanas kanālu izraudzīšanās procesu pārredzamāku un objektīvāku;

212.

mudina Komisiju nodrošināt to darbību lielāku atpazīstamību, ko Savienība finansē aizjūras teritorijās;

213.

norāda, ka 2000.–2006. gada finanšu shēmas maksājumu apropriācijas, kas 2009. gadā paredzētas Eiropas Sociālajam fondam (ESF), ir izmantotas 97,1 % apmērā (EUR 1 540 000 000); norāda, ka starpposma maksājumu un priekšfinansējuma summa 2007.–2013. gada finanšu shēmā ir palielināta līdz EUR 11 300 000 000; atzīst Komisijas centienus uzlabot finanšu pārvaldību; pauž nožēlu, ka dalībvalstis, neraugoties uz finanšu krīzi, nepieprasa ESF līdzekļus;

214.

norāda, ka pēdējo triju gadu laikā kļūdu biežumam ir tendence samazināties, 2007. gadā to īpatsvars bija 54 %, bet 2009. gadā – 36 %; atzīst Komisijas centienus samazināt kļūdu biežumu; prasa pielikt pūles, jo īpaši lai samazinātu neattiecināmo izmaksu atmaksāšanu;

215.

mudina Komisiju uzlabot finanšu pārvaldību, īstenojot rīcības programmu, kuras mērķis ir paātrināt lēmumu pieņemšanu saistībā ar finanšu korekcijām;

216.

atzinīgi vērtē to, ka ESF programmas īstenošanā galvenā uzmanība 2009. gadā bija pievērsta Eiropas nodarbinātības stratēģijai, jo īpaši pasākumiem, kuru mērķis bija uzlabot nodarbinātības iespējas darba tirgū (30,6 % (20)), un darbībām, lai pilnveidotu izglītību un arodapmācību (22,8 % (20)), sociālo integrāciju (20,8 % (20)) un iespēju vienlīdzību (6,5 % (20));

217.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus gūt vispusīgu pārskatu par visām dalībvalstīm, no dalībvalstu kontroles iestādēm saņemot pārbaudes ziņojumus un gada ziņojumu kopsavilkumus;

218.

uzsver, cik nozīmīga ir budžeta pozīcija 17 02 02 (ES rīcība patērētāju aizsardzības politikas jomā) un 17 01 04 03 (administratīvās pārvaldības uzdevumi), lai efektīvi izpildītu ikvienu Patērētāju programmā 2007.–2013. gadam ietverto gada darba programmu, un aicina Komisiju plašāk izziņot informāciju par pieejamajām subsīdijām (jo īpaši gadījumos, kad nav saņemti pieteikumi attiecībā uz kopīgām darbībām, kas saistītas ar Regulu par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2006/2004 (21)); pauž gandarījumu par lietderīgo papildu līdzekļu (EUR 2 000 000) izlietojumu, kurus 2009. gadā piešķīra izmēģinājuma projektam saistībā ar uzraudzības pasākumiem patērētāju politikas jomā;

219.

atzinīgi vērtē regulāros Patēriņa tirgu rezultātu pārskata (PTRP) izdevumus un uzskata, ka tie ir nozīmīgs instruments, ar ko panākt tirgu labāku uzraudzību un novatorisku klasificēšanu; uzskata, ka uz radītās empīriskās bāzes ir jāveido jauni Savienības un dalībvalstu mēroga politikas plāni, un prasa Komisijai PTRP izmantot politikas veidošanā visās attiecīgajās jomās;

220.

pauž lielu interesi par Veselības aizsardzības programmas izpildaģentūras pārveidošanu Veselības un patērētāju izpildaģentūrā (VPI) un par tās pirmo darbības gadu paplašinātu pilnvaru apstākļos; pauž atzinību VPI, ka tā ir sasniegusi subsīdiju un līgumu pārvaldības mērķus, kas noteikti atbilstīgi Patērētāju programmai (Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1926/2006/EK (22)); tomēr par problēmu atzīst to, ka 3 % maksājumu veikti pēc maksājumu termiņa;

221.

atzinīgi vērtē veiktos uzlabojumus, lai sasniegtu 92 % izpildes līmeni attiecībā uz maksājumu apropriācijām iekšējā tirgus īstenošanai un attīstībai (budžeta pozīcija 12 02 01); norāda – sagaidāms, ka Solvit programmas (budžeta pozīcija 12 02 02) izpildes līmenis būs tuvu 92 %, ņemot vērā 2008., 2009. un 2010. gada maksājumu kopsummu; atkārtoti norāda, ka Solvit programmai ir jāsaglabā atsevišķa budžeta pozīcija;

222.

uzsver mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) nozīmi un mudina Komisiju analizēt MVU pašreizējo finansēšanas programmu efektivitāti, kā arī, ES budžetā ieviešot inovatīvus finansēšanas mehānismus, atvieglot MVU līdzdalību ES pētniecības programmās;

223.

pieņem zināšanai Revīzijas palātas apsvērumus par ES teritorijā nelikumīgi ievestajām precēm (gada pārskata 2.22. punkts) un Komisijas atbildi, norādot modernizētajā muitas kodeksā ietverto precizējumu; prasa Komisijai pēc iespējas drīz ziņot par pēcpārbaudes rezultātiem, ņemot vērā attiecīgos Eiropas Savienības Tiesas spriedumus;

224.

mudina dalībvalstis pielietot atbilstīgas riska analīzes metodes, lai muitas kontrolēs galveno uzmanību pievērstu augsta riska tirgotājiem vai kravām; turklāt aicina dalībvalstis papildus tām pārbaudēm, ko veic, pamatojoties uz riska novērtējumu, veikt arī vairākas izlases veida pārbaudes; prasa Komisijai, izstrādājot modernizētā muitas kodeksa īstenošanas noteikumus, īpašu uzmanību pievērst preču fiziskai kontrolei, kas ir būtiski gan no fiskālā, gan nekaitīguma/drošības viedokļa; un prasa uzlabot revīzijas pirmspārbaudes/pēcpārbaudes attiecībā uz vienkāršotām procedūrām un centralizētu muitošanu;

225.

konstatē, ka galīgi pieņemtajā un vēlāk finanšu gada laikā grozītajā 2009. gada budžetā Transporta un tūrisma komitejas kompetencē esošajiem politikas virzieniem kopumā bija paredzēti EUR 2 427 000 000 saistību apropriācijās un EUR 2 103 000 000 – maksājumu apropriācijās; konstatē arī, ka no šīm summām:

226.

pauž nožēlu, ka 2009. finanšu gada budžeta izpildes pārbaudē Revīzijas palāta atkal nolēma lielāku uzmanību pievērst pētniecības un enerģētikas politikai, nevis transporta politikai;

227.

atzinīgi vērtē joprojām augsto gan saistību, gan maksājumu apropriāciju izlietojuma līmeni TEN-T projektos, tam sasniedzot gandrīz 100 %; aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu finansējumu no valsts budžeta, lai varētu pildīt šīs Savienības saistības; atgādina, ka Parlaments atbalstīja Savienības finansējuma palielināšanu; atzinīgi vērtē 2010. gada 27. oktobrī publiskoto termiņa vidusposma pārskatu par TEN-T daudzgadu programmas (2007–2013) projektiem, kurā paredzēts optimizēt TEN-T atvēlēto budžeta līdzekļu izmantošanu, un uzsver, ka liela nozīme ir projektu drošai finanšu plānošanai;

228.

atkārtoti pauž bažas par zemo maksājumu apropriāciju izlietojuma līmeni (73 %) satiksmes drošības, kā arī transporta sistēmu optimizēšanas un pasažieru tiesību aizsardzības jomā; pauž nožēlu, ka programmai Marco Polo II piešķirto maksājumu apropriāciju izlietojums 100 % apmērā panākts tikai tādēļ, ka vairāk nekā puse sākotnēji atvēlēto līdzekļu 2009. gada laikā tika pārdalīti;

229.

atzinīgi vērtē programmai Galileo piešķirto maksājumu apropriāciju ievērojami augstāku izlietojuma līmeni, salīdzinot ar 2008. gadu, un uzsver, ka šī programma ir ļoti svarīga loģistikas jomai un ilgtspējīgai transporta nozares attīstībai;

230.

atzīmē to, ka izlases veidā veiktās darbību pārbaudes ar lielu varbūtību atklāj kļūdu biežumu 2–5 % robežās; aicina Komisiju pielikt pūles, lai šis rādītājs būtu vēl zemāks;

231.

ar gandarījumu atzīmē, ka Revīzijas palāta uzskata, ka Eiropas Transporta tīkla izpildaģentūras gada pārskati visos būtiskajos aspektos ir likumīgi un pareizi; atzinīgi vērtē to, ka Aģentūra ir aizpildījusi amata vietas, kuras vēl 2008. gada beigās bija vakantas;

232.

uzsver, ka steidzami jānodrošina reģionālās un transporta politikas pārredzamība, sniedzot pienācīgu informāciju nodokļu maksātājiem un budžeta lēmējiestādēm, un jāuzlabo šo politikas virzienu koordinācija, it īpaši saistībā ar TEN-T finansēšanu, jo pašlaik šo projektu Eiropā radīto pievienoto vērtību izvērtē pavirši un tādēļ līdzekļus izmanto nepietiekami efektīvi, lai cita starpā novērstu vājās vietas un problēmas saistībā ar robežu šķērsošanu un trūkstošiem transporta savienojumiem;

233.

