1)

Vai LES 2. pants, LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un LES 4. panta [3. punkts], tos skatot kopā ar LESD 325. panta 1. punktu, FIA konvencijas (1) 2. panta 1. punktu, FIA direktīvas (2) 2. un 12. pantu, kā arī Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (3), un atsaucoties uz efektīvu un atturošu sodu principu liela apmēra krāpšanas gadījumos, kuri apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, un piemērojot Komisijas Lēmumu 2006/928/EK (4), ar atsauci uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pēdējo teikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko situāciju kā pamatlietā, kurā notiesātie apelācijas sūdzības iesniedzēji ārkārtas pārskatīšanas procedūrā lūdz atcelt galīgu notiesājošo spriedumu krimināllietā, apgalvojot, ka esot piemērojams princips par labvēlīgāku krimināltiesību normu, kura varēja būt piemērota laikā, kad lieta tika izskatīta pēc būtības – un saskaņā ar kuru ir paredzēts īsāks noilguma termiņš, kas bija beidzies pirms lietas izlemšanas – bet ir tikusi konstatēta pēc minētā brīža, ar valsts Konstitucionālās tiesas nolēmumu (2022. gada nolēmums), ar kuru tiesību akta teksts, kas attiecas uz kriminālatbildības noilguma pārtraukšanu, tika atzīts par neatbilstošu konstitūcijai, norādot, ka likumdevēja bezdarbības dēļ nav veikti likumdošanas pasākumi, lai pielāgotu tiesību akta tekstu citam šīs Konstitucionālās tiesas nolēmumam, kas ir pieņemts četrus gadus pirms šī pēdējā nolēmuma (2018. gada nolēmums) – laikposms, kurā vispārējas jurisdikcijas tiesu judikatūra, kas izveidojās, piemērojot pirmo nolēmumu, jau bija nostiprinājusies tādā nozīmē, ka minētais teksts turpināja pastāvēt formā, kas izriet no pirmā Konstitucionālās tiesas nolēmuma, ar tādām praktiskām sekām, ka noilguma termiņš visiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem galīgais notiesājošais spriedums nebija pasludināts pirms pirmā Konstitucionālās tiesas nolēmuma, tika samazināts uz pusi, un ka kriminālprocess pret apsūdzētajiem lietā tādējādi tika izbeigts?

2)

Vai LES 2. pants, kas attiecas uz tiesiskuma vērtībām un cilvēktiesību ievērošanu sabiedrībā, kur valda taisnīgums, un LES 4. panta [3. punkts] par lojālas sadarbības starp Savienību un dalībvalstīm principu, piemērojot Komisijas Lēmumu 2006/928/EK saistībā ar uzņemšanos nodrošināt Rumānijas tiesu sistēmas efektivitāti, ar atsauci uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta [1. punkta] pēdējo teikumu, kurā ir paredzēts labvēlīgākas krimināltiesību normas princips, ir jāinterpretē tādējādi – saistībā ar valsts tiesu sistēmu kopumā – ka tie nepieļauj tādu tiesisko situāciju kā pamatlietā, kurā notiesātie apelācijas sūdzības iesniedzēji ārkārtas pārskatīšanas procedūrā lūdz atcelt galīgu notiesājošo spriedumu krimināllietā, apgalvojot, ka esot piemērojams princips par labvēlīgāku krimināltiesību normu, kura varēja būt piemērota laikā, kad lieta tika izskatīta pēc būtības – un saskaņā ar kuru ir paredzēts īsāks noilguma termiņš, kas bija beidzies pirms lietas izlemšanas – bet ir tikusi konstatēta pēc minētā brīža, ar valsts Konstitucionālās tiesas nolēmumu (2022. gada nolēmums), ar kuru tiesību akta teksts, kas attiecas uz kriminālatbildības noilguma pārtraukšanu, tika atzīts par neatbilstošu konstitūcijai, norādot, ka likumdevēja bezdarbības dēļ nav veikti likumdošanas pasākumi, lai pielāgotu tiesību akta tekstu citam šīs Konstitucionālās tiesas nolēmumam, kas ir pieņemts četrus gadus pirms šī pēdējā nolēmuma (2018. gada nolēmums) – laikposms, kura laikā vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūra, kas izveidojās, piemērojot pirmo nolēmumu, jau bija nostiprinājusies tādā nozīmē, ka minētais teksts turpināja pastāvēt formā, kas izriet no pirmā Konstitucionālās tiesas nolēmuma, ar tādām praktiskām sekām, ka noilguma termiņš visiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem galīgais notiesājošais spriedums nebija pasludināts pirms pirmā Konstitucionālās tiesas nolēmuma, tika samazināts uz pusi, un ka kriminālprocess pret apsūdzētajiem lietā tādējādi tika izbeigts?

3)

Apstiprinošas atbildes gadījumā un vienīgi, ja Savienības tiesībām atbilstīga interpretācija nevar tikt sniegta, vai Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu vai praksi, saskaņā ar kuru valsts vispārējas jurisdikcijas tiesām ir saistoši valsts Konstitucionālās tiesas nolēmumi un saistošie valsts augstākās instances tiesas nolēmumi, kā dēļ tās nevar pēc savas ierosmes nepiemērot no minētajiem nolēmumiem izrietošo judikatūru, pretējā gadījumā tas būtu disciplinārpārkāpums, pat ja tās secina, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumu, minētā judikatūra ir pretrunā LES 2. pantam, LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un LES 4. panta [3. punktam], tos skatot kopā ar LESD 325. panta 1. punktu, piemērojot Komisijas Lēmumu 2006/928/EK, ar atsauci uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta [1. punkta] pēdējo teikumu, kā tas ir situācijā pamatlietā?