Eiropas Reģionu komitejas atzinums “No lauka līdz galdam: vietējā un reģionālā dimensija”

(2021/C 37/04)

Ziņotājs: Guido MILANA (IT/PSE), Olevano Romano komūnas (Roma) padomes loceklis

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

1.

ļoti atzinīgi vērtē stratēģiju “No lauka līdz galdam” (turpmāk – stratēģija), kas kopā ar “ES Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam” (1) ir Eiropas zaļā kursa (2) pamatā un ir vajadzīga, lai līdz 2050. gadam Eiropu padarītu par pirmo klimatneitrālu kontinentu; uzsver, ka abām stratēģijām ir jādarbojas ciešā saistībā, lai mazinātu pārtikas sistēmu ietekmi uz klimatu, ilgtspējīgu vidi un biodaudzveidību un veicinātu augsnes veselību, apputeksnētāju aizsardzību un bioloģisko resursu izmantošanu integrētai augu, ūdens resursu un ekosistēmu aizsardzībai, vienlaikus nodrošinot drošu un veselīgu pārtiku. Tām arī jāpalīdz risināt lauku depopulācijas problēmu. Komiteja uzskata, ka pašpietiekams pārtikas nodrošinājums ir tikpat stratēģisks izaicinājums un saistīts ar ražošanas jaudas saglabāšanu, tāpēc ir vajadzīgs pietiekams budžeta atbalsts no ES;

2.

uzsver vajadzību pēc saskaņotības starp dažādiem ar pārtikas produktiem saistītiem sektoriem, piemēram, lauksaimniecību, lopkopību, mežsaimniecību, zivsaimniecību un jūrlietām, un vides, enerģētikas, veselības, patērētāju, ražošanas, nodarbinātības, lauku attīstības un mežkopības politikas jomām, izmantojot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, lai ES līmenī saskaņota rīcība varētu sekmēt stratēģijas īstenošanu vērienīgu un kopīgu reformas mērķu sasniegšanai. Vietējo kopienu un lauku kopienu devums ir jāatzīst vairāk un jāintegrē politikas pasākumos. Svarīgi ir reģionu kultūras identitāti atkal piesaistīt ekosistēmām;

3.

uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir likusi dziļi apzināties mūsu veselības, ekosistēmu, piegādes ķēžu, patēriņa modeļu un planētas iespēju ierobežotības savstarpējo saistību. Pašreizējā pandēmija ir tikai viens piemērs: arvien biežāk vērojamais sausums, plūdi, meža ugunsgrēki un jauni kaitīgie organismi pastāvīgi atgādina, ka mūsu pārtikas sistēma ir apdraudēta un tai jākļūst ilgtspējīgākai un noturīgākai, spējīgai darboties jebkuros apstākļos un nodrošināt iedzīvotājiem pietiekamu apgādi ar veselīgu pārtiku pietiekamā daudzumā par pieņemamām cenām;

4.

norāda, ka ilgtspējīgu lauksaimniecību nevarēs attīstīt, ja ES turpinās importēt lauksaimniecības produktus, kuros nav ievēroti Eiropas ražošanas standarti un kas ar zemām cenām negodīgi konkurē ar Eiropas ražošanas nozarēm, un eksportēt savu pārpalikumu par cenām, kas ir zemākas par Eiropas ražošanas izmaksām; prasa steidzami ieviest jaunus daudzpusējus noteikumus, kas būtu taisnīgāki un solidārāki, lai netiktu apdraudēta Eiropas uzņēmumu ilgtspēja; cer, ka šāda jauna pieeja tiks vērsta uz ražotāju ekonomisko perspektīvu un uz ražotāju un patērētāju saikņu stiprināšanu, kā arī atbalstīs diversificētas un tradicionālajām ražošanas sistēmām alternatīvas vai tās papildinošas pārtikas sistēmas; norāda uz vienlīdzīgāku vērtības pārdali, kas dod lielāku atlīdzību ražotājiem, kuri sniedz kvalitatīvu sabiedrisko labumu un ekosistēmu pakalpojumus;

5.