uzstājīgi prasa pārliecinošāk pamatot procedūras transporta projektu atlasei un apstiprināšanai kohēzijas politikas ietvaros;

234.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 8/2010 par ieguldījumiem ES dzelzceļa infrastruktūrā un jo īpaši atzinumu par pašreizējo TEN-T koordinatoru nozīmīgo veikumu, cita starpā veicinot kontaktus starp iesaistītajām personām; atbalsta ieteikumu, ka Komisijai vajadzētu apsvērt iespēju iecelt koordinatorus pārējiem prioritārajiem projektiem;

235.

norāda uz Revīzijas palātas konstatējumu, ka prioritārie projekti netika atlasīti, pamatojoties uz faktiskajām un paredzamajām transporta plūsmām, un uz to, ka varētu plašāk izmantot izmaksu lietderības analīzi; tomēr norāda, ka prioritārajos projektos tiek ievēroti arī Savienības ekonomiskās, sociālās, un teritoriālās kohēzijas mērķi un nepieciešamība cīnīties pret klimata pārmaiņām, atbalstot videi draudzīgus transportlīdzekļus;

236.

atzinīgi vērtē to, ka būtiski ir uzlabots saistību izpildes līmenis brīvības, drošības un tiesiskuma telpas budžetā (97,7 % salīdzinājumā ar 87,5 % 2008. gadā), kā arī uzlabots maksājumu izpildes līmenis (89,6 % salīdzinājumā ar 80,9 % 2008. gadā);

237.

pauž nožēlu par atcelto maksājumu augsto līmeni (8,5 %), ko galvenokārt radījuši atceltie maksājumi aģentūru un lielapjoma IT sistēmu (SIS II un VIS) budžetā;

238.

atzinīgi vērtē augstos izpildes rādītājus četros “Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības” fondos; norāda, ka augstais izpildes līmenis apliecina arī šo fondu lietderību, un prasa šo faktu ņemt vērā turpmākajā budžeta plānošanā un nākamās daudzgadu finanšu shēmas apspriešanā saistībā ar Komisijas sagatavotajiem termiņa vidus novērtējuma ziņojumiem;

239.

pauž nožēlu, ka zemāks maksājumu izpildes līmenis konstatēts saistībā ar programmām “Pamattiesības un tiesiskums” un “Drošība un brīvību garantēšana”; pieņem zināšanai Komisijas paskaidrojumus, ka gūti neapmierinoši rezultāti, aicinot iesniegt priekšlikumus, un ka ekonomikas krīze apgrūtināja pieteikumu iesniedzēju spējas nodrošināt līdzfinansējumu;

240.

pauž nožēlu par Revīzijas palātas konstatējumu, ka atsevišķas aģentūras nav sniegušas apliecinājumus par konsolidētajiem pārskatiem vai iesniegušas grozītus apliecinājumus un ka šāda informācija, kas tām būtu jāsniedz, nav saņemta vairākus gadus;

241.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz publicēt termiņa vidus novērtējuma ziņojumus par dažādajiem fondiem un programmām;

242.

tādēļ aicina Komisiju turpināt centienus nepārtraukti samazināt ar kontu slēgšanu saistīto kļūdu īpatsvaru un stingri izvērtēt iepriekšējās paaudzes programmas; norāda, ka kļūdu īpatsvars jaunās paaudzes programmu pārvaldībā mazinās salīdzinājumā ar iepriekšējo paaudzi, atspoguļojot pašreizējo programmu noteikumos iekļauto tehnisko izmaiņu lietderību;

243.

norāda, ka politikas jomā “Izglītība un kultūra” lielākā daļa transakciju tiek veiktas ar valsts aģentūru starpniecību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas centienus palīdzēt valsts aģentūrām uzlabot grāmatvedības sistēmas un aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus gadījumā, ja netiek ievērotas Savienības revīzijas prasības;

244.

pauž gandarījumu par IT instrumentu plašāku izmantošanu, jo tas mazina birokrātiju un var būtiski atvieglot pieteikumu iesniedzējiem veicamās procedūras un saīsināt pieteikumu izskatīšanai nepieciešamo laiku;

245.

prasa Komisijai, Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūrai un valsts aģentūrām turpināt darbu, lai izstrādātu elastīgas procedūras un vēl vairāk samazinātu maksājumu kavējumus, jo saņēmēji ir tiesīgi sagaidīt, ka tiks ievēroti programmu aprakstos vai citos oficiālos dokumentos norādītie termiņi;

246.

uzskata, ka budžeta pozīciju, kas attiecas uz vidi, sabiedrības veselību un pārtikas nekaitīgumu, izpildes līmenis kopumā ir apmierinošs;

247.

uzsver, ka kopējais budžeta izpildes līmenis attiecībā uz vides jomu ir 97,12 %, kas ir labāks rezultāts salīdzinājumā 2008. gada saistību apropriāciju izpildi 95,15 % līmenī; turklāt norāda, ka maksājumu izpilde bijusi augstā līmenī – 99,92 %;

248.

atzinīgi vērtē saistību un maksājumu apropriāciju kopējo izpildes līmeni sabiedrības veselības jomā, kas bijis izcils un visām budžeta pozīcijām attiecībā uz saistību apropriācijām sasniedz gandrīz 100 %;

249.

norāda, ka salīdzinājumā ar 2008. gadu saistību izpildes līmenis tādās jomās kā pārtikas nekaitīgums, dzīvnieku veselība un labturība un augu veselība joprojām ir stabili augsts – 98 %; ir informēts par nelielo samazinājumu maksājumu izpildē (82 %); aicina dalībvalstis pielikt vairāk pūļu, lai Komisijai iesniegtu precīzākas izskaušanas pasākumu tāmes;

250.

atzinīgi vērtē sasniegto LIFE + darbības budžeta izpildi 99,35 % līmenī, jo īpaši tādēļ, ka salīdzinājumā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu budžeta lēmējinstitūcija bija palielinājusi saistību apropriācijas par EUR 29 000 000; norāda, ka LIFE + programmas trešajā izsoles uzaicinājumā tika izraudzīti 210 projekti, kas attiecas uz tādām darbības jomām kā “daba un bioloģiskā daudzveidība” (84), “vides politika un pārvaldība” (115), “informācija un komunikācija” (11);

251.

uzsver, ka ieguldījums starptautiskās darbībās vides jomā ir paredzēts, lai segtu obligātos un brīvprātīgos ieguldījumus starptautisko konvenciju, protokolu un nolīgumu īstenošanā, sasniedza kopējo izpildes līmeni 84,46 %, turpretim 2008. gadā tas bija 76,12 %; ir informēts par to, ka izpildes līmenis ir atkarīgs arī no valūtas maiņas kursa svārstībām, jo lielākā daļa ieguldījumu tiek maksāti ASV dolāros;

252.

norāda, ka ir sasniegts EUR 15 411 000 atbilstošs 72,56 % izpildes līmenis attiecībā uz civilās aizsardzības finansēšanas instrumentu, no kura finansē reaģēšanu katastrofu gadījumos, gatavības veicināšanas pasākumus un pasākumus katastrofu seku novēršanai un mazināšanai; attiecīgi piebilst, ka maksājumu apropriāciju izpildes līmenis ir 44,52 %, jo izsoles uzaicinājumi tika publicēti tikai 2009. gada pirmajā pusgadā, tādēļ projekti vēl nav pabeigti;

253.

norāda, ka attiecībā uz ārkārtas gadījumiem paredzētajiem līdzekļiem un līdzekļiem, kas paredzēti dabas katastrofu gadījumiem, galīgo izmaksu kompensāciju pieprasījumu summas bieži vien ir daudz zemākas nekā sākotnēji prognozētās; aicina dalībvalstis pielikt vairāk pūļu, lai Komisijai iesniegtu precīzākas tāmes, un mudina Komisiju sniegt dalībvalstīm vairāk palīdzības tāmju sagatavošanas procesā;

254.

norāda, ka no 2009. gada budžeta trīs izmēģinājuma projekti un divas sagatavošanas darbības tika īstenotas vides jomā un četri – sabiedrības veselības jomā; ņem vērā, ka izmēģinājuma projektam “Sēra dioksīda emisiju tirdzniecība Baltijas jūras rajonā” iesniegtie konkursa priekšlikumi bija nekvalitatīvi, un tādēļ šajā projektā līgumi netika parakstīti; ir informēts par to, ka sagatavošanas darbība attiecībā uz kontrolpunktiem saistībā ar dzīvnieku pārvadāšanu tika atcelta, jo konkursa priekšlikumi bija nekvalitatīvi un neatbilda obligātajiem vērtēšanas kritērijiem;

255.

uzsver – lai novērstu, ka tiek iesniegti projektu pieteikumi, kas nepārprotami nevar pretendēt uz finansējumu vai nav kvalitatīvi, svarīgi ir precīzāk formulēt izsoles uzaicinājumus un nodrošināt pretendentiem vairāk palīdzības, jo īpaši sabiedrības veselības programmās; tomēr apzinās, ka daži projekti vienmēr būs grūti īstenojami;

256.

norāda, ka Finanšu regulas administratīvo un finanšu normu ievērošanai nevajadzētu būt iemeslam kavēt dotāciju piešķiršanu vai finansējamo projektu izraudzīšanās procesu; aicina Komisiju arī turpmāk censties pilnveidot procedūras, kas ietekmē saistību un maksājumu apropriāciju izlietojumu;

257.

