—

ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 10. novembra kopīgo paziņojumu “Starptautiskā okeānu pārvaldība — okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība” (JOIN(2016)0049),

—

ņemot vērā Padomes 2017. gada 24. marta secinājumu projektu “Starptautiskā okeānu pārvaldība – okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 29. marta atzinumu par kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Starptautiskā okeānu pārvaldība — okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība” (JOIN(2016)0049) (1),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2015. gada 25. septembrī pieņemto dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma līdz 2030. gadam” un tajā iekļautos 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam ilgtspējīgas attīstības 14. mērķi (14. IAM), kas mudina ilgtspējīgas attīstības nolūkā saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus;

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ietvaros pieņemto 2015. gada Parīzes nolīgumu, kas stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī, un tajā noteikto iecerēto nacionāli noteikto devumu (INND), kura mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas,

—

ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD), kas stājās spēkā 1993. gada 29. decembrī, un Aiči mērķus, kas iekļauti bioloģiskās daudzveidības stratēģiskajā plānā 2011.–2020. gadam, kuru pieņēma 2010. gada oktobrī,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas ir papildināta ar Nolīgumu par ANO Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumiem, ANO Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu un Eiropas Savienības kopējo zivsaimniecības politiku,

—

ņemot vērā 1973. gada 3. marta Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. pantu,

—

ņemot vērā dokumentu, kas pieņemts ANO Okeānu konferencē 2017. gada 9. jūnijā, Ņujorkā “Mūsu okeāni, mūsu nākotne – aicinājums rīkoties”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Direktīvu 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614),

—

ņemot vērā 2017. gada 14. marta sarunu pilnvaras attiecībā uz tiesību aktu kopumu atkritumu jomā (2) (priekšlikums grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (3), priekšlikums grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (4), priekšlikums grozīt Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (5), priekšlikums grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvu 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem (6), priekšlikums grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK (7) un priekšlikums grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Direktīvu 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) (8)),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva),

—

ņemot vērā 2007. gada Integrēto Eiropas Savienības jūrniecības politiku (COM(2007)0575) un 2012. gada ziņojumu par šīs politikas progresu (COM(2012)0491),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 30. novembra Regulu (ES) Nr. 1255/2011, ar ko izveido programmu integrētas jūrlietu politikas turpmākas izstrādes atbalstam (9),

—

ņemot vērā 2009. gada 15. oktobra Komisijas paziņojumu “Starptautiskās dimensijas aprises integrētajā Eiropas Savienības jūrniecības politikā” (COM(2009)0536),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. septembra Regulu (ES) Nr. 2016/1625, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru (11),

—

ņemot vērā Eiropadomē 2014. gada 24. jūnijā pieņemto Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģiju,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2015/757 par jūras transporta oglekļa dioksīda emisiju monitoringu, ziņošanu un verifikāciju un ar ko groza Direktīvu 2009/16/EK (12),

—

ņemot vērā sarunu pilnvaras attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 15. februāra Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos (13),

—

ņemot vērā 2017. gada 16. marta rezolūciju par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku (14),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīvu 2012/33/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz sēra saturu flotes degvielā, un patlaban notiekošo ietekmes novērtējumu SOx emisijas kontroles zonas paplašināšanai Eiropas ūdeņos,

—

ņemot vērā priekšlikumu par slāpekļa emisijas kontroles zonu (NECA) izveidi, ko Baltijas jūras un Ziemeļjūras valstis iesniedza Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (SJO),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/59/EK par ostas iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu un kravu atlieku uzņemšanai,

—

ņemot vērā 2016. gada 1. decembra rezolūciju par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām (15),

—

ņemot vērā Eiropas Zinātņu akadēmiju konsultatīvās padomes 2016. gada 28. janvāra politikas ziņojumu “Jūras resursu ilgtspējība laikmetā, kad notiek izmaiņas okeānos un jūrās”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada novembra pētījumu, ko izstrādāja pēc Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas pieprasījuma “Emisiju mazināšanas mērķi starptautiskajai aviācijas un kuģniecības nozarei” (PE 569.964),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojuma “Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem” pielikumu “Paātrināt tīras enerģijas izmantošanu ēkās” (COM(2016)0860);

—

ņemot vērā ceturto konferenci “Mūsu okeāns”, ko Eiropas Savienība rīkoja Maltā 2017. gada 5.– 6. oktobrī,

