Back to EUR-Lex homepage

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search
You are here

Document 52018IP0103

Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošanu (2017/2258(INI))

OV C 390, 18.11.2019, p. 33–45 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

18.11.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 390/33

P8_TA(2018)0103

Attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošana

Eiropas Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūcija par attīstības sadarbības instrumenta, humānās palīdzības instrumenta un Eiropas Attīstības fonda īstenošanu (2017/2258(INI))

(2019/C 390/05)

Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punktu un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208.–211. pantu un 214. pantu,

—

ņemot vērā Pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai, kas pieņemta 2011. gadā Pusanā notikušajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti un atjaunota 2016. gadā Nairobi notikušajā augsta līmeņa sanāksmē,

—

ņemot vērā trešo ANO Pasaules konferenci par katastrofu riska mazināšanu, kas norisinājās Sendai (Japānā) 2015. gada 14.–18. martā,

—

ņemot vērā ANO rezolūciju „Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam“, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības samitā, kurš norisinājās Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī, un tajā iekļautos 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus,

—

ņemot vērā pasaules humānās palīdzības samitu, kas norisinājās Stambulā 2016. gada 23. un 24. maijā, un „Lielo vienošanos“(Grand Bargain), kuru panākuši daži no lielākajiem līdzekļu devējiem un palīdzības sniedzējiem,

—

ņemot vērā ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumu (1), ko parakstīja Kotonū 2000. gada 23. jūnijā un pārskatīja 2005. gada 25. jūnijā un 2010. gada 22. jūnijā,

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra Lēmumu 2013/755/ES par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Savienību (2),

—

ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību (3),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (4),

—

ņemot vērā Padomē sanākušo Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju iekšējo nolīgumu par Eiropas Savienības palīdzības finansēšanu atbilstīgi daudzgadu finanšu shēmai laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam saskaņā ar ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu un par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, kurām piemēro Līguma par Eiropas Savienības darbību ceturto daļu („Iekšējais nolīgums“),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 2. marta Regulu (ES) 2015/322 par 11. Eiropas Attīstības fonda īstenošanu (5),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 2. marta Regulu (ES) 2015/323 par finanšu regulu, ko piemēro 11. Eiropas Attīstības fondam (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam (7),

—

ņemot vērā 2007. gadā pieņemto Eiropas konsensu par humāno palīdzību (8),

—

ņemot vērā jauno 2017. gada 7. jūnijā pieņemto Eiropas Konsensu par attīstību (9),

—

ņemot vērā Padomes 2017. gada 19. jūnija secinājumus par ES sadarbību ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu (10),

—

ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par ES trasta fondu Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību (11),

—

ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (12),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par vietējām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību — Eiropas apņemšanās atbalstīt ilgtspējīgu attīstību (13),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 18/2014 par EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstām uzraudzības sistēmām,

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada 15. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Starpposma pārskatīšanas ziņojums par ārējās finansēšanas instrumentiem“(COM(2017)0720) un saistītos dienestu darba dokumentus „Attīstības sadarbības instrumenta novērtējums“(SWD(2017)0600) un „11. Eiropas Attīstības fonda novērtējums“(SWD(2017)0601),

—

ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda ārējo novērtējumu (2017. gada jūnija galīgais ziņojums), ko Komisija pasūtījusi ārēju darbuzņēmēju grupai,

—

ņemot vērā attīstības sadarbības instrumenta ārējo novērtējumu (2017. gada jūnija galīgais ziņojums), ko Komisija pasūtījusi ārēju darbuzņēmēju grupai,

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 14. februāra paziņojumu “Jauna un moderna Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēma, kura efektīvi īsteno tās prioritātes pēc 2020. gada”(COM(2018)0098),

—

ņemot vērā dokumentu „Saskaņotības ziņojums — ieskats ārējo finanšu instrumentu ārējos novērtējumos“(2017. gada jūlija galīgais ziņojums), ko Komisija pasūtījusi ārēju darbuzņēmēju grupai,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0118/2018),

A.

tā kā kopš ārējās finansēšanas instrumentu (ĀFI) pieņemšanas starptautiskais un ES politikas regulējums ir ievērojami mainījies līdz ar tādu nozīmīgu instrumentu pieņemšanu kā Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām, Adisabebas rīcības programma, Sendai ietvarprogramma katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam un Humānisma programma; tā kā ES ir bijusi vadoša loma sarunās par šiem instrumentiem;

B.

tā kā Lisabonas līgums, Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un Ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), kā arī Eiropas konsenss par humāno palīdzību, jaunais Eiropas Konsenss par attīstību un Pusanas efektīvas attīstības principi nosaka ES stratēģiju attiecībā uz attīstības sadarbību un humāno palīdzību; turklāt tā kā Padome ir pieņēmusi Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kurā cita starpā ir ietverta arī attīstības sadarbība;

C.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 214. pantu un Eiropas konsenss par humāno palīdzību humānā palīdzība ir jāsniedz saskaņā ar humānās palīdzības principiem, proti, cilvēcību, neitralitāti, neatkarību un objektivitāti un tās pamatā ir jābūt uz vajadzībām balstītai pieejai; tā kā humānā palīdzība nedrīkst būt krīzes pārvaldības instruments;

D.

tā kā attīstības politikai ir jāpapildina ES ārpolitika un migrācijas pārvaldība, vienlaikus nodrošinot, ka attīstības finansējums tiek izmantots tikai ar attīstību saistītiem mērķiem un nolūkiem un nesedz izdevumus, kas saistīti ar dažādu citu mērķu, piemēram, robežkontroles vai migrācijas novēršanas politikas, panākšanu;

E.

tā kā attīstības sadarbības instrumenta (ASI) galvenais mērķis ir mazināt un ilgtermiņā izskaust nabadzību jaunattīstības valstīs, kuras nesaņem finansējumu no Eiropas Attīstības fonda (EAF), Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) vai Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA), lai nodrošinātu tematisko atbalstu partnervalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējām iestādēm ar attīstību saistīto globālo sabiedrisko labumu un problēmjautājumu jomā un lai atbalstītu Āfrikas un ES stratēģisko partnerību; tā kā ASI ir ES budžeta galvenais attīstības sadarbības ģeogrāfiskais instruments, kuram laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam ir piešķirti EUR 19,6 miljardi;

F.

tā kā EAF galvenais mērķis ir samazināt un ilgtermiņā izskaust nabadzību Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīs un panākt aizjūras zemju un teritoriju (AZT) ilgtspējīgu attīstību; tā kā EAF ir galvenais ES attīstības sadarbības instruments, kuram 11. EAF piešķirti EUR 30,5 miljardi laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

G.

tā kā galvenais humānās palīdzības instrumenta (HPI) mērķis ir sniegt palīdzību, atbalstu un aizsardzību cilvēkiem, kas cietuši dabas vai cilvēka izraisītās katastrofās un līdzīgās ārkārtas situācijās, īpaši pievēršoties neaizsargātākajiem upuriem neatkarīgi no viņu valstspiederības, reliģijas, dzimuma, vecuma, etniskās izcelsmes vai politiskās piederības un saskaņā ar patiesajām vajadzībām, starptautiskajiem humānās palīdzības pamatprincipiem un Eiropas konsensu par humāno palīdzību;

H.

tā kā HPI ir kas vairāk nekā tikai pamata dzīvības glābšanas operācijas, atbalstot ilgstošākās krīzēs cietušos, īstermiņa rehabilitācijas un atjaunošanas darbus, sagatavotības katastrofām uzlabošanu un risinot iedzīvotāju pārvietošanās ietekmi;

I.

