—

atcelt Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1117 (2020. gada 27. jūlijs), ar ko ieceļ Eiropas Prokuratūras Eiropas prokurorus, daļā, kurā par Eiropas Prokuratūras Eiropas prokuroru kā pagaidu darbinieks AD 13 pakāpē uz trīs gadu termiņu, kas nav atjaunojams, no 2020. gada 29. jūlija tiek iecelts Portugāles izvirzītais kandidāts José Eduardo Moreira Alves d’Oliveira Guerra;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1-

Pirmais pamats ir par to, ka esot pārkāpti Eiropas prokuroru iecelšanai piemērojamie noteikumi, ar kuriem tiek garantēta Eiropas Prokuratūras neatkarības principa ievērošana. Prasītāja apgalvo, ka gan ar to, ka Eiropas Savienības Padomei 2019. gada 29. novembrī nosūtītajā vēstulē Portugāles valdība apstrīd Regulas (ES) 2017/1939 14. panta 3. punktā minētās atlases komitejas veikto šīs valdības izvirzīto kandidātu sarindojumu un norāda no minētās komitejas izvēlētā kandidāta atšķirīgu kandidātu, gan ar to, ka Padome to akceptē, tiek apdraudēta Eiropas prokuroru iecelšanas procesa kārtība. Šīs kārtības mērķis ir nodrošināt Eiropas Prokuratūras un Eiropas prokuroru neatkarību. Eiropas prokuroru leģitimitāte izriet no viņu iecelšanas procesā iesaistīto Savienības iestāžu, it īpaši Eiropas Savienības Padomes, kā arī Eiropas Parlamenta iesaistīšanās, taču nevis no dalībvalstu valdību iesaistīšanās. Minētā Portugāles valdības vēstule un apstāklis, ka Padome to ir akceptējusi, nopietni apdraud Eiropas Prokuratūras un līdz ar to arī Eiropas prokuroru neatkarību un līdz ar to arī uzticamību.

2-

Otrais pamats ir par to, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda attiecībā uz lēmuma pieņemšanas apstākļiem. Konkrēti prasītāja apgalvo, ka Portugāles valdības 2019. gada 29. novembrī Padomei nosūtītajā vēstulē ir divas nopietnas kļūdas, kuras turklāt atzīst pati valdība. Šīs kļūdas ir apstāklī, ka Portugāles valdības vēlamais kandidāts tika sešas reizes nosaukts par “ģenerālprokurora vietnieku José Guerra”, un apgalvojumā, ka šis pats prokurors esot bijis izmeklētājs un apsūdzības uzturētājs kādā svarīgā kriminālprocesā par noziegumiem pret Eiropas Savienības finansiālajām interesēm. Taču apstrīdētajā aktā minētais prokurors nav nedz bijis, nedz tagad ir ģenerālprokurora vietnieks, nedz arī piedalījies minētajā kriminālprocesā izmeklēšanas posmā. Tāpat kā ir skaidrs, ka savā lēmumā Padome neuzskata šīs abas kļūdas par nozīmīgām, skaidrs ir arī tas, ka tā šīs kļūdas arī nav nekad norādījusi vai labojusi, lai gan tā ir akceptējusi pārējos Portugāles valdības šajā vēstulē izklāstītos argumentus. Patiesībā jautājumam par šīm kļūdām Padome pievērsās tikai pēc tam, kad attiecīgie fakti jau bija kļuvuši vispārzināmi un izraisījuši ievērojamu sašutumu gan Portugālē, gan Eiropas mērogā.

3-

Trešais pamats ir par to, ka esot notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Prasītāja apgalvo, ka pilnvaras, ar kādām Eiropas prokuroru atlases un iecelšanas procesā ir apveltīta Eiropas Savienības Padome, tai ir piešķirtas tālab, lai nodrošinātu Eiropas Prokuratūras neatkarību, kā arī lai Eiropas prokuroru amatā ieceltu tos dalībvalstu izvirzītos kandidātus, kuri ir viskvalificētākie un visādā ziņā atbilst prasībām par neatkarību Eiropas prokurora amata pienākumu izpildē. Portugāles valdības iejaukšanās un Padomes rīcība bija vērstas uz citu, no nupat minētajiem mērķiem atšķirīgu mērķu sasniegšanu, vai vismaz to rezultātā šādi atšķirīgi mērķi ir sasniegti. Tā kā Portugāles prokurora atlase un vēlākā iecelšana ar apstrīdēto aktu katrā ziņā nenodrošina, ka amatā tiek iecelti tie dalībvalstu izvirzītie kandidāti, kuri ir viskvalificētākie un visādā ziņā atbilst prasībām par neatkarību Eiropas prokurora amata pienākumu izpildē, tiek apdraudēti no minētajām regulām un lēmumiem izrietošie mērķi, jo tiek apdraudēta iecelto prokuroru leģitimitāte un pašas Eiropas Prokuratūras uzticamība.