—

ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku (IJP) — sasniegtā progresa novērtēšana un jaunie uzdevumi (16),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. februāra paziņojumu “Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē” (COM(2014)0086),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par “ES jūras transporta politikas prioritātēm līdz 2020. gadam: konkurētspēja, dekarbonizācija, digitalizācija ar mērķi nodrošināt globālu savienojamību, efektīvs iekšējais tirgus un pasaules līmeņa jūrniecības nozaru kopa” (9976/17),

—

ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu “Aizsargājamās jūras teritorijas Eiropas jūrās” (EVA 3/2015),

—

ņemot vērā Komisijas 2017. gada septembra pētījumu “Pētījums: tālāko reģionu potenciāla apgūšana ilgtspējīgai zilajai izaugsmei”,

—

ņemot vērā 1992. gada Helsinku konvencija par jūras vides aizsardzību Baltijas jūras reģionā, kas stājās spēkā 2000. gada 17. janvārī, HELCOM Baltijas jūras rīcības plānu, ko 2007. gadā pieņēma visas piekrastes valstis un ES, un ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada jūnija Rezolūciju Nr. 69/292 par starptautiska, juridiski saistoša instrumenta izveidi attiecībā uz jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. janvāra paziņojumu “Kā rīkoties, lai apgūtu Eiropas jūru un okeānu enerģijas potenciālu laikposmā līdz 2020. gadam un pēc tā” COM(2014)0008),

—

ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par jūras nozaru izaugsmi — ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana ES jūrniecības, jūras transporta un tūrisma nozarē (17),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Transporta un tūrisma komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0399/2017),

A.

tā kā pastāv plaša vienprātība par to, ka okeānu vides veselība būs nopietni apdraudēta un pakļauta neatgriezeniska kaitējuma riskam, ja vien pasaules sabiedrība neīstenos mērķtiecīgus un saskaņotus centienus;

B.

tā kā jūras piedrazojuma uzkrāšanās un izplatība varētu būt viens no straujāk pieaugošajiem apdraudējumiem pasaules okeānu veselībai; tā kā mikroplastmasas raisa īpašas bažas, jo to mazā izmēra dēļ tās ir pieejamas daudziem un dažādiem organismiem (putniem, zivīm, ēdamgliemenēm, jūras tārpiem un zooplanktonam); tā kā tiek lēsts, ka 150 miljoni tonnu plastmasas, kas ir uzkrājušies pasaules okeānos, rada nopietnu vides un ekonomisko kaitējumu, cita starpā arī piekrastes kopienām, tūrismam, jūras transportam un zivsaimniecībai;

C.

tā kā pašreizējo spiedienu uz jūras vidi veido tādas parādības kā kaitējums dzīvotnēm un ekosistēmām, bīstamu vielu nepārtraukta nonākšana nosēdumos un ūdenstilpnēs, koraļļu rifu noārdīšanās, invazīvās sugas, piesārņojums un eitrofikācija un jūras satiksme, kā arī izejvielu izmantošana un jūras sugu pārmērīga izmantošana, ūdens paskābināšanās un temperatūras paaugstināšanās, ko izraisījušas klimata pārmaiņas;

D.

tā kā aptuveni 4,8 līdz 12,7 miljoni tonnu plastmasas atkritumu, piemēram, pārtikas iepakojums un plastmasas pudeles, tika ieskaloti jūrā tikai 2010. gadā vien (18), kas atbilst apmēram 1,5 % - 4,5 % no pasaules kopējā plastmasas ražošanas apjoma, un kopējais atkritumu apjoms radīs desmitkārtīgu jūrā izmestās plastmasas daudzuma pieaugumu līdz 2020. gadam;

E.

tā kā “piedrazojums” ir neliela izmēra atkritumi publiski pieejamās zonās, kas ir — apzināti vai netīšām — nepareizi izmesti vidē (uz sauszemes, saldūdenī un jūrā);

F.

tā kā vairāk nekā 100 tonnu plastmasas un mikroplastmasas atkritumu piesārņo un apdraud mūsu okeānu pastāvēšanu;

G.

tā kā, neveicot būtiskas izmaiņas, līdz 2100. gadam vairāk nekā puse pasaules jūras sugu var būt uz izmiršanas robežas;

H.