tā kā efektīvai attīstības sadarbībai nepieciešams rast inovatīvas pieejas, nodrošinot līdzekļu devējiem spēju strauji reaģēt uz vietējām situācijām, sadarboties ar vietējām organizācijām un atbalstīt vietējos uzņēmumus un uzņēmējus, īpaši trūcīgākajās un nestabilākajās valstīs; tā kā ES revīzijas sistēmai ir jānodrošina līdzekļu devējiem iespēja šādos projektos uzņemties saprātīgu risku, uzlabojot ES spēju ātri reaģēt un nodrošināt efektīvu palīdzību;

J.

tā kā ES ir pasaules lielākā līdzekļu devēja attīstības un humānās palīdzības jomā; tā kā ar šīs palīdzības starpniecību ES aizstāv centienus samazināt nabadzību un veicināt globālas un ES intereses un pamatvērtības;

K.

tā kā Āfrikas Savienības un ES samitā, kas 2017. gada 29. un 30. novembrī notika Abidžanā, tika apstiprināta griba izveidot patiesu, modernizētu, globalizētu un tālejošu partnerību, izveidojot politiskos un ekonomiskos nosacījumus īstai līdztiesībai;

L.

tā kā strauji ir pieaudzis ar trešām valstīm, tostarp Ķīnu, Krieviju, Turciju, Brazīliju un Indiju, noslēgto attīstības sadarbības nolīgumu skaits;

M.

tā kā tā dēvētā globālā aizlieguma noteikuma (global gag rule) atjaunošana un pagarināšana un finansējuma samazināšana organizācijām, kuras nodrošina sievietēm un meitenēm ģimenes plānošanu un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pakalpojumus, rada nopietnas bažas;

N.

tā kā trešo valstu valdībām ir reālas cerības attiecībā uz ātru rīcību, efektivitāti un neatliekamo vajadzību saglabāt stabilas attīstības sadarbības partnerības; tā kā ir nepieciešams attīstīt atklātas un produktīvas ekonomikas partnervalstīs, vienlaikus ņemot vērā jaunos apstākļus un jaunos ekonomikas dalībniekus uz starptautiskās skatuves;

O.

tā kā, ņemot vērā to, ka pēc 2020. gada Apvienotās Karaliste nepiedalīsies, Brexit radīs ES budžeta samazinājumu no 12 līdz 15 % apmērā;

P.

tā kā EAF un ASI novērtējumi apstiprina, ka tik tiešām ir nepieciešama dažādu ģeogrāfisku un tematisku instrumentu izmantošana saskanīgā veidā;

Q.

tā kā 11. EAF novērtējumā ir noteikts, ka pastāv reāli draudi, ka EAF būs spiests nodrošināt atbildes pasākumus programmām, kas attālinātu to no šī fonda primārā mērķa nabadzības mazināšanā, ko ir grūti apvienot ar EAF pamatvērtībām, neapdraudot jomas, kurās tas ir sasniedzis labus panākumus, ka, neraugoties uz apspriedēm, valdības un [pilsoniskās sabiedrības organizāciju] uzskati (ar dažiem konkrētiem izņēmumiem, piemēram, Klusā okeāna reģionā) parasti plānošanā netiek ņemti vērā un ka 11. EAF plānošanā tiek izmantota augšupēja pieeja, lai piemērotu koncentrācijas principu, taču tas tiek darīts uz Kotonū nolīguma galvenā partnerības principa rēķina;

R.

tā kā saskaņā ar 11. EAF novērtējumu līdz 2017. gada aprīlim ir izmaksāti gandrīz EUR 500 miljoni no EAF rezerves, lai atbalstītu Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju (ECHO) nodaļu, gandrīz EUR 500 miljoni ir piešķirti, sniedzot ārkārtas atbalstu atsevišķās valstīs, un EUR 1,5 miljardi ir izmaksāti ES Ārkārtas trasta fondam Āfrikai; tā kā EAF sniedz ieguldījumu arī jaunajā Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai;

S.

tā kā ASI vērtējumā teikts, ka attīstības sadarbības instruments joprojām ir kopumā ir būtisks un atbilstošs paredzētajam mērķis, gan tad, kad tas tika pieņemts, gan arī tā īstenošanas vidējā posmā. Šis instruments lielā mērā atbilst jaunajiem politikas dokumentiem (piemēram, Eiropas Konsensam attīstības jomā un Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam), kaut gan tā pašreizējā veidā varētu būt grūti īstenot atsevišķas prioritātes;

T.

tā kā ārējās finansēšanas instrumentu 2014.–2020. gadam pieņemšanas laikā Parlaments deva priekšroku atšķirīgam ārējās finansēšanas instrumentam, kas paredzēts attīstības sadarbībai, un aicināja norobežot attīstības fondus gadījumā, ja EAF tiktu iekļauts budžetā,

U.

tā kā attiecībā uz ES Ārkārtas trasta fondu Āfrikai EAF novērtējumā teikts, ka salīdzinājumā ar standarta EAF projektiem, saīsinātais projekta sagatavošanas un apstiprināšanas laiks, netiešā ES iesaistīšanās projekta īstenošanā un tas, ka šo projektu pamatā ir ES prioritārie problēmjautājumi, nevis atbildes pasākumi [partnervalstu] ilgtermiņa mērķiem, kopumā rada bažas par ES [Ārkārtas trasta fonda Āfrikai] projektu iespējamos efektivitāti un ilgtspēju, kā arī par ES spēju cieši uzraudzīt to īstenošanu;

V.

tā kā finanšu plūsma no Savienības valstīm, kuras gūst labumu no finanšu instrumentiem, kas paredzēti attīstībai, ir zemāka nekā diasporas, kura dzīvo Eiropā, privāti pārskaitījumi no šīm pašām valstīm;

W.

tā kā neraugoties uz miljardiem euro, kas gadu gaitā saņemti no EAF, un neraugoties uz Komisija nopietnajām bažām par tā finanšu pārvaldību, Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds nebija daļa no EAF; tā kā Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds nav ticis novērtēts kopš 2011. gada;

X.

tā kā saskaņā ar to attiecīgajiem novērtējumiem un Komisijas starpposma pārskatīšanas ziņojumu par ĀFI, ir grūti izmērīt vispārējo ASI un EAF efektivitāti un ilgtermiņa ietekmi, sasniedzot mērķus, jo pastāv nopietni ierobežojumi, definējot adekvātas novērtēšanas un uzraudzības sistēmas un novērtējot ārējo faktoru ietekmi, kā arī ņemot vērā iesaistīto valstu un tēmu dažādību; tā kā novērtētāji uzskata, ka apvienošana mobilizē papildus resursus tikai 50 % no gadījumiem;

Y.

tā kā Parlamentam ir noteikti ļoti īsi termiņi īstenošanas pasākumu projektu rūpīgai kontrolei; tā kā šajos termiņos nav pienācīgi ņemtas vērā parlamenta darbību īpatnības; tā kā reizēm šo situāciju vēl vairāk pasliktina fakts, ka īstenošanas pasākumu projekti Parlamentam tika nosūtīti pēc termiņa beigām vai pirms darba pārtraukuma, kas vēl vairāk ierobežoja tā spējas pienācīgi īstenot kontroles pilnvaras;

Z.

tā kā ES ir atzinusi to, ka partnerība ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) ārējās attiecībās ir svarīga; tā kā tas ietver PSO līdzdalību ĀFI plānošanā un īstenošanā,

ASI, EAF un HPI īstenošanas starpposma pārskatīšanas fakti un secinājumi

Vispārīgi apsvērumi

1.

