19.6.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/2

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (“Kotonū nolīgums”), un tā pārskatīšanu 2005. un 2010. gadā (1),

—

ņemot vērā 1975. gada Džordžtaunas nolīgumu, ar ko izveido Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) grupu, un tā pārskatīšanu 1992. gadā (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 8. oktobra paziņojumu “Ceļā uz pilnu sadarbības ar ĀKK valstīm integrāciju ES budžetā” (COM(2003)0590),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 6. oktobra Kopīgo apspriešanas dokumentu “Ceļā uz jaunu partnerību starp Eiropas Savienību un Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm pēc 2020. gada” (JOIN(2015)0033),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ĀKK un ES attiecībām, jo īpaši 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas darbību (3), 2013. gada 13. jūnija (4) rezolūciju par otrajiem grozījumiem 2000. gada 23. jūnija Kotonū nolīgumā, 2009. gada 5. februāra rezolūciju par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekmi uz attīstību (5) un 2004. gada 1. aprīļa rezolūciju par Eiropas Attīstības fonda iekļaušanu budžetā (6),

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas iepriekšējās rezolūcijas un jo īpaši 2015. gada 9. decembra rezolūciju “40 partnerības gadi — ietekmes uz tirdzniecību un attīstību ĀKK valstīs novērtējums un ĀKK valstu un Eiropas Savienības noturīgu attiecību perspektīvas” (7),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par politikas saskaņotību attīstībai (PCD),

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju 2015. gada 9. decembrī sniegto kopīgo paziņojumu par ĀKK un ES turpmākajām attiecībām (8),

—

ņemot vērā ES globālo stratēģiju par ārpolitiku un drošības politiku, ko paredzēts iesniegt Eiropadomei 2016. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 21. marta kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz atjauninātu ES un Klusā okeāna valstu partnerību attīstības jomā” (JOIN(2012)0006),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 26. jūnija kopīgo paziņojumu “Kopīgā ES un Karību jūras valstu partnerības stratēģija” (JOIN(2012)0018),

—

ņemot vērā Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju, kuru pieņēma Āfrikas un Eiropas valstu un valdību vadītāji Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 9. decembrī (9),

—

ņemot vērā 2015. gada 6. oktobra rezolūciju par vietējo pašvaldību lomu attīstības sadarbībā jaunattīstības valstīs (10),

—

ņemot vērā ĀKK un ES 2014. gada 20. jūnija kopīgo deklarāciju par programmu laikposmam pēc 2015. gada (11),

—

ņemot vērā Sipopo deklarāciju “ĀKK valstu grupas nākotne mainīgajā pasaulē — problēmas un iespējas” (12), ko ĀKK valstu un valdību vadītāji pieņēma Septītajā augstākā līmeņa sanāksmē 2012. gada 13. un 14. decembrī,

—

ņemot vērā trešo starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notika 2015. gada 13.–16. jūlijā, un Adisabebas rīcības plānu, ko ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja 2015. gada 27. jūlijā (13),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu “Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā” (14), ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 41. sesiju, kas notika Dakārā (Senegāla) 2016. gada 28. un 29. aprīlī,

—

ņemot vērā 2016. gada 31. maijā un 1. jūnijā Portmorsbijā, Papua-Jaungvinejā, notikušo ĀKK valstu un valdību vadītāju 8. sammitu, kurā pieņēma Vaigani paziņojumu par ĀKK valstu grupas turpmākajām perspektīvām, kā arī Portmorsbijas deklarāciju, ar kuru tika pieņemts galīgais ievērojamu personu grupas ziņojums jautājumā par ĀKK valstu grupas nākotni,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0263/2016),

A.

tā kā Kotonū nolīguma spēks un acquis balstās uz vairākām unikālām īpatnībām — tas ir juridiski saistošs dokuments, tajā ir nesalīdzināmi liels skaitliskais sastāvs (79 + 28 dalībvalstis), tas ir visaptverošs, pateicoties trīs pīlāriem — attīstības sadarbība, politiskā sadarbība un sadarbība ekonomikas un tirdzniecības jomā, tam ir kopīga iestāžu sistēma un apjomīgs budžets Eiropas Attīstības fonda (EAF) veidā;