tā kā plastmasas izmantošana patēriņa preču vajadzībām kļūt aizvien izplatītāka un ražošanas apjoms ir pastāvīgi palielinājies kopš šī materiāla ieviešanas plašākai izmantošanai pirms pusgadsimta, un tā kā visā pasaulē 2015. gadā tiks saražoti aptuveni 322 miljoni tonnu plastmasas izstrādājumu; tā kā ražošanas pieaugums apvienojumā ar izmaiņām veidā, kādā mēs izmantojam plastmasas, un demogrāfiskā attīstība ir izraisījusi mūsu okeānos izmesto plastmasas atkritumu apjoma pieaugumu; tā kā, ja šāda tendence turpināsies — kā norādīts ANO Vides programmas (UNEP) datos —, līdz 2050. gadam tajos būs uzkrājušies gandrīz 33 miljardi tonnu plastmasas;

I.

tā kā 80 % jūras piedrazojuma izcelsme ir uz sauszemes, tādēļ jūras piedrazojuma problēmu laika gaitā nevar efektīvi novērst, iepriekš nerisinot jautājumu par efektīvu politiku un rīcību, lai samazinātu piesārņojumu uz sauszemes;

J.

tā kā visbiežāk sastopamie atkritumu veidi ir cigarešu filtri, plastmasas maisiņi, zvejas aprīkojums, piemēram, tīkli, un visu veidu iepakojums; tā kā 60 %–90 % jūrā sastopamo atkritumu ir ražoti, izmantojot vienu vai vairākus plastmasas polimērus, piemēram, polietilēnu (PE), polietilēna tereftalātu (PET), polipropilēnu (PP) un polivinilhlorīdu (PVC), kuriem visiem ir ļoti ilgs sadalīšanās laiks; tā kā tā rezultātā lielākajai daļai mūsdienās izgatavotās plastmasas būs vajadzīgas vairākas desmitgades vai pat gadsimti, lai pilnībā sadalītos;

K.

tā kā plastmasas atkritumi izraisa jūras savvaļas dzīvnieku nāvi un slimības, tostarp nosmakšanu, sapīšanos tīklos un saindēšanos; tā kā plastmasas materiālu atlūzas, kas viļņu un saules ietekmē sadalījušās veido mikrodaļiņas mazāk nekā 5 mm diametrā, nonāk tādu jūras radību vēderā kā ēdamgliemenes, gliemeži un zooplanktons, turpretī nanoplastmasa, kuras daļiņas ir tikai gandrīz pusmilimetru lielas, iekļūst mazo jūras dzīvnieku šūnu membrānās un kodolos; tā kā plastmasas atkritumi, kas nav saredzami ar neapbruņotu aci, nonāk pārtikas ķēdes pašā pirmavotā;

L.

tā kā saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) datiem aplēstās jūras plastmasas atkritumu dabas kapitāla izmaksas veido aptuveni USD 8 miljardus gadā (19), un zveja, jūras transports, tūrisms un atpūtas nozare ir tikai dažas no daudzām nozarēm, kuras skar jūras piesārņojums;

M.

tā kā — līdz tiks pieņemta starptautiski atzīta bionoārdīšanās (jūras vidē) definīcija, plastmasas izstrādājumu marķējuma “bioloģiski noārdāms” ieviešana būtiski nesamazinās ne plastmasas daudzumu okeānos, ne to fizikālo un ķīmisko ietekmi uz jūras vidi;

N.

tā kā piesārņojums ar barības vielām (eitrofikācija) no dažādiem avotiem, tostarp lauksaimniecības virszemes noteces ūdeņiem, kanalizācijas un notekūdeņu novadīšanas, pārslogo jūras vidi ar augstu slāpekļa, fosfora un citu barības vielu koncentrāciju, kas var izraisīt plašu aļģu ziedēšana, kas pēc to sadalīšanās mirstot patērē skābekli, vienlaikus radot hipoksiskas vai skābekļa ziņā noplicinātas “mirušās zonas”, kurās zivis un citi jūras organismi nevar attīstīties; tā kā pašlaik pasaulē pastāv aptuveni 500 “mirušās zonas” un daudzas citas teritorijas cieš no augsta piesārņojuma barības vielām negatīvajām sekām;

O.