aicina Eiropas Komisiju konsekventi izmantot jau pastāvošos rādītājus (piemēram, ar IAM saistītos rādītājus), kas ļautu uzraudzīt panākto progresu mērķa apvienot ilgtspējīgu pārtikas ražošanu, ekosistēmu pakalpojumus un taisnīgas ekonomiskās izredzes lauksaimniekiem un darbiniekiem sasniegšanā dažādās nozaru politikas jomās; jaunu rādītāju ieviešana būtu jāparedz tikai jomās, kas vēl nav pietiekami atspoguļotas; cer, ka visi pārtikas sistēmas dalībnieki aktīvi piedalīsies stratēģijas īstenošanas uzraudzībā un novērtēšanā;

6.

cer, ka tiks atzīta un atbalstīta reģionu un pilsētu kā galveno pārtikas sistēmas pārkārtošanas dalībnieku loma; citu funkciju vidū Eiropas Reģionu komiteja ir zināšanu krātuve par ES reģionu un pilsētu praksi, un tāpēc RK var būt nozīmīgs starpnieks starp pārvaldības līmeņiem savstarpējai saziņai un apmācībai; saistībā ar turpmākās KLP īstenošanu un definēšanu svarīgi ir, lai ES reģioni varētu turpināt pildīt savu vadošo iestāžu lomu un atbalstīt stratēģijā “No lauka līdz galdam” minētās pārkārtošanas, ievērojot vietējos apstākļus, kā arī nodrošināt, ka turpmākie stratēģiskie plāni atbilst vietējām vajadzībām; Šajā saistībā būtu svarīgi reģionāli sadalīt pirmo pīlāru stratēģiskajos plānos, lai ekosistēmas varētu pārvaldīt kā svarīgus instrumentus, kas papildina stratēģijas īstenošanu, atbilstīgi katra reģiona īpašajām vajadzībām;

Atbalsts ražotājiem, īsu un pārredzamu piegādes ķēžu veicināšana

7.

iesaka uzmanīgāk uzraudzīt tendenci zemi koncentrēt agrorūpniecības vajadzībām, kā arī zemes cenas paaugstināšanos, zemes pamešanu nomaļajos apgabalos un no iepriekšminētā izrietošo parādību, proti, ka mazie un vidējie ražotāji un jaunlauksaimnieki zaudē lauksaimniecības zemi; tādēļ iesaka veikt grozījumus esošajos kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) instrumentos, piemēram, varētu ierobežot tiešo maksājumu maksimālo apmēru vienai saimniecībai, ar mērķi atvieglot vietējo mazo un vidējo lauksaimniecības uzņēmumu, kā arī agroekoloģisko jaunlauksaimnieku, kuri darbojas individuāli vai apvienībās, piekļuvi lauksaimniecības zemei, lai nezaudētu aktīvos lauksaimniekus; iesaka kopējā lauksaimniecības politikā saglabāt ekonomikas un ekoloģijas līdzsvaru; mudina arī pārgūto ūdeni izmantot apūdeņošanai apgabalos, kuros trūkst ūdens, un veicināt agromežsaimniecību;

8.

augsti vērtē to, ka Komisija ir paredzējusi stiprināt bioloģisko lauksaimniecību, paužot vēlmi līdz 2030. gadam tai piešķirt, iepriekš veicot ietekmes novērtējumu, vismaz 25 % no ES lauksaimniecības platības, un ievērojami palielināt bioloģisko akvakultūru; turklāt aicina Komisiju izvērtēt arī citas kultivēšanas un ražošanas sistēmas, kuras dod labumu videi. Šajā sakarā Komiteja iesaka ņemt vērā un atbalstīt vietējo un reģionālo teritoriālo politiku kā līdzekli bioloģiskās ražošanas, precīzās un integrētās lauksaimniecības, kurā vērība ir piešķirta vides resursu taupīšanai, platību saglabāšanai un paplašināšanai ar tādām programmām kā vietējā pārtikas politika (tostarp biorajoni, ekoreģioni, bioreģioni (3)), kā arī apmācības procesus; pauž cerību, ka kopējā lauksaimniecības politikā pārkārtošanās notiks saskaņoti ar bioloģisko produktu patēriņa attīstību; turklāt prasa veikt pasākumus, kas ļautu atbalstīt visa bioloģiskā sektora strukturēšanu, nevis tikai ražošanas attīstību, lai saglabātu pievienoto vērtību, kas saistīta ar šo ražošanas un pārstrādes metodi dažādos teritoriālajos apstākļos, tostarp stimulēt ūdens apgādes tīklu finansēšanu, lai bioloģiskās lauksaimniecības ražotājiem nodrošinātu ūdeni, kas atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem;