norāda, ka 2009. gada beigās Veselības un patērētāju izpildaģentūra (viena no Komisijas administratīvajām vienībām) pārvaldīja portfeli, kurā ietilpa 361 līdzfinansēts sabiedrības veselības programmu projekts, no kuriem par 287 projektiem bija parakstīti līgumi, kuru Savienības ieguldījums naudas izteiksmē ir EUR 156 000 000; uzsver, ka Savienības programmu īstenošanai vajadzīgais Veselības aizsardzības programmas izpildaģentūras (PHEA) administratīvais budžets kopā bija EUR 6 400 000; norāda, ka jaunās strukturētās atskaišu metodes dod iespēju kvalitatīvāk uzraudzīt budžeta izpildi, lai izvairītos no apropriāciju pārnešanas un stingri piemērotu gada budžeta pārskata principu;

258.

atzīmē, ka ir trūkumi gan saziņā starp aģentūrām un iestādēm, gan arī saziņā starp aģentūrām un Savienības sabiedrību; mudina visas ieinteresētās personas aģentūrās un iestādēs uzlabot savstarpējo saziņu un pielikt vairāk pūļu sabiedrisko attiecību jomā;

259.

mudina Komisiju (Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātu un Vides ģenerāldirektorātu) katru gadu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūrā ziņot attiecīgajām Parlamenta komitejām par īstenoto projektu un programmu efektivitāti un lietderību;

260.

pieņem zināšanai, ka pārskatā par Savienības budžeta izpildi 2009. finanšu gadā Revīzijas palāta secina – “politikas grupas “Ārējais atbalsts, attīstība un paplašināšanās”2009. gada 31. decembrī slēgtā gada maksājumos ir būtiskas kļūdas” (23); ir nobažījies par to, ka šīs kļūdas saistītas ar izdevumu attiecināmību un pārkāpumiem iepirkuma procedūrās – jomās, kurās nesaimnieciskas rīcības un krāpšanas ietekme jūtama visvairāk (24);

261.

pauž gandarījumu, ka attiecībā uz to darījumu likumību, kas saistīti ar izdevumiem ārējo attiecību jomā, Revīzijas palāta ir konstatējusi pilnīgi pareizi veikto darījumu skaita pieaugumu salīdzinājumā ar 2008. un 2007. gadu;

262.

ir gandarīts arī par to, ka 2009. gadā ir ieviestas jaunas procedūras un pārbaužu saraksti, ar kuru palīdzību pilnveidotas ex ante pārbaužu procedūras Ārējo attiecību ģenerāldirektorātā (DG RELEX);

263.

attiecībā uz KĀDP un Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) īstenošanu uzsver, ka nekavējoties ir jādara Parlamentam zināmi izraudzītie mērķi un misijas, lai tas varētu veiksmīgāk formulēt ieteikumus Padomei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos;

264.

atzinīgi vērtē to, ka no 2007. līdz 2010. gadam Komisija ir iztērējusi EUR 396 000 000, lai sniegtu atbalstu pievienošanās kandidātvalstīm saistībā ar to centieniem uzlabot tiesu sistēmu un cīnīties pret korupciju, un atzinīgi vērtē šajā ziņā sasniegto progresu; tomēr brīdina, ka pārāk lielam optimismam nav pamata, un prasa, lai Komisija sniegtu pierādījumus tam, ka nauda ir tērēta lietderīgi, un norādītu, vai kontroles struktūru uzlabošanas rezultātā patiešām ir palielinājušās sankcijas pret korupcijā iesaistītajām personām, tostarp gadījumos, kuri izpelnījušies plašu sabiedrības ievērību, kā arī vai tiesību akti tiek pilnībā īstenoti un vai reformas ir stabilas;

265.

ņem vērā to, ka, izmantojot tā dēvēto Pārtikas mehānismu, aizvien biežāk tiek īstenota kopīga pārvaldība, un aicina Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorātu (DG ECHO) 2010. gada darbības pārskatā ziņot par pieredzi, kas gūta saistībā ar Pārtikas mehānisma izmantošanu;

266.

norāda, ka kohēzijai paredzētos līdzekļus reglamentē īpaši sarežģīti noteikumi un ka to izmantošana atšķiras no citām Savienības izdevumu jomām, tādēļ ir lielāka kļūdu varbūtība; vērš uzmanību uz to, ka kļūdu īpatsvars kohēzijas izdevumos vēl aizvien ir visaugstākais salīdzinājumā ar citiem Savienības maksājumiem un ka 2009. gadā tas bija lielāks par 5 %; tomēr uzsver kļūdu īpatsvara būtisko samazināšanos salīdzinājumā ar 2008. gadu un šajā sakarībā prasa vēl vairāk vienkāršot noteikumus un sniegt lielāku tehnisko atbalstu, lai projektu īstenošanu dalībvalstīs un reģionos padarītu efektīvāku; norāda, ka Komisijai un dalībvalstīm jānodrošina reģionālajām pašvaldībām tādas tehniskās zināšanas un iemaņas, kas šīm institūcijām ļautu palielināt to rīcībā nodoto resursu efektivitāti un lietderīgumu;

267.

norāda, ka viens no biežākajiem pārkāpumu iemesliem vēl aizvien ir publiskā iepirkuma noteikumu neievērošana, kas daļēji skaidrojama ar tā sarežģītību; lai kļūdu kopumā būtu mazāk, iesaka vienkāršot publiskā iepirkuma noteikumus un samazināt to skaitu;

268.

pauž bažas par to, ka DG REGIO 2009. gada darbības pārskata ticamības deklarācijā apgalvo – no 79 attiecīgajām programmām 38 programmu gadījumā Reģionālās politikas ģenerāldirektorātam nav pamatotas pārliecības par pakārtoto darījumu likumību un pareizību saistībā ar deklarēto izdevumu atmaksāšanu 2009. gadā; prasa sīkākus paskaidrojumus par trūkstošo informāciju attiecībā uz 2009. gadā veikto atmaksāšanu; norāda, ka dalībvalstīm ir pienākums savos gada darbības pārskatos sniegt pietiekamu informāciju, un prasa Komisijai ierosināt soda sistēmu piemērošanai gadījumos, kad iesniegtā informācija neļauj Komisijai nodrošināt likumību un pareizību;

269.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Atzinumu Nr. 1/2010 “Eiropas Savienības budžeta finanšu pārvaldības uzlabošana: risks un izaicinājumi” un vērš uzmanību uz to, ka vairākās ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu saistītās augsta riska jomās, it īpaši kohēzijas un lauku attīstības jomā, uzraudzības un konroles sistēmas nav pilnīgi efektīvas;

270.

Finanšu regulas pārskatīšanas kontekstā uzsver nepieciešamību skaidrot tām kohēzijas programmām piemērojamos noteikumus un pārvaldības shēmas, kuru pārvaldība ir dalīta, un uzsver arī to, ka kohēzijas politikas jomā šīs saskaņošanas pakāpei jābūt pēc iespējas lielākai, lai nepieļautu pretrunas Finanšu regulai; norāda, ka ar pārvaldību saistīto neatbilstību starp Finanšu regulu un kohēzijas līdzekļu izmantošanu reglamentējošiem tiesību aktiem var novērst, labāk saskaņojot dažādās politikas jomās noteiktos atbilstības kritērijus; tomēr uzskata, ka vienkāršošanai, it īpaši saistībā ar Finanšu regulas pārskatīšanu, vispirms jānodrošina ilgtermiņā stabili noteikumi un pārvaldības sistēmas;

271.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju izmantot principu “uzticības līgums”, kas ļauj samazināt to sistēmu pārbaužu skaitu, kuras apliecinājušas savu efektivitāti kļūdu un krāpšanas apkarošanā;

272.

norāda, ka INTERREG programmu kontroles un revīzijas sistēmām nav pilnībā vienotas pieejas, ko ir atzinušas visu attiecīgo dalībvalstu revīzijas struktūras; prasa, lai pārrobežu programmu revīzijā un kontrolē iesaistītās dalībvalstu iestādes savstarpēji atzītu vispārēju noteikumu un standartu kopumu;

273.

norāda, ka lēmumam par budžeta izpildes apstiprināšanu ir pievienoti arī īpaši konstatējumi, un sakarā ar tiem vērš uzmanību uz Parlamenta 2011. gada 10 maija rezolūciju par Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem saistībā ar Komisijas 2009. gada budžeta izpildes apstiprināšanu (25).