 atzinīgi vērtē to, ka ASI, EAF un HPI veiktie novērtējumi liecina, ka šo instrumentu mērķi kopumā ir bijuši atbilstoši politikas prioritātēm to izstrādes laikā un ka tie kopumā atbilst mērķim un ir saskaņoti ar IAM vērtībām un uzdevumiem; norāda, ka ikgadējais finansējuma trūkums, lai sasniegtu IAM, ir USD 200 miljardi;

2.

 norāda, ka dažās valstīs, kurās darbojas EAF un ASI ģeogrāfiskās programmas, pēdējos desmit gados ir vērojams progress nabadzības mazināšanā un cilvēces un ekonomiskajā attīstībā, vienlaikus citās valstīs situācija joprojām ir kritiska;

3.

 ar gandarījumu atzīmē, ka ASI un EAF prioritātes ir saskaņotas ar IAM vērtībām un mērķiem, ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir bijusi šo lēmumu pieņemšanā ES, un to, ka tas ievērojami atvieglo un vienkāršo šo instrumentu starpposma pārskatīšanu;

4.

 norāda, ka pirmajos īstenošanas gados ASI un EAF ir ļāvuši ES reaģēt uz jaunām krīzēm un vajadzībām, pateicoties šo instrumentu mērķu plašajam tvērumam; tomēr norāda, ka krīžu skaita pieaugums un jaunu politikas prioritāšu rašanās radījusi finansiālu spiedienu uz ASI, EAF un HPI, paplašinājusi šos instrumentus līdz to robežām un novedusi pie lēmuma izveidot jaunus ad hoc mehānismus, piemēram, trasta fondus, ar kuriem ir saistītas nopietnas bažas, proti, attiecībā uz pārredzamību, demokrātisko pārskatatbildību un to neatbilstību attīstības mērķiem; atgādina par nesen pieņemto Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai, kas tika izveidots, lai nodrošinātu vēl lielāku ietekmes spēju;

5.

 ir apmierināts ar ASI un EAF aizvien lielāko iekšējo saskaņotību, ko galvenokārt veicinājuši augstas kvalitātes novērtējumi, saskaņoti lēmumu pieņemšanas procesi un nozaru koncentrācija;

6.

 norāda, ka ir gadījumi, kad budžeta atbalstam joprojām tiek pārmests piemērotības un efektivitātes trūkums, kaut gan faktiski šis atbalsta veids atbilst mūsdienu sadarbības koncepcijai, kura ļoti labi iederas patiesās attīstības partnerībās, rada partnervalstu līdzatbildības iespējas un sniedz elastīguma un efektivitātes priekšrocības; tādēļ aicina īstenot pasākumus, lai stiprinātu politisko un institucionālo partnerību, kas sekmē budžeta atbalsta piešķiršanu, vienlaikus pieprasot efektīvu ekonomikas pārvaldību un demokrātisko vērtību ievērošanu; norāda, ka attīstības sadarbības politika ir jāīsteno tā, lai ņemtu vērā to valstu un iedzīvotāju vēlmes, kuriem tā ir nepieciešama, nodrošinot viņu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un uzņemoties atbildību par tās pārredzamu un efektīvu piemērošanu;

7.

 norāda, ka daudzas valstis ir kļuvušas par valstīm ar vidēji augstiem ienākumiem (UMIC), tāpēc uz tām vairs neattiecas divpusējā sadarbība saskaņā ar ASI, vai arī tās saņem mazākas divpusējās sadarbības dotācijas saskaņā ar EAF, jo attīstības palīdzība apvienojumā ar veiksmīgu valsts politiku var radīt pozitīvus rezultātus; atgādina, ka nabadzība un attīstība ir daudzdimensionāla un ka ir nepietiekoši saglabāt IKP kā vienīgo attīstības rādītāju; turklāt norāda, ka tā kā lielākā daļa pasaules nabadzīgāko cilvēku dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem, kurās sastopama nevienlīdzība, pēkšņa palīdzības pārtraukšana valstīm ar vidējiem ienākumiem varētu apdraudēt IAM sasniegšanu; tādēļ uzskata, ka šīs valstis ir jāturpina atbalstīt trauslajā ceļā uz lielāku attīstību;

8.

 uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka attīstības palīdzība tiek izmantota saskaņā ar tā sākotnējo mērķi, pienācīgi ņemot vērā palīdzības un attīstības efektivitātes principus; atkārtoti uzsver, ka ES attīstības sadarbība būtu jāsaskaņo ar partnervalstu plāniem un vajadzībām;

9.

 uzsver, ka nekādā gadījumā ES īstermiņa (drošības vai migrācijas) vietējās intereses nedrīkst noteikt tās attīstības darba kārtību, un ka atbalsta un attīstības efektivitātes principus pilnībā jāievēro un jāpiemēro visām attīstības sadarbības formām;

10.

 norāda, ka Komisija ir secinājusi, ka instrumentu saskaņotību varētu uzlabot ar racionalizēšanu; uzsver, ka nevienā no dažādajiem novērtējumiem nav atsauces uz šādu konstatējumu;

11.

 pauž bažas par novērtētāju konstatējumiem, ka trūkst uzraudzības un novērtējuma sistēmu, kas apgrūtina rezultātu mērīšanu; uzsver, no otras puses, daudzos pozitīvos Eiropas Revīzijas palātas revīzijas konstatējumus attiecībā uz ES attīstības politiku; atgādina par Eiropas Revīzijas palātas secinājumiem, ko tā ir iekļāvusi īpašajā ziņojumā Nr. 18/2014 par EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstām uzraudzības sistēmām; aicina Komisiju izmantot šo iespēju, lai vēl vairāk uzlabotu savu rezultātu ietvara sistēmu saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas ieteikumiem;

12.

 pauž pārsteigumu par neatbilstībām starp novērtējuma rezultātiem un secinājumiem, kurus ieguva Komisija starpposma pārskatīšanā; pauž nožēlu, ka Komisijas secinājumos nemaz netiek pievērsta uzmanība tādām nopietnām problēmām kā nepietiekama instrumentu koordinācija un riskam novirzīties no nabadzības mazināšanas, kaut gan tas ir viens no svarīgākajiem novērtējuma elementiem;

13.

 pauž bažas par pieejamo datu trūkumu vai ierobežotību; norāda, ka papildus Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) nav izveidota cita uzraudzības un novērtēšanas sistēma, kas neļauj precīzi izmērīt izmaiņas, piemēram, saistībā ar instrumenta elastīgumu vai tā saskaņotību ar citiem instrumentiem;

14.

 turklāt norāda, ka finansējuma sadaļas trūkums, kurš ir acīmredzami paredzēts politisko diskusiju sekmēšanai, īpaši attiecībā uz politisko partiju atbalstu, neveicina ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

15.

 aicina uzlabot ziņošanu, automātiski iegūstot statistiku un rādītājus;

16.

 pauž nožēlu par to, ka Komisija nav izmantojusi iespēju, kas radās starpposma pārskatīšanā, pielāgot tās politiku jaunajā Eiropas Konsensā attīstības jomā paustajām prasībām par maza mēroga un ilgtspējīgas agroekoloģiskās lauksaimniecības atbalstīšanu; norāda, ka tieši pretēji — ierosināto pasākumu vidū ir vēl vairāk atbalsta liela mēroga lauksaimniecībai un lauksaimniecības uzņēmumiem;

ASI

17.

 uzsver, ka ASI atbilstību galvenokārt nosaka tā elastība saistībā ar reaģēšanu uz neparedzētiem pasākumiem plānošanas un īstenošanas metožu izvēles ziņā, pārdales ziņā instrumentu ietvaros un starp tiem un rezerves fondu izmantošanas ziņā; uzsver, ka daudzgadu plānošanas elastība ir ļāvusi arī pielāgot plānošanas perioda ilgumu situācijai uz vietas, lai lielu pārmaiņu gadījumā varētu strauji pārdalīt finansējumu un varētu izmantot īpašus pasākumus;

18.

 atzinīgi vērtē to, ka novērtējumos ir uzsvērta ASI tematiskās programmas stratēģiskā atbilstība, jo īpaši tās spēja veicināt ES intereses un globālas darbības sabiedrisko labumu jomā;

19.