tā kā — ņemot vērā to, ka jūras dzīvās radības lielā mērā paļaujas uz zemūdens skaņu dzīvības pamatfunkciju nodrošināšanai, piemēram, meklējot pārtiku un savas sugas pretējā dzimuma īpatņus, un nav cita aizsardzības mehānisma šajā jomā — kuģošanas radītais rūpnieciskais troksnis, seismiskā izpēte un jūrniecības skaņas signāli, ko parasti izmanto mācībās, apdraud minētās dzīvās radības un var tām izraisīt dzirdes bojājumus, padarīt dzīvnieku saziņas un navigācijas signālus neatšķiramus un dzīvniekiem radīt fizioloģiskas un reproduktīvas problēmas;

P.

tā kā jūras bioloģiskās daudzveidības zudums vājina jūras ekosistēmu un tās spēju izturēt traucējumus, pielāgoties klimata pārmaiņām un pildīt tās lomu kā pasaules ekoloģijas un klimata regulatoram; tā kā klimata pārmaiņām, ko izraisa cilvēka darbība, ir tieša ietekme uz jūras sugām, radot izmaiņas to pārpilnībā, daudzveidībā un izplatībā un ietekmējot to barošanos, attīstību un vairošanos, kā arī attiecības starp sugām;

Q.

tā kā okeānu pārrobežu raksturs nosaka to, ka jautājumi saistībā ar darbībām un to radītajām sekām jūras reģionos jārisina, sadarbojoties attiecīgajām valdībām, lai nodrošinātu kopējo resursu ilgtspēju; tā kā šajā sakarībā okeānu pārvaldības pasākumu daudzveidības un sarežģītības dēļ ir vajadzīgas daudzveidīgas starpnozaru speciālās zināšanas, kā arī reģionālā un starptautiskā sadarbība;

R.

tā kā Eiropas Savienības dalībvalstu ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ) platība ir vairāk nekā 25,6 miljoni km2 — gandrīz visa to teritorija atrodas tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās, un tas padara Eiropas Savienību par lielāko jūras apgabalu pasaulē; tā kā tāpēc ES ir pienākums uzņemties vadošo lomu, veidojot efektīvu un vērienīgu okeānu starptautisko pārvaldību;

S.

tā kā ir izpētīts, ka naftas noplūdei ir tieša ietekme uz jūras organismiem un bioloģiskajām sistēmām un ka starp izraisītajiem procesiem varētu būt jūras sugu uzvedības traucējumi un bojāeja, mikrobu ziedēšana, hipoksija (skābekļa koncentrācijas pazemināšanās ūdenī), to ķīmisko vielu toksiskā ietekme, kurus izmanto naftas produktu izkliedēšanai, un dziļūdens koraļļu bojāeja;

T.

tā kā jūras transports ietekmē pasaules klimatu un gaisa kvalitāti, izraisot CO2 emisijas, kā arī citu tādu vielu kā slāpekļa oksīdi, sēra oksīdi, metāns, cietās daļiņas un sodrēji, emisijas;

U.

tā kā to naftas un gāzes rezervju izpēte, urbumi un transportēšana, kas atrodas jūras dzīlēs daudzās pasaules daļās, var nopietni kaitēt jutīgām jūras teritorijām un traucēt jūras sugām; tā kā daudzos gadījumos naftas un gāzes resursu izpēte un urbumi ir atļauti aizsargājamās jūras teritorijās (AJT) vai to tuvumā;

V.

tā kā LESD 191. pantā Savienība apņemas savā vides politikā nodrošināt augstu aizsardzības līmeni, tostarp piemērojot piesardzības principu un principu “piesārņotājs maksā”;

W.

tā kā ar smagās degvieleļļas (HFO) izmantošanu Arktikas jūras transportā ir saistīti daudzi riski: noplūdes gadījumā šī ārkārtīgi blīvā degviela emulģējas, nogrimst un, nonākusi ledū, var izplatīties ārkārtīgi plašā teritorijā; noplūdusi smagā degvieleļļa rada milzīgu apdraudējumu Arktikas pirmiedzīvotāju pārtikas nodrošinājumam, jo viņu iztika ir atkarīga no zvejas un medībām; smagās degvieleļļas sadedzināšanas rezultātā rodas sēra oksīdi un smagie metāli, kā arī liels daudzums kvēpu, kas, nogulsnējoties uz Arktikas ledus, stimulē siltuma absorbciju, tādējādi paātrinot kušanas procesu un klimata pārmaiņu ietekmi; tā kā SJO ir aizliegusi smagās degvieleļļas transportēšanu un izmantošanu Antarktikas ūdeņos;