9.

aicina lielāku uzmanību pievērst īsām piegādes ķēdēm un atzīt Eiropas ražošanas sistēmu daudzveidību, tostarp alternatīvas ražošanas sistēmas, kuru mērķis ir izmantot vietējos/reģionālos ražošanas, pārstrādes un laišanas tirgū veidus, kuru pamatā ir uzturvērtība, dzīvnieku labturība un vidiskā labbūtība; aicina izveidot Eiropas sistēmu īsu piegādes ķēžu veicināšanai un stiprināšanai, pamatojoties uz inovatīvu un veiksmīgu vietējo praksi; prasa atvieglot atbalstu kolektīvajiem teritoriālajiem projektiem, kuros iesaistīti pārstrādātāji, vietējās iestādes, lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumi, mazumtirgotāji un vietējie patērētāji, lai attīstītu pārtikas produktu vietējo piedāvājumu; turklāt prasa atbalstīt vietējās un reģionālās ražošanas un pārstrādes diversifikāciju, jaunu sektoru attīstību (piemēram, proteīnaugi, jo īpaši dārzeņi un tādi augstas kvalitātes sektori kā ogas, rieksti utt.), kas paredz arī ar blakusplūsmām un atkritumu plūsmām saistīto sekundāro piegādes ķēžu veicināšanu, lai radītu pievienoto vērtību dažādos pārtikas piegādes ķēdes posmos, un izvērtēt arī iespēju attiecībā uz ilgtspējīgu ražošanu ieviest sertifikāciju, kurā būtu ietverti ūdens resursu un augsnes apsaimniekošanas aspekti. Šajā kontekstā norāda: attiecīgā produkta perspektīvā būtu jāparedz jēdzieni “vietējais” un “reģionālais”. Pamatprincipiem vajadzētu būt šādiem: produkta neliela vidiskā pēda, nelietderīgas transportēšanas novēršana un labākas attiecības starp ražotājiem un patērētājiem;

10.

atzīst, ka ražošana, pārstrāde, mazumtirdzniecība, iepakošana un pārtikas produktu transportēšana ne tikai palielina gaisa, augsnes un ūdens piesārņojumu un siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet arī atstāj dziļu ietekmi uz biodaudzveidību; tāpēc sagaida, ka tiks veicinātas blakusplūsmas pārejai uz aprites ekonomikas modeli; tāpat kā Eiropas Komisija Komiteja uzskata par neatliekamiem šādus pasākumus: a) līdz 2030. gadam par 50 % samazināt ķīmisko pesticīdu izmantošanu un vispārējo risku un par 50 % – augsta riska pesticīdu (4) izmantošanu, nodrošinot, ka lauksaimniekiem tiek piedāvātas reālas alternatīvas, kas nemazina viņu produktivitāti, gan attiecībā uz pesticīdiem, gan izmantoto lauksaimniecības praksi, un paredzot vairāk resursu pētniecībai šajā jomā un paātrinot piekļuvi tirgiem; b) vismaz par 50 % samazināt barības vielu zudumus, nepazeminot augsnes auglību; c) līdz 2030. gadam vismaz par 20 % samazināt mēslošanas līdzekļu izmantošanu; d) līdz 2030. gadam par 50 % samazināt lauksaimniecības dzīvniekiem un akvakultūrai izmantoto antimikrobiālo līdzekļu pārdošanas apjomu; e) turpināt samazināt lauksaimniecības nozares radītās un ar zemes izmantošanu saistītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, jo īpaši slāpekļa oksīdu, kā arī metānu, kas tiek radīts arī lopkopības nozarē un mitrāju izmantošanas lauksaimniecībā dēļ, tādā veidā sniedzot pienācīgu ieguldījumu Eiropas Klimata aktā noteiktajā procesā. Šajā nolūkā prasa Komisijai pēc iespējas ātrāk publicēt klimata mērķu plānu 2030. gadam, lai paaugstinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju līdz 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni (5), un izstrādāt saskaņotu plānu ar pienācīgām finansiālām saistībām; f) palielināt pļavu platības un proteīnaugu barības ražošanu Eiropā, samazinot tādas importētās barības un proteīnu daudzumu, kas nesasniedz Eiropas klimata un vides standartus;