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2009. finanšu gada vispārējo budžetu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības galīgos gada pārskatus par 2009. finanšu gadu (SEC(2010) 963 – C7-0211/2010) (2),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas 2009. finanšu gada pārskatu par budžeta izpildi kopā ar iestāžu atbildēm (3) un Revīzijas palātas īpašos ziņojumus,

—

ņemot vērā deklarāciju par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību (4), ko Revīzijas palāta iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

—

ņemot vērā 2011. gada 10. maija lēmumu par Eiropas Savienības 2009. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija (5), un rezolūciju ar konstatējumiem, kas ir minētā lēmuma neatņemama daļa,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas īpašos ziņojumus, kas sagatavoti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 4. punkta otro daļu,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra ieteikumu par 2009. finanšu gada budžeta izpildes apstiprinājumu, ko sniedz Komisijai (05891/2011 – C7-0053/2011),

—

ņemot vērā ES līguma 17. panta 1. punktu, Līguma par ES darbību 317., 318. un 319. pantu un Euratom līguma 179.a un 180.b pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (6), un it īpaši tās 145., 146. un 147. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 76. pantu un VI pielikumu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un pārējo iesaistīto komiteju atzinumus (A7-0135/2011),

A.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktu Komisija uzņemas atbildību par budžeta izpildi un programmu pārvaldību un tā šos pienākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 317. pantu veic sadarbībā ar dalībvalstīm, ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus;

B.

tā kā Revīzijas palātas īpašajos ziņojumos sniegta informācija par problemātiskiem jautājumiem saistībā ar līdzekļu izlietošanu, kas ir noderīga Parlamentam, īstenojot budžeta izpildes apstiprinātājiestādes pilnvaras;

C.

tā kā Parlamenta piezīmes par Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem ir neatņemama Parlamenta rezolūcijas ar konstatējumiem daļa, ko pievieno 2011. gada 10. maija lēmumam par Eiropas Savienības 2009. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija;

1.

atzinīgi vērtē faktu, ka Revīzijas palātai katru gadu ir izdevies sagatavot arvien vairāk īpašo ziņojumu un tie ir kvalitatīvāki; pauž nožēlu par faktu, ka Parlamentā piemēroto noteikumu dēļ tie diemžēl ne vienmēr gūst pelnīto politisko uzmanību;

2.

norāda, ka šiem īpašajiem ziņojumiem ir liela nozīme programmu un projektu izvērtēšanā, mainīšanā un/vai pielāgošanā, jo tādējādi var panākt efektīvāku cilvēkresursu un budžeta resursu izmantošanu; atzinīgi vērtē Komisijas pozitīvo attieksmi pret šiem procesiem un tās gatavību ātri rīkoties, lai novērstu lielāko daļu trūkumu, ko šajos ziņojumos minējusi Revīzijas palāta;

3.

vēlreiz aicina kompetentās iestādes pielāgot noteikumus tādā veidā, lai atbildīgā komiteja, pamatojoties uz to, cik svarīgi ir Revīzijas palātas atzinumi, varētu izlemt, vai ir jāizstrādā patstāvīgais ziņojums plenārsēdei papildus kvotā paredzētajiem patstāvīgajiem ziņojumiem;

4.

norāda, ka laikposmā no 2002. līdz 2008. gadam attīstībai atvēlēto ES līdzekļu apjoms, kas piešķirts ar ANO iestāžu starpniecību, ir palielinājies divas reizes, pārsniedzot EUR 1 miljardu;

5.

atzinīgi vērtē to, ka sadarbība ar ANO iestādēm var nodrošināt apjomradītus ietaupījumus, kā arī efektīvāku atbalstu, labāk koordinējot līdzekļu devēju darbību, tomēr norāda, ka tas ne vienmēr tā notiek, jo vērtīgu ieguldījumu bieži vien nodrošina pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras labi pārzina vietējos apstākļus, un šo organizāciju līdzdalība var veicināt jaunattīstības partnervalstu ieinteresētību;

6.

ir nobažījies par Revīzijas palātas konstatējumu, ka, ņemot vērā stingrās tiesiskās prasības partneru objektīvai un pārredzamai atlasei, ir grūti izstrādāt praktiskus kritērijus lēmumu pieņemšanas sekmēšanai;

7.

attiecīgi aicina Komisiju izstrādāt atlases kritērijus un procedūras, kas katrā atsevišķā gadījumā garantētu iedarbīgāko un efektīvāko atbalsta sniegšanas mehānismu izvēli;

8.

aicina Komisiju rūpīgāk pārraudzīt ANO īstenotos atbalsta projektus, lai pārliecinātos par to faktisko ietekmi un rentabilitāti;

9.

pauž viedokli, ka Komisijas priekšlikumā par vairāku līdzekļu devēju trasta fondiem ir jāapvieno Komisijas spējas izveidot, vadīt un koordinēt šādus fondus, veicot pietiekami demokrātisku un rūpīgu budžeta izpildes pārbaudi;

10.

uzskata, ka sadarbībai ar ANO sistēmu vajadzētu būt atkarīgai no pozitīvām izmaiņām ANO reformu procesā, Komisijas statusa ANO sistēmā un tā, kā tiek izstrādātas procedūras un prakse attiecībā uz saukšanu pie atbildības par noziedzīgām darbībām, ko pastrādājuši starptautisku organizāciju darbinieki; tāpēc uzskata, ka ir jāizveido sistēma faktu noskaidrošanai un neatbilstīgi iztērētu ES līdzekļu atgūšanai;

11.

uzskata, ka ir jāpabeidz pašreizējās kontroles sistēmas izveide, piešķirot Komisijas deleģētajiem kredītrīkotājiem, Komisijas Iekšējās revīzijas dienestam un Revīzijas palātai tiesības piekļūt ANO iekšējās revīzijas ziņojumiem;

12.

uzskata, ka Parlamentam jāsaņem minētās starptautiskās organizācijas izsniegta ticamības deklarācija, kas būtu līdzīga deklarācijai, kāda jāsniedz Komisijas deleģētajiem kompetentajiem kredītrīkotājiem, un līdzīga Parlamenta prasītajām dalībvalstu pārvaldības deklarācijām;

13.

uzskata, ka Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide un tā komplicētā struktūra, kas ļauj tā darbiniekiem pārvaldīt Komisijas līdzekļus ES veiktās ārējās darbībās, padara pārvaldības un kontroles problēmas vēl sarežģītākas; tāpēc uzskata, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi iegūt tādu pašu statusu ANO kā dalībvalstīm, lai nodrošinātu būtiskus panākumus atgūto līdzekļu vai citu saistību kontroles jomā un attiecīgā gadījumā ar to saistītajā paveiktā darba kontrolē;

14.

mudina Komisiju sniegt vairāk informācijas par EAF īstenošanu valstu un reģionālā līmenī ĀKK valstīs un nodrošināt visu to darbību lielāku pamanāmību, kuras Eiropas Savienība finansē aizjūras teritorijās.

15.

atgādina Revīzijas palātai un Komisijai, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. pantu vīriešu un sieviešu līdztiesības veicināšana ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas jāievēro ikvienā Eiropas Savienības darbībā; tādēļ dzimumu līdztiesības aspekti ir jāņem vērā visos budžeta procedūras posmos, ieskaitot Eiropas Savienības budžeta sagatavošanu, izpildi un revīziju;

16.

atgādina Revīzijas palātai un Komisijai par konstatējumiem un ieteikumiem, kas iekļauti priekšizpētē par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā;

17.

atzinīgi vērtē ziņojumu, kura pamatā ir novērtējumi, kas veikti Komisijā un piecās dalībvalstīs (Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē), uz kurām kopā attiecināmi 76 % izdevumu, attiecībā uz profesionālo mācību pasākumiem sievietēm 2000.–2006. gada plānošanas periodā, kuri līdzfinansēti no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem; tomēr norāda, ka ziņojumā minēti vairāki trūkumi to pasākumu veikšanā un projektu atlasē, kuru revīziju veic Palāta; norāda arī uz nepilnībām programmu izpildes uzraudzībā;

18.

norāda, ka mācību pasākumi, kas ietverti pārbaudāmajās programmās, netika izveidoti kā tieša atbilde uz darba tirgus prasību analīzi un tajos ir plašas izvēles iespējas attiecībā uz īstenošanu, nepietiekami mērķtiecīgi orientējoties uz īpašām mērķgrupām; pauž nožēlu par to, ka Revīzijas palāta neņēma vērā plašākus apstākļus, kas saistīti ar sieviešu iesaistīšanu no jauna darba tirgū vai viņu prasmju uzlabošanu;

19.

saprot, ka nākotnes darba programmās ir jāņem vērā darba tirgus analīze, lai mācību pasākumi atbilstu šīs analīzes rezultātiem; tomēr paliek pie viedokļa, ka sieviešu apmācībai ir jāuzlabo viņu prasmes, vienlaikus ņemot vērā sieviešu īpašās vajadzības, piemēram, bērnu aprūpi un elastīgu darbalaiku; turklāt atbalsta viedokli, ka jāizveido efektīva projektu atlases procedūra, lai apstiprinātu projektus, ar kuru palīdzību risina nevienlīdzības jautājumu un analīzē atklātās problēmas;

20.

norāda, ka ar pašreizējiem rādītājiem pārbaudīto dalībvalstu projektu atlases kritērijos nepietiekami tika ņemta vērā darba tirgus analīze un ka tie nenodrošināja izvēlēto projektu atbilstību programmas vispārējiem mērķiem; iesaka nākotnē izmantot rādītājus, kuros galvenā uzmanība pievērsta dzimumu līdztiesībai, noteikt skaidrus mērķus un uzlabot informācijas uzticamību, lai izpildes iestādes, dalībvalstis un Komisija varētu efektīvi novērtēt projektus;

21.

aicina Komisiju turpināt pārbaudīt, kā dalībvalstis izstrādā piemērotus un ticamus rādītājus, nodrošināt uzticamu datu iegūšanu, kas ļautu izdarīt nozīmīgus secinājumus par līdzfinansēto pasākumu lietderību un efektivitāti, un regulāri sniegt Parlamentam informāciju par panākto, vienlaikus nodrošinot, ka projektu sponsoru saistības nekļūst apgrūtinošas;

22.

aicina Revīzijas palātu ņemt vērā gada pārskatam par budžeta izpildi pievienoto Komisijas piezīmi attiecībā uz 4. un 13. budžeta pozīciju, norādot, ka šīs pozīcijas ir plašākas un tajās cita starpā iekļauta arī dzimumu līdztiesības politika;

23.