X.

tā kā kuģniecība rada lielu daļu slāpekļa oksīda emisiju, jo īpaši ostās un piekrastes teritorijās, un tā ir nopietna problēma sabiedrības veselības un vides aizsardzības jomā Eiropā; tā kā slāpekļa oksīda emisijas no kuģniecības joprojām netiek pienācīgi reglamentētas ES un aplēses liecina, ka jau 2020. gadā tās — ja vien netiks samazinātas — pārsniegs sauszemē radīto slāpekļa oksīda emisiju apjomu (20);

Y.

tā kā, ostās noenkurotie kuģi parasti izmanto savus palīgmotorus elektroenerģijas ražošanai sakaru, apgaismojuma, ventilācijas un citu klāja iekārtu darbības nodrošināšanai; tā kā degvielas sadedzināšanu saista ar tādu piesārņotāju kā sēra dioksīds (SO2), slāpekļa oksīdi (NOx), melnais ogleklis un cietās daļiņas (PM), emisijām;

Z.

tā kā krasta elektroenerģijas (SSE) jēdzienā ir iekļauts arī kuģu pieslēgums ostas elektroenerģijas tīklam, kamēr tie atrodas piestātnē; tā kā lielākajā daļā kuģu atrašanās vietu SSE ražošanai izmantotā energoresursu struktūra rada mazāk emisiju nekā degvielas sadedzināšana uz kuģa (21); tā kā spēkā esošie tiesību akti, piemēram, Sēra satura direktīva (Direktīva (ES) 2016/802), skaidri atzīst SSE izmantošanu kā alternatīvu zema sēra satura flotes degvielas izmantošanas prasībai, savukārt Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu dalībvalstīm prasīts nodrošināt, ka līdz 2025. gada 31. decembrimSSE apgādes aprīkojums tiek prioritāri uzstādīts ostās, kas ietilpst TEN-T pamattīklā, kā arī citās ostās;

AA.

tā kā saskaņā ar zinātniskajiem pierādījumiem, kas attiecībā uz 2014. gadu izklāstīti Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) Piektajā izvērtējuma ziņojumā (AR5), klimata sistēmas sasilšana ir neapstrīdams fakts, klimata pārmaiņas notiek un cilvēka darbības ir galvenais iemesls sasilšanai, ko novēro kopš 20. gadsimta vidus, turklāt plaši izplatītās un būtiskās klimata pārmaiņu sekas jau ir acīmredzamas dabas un sabiedrības sistēmās visos kontinentos un okeānos;

AB.

tā kā gandrīz 90 % pasaules vēja enerģijas ir sastopama turbulencēs virs pasaules okeāniem un tā kā vējš, viļņi un straumes kopā satur 300 reizes vairāk enerģijas nekā cilvēce pašlaik patērē; tā kā saskaņā ar Eiropas Okeāna enerģijas asociācijas (ES-OEA) 2010. gada ziņojumu līdz 2030. gadam iegūtā okeānu enerģija varētu sasniegt 3,6 GW un līdz gadsimta vidum tās apjoms varētu pieaugt gandrīz līdz 188 GW, bet 2050. gadā pasaulē vadošā jūras enerģijas nozare varētu ik gadu Eiropā novērst 136,3 miljonus tonnu CO2 emisiju noplūdi atmosfērā un radīt 470 000 jaunas zaļās darbvietas;

AC.

tā kā saskaņā ar IPCC 2015. gadā norādēm — lai ierobežotu klimata pārmaiņas līdz 2 oC līdz šī gadsimta beigām — vienai trešdaļai naftas rezervju, pusei gāzes rezervju un vairāk nekā 80 % ogļu rezervju ir jāpaliek neizmantotām;

AD.

tā kā Parīzes nolīguma mērķis ir “pēc iespējas drīzāk sasniegt pasaules siltumnīcefekta gāzu emisiju maksimumpunktu”, lai ierobežotu vidējās temperatūras pieaugumu pasaulē krietni zem 2 oC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un lai tiektos temperatūras kāpumu ierobežot līdz 1,5 oC, savukārt Pasaules Meteoroloģijas organizācija (PMO) nesen ziņoja, ka 2016. gadā globālās sasilšanas līmenis ievērojami paaugstinājās līdz 1,1 oC virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa;