 ņem vērā vienkāršošanu, saskaņošanu un plašāku īstenošanas kārtību, kas ieviesta Regulā (ES) Nr. 236/2014 par kopīgiem noteikumiem, lai īstenotu ārējās finansēšanas instrumentus, un kas nodrošinājusi lielāku ASI efektivitāti; uzsver, ka Regula (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam, neparedz sīki izklāstītu uzraudzības un novērtēšanas sistēmu instrumenta snieguma izmērīšanai; pauž milzīgas bažas par to, ka īstenošanas procedūras, no kurām dažas izriet no Finanšu regulas, joprojām tiek uzskatītas par ilgstošām un apgrūtinošām, kas diskreditē ES un palielina to dažu valstu pieeju pievilcību, kuras, šķiet, daudz mazākā mērā paļaujas uz formalitātēm un nosacījumiem; šajā sakarībā atgādina, ka dažas no šīm procedūrām izriet no Finanšu regulas, nevis no ārējās finansēšanas instrumentiem, bet citu prasību pamatā ir tādu attīstības sadarbības pamatprincipu piemērošana kā partnerība un līdzatbildība;

20.

 norāda, ka Komisijas darba dokumenti liecina, ka izmaksātās summas ir diezgan niecīgas salīdzinājumā ar summām, par kurām ir uzņemtas saistības; uzsver, ka šī ir nopietna problēma saistībā ar „konkurenci“par attīstības palīdzību; tādēļ aicina uzlabot saziņu par finansēšanas iespējām, lai nodrošinātu ES partneru informētību; prasa nodrošināt vietējām ieinteresētajām personām, tostarp civildienesta ierēdņiem, apmācību par ES lietu apkopošanu, lai panāktu, ka viņi vislabāk spētu atbilst kritērijiem un tādā veidā palielināt viņu izredzes iesniegt sekmīgus projektu pieteikumus; norāda, ka šo apmācību jāvērš arī uz to, lai labāk atbildētu citu starptautisku organizāciju aicinājumiem iesniegt projektus;

21.

 pauž bažas par to, ka ASI vidusposma novērtējumā ir norāde uz risku, ka netiek ievērota prasība piešķirt vismaz 20 % no ASI paredzētās palīdzības tādiem sociālajiem pamatpakalpojumiem kā veselībai un vidējai izglītībai un citiem sociālajiem pakalpojumiem, ja šīs vajadzības ir būtiskas šo valstu attīstībai; tāpat pauž bažas par nepietiekamo atbalstu valstu veselības aizsardzības sistēmām, kā arī datu trūkumu par sasniegtajiem rezultātiem izglītības finansēšanā; atkārtoti pauž apņemšanos, kas iekļauta jaunajā Eiropas Konsensā attīstības jomā, vismaz 20 % no ES oficiālās attīstības palīdzības (OAP) piešķirt sociālajai integrācijai un cilvēkdimensijas attīstībai;

22.

 pauž gandarījumu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) un vietējām pašvaldībām paredzētās tematiskās programmas mērķiem un rezultātiem un aicina to saglabāt turpmākajos instrumentos; tomēr pauž nopietnas bažas par pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo iestāžu darbības iespēju mazināšanos programmu plānošanas un īstenošanas posmā un aicina aicina stiprināt šo struktūru, tostarp kā pakalpojumu sniedzēju, nozīmi, kā arī piedāvāt precīzāk pielāgotas sadarbības veidus un stratēģiskāku pieeju; uzsver, ka šo valstu attīstību var pilnībā sasniegt tikai sadarbībā ar likumīgām vietējām iestādēm;

23.

 mudina Komisiju īstenot politiku, kas palīdz iesaistīt Āfrikas diasporu, kas ir svarīga ieinteresētā persona attīstības sasniegšanā;

EAF

24.

 norāda, ka EAF ir bijusi svarīga nozīme nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; tomēr norāda, ka progresa pierādījumi reģionālajā līmenī ir vājāki un ka EAF nav konsekventi veidojis stabilu sinerģiju un saskaņotību tā valstu, reģionālās un ĀKK iekšējās sadarbības programmās;

25.

 pauž nožēlu, ka starpposma pārskatīšanā netika iekļauts Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds, kas gadiem nav pienācīgi novērtēts; uzskata, ka laikā, kad aizvien lielāka politiskā uzmanība tiek pievērsta saiknei starp drošību un attīstību, ir būtiski veidot uz pierādījumiem balstītu politiku;

26.

 atzinīgi vērtē to, ka EAF ir apliecinājis savu atbilstību mērķim strauji mainīgā vidē, pateicoties īsākam plānošanas ciklam, racionalizētām procedūrām un uzlabotai budžeta pārvaldībai; tomēr norāda, ka tas joprojām nav pilnībā pielāgojies situācijas izmaiņām un ka procedūras joprojām ir diezgan neelastīgas un apgrūtinošas;

27.

 norāda, ka EAF aptverto ĀKK valstu un aizjūras zemju un teritoriju (AZT) grupu ļoti atšķirīgās vajadzības un raksturs rada šaubas par universālo pieeju, ar ko raksturo procedūru un kārtības izvēli, kā arī rada šaubas par EAF teritoriālo aptvērumu; atgādina, ka nepieciešama jauna un patiesa līdztiesīgu pušu partnerība, kura pievērš galveno uzmanību cilvēktiesībām;

28.

 norāda, ka EAF ir saskāries ar spiedienu risināt aizvien lielāko skaitu politisko prasību, piemēram, saistībā ar drošību un migrāciju, kuras ir grūti saskaņot ar EAF pamatvērtībām un ES attīstības un sadarbības politikas, proti nabadzības izskaušanas, principiem;

HPI

29.

 pauž gandarījumu, ka HPI ir sasniedzis tā mērķi nodrošināt palīdzību ārkārtas situācijās, pilnībā ievērojot starptautiskās publiskās tiesības un vienlaikus nodrošinot, ka humānā palīdzība netiek instrumentalizēta un ka tiek ievērots humānisma, objektivitātes, neitralitātes un neatkarības princips;

30.

 norāda, ka to humanitāro krīžu un katastrofu skaits, kas risinātas ar HPI, dažos pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, tādējādi pilnībā tikusi izmantota rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos un radusies nepieciešamība izmantot papildu fondus, turklāt maz ticams, ka šī situācija īstermiņā vai vidējā termiņā uzlabosies, ņemot vērā krīzes situācijas, kas skar daudzas teritorijas visā pasaulē; norāda, ka tas liecina par nepieciešamību būtiski palielināt rezervi palīdzībai ārkārtas gadījumos un ātrāk un elastīgāk izmantot visus pieejamos resursus;

31.

 uzskata, ka HPI galvenajai mērķauditorijai un ieinteresētajām personām joprojām jābūt cilvēkiem un kopienām un ka jebkuros apstākļos būtu jāpiemēro elastīga, saskaņota, kontekstuāla pieeja, kurā tiktu ņemti vērā vietējo pašvaldību un vietējo iestāžu, kā arī vietējo kopienu, reliģisko uz attīstību orientēto organizāciju un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku uzskati; uzsver, ka daudzas no šīm organizācijām, tostarp Eiropā esošās diasporas organizācijas, veic vērtīgu darbu vairākās svarīgās jomās un var sniegt pievienoto vērtību humānās palīdzības jomā;