ņemot vērā to, ka Eiropā joprojām pastāv nevienlīdzība sieviešu un vīriešu atalgojuma jomā, aicina Komisiju turpināt sekmēt tieši sievietēm domātos profesionālo mācību pasākumus, lai viņas varētu iegūt vai uzlabot savas prasmes, kas vajadzīgas šīs nevienlīdzības novēršanai;

24.

pauž nožēlu par gada pārskatā iekļautajiem Revīzijas palātas konstatējumiem attiecībā uz nepamatotiem maksājumiem, īstenojot projektu Daphne II; mudina Komisiju sekot līdzi notiekošajam un nodrošināt programmas Daphne pienācīgu īstenošanu nākotnē;

25.

atkārtoti prasa Komisijai un Revīzijas palātai informāciju par dzimumu līdztiesības nodrošināšanas politikas virzieniem un konkrētiem ar dzimumu saistītiem datiem iekļaut ziņojumā par budžeta izpildes apstiprināšanu.

26.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas ziņojuma publicēšanu un tās veikto rūpīgo analīzi;

27.

atzinīgi vērtē to, cik nozīmīgas uzņēmējiem tirdzniecības veicināšanas kontekstā ir bijušas vienkāršotās muitas procedūras ievedumiem, taču pauž nožēlu, ka šādas procedūras ir radījušas nepamatotus zaudējumus ES budžetam un ES tirdzniecības politikas pārkāpumus;

28.

atzinīgi vērtē uzlaboto tiesisko regulējumu attiecībā uz vienkāršotām procedūrām ievedumiem, kas ieviestas no 2009. gada sākuma, un sagaida, ka Komisija bez turpmākas kavēšanās un, vēlākais, līdz 2011. gada beigām pabeigs izstrādāt ex-post revīziju pamatnostādnes;

29.

aicina dalībvalstis īsā laikā īstenot šo regulējumu un aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt paveikto;

30.

uzskata par nepieņemamu ievedumiem piemērojamo vienkāršoto procedūru efektīvas kontroles trūkumu dalībvalstīs, kā konstatēts Revīzijas palātas ziņojumā, un aicina Komisiju turpināt vienkāršoto procedūru kontroles efektivitātes izpēti dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz paveikto dalībvalstu ex post revīzijās (piemēram, biežums, metodika, riska analīzes izmantošana un tās organizēšana), un šīs izpētes rezultātus līdz 2011. gada beigām par vismaz pusi dalībvalstu un līdz 2012. gada beigām – par pārējām dalībvalstīm iesniegt Parlamentam;

31.

pauž viedokli, ka dalībvalstīm vairāk jācenšas nodrošināt muitas nodokļu efektīvu iekasēšanu, jo īpaši tādēļ, ka tās patur 25 % no šiem nodokļiem kā kompensāciju par iekasēšanas izmaksām;

32.

aicina Revīzijas palātu apsvērt iespēju šā īpašā ziņojuma kontekstā pēc ex post revīziju pamatnostādņu ieviešanas veikt atkārtotu pārbaudi un aicina Komisiju iesniegt Parlamentam to tradicionālo pašu resursu zaudējumu aprēķinu, kas dalībvalstīs radušies vienkāršoto procedūru pašreizējās neefektīvās kontroles dēļ;

33.

aicina Komisiju analizēt Nīderlandes priekšlikumu veikt revīziju pirms atļaujas izsniegšanas, kuru, lai gan to Nīderlandē visumā neizmanto, Revīzijas palāta atzinusi par tādu, kas pilnībā atbilst Palātas kontroles modelim, un ieteikt izmantot šo modeli citās dalībvalstīs, kā arī informēt Parlamentu par to, kas šajā jomā panākts līdz 2011. gada septembrim;

34.

uzstāj, lai Komisija sīkāk izvērtētu jautājumu par “īpašu vienkāršojumu” (atbrīvojumu no paziņošanas) ļaunprātīgu izmantošanu un līdz 2009. gada budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras beigām iesniegtu Parlamentam sīkus datus par minēto īpašo vienkāršojumu izmantošanas biežumu katrā dalībvalstī; aicina Komisiju sīkāk paredzēt īpašos apstākļus, kuros uzņēmēji var gūt labumu no atbrīvojumiem no paziņošanas;

35.

aicina Komisiju līdz 2011. gada februārim izvērtēt Beļģijas, Francijas, Īrijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes gadījumus, kuros uzņēmēji nespēja iesniegt ex post revīzijas veikšanai prasītos muitas dokumentus, un līdz 2009. gada budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras beigām informēt Parlamentu par pasākumiem, ko minētās dalībvalstis veikušas, lai risinātu radušos situāciju;

36.

pauž nožēlu par to, ka nepastāv saskaņota ES politika attiecībā uz sankcijām, kas dalībvalstīs jāpiemēro uzņēmējiem, kuri pārkāpj noteikumus par uzņēmējdarbības atvieglošanai ieviestajām vienkāršotajām procedūrām; aicina Komisiju informēt Parlamentu par pasākumiem, kas veikti šīs situācijas normalizēšanai;

37.

aicina dalībvalstis darīt tirgus dalībniekiem zināmus to pienākumus, izmantojot vienkāršotās procedūras, tostarp obligāto apmācību;

38.

norāda uz pieaugošo konkurenci gan no tradicionālo konkurentu puses, gan no jaunietekmes valstīm pētniecības, attīstības un jauninājumu jomā; tādēļ norāda, ka pētniecība un jo īpaši jauna pētniecības infrastruktūra ir Eiropas Savienībai ļoti svarīga, lai sasniegtu mērķus, kas izvirzīti stratēģijā “ES 2020: gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme”;

39.

uzsver, ka Komisijai, lai nonāktu pie ekonomiski izdevīgākā un labākā risinājuma, būtu rūpīgi jāapsver visi faktori; tomēr norāda, ka šajā īpašajā ziņojumā un Komisijas atbildē nav skaidru datu, pēc kuriem varētu spriest, ka Komisija patiesi ir nonākusi pie visizdevīgākā risinājuma;

40.

uzsver, ka nozīmīgs ir Komisijas 2000. gadā veiktās analīzes secinājums, ka ar infrastruktūrām saistītajā tehnoloģiskajā attīstībā nav kritiskās masas; norāda, ka ne no šā īpašā ziņojuma, ne no Komisijas atbildes nevar secināt, ka finansēto projektu iezīmes un skaits (kopumā 28) veido šo kritisko masu; tādēļ aicina Komisiju šajā aspektā vairāk paskaidrot kritiskās masas sasniegšanas mērķi un to, kā tas tika sekmēts;

41.

norāda, ka attiecībā uz projektēšanas pētījumiem nav redzams, ka Revīzijas palāta, iztaujājot saņēmējus, pētniecības organizāciju pārstāvjus, pētniecības kopienas pārstāvjus un dalībvalstu un asociēto valstu pārstāvjus, ir ņēmusi vērā, ka minētās personas nevar būt citādi kā pozitīvi noskaņotas pret veiktajiem pētījumiem; turklāt aicina Revīzijas palātu izmantot papildu datus, lai labāk pārbaudītu attiecīgo projektu efektivitāti;

42.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas atbildi “ES finansējums saskaņā ar jaunu infrastruktūru izveides shēmu nebija paredzēts, lai veicinātu lēmumu pieņemšanu par jaunu infrastruktūru radīšanu, bet drīzāk gan lai palielinātu Eiropas dimensiju”; tomēr norāda, ka nav pietiekami definēti termini “Eiropas dimensija” un “Eiropas pievienotā vērtība” (7) un jo īpaši tas, kā tos mēra un kā tiem atbilst attiecīgajiem projektiem tērētie līdzekļi; tādēļ aicina Komisiju sīkāk paskaidrot šos terminus konkrētā un izmērāmā veidā;

43.

piekrīt Revīzijas palātai un Komisijai, ka papildu finansēšanas avotu izmantošanas ieguvumi būtu jāpadara skaidri potenciālajiem pretendentiem un ka Komisijai un dalībvalstu iestādēm tie jāsekmē, pat ja Septītajā pamatprogrammā ir gūti būtiski panākumi;

44.

norāda, ka papildu finansēšanas avotu izmantošana ir būtiski svarīgs faktors jaunu pētniecības infrastruktūru izveidē turpmākajos gados;

45.

norāda, ka Komisijai ir jāveic praktiski pasākumi, lai pienācīgi pārvaldītu savstarpējās papildināmības aspektu, cita starpā veicot pārbaudes, vai nav izmaksāts divkāršs finansējums vai neattaisnots līdzfinansējums;

46.

atgādina, ka Komisija 2008. gadā publicēja Praktisku ceļvedi par ES finansējuma iespējām pētniecībai un inovācijām un aicināja dalībvalstis uzlabot sistēmu finansējuma saskaņotai izmantošanai;

47.

prasa Revīzijas palātai, ievērojot Parlamenta Politikas departamenta C 2010. gada oktobra pētījuma “Drošības pasākumu pārskate pētniecības pamatprogrammā” ieteikumus, atskaišu un budžeta perspektīvā izvērtēt ES finansētu izpēti un izstrādi drošības jomā, tostarp attiecībā uz Sesto un Septīto pamatprogrammu un Drošības pētniecības sagatavošanas darbību (PASR);

48.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas ziņojumu un pievienojas Palātas konstatējumiem un secinājumiem;

49.

atzinīgi vērtē labo iesākumu un pastāvīgos Komisijas ietekmes novērtēšanas sistēmas uzlabojumus, jo īpaši pastāvīgo Komisijas ietekmes novērtēšanas pamatnostādņu atjaunināšanu un Ietekmes novērtēšanas komisijas (INK) lomas stiprināšanu;