AE.

tā kā nespēja sasniegt Parīzes nolīguma mērķi ierobežot vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 oC radīs ārkārtīgi lielu ietekmi uz vidi un milzīgas ekonomiskās izmaksas un cita starpā palielinās iespējamību sasniegt kritiskos punktus, kad temperatūras līmeņi sāk ierobežot dabas spēju absorbēt oglekli okeānos;

AF.

tā kā jūras vēja enerģijai un okeāna enerģijai (viļņu enerģija, plūdmaiņu enerģija un jūras siltumenerģija) piemīt tīras enerģijas potenciāls ar noteikumu, ka tiek ņemta vērā vide un esošās ekosistēmas; tā kā minētā tīrā enerģija dod ES iespēju ne vien sekmēt ekonomisko izaugsmi un radīt uz prasmēm balstītas darbvietas, bet arī, pateicoties tehnoloģiskajai inovācijai, uzlabot energoapgādes drošību un konkurētspēju;

AG.

tā kā uzlabota okeānu pārvaldība palīdzēs radīt pasaules līmenī vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, tostarp Eiropas okeāna enerģētikas nozarei;

AH.

tā kā jūras piesārņojums, piemēram, atkritumu, vielu vai enerģijas tieša vai netieša izgāšana, tostarp cilvēka radītu zemūdens trokšņu avotu izveide — rada vai var radīt kaitīgu ietekmi uz dzīvajiem resursiem un jūras ekosistēmām, noplicinot bioloģisko daudzveidību, apdraudot cilvēku veselību, radot šķēršļus jūrniecības darbībām un izmainot ūdens kvalitāti;

AI.

tā kā ES ir jāieņem vadošā loma starptautisko forumu apspriedēs un sarunās, lai nodrošinātu, ka visas attiecīgās puses uzņemas savas saistības siltumnīcefekta gāzu vai citu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas jomā un atbildīgi risina pieaugošās problēmas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā;

AJ.

tā kā ar jūras atjaunojamās enerģijas izmantošanu varētu palīdzēt sasniegt enerģijas autonomijas mērķi Eiropas Savienības mazajās salās;

AK.

tā kā starptautisko organizāciju darbības pārredzamība ir galvenais elements demokrātiskas pārskatatbildības un iekļautības nodrošināšanai;

AL.

tā kā jūrām un okeāniem piemīt potenciāls, lai kļūtu par tīras enerģijas avotu; tā kā šāda atjaunojama jūras enerģija dod ES iespēju ne vien sekmēt ekonomisko izaugsmi un radīt uz prasmēm balstītas darbvietas, bet arī, pateicoties tehnoloģiskajai inovācijai, uzlabot energoapgādes drošību un konkurētspēju; tā kā šādu vietējo resursu izmantošana ir salu valstīm un reģioniem, jo īpaši attālākajiem reģioniem, īpaši svarīga dimensija, jo okeāna enerģija varētu tiem palīdzēt panākt enerģētisko neatkarību un aizstāt ļoti dārgo enerģiju, kas tiek ražota dīzeļdegvielas elektrostacijās,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.

33.

34.

35.

36.

37.

38.

39.

40.

41.

42.

43.

44.

45.

46.

47.

48.

49.

50.

51.

52.

53.

54.

55.

56.

57.

58.

59.

60.

61.

62.

63.

64.

65.

66.

67.

68.

69.

70.

71.

72.

73.

74.

75.

76.

77.

78.

79.

80.

81.

82.

83.

84.

85.

86.

87.

88.

89.

90.

91.

92.

93.

94.

95.

96.

97.

98.

99.

100.

101.

102.

103.

104.

105.

106.

107.

108.

109.

110.

111.

112.

113.

114.

115.

116.

117.

118.

119.

120.

121.

122.

123.

124.

125.

126.

127.

128.

129.

130.

131.

132.

133.

134.

135.

136.

137.

138.

139.

140.

141.

142.

143.

144.

145.

146.

147.

148.

149.

150.

151.

152.

153.

154.

155.

156.

157.

158.

159.

160.

161.

162.

163.

164.

165.

166.

167.

168.

169.

170.

171.

172.

173.

174.

175.

176.