B.

tā kā svarīgākais Kotonū nolīguma uzdevums ir: “samazināt un eventuāli izskaust nabadzību”, kas ir uzdevums, kurš atbilst ilgtspējīgas attīstības un ĀKK grupas pakāpeniskas integrācijas pasaules ekonomikā mērķim, un ir stingri apstiprināts tā 1. pantā; tā kā partnerība ir balstīta uz virkni vērtību un principu, tostarp cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, uz tiesiskumu un uz pārredzamu un atbildīgu valdību balstītu demokrātiju;

C.

tā kā vairāk nekā 80 % pasaules vismazāk attīstīto valstu (VAV) atrodas ĀKK reģionos, kam ir īpaša nozīme ES un ĀKK valstu partnerībā;

D.

tā kā ĀKK grupas un Eiropas Savienības politiskā un ekonomiskā aina kopš Kotonū nolīguma parakstīšanas ir mainījusies;

E.

tā kā ĀKK un ESS attiecību nākotnei vajadzētu balstīties uz jauniem apsvērumiem par to, kādas iespējas un kādi šķēršļi izriet no ES un ĀKK sadarbības;

F.

tā kā ĀKK un ES dalībvalstu skaitliskais sastāvs joprojām pietiekami neizpaužas vienotā rīcībā globālos forumos;

G.

tā kā ĀKK un ES partnerībai ir bijusi būtiska loma virzībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu;

H.

tā kā, no otras puses, rezultāti attiecībā uz mērķiem, kas saistīti ar nabadzības apkarošanu un ĀKK valstu integrāciju pasaules ekonomikā, līdz šim ir bijuši nepietiekami, ņemot vērā to, ka puse no ĀKK valstīm joprojām ir starp pasaules vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un ka ĀKK dalībvalstis kopā nodrošina mazāk nekā 5 % no pasaules tirdzniecības un aptuveni 2 % no pasaules IKP;

I.

tā kā tirdzniecības attiecības veido Kotonū nolīguma otro pīlāru, un tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) ir veids, kā padziļināt šīs attiecības;

J.

tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumi (EPN) Kotonū nolīguma 36. pantā ir definēti kā attīstības instrumenti, kuru “mērķis ir veicināt ĀKK valstu vienmērīgu un pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā, īpaši pilnībā izmantojot reģionālās integrācijas un tirdzniecības starp jaunattīstības valstīm potenciālu”; tā kā EPN iekļaušana Kotonū nolīgumā veicina politikas saskaņotību attīstībai;

K.

tā kā Kotonū nolīgumā ir ņemts vērā tas, ka aizvien vairāk pieaug reģionālās integrācijas nozīmīgums ĀKK valstīs un ĀKK un ES sadarbībā, kā arī tās loma miera un drošības veicināšanā, sekmējot izaugsmi un risinot pārrobežu problēmas;

L.

tā kā Kotonū nolīgums ir paredzēts jaunu globālu problēmu risināšanai saistībā ar klimata pārmaiņām, migrāciju, mieru un drošību (piemēram, cīņa pret terorismu, ekstrēmismu un starptautisko noziedzību), tomēr tā konkrētie rezultāti šajās jomās ir nelieli;

M.

tā kā ĀKK valstu un ES apvienoto iestāžu, jo īpaši Apvienotās ministru padomes, sanāksmes nav sniegušas īpašus konkrētus rezultātus, to apmeklējums ir bijis neliels un tajās nav piedalījušās augsta līmeņa amatpersonas;

N.

tā kā ES finansē aptuveni 50 % no ĀKK valstu sekretariāta izmaksām; tā kā daudzas ĀKK dalībvalstis nemaksā pilnu dalības maksu;

O.