50.

ar gandarījumu atzīmē, ka saskaņā ar Revīzijas palātas konstatējumiem ietekmes novērtēšanas procedūras ir kļuvušas par politikas izstrādes procesa neatņemamu daļu un sekmējušas Komisijas likumdošanas priekšlikumu uzlabošanu;

51.

aicina Komisiju paredzēt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot ietekmes novērtējumu plānošanas procesa pārredzamību; uzskata, ka Komisijai būtu ne tikai jāizskaidro iemesli, kuru dēļ jāveic ietekmes novērtējums, bet arī jāpublisko iemesli, kas ir pamatā lēmumiem neveikt ietekmes novērtējumu (jo īpaši gadījumos, kad Ietekmes novērtēšanas komisija ir konstatējusi nepieciešamību veikt ietekmes novērtējumu);

52.

kā minēts Parlamentārās reformas darba grupas 2008. gada 21. maija otrajā starpposma ziņojumā par likumdošanas darbībām un iestāžu savstarpējām attiecībām, uzskata, ka ietekmes novērtējumi ir jāveic attiecībā uz visām likumdošanas iniciatīvām, ieskaitot vienkāršošanu un komitoloģijas pasākumus; aicina visas iesaistītās personas nākamajās starpiestāžu sarunās no jauna definēt ietekmes novērtējumu darbības jomu, jo īpaši, ņemot vērā nesenās izmaiņas, kas ieviestas ar Lisabonas līgumu;

53.

mudina Komisiju iesaistīt ieinteresētās personas ne tikai ietekmes novērtējumu sagatavošanas darbā, bet arī apspriest ar tām ietekmes novērtējumu ziņojumu projektus un atbilstīgi dažu ESAO valstu īstenotajai pieejai publiskot ietekmes novērtējumus;

54.

aicina Komisiju uzlabot ietekmes novērtējumu procesa plānošanu, lai nodrošinātu Ietekmes novērtēšanas komisijai pietiekamu laiku pārbaužu veikšanai;

55.

uzskata, ka ietekmes novērtējumu iesniegšanai un apspriešanai vajadzētu būt Parlamenta likumdošanas darba neatņemamai daļai un mudina tā komitejas aicināt Komisijas pārstāvjus biežāk piedalīties šajā darbā;

56.

vērš Komisijas uzmanību uz pausto kritiku par ietekmes novērtējumu garumu un tehnisko raksturu, kā arī par lietotās valodas sarežģītību; uzskata, ka uzlabojumi šajās jomās sekmētu ietekmes novērtējumu noderīgumu likumdevējiem, ieinteresētajām personām un sabiedrībai;

57.

tomēr norāda, ka patlaban īstenoto ietekmes novērtējumu neatkarību iespējams apšaubīt, tādēļ ka Komisijas Ietekmes novērtēšanas komisija, kas ir atbildīga par Komisijas veiktajiem ietekmes novērtējumiem, ieceļ Komisijas priekšsēdētājs, un tā ir pakļauta viņa norādījumiem;

58.

turklāt norāda, ka tāda pati problēma rodas attiecībā uz Komisijas ex post novērtējumiem, kurus Parlaments, uzraugot, kā Komisija izpilda budžetu, var izmantot tikai ierobežotā mērā;

59.

uzsver, ka ietekmes novērtējumi būtu jāveic ne tikai pirms tiesību aktu tekstu pieņemšanas (ex ante), bet arī pēc tam (ex post); atgādina, ka tas ir nepieciešams, lai labāk varētu novērtēt, vai kāda tiesību akta mērķi patiešām ir īstenoti un vai tiesību aktu būtu vajadzīgs pielāgot vai saglabāt spēkā;

60.

pauž pārliecību, ka Parlamenta vārdā veikti ietekmes novērtējumi un izvērtējumi plašai sabiedrībai sniegtu labāku ieskatu Eiropas Savienības politikā un zināšanas par to, un tiem būtu sava nozīme sabiedrības līdzdalības un sabiedriskas apspriešanas veidošanā;

61.

uzsver, ka Komisijas iniciatīvas tiesības ierobežo Parlamenta lomu, un ir stingri pārliecināts, ka neatkarīgi, brīvi un neierobežoti ietekmes novērtējumi un izvērtējumi pavērtu Eiropas Parlamenta deputātiem lielāku ietekmi uz Eiropas politikas turpmāko attīstību;

62.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas ziņojumu un tajā ietverto Leonardo da Vinci programmas mobilitātes plāna koncepcijas un pārvaldības pamatoto novērtējumu;

63.

ar gandarījumu atzīmē Palātas vispārējo secinājumu, ka Leonardo da Vinci programmas mobilitātes plāna koncepcija un pārvaldība varētu radīt efektīvus rezultātus;

64.

pilnībā apzinoties to, cik sarežģīts uzdevums ir izstrādāt piemērotus rādītājus daudzajiem programmai izvirzītajiem mērķiem, un atzinīgi vērtējot šajā jomā nesen paveikto, pauž bažas par Revīzijas palātas konstatēto visaptverošas sistēmas neesamību programmas ietekmes novērtēšanai un Komisijas nespēju novērtēt, kā mērķi tiek sasniegti trīs gadus pēc programmas sākšanas, kas ir apmēram puse no tās darbības ilguma;

65.

aicina Komisiju informēt Parlamentu par paveikto, izstrādājot jaunu, lietotājiem draudzīgu un efektīvu partneru meklēšanas instrumentu, kas palīdzētu pieteikumu iesniedzējiem pārvarēt grūtības atrast uzņemošos partnerus citās valstīs;

66.

aicina Komisiju nodrošināt iesniegto pieteikumu korektu novērtēšanu, turpinot izstrādāt vērtētājiem domātu novērtēšanas rokasgrāmatu un kvalitātes un ietekmes uzraudzības apmeklējumos dalībvalstīs iekļaujot pieteikumu novērtējuma pārbaudes, ja šādu pārbaužu pievienotās vērtības analīze izrādītos pozitīva;

67.

aicina Komisiju izveidot visaptverošu sistēmu programmas ietekmes mērīšanai, uzlabot programmas rezultātu paziņošanas sistēmu un jo īpaši bez liekas kavēšanās pabeigt LLPLink lietojumprogrammu ziņojumu sagatavošanai par ietekmes mērīšanu, kā arī informēt Parlamentu par paveikto šajā jomā;

68.

aicina Komisiju risināt Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā konstatētās kontroles nepilnības;

69.

kā Revīzijas palāta norādījusi, ir vairākas jomas, kurās var veikt ievērojamus uzlabojumus, lai nodrošinātu pievienoto vērtību, kas ir būtiski svarīga Leader pieejā; pauž dziļu nožēlu par to, ka 10 gadus pēc Revīzijas palātas veiktās Leader pieejas iepriekšējās revīzijas joprojām ir vērojami tie paši būtiskie trūkumi;

70.

pauž atbalstu Revīzijas palātas 3., 4., 5. un 6. ieteikumam;

71.

piekrīt 1. ieteikumam, ka nav jāpiešķir finansējums projektiem, kas ir pabeigti, bet uzskata, ka tādēļ nav jākavē Leader programmas finansējums pašreizējo projektu paplašināšanai; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt priekšlikumus, kas ļautu paplašināt projektus, ja turpmākajos posmos ir iesniegts jauns pieteikums finansējuma saņemšanai;

72.

norāda, ka Revīzijas palātas 2. ieteikumā pausts, ka vietējo rīcības grupu biedri “nedrīkst piedalīties nevienā diskusijā, vērtēšanā vai lēmumā par projektu”, ja viņiem ir jebkāda “personiska, politiska, profesionāla vai komerciāla ieinteresētība projekta priekšlikumā”; turklāt norāda, ka Finanšu regulā ir aizliegtas darbības, kas var izraisīt interešu konfliktu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vietējo rīcības grupu projektu novērtēšanas un lēmumu pieņemšanas komiteju biedri pilnībā piemēro Finanšu regulu; piekrīt, ka attiecīgā gadījumā vienmēr ir jāsniedz rakstiska interešu deklarācija un interešu deklarācijas ir jāpublicē sanāksmes protokolā;

73.

aicina Komisiju nodrošināt skaidru jēdziena “ieinteresētība projektā” definīciju un uzskata, ka detalizētai visu lēmumu pieņemšanas sanāksmju protokolēšanai jākļūst par normu, lai novērstu bažas par netaisnīgu projektu atlasi un uzlabotu lēmumu pieņemšanas pārredzamību un neitralitāti;

74.

uzskata – lai nodrošinātu Leader programmas “pievienotās vērtības” elementu, Komisijai būtu jāmudina visas vietējās rīcības grupas veikt darbu uz vietas, lai identificētu vietējos dalībniekus, kuri attiecīgajās teritorijās var izstrādāt stratēģiskākus projektus, kā pašlaik notiek Meklenburgā–Priekšpomerānijā (Vācijā) un Īrijā;

75.

aicina Komisiju bez kavēšanās ieviest pasākumus, ar ko palielina projektu atlases pārredzamību, izmantojot Meklenburgas–Priekšpomerānijas (Vācija) un Luāras (Francija) piemērus, un uzskata, ka ir jāievieš sistēma vietējo rīcības grupu projektu atlases sanāksmju protokolu publicēšanai to tīmekļa vietnēs;

76.

norāda, ka kopumā 2006. gada ES cukura reforma bija veiksmīga un tika sasniegti mērķi paaugstināt konkurētspēju un mazināt cenu starpību ES iekšējā un pasaules tirgū;