11.

aicina Komisiju īstenošanas ietvaros veikt ietekmes novērtējumus par skaitlisko mērķu noteikšanas veidu. Valstis, kurās lieto daudz antibiotiku, augu ķīmisko aizsardzības līdzekļu un augu barības vielu, būtu jāmudina samazināt to izmantošanu vairāk nekā valstis ar jau tā nelielu izmantošanas apjomu;

12.

ierosina veikt pārredzamus un informatīvus ietekmes novērtējumus, lai pārraudzītu vidējā termiņā sasniegtos mērķus un atkārtoti apspriestu sarunās nepieciešamos pielāgojumus, kuri būtu saskaņoti ar dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un agrorūpniecības dalībniekiem;

13.

iesaka paredzēt stingrākus pasākumus pret intensīvās rūpnieciskās lopkopības ietekmi uz vidi; aicina stratēģijā paredzēto oficiāli apstiprināto dzīvnieku labturības marķējumu noteikt ES līmenī par obligātu; iesaka ieviest skaidru un obligātu marķējumu, kurā norādīta dzīvnieku audzēšanas metode un informācija par audzēšanas ciklu, lai ražotājiem būtu iespēja iepazīstināt ar izmantoto praksi un patērētājiem – izvēlēties produktus atbilstoši savām vēlmēm; ierosina pakāpeniski un plānoti samazināt audzēšanu sprostos visā Eiropas Savienībā, tostarp izmantojot dzīvnieku blīvuma robežvērtību attiecīgajā saimniecībā un atbalstot ekstensīvu audzēšanu akvakultūras nozarē; prasa par priekšnosacījumu KLP maksājumu saņemšanai izvirzīt dzīvnieku blīvuma maksimālo robežvērtību saimniecībā un attiecībā uz dzīvnieku labturības noteikumiem pastiprināt KLP savstarpējās atbilstības nosacījumus;

14.

prasa jaunajās ekoshēmās nodrošināt taisnīgu, obligātu, efektīvu un aizvien nozīmīgāku finansējuma plūsmu, kas veicinātu ilgtspējīgu ražošanas praksi, kura ļautu lauksaimniekiem un mežsaimniekiem ievērojami uzlabot, cita starpā, oglekļa dioksīda piesaisti lauksaimniecībā izmantojamā augsnē (oglekļsaistīga lauksaimniecība), kā arī bioloģisko daudzveidību; tomēr atgādina, ka KLP otrā pīlāra agrovides un klimata pasākumi izrādījās visnotaļ visefektīvākais KLP zaļināšanas pasākums, un tas ir saistīts ar augšupēju pieeju, kas tika izmantota šo pasākumu noteikšanā reģionālās pārvaldības gadījumā. Šajā sakarā Komiteja prasa izmantot iespējas līdzekļus no KLP pirmā pīlāra pārvietot uz otro pīlāru un iesaistīt reģionālās pašvaldības ekoshēmu noteikšanā gan ES, gan valsts līmenī ar mērķi panākt lielāku saskaņotību un papildināmību starp ekoshēmām un agrovides un klimata pasākumiem, kā arī labāk ņemt vērā teritoriālās vajadzības; turklāt iesaka atbalstīt ekstensīvu lopkopību ar mazāku ekoloģisko ietekmi. Lai saglabātu līdzsvaru starp vides, ekonomisko un sociālo ilgtspēju, lauksaimniekiem ir jābūt iespējai no Eiropas un valstu līdzekļiem saņemt kompensācijas par papildu izmaksām saistībā ar lauksaimniecisko ražošanu;

15.