32.

 atgādina, ka Pasaules Veselības organizācija nedrošu abortu uzskata par vienu no pieciem galvenajiem māšu mirstības cēloņiem; atgādina, ka ir starptautiski atzīts juridiskais pamats tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī seksuālās vardarbības upuru un konfliktu zonā esošu cilvēku tiesībām;

Ieteikumi saistībā ar atlikušo īstenošanas periodu

33.

 uzsver, ka ASI, EAF un HPI būtu jāīsteno, ņemot vērā jauno starptautisko un ES politisko regulējumu, tostarp Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām, Adisabebas rīcības programmu un Humānisma programmu;

34.

 atgādina, ka IAM ir jāpanāk visā pasaulē ar visu starptautisko dalībnieku, tostarp jaunattīstības un attīstīto valstu tautu un starptautisko organizāciju, apvienotiem pūliņiem un partnerību; uzsver, ka ES līmenī rada nepieciešamību kopīgi, saskaņoti un koordinēti izstrādāt un īstenot iekšpolitiku un ārpolitiku, kas atbilst politikas saskaņotības attīstībai (PCD) principiem; uzskata, ka politikas saskaņotībai attīstībai ir jākļūst par nozīmīgu faktoru ārējās finansēšanas instrumentu definēšanā un īstenošanā un citu ES politikas nostādņu un instrumentu pieņemšanā, jo ES iekšpolitika un ārpolitika ir savstarpēji saistītas; tomēr uzskata, ka vēl vairāk ir jāuzlabo vispārēja instrumentu saskaņotība, īpaši uzlabojot ģeogrāfisko un tematisko programmu saskaņotību un koordināciju un palielinot koordināciju un papildināmību ar citiem ES politikas virzieniem;

35.

 pauž bažas par to, ka valstis ar vidēji augstiem ienākumiem, uz kurām vairs neattiecas EAF un ASI, var saskarties ar finansējuma trūkumu, kura dēļ tās var nonākt neaizsargātā stāvoklī; aicina Komisiju apsvērt sekas, izpētīt pasākumus, lai novērstu negatīvās sekas un lai atvieglotu valstu ar vidēji augstiem ienākumiem piekļuvi ārējās finansēšanas instrumentiem, kas pielāgoti to vajadzībām, ar mērķi īpaši pastiprināt centienus nolūkā veicināt labu pārvaldību, apkarojot korupciju, krāpšanos nodokļu jomā un nesodāmību, nodrošinot tiesiskuma ievērošanu un noturot brīvas un godīgas vēlēšanas, nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi tiesiskumam un novēršot institucionālās nepilnības; atzīst darbu, ko šajā jomā ir veikusi programma EUROsociAL; tomēr uzsver, ka ir jānosaka par prioritāti dotāciju piešķiršana vismazāk attīstītajām valstīm (VAV), kurām ir raksturīga nestabilitāte, kuras saskaras ar nopietniem strukturāliem šķēršļiem ilgtspējīgai attīstībai un tādēļ ir ļoti atkarīgas no starptautiskā publiskā finansējuma;

36.

 uzskata, ka ar ārējās finansēšanas instrumentiem būtu jāturpina tieši atbalstīt gan ES, gan vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējās un reģionālās valdības un vietējās iestādes partnervalstīs, kā arī to partnerības ar Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un sistemātiski jāveicina to aktīva dalība daudzu ieinteresēto personu dialogos par ES politiku un par visu instrumentu visiem plānošanas procesiem; turklāt uzskata, ka ES būtu jāveicina pilsoniskās sabiedrības organizāciju kā uzraugu loma gan ES, gan ārpus tās, un jāatbalsta decentralizācijas reformas partnervalstīs; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu padziļināt un nostiprināt pašreizējo darbu, lai veidotu partnerību un dialogu ar pilsonisko sabiedrību, kas strādā pie attīstības, un palielinātu iesaistīšanos dialogā un iesaistītu pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīklus ES politikas veidošanā un procesos; atgādina, ka ES jāatbalsta demokrātijas konsolidācija, apzinot mehānismus, lai atbalstītu organizāciju darbības trešās valstīs, nolūkā veicināt stabilizāciju un institucionālo standartu uzlabošanos sabiedrisko labumu pārvaldībā;

37.

 apstiprina apņemšanos pārraudzīt tādu ES saistību izpildi, kas attiecas uz pastāvīga atbalsta sniegšanu cilvēces attīstībai, lai uzlabotu cilvēku dzīvi saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem; atgādina, ka attiecībā uz ASI ir nepieciešams piešķirt vismaz 20 % no palīdzības sociālajiem pamatpakalpojumiem, īpašu uzmanību pievēršot veselībai un izglītībai, kā arī vidējai izglītībai; tādēļ pauž bažas, ka laikā, kad pastāv šaubas par 20 % cilvēces attīstības mērķa sasniegšanu, Komisija novirza līdzekļus no cilvēces attīstības uz ieguldījumiem;

38.

 aicina stingri piemērot priekšnosacījumus, ar ko ļauj efektīvi izmantot budžeta atbalstu, un sistemātiskāk pārraudzīt šīs palīdzības kārtību partnervalstīs, lai uzlabotu pārskatatbildību, pārredzamību, palīdzības efektivitāti un budžeta atbalsta atbilstību tā mērķiem;

39.

 brīdina nepieļaut ļaunprātīgu trasta fondu izmantošanu, kas apdraud ES attīstības sadarbības politikas īpašo raksturu; uzstāj, ka tie ir jāizmanto vienīgi tad, ka tiek garantēta to pievienotā vērtība salīdzinājumā ar citiem palīdzības veidiem, īpaši ārkārtas situācijās, un ka to izmantošanai vienmēr pilnībā ir jāatbilst palīdzības efektivitātes principiem un attīstības politikas galvenajam mērķim, proti, nabadzības izskaušanai; pauž bažas par to, ka dalībvalstu un citu līdzekļu devēju ieguldījumi trasta fondos bijuši mazāki, nekā cerēts, un tādējādi negatīvi ietekmējuši fondu efektivitāti; atgādina, ka nepieciešama šo fondu parlamentāra kontrole; pauž nopietnas bažas par EAF novērtējuma konstatējumiem par ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai efektivitāti;

40.

 atgādina, ka Komisijai ir jānodrošina pārredzamība trasta fondu izmantošanā, cita starpā sniedzot Parlamentam regulāri atjauninātu informāciju un nodrošinot tā pienācīgu iesaisti būtiskās pārvaldības struktūrās saskaņā ar piemērojamiem ES tiesību aktiem; turklāt atgādina, ka trasta fondiem ir jāpiemēro pilnīgs attīstības efektivitātes principu spektrs, jāatbilst ilgtermiņa attīstības prioritātēm, principiem un vērtībām, nacionālajām un ES valstu stratēģijām un citiem būtiskiem instrumentiem un programmām un ka reizi divos gados ir jāpublicē šo uzraudzības ziņojumu, kurā novērtēta šī atbilstība; atgādina, ka šajā sakarībā ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai mērķis ir risināt migrācijas pamatcēloņus, sekmējot izturētspēju, ekonomiskās iespējas, vienlīdzīgas iespējas, drošību un attīstību;

41.