77.

norāda, ka Revīzijas palātai ir iebildumi attiecībā uz konkurētspējas noteikšanu, pamatojoties tikai uz reģioniem; uzsver, ka Komisijai nebija iespējas izvērtēt atsevišķu audzētāju un ražotņu faktisko konkurētspēju; līdz ar to, ja reģiona konkurētspēja tika pamatota nevis uz tā reālo potenciālu, bet uz tirgus traucējumiem, ko izraisījušas politisku iemeslu dēļ noteiktās relatīvi augstās kvotas dažos reģionos, pauž bažas par to, ka reformas izveidotā jaunā situācija negarantē labāko rezultātu attiecībā uz šo reģionu reālās konkurētspējas potenciālu;

78.

piekrīt Revīzijas palātai, ka dati par cukura ražotāju produktivitāti un efektivitāti varētu būt ļoti noderīgi reformas īstenošanas novērtēšanā; tādēļ jautā Komisijai, kādēļ tā nepieprasīja šādus datus kā priekšnoteikumu finansiālās palīdzības saņemšanai;

79.

jautā Komisijai, kādēļ lielajiem cukura ražotājiem, kuri atteicās no savām kvotām, pieņemot kompensāciju no pārstrukturēšanas fonda kā finansiālu stimulu aiziešanai no nozares, netika prasīts sniegt informāciju par to, kā šī kompensācija tika izmantota; turklāt norāda, ka šādas informācijas apkopošana un apstrāde ir svarīga, lai veicinātu efektīvāku un lietderīgāku kopējās lauksaimniecības politikas organizāciju nākotnē;

80.

atgādina, ka cukura ražotnes ieņem nozīmīgu vietu lauksaimniecības politikā un to atrašanās noteiktā vietā ir priekšnoteikums cukurbiešu audzēšanai, taču tas neattiecas uz tradicionāliem cukurniedru pārstrādātājiem, ņemot vērā to, ka cukurniedres ražo ārpus Eiropas Savienības; tādēļ jautā Komisijai, kādam sabiedriskam mērķim kalpoja pārejas posma atbalsta izmaksāšana cukurniedru nozarei;

81.

attiecībā uz papildu izoglikozes kvotām uzsver, ka tās rūpnieciskā ražošana nav saistīta ar vietēju kukurūzas un citu izejvielu pieejamību un, kā norāda Komisija, kukurūzas un citu izoglikozes pārstrādei izmantoto izejvielu cena nemainās; tādēļ atzīmē, ka izoglikozes pieprasījums un patēriņa modelis būtiski atšķiras no cukura patēriņa; tādēļ piekrīt Revīzijas palātai, ka “nav skaidrs, kāpēc šīs bez maksas piešķirtās papildu kvotas tika iekļautas turpmākajā kvotu samazināšanas plānā” (8), un jautā Komisijai, kādam sabiedriskam mērķim kalpoja bezmaksas kvotu piešķiršana izoglikozes ražotājiem;

82.

aicina Komisiju pārbaudīt, vai pārstrukturēšanas shēmai piešķirtie līdzekļi tika izmantoti dažu ES ražotņu pārcelšanai uz trešām valstīm, kurām ES piemēro atvieglojumu režīmu, ņemot vērā, ka produktivitātes subsidēšana ārpus Eiropas nebija cukura reformas mērķis;

83.

vērš Komisijas uzmanību uz to, ka ieguvumi no rūpniecības koncentrācijas palielinājuma nozarē neradīja vai gandrīz neradīja cenu samazinājumu patērētājiem; tādēļ jautā, vai cukura reformas laikā vai tās kontekstā Komisija veica kādus pasākumus vai īstenoja iniciatīvas nolūkā nodrošināt, lai neiesaiņotā cukura cenu samazinājums atspoguļotos galapatērētājam piedāvātajā cenā;

84.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas īpašo ziņojumu ir “ļoti lielas atšķirības, sākot no neto pārpalikuma EUR 390 par katru atteikto tonnu salīdzinājumā ar tīrajām slēgšanas izmaksām un beidzot ar neto deficītu EUR 226 par tonnu” (9), un vēlas uzzināt, vai bija iespējams izstrādāt reformu tā, lai mazinātu šīs atšķirības;

85.

piekrīt Revīzijas palātai, ka “nav visaptverošu datu par to, kā atteikšanās no kvotām ir ietekmējusi vietējo tautsaimniecību, cik darbavietas ir zudušas un vai cilvēkiem, kuri iepriekš bija nodarbināti slēgtajās rūpnīcās, ir piedāvāts cits darbs” (10), un uzskata, ka šie dati būtu ļoti noderīgi visaptveroša priekšstata gūšanai par reformas ietekmi uz attiecīgajiem reģioniem; tādēļ norāda, ka, piešķirot saņēmējam līdzekļus no Eiropas Savienības, mēs, pamatojoties uz Eiropas nodokļa maksātāja tiesībām zināt, varam sagaidīt pārredzamu atgriezenisko informāciju par to, kā šie līdzekļi tika izlietoti, un tas nekādā ziņā nav pretrunā dalībvalstu kompetencēm;

86.

piekrīt Revīzijas palātai, ka dalībvalstīm, kuras nolēma piešķirt dažādošanas atbalstu, bija jāizstrādā valsts pārstrukturēšanas programmas, kurās sīki izklāstīti veicamie dažādošanas pasākumi reģionos, uz kuriem attiecas reforma, un bija jāinformē Komisija par šīm programmām; tādēļ aicina Komisiju sniegt norādes par dažādošanas atbalsta ietekmi uz attiecīgajiem reģioniem;

87.

piekrīt Revīzijas palātai, ka Komisijai būtu jāierosina virkne pasākumu, “kas novērstu pašreizējās kvotu sistēmas neelastību un ierobežojumus, kuri nelabvēlīgi ietekmē audzētāju un ražotāju konkurētspēju” (11);

88.

attiecībā uz Revīzijas palātas piezīmi, ka ES ir kļuvusi daudz atkarīgāka no importa, nevar sniegt vērtējumu par Komisijas atbildi, ka kopumā “pašapgādes līmeni pēc reformas saglabātā kvotu apjoma ietvaros (aptuveni 85 %) var uzskatīt par apmierinošu” (12), ņemot vērā, ka ES tirgus tika atvērts trešām valstīm; norāda, ka diskusija par piegāžu pieejamību nav labi dokumentēta un pamatota, tādēļ Parlamentam nebija piekļuves pētījumiem par cukura pieejamības optimālo līmeni vai iespējamiem seku scenārijiem cukura nepieejamības gadījumā un iespējamām reakcijām (un atbilstīgajām izmaksām) pasaules cukura tirgus būtisku traucējumu gadījumā;

89.

atzinīgi vērtē labi sagatavotā un konstruktīvā Revīzijas palātas ziņojuma publicēšanu un Palātas veikto rūpīgo analīzi;

90.

uzskata, ka prioritāro projektu definīcijas uzlabošana varētu vēl vairāk sekmēt sadarbību un ES finanšu resursu koncentrēšanu; aicina Komisiju noteikt prioritāro projektu definīciju atbilstoši uzskatāmām vajadzībām, kas saistītas ar pašreizējiem un nākotnē paredzētiem dzelzceļa pakalpojumiem;

91.

aicina Komisiju veikt pasākumus, kas nepieciešami dzelzceļa infrastruktūras pielāgošanai Eiropas dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu vajadzībām, izveidojot trūkstošos posmus pārrobežu apgabalos, novēršot satiksmes sastrēgumu veidošanos svarīgos dzelzceļa mezglos un nomainot vai uzlabojot veco dzelzceļa infrastruktūru;

92.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus ar pieņemto tiesību aktu palīdzību panākt progresu Eiropas līmenī; uzskata, ka Komisijai ir jāturpina uzlabot sadarbību ar dalībvalstīm, lai ES līmenī pieņemtie tiesību akti par dzelzceļa pārvadājumu drošību un pasažieru tiesībām, tirgus atvēršanu un savstarpējo izmantojamību ES mērogā tiktu veiksmīgi transponēti dalībvalstu tiesību aktos;

93.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus turpināt ieguldīt ievērojamus resursus projektu sagatavošanas uzlabošanai;

94.

mudina Komisiju pirms ierosināto projektu apstiprināšanas finansējuma saņemšanai no Kohēzijas fonda konsultēties ar neatkarīgiem dzelzceļa infrastruktūras ekspertiem, lai labāk izvērtētu projektu tehniskos aspektus;

95.

uzsver nepieciešamību veicināt labāku projektu sagatavošanu, lai attiecībā uz nākotnes projektiem samazinātu tādu neparedzētu faktoru izraisītu izmaksu palielināšanās risku kā negaidīti sarežģīti ģeogrāfiskie apstākļi un vides aizsardzības prasības;

96.

norāda, ka dažkārt infrastruktūras nodošana ekspluatācijā mēdz kavēties; aicina Komisiju ciešāk sadarboties ar dalībvalstīm, lai nākotnes plānošanas procesā ieviestu vajadzīgos uzlabojumus;

97.

atzinīgi vērtē to, ka efektīvā darbība posmos, kas paredzēti ātrgaitas pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, atbilst plānotajam;

98.