uzskata: paralēli pārmaiņām lauksaimniecības nozarē ir jāpaātrina pāreja uz zivju un jūras velšu produkcijas ilgtspējīgu ražošanu; iesaka pasākumus, kuru uzdevums ir aizsargāt un pilnvērtīgi izmantot mazapjoma zvejniekus, piemēram, zvejniekus, kas nodarbojas ar ilgtspējīgu zveju tālākajos reģionos, un cīnīties pret intensīvo audzēšanu sprostos, nelikumīgu rūpniecisko zveju un pārzveju, tostarp ieviešot piemērotākus pasākumus saistībā ar kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) un tirdzniecības nolīgumu pārskatīšanu;

16.

aicina izstrādāt priekšlikumus ar mērķi veikt jūras telpas plānošanu un izveidot tādu teritoriju tīklu, kurās uz pietiekami ilgu laiku būtu aizliegta jebkāda veida zveja, lai efektīvāk sasniegtu mērķi līdzsvarot zivju krājumu izmantošanu un jūras spēju tos reproducēt; turklāt prasa koncentrēt centienus uz lielāku efektivitāti zivsaimniecības pārvaldības plānu izstrādē vidiski visneaizsargātākajos apgabalos;

Pārtikas vide, cīņa pret aptaukošanos, atbildīga un kritiska patēriņa veicināšana

17.

atkārtoti norāda uz patērētāju izvēļu un ēšanas paradumu nozīmi kā galveno pārtikas sistēmas pārmaiņu vektoru; atbalsta Komisijas nodomu atvieglot pāreju uz veselīgu un ilgtspējīgu uzturu saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 12. mērķi (6); tādēļ aicina Komisiju īstenot saskaņotu un mērķtiecīgu pasākumu kopumu, lai veicinātu Vidusjūras reģiona diētu, kas ir atzīta par veselīgu, kā arī veselīga uztura sistēmas, kurās būtu vairāk dārzeņu un atbilstīga daudzuma un atbildīgs tauku un cukuru patēriņš;

18.

aicina Komisiju noteikt atbilstošākas pārtikas produktu uzturvērtības marķējuma shēmas, kas būtu saskaņotas ES līmenī un balstītas uz jaunākajiem zinātnisko pētījumu datiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas datubāzi par uzturvērtību un īstenot Eiropas uzturvērtības marķēšanas programmu. Lai stimulētu apzinātu patēriņu, mērķim vajadzētu būt nodrošināt pārredzamu, visaptverošu un skaidru informāciju par uzturvērtību, ņemot vērā produktu izcelsmi, transporta ietekmi uz vidi un ražošanas metodes;

19.

turklāt uzsver, ka svarīgi ir iet tālāk par informatīvās marķēšanas pasākumiem, īstenojot izglītošanas, stimulēšanas un strukturālos pasākumus, kas orientētu uz kritisku un atbildīgu patēriņu un veicinātu veselīgu, visiem pieejamu uzturvidi; tādēļ iesaka īstenot informatīvas kampaņas un izglītojošas programmas par veselīgu uzturu un uzturu, kas satur daudz augu komponentu un šķiedrvielu; atbalsta nodokļu stimulu pieņemšanu, ar kuriem mudināt patērētājus izvēlēties veselīgu un ilgtspējīgu uzturu; turklāt mudina veikt pasākumus, lai atturētu lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozari laist tirgū un reklamēt ļoti apstrādātus un neveselīgus pārtikas produktus, kuros ir daudz cukura, sāls un piesātināto tauku;

20.

stingri atbalsta pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārtikas cena atspoguļo reālās vides un sociālās izmaksas un ka primārie ražotāji par savu darbu saņem taisnīgus ienākumus; tādēļ aicina Komisiju apspriest ar dalībvalstīm pasākumus, kas ierobežotu pārstrādātāju un mazumtirgotāju pircēja varu un pastiprinātu primārā ražotāja ietekmi līgumsarunās, ņemot vērā zinātniskā līmenī pierādītās vides un sabiedrības veselības izmaksas. RK uzskata, ka ir pieņemami, ka produktu taisnīga cena rada augstāku cenu patērētājiem (7);

21.