 atgādina, ka ES ārējai darbībai paredzētais budžets tiek pastāvīgi mobilizēts un pastiprināts, izsmeļot visas pieejamās rezerves, lai reaģētu uz aizvien pieaugošo krīžu skaitu; uzskata, ka daudzu krīžu un neskaidrības kontekstā ārējās finansēšanas instrumentiem jābūt pietiekami elastīgiem, lai spēju ātri pielāgoties mainīgām prioritātēm un neparedzētiem pasākumiem un ātri nodrošinātu rezultātus uz vietas; šajā saistībā ar to iesaka saprātīgi izmantot ārējās finansēšanas instrumentu rezerves vai neizmantotos fondus, nodrošināt elastīgāku daudzgadu plānošanu, atbilstoši apvienot finansēšanas kārtību un garantēt lielāku vienkāršošanu īstenošanas līmenī; tomēr uzsver, ka lielāks elastīgums nedrīkst mazināt ne atbalsta efektivitāti un paredzamību, ne ilgtermiņa ģeogrāfiskās un tematiskās prioritātes, nedz arī saistības veikt reformas partnervalstīs;

42.

 aicina Komisiju īstenot HPI saskaņā ar humānās palīdzības principiem, saistībām, kas noteiktas pasaules humānās palīdzības samitā panāktās „Lielās vienošanās“ietvaros, un secinājumiem Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 15/2016 (14); aicina Komisiju jo īpaši palielināt pārredzamību attiecībā uz stratēģisko plānošanu un finansējuma atlases procedūru, veltīt pienācīgu uzmanību darbību rentabilitātei, neapdraudot humānās palīdzības mērķus un vēlmi palīdzēt neaizsargātākajiem iedzīvotājiem un saglabājot spēju ievērot humāno priekšnoteikumu sasniegt neaizsargātākos iedzīvotājus un darboties vislielāko vajadzību skartajās teritorijās, uzlabot pārraudzību īstenošanas laikā, piešķirt lielāku finansējumu palīdzības sniedzējiem valstu un vietējā mērogā, samazināt birokrātisko slogu, saskaņojot ziņošanas prasības, un paredzēt daudzgadu periodā piemērojamus noteikumus par stratēģiju, plānošanu un finansēšanu, lai nodrošinātu lielāku paredzamību, elastību, ātrumu un nepārtrauktību humānās palīdzības jautājumos;

43.

 pieprasa arī turpmāk piešķirt humāno palīdzību iedzīvotāju grupām krīžu teritorijās un atļaut humānās palīdzības dalībniekiem netraucēti piekļūt cietušajiem konfliktu zonās un nestabilās valstīs, lai varētu veikt savas darbības;

44.

 aicina Komisiju nodrošināt, ka papildus tūlītējai reakcijai uz humanitārajām krīzēm, HPI kopā ar ASI un EAF, savstarpēji papildinošā veidā un ņemot vērā saikni starp humanitārajiem un attīstības pasākumiem, palielina izturētspēju pret turpmākiem satricinājumiem, sekmējot agrīnās brīdināšanas un novēršanas stratēģijas un struktūras, nodrošina ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības ieguvumus saskaņā ar neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaisti un arī turpmāk pievērš uzmanību aizmirstām krīzēm, pilnībā ievērojot principu nevienu neatstāt novārtā;

45.

 norāda, ka jāuzlabo attīstības instrumentu un HPI savstarpējā papildināmība, īpaši saistībā ar saikni starp humanitārajiem un attīstības pasākumiem, jauno stratēģisko pieeju izturētspējai un ES saistībām katastrofu riska mazināšanā un sagatavotībā, neapdraudot to attiecīgos mērķus un pilnvaras;

46.

 atgādina, ka attīstība papildina humāno palīdzību, lai novērstu satricinājumus un krīzes;

47.

 aicina atzīt humānās palīdzības specifiskumu ES budžetā, ietverot nepieciešamību nodrošināt rezervi palīdzībai ārkārtas gadījumos kā elastīgu instrumentu reaģēšanai uz jaunām krīzēm ar pietiekamiem līdzekļiem;

48.

 uzskata, ka ES delegācijas ir vairāk jāiesaista attīstības sadarbības plānošanas lēmumos atbilstīgi dažādajiem ārējās finansēšanas instrumentiem, kurus tās pārvalda; uzskata, ka tas ļautu arī uzlabot papildināmību un sinerģiju un palielināt atbilstību vajadzībām un partnervalstu līdzatbildību;

49.

 norāda, ka nepieciešams pienācīgs darbinieku skaits Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) galvenajā mītnē un ES delegācijās, gan skaita ziņā, gan arī saistībā ar specializētajām zināšanām par attīstību un humāno palīdzību;

50.

 pauž neapmierinātību ar Parlamenta ļoti īsajiem termiņiem īstenošanas pasākumu projektu rūpīgai kontrolei saskaņā ar ASI; mudina Komisiju līdz 2018. gada decembrim veikt izmaiņas ASI un Humānās palīdzības komiteju reglamentā, lai Parlamentam un Padomei būtu vairāk laika pienācīgi izmantot savas kontroles pilnvaras;

51.

 mudina Komisiju un EĀDD palielināt un uzlabot līdzekļu devēju koordināciju, kopā ar citām dalībvalstīm un līdzekļu devējiem iesaistoties kopīgā plānošanā un īstenošanā, ko vada un koordinē ES delegācijas;

52.

 aicina Parlamentu īstenot lielāku politisko kontroli par 11. EAF plānošanas dokumentiem, lai uzlabotu pārredzamību un pārskatatbildību;

Ieteikumi saistībā ar ASI un EAF struktūru pēc 2020. gada un saistībā ar HPI turpmāko īstenošanu

53.

 atkārtoti uzsver tādas ES attīstības un humānās palīdzības politikas autonomiju, kuras pamatā ir Līgumos noteikts īpašs juridiskais pamats un ar kuru nosaka vērtības un mērķus, kas ir specifiski un kam nevajadzētu būt pakārtotiem ES ģeopolitiskajai stratēģijai, un kurai vienmēr ir jāievēro attīstības efektivitātes principi un humānās palīdzības gadījumā — cilvēcības, neitralitātes un objektivitātes principi;

54.

 uzsver, ka ir absolūti nepieciešams saglabāt atsevišķus attīstības un humānās palīdzības instrumentus, kas ievēro svarīgus attīstības principus, ņemot vērā EAF un ASI novērtējumu konstatējumus par instrumentu saskaņotības trūkumu un galvenā mērķa, proti, nabadzības mazināšanas, apdraudētību, politikas prioritāšu mainīšanas procesā;

55.

 atgādina, ka EAF, ASI un HPI ir raksturīga pozitīva budžeta izpilde un šie instrumenti ir būtiski, lai pierādītu starptautisko solidaritāti, vienlaikus veicinot ES uzticamību pasaulē; uzskata, ka neatkarīgi no iespējamām šo instrumentu strukturālām izmaiņām vai apvienošanas, tostarp iespējamas EAF iekļaušanas budžetā, nākamās DFS apropriācijas būtu kopumā jāpalielina, lai gan OAP kritērijus nedrīkst vājināt, un ka turpmāk ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā būtu pārredzamāk jāiekļauj trasta fondi un mehānismi, kuri ir orientēti uz demokrātiskās līdzdalības un attīstības efektivitātes pamaprincipiem, kā arī, iespējams, būtu jāturpina ārējo investīciju plāna darbība, balstoties uz novērtējumu, kas apliecinātu tā attīstības papildināmību un ietekmi uz cilvēktiesībām, sociālo un vides jomu;

56.

 aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Investīciju banku noslēgt iestāžu nolīgumu ar Parlamentu par pārredzamību, pārskatatbildību un parlamentāro kontroli, pamatojoties uz jaunajā Eiropas Konsensā attīstības jomā izklāstītajiem politikas principiem, ņemot vērā palīdzības veidu izmaiņas no tiešām dotācijām uz trasta fondiem un apvienotu finansējumu, tostarp izmantojot Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai;

57.

 uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir radies pozitīvs iespaids par ES kā sadarbīgu globālu dalībnieci, taču pastāv risks to pasliktināt ar birokrātismu un birokrātisku kavēšanos; uzskata, ka tas veicina ES maigo varu starptautiskajās attiecībās, radot nepieciešamību pēc spēcīgas un autonomas attīstības politikas pēc 2020. gada ar atšķirīgiem attīstības instrumentiem;

58.

 uzsver, ka nabadzības mazināšanai un tās izskaušanai ilgtermiņā, kā arī IAM un Parīzes nolīguma īstenošanai un globālo kopresursu aizsardzībai ir jābūt ES attīstības politikas un tās attīstības instrumentu galvenajam mērķim, īpašu uzmanību veltot tiem, kas ir apdraudēti visvairāk;

59.

 uzsver, ka ASI un EAF struktūrā pēc 2020. gada un HPI turpmākajā īstenošanā jāņem vērā ES starptautiskās saistības, tostarp Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam, Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām un ES politiskais regulējums, tostarp jaunais Eiropas Konsenss par attīstību, jaunā ES ārpolitikas un drošības politikas globālā stratēģija un Eiropas konsenss par humāno palīdzību;

60.

 uzskata, ka jaunajā ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā ir jāņem vērā pierādīta pašreizējo ārējās finansēšanas instrumentu laba darbība, atbilstība OAP un nepieciešamība sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus;

61.

 uzskata, ka Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un daudzu IAM globālais aspekts pieprasa jaunu politisku pieeju, saskaņā ar kuru visiem politiskajiem dalībniekiem, gan no jaunattīstības, gan attīstītajām valstīm, jācenšas sekmēt IAM sasniegšanu ar konsekventu un saskaņotu iekšpolitiku un ārpolitiku, un uzskata, ka šim nolūkam jāizmanto jaunie ārējās finansēšanas instrumenti laikposmam pēc 2020. gada un jaunais Eiropas Konsenss par attīstību;

62.

 pauž pārliecību, ka jāsekmē cilvēktiesības un uz principiem balstīta pieeja attīstībai, līdz ar to visā pasaulē veicinot demokrātiskos principus, pamatvērtības un civlēktiesības; aicina Komisiju EĀDD pienācīgi apvienot ārējās finansēšanas instrumentos paredzēto palīdzību un politisko dialogu gan divpusējā līmenī, gan reģionālajās un globālajās organizācijās, lai sekmētu šos principus, vērtības un tiesības;

63.

 uzskata, ka ir būtiski panākt horizontālu un starpnozaru vides aizsardzības un vides politikas piedāvāto iespēju iekļaušanu visās attīstības politikas jomās; pauž nožēlu par nepietiekamo virzību, integrējot demokrātiju, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesību; turklāt mudina pilnībā atspoguļot Parīzes nolīguma saistības turpmākajos instrumentos un programmās, paredzot arī pienācīgu uzraudzību; tādēļ uzskata, ka cīņai pret klimata pārmaiņām ir jāpiešķir arvien lielāka nozīme sadarbībā attīstības jomā;

64.

 uzskata, ka jāmācās no iepriekšējās pieredzes, lai apzinātu nepilnības un uzlabotu ES ārējās finansēšanas instrumentu koordināciju ar citu starptautisko iestāžu finanšu instrumentiem nolūkā radīt sinerģiju un maksimāli palielināt finansēšanas instrumentu ietekmi jaunattīstības valstīs;

65.

 uzskata, ka ir nepieciešams palielināt ES oficiālās attīstības palīdzības (OAP) pašreizējo līmeni ārējās finansēšanas instrumentu turpmākajā struktūrā pēc 2020. gada un izstrādāt skaidru grafiku, lai ļautu ES pildīt tās kolektīvās saistības nodrošināt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) OAP un piešķirt 0,2 % no OAP/NKI vismazāk attīstītajām valstīm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē neseno Komisijas paziņojumu par jauno DFS; atgādina dalībvalstīm, ka jāievēro saistības iemaksāt 0,7 % no to NKI oficiālajā attīstības palīdzībā (OAP); atgādina, ka jāīsteno Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Attīstības palīdzības komitejas ieteikumi panākt, ka vidējais dotāciju līmenis sasniedz 86 % no kopējām OAP saistībām;

66.

 uzskata, ka, neskarot lielāku elastību un/vai rezerves, ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā pēc 2020. gada jāturpina paredzēt noteikumus, kas attiecas uz ģeogrāfisko un tematisko daudzgadu programmu apvienojumu, sniedzot iespēju īstenot dažāda mēroga attīstības darbības; uzskata, ka atbalsts partnervalstu reģionālai sadarbībai un integrācijai ir svarīgs faktors, kas nepieciešams nabadzības izskaušanai un ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības sekmēšanai;

67.

 uzsver, ka ES ārējās attīstības darbības pamatā jābūt atbilstoši līdzsvarotam attīstības palīdzības elastības un paredzamības apvienojumam, kas balstīts uz pietiekamu finansējumu; vienlaikus atzīst, ka attīstības palīdzības paredzamību var sasniegt cita starpā ar labi funkcionējošām agrīnās brīdināšanas sistēmām, galvenokārt visneaizsargātākajās un neizturīgākajās valstīs;

68.

 uzskata, ka fondu pārdalei starp mērķiem un saistībā ar prioritāšu maiņu instrumenta ietvaros būtu jānotiek tikai tad, ja partnervalstīm ir reālas vajadzības, neapdraudot instrumenta principus un mērķus un pienācīgi iesaistot pārraudzības iestādi; jo īpaši aicina skaidri nošķirt OAP atbilstošu finansējumu un citu, OAP neatbilstošu finansējumu; stingri noraida DACable pasākumiem iezīmētu līdzekļu jebkādu pārdali programmām, kuras nevar tikt uzskatītas par OAP; uzsver, ka ārējās finansēšanas instrumentu regulās paredzētajos OAP mērķos ir to jānostiprina;

69.

 uzskata, ka ārējās finansēšanas instrumentu struktūrā pēc 2020. gada būtu jāietver vairāki kritēriji un stingra norobežota iezīmēšana, kā arī integrētas saistības, lai nodrošinātu pietiekamus līdzekļus galvenajām prioritātēm;

70.

 uzskata, ka neparedzētas vajadzības būtu jāaptver ar būtiskām rezervēm neparedzētiem gadījumiem dažādajos ārējās finansēšanas instrumentos un ka attiecīgā gada fondi, par kuriem nav uzņemtas saistības vai par kuriem saistības atceltas, būtu jānodod rezervēm neparedzētiem gadījumiem nākamajam gadam;

71.

 atgādina par vajadzību saglabāt stabilu un neatkarīgu humānās palīdzības instrumentu saskaņā ar aicinājumu, kas pausts Eiropas konsensā par humāno palīdzību; uzskata, ka būtu jāuztur atsevišķa rezerve īpaši humānajai palīdzībai, lai ņemot vērā to, ka aizvien pieaugošās vajadzības pasaulē radīja nepieciešamību pastāvīgi izmantot Rezervi palīdzībai ārkārtas gadījumos pašreizējā daudzgadu finanšu shēmas periodā; atgādina — kaut gan pastāvīgi atzīstot Komisijas pūliņus reaģēt uz pieaugošajām problēmām, Parlaments ir regulāri uzsvēris nepieciešamību palielināt humānās palīdzības finansējumu un samazināt aizvien lielāko neatbilstību starp saistībām un maksājumiem, kā arī palielināt ES budžetā pieejamās humānās un attīstības palīdzības efektivitāti un reaģētspēju;