norāda, ka Revīzijas palāta ir konstatējusi dažādus sarežģījumus, tostarp sliežu platuma, izmantotās enerģijas veida, vilcienu satiksmes kontroles (signalizēšanas) sistēmu, vilcienu garuma un darbības noteikumu atšķirības; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm labāku palīdzību šādu sarežģījumu risināšanā, jo tas sekmētu uzlabojumus Eiropas transporta sakaru attīstībā; norāda, ka Eiropas Savienības rīcībai ir būtiska loma valstu transporta tīklu savstarpējās izmantojamības veicināšanā, vienlaikus sniedzot efektīvu finansiālo atbalstu;

99.

atzīmē, ka Eiropas koordinatoru iecelšana ir ievērojami uzlabojusi TEN-T projektu īstenošanu, novirzot ieguldījumus prioritārajiem projektiem un veicinot to attīstību; aicina Komisiju saglabāt koordinatoru pašreizējo lomu un izvērtēt iespēju iecelt vairāk koordinatoru prioritāro projektu posmos, kuros nākas saskarties ar būtiskiem sarežģījumiem;

100.

uzskata, ka Eiropas Transporta tīkla izpildaģentūras atbildības joma ir jāpaplašina, palielinot efektīvu kontroli un nodrošinot līdzfinansējuma saņemšanai iesniegto prioritāro projektu izvērtēšanas procedūru;

101.

atzīmē, ka TEN-T līdzfinansējuma novirzīšana pārrobežu apgabalos kopš 2006. gada ir uzlabojusies, taču darāmā vēl ir daudz, tostarp ir jānovērš satiksmes sastrēgumu veidošanās un jāizbūvē trūkstošie posmi;

102.

uzsver, ka ir jāizvērtē visas atlikušās problēmas un jautājumi, gatavojoties TEN-T pamatnostādņu pārskatīšanai;

103.

aicina Komisiju pārskatīt TEN-T politiku, lai tā atbilstu nākotnes uzdevumiem, kas saistīti ar mērķiem klimata pārmaiņu jomā, ar turpmāku ekonomisko izaugsmi un sociālo un ekonomisko kohēziju.

104.

uzsver, ka ūdens – īpaši dzeramais ūdens – ir stratēģiski svarīgs dabas resurss, kas līdzīgi citiem dabas resursiem pieaugošā pieprasījuma dēļ 21. gadsimtā tiek izmantots aizvien intensīvāk, un tāpēc Parlamenta uzdevums un pienākums ir pievērst īpašu uzmanību ūdens resursu aizsardzībai, to pārdomātai un racionālai izmantošanai, lai pieaugošajam skaitam iedzīvotāju un nākamajām paaudzēm nodrošinātu labu ūdens kvalitāti un dzeramā ūdens piegādi pietiekamā apjomā;

105.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstruktīvos ieteikumus un aicina dalībvalstis vairāk uzmanības veltīt vides un ekonomikas interesēm atbilstīgai integrētai ūdens resursu apsaimniekošanai un, izstrādājot ES līdzfinansējuma programmas un projektus, vienlaikus censties maksimāli palielināt ES līdzdalības pievienoto vērtību;

106.

uzsver nepieciešamību pēc rūpīgākas projektu pārbaudes pieteikumu iesniegšanas posmā, lai novērstu sagaidāmo rezultātu trūkumus; tāpēc aicina Komisiju turpināt uzlabot norādījumu un pārbaudes sarakstu lietošanu, nosakot skaidrākus dotāciju pieteikumu novērtēšanas kritērijus, lai uzlabotu procedūru un rezultātu efektivitāti un konsekvenci, kā arī nodrošinātu piemērotus turpmākos pasākumus gadījumos, kad nav sniegta prasītā informācija vai nav īstenota vajadzīgā darbība;

107.

ir nepatīkami pārsteigts par Revīzijas palātas konstatējumu, ka dažu projektu īstenošana tikusi pabeigta vairākus gadus pirms revīzijas, taču tie nav nodoti ekspluatācijā papildu infrastruktūras trūkuma dēļ; tāpēc mudina dalībvalstis vairāk pūļu ieguldīt projektu pareizā plānošanā, lai novērstu situāciju, ka tik dārga infrastruktūra, kāda ir ūdensapgādes nozarē, nevar darboties ūdensapgādes tīklā trūkstošu savienojumu dēļ;

108.

aicina dalībvalstis arī nodrošināt labāku plānošanu, veicot visaptverošu pieprasījuma novērtējumu, un pēc iespējas raudzīties, lai ieguldījumi būtu efektīvi un ekonomiskā ziņā izdevīgi, paredzot arī iespējas atgūt izmaksas no lietotājiem un palielināt ūdens izmantošanas efektivitāti ūdens resursu aizsargāšanas nolūkā, kā arī īstenot mērķi palielināt ūdens izmantošanas efektivitāti un mazināt ūdens zudumus;

109.

aicina dalībvalstis nodrošināt labāku saskaņošanu un projektu plānošanas procesā vairāk iesaistīt ieinteresēto personu pārstāvjus, lai novērstu situācijas, kurās pašvaldība iegulda līdzekļus ar mērķi palielināt ūdensapgādes jaudu, neņemot vērā tajā pašā pašvaldībā veiktu citu ieguldījumu rezultātā panākto patēriņa samazinājumu vai situācijas, kurās ieguldījumus veic vairākām pašvaldībām paredzētā apgādes sistēmā, pašvaldībām neapņemoties to lietot;

110.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas ziņojumu un Komisijas atbildes;

111.

apstiprina Revīzijas palātas 1. ieteikumu; attiecībā uz 12. pantu Padomes 2006. gada 30. janvāra Regulā (EK) Nr. 247/2006, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem (13), atzīst, ka saistībā ar Komisijas pamatnostādnēm atbilstošu programmu izstrādi piemēro subsidiaritātes principu; atzīst, ka dalībvalstu līmenī saskaņā ar pamatnostādnēm jāveic piemēroti pasākumi; atzinīgi vērtē Komisijas funkciju, nosakot, kuras programmas ir atbilstīgas Eiropas Savienības tiesību aktiem, un plānošanas posmā nodrošinot saskaņošanu ar dalībvalstu iestādēm – tā ir funkcija, kurā ietilpst arī dalībvalstīm pieejamo pamatnostādņu izstrāde; jo īpaši uzsver, ka ļoti svarīgi starp Komisiju un dalībvalstīm veidot sadarbību, lai pilnveidotu kontroles rādītājus un palielinātu efektivitāti;

112.

apstiprina Revīzijas palātas 2. ieteikumu; atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto Regulas (EK) Nr. 247/2006 attiecīgā panta grozījumu, jo tas atvieglo dalībvalstu ikgadējā izvērtējuma procesu;

113.

apstiprina Revīzijas palātas 3. ieteikumu; atzīst, ka saistībā ar pasākumu izstrādi ir piemērojams subsidiaritātes princips; norāda, ka pasākumu pilnveidošanu var sekmēt, dalībvalstīs nodrošinot programmu dalībnieku lielāku līdzdalību un veicot sīkāku ekonomisko analīzi; norāda – lai pārāk liela uzmanība netiktu pievērsta virspusējiem pasākumiem, pasākumi dalībvalstu līmenī jāizstrādā, pienācīgi ņemot vērā ilgtermiņa mērķus; uzskata, ka dažos reģionos ir pamatoti piešķirt atbalsta maksājumus pēc vienotas likmes un pēc ražošanas kritērijiem, taču, lai attiecīgajos reģionos nodrošinātu turpmāku lauksaimniecības dzīvotspēju, aicina izstrādāt ilgtspējīgu pieeju;

114.

apstiprina Revīzijas palātas 4. ieteikumu; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt pamatnostādnes par kopīgiem kontroles rādītājiem; ir informēts, ka atsevišķās programmās ir iesaistītas valstis ar atšķirīgām īpatnībām, kas apgrūtina visai Savienībai derīgu kontroles rādītāju izstrādi; tomēr apstiprina, ka kopīgiem kontroles rādītājiem ir izšķirīga nozīme lauksaimniecības un lauku reģionu ilgtspējīgā attīstībā; atzinīgi vērtē to, ka Komisija apspriežas ar dalībvalstīm, lai definētu kopīgos kontroles rādītājus programmām no 2011. gada; uzskata, ka šo konsultāciju procesa pieeju var izmantot par paraugu citās Savienības finansētās jomās;

115.

apstiprina Revīzijas palātas 5. ieteikumu; atzinīgi vērtē Revīzijas palātas priekšlikumu starp programmas izvērtēšanas reizēm noteikt īsāku laikposmu nekā pieci gadi; ņem vērā Komisijas atbildes uz Revīzijas palātas priekšlikumu; vienprātīgi ar Revīzijas palātu iesaka – lai gan dalībvalstis ikgadējos izpildes ziņojumus Komisijai iesniedz ik gadu – laikposms starp programmas izvērtēšanas reizēm ir jāsaīsina no pieciem gadiem uz gadu; turklāt prasa izveidot informācijas pārvaldības sistēmu, ar kuras palīdzību, pamatojoties uz reprezentatīviem kontroles indikatoriem, uzraudzīt dalībvalstu savāktos datus, tādējādi nodrošinot efektīvāku un ilgtspējīgāku finansiālā atbalsta izmantošanu;

116.

aicina Komisiju efektīvāk sadarboties ar dalībvalstīm; norāda, ka Komisija nevar piespiest kādu dalībvalsti īstenot priekšlikumā ierosinātās izmaiņas, kas izstrādātas, lai uzlabotu programmu ilgtspēju; uzskata, ka Komisijas ciešāka iesaistīšana kontrolpasākumos veicinās programmu efektivitāti;

117.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).