tā kā politiskais dialogs par būtiskiem elementiem, kā minēts Kotonū nolīguma 8. un 96. pantā, ir konkrēts tiesisks veids, kā nodrošināt ĀKK un ES partnerības kopējās vērtības un veicināt demokrātiju un cilvēktiesības, kas ir būtiski nozīmīgas ilgstpējīgas attīstības nodrošināšanai;

P.

tā kā jaunajā nolīgumā ir skaidri paredzēta nepieciešamība nodrošināt cilvēktiesību nosacījumu saglabāšanu un pilnveidot politisko dialogu;

Q.

tā kā valstu parlamentu, vietējo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora iesaiste politiskajā dialogā ir bijusi diezgan ierobežota, neraugoties uz to atzīto nozīmīgumu; tā kā ĀKK grupas loma būtībā ir tikusi īstenota tikai gadījumos, kas attiecas uz 96. pantu; tā kā politiskais dialogs un īpaši 96. pants politiskās krīzes gadījumos galvenokārt ir izmantots novēloti un nerīkojoties preventīvi;

R.

tā kā, lai gan Kotonū nolīgumā pēc tā pārskatīšanas 2010. gadā ir nepārprotami atzīta valstu parlamentu, vietējo pašvaldību, pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora loma, to dalība sarunās par ĀKK un ES politiku un pasākumiem ir bijusi ierobežota;

S.

tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas saskaras ar aizvien ierobežojošākiem tiesību aktiem un citiem šķēršļiem, kas ierobežo to darbību un jomu;

T.

tā kā ĀKK reģionā ietilpst vairākas aizjūras zemes un teritorijas (AZT), kuras ir asociētas ar Eiropas Savienību un kuru īpašās attiecības ar ES atbalsta atteikšanos no tradicionālās attīstības palīdzības pieejas, lai labāk ņemtu vērā to piederību Eiropas valstu saimei; tā kā, lai gan AZT ir īpašs statuss, tās tāpat kā ĀKK valstis joprojām saņem finansējumu no 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF);

U.

tā kā EAF finansē, izmantojot ES dalībvalstu tiešās iemaksas, un uz to neattiecas parastie ES budžeta noteikumi; tā kā Parlamentam nav nekādu pilnvaru attiecībā uz EAF budžeta izpildes apstiprināšanu, izņemot jau veikto maksājumu apstiprināšanu, un tam nav arī oficiālas kontroles tiesības attiecībā uz EAF plānošanu;

V.

tā kā 11. EAF aptuveni EUR 900 miljoni ir rezervēti Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam un aptuveni EUR 1,4 miljardi no EAF rezerves līdzekļiem tiks izmantoti ES trasta fonda Āfrikai vajadzībām;

W.

tā kā ĀKK valstu iekšējiem resursiem kopā ar diasporu kopienu naudas pārvedumiem varētu būt būtiska nozīme attīstības finansēšanā;

X.

tā kā EAF iekļaušana budžetā dotu iespēju nodrošināt demokrātisko kontroli, palielinātu atpazīstamību un pārredzamību attīstībai paredzēto ES līdzekļu izlietošanā; tā kā, no otras puses, EAF plānošanas daudzgadu raksturs nodrošina līdzekļu aplēses iespēju, un tā iekļaušana budžetā varētu samazināt ĀKK valstīm paredzēto attīstības līdzekļu apjomu par labu citām ārpolitikas prioritātēm un radīt priekšstatu, ka tiek vājināta priviliģētā ES un ĀKK valstu partnerība; tā kā EAF iekļaušana budžetā varētu arī apdraudēt Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda un citu svarīgu iniciatīvu, piemēram, Āfrikas trasta fonda, finansēšanu, ja netiks izveidots īpašs instruments, lai finansētu drošības izdevumus, kas saistīti ar sadarbību attīstības jomā,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.

18.

19.

20.

21.

22.

23.

24.

25.

26.

27.

28.

29.

30.

31.

32.