72.

 uzsver, ka jebkādus ieguvumus finanšu stabilitātes un vienkāršošanas ziņā nevajadzētu sasniegt uz likumdevēja mazāku pārraudzības un pārbaudes spēju rēķina, kas apdraudētu pārskatatbildības un pārredzamības principus; uzsver, ka nepieciešama līdzekļu piešķiršanas kritēriju un visu plānošanas posmu pārredzamība; uzskata, ka jaunajai ārējās finansēšanas instrumentu struktūrai ir jābūt elastīgai un modernai, ļaujot optimizēt resursus un radīt attīstības rezultātus partnervalstīm;

73.

 uzsver, ka jauno ārējās finansēšanas instrumentu elastīgumam ir jāattiecas arī uz valstu iekšējo elastīgumu pēc saviem ieskatiem piešķirt nelielas dotācijas vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, uzņēmumiem un uzņēmējiem; uzskata, ka Komisijai ir jāpārskata pašreizējās revīzijas prasības attiecībā uz attīstības palīdzību, lai pieļautu lielāku riska profilu maza mēroga valstu iekšējām dotācijām;

74.

 uzsver, ka uz attīstības politikas un humānās palīdzības mērķiem nevajadzētu attiecināt līdzekļu devēju valstu un ES drošības mērķus, nedz arī robežkontroli un migrācijas plūsmu pārvaldību; saistībā ar to uzskata, ka OAP galvenokārt būtu jāizmanto, lai mazinātu nabadzību, un ka darbības un programmas, kas atbilst līdzekļu devēju valstu drošības interesēm, tādējādi nebūtu jāfinansē ar attīstības finansējumu; uzskata, ka vienlaikus ir jāatbalsta partnervalstu izturētspēja, lai radītu labvēlīgus apstākļus ilgtspējīgai attīstībai;

75.

 uzskata, ka nākamajā DFS ir jānošķir izdevumi, kas, no vienas puses, ir saistīti ar ES iekšējo mērķu sasniegšanu saskaņā ar migrācijas, patvēruma un iekšējās drošības pozīcijām, un, no otras puses, kuri ir orientēti uz jaunā Eiropas Konsensa par attīstību īstenošanas atbalstīšanu; uzskata, ka, apvienojot šīs divas dažādās pozīcijas, rastos risks vēl vairāk instrumentalizēt ES palīdzību, tostarp padarot to atkarīgu no sadarbības migrācijas jomā;

76.

 šajā sakarībā ierosina vēl vairāk stiprināt sabiedrības un valstu izturētspēju ar attīstības palīdzību un paredzēt vairāk finanšu un politisko līdzekļu konfliktu novēršanai, sagatavotībai katastrofām un agrīnas rīcības īstenošanai konfliktu un dabas katastrofu novēršanā;

77.

 aicina Komisiju nepamatot finansējuma piešķiršanu partnervalstīm un sadarbības veidiem tikai uz IKP, bet gan uz plašu kritēriju loku, ņemot vērā iekļaujošu cilvēces attīstību, cilvēktiesības un nevienlīdzības līmeni;

78.

 atkārto prasību iekļaut budžetā EAF, kas ir pamata līdzeklis, lai nodrošinātu attīstības politikas un citu ES politikas virzienu saskaņotību un stiprinātu Parlamenta budžeta kontroles procesu; atkārtoti uzsver, ka EAF iekļaušana budžetā radītu priekšrocības, piemēram, instrumenta spēcīgāku demokrātisko leģitimitāti un pārbaudi, labāku apguves spēju un uzlabotu atpazīstamību un pārredzamību, kas radītu lielāku skaidrību par ES izdevumiem šajā jomā, kā arī palielinātu ES attīstības palīdzības lietderīgumu un attīstības efektivitāti; atgādina, ka parlamentārās debates par attīstības politiku palīdz iedzīvotājiem, īstenojot ES izdevumus attīstības palīdzības jomā;

79.

 uzsver, ka EAF iekļaušanu budžetā ir jāpapildina ar garantijām novērst jebkuru iepriekšējo EAF līdzekļu pārvedumu uz citām budžeta pozīcijām un ka tai ir jāņem vērā trešo valstu līdzekļu devēji; turklāt uzsver, ka Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam būtu arī turpmāk jāpaliek ārpus ES budžeta kā īpašam instrumentam;

80.

 uzsver, ka EAF iekļaušanai budžetā vajadzētu būs saistītai ar samērīgu palielinājumu saskaņotajā ES budžeta maksimālajā apjomā, lai tas neizraisītu ne ES finansiālo saistību samazināšanos attiecībā uz ĀKK valstīm, ne arī ES attīstības palīdzības vispārēju samazināšanu daudzgadu finanšu shēmā pēc 2020. gada;

81.

 uzskata, ka HPI atvērtais raksturs devis pozitīvus rezultātus; tādējādi iesaka izšķirt instrumentus un budžetu humānās palīdzības un attīstības darbībai, vienlaikus saglabājot šo abu jomu spēcīgu, stratēģisku saikni;

82.

 uzsver demokrātiskās leģitimitātes stiprināšanas nozīmi struktūrā laikposmam pēc 2020. gada un nepieciešamību no jauna pārskatīt lēmumu pieņemšanas procesu; uzsver, ka šajā jaunajā struktūrā laikposmam pēc 2020. gada abiem likumdevējiem ir jādod iespēja pilnībā izmantot kontroles pilnvaras juridiskā un politiskā līmenī, instrumentu un to īstenošanas programmu izstrādes, pieņemšana un īstenošanas posmos; uzsver, ka šim nolūkam ir jāparedz pietiekams laiks;

83.

 uzskata, ka pilnībā ir jāizmanto dalībvalstu sadarbības potenciāls attīstības programmu izstrādes un īstenošanas posmā, īpaši ar kopīgu plānošanu, kuras pamatā būtu valstu attīstības programmas, ar kurām jāpanāk saskaņotība;

84.

 aicina, veicot starpposma novērtējumu un pārskatīšanu par ārējās finansēšanas instrumentu struktūru pēc 2020. gada, vēl vairāk uzlabot šo instrumentu pārvaldību, atrast veidus, kā panākt lielāku saskaņotību un vienkāršošanu, kā arī nodrošināt nepārtrauktu saistību ar efektīviem attīstības principiem un atbilstību tiem; aicina šajā procesā pilnībā iesaistīt ieinteresētās personas;

o

o o

85.

 uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijai.

(1)  OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

(2)  OV L 344, 19.12.2013., 1. lpp.

(3)  OV L 163, 2.7.1996., 1. lpp.

(4)  OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(5)  OV L 58, 3.3.2015., 1. lpp.

(6)  OV L 58, 3.3.2015., 17. lpp.

(7)  OV L 77, 15.3.2014., 44. lpp.

(8)  OV C 25, 30.1.2008., 1. lpp.

(9)  OV C 210, 30.6.2017., 1. lpp.

(10)  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.

(11)  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0337.

(12)  OV C 86, 6.3.2018., 2. lpp.

(13)  OV C 208, 10.6.2016., 25. lpp.

(14)  Eiropas Revīzijas palāta, Īpašais ziņojums Nr. 15/2016 „Vai Komisija efektīvi pārvaldīja humāno palīdzību iedzīvotājiem, kuri cieš no konfliktiem Āfrikas Lielo ezeru reģionā“, 2016. gada 4. jūlijs.

Top