Apelācijas sūdzība, ko 2022. gada 11. augustāAraceli García Fernández un citi iesniedza par Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2022. gada 1. jūnija spriedumu lietā T-523/17 Eleveté Invest Group un citi/Komisija un VNV

(Lieta C-541/22 P)

(2022/C 441/10)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Araceli García Fernández, Faustino González Parra, Fernando Luis Treviño de Las Cuevas, Juan Antonio Galán Alcázar, Lucía Palazuelo Vallejo-Nágera, Macon, SA, Marta Espejel García, Memphis Investments Ltd, Pedro Alcántara de la Herrán Matorras, Pedro José de Jesús Benito Trebbau López, Pedro Regalado Cuadrado Martínez, María Rosario Mari Juan Domingo (pārstāvji: B.M. Cremades Román, J. López Useros, S. Cajal Martín un P. Marrodán Lázaro, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eleveté Invest Group, SL, Antonio Bail Cajal, Carlos Sobrini Marín, Edificios 1326 de l'Hospitalet, SL, Juan José Homs Tapias, Anna María Torras Giro, Marbore 2000, SL, Tristán González del Valle, Eiropas Komisija, Vienotā noregulējuma valde, Spānijas Karaliste, Banco Santander, SA

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēji pārsūdz attiecīgā Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumu un rezolutīvo daļu, jo tajā esot pieļautas vairākas kļūdas Eiropas Savienības tiesību piemērošanā un interpretācijā, tostarp pamatojuma nepietiekamība un pretrunīgums, kā arī kļūdas faktu un no tiem izrietošo juridisko seku kvalificēšanā un pierādījuma vērtēšanā.

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza četrus pamatus apelācijas sūdzības prasījumu pamatojumam.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (1) (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu (“VNMR”), 18. panta interpretācijā un piemērošanā.

Ar pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu tiek apgalvots, ka esot pieļauta kļūda VNMR 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācijā un piemērošanā attiecībā uz nepieciešamību nodrošināt likviditāti, konfidencialitātes pienākumu neizpilde, kā arī kļūda attiecībā uz labas pārvaldības principa interpretāciju. Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo pamatojuma nepietiekamību un VNMR 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta kļūdainu interpretāciju. Šajā nozīmē apgalvots, ka Banco Popular Español (turpmāk tekstā – “BPE”) neesot bijusi maksātnespējīga un ka VNV rīcībā esot bijušas citas – mazāk aizskarošas alternatīvas. Ar pirmā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, piemērojot un interpretējot VNMR 18. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

Attiecībā uz otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi VNMR 20. pantu. Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka esot pieļautas kļūdas VNMR 20. panta 1., 5., 7., 9., 10. un 11. punkta interpretācijā un piemērošanā. Turklāt ar otrā pamata piekto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piekļūt ekspropriācijas lietas materiāliem interpretēšanā un piemērošanā, jo tās pamatojums esot pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) Papildprotokolā izklāstītajam. Ar otrā pamata sesto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka esot pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu vērtējumu.

Trešais pamats esot balstīts uz prasījumu par atlīdzību, kas izriet no apstrīdētā lēmuma [VNV Lēmuma SRB/EES/2017/08 un apstiprinošā Komisijas Lēmuma (ES) Nr. 2017/1246] atcelšanas ar seku apstiprināšanu.

Attiecībā uz ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu VNMR interpretācijā un piemērošanā saistībā ar prasījumu par ārpuslīgumisko atbildību neatkarīgi no prasījuma par spēkā neesamības atzīšanu. Ar ceturtā pamata pirmo daļu ir analizēts, kā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, interpretējot un piemērojot VNMR 116. apsvērumu, 88. un 91. pantu un LESD 339. pantu ar aizsardzības standartu, kas ir daudz zemāks par noteikto ES banku noregulējumu jomā. Vienlaikus ir apgalvots, ka esot pieļauta kļūda VNMR interpretācijā un piemērošanā, pārkāpjot rūpības pienākumu. Visbeidzot, ar ceturtā pamata otro daļu ir apgalvots, ka esot pieļauta kļūda VNMR 20. panta 15. punkta un 20. panta 16. punkta interpretācijā un piemērošanā, kā arī pamatotas atbildes neesamība.

(1)  OV 2014, L 225, 1. lpp.