aicina Komisiju par vienu no stratēģijas īstenošanas pīlāriem noteikt tiesības uz pārtiku; tādēļ ierosina sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādāt īstermiņa un vidēja termiņa pasākumus, piemēram, sniegt ekonomisku atbalstu, un ilgtermiņa pasākumus (strukturālas sociālās politikas jomas), lai veicinātu visneaizsargātāko grupu piekļuvi ilgtspējīgākai un veselīgākai pārtikas sistēmai, tādējādi palīdzot apkarot aptaukošanos un nepilnvērtīgu uzturu; aicina izstrādāt ES rīcības plānu pēc 2020. gada cīņai pret bērnu aptaukošanos; uzsver, ka veselīgas pārtikas pieejamība drīzāk jāatbalsta ar tiešu sociālo politiku un pasākumiem, vienlaikus nodrošinot taisnīgas produktu cenas lauksaimniekiem un darbiniekiem;

Ilgtspējīgs publiskais iepirkums, zaļais pārtikas iepirkums, izglītības programmas

22.

aicina lielāku uzmanību pievērst zaļā publiskā iepirkuma un zaļā pārtikas iepirkuma nozīmei kā veidam, kā atbalstīt veselīgu un ilgtspējīgu uzturu un stiprināt un veicināt vietējo lauksaimniecību, kuras pamatā ir reģionālās īpatnības, tādējādi nodrošinot tirgus daļas vietējiem un reģionālajiem ražotājiem (8);

23.

prasa noteikt elastīgākus kritērijus vietējo un reģionālo produktu ieviešanai publiskajā iepirkumā, konkrēti, pieņemot “0 km” principu skolu ēdnīcās; aicina arī pieņemt efektīvu konsultatīvo sistēmu vai vienkāršotu Eiropas rokasgrāmatu ar mērķi sniegt publiskajām iestādēm skaidrus norādījumus par to, kā ieviest ilgtspējīgākus kritērijus;

24.

atbalsta Komisijas centienus mudināt dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības skolās īstenot izglītojošas programmas par lauksaimniecību, pārtiku, vidi un klimatu; uzskata, ka ir būtiski veicināt kritisku patēriņu un izglītot jaunāko paaudzi un visneaizsargātākās grupas, veidojot izpratni par lauksaimniecību, pārtikas kultūru un vides jautājumiem;

Pārtikas atkritumu samazināšana un to rašanās novēršana, aprites ekonomikas veicināšana

25.

mudina Komisiju nākt klajā ar vērienīgiem tiesību aktiem un saistošiem mērķiem pārtikas izšķērdēšanas novēršanai un samazināšanai; cer, ka Komisija stingri ievēros saistošo mērķi, kas paredz līdz 2030. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu, pamatojoties uz darbu, kas veikts sadarbībā ar ES Pārtikas zudumu un pārtikas izšķiešanas novēršanas platformu, un aicina Komisiju cieši raudzīties, lai tālākajiem reģioniem tiktu sniegts ļoti svarīgais atbalsts ar mērķi panākt labāku apritīgumu ekonomikas jomās, kā arī uzlabot lauksaimniecības pārtikas un zivsaimniecības nozares atkritumu un blakusproduktu apsaimniekošanu, reciklēšanu un reģenerāciju;

26.

iesaka saglabāt kopainu par pārtikas ķēdi un paredzēt pasākumus, kas ierobežotu izšķērdēšanu sākotnējā posmā (primārā ražošana), pārstrādes procesā, kā arī pārtikas transportēšanas un tirdzniecības laikā un tās patēriņā gan mājās, gan ārpus tām; ierosina stimulēt lielveikalus efektīvāk uzglabāt produktus un ieviest pasākumus lielveikalu aplikšanai ar nodokli par lieko krājumu neefektīvu izmantošanu; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu iniciatīvu obligāti ziedot pārpalikumu krājumus;

27.

prasa pārtikas produktu marķējumā sniegt atbilstošāku informāciju par derīguma termiņa beigām, novērtējot gan “vēlamo” patēriņa termiņu, gan termiņu, kad produkts ir lietošanai nederīgs; uzskata, ka svarīgas ir komunikācijas un patērētāju informēšanas kampaņas, kuru mērķis ir veicināt labus paradumus pārtikas izšķērdēšanas ierobežošanā; turklāt iesaka izmantot augšupēju pieeju ar mērķi palielināt zināšanas par inovāciju un labu praksi, kas veidojas daudzās pilsētās un reģionos, kā arī stiprināt to;

28.

