1)

Vai, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, skatot to kopsakarā ar Hartas 6. un 53. pantu, un ņemot vērā Atgriešanas direktīvas (1) 15. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Uzņemšanas direktīvas (2) 9. panta 3. punktu, kā arī Dublinas regulas (3) 28. panta 4. punktu, dalībvalstīm ir atļauts tiesvedību, kuras ietvaros var tikt apstrīdēta iestāžu noteiktā aizturēšana izraidīšanas nolūkā, veidot tādējādi, ka tiesai nav atļauts pēc savas ierosmes pārskatīt un izvērtēt visus aizturēšanas likumības aspektus un, pēc savas ierosmes konstatējot, ka aizturēšana ir nelikumīga, šo nelikumīgo aizturēšanu nekavējoties pārtraukt un noteikt ārvalstnieka nekavējošu atbrīvošanu? Ja Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka šāds valsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Savienības tiesībām, vai tas tad arī nozīmē, ka gadījumā, ja ārvalstnieks lūdz tiesu to atbrīvot, šai tiesai vienmēr ir pienākums pēc savas ierosmes aktīvi un padziļināti pārskatīt un izvērtēt visus atbilstošos aizturēšanas likumības faktus un apstākļus?

2)

Vai, ņemot vērā Hartas 24. panta 2. punktu, skatot to kopsakarā ar Atgriešanas direktīvas 3. panta 9. punktu, Uzņemšanas direktīvas 21. pantu un Dublinas regulas 6. pantu, atbilde uz pirmo jautājumu ir atšķirīga, ja ārvalstnieks, kuru iestādes ir aizturējušas, ir nepilngadīgs?

3)

Vai no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas garantētas Hartas 47. pantā, skatot to kopsakarā ar Hartas 6. un 53. pantu, un ņemot vērā Atgriešanas direktīvas 15. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Uzņemšanas direktīvas 9. panta 3. punktu un Dublinas regulas 28. panta 4. punktu, izriet, ka jebkuras instances tiesai, ja ārvalstnieks lūdz šo tiesu atcelt aizturēšanu izraidīšanas nolūkā un viņu atbrīvot, ikvienam lēmumam par šo lūgumu jāsniedz atbilstošs pamatojums pēc būtības, ja pārsūdzība tostarp tika celta tā, kā tas šajā dalībvalstī ir paredzēts? Gadījumā, ja Tiesa tādu valsts tiesu praksi, saskaņā ar kuru tiesa otrajā un tātad pēdējā instancē var aprobežoties ar lēmuma pieņemšanu, šajā ziņā nenorādot nekādu pamatojumu pēc būtības, ņemot vērā veidu, kādā šī pārsūdzība šajā dalībvalstī turklāt ir paredzēta, uzskata par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, vai tas tad nozīmē, ka, ņemot vērā ārvalstnieka neaizsargāto stāvokli, būtisko nozīmi procedūrās ārvalstnieku tiesību jomā un konstatējumu, ka šīs procedūras, kas tiesību aizsardzības ziņā atšķiras no visām citām administratīvajām procedūrām, ārvalstniekam paredz tādas pašas zemas procesuālās garantijas kā aizturēšanas procedūra, šādas tiesas, kas pieņem lēmumu otrajā un tādējādi pēdējā instancē patvēruma lietās un parastajās ārvalstnieku lietās, pilnvaras arī ir jāuzskata par nesaderīgām ar Savienības tiesībām? Vai, ņemot vērā Hartas 24. panta 2. punktu, atbilde uz šiem jautājumiem ir atšķirīga, ja ārvalstnieks, kurš apstrīd iestāžu lēmumu ārvalstnieku tiesību jomā, ir nepilngadīgs?