atbalsta tādu pasākumu ieviešanu, kas veicinātu bezatkritumu, atkārtotas izmantošanas un aprites ekonomikas ražošanas un teritoriālas attīstības modeļu ieviešanu visā ķēdē, tostarp plastmasas jomā; uzsver, ka publiskais iepirkums ir spēcīgs instruments, ar kura palīdzību vietējās un reģionālās pašvaldības var noteikt standartus un orientēt tirgu uz ilgtspējīgākiem un vietējiem produktiem un pakalpojumiem; iesaka izmantot augšupēju pieeju un programmas, kuru mērķis ir atbalstīt pozitīvus apritīguma pasākumus, kuros tiek iesaistītas pilsētas, piepilsētas, lauku teritorijas un tālākie reģioni (9);

Starptautiskā tirdzniecība, solidaritāte un ilgtspējīga attīstība trešās valstīs

29.

uzskata, ka ir jāpieņem visaptveroša pieeja pārejai uz ilgtspējīgām lauksaimniecības pārtikas sistēmām, sadarbojoties ar trešām valstīm un īstenojot starptautiskās tirdzniecības politiku; uzsver, ka ES, kas ir kļuvusi par pasaulē lielāko pārtikas importētāju un eksportētāju, ir palielinājusi atkarību no trešām valstīm un līdz šim ir īstenojusi tirdzniecības politiku, kas ir pretrunā ar sociālajiem un vides mērķiem; mudina Komisiju aktīvi meklēt risinājumus šajā jomā, it īpaši attiecībā uz lauksaimniecības produktu starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, cenu attīstību ES un starptautiskajos tirgos un ilgtspējīgu līdzsvaru starp pieprasījumu un ražošanu gaļas un piena produktu sektoros;

30.

uzstāj, ka tirdzniecības nolīgumi ir jāizvērtē, ņemot vērā siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķi, un to pamatā ir jābūt ilgtspējīgas attīstības koncepcijai; prasa stiprināt sadaļas par mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un cīņu pret atmežošanu, dzīvnieku labturību un cilvēktiesību pārkāpumiem (10);

31.

uzskata, ka tirdzniecības politika, kas nenodrošina, ka ārējie tirgi ievēro augstos Eiropas standartus attiecībā uz ilgtspēju un pārtikas nekaitīgumu, var nopietni apdraudēt iekšējo tirgu un lauksaimniecības nozari; uzskata, ka Eiropas tirdzniecības nolīgumi ir izšķiroši svarīgi, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp iekšējo un ārējo tirgu, saglabājot Eiropas lauksaimnieku konkurētspēju un garantējot taisnīgu peļņu; prasa vest sarunas ar trešām valstīm par stingru ražošanas standartu savstarpīgumu, pielīdzinot kultūraugu aizsardzības noteikumus vides noteikumiem un attiecīgā gadījumā nosakot vietējos agrīnās ražas produktus, kā arī pastiprināt kontroli pār produktiem to ievešanas brīdī vienotajā Eiropas tirgū; atbalsta oglekļa ievednodokli, kas atturētu ES uzņēmumus no ražošanas pārcelšanas uz valstīm ar mazāk stingriem vides standartiem;

Pārvaldība, īstenošana, uzraudzība

32.

iesaka turpmāko KLP, KZP, turpmākās darbības programmas un valstu stratēģiskos plānus KLP jomā konsekventi orientēt uz Eiropas zaļajā kursā, it īpaši ar stratēģijā “No lauka līdz galdam” un “ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam” noteiktajiem mērķiem; šajā saistībā ierosina KLP regulā iekļaut kvantitatīvi izsakāmus un izmērāmus Eiropas mērķus attiecībā uz valstu stratēģiskajiem plāniem; ierosina paredzēt skaidrus ietekmes rādītājus mērķu noteikšanai un rezultātu izsekošanai; prasa, lai reģioniem būtu vadoša loma stratēģisko plānu pārvaldībā, jo īpaši attiecībā uz otro pīlāru; cer, ka KLP reformu plānos netiks pazaudēta teritoriālā un reģionālā pieeja;

33.

pauž nožēlu par to, ka DFS 2021.–2027. gadam kvota, kas piešķirta KLP saskaņā ar nostāju, ko Eiropadome panāca jūlijā, ir samazināta par 6,4 % salīdzinājumā ar pašreizējo periodu: vērienīgajiem mērķiem īstenot zaļo pārkārtošanos Eiropas lauksaimnieciskajā ražošanā jāiet roku rokā ar vērienīgu budžetu KLP un jo īpaši Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai; turklāt pauž nožēlu par to, ka centieni pārveidot KLP par tādu politiku, kas būtu vairāk orientēta uz kopējām interesēm, ilgtspēju un resursu aizsardzību, līdz šim nav vēl skaidrāk atspoguļoti regulu priekšlikumos un ka ilgo pārejas periodu dēļ izmantoto pieeju rezultāti būs redzami tikai pēc ievērojama laika;

34.

atzinīgi vērtē nodomu stratēģijas īstenošanā un uzraudzībā iesaistīt visus pārtikas sistēmas dalībniekus, tostarp arī pilsonisko sabiedrību un vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus; uzskata, ka stratēģijā ir jāievieš horizontālas un daudzlīmeņu pārvaldības sistēmas, kas varētu nodrošināt attiecīgo Komisijas ģenerāldirektorātu darbības transversālu raksturu; cer, ka par piemēru kalpos līdzdalības modeļi, piemēram, pārtikas politikas padomes (food policy councils), kas ir ieviestas daudzās vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

35.

ierosina Komisijai saistībā ar abu stratēģiju īstenošanu un uzraudzību uzsākt ciešu sadarbību ne tikai ar Parlamentu, bet arī ar Eiropas Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju.

---

(1)  COM(2020) 380 final.

(2)  COM(2019) 640 final.

(3)  Kā piemēru var minēt bioreģionu Bavārija 2012, kas izvirzīja mērķi līdz 2030. gadam piešķirt 30 % zemes bioloģiskajai lauksaimniecībai (avots: The Role of Local and Regional Authorities in making food systems more sustainable, RK pasūtītais pētījums).

(4)  Runa ir par augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur aktīvās vielas, kuras atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.) II pielikuma 3.6.2.–3.6.5. punktā un 3.8.2. punktā noteiktajiem izslēgšanas kritērijiem vai kuras saskaņā ar minētā pielikuma 4. punktā noteiktajiem kritērijiem tiek uzskatītas par aizstājamām vielām.

(5)  Tāda pati prasība ir formulēta atzinumā “Eiropas Klimata akts: klimatneitralitātes panākšanas satvara izveide” (COR-2020/01361 – ziņotājs: Juan Moreno Bonilla (PPE/ES)) (OV C 324, 1.10.2020., 58. lpp.).

(6)  12. IAM. Atbildīgs patēriņš un ražošana.

(7)  Sk., piemēram, Willet, W. u. c. (2019). Food in the Anthropocene: the EAT–Lancet Commission on healthy diets from sustainable food systems. The Lancet Commissions, 393 (1170), 447–492. Sk. arī Howard, P. u. c. Global Meat: Social and Environmental Consequences of the Expanding Meat Industry. MIT Press, 2019.

(8)  Šajā sakarā atgādina un tādējādi uzsver 2015. gada jūlijā 113. plenārsesijā pieņemtās rezolūcijas par ilgtspējīgu pārtiku (OV C 313, 22.9.2015., 5. lpp.) 19. punktu “iesaka informēt dažādas ilgtspējīgā ražošanā un atbildīgā patēriņā ieinteresētās personas (..) par iespējām uzaicinājumos iesniegt piedāvājumu iekļaut ilgtspējas kritērijus (..)”.

(9)  Kā piemēru var minēt Mariboras pašvaldību (Slovēnijā), kurā, pateicoties organisko atkritumu pārstrādei mēslošanas līdzekļos, attīstās sinerģija starp pilsētu un laukiem (avots: The Role of Local and Regional Authorities in making food systems more sustainable, RK pasūtītais pētījums).

(10)  Tāda pati prasība bija formulēta atzinumā “Pastiprināt ES rīcību ar mērķi aizsargāt un atjaunot pasaules mežus” (COR-2019/04601 – ziņotājs: Roby Biwer (PSE/LU)) (OV C 324, 1.10.2020., 48. lpp.).